Seifam vajadzīgs kramplauzis

KRISTOFORS DEILIJS

Mūsu saistības ar «Universālo panorāmu» Elvīra, pro­tams, mēģināja izmantot ne tik daudz lietas labā, kā savās specifiskajās interesēs.

Tā kā Mūns līdz šim ietiepīgi atteicās tēlot, kā viņš iz­teicās, reklāmas staba lomu, šī nasta uzgūlās maniem pleciem.

Šoreiz par intervijas vietu tika izraudzīts mans dzīvok­lis, tēma — dzelzceļa mafijas sakari ar Džeku. Sī pasā­kuma īstenais nolūks bija papildināt profesora Latona veiksmīgi aizsākto reklāmas filmiņu. Diendienā pa televi­zoru atkārtoti demonstrēta, tā ar nelielām variācijām tur­pināja apdziedāt tos pašus trīs objektus — Elisona seifu, Hausmaņa romānu un tonizējošo dzērienu «Kosmo-Kolo».

Ienākusi dzīvoklī, Elvīra tūdaļ izvilka no koķetas somi­ņas intervijas scenāriju, lai pārlasītu sacerētās replikas.

Pamanījusi pie sienas plakātu, ko biju domājis kā viņai personiski adresētu draudzīgu humoru, viņa sašutusi pie­lēca kājās, lai to noplēstu.

Tā bija pašdarināta afiša-programma:

PROFESORA LATONA AUTORKONCERTS

1. «Meksikāņu serenāde» — izpilda Džeks Kreilis.

2. «Garants-Lukss-83» — izpilda Džeks Kreilis.

3. «Kosmo-Kolo» — izpilda Džeks Kreilis.

Koncertmeistare — Elvīra Zamora, konferansjē — Kristofors Deilijs.

Parasti Elvīra cienīja jokus, pie tam visai slidenus. Šo­reiz acīmredzot biju nogrēkojies pret vienīgo, ko viņa ņēma nopietni — televīzijas kultu. Patiešām, kāds tracis izceltos, ja viņa laikā nebūtu pamanījusi šos zaimus, bet es nez kādēļ tos aizmirsu noņemt no sienas pirms pār­raides.

Elvīra jau pavēra muti, lai pār mani nobērtu lāstu krusu, taču mani izglāba pulkstenis. Bija laiks sākt. Vēl­reiz ieskatījusies scenārijā, Elvīra pamāja operatoram.

— Aiziet!

Iedegās prožektori, tikko dzirdami iedūcās kameras.

Tēlodama cilvēku, kurš nule atnācis, Elvīra sasveicinā­jās ar mani, pēc tam, kā jau pieklājas ciemiņam, uzlielīja mana dzīvokļa iekārtu. Tad, pieturēdamās pie tā paša nepiespiestas tērzēšanas toņa, viņa apvaicājās:

— Jūs droši vien pavadīsiet savu sievu uz gaišreģu kongresu?

Patiešām, piekāpjoties Minervas neatlaidīgajiem, visai niknajiem lūgumiem, apsolīju iet līdzi. Vai tūkstoš reižu pēdējo dienu laikā viņa man bāza acīs, ka esot ne tikai Nacionālās magu, astrologu un hiromantu asociācijas goda biedre, bet arī Nākamības pareģošanas sekcijas priekšsēde. Mēģināju iebilst, ka es neprotu zīlēt pat kafijas biezumos, bet tas neko nelīdzēja. Kongress, pēc viņas do­mām, bija laimīga iespēja parādīties publikai.

Tā bija pirmā šīs biedrības sanāksme, kad līdz šim rū­pīgi aizslēgtās durvis atvērās presei un televīzijai. Strauji pieaugošā konkurence (astrologu skaits vien sniedzas tur­pat piecpadsmit tūkstošos) spieda mūslaiku gaišreģus uz­ņemt sakarus ar reklāmas brīnumdariem.

Tādējādi «Universālā panorāma» bija ieguvusi monopol­tiesības izklaidēt skatītājus ar dažādu burvestību rādī­šanu. Lielajā pilsētas koncerthallē uzstādītās kameras pār­vērta gadskārtējo slēgto saiešanu publiskā izrādē.

A^inerva uzskatīja, ka ar savu klātbūtni es krietni uz­spodrinātu viņas nimbu. Patiesi, pateicoties Džekam Krei­lim, uz īsu laiku biju kļuvis gandrīz tikpat populārs, cik divas citas televīzijas zvaigznes — komiķis vēderrunātājs Albions un kamielis Torčijs, kurš propagandēja tabletes novājēšanai («Jūs redzat Torčiju pēc divu nedēļu ga­vēņa»).

Tāpēc uz Elvīras jautājumu sniedzu scenārijā paredzēto atbildi:

— Bez šaubām, aiziešu. Mana sieva Minerva Zinģere ir viena no šīs gaišreģu asociācijas aktīvākajām loceklēm.

Šī replika bija zīme Minervai. Purinādama lietus mēteli, viņa, it kā nupat no ielas nākdama (īstenībā paturējusi mēteli zem dušas), teica:

— Labdien! Ārā līst aumaļām… Jūs, kā liekas, piemi­nējāt manu vārdu?

Šis bija tikai ievads, domāts dabiskas atmosfēras radī­šanai. Nu Minerva varēja norunāt scenārijā paredzēto tekstu, kas dotu sarunai vajadzīgo ievirzi:

— Krist, visi ļaudis" runā par sprādzienu Merionā. Vai tu tiešām domā, ka to organizējis Džeks Kreilis?

Atkāpjoties no scenārija, sev pašam par pārsteigumu, pateicu kaut ko gaužām ķecerīgu:

— Tad jau drīzāk Van Lembrahts. Pagaidām viņš vie­nīgais guvis no diversijas taustāmus labumus.

