Seifam vajadzīgs kramplauzis

KRISTOFORS DEILIJS

Mēs trijatā — es, Mūns un Elvīra — sēdējām mūsu detektīvaģentūrā, kavēdami laiku ar neauglīgiem minēju­miem — kur palicis Džeks?

Tālrunim iezvanoties, Elvīra pasteidzās nocelt klausuli.

— Elisona kungs aicina ciemos, — viņa mūs informēja, sarunu beigusi. — Profesors Latons jau ir tur, viņš lūdza,

lai es jūs pavadītu. Cik sapratu, Elisonam ir kādas sva­rīgas ziņas.

Izrādījās, ka Elisons nez kādu noslēpumainu apstākļu dēļ izraudzījis par satikšanās vietu nevis savu kantori, . bet viesnīcu «Palass».

Uzbraukuši ar liftu trīsdesmitajā stāvā, izstaigājām garu gaiteni, iekams nonācām pie durvīm, kuras apsar­gāja četri detektīvi.

Durvīs pavērās šaura sprauga. Sāniski ieslīdējuši tum­šajā zālē, pārsteigumā apstājāmies — no ekrāna tieši uz mums raudzījās draudīgi ložmetēju stobri.

Ložmetēji bija paslēpti krūmos, ko sedza zaļi maskēša­nas tīkli. Blakus, tādu pašu tīklu pa pusei nomaskēti, starp ' zariem glūnēja daži gluži bandītiski ģīmji.

Pēkšņi visi bandīti pagrieza galvas uz to pusi, no kurie­nes atskanēja riteņu klandoņa.

Tuvojās vilciens.

Ar likteņa drausmīgo neizbēgamību tas tuvojās lama­tām, kur paralēlu sliežu vietā dzelzceļa uzbērumā rēgojās !divi baismīgi nospiedumi.

Negaidot ekrānu satricināja vesela trokšņu kakofonija.

Priekšnāves agonijā kauca apgāzusies lokomotīve.

Ar griezīgu dārdoņu saskrējās vagoni.

Vaidēja smagi ievainotie.

Gārdza mirstošie.

Beigās cauri šim elles troksnim gluži brīnumaini izlau­zās telediktora nosvērtā, skaidrā balss:

— Mūsu uzņemšanas kameras atrodas viesnīcas «Pa­lass» konferenču zālē, kur Elisona kungs tūlīt iepazīstinās plašu sabiedrību ar Haida gaisa kompresora priekšrocī­bām!

Jau pēc dažiem mirkļiem gan es, gan citi klātesošie ne­pārprotami pārliecinājās, ka avarējušā vilciena pasažie­riem šīs priekšrocības bija liegtas.

Kamēr vieni gangsteri aptīrīja pasta vagonu, izmēzdami no tā maisus ar naudas zīmēm un zelta stieņus kopā ar nonāvēto apsargu līķiem, citi uzklupa neapbruņotajiem pa­sažieriem.

Mežonīgas laupīšanas un vardarbības scēnas savā ciet­sirdībā'pārspēja visu līdz šim filmās redzēto.

Ļaudis vispirms nogalināja un tikai pēc tam pārmeklēja viņu kabatas.

Zālē iedegās gaisma.

Tieši manā priekšā stāvēja Elisons, kuru pirmoreiz re­dzēju bez maskas. Pēc visām šīm šausmām skatiens atpū­tās pie viņa omulīgās, grumbainās sejas.

— Lūdzu piedošanu par pārmērīgo naturālismu, — Eli­sons izstiepa rokas pret publiku. — Varat ticēt — man pa­šam niecīga asins pilīte rada nelabumu. Tāpat neciešu ari tabakas dūmus. Ja tas būtu kaut cik iespējams, lūdzu klāt­esošās dāmas un kungus mazdrusciņ ierobežoties smēķē­šanā … Nē, nē, dieva dēļ, tas neattiecas uz jums! — viņš izbijies čukstēja, pamanījis, ka pirmajā rindā sēdošā mi­niatūrā gaišmate lūko nodzēst savu cigareti pret krēsla atzveltni.

