Seifam vajadzīgs kramplauzis

KRISTOFORS DEILIJS

Profesora Latona sekretārs pat neuzskatīja par vaja­dzīgu pieteikt mūs savam šefam. Acīmredzot iedarbojās parastais reflekss — piedalīdamies «Universālās panorā­mas» pārraidēs, mēs bijām kļuvuši par tādiem kā kolē­ģiem. Tādēļ sekretārs tikai draudzīgi uzsmaidīja un nevē­rīgi parādīja uz durvīm, aiz kurām varēja sadzirdēt balsis. Mēs iegājām telpā, kas bija domāta filmu demonstrēša­nai, un apstājāmies uz sliekšņa. Telpa bija visai plaša, mēs stāvējām ēnā, tādēļ neviens mūs nepamanīja.

Profesors Renē Latons rāvās vai pušu starp divām pil­nīgi atšķirīgām nodarbībām — niknu strīdu ar Elisonu un jaunas reklāmās filmiņas caurskatīšanu.

Noskatīdamies atsevišķus, vēl nesamontētus kadrus, kas uzzibsnīja uz sienas ekrāna, profesors šo to atzīmēja blok­notā turpmākiem apsvērumiem vai arī tūlīt deva pa inter- komu attiecīgus norādījumus.

Netālu no ekrāna žāvādamies stāvēja padrukns -pus­mūža vīrs ar plecos ierautu lielu galvu. Pāri ekrānam

Siamas karaļgalma svinīgās procesijas priekšgalā soļoja milzīgs balts zilonis. Aiz šķēpnešiem un tempļa dejotājām parādījās vēl viens zilonis, prāvāks par pirmo. Uz tā va­renās muguras ritmiski cilājās dārgakmeņiem bagātīgi izrotāts zelta tronis. Bet uz troņa majestātiski līgojās milzu pudele ar uzrakstu:

«Baltais zilonis — karaliskais viskijs, ko dzer visi!»

— Profesor, vai jūs patiesi man nepalīdzēsiet? — līdz slieksnim, kur mēs joprojām stāvējām, atlidoja Elisona satrauktā balss. — Mēs taču esam veci sabiedrotie. Ar jums varu būt gluži atklāts … Es atrodos bankrota priekš­vakarā.

— Nedzirdu nekā jauna, — izklaidīgi atcirta profesors. — To pašu jūs man apgalvojāt jau toreiz, kad mēģināju izvilkt jūs no finansiālās ķezas ar Džeka Kreiļa palīdzību.

— Tagad stāvoklis daudz nopietnāks. Jūs taču zināt, kādus zaudējumus man sagādāja «Zelta ekspreša» aplau­pīšana.

— Tāpat zinu, ka tos atlīdzinājusi apdrošināšanas sa­biedrība, — profesors atrūca.

— Bet es savukārt biju spiests izmaksāt visu summu depozītu īpašniekiem.

— Tas nu gan neapdomīgi darīts! — profesors pavīp­snāja. — Būtu jūs labāk ar visu šo smuko naudiņu aiz­laidies uz kādu vietu, kur jūs neaizsniegtu ne rūpes, nedz kreditori.

Un, jau piemirsis Elisonu, profesors īgni iekliedza inter- komā:

— Vai jūs esat prātu zaudējis! Priekšpēdējā kadrā, kad zilonis nometas ceļos, aizmugurē skaidri redzams «Plastmodes» plakāts. Vai tad īpaši jāaizrāda, ka šī firma nav mūsu klients? Jebšu pēc jūsu uzskatiem, mūsu pienākums sagādāt viņiem bezmaksas reklāmu tādēļ vien, ka Elvīra valkā viņu ražojumus?

— Jūs vēl neesat aizgājis? — viņš pēc brīža jautāja, uzmezdams Elisonam dzestru skatienu.

— Profesor, es jūs lūdzu, apžēlojieties! Mani jau tā apsēdušas nelaimes. Pēc vilciena aplaupīšanas neviens vairs negrib pirkt manus seifus, kontrakti Haida kompre­soru un citu uzlabojumu izmantošanai anulēti, turklāt sa­skaņā ar tiesas lēmumu saņemtās summas jāatdod atpa­kaļ. Un tagad vēl jūs pagriežat man muguru!

— Ko tad es, pēc jūsu domām, varu izdarīt?

