Seifam vajadzīgs kramplauzis

KRISTOFORS DEILIJS

Nākamajā dienā sēdēju viesnīcas «Pie Džeka Kreiļa» bārā, pūlēdamies sagremot pēdējos notikumus. Tie radīja tādas atraugas, ka, gribi vai negribi, nācās uzdzert virsū kaut ko stiprāku. Lai neiegūtu citu acīs alkoholiķa reputā­ciju, pieturējos pie profesora Latona ieteiktā kokteiļa, to­mēr ļaudams konjakam spēcīgi dominēt par toniku «Kosmo-Kolo».

Ja es vairāk rūpētos par savu maku, laikam gan rīkotos otrādi, jo tonizējošais dzēriens tika piedāvāts pilnīgi par velti — reklāmas nolūkos. Uz katra galdiņa stāvēja vis­maz dažas pudeles, izrotātas ar jaunām etiķetēm, — uz tām varēja apbrīnot Džeku, kas grasījās pazust seifā.

Negaidot blakus man izauga Mūns. Uzmetis nosodošu skatienu manai glāzei, viņš īsi noteica:

— Mums jāaprunājas.

Mēs izgājām cauri hallei, kurā nekas vairs neliecināja par neseno nacionālo humora nedēļu.

Mūns taisnā ceļā devās pie portjē, kuru nez kādēļ palū­dza atnest uz istabu spogulī.

Kādu laiku sēdējām klusējot. Apsolītās sarunas vietā Mūns izklaidīgi šķirstīja bībeli «Sodomas un Gomoras» apvākā.

Beidzot apteksne atnesa spoguli. Izrādījās, ka tas, kas atrodams vannās istabā, Mūnu neapmierināja.

Es biju piegājis pie loga un garlaikoti vēroju ielu.

— Deilijl — saklausīju aiz sevis, Mūna dobjo balsi. — Apgriezieties, bet uz mani neskatieties! Raugieties vie­nīgi uz manas rokas attēlu spogulī. Ko es daru?

Izpildīdams viņa rīkojumu, apsviedos. Redzēju tikai roku, kas atkārtoti izdarīja apļveida kustību.

— Kā lai es zinu, ko jūs darāt? Varbūt tēlojat riteni? — es pajokoju un, pats saprazdams, cik pliekana izklausās mana asprātība, piebildu: — Ko jūs ņo manis īsti gribat?

— Ja jau uzturēšanās Portvelkomā tā ietekmējusi jūsu garīgās spējas, ieliešu jums tikpat kā ar karoti mutē… Paskatieties vēlreiz uz manu roku! Mēģiniet iztēloties, ka es stāvu pie seifa.

Sāku kaut ko nojaust.

— Jūs griežat seifa disku! — es priecīgs iesaucos.

— Pareizi! Bet ja nu šī vienkāršā spoguļa vietā būtu burvju spogulis?… Nedomājiet, ka visas šīs dienas cītīgi apmeklēju cirku, lai klausītos, kā Albiona kabatā ņaud iedomāts kaķis. Cirku apmeklēju, lai dabūtu apstiprinā­jumu kādam novērojumam.

— Un kas tas ir par novērojumu?

— Ka mēs visu šb laiku bijām ar aklumu sisti idioti,— Mūns ar gandarījumu pavēstīja. — Un tagad, Deilij, va­rat mierīgi izdzert līdz galam glāzi, ko jūs tik gādīgi pa­ķērāt līdz no bāra. Tā droši vien ir trešā vai ceturtā? Un nesapņojiet, Deilij, ka jums izdevies mani apmānīt! Kā vīģes lapu izmantojot profesora Latona metodi, jūs īste­nībā grēkojat pēc individuālas receptes — piecas sestdaļas konjaka, viena sestdaļa tonika.

Biju galīgi apjucis. Un te pēkšņi Mūns iegrūda man rokās bībeli spilgtajā apvākā.

Ik nakti, pārnākdams no cirka, viņš to nolika sev bla­kus uz naktsskapīša. Biju jau gandrīz samierinājies ar domām, ka viņš nolēmis mūsu detektīvaģentūras vietā atvērt pētījumu biroju, kas nodarbotos ar svēto rakstu iz­tulkošanu no mūslaiku kriminālistikas viedokļa.

Tāpēc jutos atvieglots, redzot, ka krāsainais apvāks ar grēcīgo pilsētu bojāejas skatiem devis patvērumu gluži citai grāmatai. Kādreiz pats to biju pārlapojis, gan negū­dams no tās nekādas derīgas atziņas. Tagad atkal turēju rokā pazīstamā cirka iluzionista atmiņas, kurās autors ļāva publikai ieskatīties dažos viņa trikos.

— Te starp rindām var izlasīt tieši to, ko pamazām izlobīju no Den-Grab-Hisiba eksperimentiem, — Mūns klusi sacīja, it kā sarunātos pats ar sevi. — Ņernot talkā burvju spoguļus, iluzionists spēj radīt imažināru kustību. Tas ir, imažināru no skatītāju viedokļa, jo tā norisinās zināmā attālumā no vietas, kur, pēc skatītāju domām, stāv pats iluzionists. īstenībā tā ir reāla kustība, kas tiek veikta reālajā vietā, kurā viņš reāli atrodas. Visu šo norisi burvju spoguļi projicē uz to vietu, kur viņš it kā neatro­das …

Es pielēcu kājās, apgāzdams glāzi ar modificēto profe­sora Latona kokteili.

— Zvēru pie Džekal Tas ir tikpat vienkārši kā Kolumba ola! Pats taču pavisam nesen redzēju! Un tomēr neredzēju nekā! Aklajam ļauj aptaustīt skapja durvis, apgalvojot, ka viņa priekšā īstās durvis … Bet patiesībā … Patiesībā seifu atver nevis neredzama maģiska roka, bet blakus stā­vošais Den-Grab-Hisibs!

