Seifam vajadzīgs kramplauzis

ELISONA KUNGA NOSLĒPUMS

Elisona ieteiktā profilakse visvairāk gāja pie sirds in­spektoram Koulam. Ik pēc brīža viņš iebaudīja krietnu malku.

— Aina visumā skaidra, — viņš pateica, neizlaizdams glāzi no rokas. — «Garanta» biroja telpās, kā paši pār­liecinājāties, atrodas divi seifi. Viens no tiem ir uzlauzts, otrs…

— Gribētos atzīmēt, ka uzlauzto ražojusi cita firma, proti, «Fenikss», — iestarpināja Elisons.

_— Cik zināms, tie ir jūsu galvenie konkurenti? — jau­tāja Elvīra.

— Jā gan.

— Vai tad personiski jūs dodat priekšroku viņu ražoju­miem? — Deilijs pavīpsnāja.

— Pirms mums šīs telpas īrēja advokātu firma «Mori- sons», un mēs tās saņēmām ar visu inventāru.

— Inspektor, lūdzu, — pastāstiet, kādā ceļā noziedz­nieks iekļuvis kantorī? — uzaicināja Elvīra.

— Pavisam vienkārši. Uzkāpa pa kāpnēm, iepriekš ap­dullinājis un sasējis sargu.

— Kāpēc sargs nekliedza?

— Lai pamēģina kliegt, ja mute aizlipināta ar plāksteri.

— Mani interesē kaut kas cits, — Mūns beidzot iejau­cās sarunā. — «Feniksa» ražotie seifi apgādāti ar trauk­smes signalizāciju. Vadi parasti noslēpti sienā, uziet tos nav nemaz tik viegli. Vai Džekam nav kāds līdzdalībnieks starp «Garanta» kalpotājiem?

— Neticu! — Elisona maska paraustījās. — Ja tikai viņam nav palīdzējis mana vecvectēva gars, — viņš pēkšņi iesmējās.

— Rada izbrīnu vēl viens apstāklis, — Mūns turpināja. — Esmu uzmanīgi pārlasījis jūsu sastādīto protokolu, in­spektor. Tajā teikts, ka, jums ierodoties, logi bijuši vaļā. Kas tos atvēris? Un kādā nolūkā?

— Logi? — iesaucās Elisons. — Es tos pavēlēju attai­sīt! Pats par sevi saprotams, ka, pirms apskatīju nozie­guma vietu, liku pamatīgi izvēdināt telpu, labi zinādams, cik baciļu varēja iekļūt tajā kopā ar noziedznieku! — gan­drīz vai sašutis Elisons paskaidroja.

Mūns visvairāk interesējās par neuzlauzto seifu. Kramp­lauzis nebija žēlojis pūles, par ko liecināja skrambas, to­mēr atmūķēt to viņam nebija izdevies.

— Varbūt kāds viņu iztraucēja? — jautāja Elvīra sa­skaņā ar pārraides scenāriju.

— Kā ta, ka iztraucējal — gandrīz vai līksmi atsaucās Elisons. — Jūs jautāsiet — kas? Svarīgais fakts, ka šis seifs ir mūsu firmas ražojums! Pat tik pieredzējis profesio- nālis bija spiests atkāpties no mūsu seifa, tādējādi aplie­cinādams tā augsto kvalitāti! — Un Elisons lepni pacēla marles masku.

— Ļoti iespējams, — inspektors Kouls pamāja. — Sa­meklēju policijas arhīvā interesantu izziņu. Pārbaudot visus seifu uzlaušanas gadījumus, kur, pēc speciālistu do­mām, darbojies Džeks, noskaidrojās, ka viņš vairākas rei­zes ķēries klāt arī «Garanta» ugunsdrošajiem skapjiem. Bet.'..

— Bet? … — Elvīra pasteidzās jautat. •

— Tikai līdz sešdesmit astotajam gadam.

— Kā jūs to izskaidrojat? — Elvīra nenogurstoši pil­dīja intervētājas lomu.

