Seifam vajadzīgs kramplauzis

DžEKA KREIĻA MASKA

Džonsons ienesa Elisona kabinetā lielu rulli. Kad viņš uzmanīgi noņēma polietilēna apvalku un atritināja, izrā­dījās, ka tas ir ekrāns.. Pakāris to pie sienas, Džonsons ap­domīgi nodzēsa visas spuldzes.

Kad sākās filma, skatītāji ieraudzīja kantora telpu ar mazliet pievērtām durvīm. Kāds lēnām tās atvēra. Uz sliekšņa stāvēja vidēja auguma vīrietis labā uzvalkā un tikpat labā impregnētā mētelī ar kažokādas apkakli un oderi.

Viņš tikpat lēni aizvēra durvis, aizslēdza ar mūķīzeri un noglabāja to kabatā.

— Laiks atklāt jums vēl vienu firmas noslēpumu, — tumsā atskanēja Elisona balss. — Sākot ar šo gadu, mēs izlaižam jaunu modeli «Garants-Lukss-83», kurš apgādāts ar neuzkrītoši iemontētu kinoaparātu. Pie tam gribu atzī­mēt, ka automātiskā filmēšana sākas tajā brīdī, kad jeb­kurš cilvēks ienāk telpā, kur atrodas seifs.

— Jebkurš? — nobrīnījās Deilijs. — Neredzu nekādas jēgas.

— Cienījamais Deilija kungs, — Elisons delikāti iekle­pojās. —- Negribētu jūs aizvainot, bet man jāsaka — var­būt savā nozarē jūs esat spīdeklis, taču par veikalnieku pasauli jums nav ne jausmas. Mūsu laikos uzņēmuma īpašnieks neuzticas pat savam kompanjonam.

Pa to laiku kramplauzis uz ekrāna pagriezās ar seju pret skatītājiem. Tiesa, pašu seju viņi nedabūja redzēt. To sedza balta marles maska.

Tomēr gan Mūns, gan Deilijs, pat inspektors Kouls, kurš līdz šim bija izrādījis dedzīgu interesi vienīgi par profilaktisko ārstēšanos pēc Elisona metodes, reizē ieklie­dzās. Kramplauzim labās rokas rādītāja pirkstā zaigoja gredzens ar neparasti lielu dārgakmeni.

— Indijas briljants! — inspektors satriekts čukstēja.

— Vai es neteicu, ka tas ir Džeks? — Elisons klusi iesmējās.

— Vismaz tas izskatās pēc viņa, — Mūns norūca, sa­taustījis kārbā cigāru. — Džekam tiešām pietiktu nekau­nības pastrādāt jaunu zādzību ar zagto briljantu pirkstā.

No šī brīža blātesošie aizmirsa, ka kramplauža seja pa­slēpta aiz maskas. Viņu priekšā bija nevis nezināma per­sona, bet slavenais Ever-Smits, nepārspējamais kramp­laužu karalis, iemūžināts kriminālistikas vēsturē ar iesauku «Džeks Kreilis».

Pat ja Džekam nebūtu pirkstā Butanas princeses gre­dzena, viņu varētu pazīt jau pēc filigrānā darba stila.

Nolicis uz grīda's somu, Džeks rāmā garā izņēma no tās kādu aparātu un pielika pie sienas. Soli pa solim iztaus­tīdams ar to apmetumu, Džeks lēnām apstaigāja istabu.

— Tas ir elektriskās strāvas indikators, — paskaidroja Deilijs, kuram Donolda Kinga kursu apmeklēšana bija nā­kusi par labu. — Tūdaļ viņš atradīs signalizāciju! — Dei­lijs piebilda ar klaju apbrīnu.

Tā arī bija. Nevērojot sienā iebūvētos elektrības vadus, Džeks ātri uzgāja vietu, kur zem apmetuma slēpās trauk­smes signāla stieple. Nesteidzīgi viņš nolika aparātu at­pakaļ somā, izņēma no tās elektrisku urbgriezi un, pievie­nojis to galda lampas kontaktam, mierīgi ķērās pie darba.

— Viņš strādā bez cimdiem! — tikai tagad pamanīja Elvīra.

— Tā ir Džeka īpatnība, — Mūns teica, aizdedzinādams sērkociņu. — Starp citu, arī daudzi viņa kolēģi iztiek bez tiem. Ne jau velti kāds slavens kramplauzis mēdza teikt, ka viņa mākslā pats svarīgākais esot jutīgi pirksti.

— Bet inspektors taču apgalvo, ka Džeks nav atstājis nekādus nospiedumus? — Elvīra apmulsa. — Tiešām ne­saprotu.

— Gan sapratīsiet beigās! — pavīpsnāja Mūns, kāri ievilkdams pirmo dūmu.

Sasprindzinājums arvien pieauga. Klātesošie, aizmir­suši, ka filma uzņemta pirms daudzām stundām, skatījās it kā nupat notiekošu, meistarīgi pastrādātu noziegumu. Elpu aizturējuši, viņi vēroja Džeku, kuram tik tikko bija izdevies atmūķēt seifu «Fenikss».

