Seifam vajadzīgs kramplauzis

IZVILKUMI NO DEN-GRAB-HISIBA MEMUĀRIEM

Aptuveni no piecpadsmit gadu vecuma man sāka likties, ka esmu izraudzīts kaut kam sevišķam. Mans tēvs strā­dāja cirkā un vēlējās, lai dēls turpinātu viņa ceļu. Man

nebija nekādu iebildumu pret veiksmīga iluzionista hono­rāriem un popularitāti. Jau pats par sevi cirka triks sa­gādā prieku ne vien publikai, bet arī triku meistaram — skatītāji par savu naudu ļauj sevi piemuļķot, turklāt ap­balvodami izmuļķotāju devīgiem aplausiem.

Pie tam būt labam iluzionistam mūsu zemē un mūsu laikā nozīmē būt kaut kam lielākam nekā vienīgi cirka artistam. Mūsu laiks ir paradoksu laiks. Jo vairāk attīstās zinātne, jo tuvākas mums kļūst okeānu dzīles un zvaigžņu tāles, jo vairāk parastais patērētājs atgriežas pie tālo senču primitīvajiem ticējumiem.

Tajā vēstures posmā, ko mēs dēvējam par tumsonības gadsimtiem, burvju mākslinieks tika pieskaitīts viszemā- kam nicināmam sabiedrības slānim, bet jo lielāku cieņu baudīja alķīmiķis un astrologs.

Mūsdienās tas pats burvju mākslinieks, apsedzis savus lētos trikus ar mistikas mantiju, izlikdamies, it kā viņš atrodas kontaktā ja ne ar pašu nelabo, tad ar viņpasaules spēkiem, pateicoties līdzpilsoņu lētticībai, iegūst solīdu stāvokli sabiedrībā un krietnu kapitālu …

Atšķirībā no tēva, kuram pietika ar apdāvināta iluzio­nista popularitāti, es savu karjeru cirkā, jau sākot ar pir­majiem soļiem, saistīju ar aktīvu līdzdalību Nacionālajā astrologu, hiromantu un magu asociācijā. Ap to laiku, kad mans mākslinieka pseidonīms Den-Grab-Hisibs jau bija plaši pazīstams, tiku ievēlēts par šīs asociācijas viceprezi­dentu, un tas daudz ko nozīmē.

Spīdošus panākumus guvu ne tikai tāpēc, ka man pie­mita iedzimta nosliece uz tēva profesiju. Sāku gan visai pieticīgi, pārņemdams un līdz pēdējam sīkumam noslīpē­dams tēva burvju trikus — pēc būtības tos pašus, ko izpil­dījuši iepriekšējās paaudzes iluzionisti. Bet drīz vien spēru prāvu soli uz priekšu. Jau no mazotnes mani saistīja zi­nātne. It. īpaši tās nozares, kas vilināt vilināja mani ar saviem vēl neatklātajiem noslēpumiem un vēl neapgūta­jām iespējām.

Daudzus gadus studēju kibernētiku un īpaši elektroniku. Apmeklēju izcilu zinātnieku lekcijas, caurām dienām sē­dēju laboratorijās. Līdztekus konkrētām zināšanām šīs nodarbības deva man iespēju tikties ar dažiem jauniem zinātniekiem, kuri vēlāk, paši to nezinādami, izdarīja man neatsveramus pakalpojumus. Pirmais, pats taustāmākais rezultāts, ko deva manas zinātniskās studijas, bija cirka

aparatūras pilnveidošana. Izmantojot jaunākos atklāju­mus elektronikā, man laimējās radīt tādus efektus, ka ska­tītājs ar noslieci uz mistiku varēja patiesi noticēt maniem sakariem ar pārdabiskiem spēkiem.

Gūtie panākumi sākumā pilnīgi apmierināja manu god­kāri. Pa īstam es dzīvoju tikai uzstāšanās laikā, starp­brīži starp divām izrādēm izraisīja manī garlaicību un neapmierinātību. Toties, kad nācu saskarē ar skatītājiem, jutos kā viduslaiku zinātnieks, kurš, izsaukdams no viņ­pasaules garus, iedveš šausmas un bijību. Es valdīju pār pūli — tātad es dzīvoju. Atklāti runājot, šī vara balstījās uz vistīrāko acu apmānīšanu, bet tieši šis apstāklis jo vairāk pacēla mani pāri pūlim. Vispārējā kolosālā šar­latānisma laikos visdižākais uzdevums likteņa izredzēta­jam, par kādu sevi uzskatu, būt par izcilu, nepārspējamu šarlatānu.

Pamazām iluzionista profesija, pat tāda iluzionista, ko talants un sarežģītā vienreizējā aparatūra nostādījusi pāri sāncenšiem, nespēja vairs mani apmierināt. Jo dienas, jo asāk izjutu, ka cirka izrāžu šaurais loks saista man spār­nus. Beidzot pienāca stunda, kad gaiši apzinājos — ma­nām dotībām un zināšanām nepieciešama cita, daudz pla­šāka arēna. Lasīdams laikrakstos par banku izlaupīšanām un līdzīgām operācijām, biju pārsteigts — cik vērienīgus rezultātus var gūt, balstoties uz dažiem atjautīgiem, taču tehniski diezgan nekonsekventiem paņēmieniem. Sapratu, ka daudz spožāki panākumi gaida to cilvēku, kurš, izie­dams divkaujā ar oficiālo likumu, apbruņojies ar mūs­dienu zinātnes sasniegumu milzīgo arsenālu.

Taču es nezinu nevienu tādu gadījumu, kad noziedznieki visā pilnībā būtu izmantojuši tās gluži neierobežotās iespējas, ko viņiem dod mūslaiku elektronika, kibernētika, augsto temperatūru fizika.

Manī dzima nelokāma apņēmība kļūt par noziedznieku ar lielo burtu. Nevis par banālu kramplauzi, kas, dzīda­mies pēc viegla laupījuma, desmit reižu pielieto vienu un to pašu triku, lai vienpadsmitajā reizē iekristu.

Gan mana godkāre, gan ticība savam aicinājumam dik­tēja man vissmagāko, toties pašu augstāko mērķi — kļūt par nenotveramu supernoziedznieku. Gribēju darīt visu, kas man ienāks prātā, pie tam ne reizi neatstājo'1: He ma­zāko pierādījumu, nemodinot ne mazākās aizdomas.

Tā nebija dzīšanās pēc nelikumīgā cejā iegūtas nau­das — nauda man nebija vajadzīga. Mana rocība, patei­coties līdzpilsoņu lētticībai, jau tāpat tālu pārsniedza tās summas, kādas varēju iztērēt savām visai pieticīgajām vajadzībām.

