Seifam vajadzīgs kramplauzis

KAS IR «UNIVERSĀLĀ PANORĀMA»?

Aiz katra pasākuma stāv personība. Skatīdamies mūsu aizraujošās pārraides, jūs neviļus sev jautājat: «Kā sauc cilvēku, kura smadzenēs rodas tik spožas idejas?»

Profesors Renē Latons daudzus gadus vadījis Leizera fonda Praktiskās psiholoģijas sektoru. Viņš nodibinājis tā saukto «Mācību par nosacītiem masveida refleksiem» un ieguvis plašu popularitāti ar savu fundamentālo pētījumu «Emocionālie standarti mūslaiku patērētāju sabiedrībā».

Piecus gadus, kamēr profesors Latons bija reklāmu aģentūras «Džoiss un Laho» galvenais psihologs, šī firma ieņēma vadošu vietu un ieguva pat prezidenta pateicību par sekmīgu viņa priekšvēlēšanu kampaņas organizēšanu.

Pagājušajā gadā profesors Latons, nācis pie slēdziena, ka viņa mentālā kapacitāte līdzšinējos amatos izmantota tikai daļēji, nolēmis atdot visus savus spēkus jaundibinā- tajai televīzijas sabiedrībai «Universālā panorāma».

Atmetis pie mums ieviesušos sistēmu, kur televīzijas reklāmai starp izklaidējošām un informatīvām pār­raidēm bija ierādīta pabērna loma, profesors pasludināja jaunu kredo: «Izklaidēt nozīmē informēt, informēt nozīmē reklamēt!»

Mēs palīdzēsim jums izdevīgi pārdot jebkuru preci, sākot ar rotaļlidmašīnu un beidzot ar gaisa laineri trīs­simt pasažieriem.

Ja jūsu īpašumā ir polārais ledus, griezieties pie mums! Profersors Latons noteikti izgudros tādu reklāmas veidu, ka šo ledu izpirks kā karstus pīrādziņus.

No «Universālās panorāmas» reklāmu brošūras.

PROFESORS LATONS PIEŅEM SVARĪGU LĒMUMU

Profesors Latons strauji pielēca kājās.

Viņa - apmeklētājs katram gadījumam pabīdīja krēslu mazliet tālāk.

— Nebaidieties! — profesors smaidīja. — Tas tikai tāds paradums. Ja man iešaujas prātā kāda vienreizēja doma, man noteikti jāslejas kājās.

— Vai Šai vienreizējai domai kāds sakars ar summu, ko cerat noplēst no manis? — apmeklētājs ironiski apvai- cājās.

— BlēņasI Tādus sīkumus uzticu vismazāk atalgotiem darbiniekiem. Ja esat lasījis manu biogrāfiju, tad jums ir jāsaprot, ka es vados vienīgi no psiholoģiskās intereses, ko izraisa jūsu ideja.

— Manuprāt, tā ir tik īpatnēja, ka varētu iztikt bez sevišķas reklāmas.

— Aplam, Hausmaņa kungs, un bez tam ne visai patiesi no jūsu puses. Tādā gadījumā jūs nebūtu griezies pie mums.., Protams, mēs izklaidējam skatītājus, pie tam labāk nekā pārējā televīzija, bet mūsu studijā izklaidēšana nekad nav pašmērķis. Piemēram, šodien mēs pārraidījām senatora Validona runu, kurā viņš aicināja valdību mobilizēt nacionālo gvardi cīņai pret dzelzceļa mafiju. Varbūt jums šķiet, ka mani uztrauc šīs avārijas, kuras sāk jau izvērsties par īstu sērgu? It nemaz. Transportam es parasti izmantoju personisko helikopteru vai lidmašīnu. Bet senators Validons, runādams divas stundas no vietas, atdzisināja savu sakarsēto mēli ar tonizējošo dzērienu «Kosmo-Kolo». Un …

— «Kosmo-Kolo» ražotāji, bez šaubām, ir jūsu klienti, — Hausmanis pasmīnēja. — Es taču arī kaut ko saprotu no šīm lietām, ne jau uzreiz kļuvu par rakstnieku un izde­vēju.

— Turklāt vienā personāl — Ari profesors atļāvās kļūt mazliet ironisks.

