Piedzīvojums Kristportā

* * *

Taimiņš smagiem soliem staigā pa istabu. Pieci soļi bdz sienai, pieci līdz durvīm. Drūmās pārdomās iegri­mis, viņš nepamana kaiju, kas tikko saskatāmi izdalās uz segas. Viņš staigā. No sienas līdz durvīm un atpa­kaļ. Tad maina virzienu un pieiet pie loga.

— Prom no loga! — no lejas tūdaļ atskan nikna balss.

Taimiņš spiests atsāki savu vienmuļo pastaigu — tik­pat bezcerīgu kā domas, kas atkal un atkal atgriežas pie sasāpējušā jautājuma:

«Kā viņi varēja aiziet bez manis?… Noticēja, ka esmu aizbēdzis, kļuvis par nodevēju?… Kā viņi va­rēja noticēt?…»

Istabā ienāk izstīdzējis vīrietis ar rētu kreisajā vaiga, ielaiž Dīkrosi un tūdaļ iziet.

Sažņaudzis dūres, Taimiņš sper soli uz priekšu, bet pēkšņi pasmaida:

— Apsēdieties, Dīkrosi, es jūs jau gaidīju!

— Gaidījāt? Mani? — Dīkrosis ir pārsteigts.

— Protams. Jūs taču teicāt, ka man Kristportā ir draugi. Un nu pienācis pēdējais laiks aprunāties.

— Beidzot dzirdu saprātīgu vārdu, — Dīkrosis prie­cājas. — Es jau saprotu, ka uz kuģa jums bija bailes. Un arī šeit, kamēr vēl nevarējāt zināt, kā viss iegrozī­sies… Bet tagad kuģis ir prom, un var justies daudz brīvāk, vai ne, dārgo tautieti?

— Jā, ļoti brīvi…

Viņš pavirina rūtis. Un tiešām, no lejas atkal atskan draudīga balss:

— Nestāvēt pie loga! Citādi šaušu!

Dīkrosis jūtas neveikli.

— Jūs taču pats saprotat, — viņš taisnojas, — ka tas drīzāk notiek jūsu drošības labad… Un, tikko jūs parakstīsit paziņojumu, mēs, protams, tūlīt aizvāksim apsardzi.

— Neko citu jūs man nepiedāvāsit?

— Ko jūs, ko jus! Kā jau teikts, jūs dabūsit kuģi. Un pietiekami daudz naudas, lai varētu iegādāties glītu mājiņu ar terasi uz jūras pusi, ar rožu dārzu…

— Un daudziem ērkšķiem, — Taimiņš pavīpsnā.

— Es jums garantēju… — Dīkrosis iesāk, bet Tai­miņš atkal pārtrauc viņu pusvārdā.

— Tieši par to gribēju aprunāties. Kādas man ga­rantijas, ka šie solījumi nav tukši vārdi? Pagaidām viss jādara tikai man: jāpaliek, jāparaksta, jāpaziņo… Neņemiet ļaunā, Dīkrosi, bet es arī neesmu šodien piedzimis. Jūsu avīzē izlasīju, ka vietējā valdība tai­sās parakstīt līgumu ar Padomju Savienību. Izdevīgu līgumu! Šajā situācijā tāds stūrmanis, kas jauc gaisu ar pretpadomju paziņojumiem, ir diezgan nepatīkams balasts. Kas man galvo, ka rīt mani nesviež pār bortu?

— Ak, tādas garantijas jūs prasāt? — Dīkrosis ne­maz nebrīnās par Taimiņa ietiepību. — Ceku es varētu jums atnest šurp, bet patvēruma tiesības… Zināt ko, doktors Borks šovakar tik un tā taisījās uz galvaspil­sētu. Es aprunāšos, droši vien viņš jūs tūlīt paķers līdzi, un jūs nokārtosit visu uz vietas.

Doktors Borks… Beidzot Taimiņš uzzinājis, kā ro­kās saplūst visi pavedieni! Bet Borks ir tik glums, ka jābūt divkārt piesardzīgam. Taimiņš apsēstas un ar roku nejauši satausta nelielu priekšmetu. Dzintara kaijiņa! Tā pati, ko viņš kādreiz uzdāvinājis Berlinga No­riņai! Kā tā šeit nokļuvusi, kā izpletuši savus spārnus uz viņa dīvāna, it kā aicinot doties tālā lidojumā?

