Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

9

- Jondalar, tu drīksti man izteikt prasību, - Talija atzina. - Atzīstu: varbūt biju pieļāvusi niecīgu varbūtību, ka pārspēsi Talutu, bet nekad nebiju iedomājusies, ka to izdarīs sieviete. Es gribētu apskatīt to… ē… kā tu to sauc?

- Pīķu metējs. Nezinu, kā citādi lai to nosauc. To ideju man dāvāja Eila, kad reiz vēroju, kā viņa apietas ar savu lingu. Visu laiku mocījos pārdomās, kaut es tik tālu un ātri spētu aizsviest savu pīķi, kā viņa to dara ar akmeni un lingu. Tad sāku prātot, kā lai to paveic, - Jondalars stāstīja.

- Tu jau agrāk biji pieminējis viņas izcilo prasmi. Vai viņai patiešām tik labi veicas? - Talija apjautājās.

Jondalars pasmaidīja. - Eila, vai paņemsi savu lingu un parādīsi Ta­lijai, kā tu ar to rīkojies?

Eilas piere saraucās. Viņa nebija radusi pie publiskas izrādīšanās. Jaunā medniece savas iemaņas bija pilnveidojusi slepenībā, un pēc tam, kad klana vīri viņai visžēlīgi atļāva medīt, viņa allaž medīja vienatnē. Viņai bija neērti to rādīt, un klana vīri jutās neveikli, redzot, kā sieviete izmanto medību ieroci. Jondalars bija pirmais cilvēks, kurš jebkad kopā ar viņu medījis, un pirmais, kurš redzējis Eilu rādām pašmācības ceļā apgūto prasmi. Kādu brīdi viņa vēroja smaidošo vīrieti. Viņš izskatījās atslābinājies un pašpārliecināts. Jaunā sieviete nespēja pamanīt nekā­das brīdinošas pazīmes, lai viņam atteiktu.

Pamājusi ar galvu, viņa devās pakaļ lingai un maisiņam ar akmeņiem, kurus bija atstājusi Ridagam, kad bija izlēmusi mest pīķi. Sēdēdams Vī­nijas mugurā, puika viņai uzsmaidīja, juzdamies piederīgs pie vispārējās sajūsmas un iepriecināts par kņadu, ko Eila bija izraisījusi.

Jaunā medniece pavērās apkārt, lai noskatītu mērķus. Pamanījusi stāvus iedzītos mamutu ribu kaulus, Eila izvēlējās tos par pirmo mērķi. Dzidra, gandrīz vai muzikāla skaņa, akmeņiem atsitoties pret kaulu, ne­atstāja nekādas šaubas, ka viņa bija stabiem trāpījusi, bet tas bija pārāk viegli. Meklēdama, kam vēl lai trāpa, Eila paskatījās apkārt. Medniece bija radusi par savu mērķi izvēlēties putnus un mazus dzīvnieciņus, uz kuriem mest akmeņus, nevis priekšmetus.

Jondalars zināja, ka Eila spēj ko vairāk nekā tikai trāpīt pa stabiem, un, atcerēdamies kādu pagājušās vasaras pēcpusdienu, paskatījās ap­kārt, viņa smaids kļuva vēl platāks. Paspēris ar kāju dažus cietus dubļu pikučus, jaunais vīrietis uzsauca: - Eila!

Pagriezusies un paskatījusies uz metamo līniju, Eila ieraudzīja Jon­dalaru stāvam plati izplestām kājām, rokas viņš bija ielicis sānos un uz katra pleca turēja pa zemes pikucim. Sieviete saviebās. Viņš jau iepriekš bija darījis ko līdzīgu, tikai toreiz izmantojis divus akmeņus, un Eilai nebūt nepatika Jondalaru redzēt tā sevi apdraudam. Ar lingu izmestie akmeņi var būt nāvējoši. Bet, padomājusi par šo situāciju, viņa atzina, ka tā tikai izskatās bīstama, tomēr patiesībā tāda nav. Divi nekustīgi priekšmeti - tiem Eilai vajadzētu būt vieglam mērķim. Jau gadiem ilgi, metot pa šādu mērķi, viņa nebija kļūdījusies. Vai tagad būtu iespējams, ka viņa kļūdīsies tikai tāpēc, ka vīrietis, kuru viņa mīl, tur uz pleciem divus citus priekšmetus?

Aizvērusi acis, jaunā sieviete dziļi ieelpoja, tad vēlreiz pamāja. Paņē­musi divus akmeņus no maisiņa, kas atradās zemē pie kājām, viņa salika kopā abus ādas saites galus un ievietoja vienu akmeni saites nolietotajā vidusdaļā, otru akmeni turēdama metiena gatavībā. Tad pacēla acis.

Pāri skatītājiem nolaidās nervozs klusums. Neviens nebilda ne vārda. Izskatījās, ka neviens pat neelpo. Visapkārt valdīja kapa klusums, ja neņem vērā kliedzošo sasprindzinājumu, kas virmoja gaisā.

Eila koncentrējās uz vīrieti, kas stāvēja ar zemes pikučiem uz ple­ciem. Kad Eila pagāja uz priekšu, arī visi apmetnes ļaudis pastiepās uz priekšu. Ar vijīgu grāciju un izsmalcinātām pieredzējušas mednieces kustībām, kas pēc iespējas mazāk pauda metējas nolūku, jaunā sieviete saspringa un izsvieda pirmo akmeni.

Pirms vēl pirmais akmens bija sasniedzis mērķi, viņa jau gatavoja nākamo. Smagā akmens trieciena rezultātā zemes pikucis uz Jondalara pleciem sašķīda gabalos. Tad, pirms kāds vēl apzinājās, ka viņa bija to izmetusi, otrais akmens sekoja pirmajam, saberžot pulverī un putekļu mākonī pelēki brūno lesa augsnes pikuci uz vīrieša kreisā pleca. Tas viss notika tik ātri: daži vērotāji pat domāja, ka palaiduši to garām vai arī ka tas bijis kāds triks.

Tas patiešām arī bija triks - tāds meistarstiķis, ko tikai daži būtu spējīgi atkārtot. Neviens nebija Eilai mācījis lietot lingu. Viņa to bija apguvusi slepenībā, vērodama Bruņa klana vīrus, pati izmēģinādama, kļūdīdamās un trenēdamās. Reiz, kad viņa nebija trāpījusi ar pirmo metienu un tik tikko izvairījās no lūša uzbrukuma, jaunā medniece kā aizsardzības paņēmienu bija attīstījusi zibenīgu dubultakmeņu svieša­nas tehniku. Viņa nezināja, ka vairums cilvēku būtu teikuši, ka tas ir neiespējami, bet nebija neviena, kas viņai būtu varējis to pateikt.

Kaut arī pati Eila to neapzinājās, bija apšaubāmi, vai viņa vispār kādreiz satiktu tādu cilvēku, kas varētu viņai līdzināties šajā prasmē, vismaz viņai pašai tas nelikās svarīgi. Jaunajai sievietei neinteresēja ar kādu sacensties, lai pierādītu, kurš ir labāks. Viņas vienīgā sacen­sība bija pašai ar sevi; viņas vienīgā vēlme bija pilnveidot pašai savu prasmi. Eila apzinājās savas spējas, un, iedomājusies par jaunu mešanas tehniku, tādu kā dubulto akmeņu sviešana vai medīšana, sēžot zirgam mugurā, viņa to vairākas reizes izmēģināja un, atklājusi īsto paņēmienu, trenējās, līdz spēja to izdarīt.

Katrā jomā atradās pāris tādu cilvēku, kas ar stipru koncentrēšanos, treniņu un lielu vēlēšanos varēja kļūt tik prasmīgi, ka pārspēja pārējos. Eila bija tāda meistare ar savu lingu.

Iestājās klusuma brīdis, kad ļaudis izpūta aizturēto elpu, tad atska­nēja pārsteiguma pilna murmināšana, līdz Raneks sāka sist rokas pret stilbiem. Drīz vien jau visa apmetne tādā veidā aplaudēja. Eila nebija pārliecināta, ko tas viss nozīmē, un paskatījās uz Jondalaru. Viņš no prieka staroja, un jaunā sieviete sāka apjaust, ka aplausi ir domāti kā atzinības zīme.

Arī Talija aplaudēja, kaut arī nedaudz atturīgāk nekā pārējie, negri­bēdama izskatīties pārāk lielā sajūsmā, tomēr Jondalars saprata, ka arī uz viņu tas bija atstājis milzīgu iespaidu.

-Ja domājat, ka tas bija kas sevišķs, skatieties tālāk! - viņš iesaucās, paceldams no zemes vēl divas cietas zemes pikas. Jaunais vīrietis re­dzēja, ka Eila viņu vēro un sagatavo vēl divus akmeņus. Viņš vienlai­kus pameta gaisā abas pikas. Eila trāpīja vienai un pēc tam otrai un satrieca tās putekļos un krītošos netīrumos. Jondalars pasvieda gaisā vēl divus pikučus, un jaunā sieviete tos sašķaidīja, pirms vēl tie bija pieskārušies zemei.

Taluta acis mirdzēja sajūsmā. - Viņa nu gan ir varena! - vadonis iesaucās.

- Uzmet tu divus augšā, - Jondalars mudināja vadoni. Tad, notvēris Eilas skatienu, arī viņš paņēma vēl divUs zemes pikučus un pacēla tos augšā, lai viņai parādītu. Iebāzusi roku maisiņā, viņa izvilka čet­rus akmeņus, pa diviem katrā rokā. Tas prasīs izcilu koordināciju, lai ieliktu lingā četrus akmeņus un tos izmestu, pirms četri gaisā uzlido­jušie pikuči atkal nokrīt zemē, bet trāpīt tiem ar tādu precizitāti, lai tie sašķīstu, bija liels izaicinājums, kas noteikti pārbaudīs viņas meistarību. Jondalars izdzirdēja, ka Barzeks un Manuvs savā starpā noslēdz derības; Manuvs lika uz Eilu. Pēc mazās Nuvijas dzīvības izglābšanas viņš bija pārliecināts, ka Eila var izdarīt itin visu.

Jondalars ar spēcīgo labo roku vienu pēc otra pameta pikučus gaisā, tajā pašā laikā arī Taluts uzmeta sakaltušo dubļu gabalus gaisā, cik vien augstu spēja.

Pirmie divi pikuči, viens Jondalara mestais un otrs - Taluta, tika ātri viens pēc otra notriekti zemē. No akmens saskares ar dubļu pikuci uz zemes nolija putekļu lietus, bet, lai pārliktu papildu akmeņus no vienas rokas otrā, bija nepieciešams papildu laiks. Pirms Eila paspēja atkal sagatavot lingu, otrs Jondalara pasviestais pikucis jau krita zemē, bet Taluta mestais, sasniedzis trajektorijas augšu, krita lēnāk. Nomērķējusi uz zemāko pikuci, kas krita ar lielāku paātrinājumu, viņa izmeta ak­meni. Jaunā medniece vēroja trāpījumu, nogaidīdama ilgāk, nekā būtu bijis nepieciešams, pirms atkal sniedzās pēc lingas brīvās saites. Viņai vajadzēja pasteigties.

Ar veiklu kustību Eila ielika pēdējo akmeni lingā un tad daudz ātrāk, nekā jebkurš no klātesošajiem spēja noticēt, ka tas ir iespējams, izmeta to un sašķaidīja pēdējo mērķi, pirms tas paspēja nokrist zemē.

Visi apmetnes ļaudis sauca atzinības vārdus un apsveikumus un, sitot pie gurniem, aplaudēja.

- Eila, tā nu gan bija īsta meistarība! - Talija uzslavēja, un sievietes balsī skanēja sirsnīga atzinība. - Nekad mūžā neesmu redzējusi neko tamlīdzīgu!

- Paldies! - Eila atbildēja, apskurbusi no prieka par vadones uzslavu, kā arī pati par savu sasniegumu. Arvien vairāk ļaužu sanāca viņai apkārt un izteica uzslavas. Jaunā sieviete kautrīgi smaidīja un, juzdamās maz­liet neērti par sev pievērsto lielo uzmanību, skatījās apkārt, meklēdama Jondalaru. Zelandoni vīrietis sarunājās ar Vimezu un Talutu, kas bija uzcēlis uz pleciem Ragiju, un Latija stāvēja viņam pie sāniem. Jondalars redzēja, ka Eila uz viņu skatās, bet turpināja sarunu.

- Eila, kā tu varēji iemācīties tā rīkoties ar lingu? - Dīgija apjautā­jās.

- Un kur tu to darīji? Kas tev to iemācīja? - ari Krouzija tincināja jauno mednieci.

- Arī es gribētu to iemācīties, - Danugs kautrīgi piebilda. Garais jauneklis stāvēja pārējiem aiz muguras un ar apbrīnas pilnām acīm vērās Eilā. Jau pirmajā reizē, kad Danugs viņu ieraudzīja, šī sieviete bija viņu saviļņojusi. Puisis domāja, ka Eila ir skaistākā sieviete, kādu viņš jebkad redzējis, un, viņaprāt, Jondalaram, kuru viņš apbrīnoja, bija ļoti paveicies. Bet pēc jāšanas zirgam mugurā un tagad pēc tādas meistarības parādīšanas jaunekļa vēl iedīglī esošā interese pēkšņi bija uzplaukusi pilnos ziedos un pārvērtusies dievinošā mīlestībā.