— Visu! Itin visu! Jūsu rokās ir burvju zizlis! Pietiek ar to pieskarties jebkuram priekšmetam, kaut vai vienkār- šam laukakmenim, un pircēji kā traki tūlīt izķer visus krājumus! Jūsu spēkos paglābt mani, — Elisons, gluži kā slikts aktieris, lauzīja rokas.

Profesors palika nesatricināms.

— Varu jums atbildēt vienīgi to pašu, ko reiz kāda slavena burve teikusi Kārlim Pirmajam, kad tas iedomā­jās ar burvestības palīdzību iznīdēt savus pretiniekus.

— Kārlis Pirmais? — Elisons nomurmināja. — Tā kā neatceros. Ar ko viņš ir slavens?

— Galvenokārt ar to, ka viņam nocirta galvu. Bet bez tam viņš bija Anglijas karalis.

— Un ko tā burve viņam teica?

— «Jūsu karaliskā augstība, tādam neveiksminiekam kā jūs pat burvestība neko nelīdzēs,» — smīnēdams noci- tēja profesors Latons.

Elisons aizklāja seju ar rokām un, smagi vilkdams kā­jas, devās uz durvīm. Savā izmisumā nekā neredzēdams, viņš droši vien būtu man uzskrējis virsū, ja es laikā neat- lēktu sānis.

Tikai tagad profesors pamanīja mani un Mūnu.

— Jūs? Jūtos pagodināts! — viņš liekuļoti mundri iesaucās. — Pie viena varu jūs iepazīstināt!… Semjuels Mūns! Kristofors Deilijs! Un tas ir mans klients Merlins Hausmanis! — viņš norādīja uz drukno lielgalvaino vīru.

— Vai jūs jau lasījāt manu jauno romānu «Polārā sere­nāde»? — Hausmanis, pavirši sarokojies ar mums abiem, izvilka kādu sējumu no grāmatām piebāzta portfeļa. — Tādā gadījumā atļaujiet uzdāvināt… Diemžēl nosau­kumu nācās mainīt. Agrākais skanēja izteiksmīgāk — «Polārie kāvi»… Bet, ko lai dara, biju spiests piekāpties publikas gribai… Tagad viņi visu mūžu prasīs no manis serenādes … Jā, dārgo profesor, man ir labas ziņas! Pēc tirāžas «Meksikāņu serenāde» jau pārspējusi visus klasiķu izdevumus, drīz tā sasniegs «Visiem pieejamo dievvārdu» rekordskaitļus!

Es uzmanīgi nopētīju plaukstošo izdevniecības īpaš­nieku. Gan ar īsto Džeku, gan ar tā lomas tēlotāju Džeku Lekner-Smitu Merlinam Hausmanim izskata ziņā nebija nekā kopēja. V.,

Izdalījis mums ar Mūnu pa eksemplāram, Merlins

Hausmanis izvilka no portfeļa sevišķi greznu sējumu — cietos vākos, ar apzeltītām malām.

— Un tas būs jums, dārgo profesor! — viņš svinīgi teica, veicīgi rīkodamies ar pildspalvu. Pāri viņa mugu­rai izlasīju topošo ierakstu:

Dārgajam profesoram Latonam

ar atzinību par viņa pūlēm manu darbu popularizēšanā.

Merlins Hausmanis

alias grāfiene Esperanca Santjago de Bolivara, alias

Olafs Knuts Bergstrēms Nansens, tāpat ar jūsu ziņu

Džeks Kreilis (alias Džeks Ever-Smits, alias Roberto

Mauritāno, alias Džeks Lekner-Smits).

— No jūsu puses tas ir ļoti laipni, — profesors iesmē­jās. — Jo vairāk tāpēc, ka tieši šodien kāda laba paziņa arī atsūtījusi man savu jaunāko darbu ar pašrocīgu veltī­jumu.

— Jūsu paziņas mani neinteresē! — diezgan strupi pār­trauca Merlins Hausmanis. — Labāk padomāsim, kā pa­sniegt manu trešo romānu. Pēc nedēļas tas būs gatavs, īsts šedevrs — augstākās aprindas, liela mīlestība, gangsteri, vilciena aplaupīšana… Vēl neesmu īsti drošs par nosaukumu… Būs jāizvēlas starp «Miljonāru sere­nādi» un «Gangsteru serenādi».

Kad Merlins Hausmanis beidzot aizgāja, profesors La­tons piecēlās.

— Es nojaušu, kādā sakarībā jūs esat nākuši. Bet te nav īstā vieta vaļsirdīgai sarunai. Palūgšu jūs sekot man!