Te būtu īstā vieta piebilst, ka mana jaunā darbība tūdaļ prasīja jaunus, prāvus kapitālieguldījumus. Daudzi zināt­nieki (tai skaitā arī tie, kuru patentus Donalds Kings bija atpircis spiegošanas aparatūras izgatavošanai) saņēma no manis karaliskus honorārus par saviem izgudrojumiem, reizumis arī par jau esošo ierīču pilnveidošanu pēc mana speciāla pasūtījuma.

Pats par sevi saprotams, viņiem nebija ne jausmas, kādu spēcīgu ieroci tie ieliek manās rokās. Daži, galveno­kārt tādi, ar kuriem biju ticies zinātniskās nodarbībās, domāja, ka viņu atjautīgos aparātus izmantoju cirka izrā­dēm. Citiem nebija nemaz zināms, ka esmu slavenais ilu­zionists Den-Grab-Hisibs.

Šie zinātnieki, tāpat kā respektablās uzņēmēju aprindas, pazina mani kā Nelsonu K. Voiniku, zinātniskā pētniecības institūta īpašnieku. Šī manis dibinātā institūta oficiālajā darbības laukā ietilpa atrast praktisku pielietojumu vēl neaprobētiem un dažkārt apstrīdētiem zinātniskiem atklā­jumiem. Starp citu, tieši šis mans institūts palīdzēja inže­nierim Haidam novest līdz galam gaisa kompresora ideju, bet vēlāk, pēc izgudrotāja nāves, es kļuvu par šī patenta vienīgo pilntiesīgo īpašnieku …

Manas noziedzīgās darbības morālais aspekts mani ne­apturēja, bet tieši otrādi — stimulēja. Oficiālos likumus esmu vienmēr uzskatījis par oficiāli aizsargātu vairākuma apmānīšanu priviliģētā mazākuma interesēs. Noziedznieks, kurš atvieglo bankas seifu vai privātu seifu par zināmu summu, patiesībā piesavinās tikai nelielu procentu no mil­joniem, kas iegūti (ja iedziļinās būtībā) ar likumīgu blē- dīšanos. Tātad uz priviliģētās kārtas blēdīšanos viņš at­bild ar pretblēdību. Manuprāt, viņš ir tas pats cirka iluzio­nists vai mags, tikai mazliet citā nozarē. Tie paši patērē­tāju sabiedrības locekļi, kuri labprāt ļauj sevi piemuļķot jebkuram šarlatānam un gatavi maksāt par šo sevis pie- muļķošanu prāvu naudu, tūdaļ saceļ negantu brēku, tik­līdz kāds zaglis ķeras pie viņu maka.

Kad es vai kāds cits lēts brīnumdaris nemanot izņem pulksteni no skatītāja kabatas, viņš rēc aiz sajūsmas,

zinādams, ka pulkstenis pie viņa atgriezīsies. Pie tam pil­nīgi aizmirst, ka par tiesībām būt izmuļķotam viņš samak­sājis tikpat daudz, cik maksā pats pulkstenis. Gandrīz tādu pašu zaudējumu viņš cieš, ja pulksteni piesavinās likuma neatzīts brīnumdaris, vulgāri runājot, kabatas zag­lis. īpašnieks piemuļķots tāpat kā cirka izrādes laikā. Taču tas darīts bez viņa iepriekšējas piekrišanas, bez tā, ka viņš pirms tam stāvējis garā rindā pēc dārgās biļetes. Un, tāpat kā viduslaikos, viņš gatavs nocirst ļaundarim roku …

Nolēmis kļūt par supernoziedznieku, es pēc būtības tur­pināju savu agrāko nodarbošanos, tikai plašākā arēnā. Saskatīju sekmīgas operācijas pievilcību nevis laupījuma vērtībā, bet tajā meistarībā, ko apliecināju, ar tehnisku ilūziju palīdzību vazādams oficiālo likumu aiz deguna…

Pats pirmais solis mana visaptverošā un tālejošā plāna īstenošanai bija radīt sev pilnīgi nepieejamu patvērumu. Starp citu, tieši nelokāmā ticība, ka neviens nekad neiekļūs šajā patvērumā bez manas ziņas un atļaujas, dod man iespēju, nebaidoties no sekām, uzticēt papīram savu kredo — supernoziedznieka ticības apliecinājumu, kas pēc būtības ir izvērsts pasaules uzskats.

Ļaudīm ir tiesības pēc manas nāves uzzināt, kādu ģē­niju tie zaudējuši manā personā. Sī gluži labi saprotamā vēlēšanās nepazust gadsimtu virpuļos satuvina mani ar profesoru Renē Latonu (tāpat kā viena otra cita rakstura īpašība).

Profesors man nesen uzticēja savu noslēpumu — viņš rakstot grāmatu «Džeks Kreilis — mīts un īstenība». Viņa grāmata un mani memuāri centrējas uz vienu un to pašu — iemūžināt sevi nākamo paaudžu acīs. Laikam ne­atradīsies cilvēks, kas labāk par mani saprastu profesoru. Gluži tāpat kā es, profesors Renē Latons ir iluzionists, tikai atšķirīgā novadā. Kā jebkuram neikdienišķam iluzio­nistam, viņam nepietiek ar apziņu, ka viņš ilgu laiku sek­mīgi muļķojis publiku. īstenu gandarījumu sniedz tikai doma, ka ar laiku publika uzzinās, kā tā tikusi piemuļķota.

Bez šaubām, gan es, gan profesors Latons ieiesim vēs­turē kā ievērojami iluzionisti. Un tomēr starp mums abiem ir milzīga atšķirība. Viens no mums ir ārkārtīgi izvei­cīgs, izdomas bagāts un neparasti veiksmīgs triku īsteno­tājs, otrs — absolūts ģēnijs. Lasītājs, kuram pēc ctatidzienr gadiem palaimēsies izlasīt šos manus memuārus, spēs bez grūtībām izšķirt, kurš ir tas ģēnijs. Profesors Latons uz­skata, ka viņa vislielākais panākums ir mistifikācija ar Džeku Kreili, kuras iznākumā šis reklāmas pārraižu sta­tists kļuvis par nacionālo varoni. Bet arī tur mans perso­niskais nopelns ir daudz lielāks nekā profesoram.