— Vai tu domā, ka solīds veikalnieks ķersies pie tādām metodēm? — Minerva no visas tiesas sašuta, pilnīgi aiz­mirsusi pati savas metodes. Viduslaikos viņu būtu sade­dzinājuši uz sārta kā burvi, pagājušajā gadsimtā ieslodzī- juši par sīku krāpšanu, tagadējā gadsimta viņa bija notie­sāta saukties par visaugstāk apmaksāto gaišreģi.

— Kāpēc gan ne? Parasti taču raksta, ka mēs dzīvojam neierobežotu iespēju zemē… Starp citu, tikpat ticama mana kolēģa Mūna hipotēze, ka dzelzceļu avārijās vaino­jami konkurenti, proti, aviolīniju īpašnieki.

Gaidīju, ka, dzirdot šīs patvaļīgās atkāpes, Elvīra aiz- svilsies, taču viņa nez kādēļ klusēja, vērodama te savu ro­kas pulksteni, te mūsu televizoru.

Pēkšņi, aizmirsusi brīdināt mani, viņa to ieslēdza. No ekrāna atskanēja satraukta sievietes balss:

— … ilgstošas iedarbības mīnas! Apgādātas ar īpašu ierīci, tās palaidīs garām parastus vilcienus, bet reaģēs uz Haida gaisa kompresoru… Tūlīt pēc avārijas «Zelta eks­presim» uzbruks …

— «Kas uzbruks?» — vaičāja pārbiedēta vīrieša balss.

— «Esmu jau tā pateikusi pārāk daudz!» — sievietes balss aprāvās.

Kādu mirkli jutos gluži apstulbis. Vai tik šis zvans, kas brīdināja Fostorijas stacijas dežurantu, nav kāds no pro­fesora Latona parastajiem trikiem, lai reklamētu kādas fir­mas telefona aparātu?

Taču šīs aizdomas tūdaļ izgaisināja inspektors Kouls.

Ar savu kvadrātveida galvu aizņēmis visu ekrānu, viņš paskaidroja:

— Jūs nupat dzirdējāt kādu mīklainu sievieti, kura šo­dien pulksten vienpadsmitos no rīta piezvanīja stacijas „ dispečeram.

Blakus inspektoram iznira «Universālās panorāmas» diktors.

— Bet tagad atļaujiet man iepazīstināt jūs ar Karlela kungu, kurš mums pastāstīs, kādā veidā šī saruna tikusi fiksēta.

— Es esmu viens no divsimt Pinkertona detektīvaģen- tūras darbiniekiem, kurus Ziemeļu Transkontinentālais dzelzceļš pirms kāda laika pieaicinājis savas līnijas ap­sardzei. Mums radās aizdomas, ka gangsteriem palīdz kāds dzelzceļu sabiedrības kalpotājs. Lai pārbaudītu šo varbūtību, uzstādījām visās dienesta telpās noklausīšanās aparatūru. Šodien, pētīdams lentā ierakstītās sarunas, uz­dūros šim telefona zvanam.

Diktors atkal deva vārdu inspektoram Koulam.

— Ja kāds pazinis šo balsi, lūdzu nekavējoties griezties policijā. Firma «Haids-Tranzīts-Garants» izmaksās šim cilvēkam desmit tūkstošus. Palīdzēdami identificēt sievieti, kas runāja pa tālruni, jūs līdz ar to palīdzēsiet mums tikt uz pēdām noziedzniekiem! '

Starp diktoru un inspektoru Koulu iespraucās seržants Higinss. Izlasījis viņa atnesto zīmīti, inspektors pazi- - ņoja:

— Centrāla dzelzceļa prezidents Van Lembrahta kungs no savas puses piesolījis kā atlīdzību tādu pašu summu.

— Tātad divdesmit tūkstoši tam, kas pazīs noslēpu­maino balsi! — rezumēja diktors. — Sekojiet mūsu trans­lācijai no magu un hiromantu trīspadsmitā kongresa! «Universālā panorāma» palūgs klātesošos gaišreģus, tai skaitā slaveno Minervu Zingeri, atrast šo mīklaino sie­vieti ar parapsihiskiem līdzekļiem.

Intervija beidzās ar duci Elvīras uzdotu jautājumu, uz kuriem devu diezgan nesakarīgas atbildes.

Telefona sarunas fiksējums magnetofona lentā bija tie­šām tāds pārsteigums, ka puslīdz atģidos tikai pēc tam, kad piebraucām pie koncerthalles.

šim gadījumam par godu Minerva pirmo reizi bija izve­dusi no.garāžas savu jauno melno «Fords-Sāgu-83», kas man nez kādēļ atgādināja bēru katafalku. Pateicoties pro­fesora Latona reklāmas filmiņai, šīs mašīnas bija k]uvušas par «lielo modi», kurai pretī turēties nespēja arī mana sieva.

Pie koncerthalles drūzmējās ļaudis. Stāvvietas automo­biļiem bija pārpildītās, jo vairāk tāpēc, ka pāri ielai vies­nīcā «Pilsētas halle» protesta mītiņam pulcējās katoļu ga­rīdznieki, Romas pāvesta pēdējās enciklikas (par pretap­augļošanās līdzekļu pieļaujamību) pretinieki.

Zāle, kurā varēja ietilpt ap divdesmit tūkstošu apmeklē­tāju, bija bāztin piebāzta. Mums tikai ar grūtībām izdevās atrast brīvas vietas.

Neveltījis uzmanību skatuvei, uz kfiras sačukstējās žūri­jas komisijas locekļi (kongress bija sava veida maģisko spēku skate ar apbalvošanu), es izklaidīgi vēroju skatī­tājus.

