Seifam vajadzīgs kramplauzis

PROFESORS LATONS NORŪPĒJIES

Profesors Latons, dziļi iegrimis klubkrēslā, gluži sīciņš salīdzinājumā ar ekrānu visas sienas platumā, noskatījās pārraidi ar dalītām jūtām.

No vienas puses, Mūna klaji izsmējīgā uzstāšanās «Kosmo-Kolo» reklāmas aģenta lomā viņu uzjautrināja. Profesors bija pietiekami gudrs, lai uztvertu žultaino iro­niju un saprastu tās cēloņus. Dabiski, Mūnam diez kā netīk kalpot par ēsmu publikai, uz ko viņu notiesājis ar «Universālo panorāmu» noslēgtais līgums. Lai jau tad atrod ventili savam īgnumam, tas tomēr labāk nekā kon­trakta laušana.

Pats galvenais, ka Mūns, gribēdams profesoram iedzelt, faktiski strādā viņa labā. Tiesa, skatītāji droši vien smī­nēja, bet tas vēl nenozīmē, ka viņi dzērienu nepirks. Drī­zāk otrādi. Ne velti uz zinātniskiem pamatiem nostādīta rekiāma nenoliedz un pat ieteic kādu porciju humora.

Mūsu dienās cilvēkam negadās smieties pārlieku bieži, tam nemitīgi jānokaujas ar visādām raizēm. Tāpēc, ierau­dzījis uz letes «Kosmo-Kolo» pudelīti, ar smaidu atcerē­sies Džeka oriģinālo bēgšanu no cietuma.

Taču profesoru Latonu nodarbināja visai nopietns jau­tājums — kā citi klienti reaģēs uz Mūna ironiju — viņi visi ir nožēlojami nejēgas, par patērētāju psiholoģiju vi­ņiem nav ne mazākās jausmas.

Bet daudz smagākas bažas radīja cita, krietni sarežģī­tāka problēma — kā «Universālajai panorāmai» izturēties pret sensacionālo slepkavību koncerthallē?

Atskanēja telefona zvans. Runātājs bija firmas «Kosmo- Kolo» īpašnieks. Pat nenogaidījis apstiprinājumu, ka pie tālruņa ir pats profesors, viņš ņēmās apliecināt savu ap­mierinātību:

— Lieliski! Tas nu vairs nebija apnicīgais senators Validons, kurš savai apnicīgajai triju stundu runai dzēra klāt pa malciņam. Tavs Mūns lika Elvīrai iztukšot veselas pusotras glāzes! Un galds viscaur apkrauts ar manām pudelēm! Turklāt kas par dramatisku fonu!

— Fons patiešām nav peļams, — glaimoti atsaucās profesors. — Publikai briesmīgi gribējās uzzināt, kā īsti tikusi nogalināta Den-Grab-Hisiba asistente… Tu nemaz nevari iedomāties, cik grūti bija pierunāt policiju sniegt oficiālo paziņojumu tikai pēc mūsu pārraides. Tas, ka mēs bijām pirmie, nozīmē milzīgu reklāmu tavam dzērienam.

— Paldies! Bet ar šo Aurēliju nevajag pārspīlēt. Pret pašu slepkavību man nekas nebūtu pretī, neesmu tāds lie­kulis kā tavi pārējie klienti. Bet Džeka epopeja sasniedza zenītu, kad viņš aizlaidās jāšus uz manas pudeles. Pār­spēt kaut ko tādu nav iespējams. Jāizgudro kas jauns! Es taču visu laiku tev mēģinu iestāstīt — tev ir galviņa, tev ir talants, tad atrodi kaut ko svaigu!

— Vēl svaigāku? — apvainojās profesors.

— Nu jā! Ir divas iespējas. Viena — mēģināt pierādīt, ka šo sievieti nogalinājis nevis Džeks, bet, teiksim, Deilijs vai viens no žūrijas locekļiem. Taču tam diemžēl neviens nenoticēs. Bet neticība «Universālās panorāmas» izvirzī­tajām hipotēzēm var viegli pārvērsties neuzticībā pret tās ieteiktajām precēm. Tātad atliek otrā iespēja — atmest Džekam ar roku.

— Kā redzu, tu jau sāc mani pamācīt, — profesors pa­vīpsnāja. — It kā nevis es, bet tu vadītu «Universālo panorāmu».

