Seifam vajadzīgs kramplauzis

VIZĪTE LASKARIOTASĀ

Laskariotasas pilsētiņu apdzīvoja vai vienīgi pensio­nāri. Viņu galvenais iztikas avots bija tūristi, kurus pie­vilka par šo vietu plaši izplatītie raibumraibie nostāsti.

Jūras līcī no krasta labi saskatāmā salā pacēlās drūma izskata apaļa piecstāvu ēka ar restotiem logiem. Bijušais cietoksnis Santreņtīns, pēc pirmā pasaules kara pārvērsts spaidu darba cietumā, pirms vairākiem gadiem kļuvis bē­dīgi slavens ar ieslodzīto nemieriem. Par pašu dumpi maz kas ticis zināms plašākām aprindām, vēl mazāk par tā apspiešanu, kas prasīja ap simts ieslodzīto dzīvību. Tālāko novadu iedzīvotāji informāciju par šiem notikumiem smē­lās no visfantastiskākajām baumām.

Saskaņā ar šīm baumām sacelšanās vispār nemaz ne­esot likvidēta. Zinātāji mācēja stāstīt pilnīgi pretējo. Proti, cietumnieki, kuru rokās krituši apsardzes ložmetēji, atvai­rījuši visus uzbrukumus, sagādājot sardzes vīriem smagus zaudējumus. Pēc tam viņi aizmīnējuši ūdeņus ap salu ar vecā cietokšņa artilērijas pagrabos atrastajām mīnām.

Sabumbot dumpiniekus no gaisa arī neesot bijis iespē­jams, jo viņi paturējuši kā ķīlniekus ne tikai cietuma priekšnieku ar ģimeni, bet arī kādu tieslietu ministrijas augsti stāvošu darbinieku, kas bija ieradies revidēt tieši pirms nemiefļi izcelšanās.

Tādējādi Santrentīns, apaugdams leģendām, ar laiku pārvērtās čukstus pieminētā pirātu republikā, kurā notie­kot vismežonīgākās izdarības.

Šīs karātuvu eksotikas atvilinātie tūristi, ieradušies Laskariotasā, par savu naudiņu guva šo nostāstu pilnīgu apstiprinājumu. Saulainā laikā ar tālskati varēja saredzēt restotajos logos, dažkārt pat uz jumta alu laikmeta cil­vēkiem līdzīgas atbaidošas būtnes. Gluži kailajiem, ar ma­tiem visnotaļ apaugušajiem Santrentīna iemītniekiem pietrūka vienīgi melnā karoga ar galvaskausu un sakrus­totiem kauliem, lai pilnībā līdzinātos sen izmirušajiem asinskārajiem jūras laupītājiem.

Tūristi aizbrauca gaužām apmierināti, gatavi savukārt ieteikt draugiem un paziņām apmeklēt Laskariotasu. Kur vēl var gūt tik stiprus, nervus kutinošus iespaidus, tur­klāt bez mazākā riska? No vienas puses, skatoties uz at­tālo fortu, aiz kura mūriem katordznieki sarīko nez kādas orģijas, sajūti tādas dievīgas šausmas, ka šermuļi skrien pār kauliem. No otras puses, vietējie iedzīvotāji apzvēr, ka dumpīgie cietumnieki nekad nekāpjot krastā un pienā­cīgā distancē esot pilnīgi nekaitīgi.

Tūristiem nebija ne jausmas, ka baumas par pirātu re­publiku izplata paši pensionāri, kuru galvenais iztikas avots — izdot iebraucējiem istabas un pārdot krāsainus foto. Šīs bildītes attēloja drūmo cietoksni un piecas mīlī­gas pusaudzes — par ķīlnieku saņemtā cietuma priekš­nieka meitas, kuras nu padotas — ak, kādas šausmas! — sadistisko katordznieku visnešpetnākajām iegribām.

Patiesībā Santrentinā jau sen vairs neuzturējās ne biju­šais cietuma priekšnieks (starp citu, bezbērnu atraitnis), nedz bijušie cietumnieki.

Pēc dumpja asiņainās apspiešanas cietums tika pārcelts uz citu vietu. Likteņa ziņā pamestajā fortā bija atradusi patvērumu hipiju komūna, kuras locekļi sarāvuši saites ar moderno civilizāciju. Krastā viņi patiešām nekad nerādī­jās — pārtiku viņiem no jūras puses piegādāja kāda ko­mūnas biedra motorjahta. Pārliecināti, ka apģērbs ir civi­lizācijas lāsts, viņi kultivēja plikumu — gan tikai siltajā laikā.