— Varbūt atļausiet man? — Elisons mazliet pietuvināja savu krēslu, lai atrastos teleobjektīva fokusā. — Tieši sākot no tā gada, mūsu seifu konstrukcija tika nemitīgi uzlabota, un pašlaik tie ir kā neieņemams cietoksnis šajā pasaulē, kur pastāvīgi draud briesmas mūsu naudai un diemžēl arī veselībai.

— Es labprāt turētos pie cita izskaidrojuma, — iebilda Deilijs. — Cik zināms, Džeks pēdējos gados vispār atmetis veco nodarbošanos. Viņam nav vairs nekādas vajadzības piekopt savu arodu, droši vien viņš tagad ir miljonārs. Butānas princesei nozagtais «Indijas briljants» vien viņam atnesis veselu bagātību.

— Sakarā ar to rodas jautājums — vai mēs nekļūdā- mies, pierakstīdami šo zādzību Džekam, — Mūns skeptiski pakratīja galvu.

— Bet nav nekādu šaubu, ka noziedznieks strādājis ar kreiso roku.

— Vai tad jūs domājat, ka Džeks ir vienīgais kreilis pa­saulē?

— Un meistarība? — inspektors atbildēja ar pretjautā­jumu.

— šajos gados varēja rasties jauns virtuozs, par kuru mums pagaidām nav ne jausmas, — Deilijs viņu atspē­koja.

— Esmu spiests atvainoties inspektoram Koulam. — Elisons negaidot piecēlās. — Tūlīt nodemonstrēšu neap­šaubāmu pierādījumu, kuru līdz šim brīdim biju, ja tā var izteikties, nobēdzinājis no inspektora. Ne jau ar ļaunu no­lūku. Vēlējos vienīgi, lai būtu klāt visas ieinteresētās per­sonas! — un Elisons enerģiski nospieda kādu pogu.

— Es vēl neesmu beidzis, — teica Mūns, drūmi vēro­dams savu cigāru. Viņam jau sen gribējās smēķēt, bet šeit valdošā slimnīcas atmosfēra lika atturēties. Turklāt prātā visu laiku bija pie Elisona kabineta durvīm piestiprinātā plāksnīte: «Apmeklētāji tiek laipni lūgti ievērot higiēnu!»

Dusmīgi nolicis cigāru sānis, Mūns turpināja:

— Ja tāda slavenība kā Džeks atgriežas pie savais pro­fesijas, tad tikai īsta ķēriena dēļ. Diez vai sīks laupījums jūsu kantorī spētu viņu atvilināt. Firmas «Fenikss» seifā viņš atrada kādus nieka divpadsmit tūkstošus. Kas attie­cas uz seifu «Garants», tad Elisona kungs apgalvo, ka tur nekad neglabājas nauda.

— Jāatzīstas, šo kutelīgo jautājumu gaidīju jau labi sen. Tas, ka to dzirdu nevis no inspektora, bet no jums, apstiprina manas izvēles pareizību. Priecājos, ka man ienāca prātā doma pieaicināt izmeklēšanā tieši jūs abus ar Deilija kungu. Tūlīt jāpiebilst, ka inspektors Kouls sparīgi atbalstīja šo priekšlikumu.

— Pateicos par komplimentu, — Mūns atgaiņājās. — Bet atbildi es tā arī neesmu saņēmis. Kas tad piespieda Džeku apciemot tieši jūsu firmu?

— Tas ir noslēpums! — Elisons zīmīgi teica.

Šajā mirklī ienāca viņa sulainis Džonsons.

— Ko pavēlēsiet, Elisona kungs? Nomainīt marli?

— Vai kinomehāniķis ir gatavībā?

— Gaida jūsu rīkojumu, Elisona kungs.

— Lai vēl mazliet paciešas … Jūs pagaidām esat brīvs, Džonson. Jūsu šaubas, cienītais Mūna kungs, ir pilnīgi pamatotas. Reti kādam zināms, ka mūsu firmas pagraba telpās ir depozīts simts seifos, kurus par mērenu maksu nododam abonentu lietošanā.