— Lieliski! — Mūns norūca. — Jūs pamazām progre­sējat. Bet tagad mainīsimies vietām. Stāviet blakus spo­gulim! Pamēģiniet pēc iespējas precīzāk atcerēties žestu, kādu Den-Grab-Hisibs izdarīja tieši tajā mirklī, kad sar­kanie dūmi ietina viņa asistenti! Atdariniet to!

Mani it kā ķēra spožs zibens, jutos kā pacients, kuram pēc sekmīgas acu operācijas pirmo reizi noņemts apsējs — gaisma gandrīz vai apžilbināja.

Acumirklī atminējos un precīzi nokopēju Den-Grab- Hisiba kustību. Tieši tā, stāvēdams trīsdesmit soļus no savas asistentes skatuves malā, publikai seju pievērsis, viņš paklanījās. Paklanījās, par sekundes tiesu aizsteig­damies priekšā aplausiem, ar kuriem skatītāji apsveica brīnumu, — asistente, kura nupat bija gulējusi lejā, pēk­šņi pazuda, lai, sarkanajam mākonim gaistot, karātos gaisā pie pašiem griestiem. Tieši tā viņš maģiskam žestam izstiepto roku palocīdamies nolaida lejā.

Kamēr stāvēju pretī spogulim, Mūns nofotografēja manu atspulgu.

— Tagad paskatieties pats, — viņš uzaicināja, izvilk­dams no momentuzņēmuma fotoaparāta «Rapīds-Moments- 83» jau gatavo valgano attēlu.

Es to apskatīju. Mūns tīši bija uzņēmis tā, lai mana galva paliktu ārpus fokusa. Tāpēc bez sevišķas fantāzijas varēju iztēloties savā vietā Den-Grab-Hisibu. Iztēlojos un gandrīz vai nobijos.

Skatoties uz labās rokas īkšķi, rādītāju un vidējo pirk­stu, saliktiem kopā «maģiskā žestā», labs novērotājs no­jaustu, ka pirksti kaut ko tur. Un nu, zinot, ka Den-Grab- Hisibs stāvējis blakus asistentei, nevis citā vietā, kā licies notikuma aculieciniekiem, bija ari skaidrs, ko viņš turē­jis — adatu ar indi. Tieši manis atdarinātais žests fiksēja mirkli, kad nāvējošā adata, nevienam nemanot, iedzēlās letarģiskā miegā iegrimušajā sievietē.

Tas šķita briesmīgi, šaušalīgi… Un reizē neticami vienkārši. Varbūt tieši vienkāršības dēļ nevienam tas ne­ienāca prātā.

Satraukts mēģināju atslābināt nervus runājot, un, tā kā Mūns cieta klusu, pilnīgi nodevies cigāra kūpināšanai, mana runa izvērtās monologā. Reizēm starp frāzēm trūka cieša sakara, dažkārt kāds teikums palika pusceļā, tomēr gan mani pašu, gan arī Mūnu tas pilnīgi apmierināja.

— … organizē dzelzceļu avārijas … sprādzienu Merio- nas stacijā… liek savai palīdzei piezvanīt uz Fostorijas staciju … paziņot dežurantam, it kā ceļa posms mīnēts… savu palīdzi viņš izmanto arī kā asistenti savos iluzionista eksperimentos … ērti un neuzkrītoši… viņas balsi ne­jauši pieraksta magnetofona lentā … Den-Grab-Hisibs uzzina par to caur televīziju tieši pirms savas uzstāšanās magu kongresā … Viņam nav citas izejas kā nekavējoties nogalināt viņu … jo vairāk tāpēc, ka situācija reti izde­vīga … turpat atrodas Džeks, ko Den-Grab-Hisibs droši vien pazinis tāpat kā Elvīra … nogalinājis savu asistenti, viņš norauj Džekam lieko bārdu… mērķis skaidrs — novērst aizdomas uz Džeku.

Bet kāpēc Den-Grab-Hisibam katrā ziņā vajadzēja no­galināt savu palīdzi?… Baidījās, ka viņa to nodos?… Arī tas … Tieši tobrīd vismazākais risks būtu nepieļau­jams. Kāpēc? … Varbūt tāpēc, ka tika plānota kāda se­višķa operācija… Tāda patiešām ap to laiku jau bija sagatavota … «Zelta ekspreša» aplaupīšana!

Un tālāk? … Den-Grab-Hisibs pazūd … Pazūd tieši tai laikā, kad vecākais inspektors Kouls vēro pa logu viņa balto mašīnu … Ieraudzījis tumšajā pagalmā cilvēku, kas apsēdās pie stūres, Kouls, protams, bija pārliecībā, ka tas ir Den-Grab-Hisibs… Bet tas jau bija projām… Aiz­bēga tādā skubā, ka cirkā atstāja visu savu burvja apara­tūru kopā ar zodiaka zīmēm izšūto fraku un turbānu.

Maz cerību, ka Den-Grab-Hisibu izdosies atrast. Viņš nav nekāds Džeks Kreilis, kurš te pazūd, te atkal parādās. Parādās tieši tad, kad tas ir izdevīgi «Universālajai pa­norāmai» … Sniedz noslēpumainu interviju Elvīrai, kas ir tieši profesora Latona interesēs… Nomasķējas par Ro­berto Mauritāno tieši tad, kad profesors uzņēmies dziedā­tāja turnejas propagandēšanu …

Kā lai atrod Den-Grab-Hisibu? … Palīdzēt var vienīgi brīnums… Zēl, ka gaišredzīgas vīzijas apmeklē manu Minervu tikai tad, kad viņa nejauši uzduras Džekam. Kas attiecas uz telepātiju, tad to viņa demonstrē tikai gadīju­mos, kad nodevusi mazgāšanā manas kaklasaites!

Vārdu sakot, murmināju juku jukām visādus minēju­mus, hipotēzes un faktus, nemaz necenzdamies un nespē­dams atrast loģiski pamatotu kopsakarību. Taču, nedzir­dēdams no Mūna neviena iebilduma, paliku tajā pārlie­cībā, ka viņš man visumā piekrīt…

Vienīgi mana pēdējā piezīme par Minervas telepātiju lika viņam pārtraukt klusēšanu.