— Bet kurš tev deva ierosmi? — smējās viņa sarunas biedrs. — Nebūtu manis, tu vēl tagad nīktu konsultanta amatā, kalpodams svešai firmai. Kas attiecas uz pamācī­bām … Protams, pats neesmu nekāds psihologs, bet no manis iznāktu tīri labs reklamētājs. Kurš pirka dzērienu «Kolo» agrākā īpašnieka laikos? Neviens, izņemot muļķus, kuri ticēja, ka uz kuņģa kataru tas iedarbojas labāk par «Koka-Kolu». Bet, kolīdz pierunāju vienu lādzīgu puisi paņemt dažas pudeles kosmiskajā lidojumā, šis pats toniks, tikai ar -jaunu nosaukumu «Kosmo-Kolo»-, tagad pazīstams pat tiem, kas parasti lieto vienīgi alkoholiskus dzērienus.

— Piezvani vēlāk, — profesors centās viņu pārtraukt.

— Kāpēc vēlāk?

— Man jāaprunājas ar Mūnu.

— Ak ar Mūnu? Labi, ka atgādināji. Par pateicības zīmi aizsūtīšu viņam vēl dažas kastes. Kas attiecas uz Džeku Kreili, tad droši vien tas nebūs viņa pēdējais nozie­gums. Protams, žēl neizmantot tādu zelta bedri līdz galam. Bet tavā vietā es vēl krietni padomātu, vai atmak­sājas. Varbūt pārslēgties uz citu objektu? Pārmaiņas pēc derētu kaut kas pievilcīgāks par šo slepkavu un laupītāju.

— Piemēram?

-— Piemēram, iztaisīt no kāda izskatīga skuķa kino­zvaigzni, kas mūsu seksa laikmetā devusi solījumu glabāt nevainību. Pēc tam vari uzkarināt viņai kaklā jebkuru preci. Kaut vai seifu «Garants-Lukss-83», apspēlējot para­lēli starp šīs kinozvaigznes neiedragājamo tikumību un neuzlaužamo naudas skapi. Starp citu, šai lomai tīri labi noderētu tava «guļošā skaistule», kura savā naktskrekliņā izskatās pēc mūsdienu paradīzes Ievas ar vīģes lapiņu …

Profesors Latons strupi izbeidza sarunu. Tas ir, viņš nolika klausuli uz galda, ļaudams sarunu biedram pūlēties tālāk. Patiešām smieklīgi, ja ola sāk pamācīt vistu! Taču •šī reklāmas diletanta vārdu plūdos patrāpījās viena otra lietojama ideja, tāpēc profesors katram gadījumam bija ieslēdzis diktofonu.

Vēlāk viņš lika kurjeram aiznest magnetofona lentu uz ideju iepriekšējās apstrādes nodaļu. Rit nodaļa atsūtīs savus režisoriski noformētos ierosinājumus, un tad profe­sors vai nu iemetīs drauga priekšlikumus papīrkurvī, vai arī, sajutis iedvesmas dievišķo dzirksti, noslīpēs šo bez- veida vielu ar savu meistara roku. Un tādā gadījumā pat visdraņķīgākais bleķis iegūs zelta spožumu.

Piemēram, ierosinājums ar tikumīgo kinozvaigzni — to var izmantot — un kā vēl! Kaut vai salīdzināt viduslaiku nevainības jostu ar seifu «Garants». Pirmo Džeks Kreilis spētu atlauzt ar vienkāršu kabatas nazi, otrs viņam nav pa zobam pat tad, ja būtu apbruņots ar lielisku mūsdienu tehniku.

Taču profesors tūdaļ neapmierināti papurināja galvu. Lai arī kādā virzienā darbojās viņa iztēle, ceļā neizbē­gami iznira Džeks Kreilis. Viņš ir kā sasirdzis ar Džeku. Atteikties? Bet kādus grandiozus projektus vēl varētu īste­not, ja Džeks turpinātu savu tik veiksmīgi aizsākto dar­bību.

