Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

4

Noskaņojums apmetnē bija nomākts. Neviens nezināja ne ko teikt, ne ko domāt. Kas bija šie svešinieki, kas tik pēkšņi bija parādījušies viņu vidū? Vieglāk bija noticēt vīrietim, kurš teicās nākam no kādas tālas vietas rietumos, nekā sievietei, kura stāstīja, ka trīs gadus dzīvojusi tepat tuvējā ielejā, un vēl neticamāk, ka agrāk dzīvojusi kopā ar pla­kangalvjiem. Sievietes stāsts apdraudēja veselu drošu uzskatu sistēmu, tomēr bija grūti viņas stāstīto apšaubīt.

Ar asarām acīs pēc zēna pirmās klusās zīmes parādīšanas Nezija bija aiznesusi Ridagu uz gultu. Visi pārējie to uztvēra kā signālu, ka stāstu vakars beidzies, un lēnām izklīda pie saviem pavardiem. Eila izmantoja gadījumu, lai aizlavītos projām. Uzlikusi galvā kažokādas jakas kapuci, jaunā sieviete izgāja laukā.

Pazinusi draudzeni, Vīnija klusi iezviedzās. Taustīdamās tumsā, vadī­damās pēc ķēves sprauslāšanas un siltās elpas, Eila atrada zirgu.

- Vīnij, vai viss kārtībā? Vai tev ir ērti? Un kā klājas Skrējējam? Droši vien ne labāk kā man, - Eila to visu izteica vairāk domās un savā pašas izveidotajā valodā, kādā bija pieradusi sarunāties ar dzīvniekiem. Vīnija pašūpoja galvu, nedaudz saslējās pakaļkājās un tad nolika galvu uz sievietes pleca, Eila apvija rokas ap spalvaino zirga kaklu un piekļāva pieri zirdziņam, kas tik ilgu laiku bija bijis viņas vienīgais sabiedrotais. Arī Skrējējs pienāca klāt bariņā, un uz bridi visi trīs cieši saspiedās kopā, lai atpūstos no šīs dienas negaidītajiem piedzīvojumiem.

Pēc tam kad Eila bija pārliecinājusies, ka ar zirgiem viss kārtībā, viņa nogāja līdz upmalai. Bija tik laba sajūta būt brīvā dabā, ārā no velēnu mītnes, prom no cilvēkiem. Izstiepjot kaklu, paskatoties apkārt un atbīdot kapuci, jaunā sieviete juta caur matiem izskrienam statiskas dzirksteles.

Jauns mēness, izvairīdamies no lielā brāļa, kas turēja to savos valgos, bija pagriezis spožo aci uz tālajiem plašumiem, kur mirguļo­jošā gaisma bija nomocījusies no neierobežotas brīvības solījumiem, bet piedāvāja vienīgi kosmisko tukšumu. Augstu pie debesīm nelieli mākoņi aizsedza blāvākās zvaigznes un ar blāvu oreolu aizplīvuroja pašas spožākās zvaigznes, tādējādi liekot piķa melnajām debesīm iz­skatīties tuvākām un tīkamākām.

Eila izjuta nemieru, viņu plosīja pretrunīgas emocijas. Tad tādi bija tie Citi, ko viņa bija meklējusi! Pie šādiem ļaudīm viņa bija piedzimusi. Ja vien nebūtu bijusi zemestrīce, viņa būtu varējusi uzaugt pie šādiem ļaudīm, tad arī viņai būtu bijušas savas mājas un pavards. Tā vietā viņu uzaudzināja klans. Eila pārzināja klana tradīcijas, bet viņas pašas ļaužu izturēšanās bija dīvaina. Tomēr, ja nebūtu bijis klana, viņa vispār nebūtu uzaugusi. Viņa vairs nedrīkstēja iet atpakaļ pie klana, bet ari šeit viņa nejutās piederīga.

Šie ļaudis bija tik trokšņaini un nekārtīgi. Iza būtu teikusi, ka viņi nemāk uzvesties, - kā tas vīrietis Frabeks, kas runāja ārpus kārtas, nelūgdams atļauju, un tad visi sāka kliegt un runāt reizē. Viņa bija do­mājusi, ka Taluts ir cilts vadonis, bet pat viņam bija jākliedz, lai pārējie viņu sadzirdētu. Brūnam nekad nebija jākliedz. Vienīgā reize, kad viņa bija dzirdējusi Bruņu kliedzam, bija tad, kad viņš pārējos brīdināja par gaidāmajām briesmām. Ikviens klanā apzinājās, kurš ir vadonis, un to respektēja; Brūnam bija tikai jādod signāls, un tajā pašā bridi viņam visi pievērsa uzmanību.

Eilai ari nepatika, kā šie cilvēki runāja par klanu, saukdami klana ļaudis par plakangalvjiem un dzīvniekiem. Vai tad neviens nesaprata, ka arī viņi ir cilvēki? Varbūt nedaudz atšķirīgi, bet, vienalga, cilvēki. Nezija to zināja. Par spīti tam, ko teica pārējie, Nezija zināja, ka Ridaga māte bija sieviete un bērns, kuru viņa dzemdēja, - tikai mazulis. Eila nodomāja: "Šis bērns ir radies no dažādu garu sajaukuma tāpat kā mans dēls un Odas mazā meitene, kuru satiku klanu Sapulcē. Kā gan Ridaga mātei varēja piedzimt tāds dažādu garu sajaukuma bērns?

Gari! Vai tie tiešām ir gari, kas rada bērnus? Vai vīrieša totēma gars uzvar sievietes totēmu un liek viņas vēderā izaugt bērnam, kā klanā to mēdza uzskatīt? Vai Lielā Zemes Māte izvēlas un sajauc vīrieša un sievietes garus un tad tos ieliek sievietē, kā Jondalars un šie ļaudis uzskata?

Kāpēc es esmu vienīgā, kas domā, ka tieši vīrietis, nevis gars, uzsāk bērna augšanas procesu sievietes vēderā? Vīrietis, kas to dara ar savu locekli… vīrietību, kā Jondalars to sauc. Kāda gan cita iemesla dēļ vī­rietim un sievietei būtu jēga dzīvot kopā?

Kad Iza man izstāstīja par tām zālītēm, kuras lietojot viņa vairākus gadus nepalika stāvoklī, viņa teica, ka tās esot stiprinājušas viņas to­tēmu. Var jau būt, bet, kad dzīvoju viena, es šo zālīti nelietoju, un bērni paši no sevis neradās. Tikai pēc Jondalara ierašanās man atkal ienāca prātā pameklēt zeltaino vlteņa sakni un antilopes salvijas sakni…

Pēc tam kad Jondalars bija man parādījis, ka tas nesāp… pēc tam kad bija man parādījis, cik brīnišķīgi var būt tad, kad vīrietis un sieviete ir kopā…

Interesanti, kas notiktu, ja es pārstātu lietot Izas slepeno zālīti? Vai tad man piedzimtu bērns? Vai man būtu Jondalara bērns? Ja viņš ieliek savu vīrietības locekli tur, pa kurieni bērni dzimst…"

Šī doma jaunajai sievietei iesita karstuma vilni sejā, un krūtsgaliņi iekņudējās. "Šodien jau ir par vēlu," viņa nodomāja, "es jau no rīta iedzēru zāļu uzlējumu, bet ja nu rītdien es iedzertu vienkāršu tēju? Vai tad manī sāktu augt Jondalara bērns? Tomēr mums nevajadzētu gaidīt, varētu pamēģināt jau šonakt…"

Eila pie sevis pasmaidīja. Tu vienkārši gribi, lai viņš tev pieskaras, uzliek savu muti uz tavējās un… Eila gaidās notrīsēja un, aizvērusi acis, ļāva savam augumam atcerēties, kā Jondalars bija tam licis justies.

- Eila? - kāda balss viņu nepatīkami iztraucēja.

No šis skaņas jaunā sieviete salēcās. Viņa nebija dzirdējusi Jonda­laru pienākam klāt, un tonis, kādā viņš runāja, nesaskanēja ar viņas pašreizējām izjūtām. Tas izgaisināja burvīgo un silto sajūtu. Jauno Ze­landoni vīrieti bija kaut kas sadusmojis. Kaut kas bija viņu uztraucis jau no tā brīža, kad viņi ieradās šajā apmetnē; Eila ļoti vēlējās atklāt šo bažu iemeslu. -Jā?

- Ko tu šeit laukā dari? - Jondalars strupi jautāja.

- Ko es šeit daru? Izbaudu nakti, ieelpoju svaigu gaisu un domāju par tevi, - viņa atbildēja, izskaidrodama savas sajūtas tik labi, cik vien mācēja.

Tā nebija atbilde, kuru Jondalars bija gaidījis, kaut arī pats nemaz nebija pārliecināts par to, kādu atbildi bija cerējis saņemt. Kopš tā brīža, kad bija ieradies tumšādainais vīrietis, Jondalars cīnījās ar dusmām un nemieru, kas lika viņa kuņģim sarauties čokurā. Eila to uzskatīja par ļoti interesantu vīrieti, un Raneks no viņas ne acu nenolaida. Zelandoni vīrietis bija centies dusmas apslāpēt un sev iestāstīt, ka ir muļķīgi domāt, ka Raneka un Eilas starpā ir kas vairāk. Eilai bija vajadzīgi citi draugi. Tikai tāpēc, ka viņš bija pirmais,-nenozīmēja to, ka būs vienīgais vīrietis, ko viņa vēlēsies iepazīt.

Tomēr, kad Eila pajautāja Ranekam par viņa izcelšanos, Jondalars sajuta, ka viņu vienlaikus pārņem karsts dusmu vilnis un auksti baiļu drebuļi. Kāpēc gan viņa gribēja uzzināt ko vairāk par šo pievilcīgo svešinieku, ja nebija ieinteresēta? Slaidais, garais vīrietis pretojās vēl­mei vest Eilu projām un pats bija uztraucies, ka viņam radušās šādas jūtas. Viņai pašai bija tiesības izvēlēties sev draugus, un tie bija vienīgi draugi. Viņi taču bija tikai sarunājušies un viens otrā skatījušies.

Kad Eila viena pati izgāja laukā, redzot, kā Raneka tumšās acis viņu pavada, Jondalars ātri uzvilka silto jaku un sekoja viņai pa pēdām. Ieraudzījis Eilu stāvam pie upes - nezināmu iemeslu dēļ, kurus viņš nemācēja izskaidrot, - viņš bija pārliecināts, ka sieviete domā par Ra­neku. Sākumā Eilas atbilde viņu pārsteidza, tad viņš nomierinājās un pasmaidīja.

- Man vajadzēja zināt: ja jau esmu pajautājis, tad saņemšu pilnīgu un godīgu atbildi. Eila, tu esi brīnišķīga, tā baudīdama nakti un elpo­dama svaigu gaisu.

Eila viņam atsmaidīja. Jaunā sieviete nezināja, ko bija izdarījusi, bet kaut kas lika šim vīrietim atkal pasmaidīt un atgrieza viņa balsī laimes izjūtu. Uzbangoja sirsnīgās jūtas, ko Eila bija pret viņu izjutusi, un viņa pievirzījās tuvāk. Pat nakts melnumā, kad zvaigznes lēja vārgu gaismu pār sievietes seju, Jondalars no Eilas kustībām sajuta viņas noskaņojumu un tam pielāgojās. Jau nākamajā mirklī Eila bija viņa rokās, un vīrietis viņu skūpstīja, visas viņas šaubas un uztraukums pazuda kā nebijuši. Kamēr vien viņai būs Jondalars, Eila ir gatava doties jebkur, dzīvot ar jebkādiem cilvēkiem un iemācīties jebkādas dīvainas tradīcijas.

Pēc brīža jaunā sieviete pacēla acis. - Vai atceries, kad jautāju, kāds ir tavs signāls? Kā lai es tev parādu, ka vēlos, lai tu man pieskaries un gribu sevī sajust tavu vīrietību?

- Jā, atceros gan, - vīrietis viegli pasmaidīja.

- Toreiz tu sacīji, ka man vajag vienīgi tevi noskūpstīt un to palūgt. Tagad es to lūdzu. Vai tavs loceklis ir tam gatavs?

Eila bija ļoti nopietna, patiesa un valdzinoša. Jondalars nolieca galvu, lai viņu vēlreiz noskūpstītu, un piespieda viņu tik cieši sev klāt, ka jaunā sieviete gandrīz vai varēja saskatīt viņa zilās acis un tajās redzamo mīlestību. - Eila, mana savādā, skaistā sieviete, - viņš sacīja. - Vai tu maz zini, cik ļoti es tevi mīlu?

Bet, turēdams Eilu savās skavās, vīrietis izjuta vainas smagumu. Ja jau viņš tik ļoti viņu mīlēja, kāpēc jutās tik apmulsis par to, ko viņa darīja? Tajā brīdī, kad Frabeks bija no Eilas riebumā atrāvies, Jondalars bija gribējis no kauna nomirt, ka bija viņu šeit atvedis un ir ar viņu saistīts. Bridi vēlāk viņš jau sevi par to ienīda. Jondalars mīlēja Eilu. Kā gan viņš varēja kaunēties par sievieti, kuru mīlēja?

Tumšādainais vīrietis Raneks gan nekaunējās. Kad Jondalars iedomā­jās, kā šis vīrietis skatījās uz Eilu, baltos zobus mirdzinādams, tumšās acis zibinādams, smiedamies, pielabinādamies un ķircinādams, viņam bija jāapspiež vēlme Ranekam iesist. Ikreiz par to iedomājoties, šī vēlme bija no jauna jāapspiež. Viņš tik ļoti mīlēja Eilu un nespēja paciest domu, ka jaunā sieviete varētu gribēt kādu citu vīrieti - tādu, kas par viņu nekaunētos. Jondalars viņu mīlēja stiprāk, nekā jebkad bija iedomājies, ka vispār ir iespējams kādu tik ļoti mīlēt. Bet kā gan viņš varēja kaunēties par sievieti, kuru mīlēja?

