Seifam vajadzīgs kramplauzis

SEMJUELS MŪNS

Mana sieva Džīna nekādi nevarēja man piedot, ka ne­esmu aizvedis viņu uz magu kongresu. No viņas viedokļa senjoritas Aurēlijas nāve ar visiem fantastiskajiem notiku­miem un maģiskajiem dūmiem bija tikpat aizraujoša ska- tāmviela kā «Violetās planētas baismekļi».

Viņa bija pagalam noskaitusies. Rāma pēc dabas, Džīna šoreiz netaupīja spēcīgus izteicienus, domātus nejūtīga­jiem biznesmeņiem, kuri gatavi naudas dēļ kāpt pāri ska­tītāju iemīļoto televīzijas varoņu līķiem.

Klausoties Džīnas izvirdumus, nodevos šādām tādām pārdomām.

Līdz televīzijas ēras sākumam reklāma bija tāda kā psiholoģiska diktatūra, ar kuras palīdzību ražotājs iepo­tēja savu gribu pircējam. Taču pamazām un gluži nema­not tā parauga fetišā, paverdzinādama savam kultam it visus, ieskaitot tās radītājus. Tikpat kā no pudeles izlaists džins, baismīgi pieņemdamās apjomā, reklāma galu galā pārvērtās gluži nekontrolējamā mistiskā spēkā, mūsdienu elkā, kas kari aprij viņam upurētos miljardu miljardus.

Atcerēdamies sensacionālās pārraides, kad cena par vienu minūti reklāmas sakāpa līdz divsimt tūkstošiem, mē­ģināju aplēst patiesi fantastiskās summas, kas, ierautaS «Universālās panorarnas» virpulī, krājās profesora Latona kabatā.

Bija skumji apzināties, ka ar viņu noslēgtais līgums pielīdzinājis mūs ar Deiliju vientiešiem indiāņiem, kuri savā laikā apmainīja Manhetena salas teritoriju pret da­žām šautenēm un viskija kastēm. Šo aprēķinu beigās jutos gandrīz vai tikpat sašutis kā Džīna.

Kā jau sacīju, senjoritas Aurēlijas nāves dēļ Džīna pēkšņi kļuva saviem iemīļotajiem baismekļiem neuzticīga. Stundām ilgi viņa mani tincināja par katru sīkumu.

Šo to varēju pastāstīt, jo inspektors Kouls arī man at­ļāva piedalīties pratināšanā. Taču Džīna ar to vien neap­mierinājās. Viņa atkal un atkal zvanīja Minervai, lai no­klausītos jo iespaidīgāku versiju.

Ne jau Džīna vien uzplijās Deilija sievai. To pašu darīja arī neskaitāmi reportieri. Galu galā Minerva uzskatīja gandrīz vai par savu pienākumu arvien piegudrot kaut ko jaunu.

Galu galā iznāca, it kā Džeks kopā ar lielā maga asis­tenti ticis pacelts līdz griestiem, no kurienes aizbēdzis caur lūku jumtā. Minerva bija tik gudra, neapgalvodama, ka redzējusi šo lūku pati savām acīm. Tā atklājusies viņai telepātiskā ceļā, tāpat kā šīs lūkas izcelsme. Policija it kā vairākkārt to izmantojusi, lai nomierinātu pretvaldības mītiņu dalībniekus ar iemidzinošas gāzes palīdzību.

No visiem Minervas izdomājumiem vienīgi šis pēdējais tika oficiāli atspēkots. To izdarīja pats prezidents, paziņo­dams, ka neviens nedomājot lietot tādas metodes- brīvā zemē, kur policijas pienākums aizsargāt jebkuru brīvas domas izpausmi.

Den-Gr ab-Hisiba asistente, kas skatuvei izvēlējusies pseidonīmu senjorita Aurēlija, īstenībā saukusies Keita Morāna. Pašam brīnumdarim privātajā dzīvē arī esot daudz prozaiskāks vārds — Eliass Pontimerijs.

Morānas kreisajā locītavā uzietas sīka dūriena pēdas. 'Sekcijas laikā viņas organismā atrasta, narkotika LSD tādā koncentrācijā, kas nonāvē gandrīz acumirklī. Šie abi atklājumi ļāva secināt, ka viņa mirusi dažas sekundes pēc tam, kad noziedznieks, lietodams vai nu medicīnisko šļirci, vai drīzāk dobu adatu, ievadījis viņas asinīs indīgo vielu.