Eila jauneklim izklaidīgi uzsmaidīja.

- Varbūt jūs abi ar Jondalaru varētu mūs nedaudz apmācīt, kad iepa­zīstināsiet ar saviem pīķu metējiem? - Talija ierosināja.

- Jā. Man nebūtu nekas pretim uzzināt, kā var tik meistarīgi rīkoties ar lingu, bet pīķu metējs, ja tas ir tik ļoti precīzs, patiešām izskatās interesants, - Torneks piebilda.

Eila atkāpās. Visi jautājumi un ļaužu drūzma bija padarījusi viņu nervozu. - Pīķu metējs ir precīzs… ja roka ir precīza, - viņa sacīja, at­cerēdamās, cik uzcītīgi viņi abi ar Jondalaru bija ar šo ieroci trenējušies. Tāda precizitāte neradās pati no sevis.

- Tā jau tas allaž notiek, Eila. Roka un acs ir neatņemamas māksli­nieka sastāvdaļas, - ierunājās Raneks, sniegdamies pēc Eilas rokas un ieskatīdamies jaunās sievietes acīs. - Vai tu maz zini, cik skaista un gracioza tu biji? Ar savu lingu tu esi īsta māksliniece.

Tumšās acis, kas lūkojās viņā, turēja Eilu gūstā, piespieda viņai ierau­dzīt vīrieša spēcīgās jūtas un uzjundīja sievietē tās dziņas un atsau­cību, kas bija senas kā pati pasaule. Bet sirdspukstu ritmā ieskanējās brīdinājums - šis nav īstais vīrietis. Šis nav tas vīrietis, kuru viņa mīl. Raneks viņā neapšaubāmi izraisīja jūtas, bet tās bija citādas.

Eila sevi piespieda novērsties un izmisīgi raudzījās apkārt, meklējot Jondalaru… un atrada viņu. Viņš nolūkojās Ranekā un Eilā, un vīrieša izteiksmīgi zilajās acīs dega uguns un vienlaikus atspoguļojās ledus- auksts saltums un sāpes.

Izrāvusi savu roku no Raneka tvēriena, Eila atkāpās. Tas nu bija par daudz! Jauno sievieti nomāca daudzie jautājumi, pūlis un nekontrolēja­mās emocijas. Kuņģis sarāvās čokurā, sirds krūtīs dauzījās, rīkle sūrstēja - viņai bija jātiek projām. Ieraudzījusi, ka Ridags vēl joprojām sēž Vīnijas mugurā, Eila bez domāšanas ar to pašu roku, kas vēl joprojām turēja lingu, paķēra zemē guļošo akmeņu maisiņu un skrēja pie zirga.

Uzlēkusi ķēvei mugurā un ar aizsargājošu roku apskāvusi zēnu, jaunā sieviete paliecās uz priekšu. Sajutusi nelielo spiedienu, pierasto jātnie­ces kustību un smalko, neizskaidrojamo saprašanos starp sievieti un zirgu, Vīnija, nojaušot sievietes vēlmi traukties uz priekšu, ar strauju lēcienu rāvās pilnos auļos un aizjoņoja pa atklāto stepi. Skrējējs viņām sekoja, bez jebkādām problēmām turēdamies līdzi savai mātei.

Lauvas apmetnes ļaudis bija apstulbuši. Vairums no viņiem nesa­prata, kāpēc Eila bija aizskrējusi pie zirga, un tikai daži no viņiem bija redzējuši jauno mednieci jājam pilnos auļos. Sieviete, kuras garie, blon­die mati plīvoja vējā, turēdamās auļojošā zirga mugurā, bija pārstei­dzošs un iespaidīgs skats, un daudzi no ļaudīm būtu labprāt mainījušies vietām ar Ridagu. Nezija par savu zēnu izjuta nelielu uztraukumu, bet, sapratusi, ka Eila nekad nenodarīs zēnam pāri, nomierinājās.

Mazais puika nezināja, kāpēc tieši viņš tika tā lutināts, bet viņa ac­tiņas priekā mirdzēja. Kaut arī no sajūsmas mazā sirsniņa pukstēja ātrāk, ar Eilas sargājošo roku viņš neizjūta bailes, tikai elpu aizraujošu brīnumu, traucoties kopā ar vēju.

Aizmukšana no mokošās laužu uzmācības, pazīstamās sajūtas un zirga kāju dipoņa mazināja Eilas spriedzi. Atslābinājusies jaunā sie­viete sajuta Ridaga sirdspukstus pie savas rokas, mazā sirsniņa sitās ar īpatnēju, nenosakāmi dimdošu skaņu, kas uz brīdi izraisīja viņā uztrau­kumu. Viņa nezināja, vai prātīgi rīkojusies, ka paņēmusi zēnu līdzi, tad saprata, ka sirdspuksti, kaut ari nevienmērīgi, nav pārlieku stipri.

Palēninājusi zirga gaitu un apmetuši plašu loku, Eila devās atpakaļ. Tuvojoties pīķu mešanas laukumam, viņi pajāja garām irbju pārim, kurš slēpās garajā zālē un kuru raibās vasaras spalvas vēl nebija pil­nībā nomainījušās uz ziemas baltajām. Zirgi bija tās izbaidījuši. Kad irbju pāris pacēlās gaisā, Eila, pieraduma vadīta, sagatavoja lingu, tad, paskatījusies uz Ridagu, ieraudzīja, ka puika bija izņēmis divus akme­ņus no maisiņa, ko turēja sev priekšā. Paņēmusi akmeņus un ar kāju augšstilbiem vadīdama Vīniju, jaunā medniece notrieca vienu no zemu lidojošajiem treknajiem putniem un pēc tam arī otru.

Apstādinājusi Vīniju un paceldama Ridagu, Eila noslīdēja no zirga, turēdama zēnu rokās. Nolikusi puisēnu zemē, viņa paņēma putnus, ap­grieza tiem kaklu un ar dažiem zāles stiebriem sasēja kopā to spalvainās kājas. Kaut ari irbes spēja lidot ātri un tālu, kad pašas to vēlējās, tās nedevās uz dienvidiem. Tā vietā putni apauga ar biezām, maskējošām ziemas spalvām, kas sildīja viņu ķermeni, un ap kājām tiem izauga sniega kurpes; barodamās ar sēklām un zariņiem, irbes pārcieta bargo un auksto gadalaiku - kad sākās sniegputenis, izraka sniegā mazas alas un pārziemoja.

Eila atkal uzsēdināja Ridagu Vīnijai mugurā. - Vai paturēsi irbes? - viņa ar zīmēm rādīja.

- Vai tu man to atļausi? - puika rādīja pretim, viņa neslēptais prieks izteica daudz vairāk par parādītajām zīmēm. Viņš nekad nebija ātri skrējis tikai tāpēc, lai izbaudītu ātrās skriešanas prieku; pirmoreiz mūžā puika sajuta, kas tas tāds ir. Viņš nekad nebija medījis, ne arī īsti izpra­tis sarežģītās jūtas, kas radās no prāta un meistarības, gādājot pārtiku sev un saviem ļaudīm. Šis brīdis bija pats tuvākais medībām, ko viņš jebkad bija redzējis; tik īsts, kādu vēl nekad nebija izjutis.

Eila pasmaidīja, pārmeta putnus pāri zirga skaustam Ridaga priekšā, tad pagriezās un sāka iet pīķu mešanas laukuma virzienā. Vīnija sekoja savai draudzenei pa pēdām. Jaunā sieviete nesteidzās atpakaļ; atceroties Jondalara dusmīgo skatienu, viņa joprojām bija uztraukta. Kāpēc viņš tā dusmojas? Vienu brīdi jaunais Zelandoni vīrietis viņai uzsmaidīja un bija tik iepriecināts… kad visi pulcējās viņai apkārt. Bet, kad Raneks… Atcerēdamās tumšās acis un pievilcīgo balsi, Eila nosarka. "Ak, šie Citi!" viņa nodomāja, papurinādama galvu, it kā vēlēdamās apskaidrot prātu. "Es šos Citus nesaprotu!"

Vējš, pūzdams no mugurpuses, iemeta viņai sejā garās matu cirtas. Aizkaitināta jaunā sieviete ar roku tās nogrūda nost no acīm. Viņa jau vairākas reizes bija domājusi, ka atkal vajadzētu sapīt matus mazajās bizītēs tādā pašā veidā, kādā bija tos nēsājusi, kad dzīvoja ielejā viena pati, bet Jondalaram patika, ka viņa matus izlaida, tāpēc tagad viņa tos atstāja brīvi krītošus pār pleciem. Dažkārt traucējošie mati Eilu patiešām sadusmoja. Tad ar jaunu aizkaitinājumu viņa pamanīja, ka joprojām tur rokā lingu, jo nebija jau, kur to ielikt, nebija nevienas ērtas siksnas, aiz kuras to aizbāzt. Ar šīm drēbēm, kuras Eila tagad valkāja Jondalaram par prieku, viņa pat nevarēja nēsāt līdzi savu zāļu somu, jo agrāk bija piestiprinājusi to pie jostas, kas bija apsieta ap ādas apmetni.

Pacēlusi roku, lai no jauna notraustu matus no acīm, Eila pamanīja savu lingu. Viņa apstājās un, atbīdījusi matus no acīm, apsēja elastīgo ādas saiti ap galvu. Pabāzusi brīvo galu zem saites, Eila pasmaidīja un bija ar sevi apmierināta. Šķita, ka izdevās. Tādējādi mati joprojām brīvi karājās pār muguru, bet elastīgā ādas saite tiem neļāva krist acīs, un galva izrādījās noderīga lingas nešanai.

Daudzi apmetnes ļaudis uzskatīja, ka Eilas ātrais lidojums zirga mu­gurā un veiklā irbju nogalināšana bija daļa no lingas paraugdemonstrē­jumiem. Jaunā medniece atturējās no komentāriem, lai ļaužu uzskatus mainītu, un izvairījās skatīties uz Jondalaru un Raneku.

Jondalars zināja, ka, pagriežoties projām un bēgot, Eila bija satraukta, un vīrietis bija pārliecināts, ka tā bija viņa vaina. Jaunais Zelandoni pats sevi domās šaustīja par tādu izturēšanos, bet viņam bija problēmas tikt galā ar vēl nepazīstamajām, mulsinošajām izjūtām, un viņš nezināja, kā lai to Eilai pastāsta. Raneks vēl nebija aptvēris viņas dziļo izmisumu.

Tumšādainais vīrietis zināja, ka bija Eilā izraisījis jūtas, un domāja, ka tieši tāpēc jaunā sieviete tādā mulsumā bija aizauļojusi ar zirgu, un, viņaprāt, tāda izturēšanās bija naiva un apburoša. Raneks juta, ka ar­vien vairāk iemīlas Eilā, un gribēja uzzināt, cik spēcīgas ir viņas jūtas pret lielo, blondo vīrieti.

Jaunajai medniecei atgriežoties, bērni atkal skraidīja šurpu turpu pa piķu mešanas laukumu. Nezija atnāca pakaļ Ridagam un paņēma ari nomedītos putnus. Eila palaida zirgus savā vaļā. Pavirzījušies tālāk, tie sāka ganīties. Jaunā sieviete palika noskatīties, kā draudzīgs strīds bija novedis dažus medniekus pie savstarpējām pīķu mešanas sacensībām, kas bija pārvērtušās par tādu nodarbošanos, kas neatbilda viņas pie­redzei. Viņi spēlēja kādu spēli. Eila saprata sacensības un cīņas, kurās pārbaudīja vajadzīgās iemaņas: kurš var tālāk aizskriet vai tālāk aizmest pīķi, bet nesaprata tādas nodarbes, kuras bija orientētas vienīgi uz izklaidi un nedeva nekādu uzlabojumu iemaņu apgūšanai.

No mītnes mājas tika atnestas vairākas stīpas. Tās bija apmēram tādā lielumā, kas atbilstu gurnu apkārtmēram, un bija izgatavotas no miecētas jēlādas strēmelēm, kuras bija savītas un izkaltētas cietas, pēc tam stingri notītas ar lāču zāli. Noasināti pīķu kāti, izrotāti ar putnu spalvām, viegli pīķi bez kaula vai krama uzgaļiem - tie arī bija daļa no vajadzīgā aprīkojuma.

Stīpas tika ripinātas pa zemi, un pa tām tika mests ar pīķiem. Kad kāds stīpu apturēja, iemetot tās caurumā pīķi un piespiezdams to pie zemes, kliedzieni un roku sišana pret gurniem izteica atzinību. Spēle, kurā tika iesaistīta arī skaitīšana un tas, ko sauca par derībām, bija izraisījusi lielu vispārēju sajūsmu, un ari Eila bija aizrāvusies. To spē­lēja gan vīrieši, gan sievietes, viņi nomainījās stīpu ripināšanā un pīķu mešanā, it kā savā starpā sacenstos.

Beidzot spēle tika pabeigta un vairāki ļaudis devās atpakaļ uz velēnu mītni. Dīgija, no uztraukuma piesārtusi, bija to starpā. Arī Eila viņai pievienojās.

- Šī diena ir izvērtusies īstā festivālā, - Dīgija secināja. - Sacensības, spēles, turklāt rādās, ka mums būs gaidāmas īstas dzīres ar Nezijas sautējumu, Taluta bouzu un Raneka īpašo ēdienu. Ko tu grasies darīt ar irbēm?

- Man ir īpašs veids, kā tās pagatavot. Vai tu domā, ka man vaja­dzētu tās izcept?

- Kāpēc gan ne? Tas tikai padarīs dzīres vēl labākas, ja varēsim no­baudīt vēl vienu īpašu ēdienu.

Vēl miteklis nebija sasniegts, kad gatavošanās svētkiem jau bija ma­nāma: gaisā virmoja garšīga ēdiena smaržas, kas izsalkušajiem vēde­riem bija vien mokošs solījums. Pie tā galvenokārt bija vainīgs Nezijas gatavotais sautējums. Tas rāmi burbuļoja milzīgā vārāmā katlā, kas bija pagatavots no izturīgas ādas un ko šobrīd pieskatīja Latija un Brinans, tomēr šķita, ka ēdiena gatavošanas procesā ir iesaistīti visi ļaudis. Eilu bija ieinteresējis sautējuma gatavošanas pasākums, un viņa bija vēro­jusi, kā Nezija un Dīgija tam gatavojas.

Lielā bedrē, kas bija izrakta blakus ugunskuram, virs pelniem tika saliktas karstas ogles, kas bija savāktas no iepriekšējām reizēm, ar tām noklāja bedres dibenu. Uz oglēm uzkaisīja izkaltētus un sasmalcinā­tus mamutu mēslus, un augšā tika novietots uz rāmja balstīts, liels, no biezas mamuta ādas izgatavots katls, pilns ar ūdeni. Zem mēsliem gruzdošās ogles sāka uzkarsēt ūdeni, bet līdz tam laikam, kad mēsli sāka degt ar liesmu, bija jau sadedzis pietiekami daudz kurināmā, katls vairs uz tā nebalstījās, bet stāvēja vienīgi uz rāmja. Šķidrums lēni sūcās cauri ādai un, kaut arī bija sasniedzis vārīšanās temperatūru, neļāva tai sadegt. Kad zem ādas katla esošais kurināmais bija izdedzis, sautē­jumā tika iemesti nokaitēti upes akmeņi, kas bija uzkarsēti ugunskurā sarkani un uzturēja vārīšanās temperatūru; šo pienākumu veica arī daži bērni.

Eila noplūca abas irbes un, izmantodama mazu krama nazīti, tās uzšķērda. Tam nebija spala, bet asmens aizmugurējā daļa bija neasa, lai lietotājs nesavainotu rokas, un asmens galā bija iegriezts robiņš. īkšķis un vidējais pirksts atradās katrs savā pusē, bet rādītājpirksts atspie­dās uz robiņa, tādējādi padarot nazi viegli kontrolējamu. Nazis nebija domāts smagu darbu veikšanai, tikai gaļas un zvērādas griešanai, un kopš savas ierašanās Eila ne tikai bija iemācījusies ar to rīkoties, bet atklājusi, ka tas ir ļoti ērts.

Jaunā sieviete allaž bija gatavojusi irbes bedrē, kura bija izlikta ar akmeņiem un kurā tika iekurta uguns; tai tika ļauts izdzist, pirms put­nus ielika bedrē, un tad tā tika apklāta. Bet šajā apvidū bija grūti atrast lielus akmeņus, tāpēc viņa nolēma savām vajadzībām pielāgot sautē­juma gatavošanas bedri. Šis nebija īstais gadalaiks, lai savāktu zaļumus, kurus Eila bija radusi pievienot irbēm - māllēpes, nātres, balandas -, ne arī lai atrastu irbju olas, jo pašus putnus viņa parasti pildīja ar viņu pašu olām, tomēr dažas zālītes no viņas zāļu somas, lietotas nelielās devās, noderēja gan kā garšvielas, gan kā ārstniecības līdzeklis, un siens, kurā viņa putnus ietina, piešķīra tām savu īpatnējo garšu.

Beigusi ēdiena sagatavošanas darbus, jaunā pavāre nodomāja: "Tas varbūt nebūs Kreba iecienītais ēdiens, bet irbēm vajadzētu garšot labi."

Tad viņa iegāja iekšā un pie pirmā pavarda ieraudzīja Neziju, kas kūra uguni lielajā ugunskurā.

- Es gribētu izcept irbes tajā bedrē, kurā tu gatavo sautējumu. Vai varu dabūt ogles? - Eila pajautāja.

- Protams. Vai tev vēl ko vajag?

- Man ir izkaltēti zaļumi. Gribētos piebāzt putnu ar svaigiem zaļu­miem. Tagad nav īstais gadalaiks.

- Vari paskatīties produktu noliktavā. Tur ir tādi dārzeņi, kas tev varētu noderēt, un mums ir ari sāls, - Nezija piedāvāja.

- Sāls, - Eila apsvēra. Viņa nebija gatavojusi ēdienu ar sāli, kopš aizgāja no klana. - Jā, sāls man noderētu, varbūt ari daži dārzeņi. Pa­skatīšos. Kur lai ņem karstas ogles?

- Es tev iedošu, tiklīdz šis pavards būs iekūries.

Eila vēroja, kā Nezija iekur uguni; sākumā tāpat, nepievēršot tam īpašu uzmanību, bet pēc tam viņu šis process ieinteresēja. Viņa zi­nāja, bet nebija tā īsti iepriekš par to domājusi, ka šajā apkārtnē nav daudz koku. Mamutu cilts ļaudis kurināmajam izmantoja kaulus, bet kauli viegli nedega. Nezija no kāda cita pavarda bija paņēmusi mazu oglīti un ar to aizdedzinājusi uguns zāles sēklu galviņas pūkas, kas tika vāktas iekuram. Tam viņa pievienoja kaltētus mēslus, kas liesmu padarīja karstāku un spēcīgāku, un tad pielika nelielas kaula skaidiņas. Tās negribēja degt.

Lai uguns neizdzistu, Nezija uzpūta liesmu un ar vienu roku kusti­nāja mazu rokturi, ko Eila iepriekš nebija pamanījusi. Jaunā sieviete saklausīja tik tikko dzirdamu vēja gaudošanu, pamanīja, ka gaisā uz- virpuļo nedaudz pelnu plēksnīšu, un ieraudzīja, ka liesma iedegas spo­žāk. Ar pūlēm kaulu plēksnīšu maliņas iekvēlojās un uzplaiksnīja īstās liesmās. Tad Eila pēkšņi atklāja to, kas viņu bija urdījis jau no pašas ierašanās sākuma Lauvas apmetnē, tas bija tik tikko pamanāms, tomēr uztraucošs. Dūmiem nebija pareizās smaržas.

Ari viņa pati šad un tad bija dedzinājusi kaltētus mēslus un pazina to dūmu aso smaku, bet galvenais kurināmais parasti bija nācis no augu valsts; jaunā sieviete bija pieradusi pie degoša koka dūmu smaržas. Kurināmais, ko izmantoja Lauvas apmetne, nāca no dzīvnieku valsts. Degošiem kauliem bija cits aromāts, gaisā visu laiku virmoja cepeša smarža. Savienojumā ar kaltētiem mēsliem, kurus viņi arī patērēja lielos daudzumos, pa visu apmetni izplatījās īpaši kodīgs aromāts. Smarža nebija nepatīkama, bet Eilai nepazīstama, un tā viņā radīja nelielu ne- omulības izjūtu. Tagad, kad viņa bija noteikusi šo cēloni, zināma daļa neizsakāmās spriedzes mazinājās.

Vērodama Neziju pieliekot vairāk kaulu un noregulējot rokturi, kas lika ugunij degt spožāk, Eila smaidīja.

- Kā tev tas izdodas? - viņa jautāja. - Kā tev izdodas dabūt uguni tik spožu?

- Ugunij nepieciešama ari elpa, vējš ir uguns elpa. Māte mums to iemācīja, kad Viņa sagatavoja sievietes par pavarda sargātājām. To var novērot, kad atdod ugunij savu elpu, kad tai uzpūt, tā sāk degt kvē- lāk. Mēs izrokam grāvīti no pavarda apakšdaļas, tas iziet virszemē, lai ielaistu vēju. Grāvītis tiek izlikts ar dzīvnieku zarnām, kuras pirms izžū­šanas piepūš ar gaisu, tad, pirms tiek klāt gruži, tās apklāj ar kauliem. Grāvītis no šī pavarda iziet ārā pa šejieni, zem tiem zāles mudžekļiem. Redzi?

Eila paskatījās tajā virzienā, kur Nezija rādīja, un pamāja.

- Tas nāk iekšā pa šejieni, - sieviete turpināja, rādīdama tukšu bi­zona ragu, kas rēgojās pavarda bedres malā un bija zemāks par grīdas līmeni. - Bet ne vienmēr ir vajadzīgs vienāds vēja stiprums. Tas ir at­karīgs no tā, cik stipri tas pūš ārpusē un cik liela liesma ir vajadzīga. Vēja ceļu var aizsprostot vai šeit augšā pavērt vaļā, - Nezija stāstīja, rādīdama rokturi, kas bija pievienots pie aizbīdņa un izgatavots no lāpstiņas kaula.

Būtībā tas šķita diezgan vienkārši, bet tā bija ģeniāla ideja - īsts teh­nisks sasniegums, svarīgs izdzīvošanai. Bez šī izdomājuma Mamutu cilts mednieki, lai arī medījumu klāsts bija bagāts, nebūtu varējuši dzīvot zemajās, arktiskajās stepēs, izņemot dažus izolētus rajonus. Labākajā gadījumā viņi šeit varētu uzturēties tikai siltākajos gadalaikos. Terito­rijā, kur gandrīz nemaz neauga koki, bargajās ziemās, kuras iepazina, kad ledāji izplatījās pa zemes virsmu, saspiestā gaisa pavards deva cilvēkiem iespēju izmantot kaulus - vienīgo pieejamo kurināmo, kas bija pietiekami lielos daudzumos, lai varētu šeit dzīvot cauru gadu.

Pēc tam kad Nezija bija iekūrusi uguni, Eila pārskatīja produktu no­liktavas, lai redzētu, vai ir kas tāds, kas viņai noderētu irbju pildīšanai. Viņai ļoti kārojās paņemt sausus putnu olu embrijus, bet tie droši vien būs jāmērcē, un jaunā sieviete nebija pārliecināta, cik ilgu laiku tas aizņems. Viņa apsvēra arī savvaļas burkānu vai piena vanagzirņu pākšu izmantošanu, bet nolēma to nedarīt.

Tad viņa ieraudzīja pītu trauku, kurā joprojām atradās graudu un dārzeņu putra, ko viņa šorīt bija cieti savārījusi. Tas bija atlikts malā, lai katrs, kurš vēlas, varētu pamieloties. Putra bija sabiezējusi un vien­gabalaina. Eila to pagaršoja. Gatavojot ēdienu bez sāls, ļaudis tolaik iz­mantoja īpašas un spēcīgas garšvielas, viņa bija rudzu un miežu graudu putrai piešķīrusi garšu ar salviju un piparmētru, kā arī pielikusi rūgto sakni, sīpolus un savvaļas burkānus.

Jaunā pavāre prātoja: pievienojot nedaudz sāls un saulespuķu sēklas, ko bija pamanījusi produktu noliktavā, kā ari žāvētās upenes… un var­būt arī māllēpes un mežrozīšu augļus no zāļu somas, varētu izdoties interesants pildījums. Eila sagatavoja maisījumu un piebāza putnus, ietina tos svaigi salasītā sienā, apraka bedrē, kur gruzdēja kaulu ogles, un aprušināja ar pelniem. Pēc tam devās lūkoties, ko dara pārējie ļau­dis.

Pie velēnu mitekļa ieejas notika liela rosība, un vairums apmetnes ļaužu bija sapulcējušies tieši šeit. Piegājusi tuvāk, Eila ieraudzīja, ka bija savāktas lielas kaudzes ar graudaugu stiebriem. Daži šos stiebru kūļus dauzīja, mīdīja un kūla ar spriguļiem, lai atbrīvotu graudus no salmiem un pelavām. Citi atkal vāca prom atbiras, kas palika pāri pēc graudu sijāšanas platos, lēzenos sietos, kuri bija pagatavoti no vītolu rīkstēm, ļaujot vieglākajām daļiņām aizlidot prom. Raneks lika graudus miezeri, kas bija izgatavots no izgrebta mamuta pēdas kaula, pagarināta ar kājas kaula daļu. Pacēlis mamuta ilkni, kas bija šķērsām nogriezts un kalpoja kā piesta, tumšādainais vīrietis sāka graudus stampāt.

Drīz vien Barzeks, novilcis silto jaku un stāvēdams viņam pretim, katrā otrajā sitienā pacēla smago ilkni, lai darbs starp viņiem tiktu vienmērīgi sadalīts. Pieskaņojies ritmam, Torneks sāka sist plaukstas, un Manuvs uzsāka monotonu piedziedājumu, kas atkārtojās:

Hei-jā-jā, Raneks stampā graudus, jā!