Jondalars viņu atkal noskūpstīja, šoreiz daudz kvēlāk, un apskāva tik cieši, ka nodarīja viņai sāpes; tad, gandrīz vai ar neprātīgu kaisli, sāka skūpstīt sievietes kaklu. - Eila, vai zini, kāda ir sajūta, kad beidzot apzinies, ka esi iemīlējies? Vai nejūti, cik ļoti es tevi mīlu?

Vīrietis bija tik nopietns un tik kaislīgs, ka Eila izjuta pēkšņas bailes - ne jau sevis, bet gan viņa dēļ. Viņa Jondalaru mīlēja vairāk, nekā spēja to vārdos izteikt, bet mīlestība, ko viņš izjuta, nebija gluži tāda pati. Tā nebija spēcīgāka, bet gan prasīgāka un uzstājīgāka. Viņš it kā baidījās, ka pazaudēs to, ko beidzot bija ieguvis. Totēmiem, īpaši spēcīgiem to­tēmiem, bija sava zināšana un pārbaude, kā ar šādām bailēm tikt galā. Eila gribēja atrast veidu, kā novirzīt spēcīgo emociju izvirdumu.

- Es sajūtu, cik tu esi gatavs, - Eila sacīja pasmaidīdama.

Bet Jondalars neatsaucās ar tikpat rotaļīgu noskaņojumu, kā Eila bija cerējusi. Tā vietā viņš sāka sievieti mežonīgi skūpstīt, spiezdams tik ļoti, ka Eilai likās: tūlīt salūzīs viņas ribas. Tad, taustīdamies zem Eilas biezās jakas un tunikas, viņš meklēja sievietes krūtis, pūlēdamies atsiet bikšu aukliņu.

Eila nekad nebija redzējusi Jondalaru tādu - gribošu, alkstošu, ne­atlaidīgi lūdzošu savu vajadzību apmierināt. Parasti viņš bija daudz maigāks un uzmanīgāks arī pret viņas vēlmēm un vajadzībām. Jondalars pazina viņas augumu labāk nekā viņa pati, un viņš lepojās ar savām zi­nāšanām un pieredzi. Bet šoreiz vīrieša vajadzība bija daudz spēcīgāka. Apzinādamās to, Eila viņam ļāvās un pazaudēja sevi vīrieša spēcīgajā mīlestībā. Viņa bija tikpat gatava kā Jondalars. Atsējusi bikšu aukliņu, jaunā sieviete ļāva šim apģērba gabalam nokrist un tad palīdzēja arī Jondalaram tikt galā ar viņa drēbēm.

Eila pat nepamanīja, ka atradās jau nogāzta uz cietās upmalas ze­mes. Aizverot acis, sieviete vēl paspēja paskatīties uz blāvi mirdzoša­jām zvaigznēm. Jondalars atradās viņai virsū, spēcīgi skūpstīdams un taustīdamies ar mēli, it kā, tik dedzīgi pūlēdamies, varētu atrast to, ko meklēja ar silto un cieto locekli. Eila viņam atvērās - pavēra gan gūžas, gan muti - un, tiekdamās viņam pretim, ievadīja viņa locekli sa­vās miklajās un dziļajās dzīlēs. Jondalaram viņā ieejot, sieviete noelsās un izdzirdēja gandrīz vai apspiestu vaidu, tad, viņu apskaujot, sajuta locekli iegrimstam sevī un piepildām savas dzīles.

Pat kaisles pārņemts, Jondalars apbrīnoja šo nepārspējamo sievieti un to, cik viņi bija saderīgi; Eilas dzīles tieši atbilda viņa locekļa iz­mēram. Sajuzdams, kā sievietes kaunuma lūpas viņu pilnībā apskauj, gandrīz jau pašā sākumā viņš sasniedza orgasmu. Kādu brīdi vīrietis cīnījās, lai neļautu tam tik ātri beigties, lai atgūtu kontroli, kā bija pieradis agrāk darīt, bet tad ļāva jūtām vaļu. Viņš grūda, tad vēlreiz un vēlreiz, līdz ar neaprakstāmi patīkamām trīsām sasniedza brīnumaino orgasma kulmināciju, izkliegdams Eilas vārdu.

- Eila! 0! Mana Eila! Mana Eila! Es tevi mīlu!

- Jondalar, Jondalar, Jondalar…

Tad, izdarījis vēl pāris grūdienu, vīrietis ar vaidu piespiedās sievietes kaklam un turēja viņu apskautu, kamēr pats gulēja mierīgs un iztukšots. Eila sajuta akmeni duramies mugurā, bet to neievēroja.

Pēc kāda brīža Jondalars nedaudz piecēlās un, uz elkoņa balstīda­mies, paskatījās Eilā. Vīrieša pierē iegūla rūpju rieva. - Piedod, - viņš sacīja.

- Par ko tu atvainojies?

- Tas notika tik ātri, es tevi tam nesagatavoju un nesniedzu arī tev Baudas velti.

- Jondalar, es biju gatava un saņēmu savu Baudas velti. Vai tad es tev to nelūdzu? Mana Baudas velte bija tavā Baudas veltē. Man Baudas velte bija tavā mīlestībā, spēcīgajās jūtās pret mani.

- Bet tu neizjuti to brīdi, ko izjutu es.

- Man tas nebija vajadzīgs. Man bija citādas izjūtas un cita Baudas velte. Vai tad tas vienmēr ir tik svarīgi? - Eila pajautāja.

- Nē, šķiet, ka ne, - Jondalars atbildēja, savilkdams pieri grumbās. Tad sniedza ilgu skūpstu. - Šī nakts vēl nav beigusies. Nāc! Celies augšā! Te, laukā, ir auksts. Iesim sameklēt kādu siltu gultu. Dīgija un Branags jau aizvilkuši savai gultai priekškaru. Viņi būs šķirti līdz nākamajai vasarai un tagad kaislīgi izmanto katru kopā pavadīto brīdi.

Eila pasmaidīja. - Bet ne tik izjusti kā tu.

Jaunā sieviete nevarēja to redzēt, bet domāja, ka Jondalars no­sarkst.

- Es tevi mīlu, Jondalar. Mīlu visu, ko dari. Pat tavus izjustos… - Viņa pašūpoja galvu. - Nē, tas nav īstais vārds. Tas nav pareizi.

- Domāju, ka vārds, ko tu meklē, ir kaislība.

- Es mīlu pat tavu kaislību. Jā, pareizi. Vismaz tavā valodā zinu vairāk vārdu nekā Mamutu valodā. - Eila apklusa un tad turpināja: - Jondalar, Frabeks teica, ka es nerunājot pareizi. Vai kādreiz iemācīšos pareizi runāt?