Keitas Morānas dzīvoklī izdarītā kratīšana nedeva ne­kādus rezultātus. Pontimerijs (Den-Grab-Hisibs1 ) neko daudz nevarēja pastāstīt par savu asistenti. Esot iepazi­

nies ar to pirms sešiem gadiem ar teātra aģentūras starp­niecību. Par viņas personisko dzīvi un paziņām neko ne­zinot, tāpat arī, kur un kādā sabiedrībā pavadījusi savu brīvo laiku. Pirms katras uzstāšanās viņš parasti izsaucis to ar telegrammu.

Nevainojamā reputācija, maģijas asociācijas viceprezi­denta cienījamais stāvoklis un, galvenais, aculiecinieku stāstījumi ļāva viņam pratināšanas laikā tikt cauri bez sevišķi bargas krustuguns.

Tas bija viens no tiem retajiem gadījumiem, kad no­ziegums pastrādāts neskaitāmu cilvēku klātbūtnē.

Atgriežoties no inspektora Koula pēc viņa pēdējās sa­runas ar Albionu, biju draņķīgā omā. Taču ar Keitas Mo­rānas nogalināšanu tam nebija nekāda sakara, vainīga bija Elvīra.

Šis pilfiīgi neciešamais radījums beidzot bija panācis savu. Piespiests pie sienas (jāpiebilst, ka Džīna visnotaļ atbalstīja Elvīru), ļāvu sevi apvārdot un piekritu dot interviju.

Iespīlēts mašīnu drūzmā, kas sastrēguma dēļ tikpat kā nekustējās no vietas un tomēr stūrgalvīgi mēģināja tikt uz priekšu, es paskatījos pulkstenī, Elvīra droši vien jau gaida manā dzīvoklī.

Man gandrīz sametās nelabi, iedomājoties, kas viss ne­tiks sarunāts šajā intervijā. Galvenais tajā, bez šaubām, būs noslēpumainā slepkavība, bet es ar derdzīgumu pare­dzēju, ka netiks taupīta ne mana dzīvokļa iekārta, nedz ģimenes dzīve.

Tāda ir tā cena, ko esam spiesti maksāt par populari­tāti. Publiku interesē ne tikai kāda slavena cilvēka tiešā darbības sfēra, vienalga, vai tas būtu prezidents vai no­ziedznieks. Tai katrā ziņā jāparāda, kādus ēdienus viņš cienī, kā mēdz izturēties intīmā sabiedrībā, kāds ir viņa hobijs brīvajā laikā.

Runā, ka viens no mūsu kandidātiem prezidenta amatam uzvarējis savu sāncensi, nospēlēdams televīzijas skatītā­jiem Mocarta menuetu. Pie tam viņš it kā sacījis: «Viens otrs valdības galva varbūt ir gudrāks par mani, bet es esmu vienīgais, kas pieklājīgi spēlē klavieres.»

Piebraucis pie savas mājas, uzzināju, ka pārraide jau sākusies. To man paziņoja Elvīras īpaši norīkots palīgs. Sagaidījis mani ārpusē, viņš brīdināja:

— Jūs nokavējāt, bet tas nekas. Galvenais, uzvedieties

pilnīgi nepiespiesti. Izliecieties pārsteigts par operatoru ierašanos.

— Mūna kungs, jāatzīst, ka jums ir burvīgs dzīvok­lis, — Elvīra aplaida skatienu visapkārt un nepiespiestā manierē iesāka interviju. — Un tagad, ja jau esmu atnā­kusi ciemos, gribētu uzzināt jūsu viedokli: vai jums liekas, ka senjorita Aurēlija bija vēl dzīva tajā mirklī, kad Den- Grab-Hisibs mēģināja viņu atmodināt?

— Nē, neliekas …

— Tiešām? — Elvīra pēc iespējas nepiespiestāk pasmai­dīja. — Starp citu, kā redzu, jums uz galda stāv mans iecienītais tonizējošais dzēriens… Vai jūs mani nepacie- nātu?

— Ne tikai jūsējais, bet arī manējais, — es teicu, at- iezis zobus smaidā, kas darītu godu zirgam. — Lūdzu, dzeriet pēc sirds patikas!

