Seifam vajadzīgs kramplauzis

KRISTOFORS DEILIJS

Sēdēdams mūsu aģentūras kantorī, lasīju kādu grāmatu, bet pats vairāk domāju par Džeku Kreili.

Grāmatas autors bija pazīstams iluzionists, kurš vecum­dienās nolēmis atklāt lasītājiem dažus aroda noslēpumus. Interese par cirka triku tehniku mums ar Mūnu bija radu­sies pēc sarunas ar kriminālistikas laboratorijas līdzstrād­nieku, speciālisti! sarežģītā optikā.

Viņš pieļāva varbūtību, ka burvju spoguļi, kurus Den- Grab-Hisibs lietoja eksperimenta laikā, izkropļojuši reālo ainu. Ja Džeka aizstāvji pieminēs šo argumentu, prokuro­ram būs jānopūlas, pierādot, ka nogalināšanas brīdī Džeks atradies tieši līdzās Aurēlijai, nevis zināmā atstatumā.

Kad ienāca Mūns, biju ticis tikai līdz pusei.

— Nu, vai atradāt kādu apstiprinājumu? — viņš pa­māja uz grāmatas pusi.

— Nē, — es pašūpoju galvu. — Te runā tikai par vis­pārēju optisko maldu efektu. Un kā jums veicies?

Mūns izvilka no kabatas kādu lapiņu.

— Lasiet pats!

Tā izrādījās nekustamo īpašumu aģenta liecība.

Ideja, ka vajadzētu uzzināt, kādus dokumentus Džeks Kreilis uzrādījis, pērkot raķešu šahtu, kurā viņu vēlāk ap­cietināja, piederēja man. Arī tās realizācija citos apstāk­ļos būtu uzticēta man saskaņā ar Mūnam visai ērto darba dalīšanu, pie kuras viņš parasti pieturējās. Proti, pats, no vietas neizkustēdamies, nodevās intensīvam domāšanas procesam, ļaudams man skraidīt un audzēt varžacis.

Taču šoreiz viņš strikti paziņoja, ka viņam apnicis, dzī­ties pakaļ spokiem un reizē sekot notikumiem, sēžot pie televizora. Te nu esot radusies izdevība gan izstaipīt kā­jas, gan sadabūt konkrētus faktus.

Un tagad manā priekšā bija nekustamo īpašumu aģenta izsmeļoša pašrocīgi uzrakstīta šahtas vēsture.

Sākumā šahtu no kara minstrijas nopirkusi kāda miglaina reliģiskā sekta ar vēl miglaināku garu jo garu nosaukumu. Tās garīgais vadonis licis lielas cerības uz to, ka nedaudzajiem brālības locekļiem dziļā pazemē būs vieglāk atteikties no pasaulīgiem kārdinājumiem. Patie­sībā viņu reliģiskā fanātisma tik tikko pieticis dažiem mēnešiem. Neveiksmīgie mūki izklīduši kur kurais. Palicis vienīgi sektas vadonis — ne jau tāpēc, lai lūgtu dievu, bet lai pārdotu šahtu. Atdevis to par puscenu nekustamo īpa­šumu aģentam, viņš pazudis nezināmā virzienā. Iespē­jams — notriekt saņemto, mūkiem kopīgi piederošo naudu vai arī — dibināt jaunu sektu.

Ilgāku laiku raķešu šahta palikusi neapdzīvota. Zaudē­jis cerības jebkad pārdot neizdevīgo pirkumu, nekustamo īpašumu aģents ārkārtīgi nopriecājies, kad beidzot parā­dījās pircējs.

Apmēram nedēju pirms Džeka apcietināšanas pie viņa atnākusi jauna, glīta sieviete, kas, ja varētu ticēt uzrādī­tajiem dokumentiem, saucās Stella Morišā. Aģentam par brīnumu, viņa samaksājusi nevis ar čeku, bet skaidrā naudā, pie tam gluži jaunām vienādas sērijas asignācijām.

Uzskaitījis šos sausos faktus, aģents savas liecības lie­lāko daļu veltīja tīrai lirikai. Jauno, pievilcīgo pircēju viņš aprakstīja tik glaimojošiem izteicieniem, ka tie drīzāk tuvinājās dzejai.