- Arī es pats nepareizi runāju Mamutu valodā. Tā nav mana dzimtā valoda. Frabekam vienkārši patīk meklēt kašķi, - Jondalars noteica, pa­līdzēdams Eilai piecelties. - Kāpēc katrā ciltī un apmetnē jābūt kādam nemiera cēlējam? Nepievērs viņam uzmanību, kā to dara visi pārējie. Tu runā ļoti labi. Esmu pārsteigts, cik ātri tev izdodas apgūt valodas. Nepaies ilgs laiks, kad tu jau Mamutu valodā runāsi labāk par mani.

- Man jāmācās, kā runāt ar vārdiem. Cits nekas man neatliek, - Eila klusi noteica. - Es vairs nepazīstu nevienu, kas runātu tajā žestu valodā, ar kuru es uzaugu. - Uz brīdi viņa aizvēra acis, it kā būtu uznākusi drūma tukšuma izjūta.

Atbrīvojusies no šīs sajūtas, Eila sāka vilkt kājās bikses un tad pēkšņi apstājās. - Pagaidi! - viņa sacīja, atkal tās novilkdama. - Sen atpa­kaļ, kad tikko kā biju kļuvusi par sievieti, Iza man izstāstīja visu, kas klana sievietei jāzina par vīrieti un sievieti. Kaut arī viņa šaubījās, vai man kādreiz būs savs vīrietis un šīs zināšanas noderēs. Citiem varbūt ir savas tradīcijas, pat signāli vīrietim un sievietei ir atšķirīgi, bet es pirmoreiz gulēšu Citu apmetnē, tāpēc pēc Baudas veltes man jāveic attīrīšanās rituāls.

- Kā tu to domā?

- Iešu uz upi nomazgāties.

- Eila! Ir tik auksts un tumšs! Tas var būt bīstami!

- Neiešu nekur tālu. Tikai pašā ūdensmaliņā, - viņa sacīja, nomez­dama biezo jaku un pārvilkdama tuniku pāri galvai.

Ūdens tiešām bija auksts. Stāvēdams krastā, Jondalars vēroja Eilu un pats apslapinājās tikai tik daudz, lai patiešām pārliecinātos, ka ūdens ir auksts. Eilas vajadzība pēc šīs ceremonijas lika vīrietim aizdomāties par Pirmās baudas rituāla attīrīšanos, un viņš izlēma, ka arī pašam neliela nomazgāšanās nenāktu par ļaunu. Drebēdama Eila iznāca no ūdens. Jondalars viņu apskāva, lai sasildītu. Pinkainā bizona spalva uz vīrieša biezās jakas Eilu nosusināja, tad viņš palīdzēja sievietei uzvilkt tuniku un jaku.

Dodoties atpakaļ uz velēnu mitni, Eila jutās mundra, spirgta un svaiga. Ieejot mājoklī, varēja redzēt, ka vairums ļaužu jau bija devušies pie miera. Pavardi bija ierobežoti, un balsis - pieklusušas. Pirmais pavards bija tukšs, kaut ari tur vēl arvien atradās mamuta cepetis. Kad viņi gāja cauri Lauvas pavarda teritorijai, Nezija piecēlās un viņus aizturēja.

- Eila, es tikai gribēju tev pateikt paldies, - viņa sacīja, skatīdamās uz vienu no gultām pie sienas. Sekodama Nezijas skatienam, Eila lie­lajā gultā ieraudzīja trīs mazus izpletušos augumiņus. Latija un Ragija gulēja vienā gultā kopā ar Ridagu. Otro gultu bija aizņēmis Danugs, bet Taluts, izstiepies visā augumā un pacēlies uz elkoņa, gaidīja Neziju un uzsmaidīja no trešās gultas. Eila pamāja un atsmaidīja, nebūdama pārliecināta par to, kāda šajā situācijā būtu pareizā atbilde. Kad Nezija bija ierāpusies gultā blakus sarkanmatainajam milzim, Eila un Jondalars klusām pagāja garām nākamajam pavardam, lai nevienu neiztraucētu. Jaunā sieviete sajuta, ka kāds viņu novēro, un paskatījās uz sienas pusi. No tumšā padziļinājuma pretim vērās divas spožas acis un smaids. Viņa sajuta, ka Jondalara pleci saspringst, un ātri novērsa acis. Eilai likās, ka bija dzirdējusi klusus smieklus, bet tad nodomāja, ka tā varbūt bija krākšana, kas nāca no gultas pie pretējās sienas.

Pie lielā ceturtā pavarda viena no gultām, norobežota no pārējās vides, bija aizklāta ar smagu ādas priekškaru, kaut ari iekšā bija saklau­sāmas skaņas un jaušamas kustības. Eila pamanīja, ka velēnu mājoklī vairums guļvietu ir aprīkotas ar līdzīgiem priekškariem, kas augšā ir piesieti pie garena mamuta kaula un gar sāniem - pie stabiem, tomēr ne visi priekškari bija nolaisti. Mamuta gulta, kas atradās pie pretējās sienas, nebija aizklāta. Vecais vīrs bija gultā, bet Eila zināja, ka viņš vēl neguļ.

No karstas ogles pavardā Jondalars aizdedzināja skalu un, aizklājis to ar roku, nesa pie sienas, kur atradās viņu guļvietas galvgalis. Tur, nišā, pamatīgā un plakanā akmenī bija izgrebts pusapaļš padziļinājums, kas pa pusei bija piepildīts ar taukiem. Kad bija aizdedzināts kaķastes pūku deglis, izgaismojās neliela Mātes figūriņa, kas atradās aiz akmens lampas. Tad, atraisījis auklas, kas saturēja viņu gultas priekškaru, viņš ļāva tam nokrist un pamāja Eilai.

Jaunā sieviete ieslīdēja aiz priekškara un ierāpās gultā, uz kuras bija sakrauta kaudze ar mīkstām zvērādām. Sēdēdama gultas vidū, atdalīta ar priekškaru un apgaismota ar vāju, trīsuļojošu gaismiņu, Eila sajutās norobežojusies un drošībā. Šī bija viņu privātā, mazā teritorija, kas pie­derēja tikai viņiem diviem vien. Šī vieta viņai atgādināja to mazo alu, kuru, vēl meitene būdama, Eila bija atradusi. Turp viņa parasti devās tad, kad gribēja pabūt viena.

- Jondalar, viņi ir tik gudri. Es par to nebūtu iedomājusies.

Izstiepies Eilai blakus, vīrietis bija iepriecināts par viņas sajūsmu.

- Tev patīk, ka priekškars ir nolaists?

- 0! Jā! Tā rodas sajūta, ka esi viens pats, kaut arī zini, ka visapkārt ir ļaudis. Jā, man tas patīk. - Eilas smaids bija starojošs.

Novilcis viņu sev blakus, Jondalars maigi noskūpstīja jauno sievieti. - Eila, kad tu smaidi, tu esi tik skaista.