Un, nelikdamies ne zinis par Elvīras mēmajiem pro­testiem, attaisīju kādas desmit pudeles «Kosmo-Kolo». Galu galā reklāmas nolūkos atsūtītās trīs kastes man neko nemaksā, bet līgums ar «Universālo panorāmu» dod honorāru.

— Patiesi nezinu, kā jums pateikties! — Elvīra ar pū­lēm izdzēra pusglāzi. Varēja manīt, ka šis daudzinātais dzēriens viņai tikpat pretīgs, cik man. Izturējusi šo smago pārbaudi, viņa atgriezās pie intervijas pamattēmas:

— Tātad jūs uzskatāt, ka senjorita Aurēlija tobrīd vairs nebija dzīva … Bet mēs visi, kas atradāmies zālē, taču skaidri dzirdējām viņas vārdus: «Starp citu, tā biju es, kas zvanīja pa telefonu.» Pēc policijas domām, viņa tajā laikā jau bijusi noindēta. Kā jūs izskaidrojat šo šķietamo pretrunu?

— Ļoti vienkārši. Tieši šodien inspektoram Koulam pra­tināšanas laikā izdevās izvilināt no Albiona patiesību. Tas atzinās, ka lieku reizi nodemonstrējis savu vēderrunātāja mākslu. Uz šo joku viņu ierosinājusi kādas žūrijas locek­les piezīme, ka Aurēlijas balss atgādinot policijas meklētās sievietes balss tembru. Albions tad arī nolēmis mazliet pa- smīdināt publiku.

— Pašam negribot, viņš trāpīja kā naglai uz galvas! — Elvīra iesaucās.

— Tik tiešām. Kā jums zināms, jau manam kompanjo­nam Deilijam viņas balss likusies pazīstama. Vēlāk no­skaidrojās, ka vismaz kāds ducis skatītāju bija pēc balss identificējuši Den-Grab-Hisiba asistentē sievieti, kura brī­dinājusi Fostorijas stacijas dežurantu par gaidāmo uzbru­kumu «Zelta ekspresim». Viens no tiem pat izskrēja no zāles, lai zvanītu policijai. Tātad var droši secināt — mir­klī, kad noziedznieki no televīzijas pārraides uzzināja, ka telefona saruna ierakstīta magnetofona lentē, viņas nāve jau bija izlemta.

— Pasakiet, lūdzu, — kad īsti viņa nonāvēta?

— Par līķa sekcijas rezultātiem mūsu auditorija jau dzirdējusi. Kad Deilijs, paklausot Den-Grab-Hisiba aicinā­jumam, pārbaudīja viņas stāvokli, Aurēlija vēl bija dzīva. Tātad nemaldīgi varam noteikt laiku, kad inde ar adatas palīdzību ievadīta organismā. Tas notika mirklī, kad sar­kano dūmu mutulis pilnīgi aizklāja gan slepkavu, gan tā upuri. Jāņem vērā, tas bija vienīgais izdevīgais moments visā eksperimenta norisē — publika viņus neredzēja. Jā­domā, ka slepkava pirms tam ne vienu reizi vien noskatī­jies Den-Grab-Hisiba maģisko izrādi un tāp^c precīzi zinā­jis, kurā brīdī jārīkojas.

— Liels paldies, Mūna kungs! Ja atļausiet, es labprāt iebaudīšu vēl malku «Kosmo-Kolo».

— Bet lūdzu! Tik burvīgu dzērienu var baudīt spai­ņiem … «Kosmo-Kolo» var dzert bez mitas, spēcina, spir­dzina, nesasitas! — es nodziedāju, kaut arī ne visai muzi­kāli, toties ar izjūtu, un vēlreiz pielēju viņai pilnu glāzi. Veltīdama man objektīva nefiksētu slepkavīgu skatienu, Elvīra jūsmīgi paklakšķināja mēli. Cenzdamās pārvarēt nelabumu, viņa varonīgi turpināja:

— Cerams, jūs esat vienis prātis ar inspektoru Koulu, kurš oficiāli atzinis par slepkavu Džeku Kreili?

— Nav nekāda pamata turēt aizdomās kādu citu, kaut vai Den-Grab-Hisibu. Skatuve bija gluži labi pārskatāma. Gan žūrijas locekļi, gan pirmajās rindās sēdošie skatītāji var apliecināt, ka Den-Grab-Hisibs visu laiku atradies trīsdesmit soļu no savas asistentes. Atskaitot Džeku, ne­viens cits nav varējis iedurt Aurēlijas locītavā nāvējošo adatu. Toties apšaubāms man šķiet cits jautājums.