*

Neraugoties uz šo pārspīlēto apjūsmošanu, es pēc da­žām raksturīgām iezīmēm pazinu šahtas pircēju.

— Tā taču Elvīra! — pārsteigts iesaucos.

— Droši vien, — stipri apdomīgāk piekrita Mūns.

— Jūs vēl šaubāties?

— Uzminējāt. Pēdējā laikā mēs ik uz soja saduramies ar visādām iluzoriskām parādībām, tāpēc arī šoreiz baidos pievilties.

Neņēmos strīdēties ar Mūnu. Tas, kurš sapinies profe­sora Latona tīklos, patiešām vairs nespēj aptvert, kurš ir zirneklis un kurš muša. Tomēr es nešaubījos, ka raķešu šahtu pirkusi Elvīra.

— Bēdīgi! — Mūns iebāza lapiņu atpakaļ kabatā. — Es vēl labi atceros tos laikus, kad ar vienu tādu izziņu pie­tiktu, lai atšķetinātu mīklainu noziegumu. Tagad tā pat neder pagaidu hipotēzei.

— Bet ja nu tomēr pamēģinātu? — bikli nomurmināju. — Mēs varētu …

— Tikai bez manis! — Mūns atrūca. — Esmu jau tā pārāk noguris no visas šīs jezgas. Bet pieminiet manus vārdus — ja Den-Grab-Hisiba asistenti nogalinājis tas pats Džeks Kreilis, kuru kādreiz pazinu …

Tieši tobrīd piezvanīja Minerva.

— Krist! Vai tu mani dzirdi? — viņa čivināja līksmā balstiņā, kas man kādreiz tā patika. Ar laiku izvērtusies par gaišreģu slavenību, viņa krietni daudz zaudēja no savas agrākās piemīlības.

— Vai tu tici man? — viņa turpināja čivināt. — Nu tad labi uzklausi, ko tev teikšu. Jūtu, ka kļūstu par īstu gaišreģi. Nupat man uznākusi mistiska priekšnojauta, ka pēc pusstundas tu ieraudzīsi Džeku Kreili!

— Kur ieraudzīšu? — mulsi jautāju.

Kas to zina, varbūt Minerva nejoko. Viņa tik ilgi ieju­tušies pareģes lomā, ka patiesi atklājusi sevī kaut ko no šīm neizprotamajām dotībām. Tā, piemēram, pavisam ne­sen, kad pazuda mana vismīļākā kaklasaite, viņa tūdaļ pateica, ka tā droši vien ir mazgātavā. Tik tiešām — izrā­dījās, ka tā iejukusi starp dvieļiem un palagiem, kurus Minerva bija nodevusi mazgāt.

Atbildes vietā Minerva smiedamās nolika klausuli.

Pastāstīju Mūnam par šo dīvaino sarunu. Viņš pat ne­pasmaidīja. Klusēdams piegāja pie televizora un ieslē­dza to. "" •

— Dieva dēļ, izslēdziet! — žēlabaini iesaucos. — Vai vismaz pārslēdziet uz citu kanālu. «Universālā panorāma» mūs baro ar tādu bleķi, ka es jau sāku apskaust pat aklos.

Mūns neturēja par vajadzīgu reaģēt. Vienā mierā aiz­kūpinājis cigāru, viņš apsēdās, it kā kaut ko gaidīdams. Saskaities pielēcu pie televizora, lai aizbāztu tam muti. Taču pusceļā apstājos, saklausījis savu vārdu.

— … arī pazīstamie detektīvi Mūns un Deilijs būs starp brauciena dalībniekiem. Kā zināms, «Zelta ekspre­sis» aties no Centrālās stacijas nākamo svētdien pulksten deviņpadsmitos. Tiem, kas vēlas būt klāt šajā vēsturiskajā notikumā, jāiegādājas speciālas caurlaides, tāpēc ka staci­jas kvartālu ielenks policija.

Varam apsveikt, ka spožajai plejādei, no kuras minēšu tikai senatoru Validonu, populāro žurnālisti Deiziju Mārču un miljonāru Van Lembrahtu ar kundzi, pievienojušies divi spīdekļi kriminālistikas nozarē.