Eila paskatījās vīrieša sejā, kas bija mīlestības pārpilna: viņa neatvai­rāmajās acīs, kas uguns atspīdumā izskatījās violetas, bet parasti bija dzidri zilā krāsā; uz garajiem, dzeltenajiem matiem, kas bija izjukuši pa zvērādām; uz spēcīgo žokli un augsto pieri, kas tik ļoti atšķīrās no bezzodainajiem klana vīru žokļiem un zemajām pierēm.

- Kāpēc tu nogriez bārdu? - viņa jautāja, aizskardama bārdas rugājus uz viņa vaiga.

- Nezinu. Esmu tā pieradis. Vasarā tā ir vēsāk un āda neniez. Pa­rasti ziemā to ataudzēju. Tad, kad uzturies ārā, bārda pasargā seju no aukstuma. Vai tev nepatīk, ka bārda ir noskūta?

Eila apjukumā sarauca pieri. - Ne jau man tur kāda teikšana. Bārda ir vīrieša darīšana, ja vēlas, var to audzēt vai nogriezt. Es tikai pajau­tāju, jo, pirms satiku tevi, nekad nebiju redzējusi nevienu vīrieti, kurš grieztu bārdu. Kāpēc jautā, vai man tā patīk vai ne?

- Jautāju tāpēc, ka gribu tevi iepriecināt. Ja tev patīk bārda, tad ļaušu tai augt.

- Tam nav nozīmes. Ne jau tava bārda ir svarīga. Svarīgs esi tu pats. Tu dod man prieku… Nē. - Viņa dusmīgi pakratīja galvu. - Tu dod man prieku… baudu… tu mani iepriecini, - Eila sevi izlaboja.

Jondalars pasmaidīja par jaunās sievietes pūlēm nejauši izskaidrot viena vārda divējādo nozīmi. - Es gribētu tev sniegt Baudas velti. - Viņš atkal pievilka Eilu sev klāt un noskūpstīja. Viņa ērti iekārtojās blakus un nogūlās uz sāna. Pārvēlies uz otriem sāniem un piecēlies sēdus, Jon­dalars paskatījās uz Eilu. - Kā pašā pirmajā reizē, - viņš sacīja. - Šeit pat ir doni, kas mūs vēros. Vīrietis paskatījās uz apgaismoto nišu, kur atradās no kaula izgrebtā Mātes figūriņa.

- Šī ir pirmā reize… Citu apmetnē, - Eila sacīja, aizvērdama acis, izjuzdama gaidas un šī brīža svinīgumu.

Saņēmis viņas seju abās rokās, Jondalars noskūpstīja jaunās sievie­tes abus plakstiņus, tad, ilgi uz viņu skatīdamies, pie sevis domāja, ka nekad nav saticis nevienu skaistāku sievieti. Eilā bija kaut kas ekso­tisks. Viņas vaigu kauli bija augstāki nekā Zelandoni sievietēm un acis izvietotas tālāk viena no otras. Tās ieskāva biezas skropstas, kas bija tumšākas par smago, zeltaino matu rotu, kas atgādināja rudens zāli. Žoklis bija spēcīgs, un zods - nedaudz smails.

Kakla bedrītē vidēja maza rētiņa. Noskūpstot to, Jondalars sajuta, ka sieviete no baudas notrīs. Pārvēlies atpakaļ, Zelandoni vīrietis turpināja viņu vērot, tad noskūpstīja jauko, taisno degungaliņu un pilnīgās mutes vienu kaktiņu, kur parādījās smaida atblāzma.

Jondalars varēja sajust Eilas sasprindzinājumu. Tāpat kā kolibri, ne­kustīgi guļot, bet drebot no satraukuma, viņš nevarēja redzēt, bet tikai sajuta, ka Eila bija aizvērusi acis, gulēdama klusi un gaidīdama. Izbaudī­dams šo mirkli, vīrietis viņu vēroja, tad noskūpstīja muti, atvēra savējo un, ar mēli meklējot tajā ieeju, sajuta, ka Eila to pieņem. Šoreiz nebija nekādas uzstājīgas spiešanās viņas mutē, tikai maiga meklēšanās un viņa mēles pieņemšana.

Piecēlies sēdus, Jondalars ieraudzīja, ka Eila atver acis un uzsmaida. Novilcis tuniku, viņš palīdzēja to novilkt arī Eilai. Maigi viņu noguldījis, viņš noliecās, paņēma mutē tvirto krūtsgaliņu un sāka to zīst. Sieviete noelsās, kad patīkams apmierinājums izstrāvoja cauri visam augumam. Sajutusi siltas un miklas tirpas starp kājām, viņa nobrīnījās, kāpēc Jon­dalara mute uz viņas krūtsgaliņa izsauc tādas sajūtas, ja vīrietis pat nav vēl viņai pieskāries.

Viņš maigi to apmīļoja, viegli iekoda un, kad Eila tiecās viņam pretim, sāka to kaislīgi zīst. No izjustās baudas viņa ievaidējās. Pasniedzies pēc otras krūts, viņš to visu noglāstīja un pieskārās piebriedušajam krūts- galiņam. Eila jau smagi elpoja. Atlaidis krūti, viņš sāka glāstīt viņas kaklu, zodu, sameklēja auss ļipiņu un sāka to knibināt, tad iepūta ausi, apmīļoja abas rokas un krūtis. Sievietes augums no baudas trīcēja.

Noskūpstījis lūpas, vīrietis ar siltu mēli lēnām pārbrauca viņas zo­dam, tālāk slīdēja lejā pa kaklu, starp krūtīm un līdz nabai. Jonda­lara loceklis bija atkal piebriedis un uzstājīgi spiedās pret cieši sasieto gurnautu. Vispirms viņš atsēja aukliņu un novilka Eilas bikses, tad, sākot no nabas, devās tajā virzienā, kur bija to gribējis. Sajutis mīkstus matiņus, ar mēli sameklēja siltās atveres augšdaļu un, kad pieskārās mazajam, cietajam pauguriņam, sajuta Eilu satrūkstamies. Kad Jonda­lars pārtrauca klitora apmīļošanu, Eila klusi iekliedzās.

Tad, pats atbrīvojies no garajām biksēm un gurnauta, Jondalars ļāva piebriedušajam loceklim brīvu vaļu. Piecēlusies sēdus, Eila to paņēma rokā un, sajutusi gludo ādu un piebriedušo vīrietību, sāka visā tā ga­rumā braucīt to no augšas uz leju. Jondalars priecājās, ka locekļa mil­zīgais izmērs Eilu neizbiedēja, kā tas bija noticis ar daudzām citām sievietēm, kad tās pirmoreiz to ieraudzīja un pat ne pirmoreiz. Jaunā sieviete noliecās lejā, un viņš sajuta, kā siltā mute ieskauj viņa locekli. Eilai kustoties augšup un lejup, viņš sajuta sasprindzinājumu un no­priecājās, ka bija jau savu spēcīgo vajadzību apmierinājis iepriekš, jo citādi tagad nevarētu sevi kontrolēt.

