Seifam vajadzīgs kramplauzis

KRISTOFORS DEILIJS

Bija pirmdiena. Sēdēju mūsu detektīvaģentūras telpās, truli lūkojoties logā. Pa stiklu tecēja sīkas straumītes — vai nu lietus, vai arī sniegs, kurš, ticis līdz mūsu divdes­mitajam stāvam, jau paguvis izkust. Laiks bija riebīgs, tieši tāds, kas veicina gripu. Ne jau velti mūsu pilsētā vien slimoja simtiem tūkstošu cilvēku. Arī mans kompan­jons Mūns pirms divām nedēļām bija iegūlis ar gripu.

Gaidīt klientu pirmdienā — slikta zīme. Bet gaidīt tādā laikā — tīrais ārpārts. Pēdējo klientu tiku redzējis pirms dienām piecām, pie tam, pēc skata spriežot, dakteris node­rētu viņam krietni vairāk nekā detektīvs.

Vārdu sakot, varēja mierīgi tupēt mājās, laiku pa lai­kam katram gadījumam iebaudot kādu aspirīnu, un pār­šķirstīt vecas avīzes. Jaunajās it nekas interesants netrā­pījās. Atskaitot epidēmiju, tās likās atgremojam vecvecas ziņas: krievi atkal draud Rietumiem, biržas kursi atkal krītas, franči atkal streiko, mūsu pretraķešu aizsardzības sistēma (jaunais variants) atkal solās būt visefektīvākā.

Un tomēr nesēdēju mājās. Vainīga pie tā bija mana sieva, pazīstamā gaišreģe Minerva Zingere. Sieviete, pat ja viņa pretendē uz kaut kādiem sakariem ar mistiskiem spēkiem, paliek sieviete. Viņa var neatzīt konstitūciju, liku­mīgo valdību, savu likumīgo vīru, tomēr pakļaujas modei. Pakļāvusies pašai pēdējai diezgan ienesīgai modei, Mi- nerva, sekodama daudzu astrologu paraugam, sāka pare­ģot biržas kursus.

Lai nebūtu atkarīga no providences vien, Minerva al­goja Oskaru Stankeru, kāda ievērojama biržas māklera kādreizējo palīgu. No rītiem Stankers apvilka drēbes, ku­ras pat reklāmas nolūkos nebūtu paņēmuši ķīmiskai tīrī­šanai. Pavadījis daudzas stundas biržas kvartāla krodzi­ņos, kur mēdza iegriezties visvisādi tumši mahinatori, viņš, ātri atskrējis mājās, noglabāja konspiratīvās drēbes īpašā kastē un ap pulksten desmitiem vakarā ieradās pie Minervas ar kārtējo ziņojumu. Stankers bija dendijs, sa­vus uzvalkus pasūtīja pie labākajiem drēbniekiem, tādēļ nepieciešamība atteikties no tiem viņam šķita milzu upu­ris, par ko viņš pieprasīja attiecīgi augstu maksu.

Paļaudamās uz savu iepriekšējo pieredzi, Minerva pare­ģoja savam klientam dzelzceļu akciju turpmāko paaugsti­nāšanos. Sai prognozei bija stabils pamats — Haida sis­tēmas gaisa spilvens, kurš ļāva dzelzceļiem cerēt uz jaunu pasažieru pieplūdumu.

Diemžēl «Ziemeļu—Austrumu līnijai», kuras akcijas bija sapircis Minervas klients, neizdevās noslēgt kontraktu ar šī izgudrojuma monopolīpašnieku. Rezultāts bija bēdīgs: kursa strauja krišanās, klienta bankrots, nāvējošs šāviens un pašnāvnieka atstāta vēstule, kurā Minerva tika no­saukta par blēdi.

Varat iedomāties, kādā noskaņā atradās mana sieva. Tikko mēģināju delikāti aizrādīt, ka pareģojumos ietei­cams turēties pie abstraktiem jēdzieniem, viņa ķērās pie pirmā konkrētā priekšmeta — ne jau ar abstraktu nolūku ielingot to manā ģīmī.