Šī ideja man radās vienā no tām naktīm, ko pavadīju savā nepieejamajā patvērumā. Kopš biju "to iekārtojis, man kļuva par paradumu atgriezties turp dienas nogalē neat­karīgi no tā, kur biju un ko darīju pirms tam. No šī likuma atkāpos tikai tādos gadījumos, ja maģijas viesizrādes aiz­veda mani tik tālu, ka pat manam superātrajam automobi­lim nebija pa spēkam veikt šo attālumu dažās stundās…

Savā patvērumā, kur par manu drošību gādāja vienrei­zēja aparatūra, nepārspējama aizsargsistēma, kādu var atļauties tikai lielvalsts stratēģiski komandpunkti, jutos kā pasaules valdnieks.

Jau pats stāsts par šī īpatnējā patvēruma izraudzīšanu un iekārtošanu ir vērts, lai to izklāstītu savos memuāros. Atmetu dažādus variantus un beidzot apstājos pie visvien­kāršākā un, protams, visģeniālākā.

Tieši tais dienās Kara ministrija pārdeva vairāksolīšanā šahtas, kas līdz tam bija kalpojušas kā maskētas izejas "pozīcijas transkontinentālām «Nikas» tipa raķetēm. Mili­tārie speciālisti bija nākuši pie atziņas, ka globāla kara apstākļos šie pazemes slēpņi nesniedz pietiekamu garan­tiju pret kodoltermisku uzbrukumu. Šo šahtu ierīkošanai bija patērētas milzīgas summas, tāpēc, lai daļēji izvairī­tos no nodokļu maksātāju pārmetumiem, attiecīgais resors nolēma tās pārdot.

Vispirms nācās apsvērt svarīgu jautājumu — kas skaitī­sies manis nopirktās šahtas oficiālais un likumīgais īpaš­nieks. Ņemot vērā manus tālākos nodomus, tam vajadzēja būt cilvēkam, kas dažādu personisku iemeslu dēļ nolēmis pilnīgi nošķirties no pasaulīgās dzīves, nodzīvot atlikušo mūža daļu kā vientuļnieks.

Realizēt šo nodomu man palīdzēja Keita Morāna, līdz savai nāvei pazīstama plašām skatītāju masām kā mana asistente senjorita Aurēlija, kura zināja gandrīz visus manus plānus un uz kuru varēju zināmā mērā paļauties. Starp citu, viņas nāvi no sirds nožēloju — tā nebija iepriekš izplānota, bet manas vienīgās, nepiedodamās kļū­mes izraisīta.

Ap to laiku, kad biju nolēmis pirkt no Kara ministrijas raķešu šahtu, ar Keitas starpniecību jau biju saistījies ar potenciāliem noziedzniekiem vai tādiem, kas izcietuši cie­tuma ieslodzījumu par samērā sīkiem pārkāpumiem. Šo palīgu izraudzīšanai vadījos no diviem principiem. Vis­pirms tiem vajadzēja būt cilvēkiem ar plašāku redzesloku, cilvēkiem, kuri spējīgi saprast un sajūsmināties par ma­niem ģeniālajiem nodomiem. Šī īpašība gandrīz automā­tiski nodrošināja arī otru man vajadzīgu noteikumu — spēju bez ierunām pakļauties dzelžainai disciplīnai, atzīs­tot mani par vienīgo lēmēju, bet sevi — par akliem ģēnija rokas vadītiem instrumentiem.

Te būtu vietā pieminēt, ka, izņemot Keitu, neviens no šiem daudzajiem organizācijas locekļiem nav redzējis mani aci pret aci un nezina par mani nekā. Cirka māk­slinieks Den-Grab-Hisibs un zinātniski pētnieciskā insti­tūta īpašnieks Voiniks viņu acīs būtu divas pilnīgi atšķi­rīgas un pilnīgi svešas personas. Jebkurš manas organi­zācijas loceklis varētu redzēt mani izrādes laikā, satikt uz ielas vai sēdēt man pretī kādās viesībās — un tomēr viņam nebūtu ne jausmas, ka esmu viņa apbrīnotais un visuvarenais šefs …

Keitai Morānai izdevās sameklēt Anglijā kādu Tom- sonu, kura dzīves stāsts pilnīgi atbilda manām vajadzī­bām. Strādādams par sociālās uzraudzības inspektoru, Tomsons maznozīmīga jautājuma dēļ bija nonācis kon­fliktā ar kādu Istendas pažobeļu iemītnieku — pusdeģene- rētu pusaudzi, eksaltētu popmūzikas mīļotāju, jauniešu bandas vadoni, kurš vairākas reizes tika pieķerts radiouz­tvērēju un magnetofonu zādzībā.

Banda nospriedusi, ka Tomsons novācams no ceļa. Kādu dienu tās locekļi ielauzās Tomsona dzīvoklī un, neatraz­dami saimnieku mājās, aukstasinīgi nogalināja viņa ģime­nes locekļus, tai skaitā trīs bērnus.

Varēja pilnīgi saprast, ka pēc šī notikuma līdzcilvēku sabiedrība Tomsonam apriebās tik tālu, ka viņš bija ga­tavs pat iestāties klosterī…

Tomsons atbrauca, nopirka šahtu vairāksolīšanā un da­žas nedēļas rīkojās pa„savu jauno īpašumu. Viens otrs vietējais fermeris, braukdams garām pa pusjūdzi attālo lauku ceļu, paša acīm dabūja redzēt savādnieku, par kura traģisko dzīves stāstu un ciešo apņēmību dzīvot pilnīgā vientulībā jau klīda leģendas.

Tad no Meksikas pienāca milzu kaktusi, tā sauktie dzelzs kaktusi — īpaša, reti sastopama šķirne ar gariem, asiem dzelkšņiem. Kad tos iestādīja un tie izveidoja ap «Nikas» savrupmāju (tā šo īpašumu kopš Tomsona iera­šanās nokrustīja apkārtnes fermeri) necaurejamu blīvu dzīvžogu, Tomsona loma bija galā.

Viņš pazuda un tagad laimīgi dzīvo uz kādas nelielas vientuļas saliņas Klusajā okeānā, kas tika nopirkta par manu naudu. No mana viedokļa galvenais un svarīgākais ir tas apstāklis, ka Tomsons, spriežot pēc viņa lielā cilvēknaida, līdz nāvei nepametīs savu vientuļnieka salu. Ja es šajā ziņā būtu pielaidis kļūdu, tad kļūdains ir itin viss, uz kā bāzējas mani jau realizētie un vēl realizējamie plašie nodomi.

…No tehniskiem izgudrojumiem, kas pasargā manu patvērumu un manu personu no tieša iebrukuma vai ne­jaušas atrašanas, minēšu tikai dažus.