— Nav svarīgi. Galvenais, esmu pētījis psiholoģiju tā­pat kā jūs. Tieši strādādams Bernima institūtā, kas pētī sabiedrisko domu, izdarīju abus savus lielos atklājumus… Starp citu, daļēji pamatodamies uz jūsu kapitālo darbu «Emocionālie standarti mūslaiku patērētāju sabiedrībā». Pirmkārt aptuveni sešdesmit procentu mūsu zemes iedzī­votāju aizmirst izlasītās grāmatas saturu pēc mēneša, pā­rējie — gandrīz vai nākamā dienā.

— Tempi! — profesors Latons apliecināja un gandrīz vārdu pa vārdam nocitēja kādu sava kapitālā darba tēzi: «Dzīve mūsu laikmetā ir kā kinolente, kuru demonstrē ne­prātīgā ātrumā. Jo vairāk cenšamies koncentrēties kādam acumirklīgam kadram, jo vieglāk aizmirstam iepriekšējos.»

— Ne tikai. Izanalizējis simt bestsellerus, nācu pie slē­dziena, ka viņi piedāvā lasītājiem mazliet variētu visiecie­nītāko sižetu un situāciju sortimentu. No šī atklājuma tikai viens solis līdz manai radikālajai idejai.

-— Uzgaidiet! — profesors viņu pārtrauca, pamanījis savā priekšā iegailējamies sarkanu stikla aci. Viss viņa rakstāmgalds bija kā nosēts ar dažādas krāsas signāl- spuldzītēm. — Klausos! — viņš jau bija ieslēdzis inter- komu. v

— Elvīra Zamora atrodas «Garantā». Visi ir sapulcē­jušies. Viņa lūdz atļauju sākt! — ziņoja pārraides reži­sors.

— Ievadam dodiet… — profesors pārlaida acis liela formāta loksnei uz galda, — šodienas materiālu piecsimt astoņdesmit viens — trešo epizodi un sagatavojiet vakar­dienas numuru tūkstoš divsimt divdesmit astoņi, to parā­dīsim bez īsinājumiem.

Beidzis sarunu, profesors atkal pievērsās apmeklētājam. Viņš nemaz nekautrējās izrādīt svešiniekam savas virtu­ves noslēpumus. Tieši otrādi. Klientam der zināt, ka pro­fesors Latons personiski seko katram sīkumam, ja to uz­skata par svarīgu detaļu.

— Kāds žurnālists mani salīdzinājis ar galma šefpa­vāru, kurš, lai gan viņa rīcībā ir simtiem pavāru, pašro­cīgi piparo katru ķeizarisko ēdienu, — profesora smaidam bija jāliecina, ka tā nav lielīšanās, vienīgi mazliet zobga­līga fakta konstatācija. — Un tagad skatieties, kā mēs pasniedzam preci, — viņš ieslēdza lielo sienas televizoru.

Uz ekrāna parādījās durvis ar izkārtni «Detektīvaģen- tūra Mūns un Deilijs».

Ļaudams skatītājam saburtot uzrakstu, diktors atgādi­nāja:

«Mes jau informējam par sensacionālo zādzību firmā «Garants». Tiklīdz kļuva zināms, ka firmas īpašnieks uz­aicinājis ne tikai policiju, bet arī pazīstamos privātdetektī­vus, nosūtījām pie viņiem savu speciālo līdzstrādnieci Elvīru Zamoru!»

Tūdaļ durvis kaut kur izgaisa. Uz ekrārra bija Elvīras valdzinošā seja. Pilnīgās, košās lūpas pavērās it kā skūp­stam — īstenībā, lai ar valšķīgu smaidu izdvestu: . '«Pateicos, Deilija kungs!»

Režisors zibenīgi ieslēdza kopskatu: rakstāmgalda vienā pusē — smaidošā Elvīra, otrā — Deilijs ar «Pārķēra» pildspalvu rokā. Vidū — nupat noslēgtais līgums.

— Vai jūs jau aizsūtījāt firmai «Pārķers» lēsi? — Haus- manis dzēlīgi apvaicājās profesoram, ar pirkstu norādi- dams uz ekrānu, kur Deilijs nupat iebāza pildspalvu krūšu kabatā.