Vienīgais līdzeklis izvairīties no šīm bīstamām diskusi­jām bija ilgāk palikt mūsu birojā.

Lietus (varbūt arī sniegs) nemitējās. Lai kaut cik iz­kliedētu drūmo garastāvokli, piezvanīju Mūnam. Bet viņa sieva Džīna kā allaž atradās nomodā.

— Sems jūtas labāk, bet aicināt viņu pie telefona nav ko domāt. Stingrs gultas režīmsl

Sai mirklī man izlikās, ka aiz durvīm ir kāds aizdomīgs troksnis.

Pārbaudīt, kas tur notiek, neatlika laika, jo mēģinājums pierunāt Džinu prasīja visu manu enerģiju — man vaja­dzēja noklausīties veselu lekciju par gripu. Dakteris ka­tegoriski aizliedzis Mūnam celties. Ja es nevēloties viņa nāvi, tad vienīgā iespēja parunāt ar viņu — atkāpt pašam ciemos.

Piemirsis, ka loģika iedarbojas uz sievietēm tieši pretēji, paskaidroju viņai, ka esmu potenciāls baciļu nēsātājs (šo terminu biju nule patapinājis no Džīnas lekcijas) un varu pa otram lāgam inficēt gan Mūnu, gan viņu pašu. Cerēju, ka Džīna uzslavēs mani par gādību, bet viņa nez kādēļ apvainojās. Sadzirdējusi no guļamistabas Mūna balsi — viņš par varas mākti rāvās pie tālruņa —, Džīna nometa klausuli.

Man neatlika nekas cits kā atkal vērot loga rūtis, pa kurām tecēja blāvas straumītes. Pasaule bija vienmuļa un pelēcīga līdz derdzīgumam. Vienīgā cerība bija elektriskā reklāma uz pretējā nama jumta. Parasti to mainīja uz vakarpusi. Bet elektriķis acīmredzot arī bija saaukstē­jies — jau otro dienu no vietas maģiski burti aicināja iebaudīt pasaules visgardāko saldējumu «Ziemeļpols».

Tā kā nebija ko dartf, ieslēdzu televizoru.

Nokļuvu-tieši senāta sēdē. No laikrakstiem zināju — daudzi jo daudzi sabiedrisko interešu drošsirdīgie aiz­stāvji, kuri nebijās ne no prezidenta, nedz no paša velna, bijuši spiesti ar kaunu kapitulēt mikroskopiskajiem agre­soriem no Honkongas.

Taču operatori prata uzņemt sēžu zāli tādā rakursā, ka tukšās vietas gandrīz vai nemanīja.

Runāja senators Validons. Viņš pieprasīja visenerģis­kākos soļus dzelzceļu avāriju novēršanai. Ne bez intereses noklausījos arī debates. Oratori izteicās vienādi augstā stilā, taču pēc runu satura varēja jo viegli uzminēt, kas apmaksā šo augsto stilu — dzelzceļu sabiedrības vai viņu niknākie konkurenti — aviolīniju īpašnieki.

Pēc tam pienāca kārta diktoram. Neparasti īsajam pē­dējo notikumu kopsavilkumam sekoja jo sīkas vēstis no gripas frontes. Pat televizors sadrūma, tas iesāka kaut kā nelādzīgi mirkšķināt.

Slimnieku skaits galvaspilsētā pēdējo stundu laikā pa­lielinājies par dažiem tūkstošiem. Samazinājies filmu iz­laidums, jo sirgst ne tikai krietns skaits kinozvaigžņu, bet arīdzan puse tehniskā personāla. Prāvākie universālveikali visās pilsētās gandrīz tukši. Pirmo reizi galvaspilsētas metropolitēna vēsturē pieplūduma stundās var atrast brī­vas sēdvietas. Dažas bankas, ņemot vērā darbinieku mas­veidīgo saslimšanu, atteikušās no tādām operācijām kā aizņēmumu piešķiršana privātpersonām, vekseļu inkasācija utt. Prezidents, kuru pirms nedēļas pēc personiskā ārsta ieteikuma pārveduši uz slimnīcu, jūtas labāk, speciālisti nešaubās par drīzu atveseļošanos. Tomēr kopējais nāves gadījumu skaits jau pārsniedzis tūkstoti.