īpaša sarežģīta radiolokācijas un televīzijas sistēma brīdina mani par katru automobili vai helikopteru, kas pārkāpis manis nosprausto robežu. Ja kāda mašīna nejauši nomaldītos no lauka ceļa un tuvotos manai šahtai, es to tūlīt uzzinātu. Aizsargsistēma ne tikai automātiski iedar­bina trauksmes signālus, bet arī vizuāli parāda uz radara ekrāna objektu, kas ielauzies manā teritorijā.

Mani padotie drīkstēja tuvoties šahtai tikai pilnīgā tumsā. Uztvēris viņu raidīto radiosignālu, es iedarbināju infrasarkanu bāku. Katra viņu mašīna bija apgādāta ar " īpašu infrasarkanu tālskati, kas ļāva orientēties pēc bākas raidītā stara.

Visaptveroša televīzijas sistēma ļāva man novērot viņus no ierašanās brīža līdz patvēruma atstāšanas brīdim. Sa­runājos ar viņiem, izmantojot televīzijas sistēmu, pats pa­likdams neredzams. Apspriežu laikā atrados istabā, kurā neviens nevarēja iekļūt. Sarežģīti mehānismi gādāja par to, lai jebkurš ziņkārīgais tiktu sodīts ar nāvi.

Tam fantastiskajam, absolūti neiespējamajam gadīju­mam, ja, par spīti visiem aizsargsoļiem, šahtā manas at- būtnes laikā tomēr iebruktu policija, cits mehānisms auto­mātiski izraisītu sprādzienu. Lai būtu drošs pret pārstei­gumiem, biju sagatavojis sev atkāpšanās ceļu. Sim nolū­kam kalpoja tā saucamie maģiskie spoguļi, līdzīgi tiem, kādus izmantoju cirka izrādēs. Triks, dibināts uz optikas likumu, pats par sevi nav jauns. Jau pagājušajā gadsimtā

izcilākie iluzionisti ir pratuši apmēram to pašu, ko es. īpaša spoguļu un atstarošanas sistēma rada tādu gaismas viļņu refrakciju, ka pēc iluzionista vēlēšanās jebkurš priekšmets vai cilvēks iegūst brīnumainas īpašības. Atraz­damies vienā vietā, tas skatītāju acīm liekas atrodamies pavisam citā. Krustojot zem dažādiem leņķiem gaismas viļņu refrakcijas, tikpat labi var panākt ilūziju (pasvīt­roju, no skatītāju viedokļa), ka priekšmets vai cilvēks pil­nīgi pazudis.

Pateicoties savām universālajām zināšanām elektronikā, it īpaši elektroniskajā optikā, kā arī izmantojot dažus tikai man zināmus jaunatklājumus, tik tālu pilnveidoju sen zināmo burvju triku, ka izdibināt tā noslēpumu nebūtu pa spēkam pat vienam otram speciālistam.

Lai gan, šos memuārus rakstot, esmu apņēmies manas pēcnāves slavas dēļ būt pēc iespējas atklāts, tomēr uz­skatu par prātīgāku šo uzlaboto maģisko spoguļu noslē­pumu neizpaust.

Varu pateikt tikai to, ka manā sistēmā bez spoguļiem un gaismas refrakcijas izcilu lomu spēlē arī ar mikro­skopisku televīzijas ierīci panāktie efekti…

Kombinēdams maģisko spoguļu sistēmu ar augstfrek­vences strāvas iedarbību, liku pamatus savam slavenajam, publikas apjūsmotajam trikam ar diviem seifiem, kuru demonstrēju Portvelkomas cirkā.

Vecākais inspektors Kouls pēc manas pazušanas, bez šaubām, bija pārliecināts, ka Džeks Kreilis ir mans līdz­dalībnieks, kuram tīšu prātu ļāvu aizbēgt. Patiesībā gri­bēju vienīgi izmuļķot policiju.

Triks ar diviem seifiem pats par sevi ir diezgan vien­kāršs. Taču ļoti svarīgi izraudzīties no publikas tādu brīv­prātīgu dalībnieku, kurš noskaņots ticēt maniem «maģis­kajiem spēkiem» un viegli pakļaujas hipnozei. Šis izmēģi­nājuma dalībnieks tad ieiet vienā seifā, kuram tāpat kā otrajam nav dibensienas. Pakļaudamies manai hipnotiska­jai gribai, izmēģinājuma dalībnieks pa neredzamu «gai­teni» pārvietojas uz otru seifu. Novirzīties no paredzētā ceļa viņam neļauj augstfrekvences strāvas izveidots «gai­tenis». Šī strāva pati par sevi organismam ir nekaitīga, tikai rada durstošu efektu, kuru manis izraudzītā persona parasti uztver kā maģisko spēku iedarbību.

Tāds pats augstfrekvences strāvas «gaitenis» "savieno otro seifu ar aizkulisēm. Agrāk, kad mēģinājumos vēl izmantoju savu asistenti, visbiežāk demonstrēju tieši šo trika variantu. Pēc tam kad publika bija pārliecinājusies, ka mana asistente brīnumainā kārtā no pirmā seifa pār­vietojusies uz otro, es aizslēdzu to. Mana asistente, skatī­tājiem neredzot, pa otro «gaiteni» sasniedza aizkulises, no kurienes atkal iznāca pēc dažām minūtēm.

Šo bēgšanas ceļu tad arī izmantoja cilvēks, kuru vecā­kais inspektors Kouls uzskatīja par bīstamu noziedznieku. Kad policists dzirdēja Džeku Kreili atsaucamies te vienā, te otrā seifā, viņš īstenībā jau labu laiku bija projām.

Lai gan neieredzu Albionu, tomēr šoreiz viņa vēderru­nātāja stiķis man noderēja. Pašam nezinot, viņš tādā veidā palīdzēja man āzēt vecāko inspektoru Koulu. Manu jautrību vēl pavairoja tas, ka cilvēks, kurš, pateicoties man, toreiz izmuka no policijas, faktiski nebija nekāds noziedznieks. Viņa vēlēšanos pazust izskaidroju ar tīri instinktīvu reakciju uz vecākā inspektora asinskāro sau­cienu: «Tas ir Džeks Kreilis! Turiet viņu!» Ne jau katram ir tik stipri nervi, lai tādā ačgārnā situācijā ļautu sevi mierīgi apcietināt.

Taču jāteic, ka par manis inscenēto Džeka pazušanu Portvelkomas cirkā man bija dārgi jāsamaksā.

