Seifam vajadzīgs kramplauzis

ELISONA KUNGS NORAIZĒJIES

— Atvainojiet, ka nesarokojos. Neko darīt, gripa, gripa … Briesmīgi baidos saslimt.

Firmas «Garants» īpašnieks un prezidents bija nolicis starp sevi un apmeklētāju platum platu rakstāmgaldu, turklāt atbīdījis savu krēslu pēc iespējas tālāk. Būtu aplam sacīt, ka viņš pilnīgi neievēroja pieklājības likumus. Tieši otrādi — kad Mūns un Deilijs ienāca, viņš pat mazliet pacēla savu pretgripas masku ar to nevērīgi cienīgo žestu, ar kādu labi audzināti ļaudis paceļ platmali. Brīdi vēlāk deguns un mute no jauna aizslēpās aiz sterili baltās mar­les, kas bija apsieta ar zināmu eleganci. Audumam pāri blisināja vecīgas, gudri viltīgas acis.

Elisona kabinets atgādināja kaut ko vidēju starp mu­zeju un apspriežu zāli. Gar sienām stāvēja dažāda lie­luma un vecuma ugunsdroši skapji, pat dzelzs lāde ar diviem milzīgiem metāla rokturiem, kādās tālā senatnē glabāja diližansos braucošo džentlmeņu naudu no indiāņu uzbrukumiem. Kā visiem labi zināms, indiāņi bija īsti meistari skalpu ņemšanā, bet atmūķēt atslēgas vēl nemā­cēja.

— Jā, jā, mūsu uzņēmums pastāv vairāk nekā simts gadu, — lepni paskaidroja Elisons. — Un jāsaka — mūsu firmā tas ir pirmais ielaušanās gadījums.

— Bet ne jau jūsu ģimenē, — pasmaidīja Elvīra Za- mora.

— Ak tad jūs esat dzirdējusi mūsu famīlijas. le­ģendu?! — Elisona marles maskā iezīmējās krunka — acīmredzot viņš smaidīja. — Jā, jā… Pēc ziņām, kurām nevar noliegt zināmu ticamību, mans vecvectēvs, pirms no­dibināja šo uzņēmumu, praktizējās pilnīgi pretējā nozarē. Saskaņā ar to pašu leģendu tieši viņa profesionālā māka izrādījās ļoti vērtīga, konstruējot tajos laikos nepārspētus ugunsdrošos skapjus. Ceru, ka šis delikātais apstāklis ne­tiks minēts jūsu televīzijas pārraidē?

— Par vēlu, Elisona kungs. Sis apstāklis ir jau piemi­nēts, — ar patiku atsaucās Elvīra. — Profesors uzskata, ka jūsu ģimenes kramplauzis, piedodiet, es gribēju teikt — jūsu vecvectēvs būs lieliska reklāma.

— Nu, ja profesors ir tajos ieskatos … — marles masku sadrebināja apslāpēti smiekli. — Kungi, pirms pārejam pie mūsu notikuma apspriešanas, atļaujos ieteikt jums dažus profilaktiskus līdzekļus… Jūs, inspektor, te esat pašu cilvēks, tāpēc palūgšu …

Policijas inspektors Kouls aši piecēlās. Kad viņš tuvojās milzu izmēra aizvēsturiskam seifam, blakus aiz dzelzs lā­des kaut kas sakustējās. Mūnam likās, ka tur guļ kāds saritinājies pundursunītis.

Izrādījās, ka senlaicīgais seifs pārbūvēts par modernu bāru. Inspektors, veicīgi paķēris dažas pudeles un glāzes, atgriezās pie galda.

— Lūdzu, te būs uzkožamais, — Elisons norādīja uz kristāla vāzi, kādā parasti pasniedz ledu pie viskija. Taču šoreiz tajā atradās rožainas, pēc izskata kārdinošas ri­piņas.

— Jā, jā, — Elisona maska notēloja smaidu. — Jūs, cerams, jau uzminējāt, ka tas ir aspirīns. Tā kā neciešu neko rūgtu, aptiekas firma «Mediss un dēli» īpaši man izgatavo tabletes marpicānā.

Lai rādītu priekšzīmi, Elisons iebāza mutē dažas ripiņas, piedzerdams klāt malku pirmklasīga konjaka. Atšķirībā no viesiem viņš izmantoja dzeršanai papīra glāzes, tāpat uz speciāla pasūtījuma izgatavotas. Katram nākamajam mal­kam, Elisons, izvairīdamies no infekcijas, paņēma jaunu glāzi, iepriekš atbrīvodams to no celofāna apvalka ar uz­rakstu «Pilnīgi sterils».

— Kungi, rijiet ātrāk savu marcipāna aspirīnu! — maz­liet aizkaitināti uzsauca Elvīra, likdama saprast, ka jārē­ķinās ar viņu — gan galveno personu gaidāmajā televī­zijas pārraidē, gan sievieti, kas pieradusi pie vīriešu uzma­nības.

Šoreiz vienīgais, kas pievērsa viņai uzmanību, bija Elisons. Bet šī uzmanība nepauda nekādu apbrīnu, tieši ot­rādi — uzskatīdams, ka tik vieglprātīga dāmiņa neapšau­bāmi ir potenciāla Honkongas baciļu nēsātāja, viņš laipni, bet kategoriski palūdza viņu nosēsties pēc iespējas tālāk.

— Kāpēc rīt ātrāk? — Elisons protestēja. — Nemaz jau nerunājot par to, ka vulgārais vārdiņš «rīt» nav piemērots tik nopietnā brīdī. Uzskatu, ka šajos apstākļos profilaktika nav mazāk svarīga par noziedznieka notveršanu. Un jūs, — viņš pagriezās pret Elvīru, — īpaši lūgšu piedalī­ties profilaktiskajā pasākumā!

— Labi! Tikai mudīgāk, drīz sāksies pārraide, — un Elvīra dusmīgi norija divas ripiņas.

— Kas attiecas uz pārraidi, tad mēs vēl neesam ga­tavi, — Elisons nospieda galdā iemontētu pogu. Ienāca cienījama izskata vīrietis baltā uzsvārcī, ar tādu pašu kā saimniekam marles apsēju, virs kura zibsnīja degunkniebis zelta ietvarā.

Izveicīgi kustinādams ādas cimdos ietērptās rokas, viņš nomainīja Elisonam masku.

Mūns nodomāja, ka tas ir firmas īpašnieka personiskais ārsts, un tādēļ jutās mazliet vīlies, sapratis, ka ienācējs ir tikai labi izdresēts sulainis, kurš pilnīgi pielāgojies sava saimnieka pasaules uztverei.

Ar rokas spoguļa palīdzību Elisons pārbaudīja, vai maska nav nošķiebušies, tad apjautājās:

— Džonson, vai jūs parūpējāties par pusdienām Anti- nikam?

— Protams, Elisona kungs!

— Pielūkojiet, lai saknes būtu kārtīgi nomazgātas, ci­tādi pagājušo reizi Antiniks atteicās ēst.

— Varat nešaubīties, viss tiks izdarīts, Elisona kungs!

Džonsons iemeta jau izmantotās papīra glāzes metāla

konteinerā, nolika saimnieka priekšā duci jaunu un pakla­nījies izgāja ārā.