Bija interesanti palūkoties uz visvisādu burvestību un viņpasaules parādību tīkotājiem. Vērodams zāli, biju iz­laidis no acīm Elvīru un- pamanīju tad, kad viņa, sprauk­damās pa šauro eju, lūkoja tikt tuvāk skatuvei. Tajā brīdī negaidot atskanēja Minervas balss:

— Tūlīt savas apbrīnojamās spējas demonstrēs lielais mags Den-Grab-Hisibs, baltās un melnās maģijas baka­laurs …

— Vai tu esi prātu zaudējusi? — ar vaļēju muti pagrie­zos pret viņu.

— To jau nesaku es, bet Albions, komiķis vēderrunā­tājs! — viņa norādīja uz skatuvi.

Tikai tagad pazinu televīzijas skatītāju elku, kurš gaiš­reģu kongresā pildīja žūrijas priekšsēdētāja goda pienā­kumu.

Kā jau tas pieņemts, piesakot jaunu konkursa dalīb­nieku, viņš bija piecēlies. Taču lūpas palika nekustīgas. Toties nez no kurienes joprojām skanēja Minervas balss:

— … Indijas jogu 'akadēmijas diplomands, Lielbritā­nijas karaliskās parapsihisko zinātņu biedrības goda biedrs. Kā arī visai cienījamās angļu pilsspoku apvienības loceklis …

Pēkšņi pie žūrijas galda izauga kalsnējs vīrietis ar zodiaka zīmēm izšūtā frakā un tradicionālo turbānu galvā.

— Albiona kungs, jūsu joks par pilsspokiem ir aizvai­nojošs.

— Piedodiet, piedodiet man, maestro, — tas miermīlīgi atteica jau pats savā balsī. — Ko lai dara, paradums smīdināt publiku kļuvis par manu otro dabu, — un, palocī­jies auditorijai, Albions paziņoja:

— Pie viena atvainojos angļu pilsspokiem, ar kuriem lielajam magam Den-Grab-Hisibam nav neka kopēja… Bez tam …

Nepabeidzis teikumu, viņš krampjaini ieķērās savā kaklasaitē, ko neredzams spēks norāva viņam no kakla.

Kaklasaite locīdamās aizlidoja pa gaisu. Tai uz pēdām sekoja komiķa žakete — skatītāju miljoniem pazīstamā platā, rūtotā žakete, no kuras apjomīgajām kabatām mē­dza pastāvīgi atskanēt ņaudēšana vai riešana.

— Kā jūs uzdrošināties? Nekavējoties atdodiet manu … manu … — Albions satrūcies stostījās.

Den-Grab-Hisibs izdarīja efektīgu rokas kustību gaisā, kur vairs nekas nelidoja. Komiķa garderobes piederumi bija pazuduši hez vēsts.

Vēl viens noapaļots maga žests, un no tukšuma iznira sievietes roka, kura pasniedza pagalam apjukušajam Al- bionam žaketi un kaklasaiti.

Zālē nodārdēja jūsmīgi aplausi.

Roka auga garumā, tad parādījās plecs, seja, un pēdīgi publika ieraudzīja magam līdzās trauslu, melnīgsnēju sie­vieti viegli caurspīdīgā mauru stila tērpā. Den-Grab-Hisibs iepazīstināja viņu kā savu asistenti — senjoritu Aurēliju.

— Tas ir diezgan vienkāršs triks, — Minerva man liet­pratīgi paskaidroja. — Hisibs lieto tā saucamos maģiskos spoguļus. Starp citu, viņš ir mūsu asociācijas viceprezi­dents, pagājušā kongresa Lielā Nostradamusa ieguvējs.

— Kas tas par Nostradamusu? — es jautāju.

— Vai tiešām tu nezini? — Minervas balss pauda pār­metumu. — Nostradamuss ir pats lielākais astrologs, kādu pazīst vēsture. Viņa vārdā nosaukta mūsu kongresa gal­venā balva.

Palūkojos atkal uz skatuvi. Lielais mags nupat nokāpa zālē un apsēdās pirmajā rindā, ļaudams savai asistentei pilnīgu rīcības brīvību. •

Senjorita Aurēlija stāvēja pie žūrijas galda, kuras lo­cekļi aizsēja viņai acis. Sevišķi centās Albions. Kā jau katrs liels komiķis, viņš dievināja savus jokus un necieta svešus. Tagad, mēģinādams atspēlēties, viņš sasēja lakatu tik ciešā mezglā, ka Aurēlija gandrīz vai ievaidējās aiz sāpēm.

Pēkšņi pamanīju, ka man blakus jau atkal sēž Elvīra.

Krampjaini satvērusi manu roku, viņa čukstēja man tieši ausi:

t- Tur, pirmajā rindā … Cilvēks ar blondo bārdiņu, ar tumšajām brillēm!… Tas ir Džeks!

— Kas tie par murgiem? — es atbrīvoju roku.

Kaimiņi sāka mūs apsaukt, bet Elvīra nerimās.

— Viņu pazinis mūsu operators. Redziet, tas pie kame­ras pa labi no skatuves … Vai tad neatceraties Lariksu? Viņš bija mums līdz, kad inspektors Kouls apcietināja Džeku pazemes slēpnī… Larikss toreiz stāvēja Džekam pavisam tuvu. Apzvēr, ka nav kļūdījies. Sakrīt viss — kus­tības, tā pati maniere mazliet ieraut galvu plecos! Bārda, bez šaubām, nav īsta. Larikss tā uztraucās, ka, pametis kameru, atskrēja pie manis. Prasīja, lai es paziņojot poli­cijai. Vai varat iedomāties oriģinālāku fonu otrreizējam arestam? Profesors Latons mani taisni vai apzeltīs, — Elvīra visu laiku čukstēja.

— Vai policija jau izsaukta?