Tā bija Deizija Mārča, populārās avīžu rubrikas «Kas dzirdams augstākajās aprindās?» autore. Daudzi uzskatīja, ka nokļūt viņas sarkasmu ugunī ir pats ļaunākais, kas var atgadīties cilvēkam, atskaitot varbūt vienīgi zaudē­jumus biržā.

— Bet, Elison, es nemaz negribu, lai man piešķir nez kādas privilēģijas, — Deizija Mārča untumaini savieba savu mazo mutīti. — Ja te nedrīkst pīpēt, tad es vispār labāk aiziešu.

— Smēķējiet! Smēķējiet! Dieva dēļ, smēķējiet! Smēķē­jiet visi! — aši piekrita Elisons. — Sabiedrības intereses man svarīgākas par personisko veselību.

Ieraudzījis uguntiņu žurnālistes garā zelta iemuša galā, viņš kaut cik nomierinājies turpināja:

— Tātad vēlreiz lūdzu piedot naturālismu. Bet tas bija nepieciešami, lai jūs pilnībā spētu iztēloties nupat node­monstrēto iespējamo katastrofu … Un tagad palūkojieties, kas notiks ar to pašu vilcienu, ja tas būs apgādāts ar Haida kompresoru. Pateicoties gaisa spilvenam, vilcienam nekas nedraud. — Elisons pamāja kinomehāniķim.

Tie paši ložmetēji, tie paši bandītu ģīmji krūmos, tās pašas izjauktās sliedes.

Bet katastrofa nenotiek.

Vilciens, it kā slīdot pa gaisu, tiek pāri bīstamajai vie­tai.

Un, kad apstulbušie bandīti atjēdzas atklāt uguni, viņi tikai veltīgi tērē patronas.

Izrādās, ka tajā mirklī, kad lokomotīves priekšā pavī­dēja tukšums sliežu vietā, automātiski aizdarījās logi visos vagonos. Un vēl viens brīnums — lodes atsitās pret spe­ciāli izturīgu stiklu.

Aplausiem skanot, ekrāns nodzisa. Ierunājās atkal Eli­sons.

— Lieta tā, ka luksusvilcieni, kurus mēs nosaucām par «Zelta eksprešiem», būs apgādāti ne tikai ar gaisa spil­veniem, bet ari daudziem citiem jauninājumiem. Uzskai­tīšu tikai pašus galvenos. Ložu drošie logi, kas automā­tiski aizveras, pirmajam briesmu signālam atskanot, divi bruņoti pasta vagoni ar lielajiem «Garanta» seifiem banku depozītu pārvadāšanai un «Garanta» mikroseifiem pasa­žieru personiskajām dārglietām. Tātad jebkura aplaupī­šana vai zādzība pilnīgi izslēgta! Mūsu firma par to ir tik droša, ka* apņemas atlīdzināt ikvienam jebkuru zaudē­jumu, kaut gan, kā jau teicu, šāda iespēja ir tīrā fantas­tika.

— Vai tāds vilciens ir īstenībā vai pagaidām tikai pro­jektā? — pirmais vaicāja Karls Ebots no «Telegrāfa» — tas pats reportieris, kura ierašanās reiz tā pārbiedēja manu sievu Minervu.

— Kā ta, kā ta! Tas ir, gribu teikt, ka šis vilciens pil­nīgi reāls, — Elisons bārstīja sīkus, apmierinātus smiekli­ņus. — Atšķirībā no pirmās filmas, kur izmantoti tā sau­camie kombinētie uzņēmumi, otrajā viss ir reāls, ieskaitot no rūtīm atlecošās lodes … «Zelta ekspreša» numurs viens tehniskā pārbaude tieši vakar veiksmīgi noslēgusies. Visai drīz vilciens dosies savā pirmajā reisā.

Kādu žunālistu interesēja maršruts. Elisons sniedza iz­smeļošu atbildi.