Un pēkšņi — tieši tajā brīdī, kad aiz atvērtajām dzelzs durvīm jau pavīdēja krusteniski pārsietas naudas zīmju paciņas, kāds nošķaudījās. Vienu reizi, otru, trešo. Šķaudī­šanai sekoja klepus.

— Tā ir jūsu vaina! — no tumsas atskanēja Elisona histēriskā balss. — Jā, jūsējā, Zamoras jaunkundzi Es jau tūlīt sapratu, ka esat atnesusi līdz neskaitāmus baciļus. Jūsu dēļ man tagad pielips gripa!

— Manis dēļ? — Elvīra zobgalīgi protestēja. — Tādā gadījumā varat drīzāk vainot Mūnu. Viņam ir stingrs gul­tas režīms.

— Būtu es to zinājis! — Elisons novaimanāja. — Kāpēc jūs mani nebrīdinājāt, Mūna kungs?

Mūns nepaguva atbildēt.

"Pirmkārt, tāpēc, ka tieši tajā brīdī turēja zobos cigāru, ko ar baudu smēķēja. Otrkārt, negaidot viņam pie paša deguna kāds nošķaudījās, nosprauslojās. Tad vaigā iecir- tās asi nagi un kāds neredzams elles gars izrāva viņam cigāru no mutes.

— Gaismu! Velns parāvis, uzdedziniet gaismu! — viņš iekliedzās nelabā balsī.

— Džonson, lūdzu, iededziniet galda lampu! — ar neiz­protamu aukstasinību pavēlēja Elisons.

— Klausos! Ticiet man, Elisona kungs, tas nebiju es, kas šķaudīja!

Kad ieslēdza elektrību, Mūns ieraudzīja savādu zvēriņu kaķa lielumā, ar smailu lapsas purnu un rudu vilnu. Turot degošo cigāru ķepās, neparastais dzīvnieks pielēca pie loga un, manīgi atvēris to ar asti, izmeta naidīgo priekš­metu uz ielas.

— Tas taču mans Antiniks! Lieliski! — Elisons tā smē­jās, ka gandrīz palika bez elpas, tālab bija spiests noraut masku. — Antiniks necieš nikotīnu — no turienes arī iesauka. Kāds ceļotājs man pastāstīja, ka Amazones upes baseinā dzīvojot koatas — šie jaukie zvēriņi, kas ir vienis prātis ar mani attiecībā uz smēķēšanu. Tūdaļ nolēmu iegā­dāties arī sev …

— Iznāk, ka jūsu Antiniks aizstāj aicinājumu «Lūdzu nesmēķēt!», — Deilijs pajokoja. — Ja esat tāds zooloģis­kās aizsardzības piekritējs, kāpēc tad nekonstruējat seifu, no kurienes izlēktu tīģeris, lai pārlauztu sprandu kramp­lauzim?

— Tīģeris? — Elisons nosprauslojās reizē ar Antiniku, kurš, ielīdis atpakaļ savā vietā aiz diližansu laikmeta dzelzs lādes, turpināja izmisīgi šķaudīt. — Vai jūs maz zināt, cik baciļu vienam tīģerim vilnā? Ap divi miljoni!… Mans Antiniks turpretim ārkārtīgi ciena tīrību. Pat bur­kānu neapēdīs, pirms nebūs to divi lāgi nomazgājis. — Elisona balsī varēja saklausīt gluži sentimentālu toni. Paš­laik, bez marles maskas, ar labsirdīgām krunciņām sejā viņš atgādināja omulīgu vectētiņu, kurš apbrīno mazdēla izdarības.

— Mans dievs, pavisam aizmirsu, ka esmu bez maskas! Mūna kungs, no jūsu puses tas ir pilnīgi nepiedodami! — Viņš pielēca kājās. — Negribētos būt nepieklājīgam, bet šajā situācijā jums vajadzēs noskatīties filmu līdz galam bez manis.

Kad risinājās pēdējā epizode, skatītāji, it sevišķi Elvīra mazliet atdzīvojās. Rūpīgi noslaucījis ar mīkstu samta lupatiņu katru priekšmetu, kuram bija pieskāries, Džeks ar mūķīzeri atslēdza durvis. Atgrūda tās un pazuda. Durvis aizvērās. Filma bija galā.

Pēkšņi tumsā atskanēja kāda gaviļpilna balss:

— Inspektori Inspektor! Nupat redzēju Džeka mašīnu! Numuru arī, goda vārds! Tagad viņš mums ir rokā!

Deilijs, pazinis seržanta Higinsa balsi, neticīgi jautāja:

— Tiešām? Jums izdevās viņu izsekot?

— Izsekot? — nobrīnījās seržants. — Kā es varēju to izdarīt, ja inspektors man pavēlēja uzgaidīt viņu tepat priekštelpā?

— Kur tad jūs redzējāt mašīnu? — Deilijs saskaitās.

— No šīs pašas priekštelpas. Pa televizorul