— Vēl ne. Pārāk liels risks, — Elvīra pašūpoja galvu. — Ja nu pēkšņi tas tomēr nav Džeks? — viņas balsī iz­skanēja tādas kā šaubas. — Paskatieties pats! Pirmajā rindā, gandrīz tieši pret vidu!

Pasniegusi man binokli, viņa parādīja virzienu.

Pirmā rinda rādījās krietni patālu. Pie tam varēju re­dzēt tikai pakausi, tieši to ķermeņa daļu, kas Džekam nav visai raksturīga.

— Tūlīt šī Aurēlija pieaicinās no publikas brīvprātīgus palīgus! — nervozi čukstēja Elvīra. — Piesakieties! Uz skatuves stāvot, jus varēsiet labi apskatīt Džeku! Ja tas patiesi ir viņš, padosiet man zīmi! Es nekavējoties mobili­zēšu policiju! Nu ejiet, ejiet taču!

Tikko senjorita Aurēlija aicināja brīvprātīgos uzkāpt pie viņas uz skatuves, Elvīra pagrūda mani uz priekšu.

— Esiet bez bažām! — senjorita Aurēlija uzrunāja mūs, kas bijām paklausījuši viņas aicinājumam. — Vienīgais, kas jums draud, ir manu roku maigs pieskāriens un vēl liegāks skūpsts. Katru no jums es pēc kārtas apskaušu un noskūpstīšu, bet pēc tam palūgšu ieņemt savu agrāko vietu zālē.

Man pār muguru pārskrēja tādi kā šermuļi. Balss! Balss! Tā izlikās neparasta — ļoti klusa un melodiska, bet reizē arī skanīga. Pats dīvainākais bija tas, ka šī balss šķita pazīstama, kādreiz dzirdēta.

— Lai gan man ir aizsietas acis un es neredzu nekā, — to var apliecināt Albtona kungs, kurš šai ziņā pielicis īpa­šas pūles, — apsolu atrast ikvienu no jums ar parapsi- hisko spēku palīdzību. Jā, es apņemos atrast un atvest uz skatuvi katru, kas saņēmis no manis Ozirisa skūpstu!

Un atkal šī melodiskā balss šķita tik pazīstama. Li­kās — vēl brīdis, un es atcerēšos, kur esmu to dzirdējis. Pilnīgi aizmirsis Džeku, kura dēļ faktiski piedalījos šajos kumēdiņos, es pats pirmais piegāju pie asistentes.

Un nokļuvu tieši senjoritas Aurēlijas skavās, lai sa­ņemtu «Ozirisa skūpstu».

Pa to laiku, kamēr viņa mani mutēja, es paguvu apska­tīt pirmās rindas publiku. Krēsls, ko nesen bija aizņēmis cilvēks, kurā operators un Elvīra bija sazīmējuši Džeku, izrādījās tukšs. Taču uz sēdekļa nomestie cimdi un plat­male liecināja, ka skatītājs aizgājis tikai uz īsu brīdi.

Nezinu, kas īsti manī tovakar norisinājās, bet viens bija skaidrs, ka manās domās un emocijās visnotaļ valdīja strauja noskaņu maiņa.

Es nevis uztraucos par tukšo vietu, bet drīzāk nomieri­nājos. Brīvais krēsls nez kādēļ iedvesa man pārliecību, ka gan Elvīra, gan operators kļūdījušies, noturēdami kādu ārēji mazliet līdzīgu personu par Džeku Kreili. Ņemot vērā, ka Džeks mums rādījās pat sapņos, tas bija pilnīgi saprotams.

Norima arī mans satraukums, ko bija izraisījusi senjo­ritas Aurēlijas balss. Vēl pirms mirkļa tā rādījās pazīs­tama, turpretī tagad nosvēros par labu nejaušai sakritībai vai dzirdes halucinācijai.

Visas šīs manas pārdomas aizņēma varbūt sekundi, ka­mēr līdz manai apziņai nonāca, ka nupat saņemtajam mis­tiskajam skūpstam bijis īpašs uzdevums.

Senjorita Aurēlija skūpstījās kā ikviena normāla sie­viete. Toties apskāva diezgan neparasti — aplikusi rokas maniem pleciem, viņa pabāza divus maigus pirkstiņus zem manas apkakles.

Līdz šim, apmeklēdams Donalda Kinga tehniskās spie­gošanas kursus, biju sirds dziļumos pasmējies par visu šo brīnumaparatūru. Tagad atzinu šo lekciju lietderību — biju ieguvis šādas tādas zināšanas, kas man tagad lieti noderēja.

Aurēlijai nemanot, atkabināju ar piesūklīti piestiprināto metālisko daiktiņu no savas apkakles un, garām iedams, tikpat nemanot iebāzu kabatā operatoram.

Manu rīcību drīz vien atalgoja publikas smiekli. Tie­šām, komiskāku skatu grūti iedomāties. Aurēlija, aizsietām acīm nokāpusi zālē, ar plati izstieptām rokām izlikās taus­tāmies gaisā. Pēkšņi, it kā ar parapsihikas palīdzību atra­dusi īsto, viņa enerģiski sagrāba operatoru, kurš tikpat enerģiski mēģināja atbrīvoties.

Man kļuva žēl nabadzītes. Atstūmis operatoru, es ap­kampu Aurēliju un, pārvarēdams viņas izmisīgo pretes­tību, vilkšus aizvilku uz skatuvi.

Lielā maga asistente tā pārbijās, ka pat norāva acu apsēju. Viņa mitējās drebināties tikai pēc tam, kad pa­čukstēju:

— Neuztraucieties, nav nekā pārdabiska! Es vienkārši iebāzu jūsu mikroraidītāju viņam kabatā, tāpēc jūs saņē­māt radioimpulsus no operatora, nevis no manis.