Viņiem šis brauciens ar vislielāko komfortu apgādātajā vilcienā nozīmē ne tikai patīkamu atpūtu. Ļoti iespējams, ka tieši «Zelta ekspresī» detektīvi sastapsies ar Džeku Kreili.

Atgādinu — pirms savas nedzirdēti pārdrošās bēgšanas no cietuma Džeks sarunā ar mūsu līdzstrādnieci Elvīru Zamoru licis saprast, ka nodomājis aplaupīt «Zelta eks­presi». Zelts un banknotes divu miljonu kopvērtībā, ko vedīs vilcienā, patiešām spēj iekārdināt kuru katru. Taču speciālisti vienbalsīgi apgalvo, ka šinī ziņā «Zelta ekspre­sis» ir visdrošākā vieta pasaulē. Džeka varbūtējais mēģi­nājums jau iepriekš lemts neveiksmei. Tas var beigties vienīgi ar viņa apcietināšanu.

Vakar uzzinājām, ka Starptautiskā ceļojumu biroja Pa­rīzes nodaļā biļeti «Zelta ekspresim» pasūtījis slavenais spāņu dziedātājs Roberto Mauritāno. Sajā sakarībā uz Parīzi izlidoja mūsu līdzstrādnieks, kuram Roberto Mauri­tāno sniedza sekojošu paziņojumu:

«Manai turnejai jūsu valstī jāsākas ar Rietumu pie­krasti. Tikt uz turieni varētu vienīgi pa dzelzceļu, jo ne­panesu ne automobiļus, nedz lidmašīnas. Ziņas par bieža­jām dzelzceļa avārijām tā nobaidījušas mani, ka biju jau gatavs anulēt kontraktu. Pēdējā brīdī uzzināju par brīniš­ķīgo «Zelta ekspresi». Esmu laimīgs, ka būšu viens no pasažieriem.»

«Universālās panorāmas» diktore turpināja kaut ko stāstīt, bet es lāgā vairs neklausījos.

Nezinu, kādi apsvērumi īsti pamudinājuši spāņiu dzie­doni uzticēt savu dzīvību, čeku grāmatiņu un pie viena balsi, kas apdrošināta par veselu miljonu, Elisona brīnum- vilcienam. Mēs ar Mūnu darījām to aiz tīri praktiskiem apsvērumiem.

Proti, Mūns atšķirībā no manis visu šo laiku nopūlējās sadabūt kādu konkrētu informāciju par Džeku. Izvirzījis sev gandrīz vai neatrisināmu uzdevumu nošķirt reālo cil­vēku Džeku Ever-Smitu no profesora Latona leģendas.

Starp citu, Mūns bija saticies ar to pašu tipu, kas reiz pastāstīja inspektoram Koularn par Džeka paražām. Šis tips izrādījās no tās īpašās mazrurtīgo sugas, no kuriem katrs vārds jāizvilina ar alkohola palīdzību. Galu galā šim mērķim upurētās pudeles tomēr noveda pie zināma rezultāta — Redžinalda Šmica adreses.

Smies, tagad jau krietni gados, agrāk kopā ar Džeku izcietis cietumsodu Santrentinā un tika uzskatīts p'ar tā skolotāju aroda prasmē. Jo toreiz nevis iesācējs Džeks, bet tieši viņš, Redžinalds Smies, ar iesauku «Redžs mūķīze­ris», spīdējis pie kramplaužu debesīm kā pirmā lieluma zvaigzne.

Caurcauri ar džinu piesūcinātais Mūna informators at­zinās, ka gan ar Džeku Ever-Smitu, gan ar tolaik jau izdaudzināto Redžinaldu Smicu viņš iepazinies tieši San- trentinas cietumā. Ieslodzījumā viņi visi trīs devuši svi­nīgu solījumu neaizmirst cits citu.

Džeka kādreizējais paziņa apgalvoja, ka tas, saglabājis visam mūžam pateicības jūtas pret savu skolotāju, laiku pa laikam apciemojot Smicu, nemaz nerunājot par apsvei­kumiem Ziemsvētkos.

Redžinalds Smies dzīvoja Laskariotasā, nelielā pilsētiņā Rietumu piekrastē, tikai simts jūdžu atstatumā no «Zelta ekspreša» maršruta". Un, ja tā., kāpēc tad mums ar Mūnu neaizceļot uz Elisona rēķina, baudot plaši izbazūnētās pa­sakainās priekšrocības, piemēram, vilciena bāru ar teica­miem un, galvenais, bezmaksas dzērieniem?

