Seifam vajadzīgs kramplauzis

KRISTOFORS DEILIJS

Diena iesākās ne visai veiksmīgi. Par Minervu joprojām nekas nav dzirdams. Parasti viņa, aizbraukdama uz citu pilsētu, mēdz zvanīt vai ik pusstundu, taču šoreiz nav rādījusi nekādas dzīvības zīmes. Varbūt augsti cienīja­mais magu, astrologu un hieromantu asociācijas vicepre­zidents Den-Grab-Hisibs izmantojis manu sievu kādam eksperimentam ar objekta pazušanu?

Izgaisis arī Mūns, kuru es gaidīt gaidu.

Ielicis mapē sviestmaizes un mīlestības vēstuli no foto- korespondentes, kuras laipnību izmantoju, lai pēc kata­strofas nokļūtu Delfosā, devos uz mūsu aģentūru.

Kas attiecas uz mapi, to šorīt bija atnesis izsūtāmais. Tā bija ļoti īpatnēja, mazai, plakanai ceļasomai līdzīga, no sintētiskās ādas, no vienas vietas viesnīcu emblēmām aplīmēta. Tuvāk aplūkojot, izrādījās, ka šķietamās emblē­mas attēlo dažādas ainiņas no Džeka Kreiļa raibajiem piedzīvojumiem.

Iekšējā kabatiņā atradu vizītkarti:

«Džeks Kreilis — alias Džeks Ever-Smits, alias Merlins Hausmanis, alias Roberto Mauritāno

Adreses:

Rakešu šahta, iepriekšējā ieslodzījuma cietums «Termi­nāls», bezadreses konspiratīvs dzīvoklis pretī gaismas reklāmai «Garants-Lukss-83», vilciens «Zelta ekspresis».

Savu pēdējo adresi nopietnu apsvērumu dēļ nedrīkstu atklāt.»

Vēlāk uzzināju, ka tādas mapes «Universālā panorāma», sekodama prezidenta aicinājumam (par kuru man tobrīd nebija ne jausmas), aizsūtījusi visiem klientiem un pastā­vīgajiem skatītājiem, tāpat arī «Zelta ekspreša» bijušajiem pasažieriem.

Kad atnācu uz mūsu detektīvaģentūru, biju spiests vilkties pa nebeidzamām kāpnēm, jo visus četrus liftus (gan parastos, gan ātros) rotāja paziņojums «Slēgts re­montam». Iegājis mūsu kantorī, ar visu mēteli un platmali steidzos pie telefona, lai izteiktu nama pārvaldniekam savu sašutumu. Man par izbrīnu, sadzirdēju viņa jautro balsi:

— Jā, jā, zinu, zinu! Nebaidieties, Deilija kungs, ap to laiku, kad pienāks zārks, kāds lifts jau būs izremontēts.

Pēc šīs dīvainās sarunas galīgi apjucis izgāju kāpņu telpā un, ignorējot arī šeit izkārto paziņojumu «Slēgts remontam», nospiedu lifta pogu. Tas paklausīgi sāka slī­dēt augšup. Durvīm atveroties, ieraudzīju zārku ar vākam piestiprinātu lapiņu:

«Kā vienmēr ikviena mūsu dzīvokļu īrnieku vēlēšanās tiek izpildīta precīzi un bez kavēšanās. Nama pārvaldnieks A. G. Verpats.»

Tikai vēlāk uzzināju, ka mūsu pilsētā apmēram miljons iedzīvotājiem nācies saskarties ar tādiem pašiem «remon­tam slēgtiem» liftiem un no plastmasas izgatavotiem zār­kiem, ko firma «Karnevāla joki» izlaidusi milzīgā dau­dzumā.

Man aiz muguras atskanēja sulīgi smiekli. Tas bija mans kaimiņš — populārzinātnisko filmu studijas īpaš­nieks Pintika kungs.

•— Nu gan mūs izāzējuši! — viņš smējās locīdamies. — Izrādās, lifts strādājis!

Vismazāk viņu pārsteidza pats zārks, it kā tā būtu ik­dienišķa mēbele, ar ko visi lifti pārpilni.

— Esmu sagatavojis jums nelielu dāvanu, — sa­cīja. — Uz kāpnēm tā kā neērti, ieiesim pie jums. Ziniet,

toreiz policista ierašanās mani tā izsita no sliedēm, ka gluži aizmirsu pateikties par meitenēm, kas aiz pārpra­tuma iemaldījās pie jums.

— Pateikties? Par ko īsti?