Lai mazliet uzmundrinātu skatītājus, diktors pastāstīja: Itālijā miruši ap divi tūkstoši; Dānijā premjers sasaucis ministru kabineta speciālu sēdi, lai apspriestu gripas ka­tastrofālās sekas, kādas tā atstāj uz valsts eksportu; Fran­cijā epidēmijas dēļ slēgtas pamatskolas.

Pēc tam uz ekrāna parādījās simpātiska jauna sieviete. Ak vai, sekoja tikai lekcija par tēmu «Kā izsargāties no gripas». Uzskaitījusi visus preventīvos soļus, kurus īstenot varētu vienīgi viennīcā ieslodzīts cietumnieks, ārste sāka nevaldāmi šķaudīties. Beigās viņa ar vainīgu sejas iz­teiksmi atzina, ka pats drošākais līdzeklis laikam joprojām esot silta gulta, karsta tēja un aspirīns.

Izslēdzis televizoru, neviļus pieliku plaukstu pie pieres. Temperatūras tā kā nebija. Bet ko var zināt? Varbūt tomēr prātīgāk aizbraukt uz mājām un ielīst gultā? Bet pa ceļam drošības pēc iegādāties ausu aizbāžņus, kas pasargātu mani no Minervas mutvārdu uzbrukumiem.

Kad ieskanējās telefons, lēmums jau bija pieņemts. Tik tikko pazinu Minervas balsi:

— Brauc ātrāk mājāsl — balss čerkstēja. — Noticis kaut kas briesmīgs.

— Tā jau domāju, — atsaucos pārbiedētā balsī. Atmi­ņas par pēdējām divām nedēļām, kad Minervas nepār­trauktā sūkstīšanās laupīja pat miegu, acumirklī izgaisa. Iztēlē jau redzēju viņas vārdu sēru ierāmējumā un, sa­taustījis bikšu kabatā mašīnas atslēgu, uzsaucu:

— Izbraukšu pēc minūtes! Bet tu tikmēr iedzer aspi­rīnu un apsedzies pēc iespējas siltāk! Dakteris, cerams, jau izsaukts?

— Vēl ne, bet derētu izsaukt tev — pie tam psihiatru. Es tev veselu pusstundu mēģinu iestāstīt, ka pfe manis tūlīt ieradīsies Karls Ebots, tas pats reportieris no «Tele­grāfa», bet tu iesaki man pielikt pie kājām termoforu! Pēc šīs sasodītās pašnāvības mana reputācija ir vējā! Ko lai daru? Ko lai saku viņam?!

— Iepriecini Ebotu ar pareģojumu, ka tuvākajās ne­dēļās vēl daži miljoni saslims ar Honkongas gripu. Ar šo nekļūdīgo prognozi tu pilnīgi reabilitēsi savu labo slavu.

Nezinu, ko Minerva pateica pēc tam, jo durvju zvans lika man pagaidām nolikt klausuli uz galda.

Nācējas bija divas gaužām izskatīgas, stipri pajaunas sievietes. Pēc klientēm viņas diez kā neizskatījās. Palūdzu viešņas noģērbt mēteļus un pievērsos atkal telefonam.

Grasījos ātrumā atvadīties no Minervas, bet izbeigt sa­runu, ja vada viņā galā atrodas sieviete, kura netaisās ap­klust, nav nemaz tik viegli. Apmeklētājām muguru pa­griezis, brīdi noklausījos Minervas uzskatus par egois­tiem, kuri izmanto tuvinieku ciešanas savu seklo asprātību demonstrēšanai.

Sarunādamies neredzēju, ko dara manas apmeklētājas. Aizdomīga čaukstoņa lika man spēji apgriezties.