Domājot par Smicu, kurš varbūt spēs ienest kādu gais­mas staru visai miglainajā notikumu jūklī, es aizmirsu izslēgt televizoru. Atcerējos savu pirmītējo nodorņ.uv pa­spēru dažus soļus un jau izstiepu roku.

Mūns, rāmi turpinādams kūpināt cigāru, ar majestā­tisku žestu apstādināja mani

— Jūs taču gribat redzēt Džeku, par kura parādīšanos jūsu Mimervu brīdinājusi mistiskā priekšnojauta? Tad, lūdzami, netraucējiet šim pareģojumam piepildīties. Mūs­dienās neviena vīzija nav iespējama bez televīzijas.

Nuipat diktore vēl bija stāstījusi par lietusgāzēm Rie- tumaa piekrastē, no kurām cilvēkus paglābj vienīgi jaunas konstrukcijas lietussargi «Portatīvjumts-83».

Pēkšņi, it kā vēlēdamās apstiprināt, ka Mūnam piemīt pravietiskas spējas, viņa aprāvās pusvārdā.

Gluži bez pieteikuma uz ekrāna parādījās Džeks Kreilis. Viņa seja aizņēma visu platību, labā auss pat palika ārpus ietvara. Katra krunciņa izskatījās kā aiza, ādas poras drīzāk atgādināja Mēness krāterus. Milzīgā mute atvērās kā lielgabala rīkle, no tās kā šāviņi izlidoja vārdi: * — Es, Merlins Hausmanis, kuru gan policija, gan visi citi idioti uzskata par Džeku Kreili, Den-Grab-Hisiba asistentes nāvē neesmu vainīgs!

Seja pazuda. To nomainīja Elvīra Zamora. Gulēdama uz krāšņa porolona dīvāna, viņa ar sevišķi apburošu smaidu uzrunāja skatītājus:

— Dārgie draugi, mēs vēl atgriezīsimies pie šīs inter­vijas, kuru uzskatu par sensacionālāko notikumu savās reportieres gaitās … Bet tagad vispirms pastāstīšu, parei­zāk, parādīšu, kā man izdevās to dabūt. Cerēdami, ka Džeks atsauksies mūsu aicinājumam, bijām jau iepriekš teicami sagatavojušies. Kadrus, kurus jūs redzēsiet, uzņē­muši mūsu operatori, kas bija noslēpušies sienas skapjos vai tēloja nejaušus garāmgājējus uz ielas. Bez tam Džeka Kreiļa vīri, sperdami visus iespējamos piesardzības soļus, laimīgā kārtā nepārmeklēja mani. Manā jostas sprādzē bija iemontēta filmas kamera, bet auskaros tikpat minia­tūrs diktofons.

Bet tagad skatieties šos filmā uzņemtos dokumentālos kadrus!

Tā pati istaba. Elvīra kairinošos rītasvārkos zvilnē uz dīvāna. Zvana telefons. Elvīra pieskrien klāt. No sienas skapja apaļā cauruma izlien kameras objektīvs.

— Klausos! — Elvīra piespiež muti pie telefona.

It kā no tālienes atskan mazliet pārvērsta balss:

— Runā Merlins Hausmanis. Esmu gatavs atsaukties «Universālās panorāmas» aicinājumam. Pie jums ieradī­sies mani palīgi. Izpildiet visu, ko tie jums liks. Ja jums iešausies prātā brīdināt policiju, daru jums zināmu — tik­līdz nolikšu klausuli, vads tiks pārgriezts!

Elvīra ātri apģērbjas. Apliek jostu ar iemontēto kameru, iekniebj ausīs auskārus-diktofonus.

Pie durvīm zvana.

Ienāk divi vīrieši, kuru sejas daļēji aizklāj dziļi pār pieri uzvilktas platmales, lielas melnas acenes, pielīmēta bārda un ūsas.

Viens no tiem piegrūž pistoli Elvīrai pie sāniem un stumj uz durvju pusi.