Kaut gan šoreiz nevaru uzskatīt šo mazo joku par ne­piedodamu kļūmi, tomēr manis neparedzētu apstākļu dēļ (inspektora Koula stulbums sinhroni sakrita ar kāda auto­mobiļa zagļa dullumu) pazaudēju savu automobili, kurā biju ieguldījis gandrīz tikpat daudz izdomas un tehnisku zināšanu, cik patvēruma ierīkošanā. Paies labs laiks, ka­mēr tikšu pie otra tāda. Bet faktiski nav ko sevišķi bēdā­ties. Pēc ķēriena ar «Zelta ekspresi» der mazliet atpūsties. Jebkurš memuāru autors parasti asi izjūt laika trūkumu. Visādas steidzamas, neatliekamas darīšanas traucē at­griezties pie papīra. Nu kādu laiciņu varēšu pilnīgi brīvi nodoties šim savam vaļaspriekam, kas, godīgi sakot, tagad man sagādā aizvien lielāku gandarījumu.

Ar zināmu izbrīnu konstatēju arī, ka mainījusies mana attieksme pret iluzionista darbu. Pēdējos gados uzskatīju to gandrīz vienīgi par lielisku masku savām operācijām. Kuram gan būtu ienācis prātā turēt aizdomās Den-Grab- Hisibu, Nacionālās magu un hiromantu asociācijas cienī­jamo viceprezidentu?

Tagad, kad es kā supernoziedznieks esmu sasniedzis vis­augstāko virsotni, brīžiem ar zināmu nožēlu domāju, ka savās cirka mākslinieka gaitās tomēr neesmu realizējis visas iespējas. Reizēm man pat uznāk kārdinājums pār­celties uz citu zemi un tur ar citu vārdu atsākt agrāko darbību.

… Kad šodien atskatos uz savām pirmajām kramplauža operācijām, mani sevišķi iepriecina apziņa, ka tās pēc bū­tības atgādina meistarīgi iecerētu un tikpat meistarīgi īstenotu burvju mākslinieka triku. Atjautības ziņā pirmā vieta pienākas privātbankas «Korvits, Boskvelo un manti­nieki» aplaupīšanai.

Sagatavošanas posms ilga vairākus mēnešus. Vispirms bankas operāciju zāli un depozītu telpu ar visādiem iegan­stiem apmeklēja mani ļaudis. Katrs stūrītis tika slepus no­filmēts un nofotografēts. Pēc tam piecsimt jūdžu attālumā no nākamās operācijas vietas fiktīva, īpaši šim nolūkam nodibināta kinofirma uzstādīja uzņemšanas laukumā ban­kas tiešu kopiju. Tēlotājiem tika izdalītas plastiskas mas­kas. Veselu nedēļu tos uzņēma filmā, kuras sižets bija ļoti vienkāršs — bankas «Korvits, Boskvelo un mantinieki» aplaupīšana. Pie tam «aktieri», nākamās īstās operācijas dalībnieki, filmas uzņemšanas laikā darīja visu to, kas viņiem pēc dažiem mēnešiem bija jāatkārto īstenībā.

Nākamais operācijas posms — mani palīgi ar pieņem­tiem vārdiem noīrēja šajā bankā privātus seifus.

Svarīgi bija noteikt aplaupīšanai visizdevīgāko brīdi, uzzināt, kad bankā sakrāsies vislielākā naudas summa. Manis norīkotajiem speciālistiem izdevās slepeni pieslēg­ties kabelim skaitļojamā centrā. Tā nu mēs ik dienu, gan­drīz ik stundu zinājām, cik bankā naudas.

Beidzot pienāca izšķirošā diena — saņemtās ziņas lie­cināja, ka laupījums būs maksimāls.

Stundas laikā pirms operācijas mani palīgi noguldīja savos privātajos seifos aploksnes vai kārbas ar īpašu sa­stāvu, kas uzliesmojot radīja milzīgus dūmus. Katrā ap­loksnē vai kārbā atradās ar radio palīdzību iedarbināms deglis.

Nu pienāca laiks realizēt manu galveno, visai asprātīgo triku, par kuru jutos sevišķi lepns. Mana asistente (iepriekš pienācīgi nogrimēta) iemaksāja bankā prāvu summu uz iepriekš atvērta tekošā rēķina. Tā tika iemak­sāta sīkās asignācijās. Banknotes bija īpaši piesūcinātas ar šķidrumu, kas uzliesmoja gaismas iespaidā.

Kasieris iemeta saņemtās naudas zīmes vaļējā atvilktnē, kur tās aizdegdamās savukārt aizdedzināja pārējās.

Tajā pašā laikā no manis raidītajiem radiosignāliem pri­vātajos seifos izcēlās ugunsgrēki, un depozītu telpu acu­mirklī piepildīja smacīgi dūmi.

Tieši tai brīdī, kad bankas darbinieki lūkoja apdzēst uguni operāciju zālē, no depozītu telpas atskrēja dūmu izdzītie pārbiedētie sargi.

Bankā bija ierīkota automātiska signālsistēma, kas mo­bilizēja ugunsdzēsējus un policiju.

Un te nāk pats veiklākais triks. Mēs bijām pieslēgušies signālsistēmai, tāpēc bankā ieradās nevis īstie uguns­dzēsēji un policisti, bet mani ļaudis, kuri, apbruņojušies ar gāzes maskām, bez traucējumiem padarīja savu darbu depozītu telpā.

Kas attiecas uz vērienīgumu, tad mans visgrandiozākais pasākums bija dzelzceļa avārijas, kuras ilgāku laiku sa­trauca ļaužu prātus. Mans nodoms bija izraisīt paniku valsts mērogā. Rēķinājos ar to, ka vispārējais apjukums atvieglos atsevišķu noziegumu pastrādāšanu. Bez tam avā­rijas uz dzelzceļa līnijām deva arī konkrētus rezultātus.

…«Zelta ekspreša» operācija pēc būtības sākās pilnīgi stihiski, tajā dienā, kad pie manis kopā ar Elisonu atnāca kāds veikalnieks. Šis cilvēks pazina mani kā pētniecības institūta galvu — Nelsonu K- Voiniku. Pēdējā laikā mans institūts, nepamezdams novārtā tehnisko izgudrojumu tā­lāku attīstību un praktisku pielietojumu, bija stipri papla­šinājis darbības sfēru.

Vairāki augsti kvalificēti speciālisti, tai skaitā reklāmas lietpratēji un juristi, sniedza padomus firmām, kuras at­radās finansiālās grūtībās un tādēļ bija gatavas ķerties pie jebkāda atļauta vai neatļauta līdzekļa, ja vien tas no­vērstu bankrotu.

Par brīnumglābēju bieži vien izrādījās manu līdzstrād­nieku ieteikta krāpnieciska reklāma. Ne velti esmu uzska­tījis, ka mūsu šarlatānisma laikmetā valdnieka kronis pie­nākas tieši reklāmai.