Bet tam visam pēkšņi uzradies šķērslis. Šī nolādētā slepkavība pilnīgi izkropļo morālo aspektu. Skatītājs var klusībā just līdzi laupītājam, ja tas ir veikls un pārdrošs. Taču slepkava, pat ja tam izdevies divdesmittūkstoš cil­vēku klātbūtnē izrēķināties ar savu upuri, tomēr paliek s'epkava. Viņa veiksme var izraisīt apbrīnu, bet ne sim­pātijas. Patērētāju psiholoģija prasa, lai jebkurš objekts, ar kura palīdzību tiek reklamēta prece, baudītu simpātijas. Kā lai izkļūst no šī sarežģītā stāvokļa?

Atstājis lēmuma pieņemšanu uz vēlāku laiku, profesors lūdza sekretāru savienot viņu ar Mūnu. Mūns nebija ne­kāds svarīgais klients, tāpēc tiešā vada privilēģija uz to neattiecās.

— Gribētu parunāt ar jums bez aplinkiem, — profesors drūmi iesāka.

— Es jau saožu, ko nozīmē šis ievads, — Mūns pie­spiesti iesmējās. — Mēs ar Deiliju arī domājām, ka tā būs labāk. Jūsu honorārs mums, protams, tīri labi noder, bet nav diez cik glaimojoši tēlot ākstu… Un tomēr izbeigt šo spēlīti tā kā žēl, — Mūns domīgi piebilda. — Tīri sportis­kas intereses dēļ man gribētos beidzot noķert jūsu Džeku Kreili un līdz ar to izprast mīklu, kuras dēļ veltīgi lauzu galvu.

— Par ko jūs runājat? — profesors nepacietīgi pār­trauca.

— Par kontrakta anulēšanu. Tā kā es atļāvos nepiedie­nīgu joku ar «Kosmo-Kolo» …

— Kas par muļķībām! Tieši otrādi, firmas īpašnieks ir ļoti apmierināts. Viņš taisni vai jūsmoja. Solījās aizsūtīt jums vēl dažas kastes.

— Lai tik sūta! Tikai brīdiniet viņu, ka man sabojāju­sies izlietne.

Nenoklausījies līdz galam, profesors Latons nometa klausuli. Elvīra Zamora, kura ieradās pēc dažām minūtēm, tūdaļ pamanīja profesora ērcīgo noskaņu.

— Nezinu, ko iesākt ar Džeku Kreili, — viņš pārmetoši paziņoja, it kā viņa būtu vainīga.

— Pakariet viņu! — Elvīra atcirta.

Arī viņas oma nebija daudz labāka. Mūna muļķīgais izlēciens varēja viņai uz visiem laikiem sabojāt karjeru. Baidīdamās saņemt no profesora pilnīgi pelnītu rājienu, viņa šoreiz ķērās pie.taktikas, ko izmanto daudzas sievie­tes — atvairīt uzbrukumu ar tādiem pašiem ieročiem.

— Atmetiet savus jokus, — īgni norūca profesors. — FJumora šodien jau tā par daudz. Mani uztrauc Džeks Kreilis. Pats velns viņu iepinis šai slepkavības lietā! El­vīra, nu pakustiniet savas smadzenes! Vai tiešām mēs neatradīsim psiholoģiski pareizu izeju?

Elvīra pašūpoja galvu.

— Nezinu, — viņa nomurmināja. — Tiešām nezinu. Vienīgi iespējamais dabiskais noslēgums jūs diez vai ap­mierinās. -

— Kāds noslēgums?

— Bēdīgs, bet toties reāls. Ar mūsu palīdzību policija notver Džeku. Arests, roku dzelži, cietums — šoreiz tāds, no kura nav iespējams izbēgt. Izmeklēšanā visas mīklas tiek atrisinātas. Tas paņems pietiekami daudz laika, lai skatītāju interese par Džeku neatslābtu. Un pilnīgi pietie­kami, lai, izmantojot viņa popularitāti, mēs to pievērstu, vienalga, kam — sākot ar cigaretēm, kuras tas smēķēs, atrazdamies cietumā, un beidzot ar pildspalvu, ar kuru parakstīs savu atzīšanos. Vajag tikafnodrošināt atbilstošu klientūru.

Elvīra, pamanījusi, ka profesors viņā nemāz neklausās, aprāvās pusvārdā. Arī viņš klusēja. Ieslīdzis ar visu ķer­meni dziļajā krēslā, tas smagi šņāca, it kā cīnītos ar elpas trūkumu. Tad pēkšņi pielēca kājās.