Kad Mūns un Deilijs ieradās miegainajā pilsētiņā, tū­ristu sezona jau bija galā. Neviens nelūkoja iestāstīt viņiem ne pašu pasaciņu, ne tās komerciālo pielikumu — par nezvēru upuriem kļuvušo mazgadīgo meiteņu attēlus. Vecais krājums bija veiksmīgi izpārdots, pie jaunā.— nā­kamajai tūristu sezonai domātā vietējais fotogrāfs nebija vēl ķēries.

Laskariotasā ikviens iemītnieks pazina pārējos. Apvai­cājušies pie vecenītes izbalējušos džinsos un biezā svīterī, kura rakņājās sakņu dārziņā, vini saņēma izsmeļošu at­bildi:

— Jūs meklējat Redžinaldu Smica kungu, vai ne? Mēs viņu saucam par Bruņurupuču Smicu. Vai redzat zaļo mā­jiņu pašā jūras krastā? Tur viņš dzīvo.

— Bruņurupuču Smies? — pārvaicāja Deilijs. — Diez vai tas būs īstais?

Šaubas likās pilnīgi pamatotas. Kādreizējam slavena­jam kramplauzim Redžam Mūķīzerim, ko noziedznieku pa­saules veterāni vēl tagad reizumis pieminēja ar cieņu, likās, nevarēja būt nekas kopīgs ar bruņurupučiem.

— Nejauciet man galvul — vecenīte sirdīgi noslaucīja džinsos ar trekno melnzemi apķepušo roku. — Nezinu, kāds Smies jums īsteni vajadzīgs, bet Laskariotasā dzīvo tikai viens vienīgs.

Mūns un Deilijs devās norādītajā virzienā. Zaļo māju ietvēra plašs dārzs, ko no ielas norobežoja zaļš žogs. At­vēruši vārtiņus, viņi uzreiz noģida, kur cēlusies saimnieka iesauka.

Visu platību aizņēma daždažāda izmēra bruņurupuči — no liliputēna plaukstas lielumā līdz trijpēdu gariem milze­ņiem. Viņu valstība iesniedzās pat jūrā — tur, stiepļu pinuma iežogoti, ūdenī vīdēja pelēcīgi bluķi. Viens no tiem iznira, lai paelpotu gaisu. Tas bija jūras bruņurupucis, uz kura muguras varētu novietot klavieres.

— Vai viņi nekož? — piesardzīgi vaicāja Mūns.

— Velns viņus sazin, — nedroši atbildēja Deilijs.

Uzmanīgi laipodami starp rāpojošiem vai saulgozī ne­kustīgi guļošajiem dzīvniekiem, viņi sasniedza zaļās mā­jiņas lieveni. Pie sliekšņa mētājās netīrs, māla pikām ap­lipis rupjas ādas kājslauķis. Kad viņi jau grasījās notīrīt apavus, spēji atsprāga vaļā durvis.

— Dieva dēļ! Tas ir viens no manas kolekcijas retāka­jiem eksemplāriem! — drebelīgi vecīgā balsī brīdināja saimnieks. Ar pūlēm noliecies, viņš notrausa mālus no kājslauķa, kas, izrādījās, bija bruņurupucis, plakans kā pankūka. s

— Agosto mīl siltumu, — saimnieks paskaidroja, aiz- nesdams bruņurupuci nostāk no mājas. — Tālab par visu vārīti grib ielīst istabā. Es viņu nelaižu, jo centrālapkure ir kaitīga viņa veselībai. Tā nu viņš nemitīgi tup pie dur­vīm. Bet dubļos viņš izvārtījies tīšām, lai spītētu man. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik viltīgi ir šie… — un viņš bez stomīšanās nobēra sava vērtīgā kājslauķa sarežģīto latīnisko nosaukumu. — Lai atriebtos man par to, ka ne­laižu iekšā, viņš naktīs dauzās pie durvīm. Pie tam jūt, vai es guļu vai ne. Tikko esmu iemidzis, tā sākas bom­bardēšana. Un zināt, kas ir viskuriozākais? — kolekcijas lepnā īpašnieka grumbainajā sejā iezīmējās neviltota sa­jūsma. — Viņš pat citus bruņurupučus iemācījis krist man uz nerviem. Kad man gadās kāds jauns'mīlulis, viņš ar saviem sugas brāļiem ņemas to visādi tiranizēt. Jau no­lēmu pārdot, velns viņu rāvis, bet žēl, — kā nekā visā valstī īr tikai trīs tādi eksemplāri…

Beidzis šo slavas dziesmu kājslauķim, saimnieks atģi- dās apjautāties, kas ciemiņiem vajadzīgs.