Cilvēkam, kas mani iepazīstināja ar Elisonu, institūts bija ieteicis kombināciju, kas, nerunādama pretī krimināl­kodeksam, faktiski daudz ko neatšķīrās no tumšas afēras. Lai nu kā, tā palīdzēja viņam izkulties no lielām nepatik­šanām. To viņš savukārt pastāstīja Elisonam, piemetinā­dams, ka ar Voinika kungu (tas ir, ar mani) šis varot runāt pilnīgi vaļsirdīgi.

Tad Elisons izklāstīja man savas likstas. Būdams tuvu finansiālam kraham, viņš bija griezies pie profesora Renē Latona, «Universālās panorāmas» vadītāja. Profesors bija ieteicis Elisonam pārdrošu gājienu, kuru, ja tas izdotos, varētu lieliski izmantot ilgstošai efektīvai reklāmai.

Jau kopš daudziem gadiem Elisons uzturēja sakarus ar kādreiz izdaudzināto kramplauzi Džeku Ever-Smitu, plaši pazīstamu ar iesauku Džeks Kreilis. Elisons bija noslēdzis ar šo Džeku Ever-Smitu no likuma viedokļa visai apšau­bāmu darījumu. Proti, kramplauzis apņēmās neuzlauzt firmas «Garants» ražotos seifus, par ko saņēma zināmus procentus no katra pārdotā seifa.

Cik es nojaušu, Džekam Ever-Smitam šis nolīgums likās divkārt izdevīgs, jo ap to laiku viņš jau bija nodomājis atmest ar roku savai profesijai. Uzmanīgi sekodams krimi­nālhronikai, pamanīju zīmīgu faktu: kad Džeks Ever- Smits, metaforiski izsakoties, kļuva par Elisona firmas akcionāru, Džeka Kreiļa vārds pazuda no kriminālhronikas slejām.

Paklausot profesora Latona padomam, Elisons satikās ar Džeku Ever-Smitu, lai to iepazīstinātu ar savu priekš­likumu. Firmas «Garants» kantorī atradās divi seifi: viens no tiem — šīs firmas ražojums, otrs — konkurējošās fir­mas produkcija. Džekam Ever-Smitam bija jāuzlauž otrais seifs un vienlaicīgi jārada iespaids, it kā viņš nesekmīgi nopūlējies, mēģinādams dabūt vaļā firmas «Garants» naudasskapi.

Gadījumā, ja Džeks Ever-Smits piekristu, profesors La­tons jau bija iecerējis veselu sēriju reklāmas pārraižu, kuras nostiprinātu firmas slavu un līdz ar to pavairotu tās ražojumu noietu, kas pēdējos gados dažādu iemeslu dēļ bija nokrities līdz minimumam.

Elisonam par lielu nožēlu, Džeks Ever-Smits ar sašu­tumu noraidīja šo priekšlikumu, jo viņš, būdams profesio­nāls kramplauzis, justos apkaunots, demonstrēdams tādā veidā publikai savu nemākulību. Bez tam Džeks Ever- Smits šoreiz klaji paziņoja Elisonam to, ko jau sen biju nojautis, — viņš esot pārvilcis krustu pāri savai agrākajai darbībai un negribot aptraipīt savas rokas, it īpaši reklā­mas nolūkā.

Tādā kļūmīgā situācijā Elisons savā izmisumā neatrada citu izeju kā griezties pie manis — tas ir, pie Voinika kunga, par kura brīnumspējām un elastību morāles jau­tājumos viņš jau bija šo to dzirdējis.

Izlūdzos dažas dienas pārdomām. Tad izklāstīju savu plānu, kas sajūsmināja ne tikai pašu Elisonu, bet vēl jo vairāk profesoru Latonu. Tā sākās slavenā Džeka Kreiļa epopeja, par kuras īsto radītāju ar pilnām tiesībām uz­skatu sevi.

Mani ierosinājumi Džeka Kreiļa epopejā tā iekveldināja Elisonu, ka mēs īsā laikā kļuvām tudraugi. Man bez pūlēm izdevās pārdot viņam sava institūta patentēto Haida iz­gudrojumu. Protams, uz kredīta, jo tai brīdī Elisons ne­būtu spējīgs samaksāt pat par jaunas apavu ziedes pa­tentu. Elisons kāri uzklausīja manu priekšlikumu.

Brīdī, kad vienai otrai dzelzceļu sabiedrībai draudēja krahs, jo daudzi pasažieri biežo avāriju dēļ baidījās iz­mantot nedrošo dzelzceļa satiksmi, būtu sevišķi izdevīgi laist apgrozībā speciālus vilcienus. Ar Haida gaisa kom­presoru apgādātām lokomotīvēm sliežu izjaukšana nebūtu bīstama, bez tam īpaši drošības soļi un manā institūtā iz­strādātie konstrukcijas uzlabojumi nodrošinātu šos spe­ciālos vilcienus arī citādā ziņā pret jebkuriem gangsteru uzbrukumiem.

Tā tika likts pamats pirmajam šāda veida sastāvam — «Zelta ekspresim», kura finansēšanā, būdams Elisona sle­pens partneris, devīgi piedalījos. Varat iedomāties, cik grūti man bija šo veikalniecisko sarunu laikā noslēpt me- fistofelisku smīnu — es taču jau tajā laikā zināju, ka manis ieguldītais kapitāls atnesīs tūkstoškārtīgu peļņu …

Kas attiecas uz Džeka Kreiļa epopeju, tad mana ideja bija pavisam vienkārša. Pirmajam solim — firmas «Ga­rants» kantora aplaupīšanai un seifa uzlaušanai ieteicu atrast kādu īstu profesionāli. Elisonam un profesoram La­tonam iestāstīju, ka tas ir kāds bijušais amatieris, kurš sen nožēlojis savus grēkus un tagad strādā manā institūtā pie drošības mehānismu konstruēšanas. Patiesībā šis vīrs bija viens no maniem labākajiem palīgiem, starp citu, tas pats, kurš vēlāk ar lāzeru izgrieza «Zelta ekspreša» pasta vagonu ārsienas. Džeka Kreiļa epopejā viņš bija statists, kas piedalījās vienā vien epizodē. Nu vajadzēja atrast galvenās lomas tēlotāju.

Notika izšķīrēja apspriede. Tajā piedalījos, pirmkārt, es (lieku reizi pasvītroju — kā Voinika kungs, par kura iden­titāti ar burvju mākslinieku Den-Grab-Hisibu nevienam nebija ne jausmas), otrkārt, Elisons, treškārt, profesors Latons ar Elvīru Zamoru un "dažiem citiem līdzstrādnie­kiem. Manu priekšlikumu uzticēt šo lomu profesionālam aktierim pat profesors Latons atzina par spīdošu.