— Konkrēti kāds?

— Noziedznieka īstā personība. Vai cilvēks, kuru toreiz apcietināja raķešu šahtā, cilvēks, kas uzdeva sevi par Mer- linu Hausmani, patiešām ir Džeks?

— Jūs, Mūna kungs, droši vien uzvedina uz tādām do­mām mašīnā «Fords-Sāga-83» atrasto pirkstu nospiedumu nesakritība ar Džeka Kreiļa veco daktiloskopisko kartīti, kas glabājas Centrālajā policijas arhīvā? Jūsu visai lo­ģisko skepsi viegli atspēkot — mūsdienu medicīnas sasnie­gumi nodrošina ne tikai plastisku sejas operāciju, bet ari pirkstu ādas pārstādīšanu.

— Manas skepses iemesls ir gluži citas dabas, — es atbildēju. — Sī supernoziedznieka universialitāte ir gluži neticama … Kas zināms par to veco Džeku Kreili, ar kuru arī man gadījies sastapties? Viņa specialitāte bija seifi, pie tam viņš tīkoja viertīgi pēc skaidras naudas vai dārg­lietām. Džeks bija slavens ar savu piesardzību un, ja tā var izteikties, neagresivitāti. Nekad viņš nevienu netika nogalinājis, nav pat ievainojis… Gribu atgādināt skatītā­jiem, ka es runāju par cilvēku, kurš toreiz saucās Džeks Ever-Smits.

— Jūsu apsvērumi, Mūna kungs, ir visai intriģējoši, bet… — Elvīra mēģināja iebilst, taču es neļāvu sevi pār­traukt.

— Tālāk. Drīz pēc «Indijas briljanta» zādzības Džeks Ever-Smits nogāja no skatuves. Tas ir saprotami, pēc tik liela ķēriena viņam vairs nebija nekādas vajadzības pie­kopt savu arodu. Paiet gadi, bet par viņu ne ziņas, ne miņas. Viņa kādreizējā slava pamazām sāk nobālēt ļaužu atmiņā. Kāpēc? Tāpēc, ka Džeks Ever-Smits, tāpat kā citi veiksmīgi blēži, nodibinājis kādu plaukstošu uzņēmumu, kas ļauj viņam pilnīgi godīgi dzīvot uz citu rēķina . ..

Elvīra mēģināja izmantot pauzi, lai iesprauktos vidū, bet es turpināju:

— Un pēkšņi kā pērkona spēriens no skaidrām debe­sīm — viņš no jauna parādās redzeslokā. Tiek apcietināts, uzdodas par Merlinu Hausmani, apgalvo, ka raksta un izdod grāmatas. Vārdu «uzdodas» lietoju ne jau gadījuma pēc. Atšķirībā no inspektora Koula, kuram šādi sīkumi šķiet mazsvarīgi, pacentos ievākt dažas ziņas. Man laimē­jās atrast kāda reāla Merlina Hausmaņa pēdas. Sis cil­vēks kādreiz strādājis Bernima sabiedriskās domas analī­zes institūtā un, ja var ticēt viņa bijušajiem kolēģiem, sapņojis kļūt par rakstnieku.

Sameklēt viņu personiski man neizdevās. Savu dzīvokli viņš pēkšņi pametis, aizbraukdams nezināmā virzienā. Viņa āriene, pēc aprakstiem spriežot, īsti neatbilst tam tēlam, kuru pēdējā laikā tik bieži esam redzējuši uz ekrāna* i)lan jāatzīst, ka ekrāniskais Džeks izskatās stipri līdzīgs tam

Džekam Ever-Smitam, ar kuru man nācies kādreiz perso­niski sastapties. Ja ņem vērā, cik gadu aiztecējis kopš tā laika, ja pieļaujam varbūtējas pārmaiņas raksturā un tātad ari sejas izteiksmē …

— Mūna kungs, vai jums neliekas, ka būtu pieklājīgi atvēlēt arī man kādu vārdiņu? — Elvīra pārtrauca mani jau kuro reizi.