Iela. Džeka rokaspuiši iegrūž Elvīru melnā au'tomobilī «Fords-Sāga-83», kura numurs notašķīts ar dubļiem. Viens no tiem uzbāž viņai galvā maisu, otrs steigšus aizrauj aizkariņu.

Melnā mašīna, spēji uzņemdama ātrumu, aizbrauc, bet tā joprojām vīd ekrāna dziļumā, tāpēc skatītājam atļauts secināt, ka tai pa pēdām brauc mašīna ar «Universālās panorāmas» operatoriem.

Pēkšņi no šķērsielas iznirst mašīna ar garu piekabi. Aiz­šķērsodama ceļu sekotājiem, tā apstājas. Izlec šoferis, knibinās ap motoru. Vēl kādu brīdi objektīvs aiz tīras inerces turpina rādīt mašīnu ar piekabi. Tas ir kādas mē­beļu firmas izvadājamais vāģis, uz piekabes uzmālēts tāds pats dīvāns kā Elvīras istabā.

Tumsa.

Acīmredzot operatori, atģidušies, ka Džeka puišiem iz­devies tikt vaļā no sekotājiem, pārtraukuši uzņemšanu.

Ekrāns atkal iegaismojas.

Redzama istaba, kuras vienīgā iekārta sastāv no diviem krēsliem. Kaila arī siena, ja neskaita logam priekšā aiz­vilktu plāna neilona aizkaru. Pa logu ik pēc brīža vāji iespīd kāds reklāmas uzraksts. No tā salasāmi tikai daži burti: «Garants-Lu …»

Uz krēsla, šķirstīdams grāmatu, sēž Džeks Kreilis.

— Redziet nu, jūsu vēlēšanās piepildījusies, — viņš ņirdzīgi saka, aizcirzdams sējumu. — Vēlējāties uzzināt patiesību? Lūdzu! Mani sauc Merlins Hausmanis, es rak­stu un izdodu romānus. Starp citu, vai esat lasījusi «Mek­sikāņu serenādi»? — viņš pavicina grāmatu. — Tūlīt var redzēt, ka ne. Es personiski pārlasu jau pa trešam lāgam, atrazdams aizvien jaunas lappuses, kuras būtu vērts iemā­cīties no galvas. Bet jums, protams, nav laika labai litera­tūrai. Jūs ar savu profesoreli, kas uzskata sevi par izcilu psihologu, esat aizņemti — jums jādzenas pakaļ lētām sensācijām. Iegaumējiet, ja jūs joprojām man piešūsiet citu grēkus, jums un jūsu profesoram klāsies plāni. Kaut arī esmu tikai rakstnieks, gan pratīšu ar jums izrēķināties.

— Piedodiet, Džek, — Elvīra pieglaimīgi iesāk. — Vai esat ar mieru atbildēt uz kādu delikātu jautājumu?

— Džeku meklējiet citā vietā! Esmu nevis Džeks, bet Hausmanis! Un prasu, lai mani tā arī uzrunātu!

— Ir jau labi, Hausmaņa kungs! Nedomājiet, ka es jūs nesaprotu. Gan kā rakstnieks, gan kā meistars… kādā citā žanrā jūs taču esat pieradis pie pseidonīmiem. Un kas tur sevišķs? Džekam Ever-Smitam tādas pašas tiesības saukties tagad par Merlinu Hausmani kā kādreiz par Džeku Kreili.

— Ārā! — Džeks viņai uzbļauj. - .

Dibenplānā parādās viņa puiši ar pistolēm rokās.

— Ņemiet vērā, ja es tagad aiziešu, pasaule varbūt nekad neuzzinās patiesību. Tātad nav jūsu interesēs mani izmest.

— Atstājiet viņu! — Džeks pamāj puišiem, kas draudīgi pietuvojušies Elvīrai. — Jūsu rīcībā desmit minūtes. Tātad sāciet vien ar savu delikāto jautājumu, — viņš izsmējīgi atļauj.

— Vai jūs nogalinājāt senjoritu Aurēliju? Un, ja tas ir tiesa, tad kādu iemeslu dēļ?

— Ne prātā nav nācis! Šajā nolādētajā koncerthallē gadījos pilnīgi nejauši. Nopirku biļeti steigā, pat īsti nezi­nādams uz ko, cerēju nokļūt uz kādu labu koncertu… Ziniet, rakstniekam reizēm der paklausīties Haidnu vai Mocartu, tas rada nepieciešamo emocionālo iedvesmu lirisku ainu sacerēšanai.

