Seifam vajadzīgs kramplauzis

DŽEKS MĒĢINA AIZBĒGT

«Universālās panorāmas» operators Hosē Revaldi, ielē­jis sev kafiju, rūpīgi ar plaukstu piesedza termosa vāciņu, kas viņam aizstāja tasi. Rūpība bija nepieciešama, jo šajos nolādētajos bēniņos gaiss šķita pelēks no putekļiem.

«Ierīkojot lamatas, te varēja vispirms kaut cik iztīrīt,» viņš klusībā nošķendējās.

Padzēris kafiju, Hosē aizsmēķēja un paskatījās pa­galmā. Pusapaļais bēniņu lodziņš kādreiz bija aizstiklots, bet tagad rūts aizvietota ar īpašu plēvi.

Hosē pārlaida nievājošu skatienu tukšajam pagalmam un savam ienaida objektam — melnajai mašīnai «Fords- Sāga-83», kuras dēļ nācās astoņas stundas no vietas tupēt šajos putekļos. Brīnums, ka nevienam zaglim nav ienācis prātā pievākt šo pamesto automobili. Hosē pats to būtu labprāt aizdzinis — vismaz tiktu prom no šiem velna bē­niņiem. Bet par to varēja tikai sapņot. Tepat netālu aiz pagalma žoga atradās otrais postenis — piena cisterna. Arī tur dežurēja operatori, kas tāpat mainījās ik pēc asto­ņām stundām. Viņu stāvoklis bija samērā apskaužams — atšķirībā no Hosē viņi varēja kavēt laiku, pļāpādami ar šoferi. >

Hosē paskatījās rokas pulkstenī. Redzamība vēl bija cie­šama, kaut gan pamazām tuvojās krēsla, kas laupīja priekšmetu kontūras. Pēc stundas būs jāieslēdz infrasar­kanā filmēšanas optika. Pārāk agri to arī nevar darīt — ierīce darbojas tikai pilnīgā tumsā.

Vienīgais līdzeklis pret garlaicību bija mūzika. Bet pro­fesors to neļāva klausīties, lai neizkliedētu uzmanību. Tā­pēc Hosē šim nolūkam bija iegādājies miniatūru tranzis­toru, ko mudīgi paslēpa kabatā, tiklīdz Elvīra Zamora nāca pārbaudīt viņa modrību.

Pašlaik translēja brazīliešu melodijas. Atcerēdamies savu Riodežaneiro aizvadīto jaunību, Hosē kā ap&urts

klausījās dziesmas, kurām slavenā spāņu dziedātāja Ro- berto Mauretāno samtainais tenors piešķīra īpašu burvību. Labsajūtā viņš pat aizmiedza acis.

Bet, kad atkal tās atvēra, gandrīz vai sastinga: pie mel­nās mašīnas pienāca cilvēks, atslēdza to un apsēdās pie stūres.

Vai tas tiešām būtu Džeks Kreilis? Zili brīnumi! Krēslas dēļ Hosē nevarēja saskatīt seju. Bija redzama vienīgi sa­slietā apkakle, dziļi pār pieri uzvilktā platmale un melnās brilles.

Varbūt tas ir tikai parasts zaglis? Lai nu kā, ieslodzī­jumam šajos nolādētajos bēniņos pienācis gals. Hosē pie­lika raidītāju pie mutes un paziņoja savam piena cisternas kolēģim:

— Uzmanību! Viņš iesēdies mašīnā! Tūlīt izbrauks no pagalma!

Viņa pūles izrādījās liekas. Otrā posteņa operators bija pamanījis Džeku vēl pirms Hosē un jau paguvis pa radio pavēstīt studijai, kur šī sensacionālā ziņa sacēla kājās visus «Universālās panorāmas» darbiniekus.

Tāda bija uvertīra Elvīras Zamoras vadītajai sensacio­nālajai televīzijas pārraidei, kas ar vienu rāvienu padarīja viņu slavenu. Līdz tam reklāmas lietpratēji bija uzskatī­juši Elvīru vienīgi par profesora Latona ieceru talantīgu izpildītāju, bet, sākot ar šo pārraidi, viņa tika uzskatīta par uzlecošu zvaigzni.

Nav zināms, vai tā bija nejaušība, intuīcija vai citi ap­stākļi, taču fakts, ka tai brīdī, kad Džeks Kreilis iekāpa savā mašīnā, Elvīra sēdēja tieši profesora Latona kabi­netā. Minūtes laikā viņa jau atradās uz studijas ēkas jumta, kur viņu gaidīja helikopters. Kopš policija bija uz­gājusi Džeka pamesto mašīnu dzelzceļa noliktavas pa­galmā, šis lidaparāts kopā ar pilotu un operatoru, kuri mainījās ik astoņas stundas, jebkuru brīdi bija gatavs startēt.

Arī inspektors Kouls, paļaudamies uz Elvīras intuīciju, bija spēris nepieciešamos soļus. Kopš vakardienas viņš, > seržants Higinss un vēl kāds ducis šai operācijai izrau­dzīto policistu bija apmetušies centrālās policijas pārval­des lidlauka dežūrtelpās un pat pārlaiduši tur nakti. Da­žas minūtes pēc tam, kad uz turieni piezvanīja profesors Latons, arī divi policijas helikopteri pacēlās gaisā.

Radisti tūlīt uzņēma sakarus ar Elvīras pilotu, un apmēram pēc pusstundas visi trīs lidaparāti satikās noru­nātajā vietā.

Brīžiem ienirdami blīvos dūmu mutuļos, kas cēlās virs Patersonas rūpniecības rajona, viņi turpināja ceļu virs šosejas, pa kuru virzījās nepārtraukta mašīnu straume.

Sajā vienlaidus plūsmā varēja nomanīt vairākas melnas «Fords-Sāga-83». Vienīgais orientieris, kas ļāva atšķirt Džeka Kreiļa automobili no citām tāda paša modeļa mašī­nām, bija baltā piena cisterna, kas turējās viņam cieši blakus.

Šo cisternu, kas ar savu gaišo krāsojumu spilgti izcēlās uz pelēcīgā fona, nedrīkstēja izlaist no acīm. Ikreiz, kad helikopters mazliet novirzījās, Elvīra uztraukti sauca: «Ra- kursu! Rakursu!» — un pilots steidzās izlabot kursu.

Miljoniem skatītāju, kurus «Universālās panorāmas» diktori jau bija paguvuši informēt par sensacionālo pakaļ­dzīšanos, tika dota iespēja soli pā solim vērot dramatisko pakaļdzīšanos. Uz Džeka Kreiļa automobili notēmētais cis­ternas objektīvs rādīja vajāšanas objektu, bet Elvīras ope­rators savukārt uzņēma vajātājus — gan pašu cisternu, gan policijas lidaparātus.

Elvīra ar gandarījumu atzina, ka cisternas šoferis lie­liski apguvis Viņas instrukciju. Turēdamies cieši aiz Džeka, viņš palaikam izrāvās uz priekšu, apdzīdams to. Daļēji tas tika darīts skatītāju interešu labā, dodot viņiem iespēju redzēt Džeka neskaidri spīguļojošās brilles un cimdotās rokaš uz stūres. Daļēji šim manevram bija arī taktisks nolūks, proti, iedvest Džekam drošības Sajūtu. Līdz šim viņš ne reizi nebija atskatījies. Acīmredzot Džekam nenāca ne prātā, ka cisternai, kas brīžiem pavīdēja priekšā, brī­žiem palika aizmugurē, būtu kāds sakars ar viņu.

Elvīra nemaz nešaubījās par to. Kameras objektīvs cis­ternā bija labi nomaskēts, bez tam Džeka maldināšanai viņa bija izdomājusi sevišķi smalku triku — cisterna maz­liet tecēja. Baltā strūkliņa, ko tā atstāja aiz sevis, aiz­steidzoties Džekam garām, spētu maldināt pašu slīpētāko noziedznieku.

Lai neizbiedētu medījumu, helikopteri turējās pieklājīgā augstumā virs šosejāš, koordinēdami savu darbību pa radio.

Šīm sarunām lietoja īpašu Elvīras sagudrotu kodu. Džeku dēvēja par «preci», cisternu par «patērētāji}», «Uni­versālās panorāmas» helikopteru pār «pasūtītāju», to lid­aparātu, kurā atradās inspektors Kouls, par «tirdzniecības inspektoru», bet to, kurā lidoja seržants Higinss, — par «tirdzniecības aģentu».

— Runā tirdzniecības aģents! Neredzu preci! Baidos, ka tā aizmuks no patērētāja! — Elvīras kabīnē atskanēja ser­žanta Higinsa uztrauktā balss. Viņš tobrīd bija iekļuyis dzeltenīgu dūmu blāķī, ko debesīs izspļāva naftas pār­strādāšanas rūpnīda.

— Runā pasūtītājs! Nav ko uztraukties! Prece vēl tur­pat!

Vairākas minūtes valdīja klusums, ko partrauca vienīgi pilotam adresētie vienmuļie lūgumi neaizmirst rakursu. Tad šo atelpu radiosarunā pārtrauca inspektora Koula uz­stājīgā balss;

— Te tirdzniecības inspektors! Prece jāņem nekavējo­ties, tiklīdz radīsies piemērota situācija! Pasūtītāj, vai jūs dzirdat mani? Nekavējoties!

Koula viedoklis bija tāds: kamēr Džeka mašīna brauca, iespiesta milzīgā mehanizētā straumē, par to nebija ko domāt. Ja iznāktu apšaudīšanās, ciestu daudz pilnīgi ne­vainīgu cilvēku. Jāgaida, kamēr gadīsies tāda vieta, kur šoseja nebūs tik pārblīvēta un helikopteri varēs nosēsties. Tad jārīkojas bez svārstīšanās.

Turpretī «Universālās panorāmas» interesēs bija pēc iespējas kāpināt dramatismu. Un ne tikai tāpēc, lai izda­bātu skatītājiem. Jo ilgāk turpināsies vajāšana, jo vairāk pieaugs sasprindzinājums, jo vairāk būs iespēju iestarpi­nāt tiešajā reportāžā reklāmas filmiņas fragmentus no iepriekšējām epizodēm ar Džeku. Tāpēc Elvīra ar tādu kā personiska aizvainojuma pieskaņu atcirta inspektoram:

— Tirdzniecības inspektori Vai jūs mani dzirdat? Pa­sūtītājs kategoriski noraida jūsu priekšlikumu tūlīt ņemt preci! Es esmu pret to! Atkārtoju — pret un vēlreiz pret!

Juzdama, ka šis sparīgais protests diez vai iespaidos inspektoru, viņa izvirzīja jaunu argumentu: ļ — Prece jāizseko visā tās pārvietošanās ceļā, lai uzzi­nātu, kur tā nonāks! — un, strīda karstumā pārkāpdama norunu lietot šifrētus apzīmējumus, Elvīra skaidri urt gaiši paziņoja} — Mums jāseko objektam līdz viņa patvērumam.

— No kurienes jums zināms, ka prece vispār dodas uz kādu patvērumu? — inspektors Kouls iebilda. — Iespē­jams, ka viņam pavisam citi nodomi, piemēram, pārnak­šņot kādā motelī.

— Jo labāk. Tādā gadījumā ir izredzes, ka viņš tur sa­tiksies ar kādu līdzdalībnieku, — Elvīra ietiepās, jau pil­nīgi aizmirsusi pieturēties pie pašas sagudrotās kodētās valodas, kura, pēc viņas domām, atbilda skatītāju gaumei. Šie šifrētie apzīmējumi bija tikpat kā piparota mērce, kas piešķīra dramatiskajam notikumam asāku piegaršu.

Tikmēr uz šosejas norisinājās incidents, kura iznākumā izredzes notvert Džeku samazinājās līdz nullei. Krusto­jumā pēkšņi radās sastrēgums. Pēdējā brīdī Džekam iz­devās izrauties uz priekšu, bet nopakaļ braucošajai piena cisternai apkārt sadrūzmējās mašīnas, tā iesprūda kā spī­lēs bez mazākās iespējas drīzumā atbrīvoties no tām.

Cisterna — vajātāju trumpis — tādējādi izstājās no spēles. Ko nu darīt?! Par pareizu rakursu vairs nebija ko gudrot. Uzdevums tagad sašaurinājās līdz vienam vie­nīgam punktam — neizlaist Džeku no acīm. Tas kļuva arvien grūtāk — mijkrēsli nemanot bija nomainījusi īsta tumsa.

Sekošanu apgrūtināja vēl viens apstāklis. Fabriku ra­jons izbeidzās, tagad gar šoseju stiepās piepilsētas savrup­mājas. Te dzīvoja veikalnieki un ierēdņi, kuru rocība ļāva mitināties pēc iespējas tālāk no trokšņainā, piekvēpušā centra, bet transportam izmantot pēdējo modeļu automo­biļus.

Spriežot pēc daudzajiem no augšas saskatāmajiem auto­mobiļiem «Fords-Sāga-83», šī marka te bija sevišķi iecie­nīta. Kā gan sazīmēt starp līdzīgām mašīnām to, kurā sē­dēja Džeks?

— Velna milti! Es jūs brīdināju! Teicu, ka pie pirmās izdevības jāņem ciet! — no rācijas atskanēja inspektora Koula satraukumā aizsmakusī balss. — Džeks tūdaļ aiz­laidīsies lapās! Jau aizlaidies!

Inspektoram ne prātā vairs nenāca turēties pie norunā­tajiem apzīmējumiem. Toties seržants Higinss, uzticīgs savai dabai, turpināja burtiski izpildīt saņemto instrukciju par šifra lietošanu:

— Tirdzniecības inspektora kungs! — pat sarunājoties pa radio, seržants apliecināja priekšniekam pienācīgo cieņu. — Runā tirdzniecības aģents! Uzdrošinos ierosināt priekšlikumu, kas atļaus atšķirt mums vajadzīgo preci no citām līdzīgām precēm.

— Šaujiet vaļā, seržant! — inspektors īgni atļāva.

— Bet ņemiet vērā, ja tā ir atkal viena no jūsu žilbino­šajām izdomām, es jums galvu noraušu!

— Cerams, šoreiz jūs būsiet apmierināts, tirdzniecības inspektora kungs. Atļaušos izklāstīt savu priekšlikumu… Es jeb pasūtītājs nolaidīšos pie pašas šosejas, lai varētu saskatīt mūs interesējošās preces numuru. Atļaujos at­gādināt — šīs preces numurs bija divsimt piec …

Nosaukt skaitli līdz galam seržantam neizdevās. Viņu pārtrauca inspektora rēciens:

— Un ar tādiem kretīniem man jāstrādā! Ja jau katrā ziņā gribat informēt Džeku par vajāšanu, tad ierosinu daudz asprātīgāku paņēmienu. Izbāziet no helikoptera savu pauri un kliedziet: «Ei, jūs tur, kurš no jums ir Džeks Kreilis?!»

— Piedodiet, tirdzniecības inspektora kungs! Esmu spiests atzīt, ka neizdomāju savu priekšlikumu līdz galam.

Lai gan seržants Higinss gādāja t par humoru, situācija palika ļoti nopietna. Inspektoru Kotilu sāka mākt šaubas, vai Džeks Kreilis tiešām nav manījis, ka viņam seko. Lai gan inspektors, balstīdamies uz Džeka kādreizējā paziņas liecības, pats nesen bija apgalvojis, ka Džeks nekad ne­skatoties televizoru, šobrīd viņš nemaz nejutās tik drošs. Vai tas varētu būt, ka «Universālās panorāmas» saceltā skaļā brēka, kas jau dienām ilgi satrauca miljoniem skatī­tāju, vienīgi pašam Džekam palikusi nezināma? Un tomēr tīri teorētiski pat tāda maz ticama iespēja nav noliedzama. Taču ko līdz prātošana šai brīdī, kad Džekam laimīgi iz­devies atkratīties no vajātājiem?

Vienīgi Elvīru inspektora drudžainās bailes atstāja gluži vēsu. Izskaidrojums nāca ar mazu nokavēšanos.

— Neuztraucieties, tirdzniecības inspektori Viss būs kār­tībā! — viņa pa rāciju nomierināja Koulu, tad pievērsās citam raidītājam, ar kura palīdzību sazinājās tieši ar pro­fesoru Latonu: — Profesor! Operators nupat ieslēdzis infrasarkano uzņemšanas ierīci!

— Pēdējais laiks! — atsaucās no sava kabineta profe­sors. — Citādi skatītāji jau sāk uztraukties. Triju pēdējo minūšu laikā zvana vienā laidā.

Kādu brīdi profesors Latons klusēja. Acīmredzot vēroja savu ekrānu un attiecīgi novērtēja ainu, ko patlaban re­dzēja arī katrs skatītājs.

Beidzot helikoptera kabīnē atskanēja viņa mundrā balss:

— Lieliski, Elvīrai Spoži! Taisni meistarīgi! Džeka auto­mobilis ir atkal uz ekrānal Pats galvenais — neizlaist viņu vairs no rakursa!

— Tirdzniecības inspektori Varat uzlikt infrasarkanās brilles, kuras jums vakar atsūtījul Nu, ko jūs redzat? — Elvīra uzvaroši iekliedza rācijā.

Inspektors Kouls, sataustījis kabatā īpašas brilles, ne­gribīgi uzsprauda tās uz paresnā deguna. Vakar šis sūtī­jums bija radījis viņā vislielāko neizpratni,^ un, nebūtu Elvīra vairākkārt piekodinājusi, viņš droši vien būtu aiz­metis to pie Velna. Tagad, paskatījies caur šīm brillēm lejā, inspektors jutās pārsteigts.

Uz šosejas ņirbēja tā pati blīvā straume, taču kaut kas šai ainā bija brīnumaini izmainījies. Visi «Fords- Sāga-83» — un to bija kāds pusducis — izskatījās kā vienmēr, tikai viena mašīna atšķīrās ar savu gaismojošo jumtu. Nebija nekādu šaubu, ka tieši tajā sēž Džeks.

— Kā jums patīk mūsu prece jaunajā iesaiņojumā? — ironiski apjautājās Elvīra. — Jūs visi, tāpat kā Elisons, laikam uzskatījāt mani par parastu izkrāsojušos televīzijas < zostiņu. Tagad varat pārliecināties, ka Elvīrai Zamorai ir galva uz pleciem.

— Pasūtītāji Ne velna nesaprotu, kas īsti noticis ar mūsu preci, kāpēc tā sākusi fosforescēt? — atskanēja in­spektora Koula izbrīnījusies balss.

— Jau iepriekš biju paredzējusi, ka cisterna var pazau­dēt sekošanas objektu. Tādēļ palūdzu padomu Donaldam Kingam. Kamēr mašīna stāvēja pagalmā, tās jumtu pār­klāja ar īpašu neredzamu sastāvu. Šis sastāvs izstaro sil- tumviļņus, kuri infrasarkanajā spektrā pārveidojas gais­mas viļņos.

Leja aizslīdēja parasta ceļa ainava. Noteiktās atstarpēs no tumsas iznira apgaismoti benzīna tanki un moteļi. Tu­vojoties apdzīvotai vietai, to skaits pieauga. Brīdī, kad parādījās kārtējā pilsētiņa, ugunis saplūda vienlaidus pun­ktētā līnijā. Tad atkal nāca tumša josla, ko paretam pār­trauca benzīna tanku un moteļu gaismas plankumi.

It nekas, pilnīgi nekas neļāva secināt, kā Džeks pama­nījis vajātājus.

Tiesa, helikopteri, ievērodami piesardzību, nemēģināja tuvoties viņam. Uz skatītāju ekrāniem, tāpat kā uz kabīne iemontētā kontrolekrāna, Džeka automobilis visu' laiku šķita kā jāņtārpiņš tālumā.

Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs publikai. Ar pūlēm sa­redzamais gaismojošais plankumiņš, personificēdams pro­jām bēgošo noziedznieku, nemazināja sasprindzinājumu, bet piešķīra tam noslēpumainību.

Automobiļu straume arvien vairāk izkliedējās. Beidzot Džeks palika gluži viens.

It kā tīšām nogaidījis šo mirkli, viņš pēkšņi nogriezās no šosejas uz lauku ceļa.

Tumsā visapkārt pletās nokopti tīrumi, uz kuru fona iezīmējās zemnieku mājas. Šajā apvidū ļaudis agri devās pie miera. Tikai retā vietā vēl spīdēja kāds lukturis pie lieveņa vai vārtiem.

Pilnīgi negaidot Džeks nodzēsa starmešus.

Ja nemirgotu jumts, varētu domāt, ka viņa mašīnu ap­rijusi tumsa. Lēnām, it kā taustīdamās «Fords-Sāga-83», pametusi lauku ceļu, sāka slīdēt pa pļavu, kura izbeidzās biezi saaugušā krūmājā.

Jumta izstarotā gaisma ļāva miglaini redzēt turpmāko. Izslēdzis motoru, Džeks izkāpa no mašīnas. Atspiedies ar plecu pret bagāžnieku, viņš iestūma automobili krūmos, kur nozuda arī pats.