— Par to, ka jūs pāradresējāt viņas man. No jūsu pu­ses tas bija ļoti augstsirdīgi. Nabadzītes tā gribēja filmē­ties, ka labprāt būtu pozējušas bez maksas arī amatie­rim … Tūlīt pierādīšu, ka protu novērtēt šo jūsu cēlo žestu.

Pintiks izvilka no portfeļa filmu kaseti un projekcijas aparātu.

— Mans izcilākais šedevrs! Pat senatoram Validonam neesmu to vēl rādījis. Un, galvenais, kadros ieraudzīsiet kādu jums tuvu personu… — To pateicis, viņš viltīgi pa­mirkšķināja ar aci un pusteciņus aizsteidzās tālāk.

Noskatījies filmu, kuru Pintiks centās izlielīt kā sevišķi pikantu, sapratu, ka tas bijis tāds pats joks kā plastmasas zārks liftā.

Patiesībā tā bija multiplikācijas filma bērniem, kas vel­tīta Džeka Kreiļa piedzīvojumiem. Džeku, kurš šoreiz drī­zāk izskatījās pēc mikipeles, vajāja kaķi, krokodili, ziloņi, cāļi un citi multfilmu parastie tēli.

Lai jūs nepiedēvētu manam kaimiņam Pintikam pārāk daudz humora izjūtas, citēju kasetē ielikto firmas «Karne­vāla joki» reklāmas prospektu:

«Ja jūs, atsaukdamies uz prezidenta aicinājumu, vēla­ties uzjautrināt savus radus un kaimiņus, kā arī sevi pašu un ja jums nav pa kabatai mūsu lētais plastmasas zārks, iegādājieties gandrīz par velti mūsu īpaši šim nolūkam izgatavoto filmiņu — pārsteigumu. Maldinājuši izjoko­jamo personu ar filmas nosaukumu «Džeks Kreilis ha­rēmā», jūs varēsiet gardi pasmieties, kad šī persona dabūs noskatīties gluži nevainīgo multfilmu «Džeks Kreilis zvēru dārzā».»

Nevaru teikt, ka lauva, kurš pašlaik bija iekodis zobus Džeka biksēs, mani ļoti smīdinātu. Drīzāk otrādi. Savā izklaidībā lauzīju galvu, kas tas par mīklainu prezidenta aicinājumu, kuram visi tik cītīgi cenšas paklausīt.

Ieslēdzis televizoru, tūlīt saņēmu izskaidrojumu no «Universālās panorāmas» diktora.

— Nacionālā humora nedēļas pirmā diena norit sek­mīgi. Atgādinu, prezidents pēdējā preses konferencē, kas notika pēc «Zelta ekspreša» aplaupīšanas, pilnīgi pama­

toti aizrādīja, ka mūsu pesimistiskajos laikos smiekli ir vislabākās zāles. Sakarā ar to senators Validons ierosi­nāja svinēt «Nacionālā humora nedēļu».

Kā mums ziņo, neskaitāmas organizācijas un privātper­sonas ar entuziasmu atsaukušās uz prezidenta aicinājumu.

Humora pēc jāpiemin, ka pat likuma pārkāpēji nav pa­likuši savrup. Pazīstamais automobiļu zaglis Ernijs Viesu­lis aizdzinis tieslietu ministra mašīnu un tūlīt nogādājis atpakaļ kopā ar asprātīgu vēstulīti.

Kā īpašu «Nacionālās panorāmas» ieguldījumu parādī­sim jautru filmu «Vajāšana».

Diktors apklusa. Sākās filma.

Tur tiešām bija ko noskatīties. Jau iepriekš zināju, ka par galveno varoni būs Džeks Kreilis. Taču šoreiz nevis multiplikācijas zīmējums, bet lelle cilvēka augumā, abso­lūti līdzīga Džekam. Tai dzinās pakaļ citas, tikpat naturā- listiskas lelles — inspektors Kouls, seržants Higinss, Mūns un es.

īsti humoristiska man likās nevis šī parodija par reāli eksistējošiem cilvēkiem, bet Elvīras sagudrotā Džeka Kreiļa jaunā nodarbība. Viņš izlaupīja nevis seifus un vil­cienus, bet gluži banāli zaga visbanālākās komerciālās preces, no kurām man palikušas atmiņā vienīgi kārba ar barojošu auzu tumi «Čempions» un firmas «Karnevāla joki» plastmasas zārks.

Piezvanīja inspektors Kouls. Viņš satraukts pateica,, ka mums tūlīt jābrauc uz Portvelkomu.