- Eila, šoreiz es vēlos sniegt Baudas velti tev, - viņš sacīja, pavilk- dams viņu nost.

Eila viņā paskatījās ieplestām, tumšām un spožām acīm, noskūpstīja viņu un tad pamāja. Paņēmis sievieti aiz pleciem, skūpstīdams muti un kaklu, Jondalars viņu noguldīja uz zvērādām, izraisīdams viņā kaisles trīsas. Saņēmis abas krūtis rokās, viņš tās saspieda kopā, apmīļoja vienu jutīgo krūtsgaliņu un pēc tam otru. Tad viņa mēle atkal sameklēja Eilas nabu un, ar aizvien lielāku apli ap to apļojot, nonāca pie maigā kau­numa apmatojuma.

Papletis sievietes kājas, viņš iekārtojās starp tām, ar rokām pavēra kaunuma lūpas un ar ilgu skūpstu izbaudīja sievietes garšu. Pa pusei piecēlusies sēdus, Eila nodrebēja un klusi iekliedzās, Jondalars atkal sajuta jaunus kaisles uzplūdus. Viņam patika sniegt Eilai baudu, sajust viņas atsaucību uz savu māku sievieti apmierināt. Tas bija tāpat kā no krama gabala izveidot smalku asmeni. Vīrieti iepriecināja apziņa, ka viņš ir pirmais, kas sniedzis viņai Baudas velti. Pirms tam Eila bija pazinusi vienīgi sāpes un vardarbību; viņš bija tas, kurš atmodināja viņā sievieti un iepazīstināja ar Baudas velti, ar ko Lielā Zemes Māte apveltījusi visus savus bērnus.

Jondalars maigiem glāstiem sievieti izpētīja, zinādams, kur atrodas viņas jutīgākās vietiņas, un, ar mēli un prasmīgām rokām tās stimulē­dams, atvēra viņu vēl dziļāk. Klusi iekliegdamās un mētādama galvu, Eila tiecās viņam pretim; vīrietis zināja, ka viņa ir gatava. Atradis cieto klitora uzkalniņu, viņš sāka to apmīļot, līdz sievietes elpa kļuva ātra un saraustīta un viņa paša cietais loceklis alka viņā ieiet. Pastiepdamās viņam pretim, Eila iekliedzās, un vīrietis sajuta no sievietes izplūstam mitrumu.

- Jondalar… ā… Jondalar!

Eila vairs neapzinājās apkārt notiekošo, viņa izjuta vienīgi Jondalaru. Viņa alka pēc vīrieša, gribēja sevī sajust viņa piebriedušo locekli. Uzgū­lies sievietei virsū, Eilai piepalīdzot un vadot, viņš ieslīdēja viņā un sa­juta tādu kaisles uzplūdu, kas aiznesa viņu neaprakstāmos augstumos. Nedaudz nomierinājies, viņš vēlreiz iegrūdās dziļi iekšā, Eilas dzīles apskāva viņa locekli pilnībā.

Izvilcis locekli ārā, viņš to atkal un atkal grūda iekšā. Viņš gribēja to izvilkt ārā un izdarīt pēdējo grūdienu, tajā pašā laikā vēlēdamies, lai šis akts nekad nebeidzas, tomēr vīrietis nespēja sevi ilgāk apvaldīt.

Ar katru spēcīgo grūdienu viņš sajutās sievietei tuvāks. Mirgojošajā gaismā kustoties vienā ritmā, abu ķermeņi mirka sviedros.

Smagi elpodami, koncentrēdamies vienās domās, gribā un sirdspuk­stos, viņi saskaņoti kustējās, tiekdamies viens otram pretim. Tad gan­drīz vai negaidīti pienāca kulminācijas bridis. Sajutuši tuvības augstāko virsotni, abi izbaudīja orgasmu. Kādu bridi abi palika apskāvušies, it kā viens ar otru saplūduši kopā.

Viņi gulēja nekustēdamies, cīnīdamies pēc elpas. Lampas deglis sprak­šķēja, gaisma kļuva tumšāka, tad vēlreiz spoži iespīdējās un beigās nodzisa pavisam. Pēc brītiņa Jondalars pavēlās uz sāniem un nogūlās blakus Eilai, sajuzdamies pusmiega stāvoklī - starp nomodu un sap­ņiem. Bet Eila jutās pilnīgi pamodusies, acis tumsā bija plati atvērtas, un pirmo reizi pēc vairākiem gadiem viņa ieklausījās guļošo cilvēku skaņās.

No blakusgultas varēja saklausīt vīrieša un sievietes klusu balsu mur­doņu, bet nedaudz tālāk - dusošā šamaņa seklo un sēcošo elpu. Vēl viņa dzirdēja vīrieša krākšanu, kas nāca no blakus esošā pavarda un no pirmā pavarda, kā arī kunkstus un klusos Taluta un Nezijas kliedzienus, kas nemaldīgi liecināja par to, ka viņi dalās Baudas veltē. No otras puses bija dzirdamas bērna raudas. Kāds mierinoši dūdoja, līdz bērna raudas pierima. Eila pasmaidīja un nekļūdīgi saprata, ka bērnu apklusināja ar pazīdīšanu. Kaut kur citur varēja dzirdēt apslāpētas, dusmīgas balsis, kas kļuva arvien skaļākas, līdz tika apklusinātas, un vēl tālāk bija dzir­damas sausa klepus skaņas.

Eilas vientulībā pavadīto gadu laikā ielejā naktis aizvien bija bijušas pats grūtākais laiks. Pa dienu viņa bija varējusi sameklēt, ar ko nodar­boties, bet naktīs absolūtais alas tukšums bija uzgūlies kā smags slogs. Pašā sākumā, dzirdot vienīgi savas elpas skaņu, Eilai bija bijis grūti aizmigt. Dzīvojot klanā, naktīs kāds allaž bija tuvumā - pats bargākais uzliktais sods varēja būt nošķiršana vienatnē, izvairīšanās, izstumšana, nāves lāsta uzlikšana.

Eila ļoti labi zināja, cik tas bija šausmīgs sods. Šajā brīdī viņa to apzinājās pat vēl vairāk. Gulēdama tumsā, ieklausīdamās tuvumā esošo cilvēku skaņās un sajuzdama sev blakus Jondalara silto augumu, pirmo reizi, kopš bija satikusi šos ļaudis, kurus viņa sauca par Citiem, Eila sajutās kā mājās.

- Jondalar? - viņa klusi ierunājās.

- Hmm.

- Vai tu guli?

- Vēl ne, - viņš nomurmināja.

- Viņi ir jauki ļaudis. Tev bija taisnība. Man tiešām vajadzēja šurp atnākt un viņus iepazīt.

