Seifam vajadzīgs kramplauzis

PROFESORS LATONS IR APMIERINĀTS

Atskaitot greznās telpas «Universālās panorāmas» ēkā un komfortablo piepilsētas savrupmāju, profesoram Lato- nam bija vēl viena mītne — konspiratīva.

Jāsaka, šis spartāniski iekārtotais vienistabas dzīvoklis, ieslēpts starp hipodroma staļļiem, daudzstāvu garāžām, preču noliktavām un visvisādām piekvēpušām darbnīcām, visvairāk atbilda viņa īstajai būtībai.

Dzīvoklis bija domāts nevis slepeniem grēciņiem, bet gan veikalnieciskiem sakariem, kas prasa īpašu piesar- ļ dzību. Pie profesora Latona klientiem piederēja arī tādi, kuri dažādu iemeslu dēļ nevēlējās, lai publika dabūtu zi­nāt par viņu saiknēm ar «Universālo panorāmu».

Dažkārt šurp atnāca arī gluži citādi ļaudis — viens otrs no tiem, kuri palīdzēja profesoram īstenot viņa reklāmas trikus. Lielajiem uzņēmējiem, kuri veidoja galveno profe­sora klientūru, šie apmeklētāji noteikti liktos mazliet aiz­domīgi.

Taču profesors lieliski apzinājās kādu vienkāršu un to­mēr dziļdomīgu patiesību — reklāma ir tāda pati māksla kā jebkura cita. Vai tad rastos dižena glezniecība, ja, pie šedevra strādājot, meistars baidītos aptraipīt rokas ar krāsu?

Saklausījis zvanu, profesors pasteidzās ielaist ciemiņu.

— Prieks jūs redzēt, Hausmaņā kungs! Nāciet tik iekšā!

Atbrīvodamies no mēteļa un platmales, Merlins Haus­manis īgni purpināja:

— Kā man apnikusi šī jūsu piesardzība! Nometinājāt

mani draņķīgā viesnīcā, kurai nav pat bāra, turklāt ar svešu vārdu! Tiekaties ar mani nevis kabinetā, kā pieklā­tos kompanjonam, bet kādā aizdomīgā vietā vēlu vakarā! Taksīša šoferis gandrīz vai atteicās mani vest uz šīm pa­žobelēm, pieprasīja divkāršu maksu.

— Esiet mierīgs, Hausmaņa kungs! Jums, topošajam miljonāram, patiešām nepiestāv apraudāt lieki iztērētu grasi. Kas attiecas uz piesardzību, tad pēc pēdējiem noti­kumiem tā diemžēl ir nepieciešama. Un, galvenais, lūdzu neaizmirst, ka, jūsu kompanjons būdams, es, kaut gan sa­ņemšu niecīgus piecus procentus no peļņas, tomēr rūpējos par jūsu kapitālu kā par savējo.

— Jūsu pašaizliedzībai, profesor, es, jāatzīstas, ne visai ticu. Bet, tā kā jūs man apsolījāt pasaules slavu, esmu spiests pakļauties. Visas šīs nepatikšanas, visa šī konspi­ratīvā dzīve, protams, nav manā gaumē. Taču nekā darīt, slava prasa upurus…

Atzvēlies krēslā, Hausmanis pārlaida skatienu pieticīgi mēbelētajai istabai cerībā saskatīt mājas bāru. Vīlies savās cerībās, viņš nopūtās.

— Varbūt jums tomēr atradīsies kaut kas dzerams?

— Tikai viskijs. — Profesors izņēma pudeli no grāmatu skapja. — Bet kopā ar «Kosmo-Kolo» tas nemaz nav peļams. Neesmu paradis daudzināt savās mājās manu klientu ražojumus, bet šis tonizējošais dzēriens patiešām ko vērts. Ieteicu manis izgudroto kokteili: viena trešdaļa viskija, divas trešdaļas «Kosmo-Kolo».

— Vai tik jūs neuzskatāt mani par atturībnieku? — ni­cīgi atteicies no viņam viesmīlīgi pasniegtās polietilēna pudelītes, Hausmanis ielēja sev glāzē viskiju un iztuk­šoja vienā rāvienā. Vina skatiens ar riebumu nopētīja pu­delīti.

Formas ziņa tā nebija mainījusies, bet etiķete pēc sensa­cionālā notikuma cietuma pagalmā aizvietota ar citu. Jauno rotāja nošu raksts un melodijas teksts: ««Kosmo- Kolo» var dzert bez mitas, spirdzina, spēcina, nesasitas.»

— Tas bija mans ieteikums mainīt etiķeti, — pašapzi­nīgi stāstīja profesors. — Uz ātru roku izgudroju vēl vienu jauninājumu. Vai nemanījāt, ka pudele kļuvusi garāka? Un zināt, kāpēc?