Hei-jā-jā, Raneks stampā graudus, hā!

Tad ari Dīgija, uztvērusi ritmu, harmoniski piedziedāja ar kontras­tējošu frāzi:

Hei-nē-nē, Barzeks padara to vieglu, jā!

Hei-nē-nē, Barzeks padara to vieglu, hā!

Daži ļaudis sita ar rokām pa kāju augšstilbiem, un vīrieši dziedāja kopā ar Manuvu, bet sieviešu balsis pievienojās Dīgijai. Izjutusi spēcīgo ritmu, Eila sāka klusi dungot līdzi, nebūdama īsti droša par pievieno­šanos korim, bet izbaudīdama kopības izjūtu.

Pēc kāda laika Vimezs, kas arī bija novilcis biezo jaku, piegāja cieši klāt Ranekam un nomainīja viņu, neizlaižot nevienu takti. Manuvs tik­pat veikli nomainīja piedziedājumu un nākamajā sitienā aizsāka jaunu rindiņu:

Nā-nī-hei, Vimezs pārņem dzirnavas, hā!

Kad Barzeks izskatījās paguris, Druvezs stājās viņa vietā, un Dīgija turpināja savu pantiņu, pēc tam pienāca Frabeka kārta.

Tad visi pārtrauca darbu, lai pārbaudītu rezultātus, iebēra samaltos graudus sietā, kas bija uzpīts no kaķastes lapām, un sāka tos sijāt. Tad kaula miezerī tika iebērti vēl vairāk graudu, bet šoreiz mamuta ilkņa piestu paņēma Talija un Dīgija, un Manuvs sagudroja abām dziedamo pantiņu, bet sieviešu pantu dziedāja tādā falsetā, ka visiem bija jāsme­jas. Nezija nomainīja Taliju, bet Eila nostājās blakus Dīgijai, kas izsauca smaidus un galvas mājienus.

Nolaidusi ilkņa piestu lejā, Dīgija to atlaida. Nezija pastiepās un to pacēla, bet Eila nomainīja Dīgiju. Eila izdzirdēja "jā!", kad piesta atkal noblīkšķēja lejā, un pārtvēra biezo, nedaudz izliekto rīku. Tas izrādījās smagāks, nekā viņa bija gaidījusi, bet, pacēlusi to, jaunā sieviete izdzir­dēja Manuvu iedziedamies:

Heijā, vī-vā, sveika, Eila, hā!

Viņa gandrīz vai nometa mamuta ilkni. Eila nebija gaidījusi tik spon­tānu draudzības žestu, un pie nākamā grūdiena, kad dziedāja jau visa Lauvas apmetne - gan vīrieši, gan sievietes -, viņa bija tik aizkustināta, ka vajadzēja mirkšķināt acis, lai nesāktu raudāt. Viņai tas bija kas vairāk par vienkāršu sirsnības un draudzības apliecinājumu - tā bija viņas pieņemšana. Viņa bija atradusi Citus, un tie bija viņu sirsnīgi pieņē­muši.

Tronija nomainīja Neziju, pēc brīža Fralija paspēra soli malēju vir­zienā, bet Eila pakratīja galvu, un sieviete mātes cerībās atkāpās, lab­prāt šo atteikumu pieņemdama. Eila bija priecīga, ka Fralija viņai pa­klausīja, bet tas tikai apstiprināja jaunās sievietes aizdomas, ka Fralija nejūtas labi. Viņi turpināja grūst piestā graudus, līdz Nezija procesu apstādināja, lai iebērtu tos sietā un no jauna uzpildītu miezeri.

Šoreiz Jondalars stājās pie nogurdinošā un grūtā darba - savvaļas graudu malšanas ar rokām, kas ar kopīgām pūlēm un jokiem tika pa­darīts vieglāks. Bet Zelandoni vīrietis saviebās, kad arī Raneks pienāca pie miezera. Pēkšņi spriedze starp tumšādaino viru un blondo viesi uzlādēja draudzīgo atmosfēru ar izsmalcināti slēptu naidu.

Visi to sajuta, kad abi vīri, savā starpā mainoties pie smagās ilkņa piestas, uzņēma ritmu. Palielinot tempu, dziesmu skandēšana rimās, bet daži sāka sist ritmu ar kājām; dunoņa pakāpeniski sāka kļūt arvien skaļāka un izteiktāka. Nemanot Jondalars un Raneks kopā ar tempu palielināja arī pielikto spēku, un kopēja darba pūļu rezultātā process kļuva par spēka un gribas sacensību. Izmantodams visu spēku, viens vīrs trieca piestu lejā, tā ka otram, kas to saķēra un trieca atkal lejā, tā trāpīja ar lielu atsitienu.

Sviedri izspiedās uz abu viru pierēm, tecēja acīs un lejup pa abu sāncenšu sejām. Sāļais šķidrums samērcēja tunikas, kad abi viens otru ātrāk un spēcīgāk dzina uz priekšu, vienam un pēc tam otram triecot lielo un smago piestu miezeri uz leju un ceļot atpakaļ. Neviens nepa­devās, šķita, ka tas turpināsies mūžīgi. Izrādot sasprindzinājumu un spēka izsīkuma pazīmes, vīri smagi elsoja, bet atteicās padoties. Ne viens, ne otrs negribēja otra priekšā piekāpties; izskatījās, ka labāk viņi būtu gatavi mirt.

Eila jutās ārkārtīgi satraukta. Viņi pārāk spēcīgi viens otru izdzina. Jaunā sieviete paskatījās uz Talutu, viņas acīs bija redzama panika. Vadonis pamāja Danugam, un tie abi piegāja pie stūrgalvīgajiem sān­cenšiem, kuri bija gatavi sevi nogalināt.

- Pienācis laiks jūs nomainīt! - Taluts nodārdināja savā spēcīgajā balsi, pastumdams nost Jondalaru un saķerdams piestu. Danugs piestas atsitienā to atņēma Ranekam.

Cīnīdamies pēc elpas un streipuļodami, abi izmocītie viri bija tik ap­stulbuši, ka tik tikko apzinājās sacensības beigas. Eila gribēja steigties viņiem palīgā, bet neizlēmība viņu atturēja. Jaunā sieviete apzinājās, ka zināmā mērā pati ir bijusi sāncensības cēlonis, un neatkarīgi no tā, pie kura pirmā viņa piesteigsies, otrs tiks pazemots. Ari apmetnes ļaudis bija uztraukušies, bet nevēlējās iejaukties un piedāvāt palīdzību. Izrādot rūpes, viņi atzītu to, ka sacensība starp abiem vīriem bijusi kaut kas vairāk par spēli, un tādējādi atbalstītu šo sāncensību, kuru neviens nebija gatavs uztvert nopietni.

Jondalaram un Ranekam sākot atgūties, uzmanība tika atkal pievēr­sta Talutam un Danugam, kuri joprojām stampāja graudus un ne mazāk intensīvi savā starpā draudzīgi sacentās. Triekdams kaula piestu kājas kaula miezeri, Taluts uzsmaidīja savam jaunākajam līdziniekam. Danugs nesmaidot, bet ar drūmu apņēmību trieca to atpakaļ.

- Tev labi sanāk, Danug! - Torneks uzsauca.

- Viņam nav nekādu izredžu! - Barzeks deva pretī.

- Danugs ir jaunāks, - Dīgija piebilda. - Taluts pirmais izlādēsies.

- Puisim nav Taluta izturības, - Frabeks nepiekrita.

- Viņam vēl nav Taluta spēka, bet Danugam ir izturība, - Raneks sacīja. Beidzot viņš bija atguvis elpu, lai pateiktu savu komentāru. Kaut arī viņš joprojām vēl nebija atguvis spēkus, viņš šo abu vīru sacensību uzskatīja par savas sāncensības ar Jondalaru nozīmīguma mazināšanu, ka tā nav bijusi nekas vairāk par nāvīgu pūļu paraugdemonstrējumu.

- Turies, Danug! - Druvezs puisi uzmundrināja.

- Tu to vari! - Latija piebalsoja, aizrāvusies visiem līdzi, lai gan pati nebija pārliecināta, vai uzmundrina Talutu vai Danugu.

Pēkšņi Danuga pusē atskanēja skaļš krakšķis un pēdas kauls ieplīsa.

- Nu jau pietiks! - Nezija nokomandēja. - Nav tik spēcīgi jāsit, tā jūs salauzāt miezeri! Tagad mums vajadzīgs jauns miezeris. Talut, tev to vajadzētu uztaisīt.

- Tev taisnība! - Taluts atzina, priekā starodams. - Tu man esi labs pretinieks, Danug. Prombūtnes laikā esi kļuvis varen spēcīgs. Vai redzēji to puiku, Nezij?

- Paskaties tik! - Nezija iesaucās, izbērdama miezera saturu. - Šie graudi ir sasisti pulveri! Es tikai gribēju tos sasmalcināt. Grasījos tos izkaltēt un nolikt glabāšanā. Šos nevar izkaltēt glabāšanai.

- Kas tie ir par graudiem? Pajautāšu Vimezam, bet man liekas, ka ma­nas mātes ļaudis gatavoja kaut ko no tādiem graudiem, kas bija tik smalki kā putekļi, - Raneks sacīja. - Ja neviens cits nevēlas, es tos paņemšu.

- Pārsvarā tur ir mieži, bet ir arī piejaukti nedaudz rudzi un auzas. Ta­lijai jau ir gana samaltu graudu maziem klaipiņiem, kuri visiem tik ļoti garšo, tie vēl tikai jāizcep. Talutam vajag nedaudz graudu, lai iemaisītu kopā ar kaķastes saknes cieti bouzas gatavošanai. Bet, ja vēlies, vari paņemt tos visus. Tu esi tos nopelnījis.

- Arī Taluts smagi strādāja. Ja viņš vēlas, tad var ņemt, - Raneks bilda.

- Lieto tos, kā vēlies, Ranek. Man pietiks ar pārpalikumiem, - Taluts atzina. - Kaķastes saknes ciete, ko esmu iemērcis, sāk uzrūgt. Nezinu, kas notiks, ja ielikšu šos graudus, bet varētu būt interesanti to pamē­ģināt un paskatīties.

Vērojot Jondalaru un Raneku, Eila gribēja pārliecināties, ka abiem nekas nekaiš. Ieraugot Jondalaru novelkam sasvīdušo tuniku, uzlejam sev virsū ūdenī un ieejam velēnu mītnē, jaunā sieviete zināja, ka viņam nekādu ļaunu seku nav. Tagad viņa sajutās nedaudz muļķīgi, ka bija par viņu tā uztraukusies. Galu galā Jondalars taču ir spēcīgs un enerģisks jauns vīrietis, neliela piepūle nenāk par ļaunu ne viņam, ne Ranekam. Bet viņa izvairījās no abiem vīriešiem. Eila bija samulsusi no viņu abu uzvedības un savām jūtām, tāpēc gribēja kādu laiku pabūt vienatnē, lai visu pārdomātu.

Pa mītnes durvju aili iznāca Tronija un izskatījās nomocījusies. Uz vie­nas gūžas sieviete turēja Hartalu, bet uz otras - seklu kaula trauku, kas bija pilns ar groziem un dažādiem rīkiem. Eila piesteidzās pie Tronijas.

- Vai palīdzēt? Paturēt Hartalu? - viņa piedāvāja.

- 0! Vai varēsi? - jaunā māmiņa prasīja, dodama bērnu Eilai. - Šodien visi gatavo dažādus īpašus ēdienus, arī es gribēju kaut ko pagatavot svētkiem, bet man visu laiku kāds traucē. Un tad Hartals pamodās. Es viņu pabaroju, bet mazajam nav nekādas vēlēšanās atkal iet gulēt.

Tronija atrada vietu pie lielā ārējā pavarda, kur salikt savas lietas. Turēdama bērnu, Eila vēroja, kā Tronija no viena groza ieber saulespuķu sēklas seklajā šķīvī. Ar stilba kaula fragmentu - Eilai likās, ka tas nāk no pinkainā degunradža - Tronija sastampāja sēklas pastā. Pēc tam kad vēl vairākas porcijas bija saberztas, viņa kādā citā grozā ielēja ūdeni. Pacē­lusi divus taisnus kaula gabalus, kas bija izgatavoti tieši šim nolūkam, Tronija ar vienu roku paņēma no pavarda karstos vārāmos akmeņus un meistarīgi ielika tos ūdenī. No ūdens pacēlās tvaika mutuļi, un bija dzirdama čūkstēšana; izvilkusi atdzisušos akmeņus, sieviete atkal ielika karstos akmeņus, līdz ūdens sāka vārīties. Tad viņa ūdenim pievienoja samīcīto saulespuķu pastu. Eila bija ieintriģēta.