Vīrieša galva vienā mirklī noskaidrojās. Viņš bija cerējis, ka tikko Eila satiks sev līdzīgos cilvēkus un tie vairs viņai nebūs sveši, viņi vairs neliksies tik biedējoši. Pats Jondalars jau bija prom no mājām vairākus gadus, mājupceļš būs garš un grūts, Eilai bija jāgrib doties viņam līdzi. Bet ieleja bija kļuvusi par viņas dzīvesvietu. Tā Eilai piedāvāja visu, kas viņai bija vajadzīgs, lai izdzīvotu; tur viņa bija iekārtojusi savas mājas, pietrūkstošās ļaužu sabiedrības vietā izmantojot dzīvniekus. Eila ne­gribēja nekur doties projām; tā vietā viņa gribēja, lai Jondalars paliek kopā ar viņu.

- Es jau zināju, ka tā būs, Eila, - viņš sirsnīgi un pārliecinoši atbil­dēja, - ja vien tu viņus iepazīsi tuvāk.

- Nezija man atgādina Izu. Kā tev liekas, kā Ridaga māte varēja palikt ar viņu stāvoklī?

- Kas lai to zina, kāpēc Māte viņu apveltīja ar jauktu garu bērnu. Mātes ceļi vienmēr ir bijuši noslēpumā tīti.

Kādu brīdi Eila klusēja. - Man gan neliekas, ka Māte viņu apveltīja ar bērnu no jauktiem gariem. Manuprāt, viņa pazina kādu Citu vīrieti.

Jondalara pierē iegūla rieva. - Es zinu, ka, tavuprāt, vīriešiem ir kāda saistība ar dzīvības radīšanu, bet kā gan plakangalvju sieviete varēja būt pazīstama ar Citu vīrieti?

- Es nezinu, kā. Klana sievietes neceļo vienas un turas pa gabalu no Citiem. Klana vīriešiem nepatīk, ja sieviešu tuvumā apgrozās Citi. Klanā uzskata, ka bērnus rada vīrieša totēma gars, un viņi negrib, ka Citu vīriešu totēma gars pienāk pārāk tuvu viņu sievietēm. Un klana sievie­tes baidās no viņiem. Klanu Sapulcēs arvien parādās jauni stāsti par to, kā Citi traucē un savaino klana ļaudis, it īpaši nākas ciest sievietēm.

Bet Ridaga māte nebaidījās no Citiem. Nezija stāstīja, ka viņa bija sekojusi Mamutu ļaudīm divas dienas, un, kad Taluts viņai pamāja, sieviete gāja viņam līdzi. Jebkura cita klana sieviete būtu skrējusi no viņa prom. Viņa droši vien jau iepriekš pazina kādu Citu vīrieti, kas bija labi pret viņu izturējies vai vismaz nedarījis viņai pāri, jo no Taluta nebaidījās. Kad sievietei bija vajadzīga palīdzība, kāds iemesls viņai bija domāt, ka varētu to atrast pie Citiem?

- Varbūt tas notika tāpēc, ka viņa bija redzējusi Neziju barojam bērnu? - Jondalars spriedelēja.

- Varbūt. Bet tas nedod atbildi uz jautājumu, kāpēc viņa bija viena. Vienīgais iemesls, kāpēc tā varēja notikt, ir tas, ka sievietei bija uzlikts nāves lāsts un viņa bija padzīta no klana. Klana sievietes netiek bieži nolādētas. Viņu dabā nav šo lāstu izpelnīties. Varbūt tam bija kāda saistība ar Citu vīrieti…

Eila uz brīdi apklusa un tad domīgi piebilda: - Acīmredzot Ridaga māte bija ļoti savu bērniņu vēlējusies. Viņai bija vajadzīga liela drosme, lai tuvotos Citiem, pat tādā gadījumā, ja viņa jau iepriekš pazinusi kādu Citu vīrieti. Tikai tad, kad viņa ieraudzīja bērnu un nodomāja, ka tas ir kropls, viņa padevās. Ari klanā neatzīst bērnus - jaukteņus.

- Kā tu vari būt tik pārliecināta par to, ka viņa pazinusi Citu vīrieti?

- Sieviete ieradās pie Citiem, lai dzemdētu bērnu; tas nozīmēja to, ka viņai nebija sava klana, kas palīdz dzemdībās, un viņai bija kāds iemesls, lai domātu, ka Nezija un Taluts viņai palīdzēs. Varbūt viņa šo vīrieti satika vēlāk, bet esmu pārliecināta, ka viņa pazina vīrieti, kas dalījās ar viņu Baudas veltē… vai vienkārši atviegloja savas vajadzības. Jondalar, viņai piedzima jauktenis.

- Kāpēc tu domā, ka tieši vīrietis aizsāk sievietē jaunu dzīvību?

- Jondalar, ja par to padomā, tad var saprast. Paskaties, piemēram, uz to puisi - Danugu, kas šodien ieradās. Viņš izskatās kā Taluta kopija. Tikai jaunāks. Domāju, ka Taluts viņu radīja tad, kad dalījās ar Neziju Baudas veltē.

- Vai tas nozīmē, ka viņai būs vēl viens bērns, jo arī šonakt viņi dalī­jās Baudas veltē? - Jondalars jautāja. - Cilvēki bieži dalās Baudas veltē. Tā ir Lielās Zemes Mātes velte, un Viņu pagodina tas, ja tajā bieži dalās. Bet sievietēm bērni nedzimst katru reizi, kad viņas dalās Mātes Baudas veltē. Eila, ja vīrietis novērtē Mātes veltes un godā Viņu, tad Viņa var izvēlēties vīrieša garu, lai sajauktu to kopā ar viņa sievietes garu. Ja tas izrādās viņa gars, tad bērns var būt līdzīgs viņam, kā Danugs ir līdzīgs Talutam, bet tā ir Māte, kas šos jautājumus izlemj.

Eila tumsā saviebās. Tas bija jautājums, kuru viņa vēl nebija atrisinā­jusi. - Es nezinu, kāpēc sievietei katru reizi nedzimst bērni. Varbūt, lai dzimtu bērni, ir vairākas reizes jādalās Baudas veltē? Varbūt tas jādara kādā noteiktā laikā? Varbūt tas notiek tikai tad, kad vīrieša totēms ir īpaši spēcīgs, lai uzvarētu sievietes totēmu? Varbūt patiešām Māte pati izvēlas, bet viņa izvēlas konkrētu vīrieti un liek viņa vīrietībai būt īpaši spēcīgai. Vai vari droši zināt to, tieši kā Viņa izvēlas? Vai zini, kā gari tiek sajaukti kopā? Vai tie nevar sajaukties sievietē tajā brīdī, kad viņa ar vīrieti dalās Baudas veltē?

- Nekad neesmu par to dzirdējis, - Jondalars sacīja, - bet domāju, ka tā varētu būt. - Tagad viņš bija tumsā saviebies. Vīrietis apklusa uz ilgu laiku, un Eila nodomāja, ka viņš ir aizmidzis, bet tad pēkšņi viņš atkal ierunājās: - Eila, ja tu domā pareizi, tad katru reizi, kad mēs dalāmies Mātes Baudas veltē, mēs varam tevī radīt bērniņu.