Profesors, paņēmis to rokā, apakšā piespieda. Tūdaļ at­skanēja valdzinošs kontralts, nodziedādams to pašu jau populāro divrindu dziesmiņu.

— Redziet, Hausmaņa kungs, es te izrņantoju savu masu psiholoģijas teoriju attiecībā uz konkrētu televīzijas efektu. Kad Džeks tika nolaupīts no gaisa, miljoni skatī­tāju šo motīvu dzirdēja pirmoreiz. Turpmāk un mūžos šī dziesmiņa būs saistīta ar tonizējošo dzērienu. Ļaudis aiz­gūtnēm pirks šīs pudelītes, īsti neapzinādamies, vai viņi pērk melodiju dzēriena dēļ vai dzērienu melodijas dēļ. Protams, primitīvā muzikālā automātiņa ierīkošana gan­drīz vai divkāršojusi pašizmaksu. Toties pieprasījums dažu dienu laikā sasniedzis gluži fantastiskus apmērus, tādējādi ar uzviju kompensēdams papildu izdevumus.

— Varbūt pietiks runāt par «Kosmo-Kolo»? — neapmie­rināti saviebās Hausmanis, ieliedams sev vēl vienu glāzi viskija. — Ja nemaldos, jūs ataicinājāt mani nevis degus- tēt šo bezgaršīgo ūdentiņu, bet apspriest manas pirmās grāmatas reklāmas kampaņu. Vēlos beidzot uzzināt, kādā vīzē jūs domājat pasniegt publikai «Meksikāņu serenādi»?

— Iespējams, jums pašam radusies kāda ideja? — pro­fesors Latons viltīgi pasmaidīja.

— Noteikti. Jūs rādāt parastu reklāmas filmiņu «Ga- rants-Lukss-83». Tā beidzas ar bēgšanu no cietuma … Skatītājs, bez šaubām, sagaida, ka nu diktors, kā parasti, ņemsies slavināt Elisona ražoto seifu, ar kuru, kā tas nupat uzskatāmi nodemonstrēts, es neesmu ticis galā.

Un te uzreiz — šalcošas palmas, zvaigžņota nakts. No tāluma atlido ģitāras skaņas, starp palmām parādās mans varonis ar ģitāru, no otras puses tuvojas mana varone ar pistoli… Nē, labāk otrādi — viņš ar pistoli, viņa ar ģitāru … Pēkšņi viņi pazīst viens otru! Viņš nomet zemē pistoli, viņa — ģitāru, skūpsts, kaislīgi skāvieni… Nē, labāk otrādi — skāvieni, pēc tam kaislīgs skūpsts.

Tad šī kairinošā aina it kā sastingst. Mēs saprotam, ka tas ir grāmatas vāks. Pašā augšā — «Grāfiene Esperanca Santjago de Bolivara», zemāk, tā pret varones krūšu līniju vai vidukli — «Meksikāņu serenāde». Bet pašā apakšā — līdzīgi ēkas fundamentam — mans vārds. Vārds, kas no šī brīža ieies pasaules literatūrā! … Nu, ko teiksiet?

— Blēņas un vēlreiz blēņas! — profesors Latons sašu­tumā pielēca kājās. — Pie tam tik vecas, cik Noasa šķirsts! Iespējams, savā nozarē jūs esat ģēnijs, bet no reklāmas saprotat mazāk nekā sikspārnis no abstraktās mākslas. Tas ir, ne gluži… Jo sikspārnis jau no dzim­

šanas akLs. Pareizāk būtu teikt, ka jums par reklāmu tāda pati saprašana kā cilvēkēdājam par diētiskajiem salātiem!

— Ko tad jūs liekat priekšā? Atkal kaut ko supersensa- cionālu? — Hausmanis viebās.

— Tūlīt redzēsiet! — profesors Latons viltīgi piemiedza vienu aci, bet ar otru nopētīja pulksteni. — Tā kā būtu laiks!

Nogaidījis dažas sekundes, viņš ieslēdza mazo portatīvo televizoru, kuru bija atnesis šurp īpaši šim nolūkam. Savā konspiratīvajā dzīvoklī profesors necieta tehniku.

Uz ekrāna parādījās guļamistaba, ielas uguņu atspīdu- miem izgaismota. Kāds nemierīgi sagrozījās gultā. Iede­gās naktslampiņa. Kaila sievietes roka paņēma no galdiņa flakonu ar labi pazīstamo uzrakstu «Mediss un dēli ga­rantē jums ciešu miegu». Roka citu pēc citas izzvejoja četras tabletes, naktslampiņa nodzisa.