— Mūsu laikos telepātija nav iespējama bez televīzi­jas! — viņš kā orākuls paziņoja, izmezdams līdz galam nenopīpēto, vēl kūpošo cigāru pa logu.

— Ei jūs, nolādētie jokdari! — no lejas atskanēja nikns kliedziens. — Vai jūs nezināt, ka nolādētā nedēļa jau beigusies! Jūs izdedzinājāt manu platmali!

Nelikdamies zinis par šo sašutuma izpausmi, Mūns vienā mierā turpināja:

— Bet eksistē vēl kaut kas, ko televīzija nav sev pa­kļāvusi. Tā ir oža! Piemēram, suņa oža! Ja es paņemšu kaķēnu un iebāzīšu savā kabatā, no tās atskanēs ņaudē­šana, kas nebūs sliktāka par Albiona imitāciju. Bet, ja es paņemšu kādu suni, ko es dabūšu? Den-Grab-Hisibu ar visiem viņa salaupītajiem miljoniem. Suns ir tā burvju atslēga, tas «Sezams», kas atvērs mūsdienu Āli-Babas un viņa laupītāju alu … Starp citu, kā jūs domājat, Deilij, — vai man nevajadzētu atbildēt uz Kārla Ebota rakstu, kurā viņš jūsu sievai par labu salīdzina to ar kompjūteru «Krimināls-Universāls», atbildēt ar pretrakstu «Suns un ultramoderna tehnika — vai viņi papildina viens otru vai savstarpēji izslēdz?».

Tāda, lūk", ir šī kriminālistikas vēsturē visoriģinālākā un visģeniālākā ideja, kura nobrieda Mūna smadzenēs^ ka­mēr viņš, sēdēdams Portvelkomas cirka centrālajā ložā, bija vērojis dresētos mērkaķus.

Kā jau īstām arēnas zyaigznēm, šiem četrkājainajiem artistiem savas virtuozitātes akcentēšanai bija nepiecie­šams partera klauns. So lomu pildīja kuce ar iesauku «Muļķīte». Mērkaķi rāpās tai uz muguras, lai demonstrētu augstu jāšanas skolu, leca tai pāri, lai izrādītu savu akro- bātisko prasmi, vai vienkārši raustīja aiz astes, lai pasmī- dinātu publiku.

Mūns noskaidroja, ka pirms savas nožēlojamās cirka karjeras «Muļķīte» ietilpusi policijas speciālajā netehnisko pēdu dzinēju nodaļā. Šī vienība tika likvidēta kā noveco­jusi un tātad lieka, «Kriminālam-Universālam» stājoties ierindā.

Un tā nu pienāca vēsturiskā diena. Reizē bēdīga un priecīga, Bēdīga mērkaķiem, kuri, zaudējuši īpaši šim no­lūkam kalpojušo objektu, tagad bija spiesti raustīt aiz astes cits citu. Priecīga «Muļķītei», kas beidzot varēja pierādīt, ka ir noderīga ne tikai partera klauna amatam vien.

Mūns deva tai paostīt Den-Grab-Hisiba zodiaka zīmēm izšūto fraku. Suns nepacietīgi uzņēma pēdas un, raudams sev līdzi Mūnu, kas turēja pavadu, pēc vairākiem inciden­tiem (sekošanas drudzī «Muļķīte» vairākkārt dzīrās šķēr­sot ielu, sarkanajam signālam degot) galu galā aizveda mūs…

Ne jau Ali-Babas alā.

Visparastākajā dzelzceļa stacijā ar uzgaidāmām telpām pirmās un otrās klases pasažieriem, kā arī peronu, kur no­jume pasargāja trešās klases pasažierus no lietus.

Tā bija izcila veiksme. Proti, mēs tagad noteikti zinā­jām, ka Den-Grab-Hisibs bēgšanai izmantojis vilcienu. Ja nu vēl kāds kasieris atcerētos viņu, kā arī staciju, līdz kurai izsniegta biļete, tas ievērojami atvieglotu turpmāko meklēšanu.

Taču Portvelkomas stacijā diemžēl dzīvu kasieru vairs nebija. Tos, tāpat kā policijas suņus, bija izspiedusi mo­dernā tehnika. Bet biļešu automāti, lai gan darbojās bez kļūmēm, tomēr nevarēja mums pastāstīt, uz kurieni devies Den-Grab-Hisibs.

Veselu dienu Mūns izcīnīja smagu dvēseles cīņu. Es jau nomanīju, ka viņš, domādams par matu ķemmēm ar rai­dītājiem, portfeļiem ar raidītājiem, mašīnu virsmām ar gaismojošu infrasarkano vielu, radiācijas lokatoriem, port­feļiem ar pretnoklausīšanās aparatūru, sāk justies kā trako namā aiz pārpratuma iekļuvis normāls cilvēks. Bet, lai cik lielu antipātiju viņš juta pret tehniskiem līdzekļiem', galu galā nācās kaut vai daļēji piekāpties.

Sī gudrā kompromisa iznākumā radās ģeniāla operācija ar nosacītu kodētu nosaukumu «Suns helikopterā».

Tas maksāja diezgan brangu summu, ko Mūns izlika no savas kabatas. Varētu gluži bez maksas izmantot «Univer­sālās panorāmas» helikopteru, bet Mūnam tāda iespēja likās pretīga..

Sākumam izvēlējāmies vienu no Den-Grab-Hisiba iespē­jamiem pārvietošanās variantiem. Maršrutā ietilpa ap simts staciju trijos virzienos no Portvelkomas.

Par pilotu mums trāpījās simpātisks un visai prātīgs puisis, kas agrāk strādājis topogrāfijas ekspedīcijā. Uz zemes viņam patika uzturēties daudz vairāk nekā gaisā, bet no visām vietām uz zemes viņš savukārt deva priekš­roku bufetēm.