— Kurš tad viņu nonāvējis, ja ne jūs? Kriminālisti vienā balsī apgalvo, ka …

— Nezinu, ko apgalvo kriminālisti, es par to nospļau­jos. Tādā vietā, kur visādi triku taisītāji pūš publikai miglu acīs, viss ir iespējams. Nemaz nebrīnītos, ja tas garais Deilijs būtu viņu noindējis, viņš taču tāpat stāvēja blakām.

— Bet, ja jūs nenogalinājāt, kāpēc tad vajadzēja bēgt?

— Neizliecieties lielāka muļķe, nekā esat. Jūs uzrīdījāt man virsū policiju, jūs no manis, pašaizliedzīga literatū­ras darboņa, iztaisījāt mistisku ļaundari! Vai esat aizmir­susi, ka jūsu dēļ man vajadzēja bēgt no cietuma? Starp citu, tā bija pirmā reize mūžā, kad ļāvos sevi pierunāt kāpt helikopterā. Neciešu vibrāciju un rūkoņu, ko rada šis idiotiskais propellers.

— Ja esmu jūs pareizi sapratusi, tad jūsu pazušanai no koncerthalles nav nekāda sakara ar senjoritu Aurēliju, par kuras nāvi jums tobrīd nebija ne jausmas?

— Tieši to pūlos jums ieskaidrot. Kas tad man, varas iestāžu vajātam nevainīgam cilvēkam, vēl cits atlika, kad tā saucamais maģiskais spēks norāva man lieko bārdu?

— Brīvprātīgi atdoties policijas rokās, — Elvīra saka.

Džekam pasprūk gārdzoši smiekli.

— Lai pēc tam ar advokātiem mēģinātu pierādīt savu nevainību? Vai kāds no žūrijas locekļiem būtu man ticējis pēc visa šī trača?

— Jums taisnība. Es personiski un līdz ar to «Univer­sālā panorāma», kuru pārstāvu, ticam, ka jūs esat nelai­mīgas sakritības upuris. Vēl vairāk — profesors LatOns lūdza jums apliecināt, ka gadījumā, ja tiksiet atkal apcie­tināts, mēs uz sava rēķina nolīgsim vislabākos advokātus, lai tie varētu aizstāvēt jūs pret nepatieso apvainojumu slepkavībā.

— Tā man vēl trūka! — Džeks triec dūri pret grāmatu. — Varu iedomāties, kā izskatīsies jūsu organizētā aizstā­vība … Kaut kāds apsūnojis paragrāfu dīdītājs, piedzer­dams pa malkam no «Kosmo-Kolo» blašķes, ņemsies vien­muļi uzskaitīt visus man piedēvētos noziegumus, bet pēc tam pateiks, ka tik plaša vēriena noziedznieks nav spējīgs izdaHt sīku slepkavību. Pasakiet savam profesorelim, ka iztikšu bez viņa atbalsta!… Nē, nevajag, gan jau pats viņam pateikšu.

— Vai tas nozīmē, ka jums ir nodoms satikties ar viņu?

— Iespējams.

— Kur un kad?

— Nav jūsu darīšana!

— Tad atļaujiet man izteikt savu minējumu. Mūsu pir­mās intervijas laikā jūs izteicāties, ka gatavojaties braukt ar «Zelta ekspresi». Kā jums zināms, profesors Latons būs viens no pasažieriem.

— Nu, ja jau jūs mani pieķērāt, nenoliegšu. Es ceru ar viņu tikties «Zelta ekspresī».

— Tādā gadījumā novēlu jums patīkamu ceļojumu! Tur jūs atradīsiet pašu spožāko sabiedrību.

— Spožāko? — Džeks nicīgi saviebjas. — Stulbu nau­das maisu bars!

— Piedodiet… Tur taču būs tāds spīdeklis kā senators Validons?

— Aitasgalva! — īsi noskalda Džeks.

— Bet asprātīgā Deizija Mārča?

— Mazā kobra, kas nezina, kur likt savu indi.

— Un ko jūs sakāt par slaveno spāņu dziedātāju Ro­bertu Mauritāno?