Viena meitene patlaban vilka pāri galvai puloveri, otra vēl cīkstējās ar rāvējslēdzi. Mirkli galīgi apstulbu, nāka­majā sāku rīkoties. Vienai mazliet varmācīgi novilku pulo­veri uz leju, otrai pasniedzu savu mutautu. Spriežot pēc lielajām lāstekām, kas pilēja no gluži sarkanā, apsaldētā deguna, abas bija kļūdījušās dzīvokļiem. Terapeits pro­fesors Hudsonlejs pieņēma pacientus stāvu zemāk.

Lūkoju ieskaidrot viņām šo pārpratumu, bet tā meitene, kas likās mazāk saaukstējusies, tikai paraustīja plecus.

— Nekā tamlīdzīga, mēs nākam tieši pie jums. — Viņa izvilka no somiņas vēstuli. — Lūk, jūsu aicinājums ieras­ties uz filmēšanas mēģinājumu.

Beidzot pār mani nāca apskaidrība. Atcerējos aizdomīgo troksni pie durvīm, ko sadzirdēju, runādams ar Mūna sievu. Ar grūtībām ticis vaļā no apmeklētājām, izgāju gaitenī un apskatīju durvis no ārpuses. Parasti uz tām varēja redzēt mūsu cienījamo izkārtni «Detektīvaģentūra Mūns un Deilijs». Tagad tās vietu aizņēma gluži cita: - «M. P. Pintiks. Populārzinātnisku filmu studija».

Sī studija atrodas gaiteņa galā. Reizēm vērodami tās apmeklētājas, kurām, pēc skata spriežot, vienīgi kosmēti­kas zinātne bija tuva, abi ar Mūnu puslīdz uzminējām, kādas filmas uzņem kaimiņš.

Nebija arī pārāk grūti secināt, kurš vainīgs izkārtņu apmaiņā. Durvis tieši blakus mūsējām nebija cieši aiz­vērtas, to spraugā saskatīju izsūtāmā zēna blēdīgo smīnu.

Varēju viņu puslīdz saprast. Kalpodams iestādē ar visai

miglainu nosaukumu «Adventistu vispasaules centrs cīņai pret bībeles nepareizu iztulkošanu», viņš vai beidzās nost aiz garlaicības.

Noskrūvējis svešo izkārtni, devos ar to uz studiju, pie kuras durvīm atradu savējo. Pintika kungu sastapu gau­žām iztrūcinātu. Pie viņa nupat bija atnācis kāds policists. Lāgā nesapratis, ka tas meklē mani, studijas īpašnieks iedomājās visļaunāko.

— Nekad nevar zināt, — viņš man sūdzēja savas bēdas. — No vienas puses, starp maniem labākajiem noņēmējiem ir augsti stāvošas amatpersonas, pat viens ievērojams se­nators. Bet, no otras puses, šis pats senators, dzīdamies pēc lētas popularitātes, rīt var iesniegt tādu likumprojektu, ka ļaudīm neatliks nekas cits, kā noskatīties Eiropas lēto masu produkciju… Un mēs vēl dēvējam sevi par brīvās iniciatīvas aizstāvjiem!

Tikko paguvu novietot mūsu firmas izkārtni agrākajā vietā, kad no lifta izkāpa seržants Higinss.

— Tātad šis tomēr ir astoņsimt divdesmit sestais dzī­voklis? — viņš tā kā pabrīnījās. — Pirms piecām minūtēm biju pārliecināts, ka jūsu birojs atrodas pavisam viņā galā. Bet tur kāds aizdomīgs tips apgalvoja, ka ar poli­ciju tam neesot nekā kopēja.

Izskaidrojis pārpratumu, aicināju seržantu iekšā. Uz galda joprojām gulēja klausule, ko biju pilnīgi piemirsis. Kad pacēlu to, sapratu, ka Minerva nebija ne mirkli pār­traukusi savus vārdu plūdus. Man palaimējās noķert kādu beigu frāzi:

— … tāda cūcība! Būtu es īsta gaišreģe, droši vien pieprasītu izšķirt mūsu laulību vēl pirms kāzām.