Vārošais ūdens no sēklām atdalīja eļļu, un Tronija ar lielu karoti to nosmēla un ielēja citos traukos, kas bija izgatavoti no bērza tāss. Pēc eļļas nosmelšanas vārošajam ūdenim tika pievienoti dažādi nenosa­kāmi, samīcīti savvaļas graudi un mazas, melnas balandas sēkliņas, garšai tika pievienotas dažādas zālītes. Pēc tam tika pielikti vēl vairāki vārāmie akmeņi, lai pagatavotā masa turpinātu vārīties. Bērza tāss tur­ziņas tika atliktas malā, lai atdziest, līdz saulespuķu sēklu sviests sare­cēs. Viņa iedeva Eilai to nogaršot uz karotes galiņa, un jaunajai sievietei tas likās garšīgs.

- Tas ir īpaši garšīgs uz Talijas ceptajiem kukulīšiem, - Tronija pie­bilda. - Tieši tāpēc gribēju to pagatavot. Kamēr vēl man ir vārīts ūdens, domāju, ka kaut ko pagatavošu arī rītdienas brokastīm. Nevienam ne­gribas neko gatavot nākamajā rītā pēc svētkiem, bet vismaz bērniem taču gribēsies ēst. Liels paldies, ka palīdzēji pieskatīt Hartalu!

- Nevajag pateikties. Man tas sagādāja prieku. Sen neesmu rokās turējusi bērnu, - to teikusi, Eila patiešām arī saprata, ka tā ir taisnība.

Viņa atklāja, ka cieši nopēta Hartalu, domās viņu salīdzinādama ar klana bērniem. Hartalam nebija zemās pieres ar izteiktajām uzacīm, bet ari klana bērniem tās vēl nebija pilnībā attīstītas. Eila nodomāja, ka viņa pierīte ir taisnāka un galva apaļāka, bet šajā zīdaiņa vecumā bērni nebija īpaši atšķirīgi, izņemot to, ka Hartals smējās, ķiķināja un dūdoja, bet klana bērni neizdeva tik daudz skaņu.

Bērns sāka nedaudz niķoties, kad viņa māte devās nomazgāt darbarī­kus. Uzlikusi mazuli uz ceļa, jaunā sieviete mainīja stāvokli un turpināja skatīties uz bērnu. Sarunājoties ar viņu, Eila vēroja mazuļa ieinteresēto atsaucību. Tā Hartals nedaudz nomierinājās, bet ne uz ilgu laiku. Kad bērns atkal bija gatavs raudāt, Eila viņam uzsvilpa. ŠI nedzirdētā skaņa viņu pārsteidza, un bērns pārstāja raudāt, lai klausītos. Jaunā sieviete sāka svilpot, šoreiz atdarinādama kāda putna dziesmu.

Dzīvodama viena pati ielejā, Eila bija pavadījusi garas pēcpusdie­nas, trenēdamās atdarināt putnu svilpošanu un saucienus. Viņa bija tā iemācījusies atdarināt putnu dziesmas, ka varēja nosvilpot dažādas variācijas, bet šie putni nedzīvoja vienīgi ielejā.

Kad Eila svilpoja, lai izklaidētu bērnu, blakus viņai nolaidās daži putni un sāka knābāt graudus un sēklas, kas bija izkritušas no Tronijas gro­ziem. Pamanījusi putnus, Eila turpināja atdarināt to balsis un izstiepa pirkstu. Pēc sākotnējās piesardzības viena drosmīga žubīte nosēdās uz sievietes izstieptā pirksta. Turpinādama svilpot, viņa uzmanīgi pacēla pirkstu un pietuvināja to bērnam, lai viņš lidoni apskatītu. Priecīgie smiekli un izstieptā tuklā dūrlte putniņu aizbaidīja.

Tad, sev par pārsteigumu, Eila izdzirdēja aplausus. Pret augšstilbiem sisto roku skaņa lika viņai pacelt acis un ieskatīties gandrīz vai visu sanā­kušo Lauvas apmetnes ļaužu sejās, kas smaidošas vērās viņai pretim.

- Eila, kā tev tas izdodas? Es zinu, ka daži cilvēki māk atdarināt kādu putnu vai dzīvnieku, bet tu to dari tik meistarīgi, ka viņus apmuļķo, - Tronija atzina. - Nekad neesmu satikusi cilvēku, kam būtu tāda vara pār dzīvniekiem.

Eila nosarka, it kā viņa būtu pieķerta, darot… ko nepareizu, pieķerta tajā, ka ir atšķirīga. Par spīti smaidošajām sejām un izteiktajai atzinī­bai, viņa jutās neomulīgi. Jaunā sieviete nemācēja atbildēt uz Tronijas uzdoto jautājumu. Viņa nezināja, kā izskaidrot to - ja esi pilnīgi viens, tad tev ir milzum daudz laika apgūt putnu dziesmas. Ja visā pasaulē nav neviena cilvēka, pie kā griezties, tad arī zirgs un pat lauva ir laba sabiedrība. Kad nezini, vai visā pasaulē vēl mīt kāds cilvēks, kas lī­dzīgs tev, tad, kā vien māki, nākas meklēt kontaktus ar visām dzīvām būtnēm.

10

Visas aktivitātes Lauvas apmetnē agrā pēcpusdienā norima. Kaut ari pamatīgākā dienas maltīte parasti tika ieturēta ap pusdienlaiku, šajā dienā, gaidīdami svētku mielastu, kas solījās būt īpaši bagātīgs, lai gan tas nebija plānots, vairāki cilvēki neēda pusdienas, bet ieturējās ar brokastu pārpalikumiem. Ļaudis atpūtās; daži nosnaudās, citi atkal uzmanīja ēdienu gatavošanu, vēl citi klusām sarunājās, bet gaisā vir­moja satraukums, un visi gaidīja šo īpašo vakaru.

Zemes mītnes iekšpusē Eila un Tronija klausījās, kā Dīgija sīki un smalki apraksta savu viesošanos Branaga apmetnē un viņu gatavošanos gaidāmajām kāzām. Sākumā Eila ar interesi klausījās, bet, kad abas jau­nās Mamutu cilts sievietes sāka runāt par radiem un draugiem, kurus viņa nepazina, jaunā sieviete piecēlās un devās prom, aizbildinoties, ka jāpārbauda irbes. Dīgijas runas par Branagu un viņu gaidāmajām kāzām lika Eilai aizdomāties par viņas attiecībām ar Jondalaru. Viņš bija teicis, ka mīlot viņu, bet nekad nebija piedāvājis kopdzīvi, ne arī runājis par kāzām, un jaunā sieviete nesaprata, kāpēc.

Piegājusi pie bedres, kurā gatavojās putni, Eila pārliecinājās, ka no tās vēl nāk karstums, tad pamanīja Jondalaru, Vimezu un Danugu, kas bija iekārtojušies nomaļus, savā parastajā darba vietā, vienā malā, nost no ļaužu iemītajām takām. Viņa zināja, par ko vīrieši runā, un, pat ja nezinātu, varētu uzminēt. Tā vieta bija piemētāta ar salūzušiem krama gabaliem un asām skaidām, uz zemes blakus trijiem darbarīku meista­riem atradās vairāki lieli, derīgi krama gabali. Eila bieži bija brīnījusies, kā viņi var pavadīt tik daudz laika, runājot par krama gabaliem. Līdz šim viņi droši vien jau visu ir izrunājuši.

Lai ari viņa pati, līdz ieradās Jondalars, nebija nekāda izcilā lietpra­tēja, Eila bija gatavojusi akmens darbarīkus sev, un tie pilnībā apmie­rināja viņas vajadzības. Būdama maza meitene, viņa bieži bija vērojusi Drūgu, klana darbarīku meistaru, un mācījās, atdarinot viņa lietoto tehniku. Bet, pirmoreiz vērodama Jondalaru strādājam, Eila zināja, ka Zelandoni meistara prasme tālu pārspēj viņas iemaņas; kaut arī abās amata atšķirīgajās tehnikās bija atrodams kas kopīgs un radniecīgs, Jondalara darbarīku izgatavošanas metode bija krietni vien progresī­vāka par klana sentēvu paņēmieniem. Eilu interesēja Vimeza darba paņēmieni, un viņa bija nolēmusi pajautāt, vai kādreiz nedrīkstēs pa­skatīties. Jaunā sieviete nolēma, ka šis ir īstais brīdis.

Jondalars pamanīja Eilu uzreiz, kā viņa iznāca no būdas, bet centās to neizrādīt. Viņš bija pārliecināts, ka sieviete no viņa izvairās kopš lingas paraugdemonstrējumiem stepē, un negribēja viņai uzspiest savu klātbūtni, ja viņa pati to nevēlējās. Kad Eila sāka nākt uz viņu pusi, Jondalars sajuta kuņģi savelkamies, baidīdamies, ka viņa nemaina savu lēmumu vai arī viņam varbūt tikai licies, ka viņa nāk šurp.

- Ja netraucēšu, gribētu pavērot darbarīku gatavošanu, - Eila sacīja.

- Kāda runa! Sēdies tik nost! - Vimezs, laipni smaidīdams, aicināja.

Bija skaidri redzams, ka Jondalars atslābinās: vīrieša savilktās grum­bas pierē iztaisnojās un sakostie žokļi atslāba. Eilai apsēžoties blakus Danugam, puisis gribēja ko sacīt, bet viņas tuvums padarīja jauno vīrieti runāt nespējīgu. Jondalars puiša acīs pamanīja pielūgsmes pilnu ska­tienu un iecietīgi pasmaidīja. Viņš bija šo jauno puisi patiešām iemīlējis un zināja, ka tāda pielūgsme un skatīšanās ar teļa acīm viņam nav bīstama. Zelandoni vīrs varēja atļauties justies kā gudrākais vecākais brālis.

- Jondalar, vai tava tehnika tiek plaši lietota? - Vimezs interesējās, acīmredzot turpinādams sarunu, ko Eila bija pārtraukusi.

- Daudzmaz. Daudzi meistari no sagataves atskalda plēksnes, lai pagatavotu dažādus instrumentus - kaltus, nažus, skrāpjus vai mazāku pīķu uzgaļus.

- Un kā tad ar lielajiem pīķiem? Vai tava cilts arī medī mamutus?

- Dažreiz, - Jondalars atbildēja. - Mēs neesam tā specializējušies kā jūs. Lielāku pīķu uzgaļi tiek gatavoti no kaula - man patīk izmantot brieža priekškāju kaulus. Tiek izmantots kalts, lai izejmateriālu izlīdzi­nātu un iegrieztu gropes galvenajā formā un, tādējādi kaļot, kauls pats brīvi salūst. Tad ar skrāpi, kas izgatavots no plēksnes vienas puses, tas tiek nodrāzts vajadzīgajā formā. Ar slapju smilšakmeni pīķa uzgali tiek padarīti izturīgi un asi.

Eila, kas bija palīdzējusi Jondalaram izgatavot pīķu kaula uzgaļus, ko abi bija izmantojuši, bija pārsteigta par to efektivitāti. Kad pīķis tika spēcīgi izmests, īpaši jau ar pīķu metēju, tādi gari uzgaļi iedūrās dziļi un bija nāvējoši. Tie bija daudz vieglāki nekā klanā noskatītie smagie pīķi, kurus Eila pirms tam bija lietojusi; Jondalara pīķi bija domāti mešanai, nevis duršanai.

- Kaula uzgalis ieduras dziļi, - Vimezs apstiprināja. - Ja trāpi dzīvībai svarīgā vietā, dzīvnieks mirst ātrā nāvē un nav daudz asiņu. Mamutiem un degunradžiem ir daudz grūtāk trāpīt tādā vietā. Viņu spalva ir bieza, āda raupja, un, ja iemet piķi starp ribām, tad tam ir jāizurbjas cauri pamatīgam tauku slānim un muskuļiem. Acs ir labs mērķis, bet tā ir maza un kustīga. Mamutu var nogalināt, iedurot pīķi tam rīklē, bet tas ir bīstami. Tad ir jāpieiet tuvu klāt. Krama pīķa uzgalim ir asas malas. Tas vieglāk izduras cauri raupjajai ādai, iztek daudz asiņu, un zvērs kļūst vājš. Ja gribi panākt, lai dzīvnieks noasiņo, tad labāk ir trāpīt zarnās vai pūslī. Nāve nav tik ātra, bet tā ir drošāk.

Eila bija sajūsmā. Darbarīku izgatavošana jau pati par sevi bija inte­resanta nodarbe, bet viņa nekad nebija medījusi mamutu.

- Tev taisnība, - Jondalars piekrita, - bet kā tu vari izgatavot liela pīķa uzgali taisnu? Nav svarīgi, kādu tehniku tu lieto krama plēksnes atdalīšanai, tā allaž iznāk ieliekusies. Tāda ir akmens īpatnība. Nevar taču mest pīķi ar ieliektu uzgali: tā zudīs precizitāte, puse no pieliktā spēka un tas neieurbsies dziļi zvērā. Tieši tāpēc krama uzgaļi ir mazi. Kamēr ar spēku iztaisno krama plēksni taisnā uzgalī, no paša materiāla nekas daudz vairs nav atlicis.

Vimezs smaidīja un piekrītot māja ar galvu. - Tā tas ir, Jondalar, bet es tev ko parādīšu. - Vecais vīrs izvilka kādu pamatīgā zvērādā ietītu saini, kas atradās tam aiz muguras, un to atvēra. Viņš pacēla milzīgu cirvi, tik lielu kā veseris; tas bija izgatavots no vesela krama akmens. Tam bija noapaļots resnais gals un izveidots diezgan garš asmens. - Esmu pārliecināts, ka esi ko līdzīgu taisījis.