— Jūs esat Redžinalds Smies?

— Jā! Un tad?

— Tas pats, kurš savā laikā bija pazīstams ar palamu Redžs Mūķīzeris? — atmetis jebkuru pieklājību, tieši no­prasīja Deilijs. Vajadzēja taču galu galā noskaidrot pār­pratumu. Negribējās ticēt, ka šis dīvainais kolekcionārs bijis spējīgs pastrādāt kādu noziegumu, varbūt vienīgi sevišķi reta bruņurupuča zādzību. Droši vien Džeka Kreiļa paziņa viņus vienkārši izmuļķojis, uzdodams šo adresi.

— Kā jūs teicāt? — saimnieks aizdomu pilns piemiedza vecīgās acis. Viņš ierāva galvu, kļūdams ārkārtīgi līdzīgs saviem mīluļiem.

— Redžs Mūķīzeris, — Deilijs atkārtoja. — Atvainojiet, mēs, liekas, neesam atnākuši īstajā vietā.

— Un kas jūs tādi esat? — saimnieks atkāpās, acīm­redzot lai aizcirstu viņiem deguna priekšā durvis.

— No televīzijas, — Deilijs parādīja «Universālās pa­norāmas» līdzstrādnieka apliecību. To bija pagādājusi Elvīra Zamora, gan nezinādama, kādam nolūkam tā kalpos. .

— Televīzija? — saimnieks kustināja lūpas, it kā pa­matīgi sagremodams vārdu, iedziļinādamies tā jēgā. Ra­dās iespaids, ka bruņurupuču sabiedrība piešķīrusi arī viņam šo dzīvnieku tūļīgo lēnību. Pilnīgi negaidot viņš ieblējās āža balstiņā:

— Redžs Mūķīzeris! Mans dievs, cik gadus neviena dzīva dvēsele nav mani tā nosaukusi! Sajā iesūnojušajā miestiņā, kur ļaudis izgudro briesmīgus nostāstus par katordzniekiem, bet paši nav spējīgi pat kārtīgi izkauties, nevienam nav ne jausmas, kas es īsti esmu. Uzskata mani par pārtikušu vērtspapīru turētāju. Ārēji tas tiešām tā ir — man pieder vesels portfelis, piebāzts ar «Kosmo-Kolo» firmas akcijām. Bet ieskatieties dziļāk, un jūs redzēsiet cilvēku, kurš lepojas ar savu kādreizējo slavu! … Redžs Mūķīzeris! Tas skan kā augšāmcelšanās zvans! Tātad lielā pasaule nav vēl mani aizmirsusi?

Mūns un Deilijs mazliet apmulsa. Viņi nebija gaidījuši, ka šis apciemojums tā ielīksmos sen senis savu kroni zau­dējušo kramplaužu karali.

Smies visādi centās izrādīt savu prieku. Izvārīja brīniš­ķīgu bruņurupuču zupu (kurai par izejvielu droši vien kalpoja viens no kolekcijas ne visai retajiem, toties sevišķi neuzvedīgajiem eksemplāriem). Sabrūvēja stipru jo stipru groku (tonizējošo dzērienu «Kosmo-Kolo» šinī mājā acīm­redzot uzskatīja par noderīgu vienīgi firmas ienākumu vairošanai, nevis dzeršanai). Un pie tam vienā laidā pļā­pāja:

— Jums droši vien brīnums, kāpēc vecumdienas metos uz bruņurupučiem? Es, Redžs Mūķīzeris, kura galvu rei­binošie piedzīvojumi aplidojuši visu pasauli? Kaut vai juvelieru firmas «Raviss un Raviss» sarīkotā dārgakmeņu izstāde. Kurā gadā tas bija, īsti neatceros, bet labi sen. Zāle divdesmit otrajā stāvā, durvis aiz septiņām atslēgām, visapkārt policisti. Neviens vēlāk nevarēja saprast, kā man izdevās iekļūt. Pa fasādi, pa fasādi! Rāpos augšup kā pa trepēm. Lai kāds mēģina atdarināt! Un ja jūs būtu redzējuši, kādā tempā es muku no vajātājiem!… Jau to­reiz sapņoju par bruņurupučiem. Kontrasta dēļ. Sie lēnie rāpuļi iemieso to mierīgo dzīvi, kuru toreiz nevarēju sev nopirkt ne par kādu naudu. Vienīgi cietumā.