— Būšu klāt pēc stundas, — Dīkrosis saka. — Jūs tikmēr paguliet.

— Jā, izgulēties gan derētu, — Taimiņš piekrīt. — Godīgi runājot, man nav it nekādas patikas pa nakti kratīties mašīnā. Ja jūs man rīt atnestu Borka kunga galvojumu, man nekā cita nevajag, — viņš apguļas un aizver acis. — Jā, Dīkrosi, un pasakiet tiem maniem miesassargiem, lai šodien vairs netraucē, man nāk miegs…

Krodziņā «Jūrnieka glābiņš» savā ierastajā vielā galda galā sēž Hellers. Kartona šķīvīši, kas krājas viņa priekšā, liecina, ka jau iztukšoti septiņi lieli alus kausi, tomēr garastāvoklis šodien nebūt nav kareivīgs. Droši vien tāpēc, ka nav atnācis atskabargainais sarunas biedrs Berlings, bet Gustavs manāmi nervozē — te pie­iet pie durvīm un palūkojas ārā, te atkal atgriežas un pētī pulksteni. Un nevar taču uzskatīt par nopietnu dis­kusijas pretinieku sirmo loci, kas palīdzēja medīt Venstrāta mašīnu…

Noslaucījis no lūpām alus putas, Hellers miermīlīgi saka:

— Paļaujies uz manu pieredzi arodbiedrībā, mums jāpiekāpjas…

— Jāpiekāpjas? — sirmais locis nesaprot.

— Ne jau tūlīt… Pēc dažām dienām… Lai redz, ka mēs bez cīņas nepadodamies… Šodien satiku Kerzenu. Viņš lika saprast, ka arī gatavs uz kompromisiem.

— Viņš it nekā neizšķir!

Veclaicīgā slundeņa dzeguze kūko septiņas reizes. It kā to vien gaidījis, Gustavs dodas pie letes, ielej sev glāzīti degvīna un vienā rāvienā to iztukšo.

— Jā, konsuls ir tikpat nepiekāpīgs kā mūsu Ber­lings, — Hellers spiests piekrist.

— Ēriks teica, ka arī viņš pašlaik nekā vairs neiz­šķir, — Gustavs ierunājas un smagi nopūšas. — Pulk­stenis jau septiņi… Ko clarīt?

— Nekur tavs meitietis nepazudīs, — Hellers atmet ar roku. — Mani daudz vairāk uztrauc tas, kāpēc Ber­lings nav atnācis uz streika komitejas sēdi.

— Viņš aizgāja uz policiju vēlreiz aprunāties par Taimiņa pazušanu, — Gustavs negribīgi paskaidro. — Vai tad tu arvien vēl nesaproti, ka mūsu uzvara vai sakāve tagad ir atkarīga tikai no Taimiņa. Viņš ir Borka un rēderu vienīgais trumpis.

— Tu domā? — sirmais locis brīnās.

— Berlings par to pilnīgi pārliecināts. Ja atradīsim Taimiņu, rēderi kapitulēs.

— Un Nora vēl joprojām nav atsūtījusi nekādu ziņu? — sirmais locis savukārt uztraucas.

— Jā, būs tev bēdas, kad apprecēsi šo velna skuķi, Gustav, — Hellers smīn, — Viņa tevi izdancinās pa īstam.

Šai mirklī atveras durvis, un krodziņā iedrāžas Nora. Viņa tā aizelsusies, ka pat nespēj parunāt.

— Kur tu biji? — Gustavs taujā. — Es pārmeklēju visu rajonu.

— Man izdevās ielavīties mājā, kur viņu tur ieslo­dzītu! — beidzot Nora atvilkusi elpu.

— Tu redzēji Taimiņu? — sirmais locis pielec kājās.

— Stāsti, Nora, stāsti! — Gustavs glāsta meitenes roku. — Un tad ar vienu vīli uz kuģi!