Laimīgā kārtā viņas sekretārs paziņoja, ka ieradies Karls Ebots no «Telegrāfa».

— Apžēliņ! Ko lai viņam saku? — Minerva nostenēja.

Es pievērsos seržantam.

— Klājiet vaļā, Higins! Kas jums uz sirds? Ja turat aizdomās savu sievu un vēlaties izmantot mūsu veco pazī­šanos, lai viņu izsekotu, tad neesat iegriezies īstajā vietā. Proti, vēlu jums tikai labu. Jo vairāk laika viņa pavadīs ar citu, jo mazāk iespēju viņai būs pārmest jums kaut kādas iedomātas pārestības.

Seržants Higinss, slavens ar savu neapķērību, arī šoreiz labu brīdi noskatījās manī ar atplestu muti. Tikai pēc tam viņam paspruka smiekli.

— Nē, nē! Inspektors Koiils atsūtīja mani Džeka Kreiļa "dēļ. Tā kā Mūns viņu pazīst, tad inspektors domā, ka jus abi varētu nākt mums talkā.

— Džeku? Ciets rieksts — divdesmit astoņas sensacio­nālas ielaušanās. Visi zina, ka tās pastrādājis viņš, un tomēr pieķert viņu izdevās vienu vienīgu reizi. Taču nu jau ilgus gadus netiku par viņu nekā dzirdējis. Kur tad šoreiz šis uzdarbojies?

— Aplaupījis firmu «Garants». Vēl trūkst absolūtu pie­rādījumu, ka tieši viņš, bet inspektors uzskata …

— «Garants»? — es pārvaicāju. Kā tas bieži gadās, dažus vārdus, ar kuriem nākas sastapties diendienā, nevī­žīgi noliekam kādā attālā atmiņas plauktā un acumirklī piemirstam. Ja es aplūkotu mūsu seifu, tūdaļ redzētu šīs firmas emblēmu: sakrustotas atslēgas un devīzi «Pilns seifs — finansiālās veselības garantija».

Diemžēl mūsējais pēdējā laikā stāvēja tukšs, ja neskaita avīžu izgriezumus par dzelzceļu avārijām, kurus līdz savai slimībai rūpīgi apkopoja Mūns. Cik nopratu, viņa viedoklis šajā jautājumā atšķīrās no vispārpieņemtā.

Mans prāts tūdaļ sāka darboties ierastajā virzienā — kā mazliet aizpildīt seifa tukšumu.

— Esam ar mieru nākt inspektoram talkā. Bet atšķirībā no viņa, kurš saņem noteiktu algu, mums ar Mūnu nav iespējas pievērsties Džekam aiz tīras mīlestības pret māk­slu, — devu seržantam smalku mājienu, pats jau apsvēr­dams, kā izvilināt savu kompanjonu no mājas aresta.

— Hm__ — notusnīja seržants. — Attiecībā uz mīles­tību pret mākslu, kā jūs tur teicāt, inspektors man nav devis nekādus norādījumus …

Tieši tai mirklī durvis, kuras biju piemirsis aizslēgt, ar blīkšķi atsprāga vaļā. Uz sliekšņa stāvēja jauna dāma, bez šaubām, tikpat apmaldījusies dzīvokļos kā iepriekšējās apmeklētājas. Šķita, viņai nebija ne mazākās nojausmas par gripas sērgu. Zem vieglprātīgi vaļā pasistā sintētiskās ādas mēteļa rēgojās kaut kas gluži gaisīgs.

— Mani sauc Elvīra Zamora! — viņa mundri uzsauca, nometot mēteli.

— Jūs droši vien meklējat populārzinātnisko filmu stu­diju? — katram gadījumam apjautājos, piebilzdams kom­plimentu: — Senatori un pārējie Pintika kunga klienti no­teikti būs sajūsmā!

— Nē, es nāku tieši pie jums! Un, cerams, jūs ari būsiet sajūsmā, kad uzzināsies, kāpēc esmu ieradusies. Šurpu! Šurpu! — viņa pagriezās pret pievērtajām durvīm. — Mēs jau visu esam norunājuši.