— Vēlāk! Vēlāk! — es neatlaidos. — Ļaujiet izrunāt līdz galam! Jaunais Džeks uzsāk daudzpusīgu noziedzīgu darbību, ko raksturo tieksme pēc sensacionāliem efektiem. Atcerēsimies kaut vai bēgšanu ar helikopteru no cietuma pagalma. Tas vairs nav vecais Džeks, tā ir kaut kāda fan­tastiska hiperbola. Pie viena gribu atgādināt visai svarīgu faktu — agrākais Džeks allaž darbojās viens pats. Tur­pretim viņam piedēvētās tagadējās operācijas liecina par teicami organizētu gangsteru apvienību, — un, pagalam nokusis, es pamāju Elvīrai: — Lūdzu! Tagad jūsu kārta!

— Mūna kungs, tā jau nebija atbilde uz jautājumu, bet vesels monologs, — Elvīra piespiesti pasmaidīja. — Jūs uzskaitījāt tik daudz visādu apsvērumu un šaubīgu mo­mentu, ka arī es nespēšu iztikt bez zināmas daudzvārdī- bas… Par laimi, man tieši pa rokai ir kāds arguments, kas atspēko jūsu iebildumus. Jūs nupat apgalvojāt, ka raksturs mainoties līdz ar gadiem. Lūk! — viņa izņēma no somas simtkārt palielinātu daktiliskopisku kartīti. — Tie ir Džeka Kreiļa pirkstu nospiedumi tūlīt pēc viņa apcieti­nāšanas pazemes slēpnī, pilnīgi sakritīgi ar mašīnā atras­tajiem.

Nogaidījusi, kamēr operators tuvplānā uzņem lokveidī­gās švīkas, viņa turpināja:

— So fotogrāfiju mēs parādījām anonīmi, neminot Džeka Kreiļa vārdu, izcilam speciālistam roku līniju iztulkošanā. Šis speciālists ir Izīdas kundze, kas nupat notikušajā magu kongresā ieguvusi Zinātniskās hiroman­tijas biedrības īpašu godalgu. Tūlīt jums nolasīšu viņas slēdzienu:

«Viena no tām retajām personībām, kurām jāpiedzīvo rakstura lūzums, lai pa īstam sevi parādītu. Pašlaik šis cilvēks atrodas savu spēju zenītā. Viņa līnijas visnotaļ liecina par iniciatīvu, izcilām radošām dotībām, kolosālu neatlaidību iecerēto mērķu sasniegšanā, tās liecina par to, ka viņš gatavs ignorēt jebkuru morāli. Pateicoties organi­zatora talantam, viņa pārdrošās idejas atnesīs viņam ba­gātību un slavu …»

Paraustīju plecus. Intervijas scenārijā, ar kuru tiku iepriekš iepazīstināts, Izīdas kundzes atsauksme nebija minēta. Par šo pseidozinātnisko murgojumu varēju tikai pasmīnēt. Elvīra nelikās redzam manu ironiju. Viņa spa­rīgi turpināja:

— Kas attiecas uz mani, tad es jau pašā sākumā saska­tīju Džekā Kreilī nevis parastu noziedznieku, bet neikdie­nišķu personību. Par viņa daudzveidīgo darbību var tikai pabrīnīties. Džeks ielavās «Garanta» kantorī, lai izzagtu Haida gaisa kompresora dokumentāciju. Džeks uzspri­dzina Ziemeļu dzelzceļa atzarojumu, lai aizkavētu «Zelta ekspreša» braucienu… Man nav nekādu šaubu, ka šo diversiju organizējis tieši viņš. Tajā pašā nolūkā viņš liek savai līdzdalībniecei brīdināt Fostorijas dežurantu par ilgstošas iedarbības mīnām. Un, visbeidzot, kad nepare­dzētu apstākļu dēļ viņam draud atmaskošana, viņš šīs briesmas novērš, izdarīdams ārkārtīgi veikli izplānotu un realizētu slepkavību!… Nu, Mūna kungs, — viņa uzlūkoja mani. — Vai jūs varat noliegt, ka tik unikālu noziegumu spēj pastrādāt tikai neparasti apdāvināts noziedznieks? Divdesmit tūkstošu skatītāju priekšā nesodīti nogalināt un tikpat nesodīti aizbēgt!

Elvīra uzmeta skatienu rokas pulkstenim. Pārraides laiks bija beidzies. Viņa vēl paguva norunāt tradicionālo noslēguma frāzi:

— Liels paldies par saturīgo sarunu!