Jā, starp citu, par cietumu … Jūs droši vien sev jau­tājat, kāpēc es, kurš pieradis pie kustības, pie trauksmes, vecs būdams, nobēdzis šajā pasaules nostūrī? Mani uz to pamudināja sentimentalitāte! Citiem šķiet, ka cilvēkam ar manu pagātni pārmērīga jūtība ir sveša, Bet mēs taču esam tādi paši cilvēki kā visi, ar tādām pašām cilvēcis­kām vājībām… Kad esi atteicies no aktīvas darbības, lai gadu pēdējo posmu veltītu kādam hobijam, parasti velk atpakaļ uz dzimtajām mājām …

Man tādu nekad nav bijis. Nebija pat pastāvīgas dzīves vietas … Tāds jau mums arods, kā klejojošam aktierim …

Seifs, kurš sapņo uzticēt man savu saturu, taču neat­brauks pie manis, pašam jādodas pie tā… Allaž esi ceļā, vai nu braucot uz jaunām viesizrādēm, vai nu mūkot no policijas… Kungi, uzaicinu jūs pacelt glāzes uz manu vienīgo mājokli, kur esmu nodzīvojis sešus gadus!

Piegājis pie loga, viņš pacēla kausu pret tālumā re­dzamo salu. Uz tās zaļganās jūras ielokā pacēlās cietuma piecstāvu ēka, tumšpelēka, it kā caurcaurēm nokvēpusi.

— Uzdzersim neaizmirstamajam Santrentīnam! San- trentīnam, kura dēļ Redžs Mūķīzeris apglabājis savu ve­cumu šajā sapelējušajā kaktā! Jums grūti iedomāties, cik tālu Laskariotasa atpalikusi no modernās dzīves! Pa visu šo laiku, kamēr te dzīvoju, nevienas ielaušanās!

Varēja just, ka saimnieks reti iebauda alkoholu. Viņš ātri vien apreiba un, turpinādams stāstu par Santrentīnu, ik brīdi slaucīja dzērāja asaras. Viņa āža balss kļuva ar­vien smalkāka, reizumis iesniegdamās koloratūras vis­augstākajos toņos.

— Ak, Santrentīns! Kas tas bija par laiku! Protams, ka­torgas cietums, režīms zvērisks — citādi galu galā nebūtu sācies dumpis. Bet toreiz, neraugoties uz visu, dzīvošana bija vēl ciešama, sevišķi mums, profesionāliem kramplau­žiem.

Tieši tad iepazinos ar Džeku, ar neatkārtojamo Džeku Kreili! Ziniet, viņš bija mans talantīgākais skolnieks! Un arī es pats, nojauzdams viņa neparasto apdāvinātību, ne­žēloju pūles.

Priekšnieks mums bija meties uz audzināšanu — ierī­koja cietumā darbnīcu nelielu portatīvo naudas skapju izgatavošanai. Cerēja, ka tādā veidā iepotēs mums citādu attieksmi pret seifiem — tie, tā sakot, nav domāti izlaupī­šanai, bet jūsu godīgi nopelnītās naudas glabāšanai…

Džekam šī priekšnieka kaprīze deva daudz laba. Darb­nīcu vadīja vecākais uzraugs, liels sievišķu cienītājs. īpaši viņam ataicināja bijušās draugaļas, un, kamēr viņš ar tām izklaidējās krastā, mēs abi ar viņa atļauju nostrādā­jām darbnīcā «virsstundas». Tur tad arī, izmantojot šim nolūkam mūsu saražotos seifus, iemācīju Džekam vienu otru aroda noslēpumu. Džekam nevajadzēja rādīt divreiz, tūlīt saprata, kas un kā, gandrīz vai mani pārsmēja… Zvaigzne! Un, ja padomā, cik bēdīgu galu viņš ņēma! Visu aizmirsts, bez graša kabatā.

— Bez graša? — Deilijs viņu neticīgi pārtrauca. — Pie­tiktu ar «Indijas briljantu» vien, lai nodrošinātu sev bez­rūpīgu nākotni.

— Krāpšana! Vistīrākā krāpšana! — saimniekam pa­spruka sīki smiekliņi. — Kinoaktrise, kura bija saņēmusi šo gredzenu kā kompensāciju pēc laulības šķiršanas ar Indijas princi, piemānīja gan apdrošināšanas sabiedrību, gan netieši Džeku. Briljants, kuru Džeks nozaga ar tādām grūtībām un risku, izrādījās viltojums — īsto šī padauza bija pirms tam slepus pārdevusi!… Sī blēdība tā satrieca Džeku, ka viņš pēc tam vairs nespēja atgūt veco formu. Pameta novārtā savu amatu, iesāka dzert.