Kaut kādi tipi, iestiepuši televīzijas aparatūru, ņēmās izrīkoties kā savās mājās. Izteikt protestu vai vismaz uz­zināt šī jandāliņa cēloņus nepaguvu. Iezvanījās telefons.

Atkal tā bija Minerva, bet nu viņa runāja gluži citā toņ­kārtā. Saukt to par laipnu būtu pārspīlēti, tomēr šoreiz viņas pārmetumiem piemita krasi izteikts dzīvesprieks.

— Kāpēc tu nebrīdināji mani? Tā ir cūcība! Kādā kļū­mīgā stāvoklī tu mani nostādīji Ebota priekšā!

— Ak Ebots? — es atcerējos. — Tas reportieris, kurš taisījās tevi intervēt sakarā ar tava klienta pašnāvību?

— Esi gan tu kretīns! Viņš bija atnācis sakarā ar seifa aplaupīšanu. Uzplijās, lai es pareģojot, kad un kādos ap­stākļos jūs notversiet Džeku Kreili.

— Kā Ebots vispār uzzinājis par šo ielaušanos? — es nobrīnījos.

— Žēlīgais dievs! — novaidējās Minerva. — Protams, no «Universālās panorāmas». Vai tu tiešām esi galīgi jucis? Tevi taisni šobrīd rāda pa televizoru!

— Mani? Kādā sakarā?

Tikai tagad pamanīju, ka Elvīra Zamora bāž man pie deguna kādu papīru.

Tas bija kontrakts, kas deva televīzijas sabiedrībai «Uni­versālā panorāma» monopoltiesības apgaismot katru mūsu soli, vajājot Džeku Kreili.

Pirms paguvu reaģēt, atkal ieskanējās tālrunis.

Šoreiz runāja firmas «Garants» īpašnieks Elisons.

— Jau veselu stundu mēģinu ar jums sazvanīties. Visu laiku aizņemts. Policijas inspektors Kouls uzskata, ka vie­nīgi jūsu līdzdalība var sekmēt noziedznieka notveršanu. Jums jāsaprot, ka man tas ir prestiža jautājums! Aplaupīt firmu, kura pati ražo seifus, — tas ir nedzirdēti nekaunīgs izaicinājums!

— Jūsu noteikumi? — lietišķi apvaicājos, ielūkodamies kontraktā. Ja Elisons piedāvās tikpat, cik televīzija, esmu gatavs dzīties pakaļ Džekam kaut vai līdz pasaules galam.

,It kā uzminējis manas domas, viņš tiešām nosauca to pašu summu.

Es acumirklī izšķīros. Parakstījis līgumu ar «Universālo panorāmu», piezvanīju Džīnai. Pēdējā laikā viņas pamat­nodarbošanās bija sargāt Mūnu no slimības baciļiem, bet starpbrīžos atpūsties, baudot šaušalīgo daudzsēriju filmu «Violetās planētas baismekļi». Sākot ar septīto sēriju, šīs visparastākās blēņas bija iekarojušas nepelnītu populari­tāti. Varbūt tādēļ, ka varoņiem draudēja visfantastiskākās briesmas, ne tikai gripa.

Mans atjautīgais plāns dibinājās uz fakta, ka Mūna televizors kopš nedēļas nedarbojās. Salabot to nebija iespējams — likās, epidēmija pirmkārt izsitusi no ierindas televizoru remonta darbnīcu speciālistus.

— Nupat sākusies divdesmit astotā sērija! — paziņoju Džīnai. — Jā, jā, jūsu iecienītie baismekļi.

— «Violetās planētas baismekļi»? — viņa satraucās pa īstam. — Vai jau sen kā sākusies? *

— Varat būt mierīga, Džīna, nekas sevišķs vēl nav no­ticis.

— Paldies, ka pateicāt! Skrienu pie kaimiņienes, tūlīt skrienu!…

Mūns, it kā jau būtu gaidījis manu zvanu, acumirklī nocēla klausuli. Mēs norunājām satikties tieši «Garantā».