Pats lielais mags Den-Grab-Hisibs, pamanījis savas pa­līdzes neveiksmi, steidzās glābt situāciju. Kamēr viņa stā­vēja kā sastingusi, nespēdama izšķirties, vai turpināt para- psihisko dotību demonstrēšanu vai ne, viņš mudīgi pazuda aiz kulisēm. Jau nākamajā brīdī viņš atgriezās ar austrum­nieciski ietērptiem palīgiem, kas uzstiepa uz skatuves lie­las kastes.

— Baidos, ka tik mana asistente nav uzņēmusi svešus fluīdus, kas traucēs viņai koncentrēties, — viņš teica, pa­griezies pret publiku. Tad pavēlošā balsī uzrunāja viņu:

— Senjorita Aurēlija, no šī mirkļa jums jāpaklausa vie­nīgi man!

— Vienīgi jums! — viņa nomurmināja, aizvērdama acis.

Lielais mags ar zibenīgu kustību piebīdīja viņai krēslu,

uz kura Aurēlija tūdaļ atkrita. Mierīgā elpa un ķermeņa atslābums liecināja, ka viņa pamazām iemieg.

— Esmu iegremdējis senjoritu Aurēliju hipnotiskā miegā, — šaušalīgi čukstot, paziņoja lielais mags. — Ta­gad es viņu nonāvēšu un viņa pacelsies debesīs. Noslē­gumā es viņu atkal uzcelšu no miroņiem.

Noskaitījis šos vārdus ar labi apgūtu viduslaiku burvja intonāciju, viņš aizdomīgi nopētīja savas asistentes pie­aicinātos brīvprātīgos. Mani viņš tikpat kā caururba ar savu aso skatienu.

— Paldies, jūs man vairs neesat vajadzīgs!

Gandrīz vai fiziski sajuzdams viņa dzeļošo skatienu, es kopā ar citiem paklausīgi nokāpu no skatuves zālē.

;— Viens no jums lai paliek! — man aiz muguras pēkšņi atskanēja pavēloša balss.

Starp brīvprātīgajiem palīgiem atradās kāda paveca dāma ar drudžainām acīm, kurās varēja bez grūtībām iz­lasīt kaismīgu ticību pārdabiskām parādībām. Jau kāp­dama lejā, viņa strauji apsviedās, iepriecināta par iespēju palikt blakus brīnumdarim.

Pārliecīgā skubā viņa zaudēja līdzsvaru, salīgojās un pakrita. Ātri uzraususies kājās, pavecā dāma dzīrās kāpt uz skatuves.

Taču lielais mags ar noraidošu žestu apstādināja viņu. Pagriezies uz zāles pusi, tas pamāja vīrietim ar blondu bārdiņu un tumšām acenēm, kurš pašlaik gar pirmo rindu devās uz savu vietu.

— Pie manis! — lielais mags valdonīgi izstiepa roku, it kā grasīdamies ar gribasspēku vien pacelt šo cilvēku uz skatuves.

To pašu cilvēku, kurā gan Elvīra, gan operators bija saskatījuši līdzību ar Džeku. Tie bija viņa cimdi un plat­male, kas tur gulēja uz tukšā krēsla. Šoreiz, kad stāvēju aci pret aci ar viņu, es nešaubījos, ka tas tiešām ir Džeks. Tā pati gaita, tā pati mīmika! Un kā vispārliecinošākais pierādījums — sārtā nospieduma .svītriņa uz labās rokas rādītāja pirksta, kur tiku redzējis gredzenu ar viltoto «In­dijas briljantu».

Lielais mags ar nepacietīgu žestu palūdza viņu pa­steigties.

Džeks, ar vienu kāju jau uz pakāpiena, pēkšņi ieraudzīja mani. Viņš acumirklī sastinga, it kā apsvērdams, vai labāk nebēgt cauri skatītāju zālei vai pāri skatuvei aiz kulisēm.

Tā vismaz man rādījās. Laikam taču aplam, jo pēc brīža Džeks, veltījis man nekaunīgi izaicinošu smīnu, ar vienu lēcienu atradās uz skatuves.

Den-Grab-Hisibs, pievērsis savas urbīgās, hipnotizējošās acis tieši Džeka pierei, labu brīdi nopētīja viņu. Pēc tam vaicāja aizkapa balsī:

— Vai gribat pazust?

— Man nebūtu nekas pretī.

— Kad gribat pazust? Tūlīt vai vēlāk?

— Manuprāt, nav ko pārāk steigties, — Džeks savaik- stījās.

Es paliku stāvam ejā starp krēsliem, nolēmis gaidīt tālākos notikumus.

Tikmēr lielais mags pavēstīja publikai:

— Sis cilvēks pazudīs tad, kad tas saskanēs ar manu vēlēšanos. Vispirms man kādu laiku jāuztver viņa fluīdi… Bet pagaidām viņš kā publikas pārstāvis lai pārliecinās, ka savos eksperimentos izmantoju vienīgi man piemītošās maģiskās spējas.

Pievedis Džeku pie lielajām, melni nokrāsotajām, ar zelta zodiaka zīmēm izrotātajām kastēm, Den-Grab-Hisibs lūdza viņu pārbaudīt, vai tajās nav paslēpta kāda apara­tūra.

— Pārliecinājāties? Lieliski! Bet tagad pārbaudiet mani! Nekautrējieties! Tieši tādēļ jūs ataicināju, — un lielais mags apgrieza otrādi visas savas kabatas. — Jūs būsiet objektīvs liecinieks tam, ka manas asistentes pacelšanās debesīs notiek bez mehānismu palīdzības, tīri dabiskā ceļā, tas ir, pārdabiskā ceļā. So levitācijas brīnumu es paveikšu, izmantojot parapsihisko fenomenu, pazīstamu zinātnieku vidū ar vārdu «telekinēze», bet maģijas adeptu vidū ar senhaldeju nosaukumu «Trešā ietiekšanās ceturtās dimen­sijas piektajā astrālajā stāvoklī».