Vēl kādu laiku viņam atkrita pa artavai no vecā blēža, kā viņu tur sauca … Atcerējos, no Elisona … Ziniet, seifi «Garants». Elisons noslēdza ar Džeku džentlmenisku līgumu. Džeks apņēmās neuzlauzt šīs firmas seifus, par ko savukārt saņēma nelielus atskaitījumus no katra pār­dotā seifa.

Bet pagājušajā gadā Elisons uzsāka to savu spekulā­ciju ar Haida kompresoru un gandrīz nonāca tuvu bankro­tam. Arī naudas skapjus ne visai pirka. Un tad šis vecais krāpnieks reklāmas nolūkos piedāvāja Džekam kādu ne­tīru lietiņu — uzlauzt viņa kantorī kādas citas firmas seifu, turklāt radīt iespaidu, ka ar firmas «Garants» seifu Džeks nav ticis galā.

— Vai Džeks tam piekrita? — vaicāja Mūns.

— Ko jūs! Tas būtu profesionāls apkaunojums. Viņš sašutis atteicās. Tad šis Elisons acīmredzot noalgoja kādu no tiem kramplaužiem, kuri nospļaujas par amata godu…

Tā kā jūs esat no «Universālās panorāmas», tad paši labāk zināt, kāds pēc tam sākās trādirīdi: pakaļdzīšanās, ielaušanās, aplaupīšanas, slepkavības.

Sākumā Džeks domāja protestēt, taču apjēdza, ka vi­ņam tik un tā neticēs. Kas tad cits atlika kā tikai nodzer­ties līdz bezsamaņai?

Saņēmis viņa pēdējo izmisuma pilno vēstuli, metos cil­vēku glābt. Aizbraucu pie viņa, atvedu sev līdz, kopu kā mazu bērnu… Taču, kā izrādījās, krietni par vēlu. Alko­hols jau bija viņu sabeidzis… Sākās delīrijs vai sma­dzeņu iekaisums, vārdu sakot, neviens ārsts vairs nespēja līdzēt… Pagājušajā nedēļā viņu apglabāju. Pārdevu pus­duci no savas kolekcijas, lai uzceltu kaut vai pieticīgu pie­minekli! — un Redžs Mūķīzeris ļāva vaļu asaru straumei.

Viņš turpināja raudāt ari tad, kad klusajā Laskariota- sas kapsētā rādīja ciemiņiem Džeka kapu. Garām standar­tiem marmora kapakmeņiem, zem kuriem atdusējās vietē­jie iedzīvotāji, viņi aizstaigāja līdz čuguna režģim, kas norobežoja bijušo Santrentina cietumnieku kapsētu. Starp satrupējušiem koka krustiem ar vietumis vēl salasāmiem uzrakstiem, kas beidzās ar stereotipo frāzi «… miris San- trentinā ,..», pacēlās jauns piemineklis metāla lējumā, kas atveidoja seifu.

Uz tā bija iegravēta epitāfija:

DZEKS EVER-SMITS Viņš daudz ir grēkojis, Bet dievs tam piedevis.

Redžs Mūķīzeris, atraisījis savu kaklautu, izberzēja ar to mitrās acis. Beidzot savaldījies, aizkustinātā balsī sacīja:

— Te viena dāmiņa atbrauca, tieši viņa bēru dienā. Kopā ar mani sekoja zārkam. Pati tāda kā lelle, augumā pavisam maziņa, acis zilas kā debesis… "Vienā gabalā izvaicāja par Džeku, pie tam tik līdzjūtīgi. Briesmīgi no­žēloja, ka nav sastapusi starp dzīvajiem… Viņa arī zvē­rus ļoti mīlot, stāstīja, ka sastāvot kaut kādā dzīvnieku biedrībā par goda locekli… Tas viss tā saviļņoja manu jūtīgo sirdi, ka pat taisījos uzdāvināt viņai bruņurupuci… Nu, to pašu, ko jūs noturējāt pār kājslauķi… Viņš, zināt, man pamatīgi krita uz nerviem… Dāmiņa apjautājās, cik bruņurupucim gadu. Es pateicu taisnību — tā ap div­simt …

— Un ko jūsu aizkustinošā dāmiņa? — pasmīnēja Dei­lijs.

— Sī? Mazliet padomāja, tad sacīja tā savādi, laikam taču jokodamās: «Liels paldies! Bet baidos, ka tādā gadī­jumā jūsu dāvana būs zupai par sīkstu!»