Vienprātīgi izraudzījāmies teātra «Olimpiks» ilggadējo aktieri Džeku Lekner-Smitu. So uzdevumu uzticēja tieši viņam dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt — ārējā līdzība ar īsto Džeku Ever-Smitu. Otrkārt — teātrī viņš jau bija tēlojis ļaundarus un tāpēc šķita īsti piemērots jaunajai lomai. Domājams, arī vārda sakritība bija tā psiholoģiskā nianse, kas galīgi noteica izvēli.

Viss, kas notika tālāk, labi zināms miljoniem televīzijas skatītāju. Ikviena epizode iepriekš rūpīgi izplānota un iestudēta «Universālās panorāmas» uzņemšanas paviljonā.

Kad bija jāizdomā mistiskajam Džekam Kreilim piemē­rots sevišķi noslēpumains un skatītāju gaumei atbilstošs patvērums, ierosināju nopirkt kādu no pamestajām raķešu šahtām. Jāatzīstas, sevišķu gandarījumu izjutu, apzināda­mies, ka šim pēc būtības nevainīgajam reklāmas trikam izmantos mana patvēruma kopiju.

Sekošana Džeka Kreiļa mašīnai (par pakaļdzīšanās teh­niskajiem efektiem gādāja mans institūts), kā arī, manu­prāt, daudz atjautīgākā izdoma ar noziedznieka nolaupī­šanu no cietuma pagalma — šīs un citas izdarības tika izperinātas manās smadzenēs. Reizēm jutu tādu kā nožēlu, ka viens otrs ģeniāls triks jāupurē tik pliekanam mērķim, nevis īstai noziedzīgai operācijai.

Profesors Latons bija sajūsmināts par manām idejām, kuras, pašam neapzinoties, sāka uzskatīt par savējām. Pa pildus sākotnēji iecerētajai «Garanta» un «Zelta ekspreša» reklamēšanai viņš sāka pielāgot Džeka Kreiļa sensacio­nālo epopeju citu preču popularizēšanai…

Tikmēr tuvojās diena, kad «Zelta ekspresim» bija jādo­das savā pirmajā braucienā. Vienīgi es zināju, ka tas būs pirmais un ari pēdējais. Biju jau izstrādājis vairākus uz­brukuma variantus, bet neviens mani tā īsti neapmieri­nāja. Nešaubījos, ka laupījums, kuru vērtēju aptuveni uz trim miljoniem, šā vai tā nokļūs manās rokās. Taču mana artista daba cieta — jebkuram no šiem variantiem trūka tās ģenialitātes pazīmes, kas kriminālu rīcību pārvērš mākslas šedevrā.

Un te nu man, pašam negribot, nāca talkā profesors Latons. Neapmierinādamies ar reklāmas pārraidēm, kas brauciena laikā rādītu televīzijas skatītājiem augstākā mērā komfortablo dzīvi vilcienā, viņš vēlējās uzskatāmi parādīt, ka šāda veida vilcieni absolūti droši pret jebkā­diem uzbrukumiem.

Mans plāns īsumā bija šāds. Magnetofona ieraksts imi­tēs pretī braucoša vilciena sirēnas kaucienus un riteņu troksni. Sim nolūkam manā institūtā izgatavoja speciālu magnetofonu — ne pārāk liela izmēra, bet ar ļoti spēcīgu skaļruni. Šo magnetofonu mani ļaudis noliks tādā vietā, kur mežs aizslēps «Zelta ekspreša» lokomotīves vadītājam it kā tuvojošos otro sastāvu.

Dabiski, tādā situācijā «Zelta ekspreša» lokomotīves vadītājs vispirms nobremzēs. Tikai pēc tam viņam ienāks prātā, ka ar gaisa spilvena palīdzību varētu novirzīties no sliedēm, lai tādā veidā izvairītos no sadursmes.

Šai momentā par spāņu dziedātāju nogrimētajam aktie­rim Džekam Lekner-Smitam bija jāizlec pa vagona logu un jāpazūd. Panikas pārņemtie pasažieri būs pilnīgi pār­liecināti, ka zem Roberto Mauritāno maskas patiesībā slēpies Džeks Kreilis.

Vēlāk lētticīgajai publikai tiktu iestāstīts, ka Džeks Kreilis ar saviem līdzdalībniekiem gribējis aplaupīt «Zelta ekspresi», bet vilciena drošības sistēmas, gaisa spilvena un citu priekšrocību dēļ šis mēģinājums nav izdevies.

Šo profesora Latona apstiprināto plānu es, vadoties no savām interesēm, pilnveidoju.

Operācijas tālāko norisi vadīju personiski es. Laikam būtu lieki piebilst, ka izvēlējos tādu masku, lai neviens no maniem palīgiem nevarētu mani vēlāk sazīmēt. Operāciju sevišķi sekmēja tas apstāklis, ka pēc vilciena trauksmes signāla vagonos ieslēgtie pasažieri vairs nespēja traucēt un apdraudēt operāciju.

Vienīgās grūtības šai pasākumā man sagādāja uzbru­kuma vietas izvēle. Lai mazinātu risku līdz minimumam, tai vajadzēja atrasties pēc iespējas tuvāk manam patvēru­mam, tas ir, dzelzceļa līnijas posmā starp Delfosu un Līvlendu.

Elisons, vadoties no savām saistībām ar attiecīgām dzelzceļa sabiedrībām, svārstījās starp diviem man nepie­ņemamiem maršrutiem. Viens no tiem veda caur mezglu staciju Merionu, otrs — caur Fostoriju.

Lai panāktu man vēlamu lēmumu, organizēju sprā­dzienu Merionas stacijā. Kas attiecas uz Fostoriju, tad apmierinājos ar iebaidīšanu. Šo uzdevumu uzticēju Keitai Morānai. Viņai liku piezvanīt Fostorijas stacijas dežuran­tam un brīdināt, ka dzelzceļa līnija mīnēta ar speciālām mīnām, kas uzspers gaisā tieši «Zelta ekspresi».

Tā bija tīrā izdoma, taču, kā jau paredzēju, pēc sprā­dziena Merionā neviens nešaubījās, ka draudi ir reāli.

Te nu būtu laiks atzīties, ka šo vienīgo reizi pieļāvu nelabojamu kļūdu. Šodien, atskatoties uz notikumiem, re­dzu, ka, iepriekšējo spīdošo veiksmju iedrošināts, biju kļuvis neuzmanīgs, vēl vairāk — vieglprātīgs.