— Lēsi? Par ko? — profesors izklaidīgi jautāja, salīdzi­nādams attēlu ar epizodes nodrukāto scenāriju. Parasti, kad ēterā palaida jaunu materiālu, viņš mēdza atzīmēt, kuras vietas atstājamas nākamajā pārraidē un kuras īsinā­mas vai pilnīgi izmetamas.

— Par «Pārķēra» pildspalvas propagandēšanu, — pa­vīpsnāja Hausmanis.

— Atšķirībā no jūsu romāniem šī pildspalva tiešām var iztikt bez reklāmas, — noņurdēja profesors. — Un vispār, rakstnieks būdams, jūs esat nepie'dodami izšķērdīgs. Labāk pataupiet savas asprātības nākamajiem šedevriem.

«Nupat Kristofors Deilijs parakstīja līgumu ar «Univer­sālo panorāmu»!» no ekrāna paziņoja Elvīra Zamora. «Līdz ar to viņa pārstāvētā detektīvaģentūra uzņēmusies saistību dzīt pēdas nenotveramajam noziedzniekam, leģen­dārajam kramplaužu karalim Džekam Ever-Smitam, kurš plaši- pazīstams ar iesauku «Džeks Kreilis»… Deilija kungs, vai jūs atļausiet man kādu delikātu jautājumu?»

«Ja jūs interesē, vai es krāpju savu sievu, tad brīdinu: viņa pašlaik skatās šo pārraidi!»

«Tādas lietas es nenoskaidroju ar jautāšanu,» divdo­mīgi smaidīdama, atteica Elvīra. «Gribēju tikai uzzināt, ar ko jūs pēdējā laikā nodarbojaties.»

«Apmeklēju Donalda Kinga kursus,» atbildēja Deilijs.

«Donalds Kings daudzus gadus bijis rūpnieciskās spie­gošanas slavenība!» Elvīra komentēja skatītāju zināšanai. «Aizgājis, tā sakot, no aktīvā dienesta, viņš nesen nodi­binājis uzņēmumu, kas ražo sarežģītu spiegošanas apara­tūru. Vienlaikus Donalds Kings vada kursus, kuru klausī­tāji mācās to apgūt…»

Profesors Latons skaļi izlamājās. Tikai tagad, noskato­ties šo epizodi, viņš atcerējās, ka Donalds Kings nav viņa klients. Tātad muļķīgi pieminēt viņa vārdu! Varbūt nav par vēlu izlabot šo kļūdu? Piesūtīt viņam lēsi, bet, ja at­teiksies maksāt, nākamreiz izgriezt šo vietu?

Domās nogrimis, profesors palaida garām kādu pārrai­des daļu. Palūkojies no jauna ekrānā, viņš ieraudzīja El­vīru aplūkojam daždažāda izmēra priekšmetus.

«Un kas būtu šis te, Deilija kungs?» Elvīra izzvejoja tik mikroskopisku detaļu, ka, vienīgi objektīvam cieši pie­tuvināta, tā bija saskatāma.

«Miniatūrs impulsu raidītājs. Ar piesūkļa palīdzību to piestiprina pie uzvalka — protams, nevis sev, bet tam, kuru jūs izsekojat… Man rokā vai kabatā paslēptais uztvērējs saņems impulsus, kas palīdzēs nepazaudēt kon­taktu.»

«Pat tādā gadījumā, ja jums abiem apkārt ļaužu

drūzma?»

«Teorētiski — jā. Bet, kamēr izlauzīšu sev ceļu cauri drūzmai, viņš jau būs pazudis. Nekāda tehnika nespēj aiz­vietot detektīva talantu. Taču mūsu klientiem patīkami ap­zināties, ka arī mēs neatpaliekam no zinātnes jaunākajiem sasniegumiem.»

«Un kas tā par novitāti?» Elvīra parādīja skatītājiem dažus flakonus ar krāsainiem pulveriem. «Laikam inde, kas izšķīst organismā, neatstājot nekādas pēdas?» Elvīra ar gudru ziņu piebilda. Lai cik sensacionāla būtu pārraide, neliela humora piedeva tikai kāpina skatītāju interesi.

«Tā ir reaktīvā krāsa. Ja plānu kārtiņu uztriepj uz auto­mobiļa, kurā noziedznieks būtu nodomājis aizbēgt, manā rīcībā esošais radioaktivitātes indikators dotu man iespēju neizlaist viņu no acīm,» imitēdams Donalda Kinga svinīgo toni, paskaidroja Deilijs.