— Zināmas domstarpības radušās attiecībā uz ceļa pirmo posmu, — viņš turpināja. — Ziemeļu atzarojums pieder Ziemeļu Transkontinentālajai sabiedrībai, kas viena no pirmajām noslēgusi ar mums līgumu. Taču Dienvidu Nacionālā, pret kuru esam uzņēmušies tādas pašas saistī­bas, protams, vēlētos, lai vilciena maršruts skartu Me- rionu, kas atrodas vairāk uz dienvidiem. Zālamana lēmums būtu izvēlēties vidējo nozarojumu ar mezglu staciju Del- fosu. Diemžēl Van Lembrahta kungs, Centrālā dzelzceļa augsti cienījamais prezidents, — Elisons palocījās pret druknu, sportiskā uzvalkā iespīlētu vīrieti, kurš norūpējies kaut ko čukstēja savam pavadonim, — Van Lembrahta kungs diemžēl uzskata, ka pieprasītā summa iztukšos viņa kabatu, — pasausais Elisons neatteicās no jociņa.

— Tā es neesmu sacījis, — Van Lembrahts protestēja,

— es tikai domāju, vai jūsu prasības nav mazliet pār­spīlētas. „ \

— Mēs jūs nesteidzinām, — Elisons vēlīgi atsmaidīja.

— Tāpat kā citu dzelzceļa sabiedrību pārstāvjus, kuri pa­gaidām nav izšķīrušies. Sākumam ielūdzu jūs visus pie­dalīties «Zelta ekspreša» braucienā. Protams, kā manus personiskos viesus.

— Un kas vēl brauks? — Deizija Mārča vaicāja klusā balstiņā, zinādama, ka viņai nav nekādas vajadzības būt skaļai.

Sī lellei līdzīgā sieviete, neraugoties uz savu mazo augumu un bērnišķīgo sejiņu ar naivām debeszilām acīm, preses pasaulē skaitījās pirmā lieluma zvaigzne. Ne jau bez pamata. Piegādādama divsimt laikrakstiem ik dienas augstāko aprindu dzīves notēlojumus, kas galvenokārt sa­stāvēja no visādām tenkām, viņa mācēja izmantot šķie­tami nevainīgu faktu nāvējošam sitienam.

— Jūs, bez šaubām, interesējaties par slavenībām? — un, tuvredzīgi piemiedzis acis, Elisons nolasīja garu jo garu sarakstu.

Pirmajā vietā figurēja pati Deizija Mārča.

Es piekrītoši pamāju profesoram Latonam. Šīs bīstamās lellītes iekļaušana «Zelta ekspreša» reklāmas sortimentā man likās gudrs gājiens. Pretējā gadījumā firmai «Haids- Tranzīts-Garants» draudēja vēl lielākas briesmas nekā no veselas gangsteru bandas.

Piektajā vietā bija senators Validons.

Neviena nejautāts, viņš tūdaļ pats steidzās paskaidrot, ka grib izmantot šo braucienu, lai satiktos ar saviem vēlē­tājiem un uzklausītu to priekšlikumus.

Kaut kur saraksta pašās beigās visai pieticīgi izskanēja profesora Latona vārds. Grandiozās izrādes autors bū­dams, viņš.nebūt nevēlējās, lai šis fakts kādam lēktu acīs.

Žurnālistu izvaicāts, viņš vienkārši pateica:

— Tā kā «Universālā panorāma» rādīs skatītājiem «Zelta ekspreša» braucienu visā pilnībā, sākot ar atiešanas brīdi un beidzot ar pienākšanu galapunktā, nodomāju, ka nenāktu par ļaunu pašam vadīt šīs pārraides. Un pie viena mazliet atpūsties, izmantojot pasakaino komfortu, kādu nebaudu pat savās mājās.

Pašu efektīgāko trumpi Elisons bija pataupījis preses konferences noslēgumam.

— Lai parādītu, ka mēs pieņemam jebkuru izaicinājumu, varu jau iepriekš informēt — «Zelta ekspresis» numurs viens ir patiešām šī nosaukuma cienīgs. Tēlaini runājot, tas būs pats dārgākais vilciens pasaulē. Esam apņēmušies pārvadāt vairāk nekā tūkstoš kilogramu zelta, kas domāts pārdošanai brīvajā tirgū dienvidaustrumu Āzijā. Bez tam mums uzticēts apmēram miljons banknotēs un vērtspa­pīros, kurus Apvienoto apmaiņas kasu galvaspilsētas filiāle pārsūta uz savu centrālo pārvaldi…

Manus tautiešus tik lielu summu minēšana allaž dziļi iespaido. Dzīvi sarunādamies, preses konferences dalīb­nieki atstāja telpas itin možā noskaņā. Pamazām izklīda arī «Universālās panorāmas» operatori un tehniķi.