Jondalars pasmaidīja. - Jā, esmu taisījis cirvjus, bet ne tik milzīgus. Tas droši vien domāts Talutam.

- Jā, grasījos to ielikt garā kaula kātā, tas domāts Talutam… vai varbūt Danugam. - Vimezs uzsmaidīja jauneklim. - Šādi cirvji pare­dzēti mamutu kaulu vai ilkņu skaldīšanai. Ir vajadzīgs spēcīgs vīrs, lai tādu cirvi paceltu. Taluts to cilā kā spalviņu. Domāju, ka tagad jau arī Danugs to spēj.

- Danugs to patiešām spēj. Viņš man sacirta kārtis, - Eila sacīja, atzinīgi skatīdamās uz Danugu. Jauneklis nosarka un kautrīgi smaidīja. Arī Eila bija izgatavojusi un izmantojusi rokas cirvīšus, bet ne jau tik milzīgus.

- Kā tu gatavo cirvi? - Vimezs turpināja izjautāt.

- Parasti sāku ar to, ka ar āmurakmeni atskaldu biezu plēksni, no abām pusēm to pielīdzinu, lai izveidotu malas un asmeni.

- Raneka mātes cilts, ateriāņi, izgatavo pīķa uzgali ar divpusēju asmeni.

- Divpusēju? Izkaļot no abām pusēm kā cirvi? Lai dabūtu to piedie­nīgi taisnu, jāsāk apstrādāt plēksnes biezo malu, nevis plāno, smalko asmeni. Vai tas pīķa uzgalim nebūtu pārāk neparocīgi?

- Tas bija mazliet biezāks un smagnējāks, bet to var uzskatīt par daudzkārt uzlabota cirvja versiju. Turklāt tiem dzīvniekiem, ko ateriāņi medīja, šāds pīķa uzgalis ir ļoti piemērots. Tomēr tev taisnība - lai no­durtu mamutu vai degunradzi, nepieciešams garš, taisns, izturīgs un tievs krama uzgalis. Kā tu to uztaisīsi? - Vimezs jautāja.

- Ar divpusējo apstrādi. Tas ir vienīgais ceļš. Uz pietiekami resnas plēksnes es izmantotu plakano spiešanas apstrādi, lai no abām pusēm atskaldītu sīkas skaidiņas, - Jondalars prātodams stāstīja, cenšoties iztēloties, kā viņš izgatavotu šādu ieroci, - bet tam būtu nepieciešama milzīga pacietība.

- Tieši tā. Problēma ir pacietībā un akmens kvalitātē.

- Jā. Akmenim jābūt "svaigam". Dalanars, vīrs, kas mani mācīja, dzīvo blakus atsegtai krīta klintij, kur zemes līmenī ir atrodams krams. Varbūt daži no viņa akmeņiem noderētu? Bet pat tad tas nebūtu viegls darbs. Mēs esam izgatavojuši dažus smalkus cirvjus, bet nezinu gan, kā lai šādā veidā izgatavo normālu pīķa uzgali.

Vimezs pastiepās pēc vēl viena saiņa, kas bija ietīts smalkā, mīkstā zvērādā. Uzmanīgi to atritinājis, viņš izņēma pāris krama uzgaļu.

Jondalars pārsteigumā iepleta acis. Paskatījies uz Vimezu, tad uz Danugu, kas lepni smaidīja par savu skolotāju, Zelandoni vīrs paņēma rokās vienu uzgali. Viņš to maigi pagrozīja, gandrīz vai noglāstīdams skaisti apstrādāto akmeni.

Pēc taustes apstrādātais krams bija slidens, taču gluds, ne gluži tāds, lai slīdētu kā pa taukiem; tā akmens faktūra no dažādām šķautnēm saulē mirdzēja. Izstrādājumam bija vītola lapas forma ar gandrīz vai izcilu simetriju visās dimensijās, un uzgalis bija tikpat garš kā Jondalara plauksta - tas stiepās no plaukstas pamatnes līdz pat pirkstu galiem. Uzgaļa abi gali bija smaili, bet vidusdaļa - apmēram četru pirkstu pla­tumā. Pagriezis to uz sāniem, Jondalars ieraudzīja, ka uzgalim patie­šām pietrūkst raksturīgā krama izliekuma. Tam bija izcili taisna forma, šķērsgriezums bija apmēram mazā pirkstiņa resnumā.

Ar profesionālu interesi Zelandoni meistars aptaustīja izstrādājuma malas. Tās bija ļoti asas un no daudzo mazo plēksnīšu noskaldīšanas - nedaudz robotas. Viegli pārlaižot pirkstus pa malu virsmu, Zelandoni vīrs sajuta mazus ierobiņus. Ar šādu paņēmienu krama uzgalim bija piešķirta tik smalka un precīza forma.

- Tas ir pārāk skaists, lai to lietotu ierocim, - Jondalars konstatēja. - Šis ir patiešām izcils mākslas darbs.

- Tieši šis te netiek lietots ierocim, - Vimezs sacīja, apmierināts par amata brāļa uzslavu. - Es to pagatavoju kā paraugu, lai parādītu izgatavošanas tehniku.

Eila staipīja kaklu, lai aplūkotu izcili uztaisītos darbarīkus, kas at­radās ādas sainī uz zemes, neuzdrīkstēdamās tiem pieskarties. Viņa nekad mūžā nebija redzējusi tik skaisti izgatavotus uzgaļus. Tie bija dažāda izmēra un dažāda veida. Blakus lapas formas uzgaļiem atradās asimetriski lēzeni izstrādājumi, kuri krasi aprāvās vienā galā un kurus varēja ielikt spalā un lietot kā nažus, un ari daudz simetriskāki, ar kājiņu centrā, kas varētu kalpot par pīķa uzgaļiem vai cita veida nažiem.

- Vai vēlies tos apskatīt tuvāk? - Vimezs jautāja.

Eilas acis no brīnumiem mirdzēja, kad viņa cilāja instrumentus, it kā tie būtu ļoti vērtīgi dārgakmeņi. Tādi nu gan tie nebija.

- Krams ir… gluds… dzīvs, - jaunā sieviete konstatēja. - Neesmu tādu nekad redzējusi.

Vimezs smaidīja. - Eila, tu esi atklājusi noslēpumu, - vecais vīrs sacīja. - Tieši tas padara iespējamu šo uzgaļu izgatavošanu.

- Vai tad šeit tuvumā ir atrodams tādas kvalitātes krams? - Jondalars skeptiski vaicāja. - Arī es nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējis.

- Nē, diemžēl nav gan. 0! Mēs varam gan dabūt labas kvalitātes kramu! Uz ziemeļiem no šejienes kāda liela apmetne dzīvo blakus krama ieguves vietai. Tieši tur arī Danugs bija aizgājis. Bet šo akmeni apstrā­dāja īpaši… ar uguni.

- Ar uguni? - Jondalars iesaucās.

- Jā, ar uguni. Karsēšana uz uguns izmaina akmens formu. Tieši karsēšanas rezultātā tas kļūst tik gluds, - paskatījies uz Eilu, Vimezs piebilda, - tik dzīvs. Un karsēšana piešķir akmenim tā īpašo kvalitāti. - Runādams vecais meistars pacēla krama gabalu, pēc kura skaidri va­rēja redzēt, ka tas ticis apstrādāts ar uguni. Tas bija apkvēpis un klāts sodrējiem, un, uzsitot ar āmurakmeni un to pāršķeļot, krītainā ārējā garoza bija daudz piesātinātākā krāsā. - Pirmoreiz tas gadījās nejauši. Krama gabals iekrita ugunskurā. Uguns bija liela un karsta - jūs jau zināt, cik karsta ir uguns, sadegot kauliem.

Eila zinoši pamāja ar galvu. Jondalars paraustīja plecus, viņš tam nebija piegriezis vērību, bet, tā kā Eila to zināja, viņš bija gatavs no­ticēt.

- Es jau taisījos izripināt krama gabalu ārā no ugunskura, bet Nezija nolēma, lai tas tur paliek, jo uz tā varēja atbalstīt bļodu, kurā pilēja cepeša tauki. Beigās iznāca tā, ka tauki tomēr pilēja ari uguni un sabo­jāja labu kaula šķīvi. Tā kā tas toreiz izrādījās tāds veiksmīgs gadījums, es Nezijai šķīvi kompensēju. Sākumā gandrīz to akmeni aizmetu prom. Tas viss bija apdedzis, tieši tāpat kā šis, un es to izvairījos lietot, līdz kādu dienu man aptrūkās materiāla. Kad pirmoreiz to pāršķēlu, man izskatījās, ka tas ir pagalam. Paskatieties! Jūs sapratīsiet, kāpēc tā do­māju. - Vimezs iedeva katram pa gabalam.

- Krams ir tumšāks, un pēc taustes tas ir gludens, - Jondalars kon­statēja.

- Toreiz sanāca tā, ka es eksperimentēju ar ateriāņu pīķu uzgaļiem, cenšoties uzlabot viņu tehniku. Tā kā es tikai izmēģināju jaunas idejas, nodomāju, ka tas nekas, ka akmens nav tik izcils. Bet, tiklīdz sāku ar to strādāt, tā pamanīju atšķirību. Tas notika neilgi pēc tam, kad biju atgriezies mājās; Raneks vēl tolaik bija mazs puika. Kopš tā laika es šo tehniku visu laiku uzlaboju un pilnveidoju.

- Kāda tad ir tā atšķirība? - Jondalars pajautāja.

- Pamēģini pats, tad redzēsi.

Pacēlis ovālo āmurakmeni, kas no lietošanas jau bija ieguvis dažādus robiņus, Jondalars ērti to satvēra un sāka dauzīt nost akmens krīta apvalku, lai sagatavotu kramu darbam.

- Kad krams pirms apstrādes tiek ļoti sakarsēts, - Vimezs turpināja savu stāstāmo, kamēr Jondalars strādāja, - to var daudz labāk kontro­lēt. No tā atlec daudz mazāk skaidu, darbarīku var izveidot smalkāku, plānāku un garāku, lietojot spiedienu, to var sadalīt. Vari likt akmenim pieņemt gandrīz jebkādu formu, kādu vien vēlies.

Vimezs aptina kreiso roku ar mazu ādas lupatiņu, lai to pasargātu no asajām malām, tad ar to satvēra vēl vienu krama gabalu, kas nesen tika atskaldīts no viena sakarsētā akmens, lai to nodemonstrētu. Ar labo roku vecais meistars pacēla īsu konusveida kaula kaltu. Nolicis asāko kaula instrumenta galu pret krama gabala malu un spēcīgi uzsitis augšpusē un lejpusē, viņš atskaldīja mazu, garu, plakanu krama plēksni. Vimezs to pacēla apskatei. Jondalars plēksni no viņa paņēma, tad pats veica to pašu eksperimentu, acīmredzami pārsteigts un apmierināts ar rezultātiem.

- Man tas būs jāparāda Dalanaram! Tas ir neticami! Viņš ir uzlabojis vairākus apstrādes procesus - Dalanaram ir dabas dota akmens izjūta tāpat kā tev, Vimez. Bet tu šo akmeni vari gandrīz vai sagriezt plānās plēksnēs. Vai to var panākt karsēšanas rezultātā?

Vimezs pamāja. - Es nu gan neteiktu, ka to var sagriezt plānās plēks­nēs. Tas tomēr ir akmens un nav tik padevīgs kā kauls, bet, ja māki akmeni apstrādāt, tad sakarsēšana šo procesu padara vieglāku.

- Interesanti, kas notiktu, ja sistu pastarpināti… vai esi mēģinājis izmantot brieža raga kaulu, lai novirzītu āmurakmens sitiena spēku? Tā varētu iegūt plēksnes, kas ir daudz garākas un plānākas.

Eila uzskatīja, ka arī Jondalaram piemīt dabas dota akmens izjūta. Bet šobrīd jaunā Zelandoni meistara aizrautībā un pēkšņajā vēlmē da­līties ar Dalanaru savā brīnišķīgajā atklājumā jaunā sieviete sajuta viņa urdošo vēlmi doties mājās.

Dzīvodama ielejā, kad Eila vēl bija svārstījusies, vai vēlas satikt ne­pazīstamos Citus, viņa bija domājusi, ka Jondalars grib doties prom tikai tāpēc, lai būtu kopā ar citiem ļaudīm. Agrāk viņa nekad nebija tā īsti iedomājusies, cik spēcīga ir Zelandoni vīrieša vēlme atgriezties mājās. lā nāca kā atklāsme, izpratne; tagad Eila zināja, ka Jondalars nekur citur nejutīsies patiesi laimīgs.