«O! Nemaz nešaubos, ka, apbruņoti ar tik lielisku teh­niku, jūs ātri vien notversiet Džeku Kreili!» paglaimoja Elvīra.

«Es gan neesmu tik drošs. Pirmkārt, pret jebkuru izse­košanas līdzekli var izmantot tehniski tikpat iedarbīgus pretlīdzekļus.»

«Un otrkārt?»

«Man ir tāds iespaids, ka Donalda Kinga kursus ap­meklē ne tikai mani kolēģi vien. Noziedzības pasaule tāpat nevēlas atpalikt no progresa.»

— Klausos! — profesors Latons atsaucās uz sarkanās spuldzītes signālu.

— Tūlīt sāksies filmas demonstrēšana, kur fiksēta tieši seifa uzlaužana, — pārraides režisors atgādināja.

— To es zinu bez jums!

— Uztraucos par materiālu tūkstoš divsimt divdesmit astoņi, — režisors atbildēja. — Kurā vietā to iestarpināt?

— Es pats nokāpšu pie jums, — un profesors atkal pie­vērsās Hausmanim: — Kā psihologu mani interesē, kurš ir jūsu galvenais vadmotīvs — godkāre vai katram patē­rētājam piemītoša tieksme iedzīvoties bagātībā?

— Tad jau drīzāk tieksme pēc slavas. Tā kā pārspēt slavā Šekspīru vai Hemingveju ar parastām metodēm nav iespējams, biju spiests izgudrot jaunu. Recepte ir tikpat ģeniāla, cik vienkārša. Esmu'izdomājis romāna standart- shēmu, kura apmierinās miljoniem lasītāju. Mainīsies tikai autora, tas ir, mani pseidonīmi, zemes, kur noris darbība, varoņu vārdi, profesijas, ārējie raksturojumi…

— Un, protams, arī nosaukumi, — ar smaidu piebilda profesors. — Ievērojot.mūsdienu cilvēka aizmāršību, it sevišķi kas attiecas uz ātrumā norīto lasāmvielu, jūsu tri­kam panākumi nodrošināti.

— Trikam? — Hausmanis sašuta. — Jūs nonieci- nātģeniālu ideju, kas izdarīs veselu apvērsumu daiļlitera­tūrā.

— Katrs sauc lietas tajā vārdā, kas viņam tuvāks, — ar nenoteiktu žestu atbildēja profesors. — Vārdu sakot, ne­šaubos par panākumiem, kurus atnesīs jūsu triks, izdodot viena un tā paša romāna simt vāriantus. Bet tikai ar vienu noteikumu…

Hausmanis nemaz neklausījās. Apskurbis no grandio­zajām perspektīvām, viņš uzbudināts turpināja:

— Manu romānu tirāža pārsniegs visu pasaules klasiķu koptirāžu! Bet, kad nomiršu, cilvēce no mana testamenta uzzinās, ka visu to uzrakstījis viens vienīgs cilvēks! Mer- lina Hausmaņa vārds uz mūžīgiem laikiem ieies literatūras vēsturē.

■— Ar vienu noteikumu, — profesors stūrgalvīgi turpi­nāja aizsākto teikumu. — Tikai vientiešiem šķiet, it kā laba komerciāla ideja pati par sevi ir ko vērta. Patiesībā, jo prece labāka, jo vairāk tai nepieciešams attiecīgs pa­sniegšanas .veids… Es radīšu jums tādu reklāmu, kāda nav vēl redzēta! — profesors strauji pielēca kājās. — Pie tam gandrīz par velti, tikai par pieciem procentiem no nakamās peļņas.

Sparīgi soļodams šurpu turpu, viņš ņēmās izklāstīt mil­zum daudz visādu fantastisku ideju. Pietiktu mazas daļi­ņas no visa tā, lai (citējam reklāmas brošūru) «visu polār- ledu izķertu kā karstus pīrādziņus».

— Esmu ar mieru, — Hausmanis pasmīnēja. — Kad jūs domājat sākt?

— Nekavējoties! Ar materiālu tūkstoš divsimt divdesmit astoņi, ko pēc dažām minūtēm laidīsim ēterā.