- Arī es tā domāju, - viņa atsaucās, būdama par šo apjautu ļoti iepriecināta.

- Tad mums tas jāpārtrauc! - Jondalars iesaucās, pēkšņi piecelda­mies sēdus.

- Bet kāpēc? Jondalar, es gribu, lai tieši tu aizsāc manī bērniņu. - Eilas izbailes bija skaidri nojaušamas.

Jondalars pagriezās uz sāniem un viņu apskāva. - Un arī es to gribu, tikai ne tagad. Mums priekšā garš Ceļojums uz manām mājām. Tas var aizņemt gadu vai pat ilgāk. Ja gaidīsi bērniņu, tev varētu būt bīstami doties tādā ceļā.

- Vai tad mēs vienkārši nevaram doties atpakaļ uz ieleju? - viņa jautāja.

Jondalars baidījās: ja viņi atgriezīsies ielejā, lai Eila varētu drošībā dzemdēt, viņi nekad no turienes neaizies.

- Eila, es nedomāju, ka tā būtu laba ideja. Tev tādā brīdī nevaja­dzētu būt vienai. Es nezināšu, kā tev palīdzēt, tev būs vajadzīga citu sieviešu palīdzība. Sieviete dzemdībās var nomirt, - viņš sacīja ar sāpēs aizžņaugtu balsi. Vēl nesen viņš pats par to bija pārliecinājies.

Eila saprata, ka tā ir taisnība. Dzemdējot dēlu, viņa pati bija bijusi par mata tiesu no nāves. Bez Izas palīdzības Eila nebūtu izdzīvojusi. Šis nebija piemērotākais laiks, kad dzemdēt bērnu, pat no Jondalara ne.

- Jā, tev taisnība, - viņa atzina, izjuzdama smagu vilšanos. - Tas var izrādīties grūti… es… es… gribētu, lai man tuvumā ir citas sievietes, - viņa piekrita.

Jondalars atkal Ugu laiku klusēja. - Eila, - viņš atkal ierunājās aizžņaugtā balsī, - varbūt… varbūt mums nevajadzētu gulēt vienā gultā… ja… Bet tā ir Mātes godināšana dalīties Viņas Baudas veltē, - viņš nomurmināja.

Kā lai Eila ticami paskaidro, ka viņiem nav jāpārtrauc dalīties Bau­das veltē? Iza bija viņu brīdinājusi: nekad nevienam šo noslēpumu par slepeno zālīti neatklāt, it īpaši vīrietim. - Nedomāju, ka mums par to vajadzētu uztraukties, - Eila sacīja. - Es jau nemaz droši nezinu, vai vīrietis ir tas, kas aizsāk bērnu, un, ja jau Lielā Zemes Māte pati to izvēlas, Viņa var to izvēlēties jebkurā laikā, vai ne?

- Jā, un tas mani uztrauc. Tomēr, ja izvairīsimies no Viņas Baudas veltes, tas var Viņu sadusmot. Viņa gaida sevis godināšanu.

- Jondalar, ja jau Viņa izvēlas, lai izvēlas. Ja tāds laiks pienāks, tad domāsim. Es negribētu, ka tu Viņu aizvainotu.

- Jā, Eila, tev taisnība, - Jondalars atviegloti piekrita.

Ar nelielu nožēlu Eila nolēma turpināt dzert zālīšu uzlējumu, kas neļaus viņai palikt stāvokli, bet tajā nakti viņa sapņoja par bērniem, ka viņai būs bērniņi ar gariem, blondiem matiem un ari tādi, kas līdzinājās Ridagam un Durkam. Bija jau gandrīz pienācis rīts, kad jaunajai sievietei parādījās pavisam cits sapnis - ļaunu vēstījošs un ne no šis pasaules.

Sapnī Eilai bija divi dēli - brāļi, par kuriem neviens nevarētu uzminēt, ka viņi ir brāļi. Viens bija slaids, gara auguma un blondiem matiem kā Jondalars, otrs - vecākais - bija Durks, Eila to zināja, kaut ari viņa seja bija ēnā. Abi brāļi no pretējām pusēm tuvojās viens otram, viņi atradās tukšas, vientulīgas, vēju appūstas prērijas vidū. Eila sajuta lielu uztrau­kumu; tūlīt notiks kaut kas briesmīgs - kaut kas tāds, kas viņai bija jānovērš. Tad ar milzīgām bailēm Eila saprata - abi viņas dēli viens otru nogalinās. Piegājusi viņiem tuvāk, sieviete mēģināja tos aizsniegt, bet viņu turēja gūstā bieza, staipīga siena. Dēli jau gandrīz bija pienākuši viens otram klāt, rokas bija paceltas sitienam. Eila iekliedzās.

- Eila! Eila! Kas tev kaiš? - Jondalars viņu purināja.

Pēkšņi viņiem blakus nostājās Mamuts. - Bērns, mosties! Mosties! - viņš sauca. - Tas bija tikai simbols, vēstījums. Mosties, Eila!

- Bet viens no viņiem mirs! - viņa kliedza, joprojām atrazdamās sapņa varā.

- Nav tā, kā tu domā, - Mamuts sievieti mierināja. - Tas var ari neno­zīmēt to, ka viens… brālis mirs. Tev ir jāiemācās iepazīt sapņu īsto nozīmi. Tev piemīt Talants; tas ir ļoti varens, tikai tev trūkst pieredzes.

Eilas redze noskaidrojās, un viņa ieraudzīja sevi skatāmies divas uz­trauktas sejas, abi bija gara auguma vīrieši: viens - jauns un skaists, otrs - vecs un gudrs. Jondalaram rokā bija degošs skals no pavarda, lai palīdzētu viņai pamosties. Piecēlusies sēdus, Eila centās pasmaidīt.

- Vai tagad ar tevi viss kārtībā? - Mamuts apjautājās.

- Jā. Jā. Piedodiet, ka pamodināju jūs! - Eila atvainojās, pāriedama uz Zelandoni valodu, aizmirsusi, ka vecais vīrs šo valodu nesaprot.

- Mēs parunāsimies vēlāk, - Mamuts sacīja, sirsnīgi uzsmaidīdams, un atgriezās savā gultā.

Eila pamanīja, ka pārējo aizņemto gultu priekškari nolaižas, kad viņa ar Jondalaru iekārtojās atpakaļ gultā, un jutās nedaudz nokaunējusies, ka bija radījusi tādu kņadu. Ieritinājusies Jondalaram pie sāniem, no­likusi galvu zem vīrieša pleca, Eila bija pateicīga par viņa siltumu un klātbūtni. Viņa jau atkal gandrīz iemiga, kad pēkšņi jaunās sievietes acis atkal plaši atvērās.

- Jondalar, - viņa čukstēja, - kā Mamuts zināja, ka sapņoju par saviem dēliem, ka viens brālis nogalina otru?

Bet Jondalars jau bija aizmidzis.