— Kā nopietns rakstnieks vairāk cienu Brāmsu vai Bahu, bet tieši Roberto Mauritāno māksla man arī tuva. Viņam ir teicama itāļu belkanto skola un tā tālāk… Zi­nāt, laba mūzika-, pat ja to izpilda saldenā estrādes stilā, nekad neatstāj cilvēku vienaldzīgu …

— Un kādas ir jūsu domas par abiem pasta vagoniem, kur «Garanta» seifos glabāsies vairāk nekā divi miljoni?

— Par to pajautājiet īstajam Džekam Kreilim. Bet kā rakstnieks, kuram zināma pieredze kriminālajā žanrā, ap­galvoju, ka pat tāda ar visādiem aizsarglīdzekļiem apgā­dātā vilciena aplaupīšana ir teorētiski atrisināms jautā­jums.

— Liels paldies visu «Universālās panorāmas» skatītāju vārdā. Un nu pats pēdējais jautājums. Kā jūs izturaties pret sievietēm?

Džeks pasmaida — pirmo reizi visas intervijas laikā.

— Kā nu pret kurām. Pret savu romānu varonēm iztu­ros, protams, ļoti labvēlīgi. Pārējās ciest nevaru. Esmu askēts. Kalpošana literatūrai un sekss nav savienojami. Starp citu, laiks jau notecējis! — Džeks ar izteiksmīgu žestu piegrūž Elvīrai pie deguna rokas pulksteni «Mon- blāns».

Ir tieši bez divdesmit minūtēm pusnakts.

Tajā brīdī nodziest burts «G» reklāmas uzraksta frag­mentā «Garants-Lu…».

Džeks Kreilis pieceļas, izslējās visā augumā.

— Svinīgi paziņoju! Es, Merlins Hausmanis, kuru gan policija, gan visi citi idioti uzskata par Džeku Kreili, Den-Grab-Hisiba asistentes nāvē neesmu vainīgs!

Ekrāns satumst. Pēc maza brīža no jauna parādās Elvīra.

— Mēs atkal turpinām tiešo pārraidi! — ar valdzinošu smaidu viņa paziņo. — Nupat redzētie kadri pieder pie vissensacionālākajiem, kādi gadījušies manās televīzijas reportieres gaitās… Nule man zvanīja inspektors Kouls. Policija aicina mani sadarboties, tā lūdz, lai palīdzu sa­meklēt vietu, kur Džeks Kreilis slēpjas no varas iestādēm. Diemžēl biju spiesta atteikties. — Elvīra izteiksmīgi pa­raustīja plecus. — Ko var liecināt cilvēks, kurš divas stun­das ceļojis mašīnā ar galvā uzbāztu maisu? Bez tam esmu apsolījusi Džekam neizpaust noslēpumu. Savas saistības mēs allaž izpildām, kā tas zināms mūsu skatītājiem un klientiem!

IZZIŅA

Aģentūra «XX gadsimta gaismas reklāma» uz jūsu pie­prasījumu paziņo, ka saskaņā ar ilgstošu kontraktu ar firmu «Garants» argona uzrakstus ar tekstu «Garants- Lukss-83» esam uzstādījuši mūsu apgabala sekojošos 232 punktos:

1. Andakrika, Setonāda ielā 568 a

(tālāk seko pilsētu un adrešu saraksts alfabētiskā kār­tībā).

Augšminēto gaismas uzrakstu, tāpat ari visu citu mūsu aģentūras uzstādīto uzrakstu remontu veic firma «Elektro».

IZZIŅA

Firmas «Elektro» galvenā valde apliecina, ka šā gada 12. decembri pulksten 23 un 40 minūtēs vecākais mehāni­ķis Horācijs Blavati samainījis izdegušās argona caurules burtam «G» reklāmas uzrakstā «Garants-Lukss-83», kas uzstādīts uz viesnīcas «Kontinentāls» jumta, ar šādu adresi: Ptimarselā, Neatkarības laukumā 3. Divsimt jūdžu rādiusā, par kura centru tiek pieņemts jūsu uzrādītais punkts, nevienam citam šīs firmas reklāmas uzrakstam remonts nebija vajadzīgs.

Ar cieņu

V. Mekifs,

Skaitļošanas centra vecākais statistiķis