Tā mums izveidojās noteikta procedūra. Kad helikopters nolaidās blakus kādai no simts mūsu maršrutā ietilpstoša­jām stacijām, Mūns, turot suni pavadā, devās dzīt pēdas Den-Grab-Hisibam, bet pilots uz stacijas bufeti.

Bijām jau nesekmīgi izlūkojuši apmēram trīsdesmit vie­tas, kad mūs panāca Elvīra ar veselu helikopteru eskadriļu. Kā viņai izdevās uzzināt par mūsu nodomu, tā arī palika noslēpums. Taču es esmu gatavs pieļaut, ka televīzijas ļaudīm piemīt kāda sevišķa oža, gluži kā suņiem.

Vēlāk uzzināju, ka «Universālās panorāmas» skatītā­jiem, kas dienu un nakti sēdēja pie televizora, kamēr mēs traucāmies no stacijas uz staciju, elpas atvilkšanai rādīja mūsu suņa visintīmākos dzīves brīžus pamīšus ar visda­žādākā profila ražojumiem, ar kuriem firma «Mājas mīlu­lis» apgādāja turīgo ļaužu četrkājainos ģimenes locekļus.

Bija jau vēls vakars, kad pilots nosēdināja mūsu heli­kopteru pazīstamā vietā, kas ikvienam «Zelta ekspreša» pasažierim drpši vien uz visu mūžu iespiedusies atmiņā. Tā bija Livlendas stacija — vilciena pēdējā pietura pirms katastrofas.

Drīz atgriezās abi — Mūns un pilots. Pēc Mūna īgnās sejas nopratu, ka šeit Den-Grab-Hisibs nav izkāpis. Bet pēc blašķes, ko lidotājs izvilka no bikšu kabatas, — ka stacijas bufete slēgta.

Kad helikopters atkal pacēlās gaisā, Mūns beidzot lauza klusēšanas ledu. Paglaudījis miegā saritinājušos «Muļ­ķīti», viņš negaidot pagriezās pret mani.

— Varbūt jums beidzot radusies apjausma, kāpēc es izvēlējos tieši šo maršrutu? Ja nemaldos, neesam vairs tālu no mērķa. Tagad lidosim tieši uz Delfosu.

Pilots, kurš pirms automātiskās topoaerofotogrāfijas ieviešanas bija vadājis ari pa šo trasi ekspedīcijas locek­ļus (tieši toreiz piesavinādamies paražu pēc iespējas bie­žāk piezemēties)* pašūpoja galvu.

— Delfosa patiešām ir kartē atzīmētā nākamā stacija,— viņš paskaidroja. — Bet apmēram pusceļā ir vēl kāda ne­liela piestātne «Fermeri». Tajā pasažieru vilcieni nepietur, arī preču ne, izņemot tikai lopu vagonus… Tie ir lokāli vilcieni, kuros vietējie fermeri pārvadā zirgus. Tikai div­reiz nedēļā šim vilcienam piekabina vienu pasta un vienu pasažieru vagonu.

Mūns tūdaļ ierosināja doties turp. Es gan nesaskatīju tur nekādu jēgu, jo nevarēju iedomāties Den-Grab-Hisibu ceļojam zirgu kompānijā.

Lai aizstāvētu savu priekšlikumu, Mūns nolasīja mums veselu referātu:

— Ņemiet vērā, ka «Zelta ekspreša» aplaupīšana tika izplānota ar pārsteidzošu rūpību un psiholoģisku tālre- dzību. Elisonu gluži vienkārši piespieda izvēlēties tieši vidējo maršrutu «Zelta ekspreša» braucienam. Pie tam svešā griba tika uzspiesta ar visnekaunīgākajiem līdzek­ļiem, ar precīzu psiholoģisku aprēķinu: pazīstot Elisona, tāpat arī profesora Latona raksturu, zinot, ka abi trakoti kāro iztaisīt no šī brauciena propagandas šedevru, Den- Grab-Hisibs bija pārliecināts, ka abi drīzāk piekritīs tikai teorētiski bīstamajam vidējam maršrutam nekā atteiksies no plaši izreklamētā pirmā reisa.

Manuprāt, arī uzbrukuma vieta izraudzīta ar matemā­tisku precizitāti. Bija jārēķinās ar to, ka «Zelta ekspresi» pamanīs drīz vien pēc aplaupīšanas, ka sāksies (kā tas īstenībā notika) liela jezga — vismaz simtr jūdžu rādiusā tiks aizturētas un pārmeklētas itin visas mašīnas. Tātad tik tālredzīgam stratēģim kā Den-Grab-Hisibam bija ne­pieciešams, lai tuvuma būtu kāds slēpnis, uz kurieni vis­drīzākā laikā viņš varētu nogādāt savu laupījumu.

— Nemaz nešaubos, ka jūsu personā Den-Grab-Hisibs saskatīja cienīgu pretinieku. Tāpat arī nešaubos, ka viņa gājienus jūs esat izanalizējis nekļūdīgi, tiesa, ar nedaudz novēlotu datumu. Bet, ja jau mums jānosēžas tādāneap- dzīvotā vietā, kur no vilcieniem izkāpj vienīgi zirgi, vai nebūtu pareizāk to izdarīt rīt no rīta? Vismaz būs pietie- kārni gaišs, lai spētu atšķirt mūsu suni no fermeru lopi­ņiem. Pie tam mēs taču sarunājām naktsmājas Delfosā. Vai zināt, cik tagad ir pulkstenis? — apmēram tā skanēja mani iebildumi.

Es prātīgi noklusēju, ka man Delfosā šovakar norunāta tikšanās ar fotokorespondenti. Katrā savā vēstulē viņa man atzinās mīlestībā, pie tam apgalvodama, ka neko vairāk no manis neprasot, kā vienīgi lai ļauju sevi nofoto­grafēt par piemiņu (kādā man glaimojošā situācijā, kā, piemēram, Džeka aresta brīdī).

