Seifam vajadzīgs kramplauzis

«FORDS-SĀGA-83»

Profesora Latona fundamentālais pētījums sākās ar šā­diem vārdiem:

«Būt labam psihologam nenozīmē vispusīgi pārzināt abstraktos likumus, saskaņā ar kuriem darbojas cilvēka dvēseles mehānisms. Izkārtojiet man tikšanos ar Mikelan- dželo! Droši vien viņš tā arī paliks man mīkla tāpat kā es viņam. Uzskatu sevi par labu psihologu, tāpēc ka sa­viem laikabiedriem redzu caur un cauri.»

— Jūs interesē mūsu pārraide, kuru pirmīt noskatījās seržants Higinss? Tūlīt! Lūdzu, sēdieties, Deilija kungs! Iekārtojieties pēc iespējas ērtāk, Mūna kungs! Elvīra, pie­bīdiet inspektoram Ķoulam šo krēslu! — profesors Latons izrādīja to mazliet nevērīgo viesmīlību, ar kādu parasti sa­ņēma līdzīgus apmeklētājus.

Kopš «Universālās panorāmas» nodibināšanas, labi pa­zīstot cilvēku dabu, Viņš bija izvēlējies trejādu pieeju apmeklētājiem. Klientu priekšā viņš centās spīdēt ar savu erudīciju. Neklientiem, no kuriem varēja tikt kāds labums, viņš demonstrēja savu šarmu, bet tos neklientus, no ku­riem nekāds labums nebija gaidāms, viņš vienkārši ne­laida pāri slieksnim.

—■ Paldies, Elvīra! Vadot pārraidi no «Garanta», jūs lieku reizi pierādījāt, cik iedarbīga var būt labi argumen­tēta, neuzbāzīga reklāma, — viņš atzinīgi paplikšķināja viņai pa vaigu. — Palūgšu tikai vienu — mazliet iegrožo­jiet savu sievišķību. Nedrīkst aizmirst, ka galvenās lomas ir mūsu ciemiņiem! — un profesors Latons viegli palo­cījās.

Mūns pasmaidīja. Viņam te patika daudz labāk nekā pie Elisona. Tur bija kā infekcijas slimnīcā. Bet te — gaismas caurausts, pāri pilsētai pacelts stikla būris, kurā neviens tomēr nejutās gūsteknis. It sevišķi tāpēc, ka te drīkstēja smēķēt, cik patīk.

Pat Elvīra te uzvedās savādāk, vairs tik daudz nekaiti­nāja ar savām vaļīgajām manierēm.

Parūpējies, lai visiem būtu laba oma, profesors Latons kļuva lietišķs:

— Laimīgā kārtā maniem operatoriem vakar tīri nejauši izdevās uzņemt kādu kadru, kas klātesošajos izraisīs inte­resi. Pārraidē bija domāts parādīt, cik tukša kļuvusi pil­sēta epidēmijas laikā. Starp citu, viena operatora uzde­vums bija uzņemt tikai pustukšo metrovilcienu, otrs fil­mēja ļaudis, kas nāca ārā no metrostacijas. Sagadījās tā, ka tieši pretī šai izejai atrodas «Garanta» kantoris… Tūdaļ paši redzēsiet, — un profesors pā interkomu pavēlēja* — Ekrānu! Materiālu tūkstoš divsimt divdesmit astoņi!

No griestiem noslīdēja milzīgs balts audekls. Kad tas iegaismojās, profesora Latona viesi ieraudzīja gandrīz tukšu ielu. No metro iznāca daži satuntuļojušies cilvēki un pēc iespējas ātrāk centās pazust kur kurais.

Bet pretī pie firmas «Garants» ēkas stāvēja liela melna mašīna. Tas bija nesen izlaistais jaunais modelis «Fords- Sāga-83», kura labi saredzamo numuru inspektors ar skubu ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā.

No ēkas iznāca cilvēks un žigli iesēdās melnajā mašīnā, kas gaidīja pie durvīm. Tikai vienu mirkli pavīdējis už ekrāna, viņš tomēr paspēja iespiesties atmiņā — gan ar savu marles apsēju, gan ar neparasti lielo briljantu, kas rotāja viņa rādītājpirkstu.

— Cikos tas bija? — jautāja inspektors Kouls, kā allaž pievērsdams īpašu uzmanību sīkumiem.

— Tūlīt pateikšu, — profesora vaibsti pauda pilnīgi sa­protamu lepnumu, kā jau cilvēkam, kurš pūlas klientu un skatītāju labā. — Materiāls uzņemts vakar starp 18.03 un 18.05.

— Tagad vairs nešaubos, ka tas ir Džeks, — paziņoja inspektors, ielūkodamies savā bloknotā. — No sarga lie­cības izriet, ka Džeks apdullinājis viņu pirms pulksten 16.00. Filma, kuru fiksējusi seifa slepenā kamera, ilgst ap-x. mēram divas stundas. Iznāk, ka Džeks aizbraucis tieši ap pulksten 18.00. Tātad viss sakrīt! — viņš priecīgi aizsita bloknotu.

— Manuprāt, jūsu gaviles ir priekšlaicīgas, — pēc ne­lielas pauzes sacīja Mūns.

— Mūna kungs! Labprāt grieztos pie jums ar delikātu jautājumu, — Elvīra atmeta savus garos kastaņbrūnos matus.

— Šaujiet vaļā!

— Vai jūs esat pesimists pēc dabas jeb vai tās ir nupat pārciestās gripas sekas? Nevar taču noliegt, ka mums ieskrējusi rokās neticama veiksme. Mēs pat zinām mašīnas numuru.

— Ir trīs varianti, no kuriem varat izvēlēties, kādu vien gribat. Vai nu Džeks nozadzis automobili'speciāli šai ope­rācijai un tūdaļ to pametis, vai arī godīgi nopircis, taču pēc operācijas tāpat pametis. Trešais variants — Džeks nav šķīries no automobiļa, jo, cik zinu, viņš kādreiz bija diezgan taupīgs cilvēks. Bet arī tādā gadījumā nav ko priecāties — viņš katrā ziņā būs nomainījis numuru.

Sarunu pārtrauca tālruņa zvans.

— Profesors Latons klausās … Ā, tas esi tu? … Nu, kā tev patika senators Validons?… Viņš neesot bijis da­bisks? Normāls cilvēks neies pēc katra teiciena iedzert pa malkam? Manuprāt, tu pārspīlē. Un galu galā kas tad uz­skata senatorus par normāliem cilvēkiem … Saki, ko gribi, man šī pārraide tīri labi patika. Jaunās idejas? Kaut ko spilgtāku?

Profesors sarauca uzacis. Dažas sekundes viņa skatiens maldījās pa griestiem. — Šķiet, atradu tieši to, kas tev vajadzīgs! Ko konkrēti? Pateikšu vēlāk, pašlaik pie manis ir ciemiņi.

Nolicis klausuli, viņš pagriezās pret Mūnu.

— Viens no maniem krietnākajiem klientiem, tonizējošā dzēriena «Kosmo-Kolo» firmas īpašnieks. Starp citu, šis vīrs būs ļoti apmierināts, ja jūs piekritīsiet saņemt no viņa dažas dzēriena kastes.

' — Kā dāvanu?

— Ne gluži. Jums tā būs dāvana, bet manam draugam izdevīga reklāma.

Mūns jau puslīdz sāka nojaust, kas viņu sagaida. Kon­trakts ar «Universālo panorāmu» padarīs viņu par afišu stabu.