Piecēlos, lai izteiktu Elisonam savas domas. Man jau labu laiku bija skaidrs, kādam nolūkam viņš izsaucis mūs abus ar Mūnu. Šajā televīzijas izrādē, kur ik sīkums kal­poja skaļai reklāmai, mums ar Mūnu bija ierādīta dekorā­ciju loma.

Piegājis pie Elisona, pamanīju, ka pirmītējo uzvaras pilno sejas izteiksmi nomainījis slimīgs bālums. Tikko durvis aizvērās aiz pēdējā ciemiņa, viņš smagi atkrita krēslā.

— Kas jums notika? — bažīgi vaicāja inspektors Kouls, kuru Elisons arī bija ielūdzis.

Elisons likās nedzirdam viņu. Pagriezies pret Mūnu Un mani, viņš lūdzošā žestā izstiepa pret mums rokas.

— Jums abiem jābrauc ar «Zelta ekspresi»! Es bai­dos . . . ,3

— No kā?

— No Džeka Kreiļa! Viņš pateica, ka nelikšot mani mierā … Pateica, ka ar seifu neesot ticis galā, bet ar vilcienu būšot citādi.

— Nesaprotu. Vai tad Džeks ieradās pie jums audiencē? — Mūns skeptiski sarauca uzacis.

— Tagad nav īstais laiks jokiem, — Elisons nostenēja. — Viņš man piezvanīja! īsi pirms preses konferences. Va­rat iedomāties, kādas pūles man prasīja publikas priekšā izlikties mierīgam.

— Džeks nosauca sevi vārdā? — Elvīras jautājums ap­steidza manējo.

— Ko? — Elisons neizpratnē noblisināja acis. Viņa roka drebēja. Tā vien šķita, ka tajā joprojām ir telefona klausule, no kuras atskan draudu pilnā Džeka balss.

— Vai viņš nosauca savu vārdu? — inspektors Kouls jau bija izvilcis no kabatas savu bloknotu.

— .Kurš?

— Džeks, kurš tad cits! — Elvīra kļuva nepacietīga.

— Ak vārdu? Nē, to viņš gan nedarīja, — Elisons no­kratīja sastingumu. Viņš sagrāba Mūnu aiz pleca. — Jums jābrauc man līdz!

— Ko mēs ar Mūnu varēsim līdzēt? — es nervozi iesmē­jos. Jāatzīstas, smiekli bija diezgan nedabiski. Salīdzinot Džeka fantastisko aktivitāti ar mūsu neauglīgo pakaļ­dzīšanos, iznākums rādījās visai bēdīgs.

— Tiešām, Elisona kungs, jūsu lūgums mani pār­steidz, — Mūns man piebalsoja. — Kāds pamats jūsu cerī­bām, ka mūsu klātbūtne piespiedīs Džeku atteikties no sa­viem nodomiem?

— Ja viņš mēģinās ielavīties starp pasažieriem, jūs droši vien pazīsiet viņu, — Elisons čukstēja. — Viņš man …

— Ko tad?

— Viņš man tieši tā arī pateica, ka mēs tiksimies vil­cienā, — Elisons nočukstēja.

Mēs ar Mūnu saskatījāmies. Kas tiesa, tas tiesa, Dže­kam bija plašas iespējas gluži nepazītam iekļūt «Zelta ekspresī».

Pirmkārt, par pasažieru ērtībām gādās tik prāvs perso­nāls, ka ikvienu kalpotāju nav iespējams pārbaudīt. Jeb­kurš no restorānvagona iztapīgajiem oficiantiem var galu galā izrādīties Džeks. *

Otrkārt, biļetes šim izdaudzinātajam lukususvilcienam iegādāsies krietni daudz svešu ļaužu. Mazliet mainot iz­skatu, Džeks bez mazākā riska var uzdoties par kādu ne­cilu provinces miljonāru.