Šorīt vēl paspēju viņai piezvanīt. Viņa apsolījās pasūtīt Mūnam ar suni" numuru vislepnākajā jaunajā hotelī «Dzelzceļa aplaupīšana», bet mani aizvest uz greznu jaunatklātu restorānu «Zelta ekspresis», kur atsevišķi ka­bineti pilnīgi kopējot šī vilciena guļamkupejas (ieskaitot vannu un tualeti).

Taču Mūns kā parasti, kad viņam uznāca nepārvarama vēlēšanās nekavējoties pārbaudīt savu hipotēzi, negribēja par to ne dzirdēt.

Tādējādi mēs nosēdāmies pieturā «Fermeri».

Visapkārt melna tumsa. Vietvietām krietnā atstatumā cita no citas spīguļoja izkliedētas blāvas uguntiņas. Ne­kas neliecināja, ka te jebkad apstājies vilciens, kaut vai tas pats «lopu sastāvs». Stacija — ar lielu piekaramo at­slēgu aizslēgts vagoniņš — izskatījās tā, it kā pēdējais pasažieris te būtu iegriezies pirms simts gadiem.

Pilots, sapratis, ka te nav kur dzesēt slāpes, palika helikopterā. Mēs ar Mūnu nokāpām uz valgās zemes, kas dvakoja pēc zāles un lopu mēsliem.

Šajā dieva un ļaužu pamestajā vietā, kur tik vēlā nakts stundā pat neviens zirgs negānījās, tad arī norisinājās vēsturiskais notikums, par ko vēlāk tik daudz rakstīja un runāja.

«Muļķīte» apsēdusies kādu brīdi sastinga. Pēkšņi, pa­laidusi skaļu histērisku rējienu, tā izrāva pavadu Mūnam no rokām un pa galvu pa kaklu aizdrāzās tumsā.

Un nu sākās pakaļdzīšanās, kas zināmā mērā atgādi­nāja trako sekošanu baltajam «Fords-Sāga-83», tikai daudz ļaunākā variantā. Toreiz mēs vismaz pārvietojāmies uz riteņiem, tagad uz pašu kājām. Asfaltētās šosejas vietā mūs gaidīja dangas, pauguri, grāvji un, galvenais, ērk­šķaini dzīvžogi, kuriem suns var izlīst cauri, bet cilvēkam noteikti jārāpjas pāri, upurējot ne tikai bikses, bet arī visai jutīgo ādu tajā vietā, ko pats dievs izraudzījis pērie­nam.

Pastāvēja arī kāda līdzība. Tāpat kā toreiz, nekādi ne­varējām nomaldīties no ceļa, jo šoreiz radiolokatora lomu izpildīja suns. Ik reizi, kad pagalam apskrāpēti un apju­kuši nostājāmies kāda žoga vai strauta priekšā, viņš ar skaļu riešanu rādīja mums pareizo virzienu.

Laimīgā kārtā Mūns bija paķēris līdzi kabatas spuldzi, kas vismaz ļāva mums atšķirt nelielu grambu no dziļa grāvja.

Atceros, mēs skrējām ilgi, ļoti ilgi, ik uz soļa atdurda- mies pret kādu jaunu šķērsli, klupdami krizdami, atkal celdamies kājās, lai turpinātu ceļu caur tumsu.

Pilnīgi negaidot šī murgainā uz priekšu virzīšanās iz­beidzās. Kājas iegrima kā biezā sūnā, kas noslāpēja ik­vienu skaņu. Tālāko ceļu aizšķērsoja blīvs kolosālu kak­tusu dzīvžogs vairāku pēdu augstumā.

Suns mūs jau gaidīja. Šoreiz tas likās valodu zaudējis, pat nesmilkstēja, tikai, zobus atņirdzis, nikni kūļāja asti.

Nevarēja būt nekādu šaubu, ka viņš atvedis mūs īstajā vietā. Un tomēr šķita gluži neticami, ka šajos džungļos kāds varētu slēpties.

— Tādi kaktusi te netiek kultivēti, — klusi sacīja Mūns. — Tie no kaut kurienes atvesti.

Man neatlika nekas cits kā piekrist. Mūns izdarīja va­ronīgu mēģinājumu tikt cauri blīvajam dzīvžogam, un tas beidzās ar to, ka tagad ne tikai bikses, bet arī svārki pār­vērtās skrandās.

Tikmēr suns skraidīja šurpu turpu, it kā ko konkrētu meklēdams. Kādā vietā viņš apstājās, apostīja zemi un, tai gluži pieplacis, palīda zem dzeloņainajām lapām.

Nez kam viņš tur nejauši pieskārās, un notika brī­nums — daļa džungļu atvirzījās, pavērdami eju, pa kuru mierīgi varētu iebraukt automobilis.

Tagad visprātīgākais būtu atkāpties, atgriezties helikop­terā (ja vien to palaimētos atrast šajā elles tumsā), aiz­lidot līdz Delfosai, lai no turienes atgrieztos ar policijas palīgspēkiem.

Taču mēs rīkojāmies pilnīgi pretēji, pie tam rīcības iemesli katram no mums bija savādāki. Kas attiecas uz mani, tad izredzes maldīties pa aklu tumsu, helikopteru meklējot, krist iekšā visādās lāmās un apdauzīt sev galvu pret koku stumbriem man šķita briesmīgākas par nāvi.

Mūns šajā brīdī bija kā apmāts. Viņu nekas nebūtu ap­stādinājis, ja nu vienīgi zemestrīce. Būt tik tuvu mērķim, aiziet, lai vēlāk atgrieztos un atrastu priekšā tukšumu? Profesionālam detektīvam nav nekas ļaunāks par šādu izredzi.

Mēs jau atradāmies viņpus kaktusu žoga. Tur, kur pirms mirkļa gājām cauri, tagad jau atkal melnēja blīva siena.