Kaut arī jaunajai sievietei pašai izmisīgi pietrūka dēla un cilvēku, ko viņa bija mīlējusi, viņa nebija izjutusi tādas ilgas pēc mājām kā Jondalars - alkas atgriezties zināmajās vietās, kur visi ļaudis bija pazīs­tami un tradīcijas pierastas. Atstājot klanu, Eila bija sapratusi, ka viņa nekad nevarēs tur atgriezties. Klana ļaudīm viņa bija mirusi. Ieraugot viņu, tie domātu, ka jaunā sieviete ir kāds ļauns gars. Un tagad viņa zināja, ka nekad vairs neatgrieztos pie klana, pat ja to varētu. Kaut ari nodzīvojusi Lauvas apmetnē tikai pavisam īsu laiku, viņa jau šeit jutās daudz atraisītāka - kā īstajās mājās - nekā to daudzu gadu laikā, kurus bija pavadījusi klanā. Izai bija bijusi taisnība - Eila nebija klana cilvēks; viņa bija piedzimusi Citiem.

Aizdomājusies Eila bija palaidusi garām turpmāko sarunu. Izdzirdē­jusi Jondalaru pieminam savu vārdu, viņa atgriezās īstenībā.

- …manuprāt, Eilas krama apstrādes tehnika ir ļoti līdzīga viņu pa­ņēmieniem. Tur viņa to iemācījās. Esmu aplūkojis dažus no viņu darba­rīkiem, bet, pirms viņa man to parādīja, nekad nebiju redzējis, kā tos taisa. Ari to rīku izgatavošanai ir nepieciešama zināma meistarība, paiet ilgs laiks no krama kodola iepriekšējas sagatavošanas līdz sitienam, un tur rodas atšķirība starp smagnēju krama gabala darbarīku un smalku, vieglu instrumentu.

Vimezs pasmaidīja un pamāja. - Ja tagad spēsi izdomāt, kā padarīt plēksni taisnu, nav svarīgi, kā to panāksi; naža mala pēc pielīdzināšanas nekad nav diezgan asa.

- Esmu prātojis par šo problēmu, - sarunā iesaistījās Danugs, kas arī gribēja dot savu ieguldījumu kopējā lietā. - Kā būtu, ja kaulā vai ragā iegrieztu gropi un ielīmētu plēksnes maliņas? Vai tad tā nesanāktu pietiekami maza un gandrīz vai taisna?

Jondalars kādu brīdi to pārdomāja. - Kā tu tās izgatavosi?

- Vai nevarētu sākt ar mazo kodolu? - Danugs piesardzīgi ierosi­nāja.

- Danug, tas varētu izdoties, bet mazo kodolu ir grūti apstrādāt, - Vimezs sprieda. - Esmu apsvēris sākt ar lielāko plēksni un sadalīt to vairākās mazās…

Eila saprata, ka vīri joprojām runā par kramu. Šķiet, ka viņiem tas nekad neapnīk. Pats materiāls un tā iespējas nekad nebeigs meistarus sajūsmināt. Jo vairāk viņi uzzināja, jo lielāku interesi tas viņos izraisīja. Jaunā sieviete spēja novērtēt kramu un darbarīku izgatavošanu, viņa domāja, ka Vimeza parādītie uzgāji ir paši smalkākie, ko viņa jebkad ir redzējusi, - gan pēc izskata, gan pēc to lietojuma. Bet viņa nekad nebija dzirdējusi, ka rīku izgatavošana tiek apspriesta tik nogurdinošās detaļās. Tad Eila atcerējās savu aizraušanos ar ārstniecību un dziednie­cības maģiju. Tās dienas, ko viņa bija pavadījusi kopā ar Izu un Ubu, kad klana zāļu sieva bija viņas mācījusi, bija vienas no jaukākajām jaunās sievietes atmiņām.

Eila pamanīja Neziju iznākam ārā no velēnu mītnes un piecēlās, lai apjautātos, vai nevajag ko palīdzēt. Visi trīs vīri, viņai aizejot, smaidīja un turpināja savu sarunu, un viņa nedomāja, ka meistari būtu pama­nījuši viņas aiziešanu.

Tā tomēr nebija gluži taisnība. Kaut arī neviens no viņiem neko skaļi neteica, vērojot Eilu aizejam, vīru saruna aprāvās.

Vimezs pie sevis nodomāja: "Viņa ir skaista, jauna sieviete, gudra, zinoša un interesējas par daudz un dažādām lietām. Ja Eila piederētu pie Mamutu cilts, viņa mums atnestu brangu līgavas pūru. Padomā tik, kādu stāvokli viņa sarūpētu vīram un nodotu bērniem."

Danuga domas klīda apmēram pa to pašu līniju, tikai tās nebija tik skaidri formulētas. Viņa galvā pavīdēja domas par līgavas pūru, kāzām un pat kopā dzīvošanu, bet jaunajam puisim bija skaidrs, ka viņam nav nekādu izredžu. Viņam pietika ar to, ka var atrasties Eilas tuvumā.

Jondalars tagad gribēja Eilu vēl vairāk nekā jebkad agrāk. Ja viņš būtu varējis izdomāt kādu saprātīgu iemeslu, tad būtu piecēlies un gājis viņai līdzi. Tomēr viņš baidījās no pārāk lielas pieķeršanās. Viņš atcerējās, kā bija juties tajās reizēs, kad sievietes ļoti centās panākt, lai viņš viņas iemīlētu. Tas bija izsaucis viņā pretreakciju - viņš vēlējās no šim sievietēm izvairīties un izjuta pret viņām žēlumu. Viņš negribēja Eilas žēlastību, bet gan mīlestību.

Jondalara rīklē sakāpa smacējošs žults kamols, kad viņš ieraudzīja, ka no mitekļa iznāk tumšādainais vīrietis un uzsmaida Eilai. Zelandoni centās to kamolu norit un kontrolēt savas dusmas un izmisumu. Nekad mūžā viņš nebija izjutis tādu greizsirdību, un pats sevi par to ienīda. Jaunais Zelandoni vīrietis bija pārliecināts, ka Eila viņu noniecinātu, ja zinātu, kā viņš jūtas. Pasniedzies pēc liela krama gabala un paņēmis āmurakmeni, Jondalars to pāršķēla pušu. Gabals bija brāķis, tam cauri no ārējās čaulas vijās balta, drupana krīta josla, bet Jondalars turpināja akmeni skaldīt un sadalīja to arvien mazākos un mazākos gabaliņos.

Raneks ieraudzīja Eilu nākam no krama apstrādes teritorijas. Tumš­ādainais vīrietis nevarēja noliegt arvien pieaugošo satraukumu un sievietes pievilcību, ko viņš izbaudīja katru reizi, kad viņu ieraudzīja. Viņa estēta izjūtu jau no paša sākuma piesaistīja šīs jaunās sievietes formu pilnība - viņa nebija tikai skaista sieviete, uz kuru bija patīkami skatīties, viņas kustībām piemita izsmalcināta un pirmatnēja grācija. Raneka acs uz tādām lietām bija ievingrināta; šajā gadījumā viņš ne­varēja ieraudzīt ne mazāko pozas izrādīšanu, ne samākslotību. Eila bija izturēta un ar bezbailīgu pārliecību, kas izlikās tik dabiska, it kā viņa ar to būtu piedzimusi, un radīja dižciltības iespaidu.

Raneks raidīja sievietei sirsnīgu smaidu. Šo smaidu nevarēja neievē­rot un ignorēt, tāpēc Eila viņam tikpat sirsnīgi atsmaidīja pretim.

- Vai tavas ausis piežūžoja ar runām par krama apstrādi? - Raneks apjautājās, piešķirdams savam jautājumam nedaudz ironisku pieskaņu. Eila pamanīja šo niansi, bet īsti nesaprata tās nozīmi, tomēr domāja, ka tā ir jāuztver ar humoru, kā joks.

- Jā. Viņi sarunājas par akmeņiem. Par sagatavju, instrumentu un uzgaļu izgatavošanu. Vimezs taisa brīnišķīgus pīķu uzgaļus.

- Ā! Viņš jau droši vien tev izrādīja ari savus dārgumus, vai ne? Tev taisnība, tie patiešām ir brīnišķīgi. Ne vienmēr esmu pārliecināts, ka Vimezs to apzinās, bet viņš ir kas vairāk nekā amatnieks. Tas vīrs ir īsts mākslinieks.

Eilas piere saraucās. Viņa atcerējās, ka Raneks bija tieši tāpat iztei­cies par viņas lingas lietošanas prasmi, un tāpēc nebija pārliecināta, vai pareizi sapratusi šī vārda nozīmi.

- Vai tu esi mākslinieks? - viņa jautāja.

Vīrietis sāji pasmaidīja. Viņas jautājums bija aizskāris Raneka dvē­seles stīgu vārīgajā vietā, kas viņam allaž bijusi ļoti sāpīga.

Viņa ļaudis uzskatīja, ka Māte vispirms bija radījusi garu pasauli un gari visās lietās ir nevainojami. Pēc tam gari radījuši savas kopijas - dzīvu cilvēku būtnes, lai apdzīvotu laicīgo pasauli. Gars bija etalons - paraugs, no kura tika veidotas visas dzīvās būtnes, bet neviena kopija nekad nevar būt tik perfekta kā pats oriģināls; pat paši gari nevar radīt nevainojamas kopijas, tieši tāpēc visi cilvēki ir tik atšķirīgi.

Cilvēki bija neatkārtojami, viņi bija tuvāki Mātei nekā citi gari. Māte dzemdēja Savu kopiju un nosauca to par sievieti, tad radīja vīrieti, tas tika dzemdēts tieši tāpat, kā katrs vīrietis nāk šajā pasaulē. Pēc tam Lielā Māte lika ideālās sievietes garam sajaukties ar ideālā vīrieša garu un tā­dējādi radīja daudz dažādu garu bērnus. Bet tikai Viņa Pati izlēma, kurš vīrieša gars sajauksies ar sievietes garu, pirms iepūtīs savu dzīvības spēku sievietes mutē, lai iestātos grūtniecība. Un dažiem Viņas bērniem - gan vīriešiem, gan sievietēm - Māte dāvāja īpašus talantus.

Raneks sevi dēvēja par kaulu apstrādes meistaru - viņš radīja tādus priekšmetus, kas bija līdzīgi dzīvām, garīgām lietām. Tās personificēja dzīvas būtnes, padarīja tās vizuālas, saprotamas un kalpoja kā svarīgi rituāla priekšmeti dažādās Mamutu cilts ceremonijās. Tie, kuri mācēja radīt tādas lietas, tika turēti lielā godā, tie bija talantīgi mākslinieki - Mātes izredzētie.

Daudzi ļaudis uzskatīja, ka visi kokgriezēji un kaulu apstrādes meistari, īstenībā visi tie cilvēki, kas spēj radīt vai izgreznot dažādus priekšmetus un padarīt tos par kaut ko vairāk nekā vienkārši par sa­dzīves priekšmetiem, ir mākslinieki, bet, pēc Raneka domām, ne visi mākslinieki ir vienlīdz talantīgi vai varbūt neizturas pret savu darbu ar vienādu rūpību. Dzīvnieku un cilvēku figūriņas, ko viņi izgatavoja, bija primitīvas. Šādus veidojumus Raneks uzskatīja par apvainojumu gariem un Mātei, kas cilvēkus radījusi.

Pēc Raneka domām, pašiem skaistākajiem un izcilākajiem mākslas darbiem jābūt estētiski baudāmiem un jebkāds skaistums ir pats iz­cilākais un īstākais gara paraugs; tā ir visa būtība. Tāda bija Raneka pārliecība. Turklāt savas estētiskās dvēseles dziļumos viņš uzskatīja, ka skaistumam pašam par sevi piemīt patiesa vērtība, un ticēja, ka itin visā slēpjas skaistuma potenciāls. Lai gan dažas darbības un priekšmeti var kalpot funkcionāli, viņš uzskatīja, ka jebkurš var būt mākslinieks, ja māk sasniegt pilnību kādā sfērā un rezultāti atspoguļo skaistuma būtību. Bet māksla slēpjas gan pašā procesā, gan sasniegtajā rezultātā. Mākslas darbi atspoguļo ne vien pabeigtu produktu, bet arī ietver sevī domu, darbību un tapšanas procesu.

Raneks ar savām talantīgajām rokām, bet vēl vairāk ar iedzimto māk­slinieka aci meklēja skaistumu, tas bija kā svēts izziņas process. Viņš izjuta vajadzību pēc skaistuma, lai tas būtu viņam visapkārt, tāpēc sāka uzlūkot Eilu kā mākslas darbu - kā pašu izcilāko un pilnīgāko sievietes veidolu, ko spēja iztēloties. Ne jau tikai ārējais izskats darīja viņu skaistu. Skaistums nebija tikai statisks attēls, tā bija pati būtība, gars - tas viss, kas cilvēku atdzīvināja. Vislabāk tas izpaudās kustībā, uzvedībā, spējās. Skaista sieviete bija pilnvērtīga un dinamiska sieviete. Kaut ari viņš to neizteica ar tik daudziem vārdiem, Eila viņam sāka simbolizēt īstās gara sievietes iemiesojumu. Viņa bija pati sievietes būtības un skaistuma pilnība.

Tumšādainais vīrietis ar smejošajām acīm un ironisko asprātību sa­vus dotumus bija iemācījies lietot, lai nomaskētu dzijās ilgas un vēlmi savos mākslas darbos radīt pilnību un skaistumu. Šo pūļu rezultātā viņa cilts Raneku uzskatīja par izcilāko kaula izstrādājumu meistaru - māks­linieku, kam piemīt patiesa izcilība, bet, kā jau daudzi lieli mākslinieki, viņš pats ar saviem darbiem nekad tā īsti nebija apmierināts. Viņš sevi neuzskatīja par mākslinieku.