Ceļš rādījās garš — ar liftu nobraucām pagrabstāvā, pēc tam līkumojām pa pustumšiem gaiteņiem. Profesors Latons mīklaini klusēja. Beidzot viņš apstājās pie īpat­nēja veidojuma metāla durvīm. Izņēmis no kabatas at­slēgu, profesors atslēdza tās un ar viesmīlīgu žestu aici­nāja mūs iekšā.

Tā bija visai neikdienišķa telpa, kas atgādināja lielu bankas seifu. No metāla ietvariem, kas bija vienmērīgi sadalīti pa visām četrām sienām, rēgojās četrdesmit ne­liela izmēra ekrāni, atbilstoši televīzijas četrdesmit pamat- kanāliem.

— Sēstieties! — uzaicināja profesors Latons. — Labi vien ir, ka atnācāt. Man, tāpat kā jebkuram mirstīgajam, reizumis rodas vajadzība izsūdzēt kādam savus grēkus… Gadījumā, ja jums kabatā ir noslēpts magnetofons, brī­dinu, ka šī telpa apgādāta ar īpašu ierīci, kas automātiski dzēš ierakstus … Vispirms atbildēšu uz jautājumu, kas jūs laikam visvairāk interesē, — kur pazuduši Den-Grab- Hisiba memuāri? Kā jūs droši vien esat uzminējuši, tos raķešu šahtā slepus pievāca Elvīra. Viņa, protams, gribēja izmantot šo atzīšanos jaunām sensacionālām reklāmas pārraidēm. Bet es nospriedu citādi… Memuāri ir iznīci­nāti … Šaubos, vai jums bez šī lietiskā pierādījuma izdo­sies pārliecināt sabiedrisko domu, ka leģendārais Džeks Kreilis bijis vienīgi kāda fatamorgāna.

Pēc šī ievada labprāt izsūdzēšu savus grēkus. Mans lie­lākais grēks ir tas, ka, mānīdams citus, ļāvu piemānīt sevi pašu. Ar nokavēšanos sapratu, kādu aplamību biju izdarījis, uzņemdamies pakalpot neveiksminiekam Eliso- nam.

Ne jau aizstāvēdamies, bet vienīgi patiesības labā lieku reizi apliecinu to, kas jums pašiem jau zināms, — uz manas sirdsapziņas nav neviena nozieguma. Kad Elisons iepazīstināja mani ar samērā respektablo Voinika kungu, man nebija ne jausmas, ka tā ir tikai viena no Voinika daudzajām maskām. Patiesību uzzināju pēc tam, kad viņš jau bija miris. Mana vienīgā vaina tā, ka es veicināju Džeka Kreiļa mīta tapšanu.

Visas epizodes izplānotas manā kabinetā, izmēģinātas manā režijā.

Sākumā gribēju izmantot savu ģeniālo ideju Elisona interesēs. Taču jau nākamā dienā, kad Merlins Hausma­nis iepazīstināja mani ar savu daudzsološo ieceri, sapratu, ka mans reklāmas šedevrs pārāk grandiozs, lai kalpotu tikai vienam klientam.

Pamazām Hausmaņa romānam pievienojās tonizējošais dzēriens «Kosmo-Kolo» un vēl daudz kas cits. Mans Džeks Kreilis bija tikpat kā alķīmiķa burvju retorte — lai ari ko met iekšā, viss pārvēršas tīrā zeltā.

Galu galā izveidojās daudzpakāpju reklāma. Lai jūs labāk saprastu, ko tas nozīmē, minēšu divus piemērus, kurus atradīsiet mana kapitālā darba nākamajā izdevumā.

Iedomājieties nepieciešamību propagandēt divas pēc savām funkcijām pilnīgi pretējas preces. Parasts rekla­mētājs izvēlētos divus dažādus tekstus, tikai iestarpinā­dams izklaidējošu programmu. Toties es drosmīgi apvie­noju abus elementus: «Ja nevēlaties pieņemties svarā, neēdiet barojošo auzu tumi «Čempions». Bet, ja tomēr ne­varat no tās atteikties,, regulāri lietojiet novājēšanas līdzekli «Kamielis Ārčijs»…» Un tagad citēšu asprātīgu piemēru trīspakāpju reklāmai: «Visiem zināms, ka viskijs, atskaitot marku «Baltais zilonis», rada paģiras. Taču, no­rijuši no rīta vienu tableti «Pretpaģirīns-83», jūs ar div­kāršu ēstgribu iebaudīsiet barojošo auzu tumi «Čem­pions»!»