Uzmanīgi virzījāmies uz priekšu. Zem kājām mīksti lie­cās sūna. Mūns iededzināja kabatas lukturi, piesegdams to ar plaukstu. Tā gaismā ieraudzījām tādu kā būdu, kas atgādināja telefona automātu, un turpat blakus nekustīgi sēdēja suns.

Mēs ar Mūnu zīmīgi saskatījāmies. Kaut kas šķita pa­zīstams. Tāda pati bija virszemes ieeja raķešu šahtā, kurā reiz tika apcietināts Džeks Kreilis.

Kā norunājuši, gandrīz reizē pārkāpām slieksni. Mūsu priekšā bija lifta kabīne. Mūna kabatas spuldze tumsā iz­gaismoja izsaukuma pogu, es apņēmīgi nospiedu to, un skat — durtiņas jau atvērās.

Kabīnē bija tumšs. Ar kabatas spuldzes palīdzību Mūns atrada vienīgo pogu un, kaut ko lūgšanai līdzīgu nomur­minājis, nospieda to.

Lifts bez trokšņa slīdēja lejup. Apstājās. Durvis bez trokšņa atvērās.

Mēs atradāmies vāji apgaismotā gaitenī, ko klāja biezs sintētisks celiņš. Abi izvilkām pistoles un nostādījām uz drošinātāja.

Un tā nu mēs virzījāmies pa gaiteni — soli pa solim, klusi, zagšus, gluži kā spoki, kuriem bail uzdurties kādam dzīvam cilvēkam.

Tāpat kā Džeka patvērumā, gaitenis noveda plašā telpā, kas kādreiz kalpojusi raķetnieku atpūtai. Sī te nebija kaila. Pie sienām varēja redzēt dažādas shēmas, uz grī­das — visādus priekšmetus. Taču nervi mums bija tik sa­sprindzināti, ka neko konkrētu nespējām ievērot. Aiz me­tāla durvīm zāles viņā galā mūs gaidīja tas nezināmais, briesmīgais, bezveidīgais, kas, atvilinājis mūs tik tālu, tagad apvija ar klusuma lipīgajiem taustekļiem.

Pēkšņi saklausījām skaņu, kura vēl vairāk pastiprināja šīs mēmās baismas. Tā šķita kā morzes telegrāfa klaboņa. Kaut ko tādu jau bijām dzirdējuši līdzīgos apstākļos. Tā klabēja rakstāmmašīna, ar kuru Džeks Kreilis, kurš uzdevās par Merlinu Hausmani (iespējams, ne viens, ne otrs), rakstīja savu romānu un rindkopu pameta nepabeigtu, jo ieradāmies mēs.

Traģēdijā sāka iezīmēties komēdijas vaibsti.

Ar pūlēm apspiedu skaļus smieklus. Mūns pat nepa­smaidīja, bet pēc viņa dīvaini sastingušajiem redzokļiem nopratu, ka arī manu kompanjonu sagrābusi tā pati izjūta, it kā mēs būtu iemaldījušies Kafkas murgainajā pasaulē, kurai nav nekā kopēja ar augšā atstāto suni, ar pilnīgi reālajiem grāvjiem un ērkšķainajiem krūmiem ceļā uz šejieni.

Varbūt tieši šī dīvainā noskaņa deva mums drosmi.

Mūns klusītēm atvēra metāla durvis. Tās pat neiečīk- stējās.

Uz sliekšņa stāvēdami, ieraudzījām istabu līdzīgu tai, kur Džeks noglabāja seifā «Meksikāņu serenādi».

Taču daudzējādā ziņā šī te bija stipri atšķirīga. Gar sienām virknējās fantastiski paneļi ar ekrāniem, apara­tūru, svirām un pogām.

Un šīs pārsteidzošās tehnikas vidū stāvēja vienkāršs rakstāmgalds ar vienkāršu rakstāmmašīnu, pie kurās, mu­guru mums pagriezis, sēdēja kāds cilvēks.

Rakstītājs bija tā nogrimis darbā, ka nepamanīja mūs. Pēc pirkstiem, kas raiti skrēja pār taustiņiem, pēc pie­šķiebtās' galvās, pēc izspūrušajiem matiem tūdaļ varēja noģist, ka viņu pārņēmis drudzis, ko mākslai tuvi ļaudis sauc par iedvesmu.

Viņš apgriezās tikai tad, kad piegājām gluži klāt.

Tas bija Den-Grab-Hisibs.

— Nekustēties! Rokas augšā! — stulbi noskaldīju frāzi, bez kuras neiztiek neviens kriminālromāns, slikts vai labs.

Den-Grab-Hisibs kā bez dzīvības pacēla ļenganās rokas. Pie tam nepaskatījās uz mums, bet apjukumā pārlaida acis ekrānļem, mehānismiem, it kā mēs atrastos kaut kur tur, nevis tepat blakus. Beidzot viņa skatiens atrāvās no aparatūras^ paneļiem un apstājās pie mums. Pār sēju pār­skrēja trīsas.

Tajā" pašā brīdī viņš pazuda.

— Maģiskie spoguļi! — Mūns iesaucās. — Ātrāk uz liftu! ; v ^

Mes skrējām. Tuvuma varēja sadzirdēt tādus kā soļus, biezajā paklājā grimstošus, neredzamas būtnes soļus.

Ja es nezinātu, ka tas viss ir optisks māns, droši vien ticētu, ka pa paklāju skrien vēja pūsma.

Kad mums šķita, ka spoks jau atrodas tuvu liftam, Mūns uz labu laimi izšāva un tūdaļ izbīlī iekliedzās.

Starp viņu un mani, gluži citā vietā, nekā gaidījām, stāvēja Den-Grab-Hisibs.

Mūns instinktīvi pagriezās un pārsteigumā gandrīz iz­laida pistoli no rokas. Es tikpat instinktīvi metos pie Den- Grab-Hisiba.

Tikai vēlāk sapratu, ka tieši to viņš bija gribējis. Mūsu īslaicīgais apjukums palīdzēja viņam īstenot savu nodomu.