Tumsā nesaredzamā gulētāja grozās, nevarēdama aiz­migt. Skan ilgstošs vaids, iedegas visas lampas, nežēlīgi apgaismojot bezmiega izmocītu seju. Ja nebijušas šīs cie­šanu pēdas, guļošā meitene skaistuma ziņā būtu tālu pār­spējusi visdaiļākās kinozvaigznes.

Burvīgo acu izmisušais skatiens, kā glābiņu meklējot, klīst pa istabu, beidzot nejauši apstājas pie kādas grā­matas.

Skaistule negribīgi sāk lasīt. Pēkšņi notiek brīnums. Pret pašas gribu viņas plaksti aizveras, svētlaimīgas žā­vas nogludina rievas izmocītajā sejā. Pēc brīža viņa cieši aizmigusi.

No rokas izslīdējusī grāmata nokrīt uz grīdas. Uz vāka redzams cilvēks, kurš, jāteniski apsēdies uz milzīgas pu­deles, paceļas gaisā. Debesis blīvi noklāj teksts:

Grāfiene Esperanca Santjago de Bolivara MEKSIKĀŅU SERENĀDE

Merlina Hausmaņa izdevniecība

No pagultes izlien rūķītis (mazliet līdzīgs profesoram Latonam) un, viltīgi pamirkšķinājis (arī šai ziņā viņš stipri atgādina profesoru Latonu), čukst:

— Labākais līdzeklis pret bezmiegu — Merlina Haus­maņa izdevniecības romāni.

Profesors gaidīto ovāciju vietā sadzirdēja nešpetnu bļā­vienu:

— Tā ir ņirgāšanās! Es jūs nositīšu!

Savilcis rokas dūrēs, Merlins Hausmanis metās virsū profesoram. Tas laidās bēgt. Apgāzdami krēslus, abi riņ­ķoja pa istabu, līdz profesoram beidzot izdevās sasniegt durvis. Ātri izlēcis gaitenī, viņš sparīgi aizcirta tās un aši aizslēdza.

Kamēr apmeklētājs bezspēcīgās dusmās bungoja pa dur­vīm, profesors no droša aizsega kliedza:

•— Mana reklāma ir vairāk nekā ģeniāla! Vispirms ar vienu triecienu esmu iznīcinājis firmu «Mediss un dēli». Pēdējā gripas epidēmija ļāva viņiem saraust veselu ba­gātību. Panākumi tā sakāpa viņiem galvā, ka šie plānprā­tiņi anulēja kontraktu ar «Universālo panorāmu».

— Kas man daļas gar firmu «Mediss un dēli»? — klie­dza pretī Hausmanis. — Zinu tikai vienu — manu grā­matu nāksies izmest mēslainē!

— Saderam, ka cilvēki stāvēs pēc tās rindā!

— Varbūt vienīgi aptiekās, kur to pārdos uz receptēm kā sevišķi oriģinālas miega zāles.

— Mierīgāk! Mierīgāk! Uzklausiet mani! Apgriezieties un paskatieties uz ekrānu! Pārraide taču vēl nav galā! Jūs palaidīsiet garām pašu galveno.

Hausmanis, mazliet norimis savās dusmās, pašķielēja uz televizoru. *

Skaistule turpināja gulēt, bet tagad viņa bija ne tikai cieši aizmigusi, viņa redzēja sapni. Sī sapņa vīzijas it kā dubultplānā montējās ar svētlaimīgi dusošo ķermeni, no kura, vienmērīgās, dziļās elpas iekustināta, pamazām noslīdēja vieglā neilona sega.

Viņas sapnis rādīja tos pašus jau pazīstamos Džeka Kreiļa piedzīvojumus. Fantastiskā tempā tie gluži kā mult­filmas kadri sekoja cits pēc cita.

— Ko tagad teiksiet? — profesors bija nemanot atgrie­zies istabā.

— Izdoma nenoliedzami atjautīga, — Merlins Haus­manis negribīgi apliecināja. — Tomēr man būtu divi iebil­dumi.

— Klāstiet vien vaļā! Nekautrējieties! — vēlīgi atļāva profesors.

Merlins Hausmanis nervozi soļoja pa istabu, reizi pa reizei pablenzdams uz ekrāna pusi.

«Universālā panorāma» rādīja jau gluži citu * pro­grammu — lietusgāze, peļķes, salijuši gājēji. Arēji tas bija parasts tēlojums, kādas lietainas dienas ieskicējums. Bet aiz tā varēja slēpties tikpat labi galošu vai lietussargu propaganda vai arī reklāma mākslīgai aplaistīšanas ierī­cei.

Merlinam Hausmanim aiz mirdzošajām ūdens straumēm joprojām rēgojās guļošās skaistules kairinošais augums.