… Tikmēr turpinājās tik veikli iesāktā Džeka Kreiļa epopeja, no kuras profesors Latons prata izsist milzīgu kapitālu. Pēc viltus Džeka Kreiļa fantastiskās bēgšanas no cietuma, publikas interese bija sakāpināta līdz pēdē­jam. Vajadzēja izdomāt kādu jaunu triku, lai neļautu šai interesei atslābt.

Es, joprojām izpildīdams teicamā padomdevēja Voinika kunga lomu, ierosināju saistīt Džeka Kreiļa nākamo parā­dīšanos ar Nacionālās magu un hiromantu asociācijas gadskārtējo kongresu. Teicu, ka man ir labi sakari ar pazīstamo burvju mākslinieku Den-Grab-Hisibu. Tas par attiecīgu samaksu labprāt izmuļķos gan publiku, gan poli­ciju, ļaudams viltus Džekam Kreilim pazust maģiskā eks­perimenta laikā. Tika norunāts, ka «Universālā panorāma» pārraidīs kongresa norisi, veikli iestarpinot pārraidē epi­zodi ar Džeku Kreili.

Kongress notika koncerthallē. Mana uzstāšanās bija pa­redzēta programmas vidus daļā. Sēžot savā ģērbistabā un gaidot asistenti, kura kavējās, aiz gara laika skatījos tele­vīzijas pārraidi. Uzstājās policijas inspektors Kouls, kas runāja par diversijām Merionā un Fostorijā. Un te kā zibens spēriens no skaidrām debesīm mani pārsteidza tīri neticama, drausmīga ziņa. Fostorijas stacijā dzelzceļa sa­biedrības algotie detektīvi, turēdami aizdomās šīs sabied­rības darbiniekus, bija uzstādījuši stacijā slepenas noklausīšanās ierīces. Visas telefona sarunas tika auto­mātiski ierakstītas magnetofona lentā — tai skaitā arī tā, kurā Keita Morāna bija brīdinājusi stacijas dežurantu par mīnām.

5ajā «Universālās panorāmas» speciālajā pārraidē in­spektors Kouls atskaņoja ierakstu, piesolīdams prāvu at­līdzību tam, kas pazīs runātāju pēc balss.

Pirmo reizi mūžā saņēmu tik smagu triecienu. Tā nu bija barga atmaksa par manu vieglprātību. Keitas Morā­nas balsi tagad bija dzirdējuši miljoniem televīzijas ska­tītāju. Ja nu kāds no tiem mūsu uzstāšanās laikā pazīs manu asistenti? Tas šķita neizbēgami.

Tagad saprotu, ka droši vien varētu atrast arī citu izeju no draudīgā stāvokļa. Bet tobrīd, zaudējis savu parasto aukstasinību, padevos panikai. Vienīgais, kas man ienāca prātā — noindēt Keitu Morānu pirms viņas apcietināša­nas. Manam lēmumam nevar noliegt zināmu loģiku. Pat tādā gadījumā, ja Keita pratināšanas laikā nenodotu mani, jau tas apstāklis vien, ka viņa ir mana asistente, pievērstu man policijas aizdomas. Sāktos izmeklēšana ar visiem neizbēgamajiem sarežģījumiem. Pašreizējā mo­mentā, īsi pirms tik svarīgas operācijas kā «Zeita eks­preša» aplaupīšana, nekādi nedrīkstēju to pieļaut.

Jāpiemetina, ka manu nodomu nekavējoties nogalināt Keitu Morānu veicināja vēl divi apstākļi. Pirmkārt, vili­nāja reti izdevīgā situācija, kad varēja novelt vainu uz Džeku Kreili, kurš publikas un policijas acīs tikpat bija visu noziegumu vaininieks. Otrkārt, zināma nozīme bija arī godkārei. Ja jau par savu galamērķi uzskatīju gad­simta veiklākā noziedznieka slavu, nedrīkstēju atteikties arī no šī nozieguma. Kurš, atskaitot mani, var lepoties ar to, ka divdesmit tūkstošu skatīfaju klātbūtnē nesodīts no­nāvējis cilvēku?…

Džeka Kreiļa epopeja izbeidzās ar uzbrukumu «Zelta ekspresim». Gluži satriektais profesors Latons vairs ne­gribēja uzklausīt Elvīru Zamoru, kura vēlējās turpināt tik meistarīgi ievadīto spēli. Aktieris Džeks Lekner-Smits tika atbrīvots no savām saistībām ar «Universālo panorāmu». Turklāt pēc manas asistentes nāves viņš jau pats raisījās vaļā no viņam uzticētās noziedznieka lomas.

Portvelkomā viņš uzturējās jau kā privātpersona, kurai ar «Universālās panorāmas» pārraidēm nebija vairs nekā kopēja. Kad viņš dzīvoja viesnīcā «Pie Džeka Kreiļa», tur notika Nacionālās magu un hiromantu asociācijas nāka­mības pareģošanas sekcijas simpozijs. Tā dalībniece gaiš­reģe Minerva Zingere aiz pārpratuma bija iegājusi nevis savā istabā, bet blakus numurā, kuru apdzīvoja Džeks

Lekner-Smits. Šī sastapšanās, pasniegta publikai mistis­kas vīzijas ietērpā, tad arī /atvilināja uz Portvelkomu policiju.

Toreiz Džeks Lekner-Smits pilnīgi nejauši gadījās cirkā, kurā es uzstājos. Pamanījis, ■fc a stulbie policisti grasas viņu apcietināt, nespēju atturēties no maza joka. Pama­tīgi izmuļķoju policiju, nemaz nenojauzdams, ka visai drīz kāds pustraks automobiļu zaglis savukārt izmuļķos mani.

Pagaidām esmu nolemts bezdarbībai. Paies zināms laiks, kamēr man izdosies atrast jaunus ceļus, jaunas vil­tus identitātes, jaunas iespējas apliecināt savas ģeniālās spējas. Apzinos, ka uzdevums ir sarežģīts un grūts, bet tieši tas mani vilina. Pasaulē vēl dzirdēs par mani!

Ar šiem cerību pilnajiem vārdiem es beidzu savu me­muāru pirmo daļu ciešā pārliecībā, ka pēc dažiem gadiem atsākšu savas gaitas. Vienīgais, par ko vēl neesmu skaid­rībā — kādu virzienu izvēlēšos. Faktiski ar «Zelta eks­preša» aplaupīšanu esmu sasniedzis tādus kalngalus, kādus pārspēt man diez vai izdosies. Varbūt tomēr pievēr­sties tīrajai burvju mākslai, paceļot to vēl nebijušos aug­stumos?