— Atradu! Atradu! Izeja ir rokā!

— Tā būtu? … — ar cerībām atsaucās Elvīra.

— Pavisam vienkārša! Džeks nav vainojams slepkavībā.

— Bet, atskaitot viņu, neviens … — bikli iesāka Elvīra.

— Nav svarīgi! Galvenais, ka Džekam personiski jāap­liecina sava nevainība. Visiem dzirdot, «Universālajā panorāmā».

— Jūs domājat, viņam jāierodas studijā un jāpaziņo ka­meras priekšā? — Elvīras apjukums izpaudās negaidītos smieklos.

— Nē, to viņš, protams, nevar darīt. Bet-ir cits ceļš. Jūs nekavējoties pārceļaties no sava dzīvokļa manējā, tajā, ko dēvēju par konspiratīvo. Adresi nezina ne Mūns ar Deiliju, nedz inspektors Kouls ar seržantu Higinsu. Neviens nevarēs jūs izsekot.

— Saprotu! — Elvīra aiz prieka pat palēcās. — Mūsu diktors ik stundu paziņo, ka Džeku lūdz piezvanīt uz tādu un tādu numuru. Proti, «Universālā panorāma» vēlas uzzināt patiesību un garantē viņam absolūtu drošību, ja viņš apņemas sniegt mūsu līdzstrādniekam interviju, ku­ras laikā tiks ievērota pilnīga slepenība.

— Pareizi! Tieši to es domāju.

— Bet ja policija protestēs?

— Ignorēsim to. Pie mums tas, paldies dievam, nav pir­mais gadījums,..kad žurnālisti satiekas slepus ar policijas meklētu noziedznieku. Pirmajā vietā ir nevis likums, bet patiesība! Sabiedrībai ir tiesības saņemt jebkuru informā­ciju no pirmavota.

Profesors manāmi atdzīvojās, viņš pat sāka mundri svil­pot kādu reklāmas meldiņu. Galva, it kā atbrīvojusies no spīlēm, no jauna darbojās pilnā jaudā. Un kā allaž, pār- sviežoties no depresijas uz sakāpinātu možumu, viņš izpe­rināja kādu interesantu ieceri.

Tā attiecās uz platmaļu fabrikanta Karerasa jauno pro­dukciju.

— Zināt, tas ir tas pats Karerass, kuram es kādreiz iz­gudroju devīzi — «Kas valkā Karerasa cepuri, tas dzīvo, cepuri kuldams!» — profesors atgādināja Elvīrai. — Viņš nupat sāk ražot senēģiptiešu galvassegas sevišķi moder­niem jauniešiem … Pirmīt viņam atteicu. Mēs jau tā esam apkrauti ar pasūtījumiem, turklāt nekas asprātīgs smadze­nēs nerosījās. Bet nupat pār mani nākusi apgaismība. —• Un profesors, ieslēdzis diktofonu, ņēmās aizgūtnēm klāstīt savu ideju.

Nākamo stundu viņš veltīja dažādiem organizatoriskiem jautājumiem.

— Šodienai pietiks, — viņš ar atvieglotu nopūtu izslē­dza interkomu. Pagriezies pret Elvīru, profesors ar patiku nopētīja viņas stāvu.

— Jūs droši vien nojaušat, kādēļ lūdzu jūs pakavēties?

Elvīra pamāja.

— Tagad, kad ar Džeku viss jau izlemts, īstais laiks atgriezties pie mūsu lielā projekta, — profesors pusbalsī sacīja. — Ierosinu piešķirt operācijai šifrētu nosaukumu «Trauksme». — Tad, uz pirkstgaliem piegājis pie durvīm, pēc iespējas klusāk tās aizslēdza un tikai pēc tam apvai­cājās:

— Vai trokšņu efekts gatavs?

— Gatavs! — Elvīra pamirkšķināja profesoram un, ne­spēdama savaldīties, uzspieda sajūsminātu skūpstu zil­ganiem rugājiem apaugušajam vaigam.

— Jūs esat ģēnijs! — viņa čukstēja.

— To es pats zinu! — profesors pasmaidīja. — Bet tagad netērēsim laiku savstarpējiem komplimentiem. La­bāk pastrādāsim pie «Trauksmes» scenārija.