Kad pieskrēju klāt, viņš, burtiski, izkusa man starp pirkstiem. Brīdi vēlāk dzirdēju klusu šalkoņu, kas ātri attālinājās. Sajā mirklī manī norisinājās kaut kas tāds, ko nekad nebūtu uzskatījis par iespējamu — ārkārtējais sa­sprindzinājums it kā apveltīja mani ar mistisku gaiš­redzību, un es atcerējos koncerthallē notikušās slepkavības vissīkākās detaļas. Sekundes daļā atsaucis atmiņā, kur toreiz atradās slepkava un viņa asistente, it kā paša acīm skatīju citiem neredzamus, noteiktā leņķī nostādītus burvju spoguļus. Un tajā pašā sekundes daļā, aptuveni aprēķinā­jis leņķi, izšāvu uz labu laimi.

No tās puses, kur aizlidoja lode, atskanēja vaids. Izšaut otrreiz vairs nepaguvu. Līdz manai apdullušajai apziņai nonāca divas tik tikko sadzirdamas spokainas skaņas. Dzirde tās gandrīz neuztvēra, drīzāk intuitīvi nopratu — spoks atvēris liftu, un tagad tas kopā ar viņu slīd uz augšu.

Den-Grab-Hisibs aizbēdzis.

Sekoja bezgalīgi garas drūmas stundas, ko pavadījām, apcerēdami mūsu traģiskās izredzes. Kas notiks, ja Den- Grab-Hisibs nošāvis suni — vienīgo dzīvo lokatoru, ar kura palīdzību mūs var atrast? Kāds liktenis mūs sagaida, ja viņš atgriezīsies atpakaļ, šoreiz labi sagatavots cīņai, kopā ar saviem rīkļurāvējiem? Un ja arī neatgadīsies vis­ļaunākais, kā mums pašiem izkļūt no raķešu šahtas?

Vai vērts maz pieminēt, ka pirmo pusstundu pavadījām, nesekmīgi spiezdami lifta izsaukuma pogu? Vēlāk, jau mazliet apraduši ar savu bezcerīgo stāvokli, ņēmāmies izpētīt mūslaiku Ali-Babas alu.

Visus atradumus grūti uzskaitīt. Lielajā zālē uzgājām valsts dzelzceļu satiksmes shēmu, un drīz vien apjautām, ko nozīmē ar sarkanām spuldzītēm apgaismojamie punkti.

Katrā no šīm vietām bija norisinājusies kāda no daudza­jām avārijām, kas izraisīja tādu paniku dzelzceļa līniju īpašnieku aprindās, policijā un iedzīvotājos.

Tāpat atradām plastiskā materiālā atveidotu nelielu ap­vidus modeli, pēc kura noziedznieki- acīmredzot jau iepriekš jo smalki izpētījuši vietu, kur vēlāk notika vilciena aplaupīšana. Tūkstoškārt samazinātais «Zelta eks­presis» izrādījās īsts brīnums. Miniatūrajā modelī bija atveidotas visas oriģināla tehniskās modifikācijas, ieskai­tot Haida kompresoru.

Tāpat mēs uzgājām arī kaseti ar lentes kopiju, kurā bija imitēti pretim braucošā vilciena dārdi.

Viens atradums mums bija jo sevišķi veiksmīgs. Kādā telpā stāvēja vairāki lieli seifi «Garants-Titāns-83». Lai kādu no tiem attaisītu, vajadzēja griezt disku un izveidot noteiktu burtu kombināciju.

Mēs ar Mūnu sākām uzjautrināties, minot dažādus vār­dus, kas šai gadījumā varētu noderēt par maģisko for­mulu «Sezam, atveries!». Tas viss norisinājās tajā lūzuma brīdī, kad pēc lielām bailēm uznāk histēriska jautrība.

Pēc piektās kombinācijas, es, it kā ironizēdams par Džeka tik pēkšņi pārtrūkušo epopeju, uzgriezu «Džeks Kreilis». Un seifs padevīgi atvērās! Arī pārējie seifi atsau­cās uz šo kombināciju.

Tajos līdz pat griestiem blāvi spīguļoja zelta stieņi. Metāla kasetēs gluži neskarti glābājās Apvienoto maiņas kasu vērtspapīri, greznos safjāna futrāļos — «Zelta eks­preša» pasažieru dārglietas, tai skaitā arī Kac-Astoras kundzes slavenā pērļu virtene.

Pēdējais un, liekas, vispārsteidzošākais atradums ļāva daļēji nojaust, kādēļ mums izdevās tik viegli iekļūt šajā gluži nepieejamā slēptuvē.

Galda atvilktnē uzdūrāmies pabiezam manuskriptam ar nosaukumu «Kāda ģeniāla cilvēka memuāri». Rakstām­mašīnā bija palikusi lappuse — pēdējā no daudzām. Lik­tenīga ironija — tieši šodien Den-Grab-Hisibs bija pabei­dzis literāro darbu, pie kura, kā vēlāk sapratām, bija strādājis ar neparastu iedvesmu.

Memuāru lasīšana aizņēma pāris stundu. Sasprindzinā­jums pa to laiku atslāba. Sākām domāt par neatliekamām vajadzībām. Apmazgājām savas skrambas un noslēpām zem mājas aptieciņā atrastā leikoplasta, pēc tam pamatīgi ieturējāmies. Divos milzīgos ledusskapjos bija uzkrāts tāds pārtikas daudzums, ka tās pietiktu mēnešiem ilgam aplenkumam.

Aiz gara laika es nodevos aparatūras pētīšanai, mēģi­nādams izprast, kādam nolūkam kalpo viens vai otrs teh­nikas brīnums.

Nejauši piedūros kādai sarkanai podziņai, tik tikko ma­nāmai simtiem taustiņu un sviru mudžeklī. Poga iespie­dās. Satrūcies mēģināju atgriezt to izejas pozīcijā, bet tas nekādi neizdevās.

Mūns pārmetoši pašūpoja galvu.