- Es esmu kaula izstrādājumu meistars, - Raneks atbildēja Eilai. Tad, ieraudzījis jaunās sievietes apjukumu, piebilda: - Daži ļaudis uzskata, ka jebkurš amatnieks ir mākslinieks. - Tad, kādu bridi vilcinājies, ne­saprazdams, kā viņa novērtētu viņa darbus, izteica uzaicinājumu: - Vai tu nevēlētos apskatīt dažus manus darbus?

- Jā, - Eila piekrita.

Jaunās sievietes atbildes tiešums uz brīdi viņu apstulbināja, tad, atmetis galvu, vīrietis iesmējās. Nu, protams! Ko gan citu viņa būtu atbildējusi? Raneka acīs iemirdzējās prieks, un viņš pamāja Eilai, lai seko viņam iekšā miteklī.

Jondalars vēroja, kā abi kopā pa velvēto ieeju ieiet būdā, un sajuta uz pleciem nogulstam smagumu. Aizvēris acis, Zelandoni vīrs dziļā nomāktībā nolaida galvu uz krūtīm.

Garais, staltais un izskatīgais vīrietis nekad nebija cietis no sieviešu uzmanības trūkuma, bet, tā kā viņš savu pārākuma trumpi neapzi­nājās un neizprata, viņam nebija savam pievilkšanas spēkam ticības. Jondalars bija darbarīku meistars, viņš daudz ērtāk jutās, saskaroties ar fiziskām, nevis metafiziskām lietām, un labprātāk izmantoja savas attīstītās prāta spējas, cenšoties izprast tādus tehniskus aspektus kā spiediena un sitiena ietekme uz homogēnas kristālstruktūras kvarcu - krama akmeni. Viņam piemita fiziskā pasaules uztvere.

Ari sevi viņš izteica fiziskā plāksnē - viņam labāk padevās visu darīt ar rokām, nevis izteikt sevi vārdos. Nebija jau tā, ka viņš nemācētu skaisti runāt, vienkārši viņam uz to nebija īsta talanta. Jondalars bija iemācījies labi atstāstīt kādu notikumu, bet viņam ne īpaši labi padevās izteikt veiklas un asprātīgas replikas. Viņš bija nopietns un noslēgts virs, kuram nepatika runāt par sevi, tomēr tajā pašā laikā bija iejūtīgs klausītājs, kas piesaistīja citu ļaužu uzticību, un tie viņam bieži mēdza izkratīt sirdi. Pie sevis mājās viņš tika uzskatīts par atzītu meistaru, bet tās pašas rokas, kas tik akurāti mācēja pārvērst cieto akmeni dažādos smalkos darbarīkos, tikpat prasmīgi mācēja ari apieties ar sievietes ķermeni. Tā bija vēl viena viņa fiziskās dabas izpausme, un tāpēc, kaut ari ne atklāti, Jondalars bija ieguvis tikpat lielu slavu ar šo savu otru talantu. Sievietes viņu mūždien lenca un iekāroja, un tika dzīti joki par viņa "otro meistarību".

To prasmi viņš bija apguvis tāpat, kā iemācījies apstrādāt kramu. Viņš zināja, kur pieskarties, bija jutīgs un atsaucīgs uz tik tikko samanāmiem signāliem un guva prieku no Baudas veltes sniegšanas sievietēm. Jon­dalara rokas, acis un ķermenis runāja daudz izteiksmlgāk par visiem izteiktajiem vārdiem. Ja Raneks būtu bijis sieviete, tad būtu nosaucis viņu par mākslinieku.

Jondalars bija izjutis patiesu pieķeršanos un maigumu pret vairākām sievietēm un izbaudījis viņu fizisko tuvību, bet nebija nevienu mīlējis, līdz satika Eilu, tāpēc nejutās drošs, ka arī viņa viņu mīl. Kā gan šī sieviete spēja viņu mīlēt? Viņai taču nebija, ar ko salīdzināt. Līdz viņi ieradās šajā apmetnē, Jondalars bija vienīgais Citu vīrietis, ko viņa pa­zina. Zelandoni vīrs saprata, ka Raneks ir atšķirīgs vīrietis, kam piemīt savs valdzinājums, un pamanīja, ka ar katru dienu tumšādainā vīrieša simpātijas pret Eilu arvien palielinājās. Jondalars apzinājās: ja kāds vī­rietis to vispār iespētu, tad Raneks būtu īstais, kas varētu iekarot Eilas mīlestību. Pats Zelandoni vīrs bija apceļojis puspasaules, līdz atrada sievieti, kuru spētu iemīlēt. Tagad, kad beidzot bija viņu atradis, vai viņš ir gatavs tik ātri atkal viņu zaudēt?

Bet varbūt viņš ir pelnījis viņu zaudēt? Vai viņš varētu vest Eilu sev līdzi uz mājām? Kā viņa ļaudis uztvers tādu sievieti kā viņa? Par spīti greizsirdībai, Jondalars sāka domāt, vai ir īstais vīrietis Eilai. Viņš sev iestāstīja, ka grib būt pret viņu godīgs, bet'sirds dziļumos nezināja, vai spētu atkal izturēt kauna traipu, ka iemīlējis nepareizo sievieti.

Ieraudzījis Jondalara ciešanas, Danugs ar raižpilnu skatienu pavērās Vimezā. Vecais meistars vienīgi zinoši pamāja ar galvu. Arī viņš reiz bija mīlējis eksotisku skaistuli, bet Raneks bija viņa pavarda dēls, kam jau sen bija pienācis laiks atrast sievieti, apmesties uz dzīvi kādā vietā un nodibināt ģimeni.

Raneks veda Eilu uz Lapsas pavardu. Kaut arī viņa šim pavardam vairākas reizes dienā bija gājusi garām, jaunā sieviete bija cītīgi izvairī­jusies ziņkārīgi aplūkot privātos mitekļus; tā bija jau klanā ieaudzināta tradīcija, kuru viņa ievēroja arī Lauvas apmetnē. Tādā atklātā tipa plā­nojuma mājoklī kā velēnu mītne privātums nenozīmēja slēgtas durvis, bet gan smalkjūtību, cieņu un toleranci citam pret citu.

- Apsēdies! - Raneks piedāvāja, norādīdams viņai uz gultas paaug­stinājumu, kas bija apklāts ar mīkstām, izsmalcinātām zvērādām. Eila pavērās apkārt, tagad viņa drīkstēja apmierināt savu ziņkāri. Kaut arī abi vīrieši - Raneks un Vimezs - dzīvoja pie viena pavarda un mitinājās katrs savā centrālās ejas pusē, abu dzīves telpas bija pilnīgi individuāli atšķirīgas.

Pavarda otrā pusē darbarīku meistara teritorija bija iekārtota ar ap­brīnojamu vienkāršību. Tur atradās gultas paaugstinājums ar biezu matraci un zvērādām; virs gultas bija pavirši piesiets ādas priekškars, pēc kura izskata varēja spriest, ka tas gadiem ilgi nav ticis nolaists. Uz āķiem karājās daži apģērba gabali, pārējie bija salikti uz gultas pagari­nājuma, kas stiepās gar vienu sienu aiz galvgaļa nodalījuma.

Lielāko Vimeza teritorijas daļu aizņēma darba vieta, kuru iezīmēja krama gabali, salauzti akmeņi un krama plēksnes, kas mētājās visap­kārt mamuta pēdas kaulam, kas tika izmantots gan kā sēdeklis, gan kā lakta. Par to liecināja dažādi akmens un kaula āmuri, kā ari kalti, kas bija salikti uz gultas paaugstinājuma pagarinājuma, pie kājām. Vienī­gie dekoratīvie priekšmeti atradās sienas nišā - kaulā izgrebta Mātes figūriņa un blakus tai - smalki izgreznota josta, no kuras nokarājās izkaltuši un sažuvuši zāles svārciņi. Eila bez jautāšanas saprata, ka tie bija piederējuši Raneka mātei.

Turpretim kaulu apstrādes meistara Raneka teritorija bija ierīkota kardināli pretēji - ar gaumīgu greznību. Tumšādainais vīrietis bija iz­smalcināts kolekcionārs. Visi priekšmeti bija rūpīgi atlasīti un izstādīti tā, lai būtu redzamas to labākās īpašības un lai papildinātu interjeru ar struktūras bagātību. Zvērādām, kas klāja gultu, gribējās pieskarties; tās piekļāvās plaukstai ar izcilu mīkstumu. Priekškars abās gultas pusēs karājās akurātās krokās, tas bija izgatavots no samtainas, miecētas, dzeltenbrūnas briežādas un izgaroja tikko manāmu patīkamu aromātu, kas smaržoja pēc priedes dūmiem, jo tieši tie bija piešķīruši šai zvērādai tās interesanto toni. Grīdu klāja aromātisku zālīšu paklājiņi, kas bija īpaši nopīti, izmantojot dažādus krāsainus elementus.

Uz gultas pagarinājuma atradās dažāda izmēra un lieluma grozi; lielākajos grozos bija salikti apģērba gabali, izšūti ar dekoratīvām krellī­tēm vai putnu spalvām un dažādiem ādas rotājumiem. Dažos grozos un arī uz āķiem karājās izgrebtas kaula rokassprādzes, aproces un kaklaro­tas, gatavotas no zvēru zobiem, tur atradās arī saldūdens gliemežvāki, jūras gliemežvāki, cilindriskas, no kaļķiem gatavotas tūbiņas, dabiskas un krāsotas kaula krelles un piekariņi, bet pats vērtīgākais kolekcijas priekšmets bija dzintars. Pie sienas karājās liels mamuta ilkņa frag­ments, izgrebts neparastās ģeometriskās formās. Vispārējo noskaņu radīja pat medību ieroči un āra drēbes, kas bija sakarinātas uz āķiem.

Jo vairāk Eila skatījās apkārt, jo vairāk jauna ieraudzīja, bet priekš­meti, kas patiešām Eilu aizkustināja un izraisīja viņā interesi, bija no kaula izgrebtie darbi - Mātes figūriņa, kas atradās nišā, un vēl tās skulptūriņas, kas bija redzamas Raneka darba vietā.

Tumšādainais vīrietis vēroja, pie kā Eilas acis apstājas, un zināja, ko viņa tajā brīdī apskata. Kad jaunā sieviete pavērās viņā, Raneks pasmaidīja. Viņš bija apsēdies uz sava darba sola; zemākā mamuta stilba kaula dala bija iegrimusi zemē tā, ka plakanais, nedaudz ieliektais ceļgala savienojums sniedzās gandrīz līdz krūšu augstumam, kad viņš apsēdās uz grīdas paklājiņa. Uz izliektās, horizontālās darba virsmas pa vidu dažnedažādiem dzeliem un kaltam līdzīgiem krama instru­mentiem, kurus viņš lietoja kaula grebšanai, stāvēja kāda nepabeigta putna figūra.

- Pašreiz strādāju pie šīs figūras, - Raneks skaidroja, vērodams Eilas sejas izteiksmi, kad viņš sievietei to pasniedza.

Uzmanīgi paņēmusi kaula figūriņu rokās, jaunā sieviete to aplūkoja, pēc tam apgrieza otrādi un apskatīja tuvāk. Tad, izskatīdamās samul­susi, pagrozīja to uz vienu pusi un pēc tam atkal uz otru. - Kad skatos no vienas puses, tas ir putns, - viņa sacīja Ranekam, - bet no otras, - Eila to pagrieza otrādi, - tā ir sieviete!

- Brīnišķīgi! Tu ieraudzīji tieši to, kas bija domāts. Tieši to es šajā darbā gribēju panākt. Es gribēju parādīt Mātes pārvērtības, Viņas gara veidolu. Gribēju pateikt, ka Viņa, lidojot no šejienes uz garu pasauli, ieņem putna izskatu, tomēr joprojām ir Māte, sieviete. Gribēju savienot abus Viņas veidolus vienā!

Raneka tumšās acis iemirdzējās, vīrietis bija tik satraukts, ka gandrīz vai nespēja pietiekami ātri izteikties. Eila pasmaidīja par viņa degsmi. Šo viņa rakstura īpašību jaunā sieviete nekad agrāk nebija pamanījusi.

Parasti viņš izlikās daudz savrupāks, pat tad, kad smējās. Uz vienu brīdi Raneks viņai atgādināja Jondalaru tajā laikā, kad viņam radās pīķu metēja ideja. Eila no šīs domas sarauca pieri. Tās vasaras dienas, kuras abi bija pavadījuši ielejā, tagad šķita tālā pagātnē. Tagad Jon­dalars gandrīz nekad vairs nesmaidīja, un, ja smaidīja, tad nākamajā brīdī jau atkal bija dusmīgs. Pēkšņi viņai radās tāda nojauta, ka Jon­dalaram nepatīk, ka viņa šeit atrodas, sarunājas ar Raneku, uzklausa viņa prieku un sajūsmu; šī izjūta jauno sievieti padarīja nelaimīgu un mazliet sadusmoja.