— Viņš mums ir rokā! — rācija ļāva skaidri sadzirdēt inspektora Koula atviegloto nopūtu. — Es nosēdīšos pir­mais!

— Uzgaidiet! Vispirms došos izlūkot, — it kā jau iepriekš noraidīdama inspektora iebildumus, kategoriski paziņoja Elvīra.

Helikopters, veikdams arvien šaurākus un šaurākus lokus, vairākas reizes pārlidoja krūmājam. Kaut gan auto­mobilis bija labi noslēpts, apgaismotais jumts tomēr vie­tām vīdēja starp zariem. Tātad nebija nekādu šaubu, ka Džeks atrodas tieši šeit. Taču veltīgi skatiens meklēja kaut ko mājai līdzīgu.

Nolaidušies pavisam zemu, viņi beidzot ieraudzīja kādu būdiņu — tik niecīgu, ka dzīvošanai nezin vai derēja.

— Tagad zinu! Viņā patvērums atrodas pazemē, — Elvīra čukstēja.

— Pazemē? — inspektors Kouls brīnījās.

— Kā tad! Droši vien esat lasījis par miljonāru Sen- driku, kurš bija nopircis no kara ministrijas bijušo raķešu šahtu, lai to pārveidotu par atombumbu patvertni? Es vēl organizēju reportāžu «Universālajai panorāmai» … Toreiz pārdeva vairāk nekā divsimt šahtu.

— Būs jāsauc palīgā vietējā policija, — inspektors Kouls pateica, apsvēris situāciju. — Ja cilvēks slēpjas tādā vietā kā šī, varu likt galvu ķīlā, ka viss tur bāztin piebāzts ar sprāgstvielām un elles mašīnām. Bet mēs esam tikai nožēlojama saujiņa. Man nav tiesību riskēt.

Vietējās policijas papildspēkus nācās gaidīt vairāk nekā stundu.

Beidzot ieradās bruņutransportieri, kurus inspektors Kouls izvietoja pozīcijās ap Džeka pazemes rezidenci.

Tikai pēc tam policisti izkāpa no transportieriem un, iz- vērsušies ķēdē, ložu drošu vairogu aizsegā lēnām virzījās uz priekšu.

Tramīgi ielūkojoties tumsā, viņi krampjaini turēja vienā rokā mašīnpistoli, bet otrā — granātas ar paralizējošu gāzi.

Nesastapuši pretestību, policisti sasniedza būvi. Ko darīt tālāk — neviens nezināja.

Elvīra, pamājusi teleoperatoram sekot, pirmā ieskrēja iekšā. Inspektors Kouls mulsi apstājās pie sliekšņa. Iz­gaismojis būdiņu ar kabatas lukturi, viņš ieraudzīja tādu kā kabīni ar šaurām metāla durvīm. Elvīra jau bija pa­stiepusi roku, lai nospiestu pogu.

— Dieva dēļ, tie droši vien ir slazdi! Ja nospiedīsiet, mūs uzspers gaisā! — inspektors Kouls iekliedzās, mezda­mies uz priekšu.

Taču inspektors noseboja — Elvīra paguva iedarbināt pogu. Atskanēja nevis sprādziens, bet viegla čerkstoņa. Šaurās durvis viesmīlīgi atvērās, it kā aicinādamas ienākt spilgti apgaismotā liftā.

— Braucam lejā! — Elvīra apņēmīgi aicināja.

— Jūs esat bez prāta! — inspektors Kouls uztraucās un, sagrābis viņu aiz pleciem, mēģināja izraut no lifta.

Sākumā Elvīra mazliet pretojās — kā vēlāk izrādījās, lai dotu operatoram iespēju nofilmēt šo momentu. Bet pēk­šņi, pielietojusi karatē paņēmienu, jo veikli atbrīvojāt.

Tad enerģiski izrāva no kabatas mazu dāmu pistoli, ko pavicināja inspektoram deguna priekšā.

— Ko jūs vēl gaidāt? — viņa nošņāca. — Manis pēc jūs varētu te palikt bruņutransportieru aizsardzībā līdz pastardienai. Bet mēs solījām skatītājiem, ka tieši jūs ap­cietināsiet Džeku! Tātad bez tielēšanās — liftā iekšā!

Inspektors Kouls ar nožēlu paskatījās uz policistiem, kas drūzmējās ap viņu. Nekādu atbalstu viņš nesaņēma. Vai nu policisti bija apjukuši tāpat kā viņš, vai, pieraduši pie disciplīnas, gaidīja attiecīgu pavēli.

Eķ, ja varētu viņus visus paķert līdz! Bet liftā ar grūtī­bām pietika vietas trim cilvēkiem. No otras puses, palikt augšā, kamēr Džeks Kreilis lejā izrēķināsies ar šiem bez­prāšiem, nozīmētu apliecināt savu mazdūšību. Kā nekā uz viņu vērsts operatora objektīvs un katram viņa solim seko miljoniem «Universālās panorāmas» skatītāju.

— Dod šurp! — inspektors pastiepa roku, lai paņemtu no kāda policista granātas, taču nez kādēļ paķēra ložu drošo vairogu un ielēca liftā.

Lifts pretēji inspektora bažām neuzsprāga. Iznākuši no tā, viņi ieraudzīja garu, vāji apgaismotu gaiteni. Inspek­tors piesardzīgi ieklausījās. Pilnīgs klusums. Saņēmis drosmi, viņš pats pirmais devās izpētīt šo noslēpumaino mītni.

Neviens nemēģināja viņam stāties ceļā. Gaitenim bei­dzoties, viņi iegāja plaša, gluži tukšā zālē. Pie sienas pie­stiprinātās nolaižamās metāla gultas liecināja, ka šī telpa kādreiz kalpojusi raķetnieku atpūtai. Pašā galā rēgojās metāliskas durvis. Elvīra jau grasījās tās atvērt, taču in­spektors viņu aizkavēja.

— Vai dzirdat?

Viņpus durvīm varēja saklausīt aizdomīgu, ritmisku klaboņu. Pēkšņi tā apklusa. Inspektors pareizi nosprieda, ka vilcināties būtu bīstami. Pacēlis sev priekšā ložu drošo vairogu, viņš spēji atrāva metāla durvis.

— Rokas augšā!

Skats, kas pavērās acīm, šķita pārāk banāls dramatiska­jai situācijai.

Istaba bija tikpat kā bez mēbelēm. Tikai vienā kaktā stāvēja seifs, otrā — galds ar lampas apgaismotu rakstām­mašīnu. Pie tās sēdēja kāds cilvēks, pagriezis tiem mu­guru. Tagad viņš nesteidzīgi, paklausot pavēlei, slinki pie­slējās kājās, pacēla rokas un piemiedza acis.

— Jūsu vizīte mani pagodina. Diemžēl nevaru jums pie­dāvāt neka cita kā vienīgi sevi pašu, — viņš zobgalīgi sacīja.

Gan tonis, gan pati atmosfēra varētu maldināt kuru katru. Un tomēr tas bija Džeks Kreilis. Uz labās rokas rādītāja pirksta zaigoja slavenais, Butānas princesei no­zagtais «Indijas briljants».

Inspektors Kouls ar zibenīgu kustību satvēra viņa locī­tavas un saslēdza rokas dzelžos. Tikai pēc tam uzdrošinā­jās noņemt tam no pirksta gredzenu. Jāsaka, inspektors darīja to bez sevišķa prieka. Turpat desmit gadu aiztecē­juši kopš sensacionālās zādzības. Butānas princese sen mirusi, tagad būs vesela jezga sameklēt tās mantiniekus.

Džeks izaicinoši nosmīnēja:

— Diemžēl šis gredzens ir viltojums. īstās vērtības es glabāju savā seifā! — un viņš norādīja uz seifu kaktā.

Kāda likteņa ironija — arī šis bija Elisona jaunākais modelis «Garants-Lukss-83». Džeks, kurš līdz šim nebija izrādījis nekādu pretestību, negaidot iespītējās, kategoriski atteikdamies atklāt atslēgas kombināciju. Nelīdzēja ne pierunāšana, ne klaji draudi. Inspektors Kouls ierosināja nogaidīt līdz rītam un tad izsaukt no galvaspilsētas kādu speciālistu seifa uzlaušanai (starp citu, kādu no Džeka bijušajiem kolēģiem).

Elvīra nikni strīdējās pretī. Vai tiešām inspektors domā­jot, ka «Universālās panorāmas» skatītājiem, gaidot spe­ciālista ierašanos, jāpavada visa nakts bez miega?

Beidzot tika atrasta izeja — seifa patentētā atslēga ne­spēja turēties pretī mašīnpistolēm, kas ar vairākām zal­vēm to caururba. Naudas skapis sagādāja vislielāko pār­steigumu. Tas bija pilnīgi tukšs, atskaitot prāvu rokrakstu. Uz titullapas varēja izlasīt:

Grāfiene Esperanca Santjago de Bolivara MEKSIKĀŅU SERENĀDE

.Romāns

— Kas tas par joku? — inspektors neizpratnē šķirstīja pabiezo sējumu, pētīdams loksnes ar tādu izteiksmi, it kā tās klātu hieroglifi, nevis parasts mašīnraksts.

— Vispirms paskaidrojiet — ko nozīmē šis te? — Džeks nicīgi pažvadzināja roku dzelžus.

— Jūs esat apcietināts par zādzību ar ielaušanos!

— Par zādzību? — Džeks pamirkšķināja. — Tā nav slikta reklāma. Bet atļaujiet paskaidrot, ka zādzību es…

— Jums ir tiesības nodot liecību sava advokāta klāt­būtnē, — brīdināja inspektors Kouls. Atminoties savas pirmītējās bailes, viņš labprātāk sadotu Džekam pāris krietnu pļauku. Bet nedrīkstēja aizmirst, ka ikviens viņa žests redzams plašai auditorijai. Lai skatītāji pārliecinās, ka policija ciena likumību.

— No liecības atsakos, no advokāta tāpat, — Džeks iz­slējās. — Televīzijas pārstāvim esmu gatavs sniegt īsu paziņojumu… Mans vārds ir Merlins Hausmanis. Esmu Merlina Hausmaņa izdevniecības īpašnieks. Tā drīzumā laidīs klajā vairākus šedevrus, tai skaitā manis Sarakstītu romānu. Šo raķešu šahtu esmu iegādājies, lai pilnīgā vientulībā nodotos daiļradei. Kas attiecas uz zādzību, tad tiešām esmu nozadzis… sava romāna sižetu, vismaz da­ļēji. No kā, nav svarīgi. Literatūrā visi ģēniji aizņemas sižetus no saviem mazāk talantīgajiem priekštečiem. Arī Šekspīrs — cerams, esat par tādu dzirdējis — izmantoja svešas fabulas… Starp citu, jūs pārtraucāt mani tieši slepkavības brīdī! — un viņš norādīja uz rakstāmmašīnu, kur rēgojās pusaprakstīta lapa.

Elvīra skaļā balsī izlasīja:

— «Vīrietis maskā nervozi iebāza pistoli kabatā un ne­atskatīdamies izgāja, pametis greznajā guļamistabā savu upuri, kura asinis jau sūcās cauri gaisīgajam neilona krekliņam. Tā bija tā pati sieviete, kas .,.»

Izlasīt teikumu līdz galam Elvīrai neizdevās, jo istabā ieskrēja seržants Higinss — aizelsies, skrambām klāts, bez mašīnpistoles, ko viņš bija pazaudējis, pa krūmiem ložņādams.

— Inspektor, kur jūs esat? — izmisīgi sauca seržants, jo blīvais policistu mūris neļāva viņam saredzēt ne pašu inspektoru, nedz Džeku.

Inspektors Kouls panāca uz priekšu, joprojām aizseg­dams apcietināto seržanta acīm.

— Kas jums ziņojams, seržant? — viņš apvaicājās.

— Pārmeklēju Džeka mašīnu, inspektora kungs, — smagi elsdams, ziņoja Higinss.

— Un ko jūs tur atradāt?

— Tur jau tā nelaime! — seržants galīgi bez elpas ap­klusa un tikai pēc brīža ar pūlēm dabūja pār lūpām: — Viss pagalam, inspektora kungs! Pi;ece galīgi pazudusi!

Inspektors Kouls, kura rokā joprojām atradās seifā uz­ietais rokraksts, dusmīgi atvēzējās. Šī kustība lika izslīdēt no manuskripta kādam papīrītim. Tajā varēja izlasīt frāzi:

«Uzzināt, kad «Zelta ekspresis» dodas pirmajā reisā.»