Sajutu sev līdzās satrauktu elpu. Elvīra!

— Kas ar policiju? — pieliecies čukstus pavaicāju viņai.

" — Izsaukta! Uz studiju arī paguvu piezvanīt. Tur visi

kā drudzī.

Klusībā nolamājos, iztēlodamies, kā profesors Latons savtīgos nolūkos izmantos dzīves radīto dramatisko situā­ciju. Lai arī kas notiks ar Džeku, jebkurš variants papil­dinās reklāmas filmiņu ar tās pastāvīgo galveno varoņu trijotni: «Garantu-Luksu-83», «Meksikāņu serenādi», «Kosmo-Kolo».

Tikmēr lielais mags piegāja pie kādas apjomīgas kastes. Pirmīt, kad tā tika rādīta Džekam, iekšā nebija nekā. Ta­gad, Den-Grab-Hisibam vāku noceļot, kastē atklājās seifs.

Tas pats, ko Džekam neizdevās uzlauzt. Goda vārds, tā vien šķita, ka tas man saka glaimīgā balsī: «Tikai es ga­rantēju jūsu naudas drošību!»

Den-Grab-Hisibs, uzgriezis vajadzīgo kombināciju, at­vēra seifu. Tas bija pilnīgi tukšs — ne banknošu, ne dārg­lietu, pat ne parasto metāla plauktu.

— Lūdzu, pārbaudiet! — lielais mags griezās pie Džeka.

Iebāzis roku un pamatīgi aptaustījis iekšieni, tas omu- . līgi paziņoja:

— Tukšs kā zārks bez līķa!

Den-Grab-Hisibs uzaicināja Džeku paiet sānis. Pats, no­stājies cieši līdzās seifam, pastiepa roku pret Aurēliju.

It kā saistīta ar to neredzamiem pavedieniem, viņa pa­klausīgi piecēlās un aizvērtām acīm mēnessērdzīgā, taus- tīgā gaitā virzījās uz viņa pusi. Vienmērīgā elpa joprojām liecināja par ciešu miegu, Aurēlija drīzāk slīdēja, nevis soļoja, sastingdama uz vietas, tikko Den-Grab-Hisibs no- ♦ laida roku, un, atkal kustēdamās, kad viņš to pacēla. Kā stieples vilkts nedzīvs,manekens Aurēlija pamazām tuvo­jās seifam.

Pēdējais solis — un viņa pazuda aiz metāla durvīm.

— Tagad ieslēdziet viņu! —' mags pavēlēja Džekam, pats uzgriezdams muguru. — Es nedrīkstu redzēt, kādu kombināciju esat izvēlējies … Gatavs?

— Gatavs! — Džeks atsaucās un, piesitis pie slēgtajām durvīm, pavaicāja: — Nu, kā ir, vai vēl esat dzīva?

— Paziņojiet jūsu izvēlēto kombināciju žūrijas komi­sijas priekšsēdētājam Albionam. Tikai pie auss, lai es ne­dzirdētu … Vai paziņojāt? — jautāja mags, vēl arvien stāvēdams ar muguru pret Džeku.

— Viss kārtībā! — apliecināja Albions, šoreiz imitē­dams zālē sēdošās pazīstamās hiromantes Izīdas kundzes balsi.

— Piesaucu lielo zemes garu ņemt viņu pie sevis, un pārvērst mālā! — negaidīti skaļi iesaucās Den-Grab-Hi­sibs. Ar rokas mājienu pavēlējis publikai ievērot klusumu, viņš saspringti klausījās, it kā gaidīdams atbildi.

Pēkšņi uzliesmoja zibens, kam sekoja pērkonīgi dārdi.

— Es tev pateicos, lielais zemes gars! — mags zemu palocījās, tad baismīgā balsī nočukstēja:

— Viņas vairs nav starp dzīvajiem!

Pēc tam viņš ikdienišķā tonī palūdza Albionu pārbaudīt. Tas vīpsnādams devās apskatīt seifu, taču izbīlī atlēca at­pakaļ, Atslēgas ripa šņirkstot griezās pati no sevis, durti­ņas pašas žvadzot atsprāga vaļā, it kā no iekšpuses kāda milzeņa roka tās būtu grūdusi. Seifs bija tukšs.

Bet skatuves viņā galā uzvirmoja prožektori. Gaisma krita uz (jiviem zemiem, melni krāsotiem postamentiem, uz kuriem vienīgi ar kāju pēdām un pakausi balstījās Aurē­lijas nekustīgais, kā stīga izstieptais ķermenis. Neviens cilvēks normālos apstākļos nespētu turēties tādā nedabiskā pozā. Den-Grab-Hibisa asistente šķita pa pusei planējam gaisā.

Džeks tika uzaicinats aptaustīt guļošo. To viņš arī izda­rīja, manuprāt, pārāk ilgi un uzbāzīgi.

— Palūgšu vēl vienu liecinieku, — iesāka lielais mags un pēkšņi, sastapis manu skatienu, izstiepa pret mani pirkstu: — Jūs!

— Es? — neviļus satrūkos.

— Jā, jūs. Nāciet uz skatuves!

Viņš paņēma mani aiz rokas un, saspiezdams pirkstus tik cieši, ka tik tikko valdīju kliedzienu, pieveda mani pie nekustīgā ķermeņa.

— Pārliecinieties! — viņš bargi pavēlēja. — Pārlieci­nieties, ka viņa nav nekas cits kā nedzīvs māls!