— Jūsu abonenti ir savādnieki, — Deilijs piezīmēja.

— Kāpēc? — Elisons nesaprata.

— Katrs saprātīgs cilvēks labprāt glabā savu naudu vai vērtslietas krietni apsargātā bankā.

— Jūs, Deilija kungs, esat mazliet naivs. Mūna kungs nupat gluži pareizi aizrādīja, ka profesionāls kramplauzis drīzāk aplaupīs banku nekā neievērojamu kantori. Jo vai­rāk tāpēc, ka atšķirībā no pārdošanai domātajiem seifiem mēs nekad nereklamējam mūsu depozītus, un tātad plašām noziedznieku aprindām par to nekas nav zināms. Tā ir mūsu priekšrocība salīdzinājumā ar banku. Bez tam da­žiem klientiem patīk glabāt noguldījumus tādā vietā, kur viņi pilnīgi pasargāti no ierēdņu ziņkāres.

— Cik tad miljonu pašreiz atrodas jūsu noslēpumainajā pagrabā? — Elvīra vaicāja.

— Nav ne jausmas, — Elisons paraustīja plecus. — Kā jau sacīju, mūsu noguldītāji var būt droši, ka neviens ne­pārbaudīs viņu seifu saturu. Bet, es domāju, par viņu iekrājumiem varētu iegādāties ne vienu vien «Indijas bril­jantu» … Tagad atgriezīsimies pie izejas punkta. Kādēļ Džeks neinteresējās par šiem depozītiem, bet deva priekš­roku kantorim?

— Jūs ieminējāties par kaut kādu noslēpumu, — Elvīra atgādināja.

— Bijušo noslēpumu, — Elisons precizēja. — Nupat pie­nācis brīdis iepazīstināt ar to klātesošos… Pēdējā laikā daudz uzmanības tiek veltīts jaunam uzņēmumam «Haids- Tranzīts-Garants». Viens otrs droši vien būs jau pamanījis daļēju sakritību šī uzņēmuma un manējās firmas nosau­kumos. Tā nav nejauša sagadīšanās. Varbūt jūs sapratī­siet, kāpēc Džeks izvēlējies tieši mūsu kantori, ja pateikšu, kas glabājas seifā «Garants», kuru viņam laimīgā kārtā neizdevās atmūķēt: Haida gaisa kompresora slepenā doku­mentācija!

— Tātad aiz Džeka stāv jūsu konkurenti? — arī šoreiz Elvīra ar savu jautājumu aizsteidzās citiem priekšā.

— Kā ta, kā ta, — Elisons omulīgi pamāja. — Poten­ciāli sāncenši. Ar šo dokumentāciju varētu nopelnīt mil­jonus. Mūsu laikos rūpnieciskā spiegošana ir ne tikai lau­pīšana, tā kļuvusi par ļoti ienesīgu veikalu.

— Jums ir veicies, — Deilijs pasmaidīja. — Donalds Kings kursos mums pastāstīja par vienu komisku gadī­jumu. Kāds zinātniski pētnieciskais institūts, aizsargāda­mies tieši pret tādiem spiegiem, izdomājis sevišķu paņē- mienu._ Seifs, kurā atradās vissvarīgākie rasējumi, bija apgādāts ar elektronisku sistēmu, kas pārbaudīja līdzstrād­nieku pirkstu nospiedumus. Konkurentiem tomēr laimējās

izzagt dokumentāciju — zaglis bija apvilcis gumijas cim­dus, uz kuriem bija atdarinātas institūta galvenā konstruk­tora pirkstu līnijas …

— Droši vien šos brīnumcimdus bija pagatavojis pats Donalds Kings! — Mūns smējās. — Uzskatīsim, ka kopējā aina un aplaupīšanas iemesls puslīdz skaidri. Atliek pats galvenais — pierādīt, ka to izdarījis Džeks!