— Jūs itin viegli varējāt mūs aizlaist uz viņpasauli. Ļoti lūdzu, ja jums dzīvība dārga, atstājiet šo tehniku mierā!

Vēlāk izrādījās, ka manai vieglprātīgajai rīcībai bijušas negaidītas, jo svarīgas sekas. Sarkanā podziņa iedarbi­nāja infrasarkano bāku, kas raidīja tumsā orientācijas staru.

Citiem tas paliktu neredzams, toties to uztvēra kāds «Universālās panorāmas» operators, kura kamera, tumsai iestājoties, automātiski bija pārslēgusies uz infrasarkano filmēšanu.

Vēl neko nenojauzdami, dabūjām krietni satrūkties, kad no sienas panelī iemontētā skaļruņa atskanēja vairākkārt pastiprināta helikopteru rūkoņa, un pār vienu no daudza­jiem ekrāniem pārslīdēja zaļas ēnas.

Vēlāk, kad raķešu šahtu pārmeklēja policijas tehniskā dienesta īpaša komisija, noskaidrojās, ka tieši Mūna anti­pātijas pret tehnikas progresu pasargājušas mūs no dro­šas bojāejas.

Den-Grab-Hisiba patvērumu apsargāja ierīce, kas uztvēra krietnā attālumā ikvienu troksni, it īpaši automo­bilim un helikopteram raksturīgās skaņas. Ar šo ierīci sa­vienotais radars uzskatāmi fiksēja jebkuru trīssimt soļu rādiusā nokļuvušo objektu.

Ja mēs ar Mūnu būtu atlidojuši vai atbraukuši ar ma­šīnu, nekas nebūtu paglābis mūs no nāves. Bet, sadzirdē­jis skaļrunī suņa rējienus, varbūt arī ieraudzījis uz ekrāna viena četrkājaina un divu streipuļojošu divkājainu apvei­dus, Den-Grab-Hisibs noturēja mūs par piedzērušiem fer­meriem, kuri, knapi turēdamies kājās, meklē savas mājas.

Iespējams, ka, riešanas maldināts, viņš pat na,v palūko­jies ekrānā. It īpaši tādā atbildīgā radošā brīdī, kad viņa memuāri tuvojās laimīgam noslēgumam.

Visu to sapratām pēc laba laika. Tobrīd, sadzirdējuši helikopterus, nešaubījāmies, ka atgriežas Den-Grab-Hisibs ar saviem rokaspuišiem.

Meklēdami kādu puslīdz drošu patvērumu, no kurienes ērtāk atšaudīties, atdūrāmies pret cieši aizdarītām biezām bruņu durvīm. Kad tās beidzot ar mokām dabūjām va}ā, Mūna kabatas luktura gaismā ieraudzījām apaļu, gluži tukšu betonētu telpu, no kuras uzvēdīja kapa mitrums.

Pacēlu galvu. Augstu gaisā spīguļoja zvaigznes. Mēs bijām nokļuvuši raķešu šahtā. Pēkšņi satrūkos: gar sienu lejup slīdēja tāda kā pārdabiski gara čūska.

Varat iedomāties manu atvieglojumu, kad sapratu savus maldus. Čūskas tievo ķermeni veidoja no augšas nolaista trose, tās resno galu — trosē iesietā Elvīra.

Lai gan šis neērtais pārvietošanās veids bija stipri kai­tējis viņas parasti tik elegantajam tērpam, Elvīra, nelik­damās zinis par savu izskatu, nolēca uz betona grīdas un nekavējoties iedarbināja jostai piestiprināto automātisko kameru.

Nez kādēļ iztēlojos, ko izjūt skatītāji, redzēdami uz ek­rāna vājo kabatas spuldzes uguntiņu, kas mirgoja Mūna rokā, mūsu kolosālās ēnas uz šahtas sienas un mūs pašus, kuri izskatījās pēc rēgiem.

Tikai pēc tam Elvīra uz brīdi pārtrauca pārraidi un sa­žņaudza mani savos apkampienos.

— Krist! Sī ir pati ievērojamākā diena manā-mūžā! Lai tikai profesors Latons pamēģina stāties ceļā manām iece­rēm! Tagad viņš būs spiests piekāpties! — viņa klaigāja, mežonīgi skūpstīdama mani. — Kā es priecājos, ka tu esi dzīvs!… Policija ir augšā!… Cik vienreizējs nobeigums Džeka Kreiļa piedzīvojumiem!

Degdami nepacietībā izkļūt ātrāk no pazemes, mēs gri­bot negribot izmantojām trosi kā vienīgo mūsu rīcībā esošo pārvietošanās iespēju. .

Varu jums teikt tikai vienu — mokpilnā dzīšanās pakaļ sunim pāri grāvjiem, dzīvžogiem un citiem tumsā neredza­miem šķēršļiem izlikās tikai tāds nieks salīdzinājumā ar šo akrobātisko veikumu.

Augšā mūs sagaidīja uzticamā «Muļķīte», kā arī ar heli­kopteru atlidojušais policijas tehniskā dienesta speciājists. Apbruņojies ar mazgabarīta portatīvu lāzera griežņi," viņš elsdams un pūzdams ņēmās ap liftu.

Kad metāla durvis atsprāga vaļā, mēs aci pret aci sadū­rāmies ar Den-Grab-Hisibu.

Viņš stāvēja piespiedies pie sienas gluži kā dzīvs, patie­sībā jau sen miris.

Viņam, manas lodes nāvīgi ievainotam, vēl bija izdevies ielēkt liftā un pat nospiest pogu. To pašu, kuras darbību viņš bija paralizējis, nāves brīdī uzkrizdams tai virsū ar visu ķermeņa svaru.

Diemžēl tuvumā nebija neviena burvju spoguļa, lai ra­dītu šī maģijas virtuoza cienīgu efektu — ilūziju, ka lifts ir tukšs, bet viņš pats stāv labā gabalā no tā, nevērīgā pozā atslējies pret policijas helikoptera bortu.