Patiešām, Aurēlija atradās tajā stingajā katalepsijas stāvoklī, ko var panākt vienīgi ar sevišķi iedarbīgu hip­nozi. Taču, pieskāries ar brīvo plaukstu viņas lūpām, sa­jutu tikko manāmu elpu.

Lai nesakaitinātu Den-Grab-Hisibu, piekrītoši pamāju, jo vairāk tāpēc, ka viņš, joprojām žņaugdams manu roku, jau vilka mani uz seifa pusi. Nebija laika prātot, kas viņam padomā — tikai pabaidīt vai ieslēgt, tādējādi atspē­lējoties par manu pirmītējo stiķi ar asistenti. Izrāvies no viņa dzelžainā tvēriena, es ātri noskrēju lejā zālē.

Pēc brīža lielais mags šķita mani jau galīgi aizmirsis. Viņš nekustīgi stāvēja pašā skatuves malā, stīvu skatienu vērdamies pāri skatītāju galvām.

Lai labāk saprastu turpmāko notikumu gaitu, jāuzsver, ka, sākot ar šo mirkli, viņš līdz pašām eksperimenta bei­gām neizkustējās no vietas.

Tā viņš stāvēja dažus "soļus no pirmās rindas skatītā­jiem, aptuveni trīsdesmit soļu no savas nekustīgās asis­tentes, ar muguru pret viņu, ar seju pret publiku.

Zāle saspringa satrauktās gaidās. Kad tās bija sakāpi­nātas līdz pēdējam, lielais mags pēkšņi iesaucās griezīgā balsī:

— Piesaucu tevi, lielais debesu gars! Pacel viņu pie sevis!

Zāli pāršalca tāda kā vēja pūsma, vienlaikus pār ska­tuvi, nez no kurienes celdamies, sāka mutuļot caurspīdīgi, iesārti dūmi. Ietīdami Aurēliju kā plīvurā, kas arvien sa­biezēja, tie pamazām satumsa, kļuva tumšsarkani, visbei- r dzot pilnīgi noslēpa arī Džeku, kas stāvēja blakus Aurē­lijai.

Par sekundes daļu aizsteidzoties priekšā ovācijām, lie­lais mags zemu paklanījās, bet viņa labā roka nolaidās tādā kā maģiskā žestā.

Nodārdēja vētraini aplausi, kurus, jāatzīst, brīnumdaris bija atliku likām pelnījis. Asistentes izstieptais ķermenis, it kā balstīdamies uz sarkano dūmu mutuļiem, slīdēja aiz­vien augstāk, lai sastingtu pie pašiem griestiem.

Publikas sajūsma nepielipa vienīgi žūrijas locekļiem. Viņu kluso sabubināšanos gandrīz varēja uzskatīt kā ne­vērību pret maģiskās asociācijas viceprezidenta augsto mākslu.

Taču tam bija cits iemesls.

Izņēmis no kārbas melnā audumā ievīstītu priekšmetu, Albions paziņoja:

— Konkurss turpinās, tāpēc vēl par agru minēt galīgos rezultātus. Taču es personiski uzskatu «Lielā Nostrada- musa» likteni puslīdz izšķirtu … Bet pagaidām, cienījamo Den-Grab-Hisib, atļaujiet pasniegt jūsu burvīgajai asis­tentei Aurēlijas jaunkundzei speciālo godalgu «Ozirisa acs», ko tai piešķīris Burvestības un garu izsaukšanas dāmu klubs.

Lielais mags, īsu mirkli nokratījis pārspīlēto svinīgumu, ne bez humora atbildēja:

— Jums būs vien jāpagaida, kamēr es viņu atdzīvināšu. Un, izstiepis rokas pret griestiem, viņš parastajā baismī­gajā tonī izkliedza:

— Lielais debesu gars, atdod viņu zemes garaml

Atkal zibens un pērkona grāvieni.

Pie griestiem uzvirmoja liesmaini dūmi, pilnīgi ietīdami Aurēlijas ķermeni.

Skatītāji vai izmežģīja kaklus, lai redzētu, kas tur augšā īsti notiek.

Bet nenotika nekas. Kad sarkanie mutuļi izklīda, lielā maga asistente atkal gulēja lejā pirmītējā pozā, ar pa­kausi un kāju pēdām kā pielīmēta pie melnajiem posta­mentiem.

Visas šīs maģiskās norises laikā es, tikpat savaldzināts kā citi skatītāji, tomēr ne brīdi nepārstāju domāt par Džeku. Tagad, dūmiem izklīstot, no visas sirds-., noprie­cājos, ka viņš nekur nav pazudis. Džeks stāvēja turpat līdzās Aurēlijas nekustīgajam ķermenim un žāvājās.

Den-Grab-Hisibs svinīgi uzrunāja publiku:

— Tagad pienācis laiks pildīt savu solījumu. Šim cil­vēkam jāpazūd!

Sākumā īsti neaptvēru, ka šie vārdi zīmējas uz Džeku, jo lielais mags joprojām stāvēja, viņam muguru uzgriezis, tādēļ arī nevarēja redzēt atzinīgo smīnu, ar kādu Džeks apsveica viņa paziņojumu. Ik vaibsts, kā likās, ironiski pauda: «Sen jau būtu laiks!»

— Lielais zemes gars, paņem šo cilvēku pie sevis! — čukstēja Den-Grab-Hisibs. Pēc pauzes, domātas sasprin­dzinājuma kāpināšanai, viņš pēkšņi maģiskā žestā pašāva uz priekšu labo roku, griezīgi izkliedzot:

— Bet vispirms lai pazūd viņa bārda!

Zibens un pērkondārdi.

Džeks satrūcies palēcās — likās, viņš lūko izvairīties no kāda neredzama spēka, kas sagrābis viņa zodu.

