Piedzīvojums Kristportā

* * *

Vecais Sērenss nu varētu mierīgi doties mājās — pat spožākajos ziedu laikos viņam nekad nebija gadījies turēt rokā tādu summu. Tiesa, tagadējos laikos naudai vairs nav vecās, labās miera laiku vērtības, bet nav nekādu šaubu, ka, taupīgi dzīvojot, ar to varēs iztikt vismaz mēnesi. Jau iztēle vien, cik omulīgi "būs viņa is­tabā, kad kamīnā atkal sprakstēs bērza šķilas, silda un spārno.

Tomēr ieradums piekaļ pie vietas. Ieradums un nez no kurienes pēkšņi pamodusies kārība. Varbūt šodien ir viņa lielā diena, pasakainā veiksmes diena, kas cil­vēka mūžā atgadās tikai vienreiz… Varbūt laimēsies atkal saņemt tādu summu, un tad varēs bez rūpēm dzī­vot nevis mēnesi, bet divus trīs, iespējams, pat veselu pusgadu… Lūk, tuvojas vairāki jūrnieki. Ja viņi jau paguvuši iedzert, tad droši vien būs devīgi.

Padomju jūrnieki tiešām jau paguvuši iebaudīt pa dažam alus kausam. Diemžēl tas garšas un stipruma ziņā nevar sacensties ar «Rīgas gaišo», kur nu vēl ar sla­veno Pilzenes alu, kas kuģa bufetē ir lielā krājumā. Tā­pēc Čaikins, reizēm gan zaudēdams pareizo kursu svešo ieliņu sarežģītajā fārvaterā, neatlaidīgi stūrē uz ostas pusi. Arī pārējiem nav nekas pretī — ko sevišķu bez liekas valūtas pasāksi svešā pilsētā?

— Kā visīsākā ceļā tikt uz ostu? — motorists lauzītā angļu valodā vaicā Sērensam, kas pakalpīgi tuvojas grupiņai.

Tas nepagūst atbildēt, jo Čaikins pēkšņi skaļi iesau­cas:

— Tavu brīnumu! — un rāda uz plakātu, kurā attē­lota Eleonora Krelle.

— Kas tad? — motorists nesaprot.

— Sī dziedātāja, lūk, kas, — un Čaikins paskaidro:

— Stūrmaņa kajītē redzēju bildīti. Ļoti līdzīga…

— Nieki, — motorists atmet ar roku. — Iepatiku­sies cilvēkam aktrise, nu vazā līdzi pa pasaules jūrām, lai būtu ko acis pamielot. Andrejam virs kojas pie­sprausts vesels harēms. Laikam tāpēc miegā tā svaidās, nespēj izvēlēties…

— Tu te pārāk neizrunājies! — Andrejs bez niknuma piedraud.

— Nē, Taimiņš nav tāds, — Čaikins pašūpo galvu.

— Viņam līgava pazudusi. Un ja nu šī būtu tā pati?

— Tad tu domā, ka viņš talab mus pametis? — motoristam ataust gaisma. — Varēja taču pateikt kā cilvēks.

— Pag, pag, viņš kaut ko ieminējies par vecu pa­ziņu… — Čaikins atceras.

Pārpratis jurnieku interesi par plakātu, vecais Sē­renss iejaucas sarunā:

— Ļoti ieteiktu apmeklēt. Devīgs cilvēks nevar slikti dziedāt. Jus nenožēlosit.

Šai mirklī garām paiet omulīga izskata patukls vī­rietis un uzmanīgi nopētī jūrniekus.