— Ko jūs klusējat? — profesors ironizēja. — Re nu, arī jūs ļāvāt sevi iespaidot. Jums bija iespējams pašam pārliecināties, ka mana psiholoģiskās apstrādāšanas me­tode sašķoba jebkuru emocionālu čaumalu ikvienā intelek­tuālā līmenī.

— Patiešām jūtos sašķobīts, — smīnīgi atzina Merlins Hausmanis. — Sī jūsu skaistule iedarbojas pat uz mani, kas, literatūrai kalpodams, atteicies no jebkurām lētām baudām. Un tieši tādēļ…

Spēji apstājies, Hausmanis nosodoši uzlūkoja profesoru.

— Es nekādā ziņā nevēlos, lai maniem nākamajiem lasī­tājiem rastos maldīgs priekšstats, it kā manās grāmatās būtu pornogrāfija. Morālās dabas apsvērumi šoreiz nav izšķiroši. Pornogrāfija novecojusi tāpat kā klasiskā litera­tūra.

— Apžēliņ! — profesors sašutumā savēcināja abas ro­kas. — Kas nu tā par pornogrāfiju! Vai tad jūs nemanījāt, ka meitenei mugurā gluži pieklājīgs naktskrekliņš? Pie tam līdz pašām potītēm, turklāt no solīda, tikai par piec­desmit procentiem caurspīdīga neilona! Tieši otrādi, mana pārraide apelē nevis pie zemiem instinktiem, bet pie tās romantiskās stīgas, kas trīso katrā cilvēkā, pat ja viņš ir impotents!

— Strīdēties ar jums par psiholoģiskām finesēm nav no­zīmes, — Merlins Hausmanis greizi pasmaidīja. — Nav izslēgts, ka šoreiz jums zināma taisnība. Tad atliek vie­nīgi otrais iebildums. Neviens izcils rakstnieks negribētu, lai viņa romānus ieteiktu ciešam miegam. Protams, pirmo iebildumu jūs atspēkojāt. Un tomēr …

— Tik tiešām, — profesors sajūsmināts atzina. — Mē­ģiniet iztēloties, kādi protesti birs pār mani, tiklīdz cilvēki izlasīs jūsu grāmatu: ««Universālā panorāma» mūs pie­krāpusi! Visu nakti negulējām, lasīdami šo saviļņojošo romānu!»… Sašutuma pilnas vēstules avīzēm, nemitīgi tālruņa zvani… Jūs iesūdzat «Universālo panorāmu» tiesā, jūsu advokāti prasa miljonu kompensāciju par pres­tiža graušanu un materiālajiem zaudējumiem. Troksnis, skandāls! Prese un televīzija ar divkāršu apetīti atgremo visu, kas saistīts ar jūsu vārdu — ielaušanos «Garanta» kantori, apcietināšanu noslēpumainā raķešu šahtā, nedzir­dēti pārdrošo izbēgšanu no cietuma!… Esmu pārliecināts, ka pat aklie pa galvu pa kaklu skries pirkt jūsu grāmatu.

— Ja tā labi padomā, jūsu ideja ir diezgan atjautīga, tā sagrozīs publikai galvu, — Merlins Hausmanis pēc brīža piekrita. — Bet turpmāk? Kā jūs domājat propa­gandēt manu nākamo grāmatu? — Viņa tonis jau liecināja par pakļaušanos profesora Latona piegājienam. — Ņemiet vērā, mūsu rīcībā nav pārāk daudz laika, puse romāna jau uzrakstīta.

— Nosaukums nav mainīts? — izklaidīgi vaicāja pro­fesors. — Joprojām sauksies «Polārie kāvi»?

— Bez šaubām, — Merlins Hausmanis enerģiski pa­māja.

— Cik atceros, par autoru šoreiz skaitīsies norvēģu rakstnieks Knuts Olafs Nansens-Bergstrēms?

— Esmu pārdomājis. Lai autors saucas Olafs Knuts Bergstrēms-Nansens. Tas skan iespaidīgāk.

— Labi! Kad grāmata izslīdēs svētlaimīgi aizmigušajai skaistulei no rokas, uz vāka varēs izlasīt šo jūsu jauno pseidonīmu un nosaukumu «Polārie kāvi». Viss pārējais paliek bez mazākā grozījuma … Vai jūs maz apjaušat, ka esmu jūsu precei nodrošinājis reklāmu nevis vienai reizei, bet mūžīgiem laikiem? Skatītājiem pamazām izveidosies vienkārša nosacīta masu refleksa vietā — hronisks nosa­cīts masu reflekss!… Starp citu, sava kapitāldarba nāka­majā izdevumā ievietošu papildu nodaļu, veltītu tieši šai ārkārtīgi interesantajai problēmai. — Un profesors Renē Latons, kuram šī doma nule kā ienāca prātā, skaļi nošķau­dījās.