Divdesmittūkstoš skatītāju kā viens izdvesa dziļu, izbrī­nās pilnu nopūtu.

Uz skatuves stāvēja Džeks Kreilis — tagad jau bez bār­das! Tas pats no pārraidēm tik pazīstamais Džeks, kura dēļ cilvēki stundām ilgi nosēdēja pie televizora!

Es intuitīvi uzlēcu uz skatuves. Taču Džeks jau pastei­dzās pirmais — tieši tajā brīdī viņš pazuda kādā sānejā, kas veda aiz kulisēm.

Dzīros viņam sekot, bet man priekšā nostājās Den-Grab- Hisibs.

— Neviens lai neuzdrīkstas pārtraukt manu maģisko eksperimentu! — viņš uzsauca spalgā, draudīgā balsī. — Jūsu svešie fluīdi var izsaukt senjoritas Aurēlijas nāvi! Vispirms es viņu atdzīvināšu, un pēc tam dariet, ko gri­bat!

Viņa pavelei piemita tads hipnotisks spēks, ka es neviļus paklausīju. Sastingu līdz ar milzīgo zāli, kas vēl pirms mirkļa bija līdzinājusies vētras satrakotai jūrai.

Un šajā mēmajā sasprindzinājumā cits pēc cita kā sma­gas svina skrotis krita buramie vārdi:

— Lielais dzīvības gars, iedves viņai savu dvašu!

Klusumu saplosīja pērkona grāviens, no griestiem iz­šāvās zibens.

Joprojām stāvēdams krietnā attālumā no savas asis-v tentes, ar muguru pret viņu, Den-Grab-Hisibs strauji ap­griezās un, pacēlis roku, aprauti izgrūda:

— Senjorita Aurēlija, celieties augšā!

Taču šoreiz tas nelīdzēja.

Den-Grab-Hisibs, īgni saraucis uzacis, atkārtoja savu pavēli vēl asākā tonī.

Aurēlija kā negribēja, tā negribēja celties.

Toties viņa pilnīgi negaidot, kā noslēpumu uzticēdama, koķeti pačukstēja:

— Starp citu, tā biju es, kas zvanīja pa telefonu!

Zāli pāršalca gandrīz vai histērisku smieklu šalts.

Lielais mags, acumirklī piemirsis, ka vēl nesen tik spoži

demonstrējis «trešo ietiekšanos ceturtās dimensijas piek­tajā astrālajā stāvoklī», pieskrēja pie asistentes. Sparīgi sakratīdams viņu, tas nikni sauca:

— Velns parāvis, vai jūs beidzot celsieties augšā vai ne? Vai tad esat kurla? Jums piešķirta «Ozirisa acs»!

Albions, no paša pieredzes zinādams, cik nepatīkamas ir tehniskas kļūmes, izpalīdzīgi mēģināja glābt stāvokli.

Augsti pacēlis drānā ievīstīto godalgu, viņš norāva tumšo drapējumu. Skatītāji ieraudzīja melnu kristālu, kas pēc formas un lieluma atgādināja galvaskausu. Tā dzi­ļumā baismi gailēja spoža dzeltena acs.

Lielais mags pieskrēja pie Albiona. Es, tāpat kā pārējie, nodomāju, ka viņš nācis saņemt godalgu. Taču viņš, pat neuzmetis tai acu, kaut ko iečukstēja Albionam ausī. Ko­miķa parasti omulīgajai sejai spēji pārlaidās bālums. Iz­laidis no rokām «Ozirisa aci», kas aizripoja pa skatuvi, tas sauca šausmu pārvērstā balsī:

— Dakteri! Ātrāk dakteri! Vai skatītāju vidū nav kāds ārsts!

Tāds atradās. Kā vēlāk noskaidrojās, viņš saucās Āb­rams Lefkovs un strādāja par jaunāko ordinatoru Evaņģē­liskā samariešu hospitālī.

Tūļīgi uzkāpis augšā, viņš neziņā paskatījās apkārt.

— Kas ar viņu ir? Vai paģībusi?

Atbildi viņš nesaņēma.

Dakteris kā vilcinādamies piegāja pie maga asistentes. Piesardzīgi pataustīja pulsu, it kā mazliet iedrošināts pa­cēla un atkal nolaida viņas ļengano roku. Uzgūlies ar visu krūti, lūkoja saklausīt sirdi.

Beidzot atkal iztaisnojās un ar tādu kā izmisīgu uzņē­mību pacēla viņai vienu plakstu. Tad pēkšņi atrāvās un, it kā pienaglots pie grīdas, ar nedabiski sastingušu seju ņēmās kaut kā dīvaini berzēt pirkstus.

— Skat! Mazgā rokas! — kāds smejoties minēja.

— Kā tad! Arī viņš jau nohipnotizēts! — piebalsoja cita balss.

Uzšalca smiekli, bet tūdaļ atkal apkltisa. Apklusa bez kāda ārēja iemesla. Šajā brīdī neviens vēl nenojauta, ka pie daktera savādās rīcības vainīga nevis hipnoze, bet nervu šoks.

— Kas ar viņu ir? — lielais mags klusi vaicāja, it kā atkārtodams viņam pirmīt uzdoto jautājumu.

Dakteris strauji apsviedās. Nopētīja vispirms jautātāju, pēc tam neizpratnē aplūkoja savus pirkstus, kas nerima savādi kustēties. Ar vainīgu smaidu paslēpis tos kabatās, viņš gandrīz vai atvieglots pateica:

— Ar viņu? … Nekas! Viņa ir beigta! Bet no skatuves dēļiem, gulēdama tieši blakus līķim,

mani uzlūkoja ar savu baismīgi spožo dzelteno redzokli «Ozirisa acs».

Un tikai pēc tam zālē ielauzās policisti inspektora Koula vadībā.