Manis radītais Džeks Kreilis bija tieši tāda daudzpa­kāpju raķete, spējīga pacelt debesīs mani pašu un visus manus klientus, lai cik to būtu.

Un tomēr paklupu. Sākumā pret slepkavību koncert- hallē, vēlāk pret «Zelta ekspreša» aplaupīšanu.

Jau toreiz pēc slepkavības vajadzēja saprast, ka manas kārtis jauc daudz izveicīgāks pretinieks. Taču joprojām biju kā akls, jo uzskatīju, ka labi pazīstu cilvēkus un tā­pēc līdz šim biju guvis tik daudz uzvaru. Man, izcilam psihologam, ne prātā neienāca, ka šis Voiniks, kas reizu­mis pildīja veikalnieku delikātus uzdevumus, varētu būt slīpēts supernoziedznieks.

Tāpēc arī iekritu ar «Zelta ekspresi».

Kas iznāca no manas sākotnējās ieceres, kādā veidā viņš to izmantoja, lai nolaupītu turpat trīs miljonus, par to nav ko īpaši stāstīt. Bēdīgi atzīties, ka ģeniālas sma­dzenes cietušas sakāvi sadursmē ar noziedznieku, kurš prot pielāgot savam nelietīgajam mērķim vismodernāko tehniku. Tieši šī tehnikas uzvara pār radošu prātu ir mūsu laikmetam raksturīga iezīme.

Un tagad, reiz jau esmu nolēmis būt vaļsirdīgs līdz galam, atklāšu jums arī ko citu… Jūs droši vien esat lasījis «Telegrāfa» svētdienas numurā Deizijas Mārčas pastāvīgo aili, kurā viņa diezgan klaji runā par manu lomu Džeka epopejā? Tas ir vēl viens cilvēks, kas man devis sāpīgu triecienu.

Deizija Mārča jau no paša sākuma zināja manu noslē­pumu, jo viņai piemīt spēja ielīst jebkurā spraugā, lai cik šaura tā būtu.

Izmanījos noslēpt patiesību no policijas, daļēji pat no jums abiem. Bet noslēpt kaut ko no viņas nav iespējams. Un zināt, kāpēc? Viņa sava diezgan ievērojamā honorāra divas trešdaļas izmanto, apmaksājot neskaitāmu informa­toru pakalpojumus. Starp citu, viens no tiem bija Elisona uzticamais sulainis Džonsons. Pat tādā sīkumā šim ne­laimes putnam Elisonam neveicās.

Tagad atliek vienīgi paskaidrot, kurš īsti nodevis mani Deizijai Mārčai. Tas bija mans brālis profesors Rauls Latons. Pagājušo gadu Deizija Mārča lūdza viņu uzņemt savā klīnikā kādu paziņu — ar mums konkurējošas televī­zijas sabiedrības operatoru. Viņa kaite, tipiska mūsu pro­fesijai, izrādījās stipri ielaista. Nekāda ārstēšana nelī­dzēja. Sis atgadījums beidzās traģiski — kliegdams: «Gribu būt tuvāk dabai!» — pacients izlēca pa trešā stāva logu. Kopš tā laika mans brālis, kura mediķa reputācija bija apdraudēta, nokļuva Deizijas Mārčas nagos.

Starp citu, tieši šodien viņa man atsūtīja savu grā­matu, — un profesors Latons skumji nopūtās.

Nelielais sējumiņš atšķirībā no Merlina Hausmaņa ro­māna izskatījās nepretenciozs. Arī nosaukums «Sabiedrī­bas dvēsele» neko sevišķu neizteica. No vāka lasītājam maigi uzsmaidīja Deizijas lelles sejiņa. Pusi vāka aiz­ņēma anotācija:

«Sekodami pastāvīgās ailes «Kas dzirdams augstākajās aprindās?» autores ieteikumiem, jūs bez sevišķām pūlēm īsā laikā varēsiet kļūt par sabiedrības dvēseli.» Titullapas otrajā pusē Deizija bija ierakstījusi: «Profesoram Renē Latonam, kura trāpīgos psiholoģiskos novērojumus centos noformulēt šī darba pirmajā lappusē.» Norādītajā vietā izlasīju kursīvā saliktu tekstu: