Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

13

- Talut? Talut, vai tu guli? - piebikstīdama lielajam vadonim, Nezija iečukstēja viņam ausi.

- Nū, kas't kaiš? - viņš jautāja, pēkšņi pamozdamies.

- Kuš! Neuzcel pārējos! Talut, mēs tagad nedrīkstam ļaut Eilai doties projām. Kas nākamreiz parūpēsies par Ridagu? Manuprāt, mums vaja­dzētu viņu adoptēt, padarīt viņu par mūsu ģimenes locekli, piederīgu Mamutu ciltij.

Pacēlis galvu, Taluts ieraudzīja sievietes acis atspīdam sarkanu ogļu atblāzmu, kura nāca no pavarda, kam visapkārt bija uzbērts valnis. - Nezij, zinu, ka tu pārdzīvo par zēnu. Ari mani tas uztrauc. Bet vai tava mīlestība dod iemeslu svešinieci padarīt par piederīgu mūsu ciltij? Ko es teikšu Vasaras sapulces Padomei?

- Runa jau nav tikai par Ridagu. Eila ir dziedniece. Turklāt laba sava amata pratēja. Vai tad Mamutu ciltij ir tik daudz labu dziednieku, ka varam atļauties zaudēt tik prasmīgu cilvēku? Paskaties, kas tikai dažu dienu laikā ir noticis! Eila palīdzēja Nuvijai pēc aizrīšanās, meitene tika izglābta no gandrīz drošas nāves… Zinu, ka tava māsa sacīja, ka tas varēja būt tikai labs paņēmiens, ko Eila apguvusi, bet par Ridagu viņa to nevar sacīt. Eila zināja, ko dara. Ridaga gadījumā viņa lietoja īstas dziedniecības zināšanas. Arī par Fraliju viņai ir taisnība. Pat es redzu, ka Fralijai noris smaga grūtniecība, un visi tie strīdi un ķildas šo situāciju nebūt neuzlabo. Un atceries par savām galvassāpēm!

Taluts pasmaidīja. - Tas bija kaut kas vairāk par dziedniecības ma­ģiju, notika tīrais brīnums!

- Kuš! Tu pamodināsi visus iemītniekus. Eila ir kas vairāk nekā vien­kārši dziedniece. Mamuts uzskata, ka viņai piemīt arī neattīstītas Mek­lētājas spējas. Un, skat, kā viņa saprotas ar dzīvniekiem! Starp citu, es nemaz nešaubos, ka viņai piemīt arī Zvēru pievilinātājas talants. Padomā, kāds apmetnei būtu ieguvums, ja izrādītos, ka viņa ne tikai māk dzīvniekus sameklēt, bet arī tos pievilināt klāt.

- Nezij, to tu nemaz nevari skaidri zināt. Tie ir tikai tavi pieņē­mumi.

- Nu, es tikai saku to, ko redzu. Atceries viņas prasmi rīkoties ar me­dību ieročiem? Vai zini, Talut? Ja Eila piederētu pie Mamutu cilts, viņa mums ienestu brangu līgavas pūru. Padomā, cik daudz talantu piemīt Eilai. Kā tu domā, cik viņa būtu vērta, ja būtu tava pavarda meita?

- Hmm. Ja viņa piederētu pie Mamutu cilts un būtu Lauvas pavarda meita… Bet varbūt Eila nemaz negrib kļūt par Mamutu cilts meitu, Nezij? Un kā tad ar jauno vīrieti - Jondalaru? Skaidri redzams, ka viņu starpā valda spēcīgas jūtas.

Nezija jau kādu laiku bija par to domājusi un bija uz šo atbildi sa­gatavojusies. - Pajautā arī viņam.

- Viņiem abiem? - piecēlies sēdus, Taluts eksplodēja.

- Kuš! Klusāk!

- Bet viņam taču ir sava cilts. Viņš sacīja, ka esot Zel… Zel… vien­alga, kā to sauc.

- Zelandoni, - Nezija čukstēja. - Bet viņa ļaudis dzīvo tālu no še­jienes. Kāpēc lai viņš dotos tādu gaisa gabalu atpakaļ, ja var atrast mājas pie mums? Talut, tu tā vai tā varētu viņam to pajautāt. Tas iero­cis, ko viņš ir izdomājis, būtu pietiekams iemesls, lai Padome būtu ar to apmierināta. Un Vimezs atzīst, ka viņš ir īsts lietpratējs darbarīku izgatavošanā. Ja mans brālis dotu viņam rekomendāciju, tad Padome neatteiktu.

- Tā jau tas ir… bet, Nezij, - Taluts sacīja, atkal apguldamies, - kā tu vari zināt, ka viņi gribēs pie mums palikt?

- To es nezinu, bet tu taču varētu pajautāt, vai ne?

Rīts jau bija pusē, kad Taluts izgāja no velēnu mītnes un pamanīja, ka Eila un Jondalars ved zirgus prom no apmetnes. Sniegs vēl nebija uzsnidzis, bet agrā rīta sarma joprojām pieturējās kristāliski baltos laukumiņos, un abu jauniešu galvas pie katras izelpas apvija tvaika mutuļi. Sausajā, aukstajā gaisā virmoja it kā statisks elektrības strāvo­jums. Sieviete un vīrietis bija pienācīgi saģērbušies aukstajam laikam: biezās kažokādas jakās un kapuces sasējuši cieši ap seju, kažokādas bikšu gali bija sabāzti zābakos, aptīti un cieši sasieti.

-Jondalar! Eila! Vai jūs aizejat? - vadcfnis uzsauca, steigdamies jau­niešiem pakaļ, lai viņus panāktu.

Eila piekrītoši pamāja ar galvu, kas lika smaidam no Taluta sejas pazust, bet Jondalars paskaidroja: - Mēs aiziesim izlocīt kājas un ļausim zirgiem izskrieties. Pēc pusdienlaika atgriezīsimies.

Jondalars nepieminēja to apstākli, ka abi bija ari noilgojušies palikt divatā un aiziet uz kādu vietu, kur neviens viņus netraucētu un kur varētu mierīgi aprunāties par to, vai atgriezties Eilas ielejā vai, pēc Jondalara domām, drīzāk, pierunāt Eilu palikt.

- Labi. Es gribētu sarunāt dažas mācību nodarbības ar pīķu metē­jiem, kad laiks noskaidrosies. Gribētu redzēt, kā tie darbojas un kā es ar tiem varētu medīt, - Taluts sacīja.

- Domāju, ka tev tas varētu būt liels pārsteigums, - Jondalars smai­dīdams atbildēja, - jo pīķu metēji ir tik labi.

- Ne jau paši par sevi tie ir tik labi. Esmu pārliecināts, ka tie labi darbojas jums abiem, bet šādai pīķu mešanai ir vajadzīgas iemaņas un līdz pavasarim var nemaz neiznākt tik daudz iespēju trenēties, - Taluts prātoja.

Eila gaidīja, uzlikusi roku uz ķēves skausta, tieši zem īsajām, cietajām krēpēm. Smags kažokādas dūrainis, piesiets aukliņā, karājās ārā no ja­kas piedurknes. Aukliņa bija izvērta cauri piedurknei, tad cauri cilpiņai jakas krāgas aizmugurējā daļā, pēc tam stiepās cauri otrai piedurknei, kur bija piesieta pie otra cimda. Tā kā dūraiņi bija piestiprināti aukliņai, ja radās nepieciešamība pēc kailas rokas izveicības, cimdus varēja ātri noraut nost, nebaidoties tos pazaudēt. Tik aukstā zemē, kur valdīja ļoti salti vēji, pazaudēts dūrainis varēja nozīmēt to, ka būs jāšķiras ne tikai no rokas, bet varbūt arī no dzīves. Jaunais kumeļš, nevarēdams sagaidīt un bakstīdams Jondalaru, satraukumā nepacietīgi sprauslāja un slējās pakaļkājās. Viņi visi gribēja ātrāk tikt projām un tikai aiz pieklājības gaidīja, kad Taluts beigs savu sakāmo. Vadonis to zināja, tomēr nolēma pateikt visu, kas viņam bija sakāms.

- Pagājušajā naktī Nezija ar mani runāja, un šorīt es pats aprunājos ar dažiem apmetnes iemītniekiem. Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja jūs paliktu un iemācītu mūs rīkoties ar tiem medību ieročiem.

- Jūsu viesmīlība ir bijusi vairāk nekā dāsna. Es labprāt visiem pa­rādītu, kā jārīkojas ar pīķu metējiem. Tā, vienalga, nebūtu pietiekama pateicība par visu to, ko esat mūsu labā darījuši, - Jondalars atbildēja.

Pamājis ar galvu, Taluts turpināja: - Jondalar, Vimezs man stāstīja, ka esi prasmīgs krama darbarīku meistars. Mamutu ciltij allaž būs no­derīgs tik labs sava aroda meistars. Un Eilai piemīt tik daudz dažādu iemaņu, kas mums visiem būtu noderīgas. Tev bija taisnība - viņa ir ne tikai prasmīga piķu metēja un savas lingas meistare, - vadonis pie­vērsās Eilai un pagriezās pret viņu, - viņa ir dziedniece. Mēs būtu ļoti pagodināti, ja tu paliktu pie mums.

- Talut, paldies par tavu piedāvājumu, es jau biju cerējis, ka varēsim jūsu apmetnē pārziemot, bet īsti nezinu, ko Eila par to visu domā, - Jon­dalars smaidīdams atbildēja, juzdams, ka Taluta piedāvājums nāk tieši īstajā laikā. Kā gan viņa tagad varēs doties projām? Taluta piedāvājums Eilai noteikti nozīmēja ko vairāk par Frabeka nešpetno izturēšanos.

Turpinādams vērsties pie jaunās sievietes, Taluts sacīja:

- Eila, tagad tev nav savas cilts, un Jondalara mājas ir ļoti tālu no šejienes, varbūt pat daudz tālāk, nekā viņam patiktu ceļot, ja viņš varētu atrast mājas pie mums. Mēs vēlētos, lai jūs abi paliekat pie mums ne tikai šo ziemu, bet uz visiem laikiem. Es jūs aicinu kļūt par Mamutu cilts locekļiem un runāju ne tikai savā vārdā. Talija un Barzeks labprāt pieņemtu Jondalaru pie Sumbra pavarda, un mēs abi ar Neziju vēlamies, lai tu, Eila, kļūtu par Lauvas pavarda meitu. Tā kā Talija ir sieviešu līnijas vadone un es esmu mūsu apmetnes vadonis, tas jums dotu augstu stāvokli visas Mamutu cilts vidū.

- Vai tu gribi mūs pieņemt savā ciltī? Tu gribi, lai mēs kļūstam par Mamutu cilts locekļiem? - Jondalars apmulsumā nespēja tā īsti skaidri parunāt un no pārsteiguma nosarka.

-Jūs gribat mani? Jūs gribat mani pieņemt savā ciltī? - Eila jautāja. Jaunā sieviete bija klausījusies sarunā, no lielas koncentrēšanās sarau- kusi pieri, nebūdama īsti pārliecināta, ka tic tam, ko bija dzirdējusi. - Vai gribat, lai Eila, kam nav savas cilts, kļūst par Eilu no Mamutu cilts?

Lielais vadonis pasmaidīja. - Jā.

Jondalars bija zaudējis valodu. Viesmīlība pret viesiem varbūt ietilpa Mamutu cilts tradīcijās, un tā bija goda lieta; bet nevienas cilts paražās bez nopietniem apsvērumiem neietilpa svešinieku uzaicināšana kļūt par cilts un viņu ģimenes locekļiem.

- Es… ē… nezinu… ko teikt, - Jondalars stomīdamies atbildēja. - Esmu ļoti pagodināts. Tas man ir liels kompliments.

- Zinu, ka jums abiem nepieciešams laiks, lai to apsvērtu, - Taluts piebilda. - Būtu pārsteigts, ja tā nebūtu. Neesmu vēl visus apmetnes iemītniekus par to informējis; jūsu pieņemšanai ir jāpanāk visu pie­krišana, bet, ņemot vērā jūsu abu ieguldījumu, tai nevajadzētu būt problēmai. Mēs abi ar Taliju par jums iestāsimies. Vispirms gribēju to jums paziņot. Ja piekritīsiet, es sasaukšu sapulci.

Abi jaunieši klusēdami noraudzījās, kā lielais vadonis devās atpa­kaļ uz velēnu mitekli. Viņi bija plānojuši atrast kādu klusu vietiņu, kur aprunāties; abi bija cerējuši atrisināt problēmas, kuras viņu starpā bija sākušas parādīties. Taluta negaidītais paziņojums viņu domām bija piešķīris pavisam jaunu pavērsienu; abiem bija jāpieņem nopietni lēmumi, kas būtiski iespaidos viņu turpmāko dzīvi. Nesakot ne vārda, Eila uzkāpa Vīnijai mugurā, un Jondalars apsēdās viņai aiz muguras. Skrējējam sekojot viņiem pa pēdām, abi, iegrimuši katrs savās domās, jāja augšup pa nogāzi un devās atklātā stepē.

Eilu Taluta piedāvājums bija aizkustinājis tā, ka viņa nespēja parunāt. Dzīvojot kopā ar klanu, jaunā sieviete ļoti bieži bija sajutusies izstumta un nepiederīga, bet tās izjūtas nevarēja salīdzināt ar to skaudro tuk­šuma izjūtu un izmisuma pilno vientulību, ko viņa bija piedzīvojusi pēc aiziešanas no klana. No tā laika, kad Eila pameta klanu, un līdz Jondalara atnākšanai, kas notika tikai pirms nepilna gada, viņa bija dzī­vojusi viena. Viņai nebija bijis neviena cilvēka, ar ko aprunāties, ne arī piederības izjūtas, ne savu māju, ne ģimenes, ne savas cilts, un Eila ļoti labi zināja, ka nekad mūžā vairs savu bijušo klanu nesatiks. Zemestrīce, kas bija padarījusi viņu par bāreni, pirms jauno meiteni pieņēma klanā, un ari tā otra zemestrīce, kas notika tajā dienā, kad viņu padzina no klana, bija izraisījušas nošķirtības un pilnīgas nolemtības izjūtu.

Aiz šīm izjūtām slēpās dziļas, pirmatnējas bailes, kuras izraisīja pa­nika no zemes līgošanās, un mazas meitenes neizsakāmās bēdas; viņa bija zaudējusi visu, pat atmiņas par tiem mīļajiem cilvēkiem, kas bijusi viņas ģimene. Eila ne no kā cita tik ļoti nebaidījās kā no zemes kustības grūdieniem. Tie allaž bija iezīmējuši tikpat pēkšņas un nežēlīgas pār­maiņas jaunās sievietes dzīvē kā saārdītajā zemes virskārtas slāni - it kā pati zeme viņai vēstītu, ko sagaidīt… vai līdzjūtībā nodrebētu.

Bet pēc pirmās zemestrīces, kad Eila bija visu zaudējusi, klans bija kļuvis par viņas cilti. Tagad, ja viņa tā izlems, tad atkal var iegūt sev jaunu cilti un mājas. Viņa varētu kļūt par Mamutu cilts locekli; viņa vairs nebūtu viena.

Bet kā tad būs ar Jondalaru? Kā viņa varēs kļūt par citas cilts locekli? Vai viņš gribēs palikt un kļūt par Mamutu cilts piederīgo? Eila par to šaubījās. Jaunā sieviete bija pārliecināta, ka viņš vēlas atgriezties savās mājās. Bet viņš bija baidījies, ka visi Citi izturēsies pret Eilu tāpat, kā Frabeks jau bija to izdarījis. Viņš negribēja, lai viņa pieminētu klanu. Ja nu viņa dotos Jondalaram līdzi un viņa ļaudis Eilu nepieņemtu? Varbūt viņa ļaudis visi ir tādi kā Frabeks? Eila neatteiksies runāt par klanu, it kā Iza, Krebs, Brūns un viņas pašas dēls būtu tādi ļaudis, par ko viņai būtu jākaunas. Eila nekaunēsies par tiem cilvēkiem, kurus mīlēja!

Vai viņa gribēja doties Jondalaram līdzi un riskēt, ka pret viņu iz­turēsies kā pret dzīvnieku? Vai arī vēlējās palikt šeit, kur viņu gribēja un pieņēma? Lauvas apmetne pat bija pie sevis uzņēmusi jauktu garu bērnu, tādu pašu puisīti kā viņas dēls… Pēkšņi Eilas galvā radās kāda doma. Ja jau viņi bija pieņēmuši vienu tādu bērnu, tad varbūt pie­ņems vēl vienu? Tādu, kas nebija ne vārgs, ne slimīgs. Tādu, kas varēs iemācīties sarunāties. Mamutu teritorija sniedzās līdz pat Berana jūrai. Vai Taluts gadījumā neminēja, ka pie jūras atrodas Vītolu apmetne? Pussala, kur bija apmeties klans, neatradās tālu no tās vietas. Ja Eila kļūtu par Mamutu cilts locekli, varbūt kādu dienu viņa varētu… Bet kas notiks ar Jondalaru? Ja nu viņš dosies projām? No šīs domas jaunā sieviete sajuta tādu kā asu dūrienu vēderā. Vai viņa spētu dzīvot bez Jondalara? Eila prātoja, cīnīdamās ar dalītām jūtām.

Arī Jondalars cīnījās ar pretrunīgām vēlmēm. Jaunais vīrietis gandrīz vai nedomāja par sev izteikto piedāvājumu, viņš vienīgi vēlējās atrast pamatotu aizbildinājumu, lai neapvainotu Talutu un visu Mamutu cilti. Viņš bija Jondalars no Zelandoni cilts un zināja, ka brālim bijusi tais­nība. Viņš nekad nevarētu kļūt piederīgs kādiem citiem ļaudīm. Viņš vēlējās doties mājās, bet tas drīzāk bija urdošs nemiers, nevis milzīga nepieciešamība. Šim jaunajam vīrietim bija neiespējami domāt citās kategorijās. Viņa mājas bija tik tālu prom, ka būs nepieciešams vesels gads, lai šo attālumu pievārētu.

Jondalara prāts bija nemierīgs Eilas dēļ. Kaut ari viņam nekad nebija trūkušas sievietes, kas vēlētos būt kopā ar viņu, vairums no tām būtu ar mieru nodibināt arī ilgstošākas attiecības, taču viņš nekad nebija atradis tādu sievieti, kā bija gribējis, - tāda bija Eila. Neviena no viņa cilts sievietēm, arī no tām ne, kuras Jondalars bija saticis sava Ceļojuma laikā, nebija spējusi viņā izraisīt tādas jūtas, kādas viņš bija novērojis pie citiem pāriem, bet pats tās vēl nekad nebija izjutis līdz brīdim, kad satika Eilu. Jondalars šo sievieti mīlēja stiprāk, nekā bija domājis, ka tas iespējams. Viņā bija viss, ko šis vīrietis jebkad bija vēlējies sievietē atrast, un pat vēl vairāk. Viņš nespēja paciest domu, ka būtu jādzīvo bez Eilas.

Bet viņš zināja arī to, kā ir izjust apkaunojumu. Un tieši tās Eilas īpašības, kas viņu tik ļoti piesaistīja, - nevainības un prāta savienojums, godīgums un noslēpumainība, pašpārliecība un ievainojamība - vien­laikus radīja arī tādas situācijas, kurās viņam bija jāpiedzīvo sāpīgs kauns un noraidījums.

Eila bija uzaugusi klanā - pie ļaudīm, kas neizskaidrojamā veidā bija tik atšķirīgi. Tos, kurus Eila dēvēja par klana ļaudīm, vairums Jonda­laram pazīstamo cilvēku neuzskatīja par cilvēciskām būtnēm. Tie bija dzīvnieki, bet ne tādi kā pārējie dzīvnieki, kurus Māte bija radījusi cilvēku vajadzību apmierināšanai. Kaut ari līdzības starp šīm abām cil­vēku kopienām bija atzītas, tās netika pieņemtas; klana acīm redzamās cilvēka rakstura pazīmes neradīja tuvas brālības izjūtas. Drīzāk viņi tika uzskatīti par apdraudējumu, un atšķirības starp šīm abām kopienām tika izceltas un pārspīlētas. Jondalaram līdzīgie ļaudis klanu uzskatīja par nerunājošu, dzīvniecisku sugu, kas pat nebija iekļauta Lielās Zemes Mātes radīšanas klēpī, it kā tie ļaudis būtu cēlušies no kāda neizdibi­nāma ļaunuma.

Bet abas šīs kopienas bija līdzīgas vairāk savos darbos, nevis vār­dos. Vēl tikai pirms dažām paaudzēm Jondalaram līdzīgie - Citi - bija pārcēlušies dzīvot uz klana teritoriju, bieži vien ieņemdami labākās apmetņu vietas blakus bagātīgām medību un pārtikas ieguves terito­rijām un piespiezdami klanu pārvākties uz citurieni. Bet tieši tāpat kā vilku bari, kas savā starpā sadala teritoriju un cits no cita to aizsargā, nevis no kādām citām dzīvām radībām - vai nu tie būtu mednieki, vai medījumi -, tā arī otras kopienas nospraustās teritorijas respektēšana bija klusējoša atzīšana, ka viņi pieder pie vienas sugas.

Apmēram tajā pašā laikā, kad Jondalars sāka apzināties savas jūtas pret Eilu, viņš sāka saprast, ka visa dzīvā radība, arī plakangalvji, ir Lielās Zemes Mātes radīta. Par spīti tam, ka viņš Eilu mīlēja, Jondalars bija pārliecināts, ka starp viņa ļaudīm jaunā sieviete būtu izstumtā. Bija kas vairāk par viņas saistību ar klanu, kas padarītu viņu par at­raidīto. Viņa tiktu uzskatīta par neizsakāmi pretīgu izdzimumu, kuru Māte nolādējusi, jo šī sieviete dzemdējusi jauktu garu bērnu - pa pusei cilvēku, pa pusei dzīvnieku.

Šāds tabu bija pieņemts. Visi ļaudis, ko Jondalars savos ceļojumos bija saticis, atbalstīja šādu uzskatu, kaut arī daži ne tik pārliecinoši kā citi. Daži pat neatzina tāda nelaimīga radījuma eksistenci, citi atkal šādu situāciju uzskatīja par sliktu joku. Tieši tāpēc Jondalars bija juties tik šokēts, Lauvas apmetnē ieraugot Ridagu. Viņš bija pārliecināts, ka Nezijai nav bijis viegli, un īstenībā šī sieviete bija uz sevi izsaukusi asu kritikas un aizspriedumu jūru. Tikai nedaudzi ļaudis, kas bija absolūti pārliecināti par Nezijas nostāju, bija uzdrošinājušies stāties pretim ne­slavas cēlējiem, un šīs sievietes patiesā līdzjūtība un humānisms bija beidzot ņēmuši virsroku. Bet pat Nezija nebija pieminējusi Eilas dēlu, par kuru viņa bija vecākajai sievietei izstāstījusi, kad centās pārējos pierunāt, lai jauno sievieti pieņem ciltī.

Eila nezināja, kādas sāpes Jondalars bija savā dvēselē izjutis tad, kad Frabeks bija par viņa sievieti ņirgājies, kaut arī īstenībā Zelandoni cilts dēls bija gaidījis, ka būs vēl trakāk. Tomēr viņa sāpes vairāk līdzinājās līdzjūtībai pret Eilu. Visa šī jezga atgādināja viņam par kādu citu reizi, kad paša emocijas bija viņu novedušas neceļos, tās atklāja kādas dziļi dvēselē noglabātas sāpes. Bet viņa paša negaidītā reakcija bija bijusi vēl ļaunāka. Tas gadījums vēl joprojām izraisīja Jondalarā lielas mokas. Ari tagad vēl uz bridi jaunais vīrietis no kauna un vainas apziņas nosarka - viņš bija bijis līdz nāvei nobijies, ka Frabeks ari viņu pašu kopā ar Eilu varētu nozākāt. Kā gan viņš varēja mīlēt sievieti un vienlaikus par viņu kaunēties?

Kopš tā briesmīgā jaunības gadu notikuma Jondalars bija apguvis pašsavaldīšanās mākslu, bet šobrīd viņš nespēja valdīt pār tām pret­runīgajām izjūtām, kas viņu plosīja. Viņš gribēja vest Eilu sev līdzi uz mājām. Viņš gribēja, lai Eila iepazīstas ar Dalanaru un viņa apmetnes ļaudīm, kā ari ar viņa māti Martonu, vecāko brāli un jaunāko māsu, brālēniem, māsīcām un visu Zelandoni cilti. Jaunais vīrietis gribēja, lai viņa ļaudis Eilu silti sagaidītu, vēlējās kopā ar viņu nodibināt savu pavardu - vietu, kur viņai varētu dzimt bērni, kas būtu no viņa gara. Uz šis zemes nebija nevienas citas sievietes, kuru Jondalars tā būtu vēlējies, tomēr viņš sarāvās no domas, ka viņa ļaudis varētu sākt viņu pašu ienīst par to, ka atvedis mājās tādu sievieti, un tāpēc negribēja Eilai to atklāt.

īpaši jau tādā gadījumā, ja tam tā nebija jānotiek. Ja vien viņa ne­runātu par klanu, neviens to neuzzinātu. Tomēr ko gan lai viņa atbild, ja kāds pajautā par viņas cilti un par to, no kurienes viņa ir cēlusies? "Ļaudis, kas viņu uzaudzināja, bija vienīgie Eilai zināmie, ja vien… viņa pieņemtu Taluta piedāvājumu. Tad šī sieviete varētu kļūt par Eilu Ma­mutu cilts, it kā būtu šiem ļaudīm dzimusi. Viņas dīvainā dažu vārdu izruna varētu būt izskaidrojama uz akcenta rēķina. Kurš gan ko zi­nātu?" Jondalars prātoja. "Varbūt viņa patiešām nāk no Mamutu cilts? Viņas vecāki tikpat labi varēja piederēt arī pie šīs cilts. Eila taču neko neatceras.

Bet, ja viņa kļūs par Mamutu cilts piederīgo, viņa var izlemt šeit palikt uz dzīvi. Un ja nu tā notiek? Vai ari Jondalars spētu šeit palikt? Vai varētu iemācīties pieņemt šos ļaudis kā savējos? Tonolans to varēja. Vai viņš Džetamio mīlēja vairāk, nekā Jondalars mīl Eilu? Bet Šaramudu ļaudis bija viņas cilts. Viņa bija tur piedzimusi un uzaugusi. Mamuti nav Eilas ļaudis, tāpat kā nav Jondalara. Ja Eila spētu būt šeit laimīga, viņa spētu būt laimīga arī pie Zelandoni. Bet, ja viņa kļūs par vienu no viņiem, viņa var negribēt doties Jondalaram līdzi uz mājām. Viņai nebūtu nekādu grūtību arī šeit kādu sameklēt…" Zelandoni vīrietis bija pārliecināts, ka Raneks rindā būtu pirmais ņēmējs.

Eila sajuta, kā Jondalars viņu aizbildnieciski saspiež, un brīnījās, kas viņam uznācis. Pamanījusi priekšā nelielu krūmu puduri un nodomājusi, ka tur vajadzētu būt ari mazai upītei, Eila steidzināja Vīniju doties uz turieni. Saožot ūdens tuvumu, zirgiem radās stimuls un tie kļuva mundrāki. Sasnieguši mazo upīti, Eila un Jondalars nokāpa no zirga un meklēja kādu ērtu vietiņu, kur piesēst.

Ūdenstilpei bija aizsalušas malas, un abi zināja, ka tas vēl tikai ir pats ziemas sākums. Upes vidū joprojām mutuļoja tumša straume, bet baltā ledus kārtiņa, kas bija izveidojusies no vairākiem sasalušiem slāņiem, ziemai pieņemoties spēkā, kļūs arvien biezāka un ūdenstilpe aizsals pavi­sam, nevaldāmā straume kļūs rāma un tiks apturēta, līdz cikls sāksies no jauna. Tad ūdeņi atkal trauksies uz priekšu, šļākdamies pretim brīvībai.

Eila atvēra mazu koferīti - somiņu, kas bija darināta no cietas jēlādas, kurā bija iesaiņojusi viņiem līdzņemamo pārtiku: pēc viņas domām, noderēs kaltēta sumbra gaļa un neliels groziņš ar žāvētām mellenēm un mazām, skābām plūmītēm. Izvilkusi pelēku, metālisku dzelzs pirīta gabalu un kramu, viņa gribēja iekurt mazu ugunskuru, lai uzvārītu ūdeni tējai. Jondalars jau kuro reizi apbrīnoja, cik viegli ir iekurt uguni, izmantojot uguns akmeni. Tā bija maģija, īsts brīnums. Pirms bija saticis Eilu, jaunais vīrietis nekad nebija redzējis neko tamlīdzīgu.

Dzelzs pirīta gabali - uguns akmeņi - bija burtiski nosējuši akme­ņaino Eilas ielejas upes krastmalu. Jaunās sievietes atklājums - karsta dzirkstele dzelzs pirīta un krama gabala trieciena saskarsmes rezultātā, pietiekami ilgdzīvojoša, lai aizkurtu ugunskuru, - bija radies netīšām, bet viņa to spēja ļoti lietderīgi izmantot. Toreiz viņas ugunskurs bija izdzisis. Eila zināja, kā jāaizkur uguns, izmantojot darbietilpīgu paņē­mienu, ko tajos laikos vairums cilvēku piekopa, - rīvēja nūjiņu pret koka pamatni, līdz berze radīja pietiekamu karstumu, kas lika sākt dūmot un gruzdēt iekuram. Jaunajai sievietei netīšām gadījās pacelt dzelzs pirītu sava krama apstrādes āmurakmens vietā, un tādējādi, sasitot abus gabalus kopā, viņa uzreiz ieguva dzirksteli, pēc šī gadījuma viņa zināja, kā tālāk izmantot savu atklājumu.

Jondalars šo paņēmienu bija iemācījies no Eilas. Strādājot ar kramu, viņam diezgan bieži nācās uzšķilt mazas dzirkstelītes, bet viņš tās uz­skatīja par akmens dzīvo dvēseli, kas darba procesa laikā atbrīvojusies. Viņam pašam nebija ienācis prātā no dzirkstelēm aizdedzināt uguns­kuru. Bet Jondalars jau nekad nebija dzīvojis kādā ielejā viens, cīnoties par izdzīvošanu; viņam parasti apkārt bija bijuši ļaudis, kuriem gandrīz vienmēr bija kūrusies uguns. Tās dzirksteles, ko viņš bija ieguvis no krama, vienalga, parasti nebija tik ilgdzīvojošas, lai iekurtu pavardu. Tā bija Eilas negaidītā krama un dzelzs pirīta kombinācija, kas radīja dzirksteli, kuru varēja pārvērst ugunī. Tomēr Jondalars nekavējoties novērtēja šo procesu un uguns akmeņus, kā ari tās privilēģijas, kas radās no uguns ātrā un vieglā iegūšanas procesa.

Ieturot maltīti, abi jaunieši smējās par Skrējēja draiskošanos, kas vilināja savu mammu iesaistīties spēlē "Noķer mani!", un par to, kā abi zirgi smilšainajā, saules sasildītajā upes krastā, kas bija pasargāts no vēja, vāļājās uz muguras ar kājām gaisā. Abi jaunieši ļoti piesardzīgi izvairījās pieminēt to, kas risinājās viņu prātā, tomēr smiekli atbrīvoja, un šī nošķiršanās no pārējiem un divvientulība atgādināja par to tuvību, ko abi bija izjutuši, dzīvojot ielejā. Sākot malkot karsto tēju, Eila un Jondalars bija gatavi ķerties pie grūtā temata apspriešanas.

- Manuprāt, Latijai būtu paticis vērot abus zirdziņus rotaļājamies, - Jondalars ierunājās.

- Jā, viņai patiešām ļoti patīk zirgi, vai ne?

- Arī tu viņai patīc, Eila. Viņa ir kļuvusi par tavu pielūdzēju, - ne­daudz ieturējis pauzi, Jondalars turpināja. - Daudziem šīs apmetnes ļaudīm tu patīc, un viņi tevi apbrīno. Tu taču negribēsi doties atpakaļ uz ieleju un dzīvot tur vientulībā, vai ne?

Paskatījusies tējas krūzītē, Eila saskaloja pēdējās tējas lāses, kas bija sakrājušās ap zālīšu lapām, un izdzēra pēdējo malciņu. - Ir tāds at­vieglojums atkal būt tikai diviem vien. Nebiju domājusi, ka var būt tik laba sajūta tikt prom no visiem tiem ļaudīm, un ielejas alā palika dažas lietas, kuras man vajadzētu dabūt. Bet tev ir taisnība. Tagad, kad esmu satikusi Citus, vairs negribu visu laiku dzīvot viena. Man patīk Latija un Dīgija, arī Taluts un Nezija, visi… izņemot Frabeku.

Jondalars atviegloti nopūtās. Pirmā un lielākā barjera bija viegli pār­varēta. - Frabeks ir tikai viens atsevišķs cilvēks. Tu taču nepieļausi, ka viens vīrietis visu sabojā. Taluts… un Talija… nekad nebūtu mūs ielūguši palikt, ja tu viņiem nepatiktu un ja viņi nedomātu, ka tev ir kas vērtīgs piedāvājams.

- Jondalar, arī tu vari ko vērtīgu piedāvāt. Vai tu gribi palikt un kļūt par Mamutu cilts piederīgo?

- Viņi pret mums ir bijuši laipni, daudz laipnāki, nekā to prasa parastā pieklājība. Es, protams, varētu palikt pa ziemu un pat ilgāk un labprāt sniegtu visu, ko vien varu. Bet viņiem nav vajadzīga mana krama apstrā­des meistara prasme. Vimezs ir daudz labāks par mani, un arī Danugs drīz vien tāds kļūs. Un esmu jau parādījis savu pīķu metēju. Viņi ir redzējuši, kā tas izgatavots. Treniņu rezultātā ari Mamutu cilts iemācīsies to lietot. Viņiem tas ir tikai jāgrib. Un es esmu Jondalars no Zelandoni cilts…

Jaunais vīrietis apklusa, un viņa skatiens kļuva izklaidīgs, it kā viņš raudzītos tālumā, vēl aiz pamales. Tad, paskatījies atpakaļ uz to ceļu, pa kuru viņi bija ieradušies, Jondalars sarauca pieri, it kā censtos at­rast pareizos vārdus, lai izskaidrotu savu domu. - Man tomēr… reiz būs jāatgriežas mājās… kaut vai tāpēc, lai pastāstītu mātei par brāļa nāvi… un dotu Zelandoni ļaudīm iespēju atrast viņa garu un pavadīt uz viņpasauli. Nevaru aizmirst savu pienākumu un tāpēc nespēju kļūt par Jondalaru no Mamutu cilts.

Eila viņu cieši nopētīja. Viņa jau zināja, ka Jondalars negribēs palikt. Tas nebija viņa pienākuma apziņas dēļ, kaut arī viņš pats varbūt tā domāja. Zelandoni vīrietis gribēja doties mājās.

- Un kā būs ar tevi? - Jondalars jautāja, cenzdamies saglabāt neitrālu balss toni. - Vai gribi palikt un kļūt par Eilu no Mamutu cilts?

Meklēdama pareizos vārdus, Eila aizvēra acis, juzdama, ka viņai trūkst vārdu, lai izteiktu savu domu, vai arī trūkst pareizo vārdu, vai ari ar vārdiem šoreiz būs par maz. - Jondalar, kopš Brouds mani no­lādēja, man nav bijis savas cilts. Tas manī radīja tukšuma izjūtu. Man patīk Mamutu cilts, un es viņus cienu. Kopā ar viņiem jūtos kā mājās. Lauvas apmetne ir… tāda pati kā Bruņa klans… vairums ļaužu ir ļoti jauki. Nezinu, kas bija mani ļaudis, pirms klans mani pieņēma, un ne­domāju, ka kādreiz to uzzināšu, bet dažkārt naktīs es domāju… kaut mani vecāki būtu nākuši no Mamutu cilts.

Eila paskatījās vīrietim tieši acīs, pavērās uz viņa taisnajiem, dzel­tenajiem matiem, kas spraucās ārā no tumšās kažokādas kapuces, uz viņa izskatīgo seju, kuru bija nosaukusi par skaistu, kaut arī Jondalars bija sacījis, ka tas vīrietim neesot piemērots vārds, uz viņa spēcīgo, juteklisko ķermeni un lielajām, izteiksmīgajām rokām, uz zilajām acīm, kas šķita tik nopietnas un uztrauktas. - Bet vēl pirms satikšanās ar Mamutu cilti ieradies tu. Tu aizpildīji to tukšumu, kas manī mājoja, un piepildīji to ar mīlestību. Jondalar, es gribu būt kopā ar tevi.

Jondalara acīs pazuda nemierpilnā izteiksme, tagad to nomainīja at­vieglojums un sirsnība, pie kā Eila jau bija ielejā pieradusi, un tad tajās parādījās magnētiskas, neatvairāmas alkas, kas lika sievietes augumam atsaukties ar tādu pašu dedzību. Pati no savas brīvas gribas jaunā sie­viete tiecās viņam pretim, sajuta viņa muti uz savējās un pazīstamas rokas viņu apskaujam.

- Eila, mana Eila, es tik ļoti tevi mīlu! - Jondalars iesaucās aizsmakušā, aizžņaugtā šņukstā, kas izteica visas viņa ciešanas un atvieglojumu. Sē­žot uz zemes, viņš cieši un tajā pašā laikā arī maigi piespieda sievieti pie savām krūtīm, it kā nekad negribētu viņu atlaist, bet baidīdamies, ka viņa varētu pārlūzt uz pusēm. Atlaidis ciešo tvērienu tikai tik daudz, lai paceltu Eilas galvu pret savu seju, Jondalars noskūpstīja viņas pieri, acis un degungaliņu, pēc tam ari muti un sajuta, kā viņā uzbango iekāre. Laukā bija auksts, viņiem nebija patvēruma un siltas vietas, bet viņš tūlīt pat gribēja šo sievieti iegūt.

Atraisījis viņas kapuces aukliņu, Jondalars sameklēja Eilas kaklu, un viņa rokas meklējās zem siltās jakas un tunikas, pieskārās siltajai ādai, pilnīgajām krūtīm ar cietajiem, uz augšu vērstajiem krūtsgaliņiem. Vī­rietim tos glāstot, paspiežot un cieši satverot plaukstās, pār Eilas lūpām izlauzās kluss vaids. Atraisījis viņas bikšu aukliņu, Jondalars sameklēja jaunās sievietes mīksto uzkalniņu. Kad viņš bija atradis Eilas silto un mitro vagīnu, sieviete piespiedās pie viņa vēl ciešāk un sajuta savam augumam pārskrienam velkošu kņudoņu.

Pabāzusi rokas zem Jondalara tunikas un sameklējusi viņa bikšu aukliņu, Eila to atsēja, paņēma rokā vīrieša pulsējošo un cieto locekli un sāka to masēt. Jondalars baudā noelsās, kad sieviete pieliecās un pa­ņēma mutē viņa piebriedušo locekli. Ar mēli sajuzdama vīrieša locekļa gludumu, viņa to ieņēma mutē, cik tālu vien varēja, tad palaida vaļā un atkal iesūca sevī, joprojām ar rokām masēdama locekļa pamatni.

Eila sadzirdēja Jondalaru baudā novaidamies, iekliedzamies un dziļi ievelkam elpu, tad viņš pastūma Eilu malā. - Pagaidi, Eila, es gribu tevi pašu, - viņš sacīja.

- Tad man jānovelk bikses un zābaki, - viņa atbildēja.

- Nē, nevajag, laukā ir ļoti auksts. Pagriezies otrādi - vai atceries, kā mēs to darījām?

- Kā Vīnija un viņas ērzelis, - Eila atčukstēja.

Apgriezušies otrādi, Eila nostājās uz ceļiem. Kādu bridi Eilai šī poza neatgādināja Vīniju un viņas dedzīgo ērzeli, bet gan Broudu, kā viņš bija Eilu nogrūdis zemē un ar spēku paņēmis. Bet Jondalara mīlošais pieskāriens nebija ar to salīdzināms. Palaidusi vaļīgāk bikšu jostu, jaunā sieviete atkailināja silto, tvirto pēcpusi un spraudziņu ar gaiši sārto mutīti, kas vīrieti vilināja tāpat, kā ziedi vilina bites ar savām mīksta­jām ziedlapiņām. Šis uzaicinājums sniedzās pāri jaunā vīrieša spēkiem. Viņš sajuta savā loceklī sāpīgu spiedienu, kas gribēja izlauzties brīvībā. Kādu brīdi atturējies un sevi apvaldījis, viņš pierāpoja sievietei tuvāk, lai viņai nebūtu auksti, un ar maigām, zinošām rokām glāstīja viņas apaļīgo un gludo dibentiņu, izpētīdams aiGinošo vagīnu, tās krokas un maliņas, kā ari baudas izraisīto miklumu, līdz Eilas kliedzieni un jauns, silts mikluma vilnis liecināja par to, ka viņam nav vairs jāatturas.

Tad, pavēris abas vagīnas malas, viņš ar mokpilnu prieku ievadīja Eilas dziļajā un aicinošajā atverē savu piebriedušo vīrietību, kas izsauca baudpilnu abu mīlētāju kliedzienu. Pēc tam, izņēmis savu locekli gan­drīz vai pilnībā ārā, viņš iegāja Eilā vēlreiz, piespiežot sievieti sev cieši klāt, un ļāva viņas dzīlēm pilnībā ieskaut savu locekli. Vēl vairākas reizes atkārtojot to pašu, beidzot atnāca gaidītā un priekpilnā kulminācija.

Pēc pāris pēdējiem grūdieniem viņš mitējās un, joprojām atrazdamies Eilas dzīlēs, apskāva viņu, un abi novēlās uz sāniem. Cieši viņu apņēmis, pasargādams no aukstuma sievietes augumu ar savu ķermeni un silto jaku, viņš ļāva abiem atpūsties.

Beidzot viņi viens no otra atrāvās, un Jondalars piecēlās sēdus. Vējam pieņemoties spēkā, jaunais vīrietis bažīgi vēroja savilkušos mākoņus.

- Man ir mazliet jāapmazgājas, - Eila sacīja, pieceldamās kājās.

- Man kājās ir Dīgijas jaunās bikses.

- Kad atgriezīsimies, tu vari tās atstāt ārā, lai sasalst, un tad izbir­stēt.

- Upē vēl arvien ir ūdens…

- Eila, tas taču ir ledusauksts!

- Zinu, es ātri.

Uzmanīgi taustīdamās pa ledu, Eila notupās ūdensmalā un ar roku sevi apskaloja. Kad sieviete nonāca atkal krastā, Jondalars pietuvojās viņai no mugurpuses un apslaucīja ar siltās jakas kažokādu.

- Es negribu, lai tā sasalst, - viņš ar smaidu sacīja, ar silto kažokādu glāstīdams Eilas vāverīti.

- Man šķiet, ka tu jau to esi pietiekami sasildījis, - ari Eila ar smaidu atbildēja, sasiedama bikšu jostu un iztaisnodama silto jaku.

Šis bija tas Jondalars, kuru viņa mīlēja. Vīrietis, kuram ieskatoties acīs vai izjūtot viņa pieskārienus Eila sajuta sev iekšā siltumu un trī­sas; vīrietis, kurš pārzināja viņas augumu daudz labāk par viņu pašu un kurš spēja likt viņai izbaudīt tādas sajūtas, par kādām viņa agrāk nemaz nebija zinājusi; vīrietis, kurš lika viņai aizmirst Brouda pirmo, varmācīgo dzimumaktu un iemācīja, kas ir Baudas velte un kādai tai vajadzētu būt. Jondalars, kuru Eila mīlēja, bija draiskulīgs, rūpīgs un mīlošs. Tieši tāds viņš bija bijis ielejā un arī šobrīd, kad viņi atkal bija divatā. Kāpēc Lauvas apmetnē viņš tik ļoti izmainījās?

- Tu nu gan raiti ritini valodiņu, sieviete. Man būs grūti ar tevi sa­censties manā dzimtajā valodā! - Jondalars aplika rokas Eilai ap vidukli un paskatījās lejup, un viņa acīs bija lasāma kvēla mīlestība un lepnums.

- Eila, tu ļoti labi esi apguvusi manu valodu. Nespēju noticēt, ka tik īsā laikā esi tik lieliski visu iemācījusies. Kā tev tas izdodas?

- Man cits nekas neatliek. Šī tagad ir mana pasaule. Man nav savas cilts. Klanam esmu mirusi un nedrīkstu iet tur atpakaļ

- Tu vari iegūt savus ļaudis. Ja vien to vēlies, tu vari kļūt par Eilu no Mamutu cilts. Vai tu to vēlies?

- Es gribu būt kopā ar tevi.

- Ari kļūstot par Mamutu cilts piederīgo, tu joprojām varēsi būt kopā ar mani. Tikai tas, ka kāds tevi pieņem savā ciltī, nenozīmē to, ka kādu dienu… tu nedrīksti aiziet. Mēs kādu bridi… varam palikt šeit. Un, ja ar mani kaut kas notiks - tu jau zini, ka tā var gadīties, - tev pašai būs savi ļaudis. Cilts, kas tevi grib un mīl.

- Tu gribi teikt, ka tev nebūtu iebildumu?

- Iebildumi? Nē, nekādā gadījumā, ja tas ir tas, ko tu pati vēlies.

Eilai likās, ka viņa Jondalara balsī saklausa nelielu svārstīšanos, bet

viņa teiktais šķita sirsnīgs un patiess. - Jondalar, esmu tikai Eila. Man nav savas cilts. Ja mani pieņems ciltī, tad man būs savi ļaudis. Es būšu Eila no Mamutu cilts. - Viņa atkāpās kādu soli no viņa. - Man par to jāpadomā.

Pagriezusies jaunā sieviete devās pie somas, ko bija paņēmusi līdzi. Viņa pie sevis sprieda: "Ja es drīz vien grasos doties prom kopā ar Jondalaru, tad man nevajadzētu tam piekrist. Tas nebūtu taisnīgi. Bet Jondalars sacīja, ka vēlētos palikt. Kādu laiku. Varbūt pēc tam, kad būs kādu laiku padzīvojis pie Mamutu cilts, viņš savas domas mainīs un gribēs šeit ierīkot savas mājas?" Viņa pati nesaprata, vai cenšas atrast kādu attaisnojumu.

Iebāzusi roku siltās jakas kabatā, Eila izvilka amuletu un raidīja do­mas savam totēmam. "Alu Lauva, kaut es zinātu, kurš manis ejamais ceļš ir tas pareizais. Es mīlu Jondalaru, bet gribu, lai arī man pašai būtu sava cilts. Taluts un Nezija vēlas mani pieņemt, grib mani padarīt par Lauvas… Lauvas pavarda meitu. Un Lauvas apmetnē! Ak, Lielais Alu Lauva! Vai tu visu laiku esi man rādījis ceļu, bet es vienkārši neesmu tam pievērsusi uzmanību?"

Jaunā sieviete pagriezās. Jondalars stāvēja tur, kur viņa bija to at­stājusi, un vēroja viņu.

- Esmu izlēmusi. Es to darīšu! Kļūšu par Eilu no Mamutu cilts Lau­vas apmetnes!

Eila pamanīja nelielu ātri gaistošu rievu Jondalara pierē, pirms viņš pasmaidīja. - Labi, Eila. Es par tevi priecājos.

- Ak, Jondalar! Vai tā būs pareizi? Vai viss pēc tam būs labi?

- Nevienam uz to nav atbildes. Kas gan to var zināt? - viņš sacīja, nākdams tuvāk un ar acs kaktiņu skatīdamies mākoņainajās debesīs. - Mūsu abu labā… ceru, ka tā būs. Kādu bridi viņi palika stāvam ap­skāvušies. - Domāju, ka nu mums jātaisās atpakaļ.

Eila pasniedzās pēc somas, lai to sakravātu, bet kaut kas cits pievērsa viņas uzmanību. Notupusies uz viena ceļa, jaunā sieviete pacēla tumši zeltainu akmeni. Notīrījusi atradumu, viņa to aplūkoja vērīgāk. Gludajā akmenī, kas sievietes rokā sāka sasilt, bija pilnībā iekapsulējies kāds spārnots kukainis.

- Jondalar! Paskaties! Vai esi kādreiz ko līdzīgu redzējis?

Paņēmis no Eilas akmeni, viņš to cieši nopētīja un ar lielu sajūsmu

paskatījās uz jauno sievieti. - Tas ir dzintars. Arī manai mātei ir šāds līdzīgs akmens. Viņa to ļoti augstu vērtē. Šis gabals varbūt ir pat vēl labāks. - Jondalars pamanīja, ka Eila nenolaiž no viņa acis. Viņa izska­tījās kā ar ūdeni aplieta. Vīrietis nebija domājis, ka pateicis kaut ko tik šokējošu. - Eila, kas noticis?

- Tā ir zīme. Zīme no mana totēma, Jondalar. Lielā Alu Lauvas gars grib man pateikt, ka esmu pieņēmusi pareizu lēmumu. Viņš grib, lai kļūstu par Eilu no Mamutu cilts!

Eilai un Jondalaram jājot atpakaļ, vējš pieņēmās spēkā, un, kaut ari bija vēl tikai pēcpusdiena, saules gaismu aizēnoja sausās lesa augsnes mākoņi, kas aumaļām cēlās no sasalušās zemes. Drīz vien cauri vēja saceltajiem putekļu mākoņiem viņi vairs nevarēs saskatīt ceļu. Sausajā, aukstajā gaisā viņiem apkārt sprakšķēja zibens šautras, pērkons rībi­nāja un ducināja. Skrējējs no bailēm sacēlās pakaļkājās, kad uzliesmoja zibens un pavisam tuvu noducināja pērkons. Vīnija nervozi iezviedzās. Abi jaunieši nokāpa no ķēves muguras, lai nomierinātu jauno, nervozo kumeļu, un turpināja ceļu kājām, vedot abus zirgus pavadā.

Kamēr viņi tuvojās apmetnei, spēcīgā vētra jau bija uzdzinusi putekļu mākoņus tik augstu, ka tie aptumšoja debesis, un asais vējš dzeļoši durstīja abu ceļinieku ādu. Viņiem pienākot tuvāk pie velēnu mitekļa, no tā vēju plosītajā tumsā ārā iznāca kāds cilvēks, kas turēja rokās kaut ko tādu, kas plivinājās un staipījās, it kā būtu dzīvs.

- Te nu jūs esat! Sāku jau uztraukties, - Taluts kliedza skaļāk par vēja gaudām un pērkona grāvieniem.

- Ko tu tur dari? Vai varam palīdzēt? - Jondalars piedāvājās.

- Kad sapratām, ka tuvojas vētra, uztaisījām nojumi Eilas zirgiem. Es nezināju, ka tā būs sausā vētra. Vējš to saplosīja. Domāju, ka labāk ved zirgus iekšā. Tie var palikt priekštelpā, - Taluts ierosināja.

- Vai šeit tā bieži notiek? - Jondalars apjautājās, pieķerdamies pie liela ādas gabala viena gala, kura uzdevums acīmredzot bija pasargāt mitekļa ieeju no vēja.

- Nē. Dažus gadus šeit vispār nav bijušas sausās vētras. Tiklīdz uz­snigs sniegs, tā vētra pierims, - Taluts skaidroja, - tad būs tikai snieg­puteņi! - viņš pabeidza savu sakāmo, gardi smiedamies. Ieniris atpakaļ miteklī, vadonis pieturēja smago sumbra ādas ieejas priekškaru, lai Eila un Jondalars varētu ievest zirgus iekšā.

Ieejot svešajā vietā, kur gaisā virmoja tik daudz nepazīstamu smaržu, zirgi bija tramīgi, bet vēl mazāk viņiem patika uzturēties laukā gaudojo­šajā vētrā, turklāt tie uzticējās Eilai. Tiklīdz abi zirgi bija tikuši pajumtē un prom no vētras, viņu atvieglojumu uzreiz varēja pamanīt. Vīnija un Skrējējs ātri vien ērti iekārtojās. Jaunā sieviete bija pateicīga Talutam par viņa rūpēm, tomēr jutās arī nedaudz pārsteigta. Ejot cauri otrajai velvētajai ejai, Eila sajuta, ka ir pārsalusi. Dzeļošie putekļu graudiņi bija novērsuši viņas uzmanību, bet zemā temperatūra un spēcīgais vējš bija izsaldējuši viņu līdz pat kaulam.

Velēnu mītnes ārpusē joprojām gaudoja vējš, grabinādams dūmu izejas pārklājus un piepūzdams smagos ādas priekškarus. Negaidīts caurvējš parāva gaisā pavarda pelnus un lika degošajai ugunij iegailēties kvēlāk. Ļaudis mazās grupiņās bija sapulcējušies apkārt pirmajam pa­vardam un beidza ēst vakara maltīti, malkodami zāļu tēju, sarunāda­mies un gaidīdami Taluta uzrunu.

Beidzot lielais vadonis piecēlās kājās un devās uz Lauvas pavarda pusi. Atgriezies Taluts atnesa kaula nūju, kas bija garāka par viņu pašu, apakšdaļā prāvāka un augšdaļā tievāka. Uz nūjas, apmēram trešdaļā no augšas, bija piestiprināts kāds ritenim līdzīgs priekšmets ar spie­ķiem. Nūjas augšpusē bija redzamas baltās dzērves spalvas, kas izple­tās pusaplī, bet apakšējā daļā, starp spieķiem, aukliņās karājās iesieti noslēpumaini maisiņi, izgrebti kaula priekšmeti un zvērādas gabaliņi. Ieskatījusies ciešāk, Eila ieraudzīja, ka nūja ir izgatavota no viengaba­laina, gara mamuta ilkņa, kas pēc kādas nezināmas metodes ir iztais­nots. Jaunā sieviete brīnījās, kā tas ir panākts, - vai kāds no mamuta ilkņa bija izņēmis ārā izliekumu?

Visi apklusa un pievērsa uzmanību vadonim. Taluts paskatījās uz Taliju, viņa pamāja ar galvu. Tad viņš ar nūjas resno galu četras reizes piesita pie zemes.

- Man ir Lauvas apmetnei jāpaziņo kāda nopietna vēsts, - Taluts iesāka. - Kaut kas tāds, kas attiecas uz visiem, tāpēc esmu paņēmis Runas vāli, lai visi manī uzmanīgi klausītos un neviens mani nepār­trauktu. Jebkurš, kas par šo jautājumu vēlēsies izteikties, varēs pieprasīt Runas vāli.

Kad ļaudis apsēdās taisnāk un pievērsās vadonim, telpā atskanēja satraukta čaboņa.

- Ne tik sen mūsu apmetnē ieradās Eila un Jondalars. Kad pārskai­tīju dienas, ko viņi abi pie mums pavadījuši, biju pārsteigts, ka pagājis tik īss laiks. Mēs jau viņus uztveram kā vecus draugus, it kā viņi šeit iederētos. Domāju, ka vairums no jums jūtas tieši tāpat. Tā nu šādu sirsnīgu draudzības jūtu vadīts pret mūsu radinieku Jondalaru un viņa draudzeni Eilu, biju cerējis, ka viņi savu ciemošanās laiku pagarinās, un biju plānojis viņus uzaicināt pie mums pārziemot. Bet to īso laika posmu, ko abi šeit pavadījuši, viņi mums ir izrādījuši daudz ko vai­rāk par vienkāršām draudzības jūtām. Abiem viņiem piemīt vērtīgas iemaņas un zināšanas, viņi mums tās dāvājuši no labas sirds, it kā piederētu pie mūsu cilts.

Vimezs ir uzteicis Jondalaru kā prasmīgu krama apstrādes meistaru. Viņš ir no brīvas gribas dalījies savās zināšanās gan ar Danugu, gan Vimezu. Un vēl vairāk - Jondalars ir sev atnesis līdzi jaunu medību ieroci - pīķu metēju, kas daudzējādā ziņā - gan metiena attālumā, gan spēka ziņā - pārspēj parasto pīķi.

Apmetnes ļaudis piekrītoši māja ar galvu un izteica atzinīgus ko­mentārus, un Eila vēlreiz ievēroja, ka Mamutu cilts ļaudis nemāk sēdēt klusējot, bet, izsacīdami savas domas, aktīvi līdzdarbojas.

- Eilai piemīt daudzi neparasti talanti, - Taluts turpināja. - Viņa prasmīgi un precīzi rīkojas ar pīķu metēju un savu medību ieroci - lingu. Mamuts uzskata, ka viņai piemīt ari Meklētājas iemaņas, kaut gan vēl neattīstītas, un Nezija uzskata, ka Eila var būt ari Zvēru pievilinātāja. Varbūt tā gluži nav, bet viņa māk likt zirgiem sevi klausīt un tie ļauj viņai jāt uz savas muguras. Viņa pat ir mums iemācījusi sarunāties bez vār­diem, kas devis mums jaunu iespēju saprasties ar Ridagu. Bet varbūt pats svarīgākais Eilas talants ir dziedniecība. Viņa jau ir izglābusi divu bērnu dzīvību… turklāt viņai ir brīnumains līdzeklis pret galvassāpēm!

Pēdējais Taluta komentārs izsauca apmetnes ļaužu smieklu vētru.

- Abiem šiem jauniešiem piemīt tik daudz un dažādi talanti, ka negri­bētos, lai Mamutu cilts un Lauvas apmetne viņus zaudētu. Esmu viņus uzaicinājis palikt pie mums ne tikai pa ziemu, bet uz visiem laikiem. Mutas, Lielās Mātes vārdā, - Taluts vienreiz spēcīgi uzsita ar nūju pa zemi, - es viņus lūdzu mums pievienoties, un jūs viņus pieņemsiet kā Mamutu cilts locekļus.

Taluts pamāja Eilai un Jondalaram. Abi jaunieši piecēlās kājās un ar iepriekš sagatavotu ceremoniju piegāja pie vadoņa. Talija, kas bija gaidījusi malā, panāca uz priekšu un nostājās blakus brālim.

- Es lūdzu Runas vāli, - viņa sacīja.

Taluts to viņai padeva.

- Kā Lauvu apmetnes sieviešu līnijas vadone es izsaku piekrišanu Taluta sacītajam. Jondalars un Eila būtu Mamutu cilts un Lauvas apmet­nes vērtīgs papildinājums. - Viņa pagriezās pret garo, blondo vīrieti. - Jondalar, - viņa turpināja, trīsreiz piesizdama ar Runas vāli, - Talija un Barzeks ir uzaicinājuši tevi kļūt par Sumbra pavarda dēlu. Esam tevi uzrunājuši. Kāda ir tava atbilde, Jondalar?

Piegājis pie Talijas, Jondalars paņēma piedāvāto Runas vāli un arī trīsreiz to piesita pie zemes. - Esmu Jondalars no Zelandoni cilts De­vītās Alas, bijušās Devītās Alas vadones Martonas dēls, piedzimis pie Dalanara, Lanzadoni cilts vadoņa, pavarda, - viņš iesāka. Tā kā šī bija oficiāla ceremonija, Jondalars bija nolēmis runāt oficiālā valodā un pie­minēt savu izcelsmi, kas izraisīja ļaudīs smaidu un piekrītošus galvas mājienus. Visi šie svešādie nosaukumi un vārdi piešķīra šai ceremonijai eksotisku svarīguma auru. - Esmu ļoti pagodināts par jūsu ielūgumu, bet gribu būt taisnīgs un pateikt jums, ka man ir veicami pašam savi svarīgi pienākumi. Reiz man būs jāatgriežas Zelandoni ciltī. Man ir jāpa­stāsta mātei par brāļa nāvi un būs jāpalūdz Zelandoni, mūsu mamutam, lai noorganizē mana brāļa gara Meklēšanu, lai viņš tiktu aizvadīts uz garu pasauli. Es augsti vērtēju mūsu radniecību un man izrādīto drau­dzību, man pat negribas jūs pamest. Es vēlētos palikt kopā ar jums, maniem radiem un draugiem, cik ilgi būs iespējams. - Jondalars atdeva Runas vāli atpakaļ Talijai.

- Esam ļoti apbēdināti, Jondalar, ka nevarēsi pievienoties mūsu pa­vardam, bet mēs saprotam tavus pienākumus. Visu cieņu. Tā kā ar tavu brāli, kas bija mūsu Talijas ieprecētais radinieks, mūs saista radniecīgas saites, tu tiec šeit laipni uzņemts un drīksti palikt, cik ilgi vien vēlies, - pateikusi savu sakāmo, Talija pasniedza Runas vāli Talutam atpakaļ.

- Eila! - Taluts atkal trīsreiz piesita Runas vāli pie zemes. - Mēs ar Neziju gribam tevi pieņemt par Lauvas pavarda meitu. Esam tevi uzrunājuši. Kāda būs tava atbilde?

Paņēmusi no Taluta Runas vāli, arī Eila to trīsreiz piesita pie ze­mes. - Esmu Eila - bez savas cilts. Esmu pagodināta un priecīga par aicinājumu kļūt par vienu no jums. Būšu lepna kļūt par Eilu no Mamutu cilts, - jaunā sieviete atbildēja rūpīgi iestudētā runā.

Paņēmis Runas vāli atpakaļ, Taluts to četrreiz piesita. - Ja nevienam nav nekādu iebildumu, es slēdzu šo īpašo* sapulci…

- Es pieprasu Runas vāli, - iesaucās kāda balss no ļaužu vidus. Visi pārsteigti skatījās, kā Talutam tuvojas Frabeks.

Paņēmis no Taluta rokām nūju un trīsreiz to piesitis pie zemes, Fra­beks sacīja: - Es nepiekrītu! Es negribu Eilu.

Lauvas apmetnes ļaudis sēdēja klusumā - kā ar ūdeni aplieti. Tad atskanēja šokējoša pārsteiguma pilna kņada. Vadonis bija galvojis par Eilu, un sieviešu līnijas vadone - devusi savu pilnu atbalstu. Kaut arī visi zināja Frabeka domas par Eilu, šķita, ka vairāk neviens viņam nepiekrīt. Turklāt Frabeks un Dzērves pavards nemaz neieņēma apmetnē tādu stāvokli, lai varētu iebilst vadoņu lēmumam. Viņi paši tikai vēl nesen tika pieņemti Lauvas apmetnē pēc tam, kad vairākas citas apmetnes bija viņus noraidījušas, un tas notika tikai tāpēc, ka Nezija un Taluts bija iestājušies par viņiem. Reiz Dzērves pavards ieņēma diezgan augstu stāvokli un citās apmetnēs bija bijuši ļaudis, kas bija gatavi viņus atbal­stīt. Vienmēr un visās apmetnēs ir bijuši opozicionāri, bet šajā jautājumā nedrīkstēja būt pretinieku. Visiem bija jāpiekrīt. No Frabeka puses iebilst vadonim pēc viņa izrādītā atbalsta bija liela necieņas un nepateicības izrādīšana, neviens to nebija gaidījis, vismazāk jau pats Taluts.

Satraukums drīz vien pierima, kad Taluts no Frabeka rokām izņēma nūju un, atgādinādams tās spēku, pacēla to, un pašūpoja. - Frabekam tiek piešķirta Runas vāle. Ļaujiet viņam izteikties, - Taluts paziņoja, atdodams nūju atpakaļ neapmierinātajam vīrietim.

Trīsreiz ar to piesitis pie zemes, Frabeks turpināja: - Es negribu Eilu, jo nedomāju, ka viņai būtu pietiekami, ko piedāvāt Mamutu ciltij. - Šis izteikums tika uzņemts ar klusiem iebildumiem, īpaši jau pēc vadoņa izteiktajiem cildinošajiem vārdiem, bet runātāju nedrīkstēja pārtraukt. - Vai mēs uzaicināsim jebkuru svešinieku, kas iegriezies mūs apciemot, kļūt par Mamutu cilts locekli?

Par spīti Runas vāles striktajiem ierobežojumiem, pārējiem apmetnes ļaudīm bija grūti atturēties no runāšanas. - Kā tu vari teikt, ka Eilai nav, ko piedāvāt? Un kā tad ar viņas medību prasmi? - Dīgija iesaucās, kūsājot taisnīgās dusmās. Viņas māte, sieviešu līnijas vadone, nebija pieņēmusi Eilu, vadoties tikai no pirmā iespaida. Tikai pēc rūpīgas ap- svēršanas viņa bija piekritusi atbalstīt Taluta viedokli. Kā gan šis Frabeks uzdrošinājās iebilst?

- Nu un kas, ka viņa medī? Vai visi mednieki tiek padarīti par pie­derīgiem pie mūsu cilts? - Frabeks jautāja. - Tas nav nekāds iemesls. Tā vai tā viņa vairs ilgi nemedīs, drīz viņai sāks dzimt bērni.

- Bērnu laišana pasaulē ir vēl svarīgāka! Tas viņas stāvokli vēl vairāk paaugstinās, - Dīgija aizsvilās.

- Vai tad tu domā, ka es to nezinu? Mēs pat nezinām, vai viņai var būt bērni, un, ja viņai nebūs bērnu, tad jau viņai vispār nav nekādas vērtības. Bet mēs nerunājam par bērniem, bet gan par medībām. Tikai tāpēc, ka šī sieviete medī, nav pietiekama iemesla, lai padarītu viņu par Mamutu cilts piederīgo, - Frabeks turpināja strīdēties pretī.

- Un kā tad ar pīķu metēju? Tu nevari noliegt, ka tas ir ļoti vērtīgs ierocis, viņa prasmīgi ar to rīkojas un jau māca pārējiem, kā to lietot, - Torneks piebilda.

- Ne jau viņa to atnesa. To izdarīja Jondalars, un viņš negrasās mums pievienoties.

Ierunājās Danugs. - Eila var būt Meklētāja vai Zvēru pievilinātāja. Viņa māk apieties ar zirgiem, piespiež tos sev paklausīt un pat jāj uz viena no tiem.

- Zirgi pieder pie pārtikas. Māte tos radījusi, lai mēs šos dzīvniekus medītu, nevis ar tiem dzīvotu kopā. Neesmu pat pārliecināts, vai ir pareizi ar tiem jāt. Un neviens nevar droši zināt, vai viņai šie talanti piemīt. Viņa var būt gan Meklētāja, gan Zvēru pievilinātāja. Tikpat labi viņa var būt Zemes Māte un var arī nebūt. Kopš kura laika šāda varbūtība kļuvusi par iemeslu, lai padarītu viņu par vienu no mums? - Neviens nebija spējīgs iebilst šī vīrieša argumentiem. Frabeks sāka pats par sevi tīksmināties un izbaudīja izrādīto uzmanību.

Mamuts ar pārsteigumu pavērās Frabekā. Kaut ari šamanis viņam pilnībā nepiekrita, viedajam vīram nācās atzīt, ka Frabeka argumenti ir gana gudri. Žēl tikai, ka tie ir tik tendenciozi.

- Eila ir iemācījusi Ridagam runāt, kad neviens nedomāja, ka tas reiz būs iespējams, - Nezija iesaucās, pievienodamās debatēm.

- Runāt! - Frabeks paņirgājās. - Ja jau tā vēlies, tad vicināšanos ar rokām vari nosaukt par runāšanu, bet es gan to tā nesauktu. Nevaru iedomāties neko muļķīgāku par bezjēdzīgu, stulbu žestu rādīšanu pla- kangalvim. Tas nav nekāds iemesls, lai viņu pieņemtu. Ja kas, tas ir pamats viņu nepieņemt.

- Un par spīti acīmredzamiem faktiem, šķiet, tu joprojām vēl netici, ka Eila ir dziedniece? - Raneks izteica savu komentāru. - Ceru, ka saproti: ja padzīsi Eilu, tad pats būsi viens no tiem, kam būs jānožēlo, ka nebūs neviena, kas varēs palīdzēt Fralijai dzemdībās.

Frabeks ir allaž uzskatījis Raneku par novirzi no normas. Par spīti augstajam stāvoklim un atzītajai kaula riku meistara slavai, Frabeks nekad nezināja, ko sagaidīt no tumšādainā vīrieša, un viņa tuvumā nejutās ērti. Frabekam visu laiku bija tāda izjūta, ka Raneks pret viņu izturas nicinoši un, runājot šādā izsmalcināti ironiskā tonī, ņirgājas par viņu. Šodienas nemiera cēlējam tas nebūt negāja pie sirds, un turklāt tik tumšā ādas krāsā droši vien slēpās kas nedabisks.

- Tev taisnība, Ranek, - Frabeks runāja skaļā balsī. - Es neuzskatu, ka Eila ir dziedniece. Kā gan kāds, kas uzaudzis kopā ar tiem dzīvniekiem, var kļūt par dziednieku? Un Fralijai jau ir bijuši bērni. Kāpēc gan šai reizei jābūt īpašai un citādai? Ja vien šis dzīvnieku sievišķis nav uzlicis viņai ļaunu aci. Jau pietiek ar to, ka tas plakangalvju puika pazemina apmetnes stāvokli. Vai tad jūs to neredzat? Eila to pazeminās vēl vai­rāk. Kādēļ lai kāds gribētu tādu sievieti, kas izaugusi pie dzīvniekiem? Un ko gan ļaudis domās, ja ieradīsies pie mums ciemos un atklās, ka turam zirgus mitekļa iekšpusē? Nē, es negribu, lai dzīvnieku sievišķis, kas dzīvojis kopā ar plakangalvjiem, kļūtu par Lauvas apmetnes locekli.

Pēc Frabeka izteikumiem par Lauvas apmetni telpā sākās vispārēja kņada, bet Talijas balss ieskanējās pāri visām pārējām: - Pēc kādiem rādītājiem tu uzskati, ka apmetnes stāvoklis ir krities? Ridags manu stāvokli nav pazeminājis, es joprojām esmu Māsu Padomes noteicošā balss. Arī Taluts nav neko zaudējis no sava ieņemamā stāvokļa.

- Ļaudis allaž mēdz sacīt: "Tā apmetne ar plakangalvju puiku." Man ir kauns atzīt, ka esmu šīs apmetnes piederīgais, - Frabeks kliedza pretim.

Ar savu raženo augumu nostājusies blakus kārnajam vīrelim, Talija ledainā balsī paziņoja: - Tevi šeit neviens netur. Tu vari jebkurā laikā no mums aiziet.

- Nu, paskaties tik! Ko tu esi sadarījis! - Krouzija iekliedzās. - Fralija ir gaidībās, un tu gribi viņu no šejienes izdzīt tādā aukstumā, kad mums nav citur, kur iet. Kāpēc gan es vispār reiz piekritu, ka kļūsti par Fralijas vīru? Kāpēc gan es ticēju, ka kāds, kas maksā tik zemu līgavas pūra maksu, var būt manai meitai pietiekami labs? Mana nabaga meitiņa, mana nabaga Fralija…

Vecās sievas gaudas apslāpēja kopīga dusmīgu balsu ņurdoņa un Frabekam mērķēti argumenti. Pagriezusi visiem muguru, Eila devās uz Mamuta pavardu. Pa ceļam viņa pamanīja, ka Ridags no Lauvas pavarda ar lielām, skumjām acīm vēro notiekošo sapulci, un devās pie viņa. Apsēdusies blakus zēnam, Eila pataustīja viņa krūtis un uzmanīgi no­pētīja, lai pārliecinātos, ka ar mazo puiku viss ir kārtībā. Tad, nemaz nepūlēdamās uzsākt sarunu, jo pati nezināja, ko teikt, viņa pacēla bērnu uz rokām. Ielikusi puisīti klēpi, jaunā sieviete to šūpoja šurpu turpu, klusā balsi monotoni un neskanīgi dungodama. Tā viņa reiz bija šūpojusi savu dēlu, un vēlāk, dzīvojot vientulībā savā ielejas alā, bieži bija ari sevi tādā pašā veidā ieaijājusi.

- Vai neviens vairs neciena Runas vāli? - Taluts ieaurojās, pārklieg­dams vispārējo kņadu. Vadoņa acis liesmoja. Viņš bija dusmīgs. Eila nekad nebija redzējusi Talutu tik dusmīgu, bet viņa apbrīnoja vadoņa pašsavaldīšanos, kad viņš turpināja runāt: - Krouzij, mēs nedzīsim Fra­liju ārā aukstumā, un tu apvainoji gan mani, gan Lauvas apmetni, do­mājot, ka mēs tā darīsim.

Vecā sieva pavērtu muti skatījās vadonī. Īstenībā viņa nemaz nebija domājusi, ka apmetne varētu izraidīt Fraliju. Viņa tikai bija publiski norājusi Frabeku un nebija domājusi, ka tas tiks uztverts kā apvaino­jums. Krouzija bija gana krietna sieva, lai tagad no kauna nosarktu, kas dažus ļaudis pārsteidza, tomēr vecā sieva nesaprata dažas smalkas pieņemtās uzvedības normas. Galu galā Fralijas ieņemamais stāvoklis jau tika mantots no viņas. Reiz Krouzija sava ieņemamā stāvokļa dēļ tika augsti vērtēta, vai vismaz tā tas bija, kamēr viņa vēl nebija tik daudz zaudējusi un visus apkārtējos nostādījusi tik nožēlojamā stāvoklī. Viņa joprojām varēja pieprasīt atzinību, ja ne bagātību.

- Frabek, tev ir bijis jākaunas par to, ka piederi pie Lauvas apmetnes, - Taluts turpināja, - bet, ja ari šī apmetne ir zaudējusi savu prestižu, tad tikai tāpēc, ka ir pieņēmusi tevi savās rindās. Kā jau Talija sacīja, neviens tevi nespiež šeit palikt. Tu vari brīvi doties prom jebkurā laikā, bet mēs tevi nedzīsim prom, ne jau ar slimu sievieti, kam šoziem jādzemdē. Iespējams, ka agrāk tev nav bijusi darīšana ar grūtām sievietēm, bet, vai nu tu to saproti, vai ne, Fralijas slimība ir kas vairāk par grūtniecību. Pat es tik daudz zinu. Bet ne jau šī iemesla dēļ tika sasaukta sapulce. Nav svarīgi, kā tu jūties vai ko mēs visi domājam, tu esi Lauvas apmetnes iemītnieks. Esmu paziņojis savu vēlmi pieņemt Eilu pie sava pavarda un padarīt viņu par Mamutu cilts locekli. Bet šim lēmumam ir nepieciešama visu apmetnes iemītnieku piekrišana, un tu esi pret to.

Līdz šim Frabeks bija ticis sveikā cauri. Viņa iebildumi un stāšanās pretim pārējiem bija padarījuši viņu par svarīgu vīru, bet Taluta teiktais tikko bija viņam atgādinājis par to pazemojumu un izmisumu, ko viņš bija izjutis, grūti pūlēdamies atrast kādu apmetni, kas ļautu viņam nodibināt savu pavardu kopā ar jauno, dārgo sieviņu, kuru viņš tik ļoti bija centies iegūt un kura bija apveltijusi šo vīrieti ar tādu stāvokli, kāds viņam nekad mūžā nebija bijis.

Mamuts nenolaida acis no Frabeka. Šis vīrs nekad nav ne ar ko izcilu guvis atzinību. Pa mātes līniju Frabeks bija mantojis diezgan necilu stāvokli, viņš savā mūžā nebija arī neko izcilu paveicis, viņam piemita tikai daži ne īpaši vērtīgi talanti. Viņu neienīda un tajā pašā laikā arī ne īpaši ieredzēja. Frabeks bija diezgan liela pelēcība ar vidusmēra spē­jām. Bet šim vīram piemita īpašs talants uz strīdēšanos. Kaut arī viņa argumenti nebija patiesi, nevarēja noliegt, ka tajos bija zināma daļa loģikas. Iespējams, viņam piemita daudz lielāka gudrība, nekā tika uz­skatīts, un acīmredzot šim vīram netrūka arī ambīciju. Tādam kā viņš apprecēšanās ar Fraliju bija liels sasniegums. Viņš izturētu arī vēl cie­šāku izvērtēšanu.

Lai bildinātu tādu sievieti kā Fralija, jau bija nepieciešama liela uz­drīkstēšanās. Mamutu ciltī līgavas pūram tika piešķirta liela nozīme - tas bija vērtību kritērijs. Vīrieša vērtība tālaika sabiedrībā tika man­tota no mātes, kas viņu dzemdēja, un pēc tam, sākot dzīvot kopā ar savu izvēlēto sievieti, piesaistot to ar savu stāvokli, medību iemaņām, prasmēm vai talantiem vai arī ar savu personīgo valdzinājumu, viņš ieguva sievas stāvokli. Frabekam bija neticami paveicies, ka atradis tādu sievieti, kas ieņēma samērā augstu stāvokli un vēlējās ar viņu dzīvot pie viena pavarda; tas līdzinājās veselas bagātības atrašanai, un viņš neparko negrasījās no Fralijas atteikties.

Mamuts brīnījās: bet kāpēc Fralija bija viņu pieņēmusi? Noteikti, ka ir bijuši arī citi vīrieši, kas izteikuši savus piedāvājumus; Frabeks bija tikai padarījis Fralijas dzīvi grūtāku. Viņam pašam bija tik maz, ko piedāvāt, un Krouzija bija tik kašķīga, ka Fralijas apmetne bija viņu padzinuši un Frabeka apmetne atteikusies pieņemt. Tad cita pēc citas arī pārējās apmetnes bija Frabeku noraidījušas, kaut ari viņam bija augstu stāvokli ieņemoša sieva, kas piedevām vēl bija uz grūtām kājām. Un katru reizi, izjuzdama paniku, Krouzija ar savu rāšanos un Frabeka vainošanu pa­darīja visu vēl ļaunāku un viņus visus vēl nevēlamākus.

Frabeks bija izjutis lielu pateicību, kad Lauvas apmetne beidzot bija viņus pieņēmusi, bet šī apmetne bija bijusi viena no beidzamajām, pie kuras viņš vērsies. Nebija jau gluži tā, ka viņi Mamutu cilts sabiedrībā neieņēma augstu stāvokli, bet uz viņiem raudzījās kā uz dažādu sajau­kumu ļaužu kopienu. Talutam piemita spēja visā neparastajā saskatīt ko īpašu, nevis dīvainu. Vadonim visu mūžu ir bijis zināms stāvoklis, tāpēc viņš meklēja ko vairāk un bija to atradis visā neparastajā. Sācis par to tīksmināties, viņš šo paradumu veicināja arī visā savā apmetnē. Taluts pats bija varenākais un milzīgākais vīrs, ko ļaudis jebkad bija redzējuši, ne tikai visā Mamutu ciltī, bet arī apkārtējās ciltīs. Talija bija pati lielākā un spēcīgākā sieva. Mamuts bija pats vecākais cilvēks. Vimezs bija pats labākais krama apstrādes meistars, Raneks - ne tikai pats tumšādainākais, bet ari labākais kaula riku meistars. Un Ridags bija vienīgais plakangalvju bērns. Taluts gribēja Eilu, kurai piemita dažādi neparasti talanti, turklāt viņa mācēja pieradināt zirgus, tāpat vadonim nebija nekas iebilstams pret Jondalaru, kas bija ieradies no tālākās viņam zināmās zemes malas.

Frabeks negribēja būt neparasts, īpaši jau kopš tā laika, kad saprata, ka viņu uzskata par pašu nenozīmīgāko. Viņš joprojām alka iekarot savu vietu starp normāliem, parastiem ļaudīm un bija sācis sludināt vispāratzītus tikumus. Frabeks piederēja pie Mamutu cilts, tāpēc bija labāks par visiem tiem, kas tādi nebija, labāks par visiem atšķirīgajiem. Raneks ar savu tumšo ādu un dzēlīgo sarkasmu gluži nepiederēja pie Mamutu cilts. Viņš pat nebija dzimis Mamutu ļaužu vidū, bet Frabeks bija gan, un viņš noteikti bija labāks par tiem dzīvniekiem - plakan­galvjiem. Tam puikam, ko Nezija tik ļoti mīlēja, vispār nebija nekāda stāvokļa, jo viņš bija piedzimis plakangalvju sievietei.

Un Eila, kura bija ieradusies ar saviem zirgiem kopā ar garo, slaido svešinieku, bija jau paspējusi ieskatīties tumšādainā Raneka sarkastiska­jās acīs, kuru, par spīti viņa atšķirībai vai arī tieši tās dēļ, gribēja visas sievietes. Uz Frabeku viņa pat nebija paskatījusies, it kā zinādama, ka šis vīrietis nav viņas uzmanības vērts. Šajā gadījumā runa nebija par jaunās sievietes pievilcību, prasmēm vai talantiem, Frabeks neapšaubāmi bija par viņu labāks; Eila nepiederēja pie Mamutu cilts, bet viņš piederēja. Turklāt viņa bija dzīvojusi kopā ar plakangalvjiem. Taču Taluts gribēja viņu padarīt par Mamutu cilts piederīgo.

Frabeks zināja, ka tieši viņš bija iemesls nepatīkamajai scēnai. Viņš bija pierādījis, ka ir pietiekami svarīga personība, lai neielaistu Eilu savā ciltī, bet tik ļoti bija sadusmojis lielo vadoni… nekad agrāk Frabeks viņu tādu nebija manījis; bija nedaudz biedējoši redzēt milzīgo, lācim līdzīgo būtni tik saniknotu. Taluts varēja mierīgi pacelt Frabeku gaisā un pārlauzt uz pusēm. Sliktākajā gadījumā vadonis varēja likt viņam aiziet. Tādā gadījumā - cik gan ilgi viņam izdotos pie sevis noturēt augsto stāvokli ieņemošo sievu?

Par spīti apvaldītajām dusmām, Taluts pret Frabeku izturējās ar daudz lielāku cieņu, nekā līdz šim vīrietis bija radis. Viņa izteikumi netika ignorēti vai atmesti.

- Nav svarīgi, cik tavi iebildumi ir pamatoti, - Taluts saltā balsī turpināja. - Es uzskatu, ka Eilai piemīt daudz neparastu talantu, kas mūsu apmetnei nestu labumu. Tu to esi apstrīdējis un apgalvo, ka Eilai nav nekā vērtīga, ko mums piedāvāt. Nezinu, ko vēl tādu vajadzētu piedāvāt, lai kāds to neapstrīdētu, ja vien vēlētos…

- Talut, - Jondalars viņu pārtrauca, - piedod, ka tevi pārtraucu, ka­mēr tev rokās ir Runas vāle, bet es zinu ko tādu, ko neviens nevarēs apstrīdēt.

- Tiešām?

- Jā. Vai drīkstu parunāt ar tevi divatā?

- Talij, vai paturēsi nūju? - Taluts palūdza un kopā ar Jondalaru devās uz Lauvas pavarda pusi. Abus vīrus pavadīja ziņkārīga balsu mur­doņa.

Piegājis pie Eilas, Jondalars kaut ko viņai pateica. Jaunā sieviete pa­māja ar galvu, nolika zemē Ridagu un aizsteidzās uz Mamuta pavardu.

- Talut, vai vari apdzēst uguni visos pavardos? - Jondalars jautāja.

Taluts sarauca pieri. - Visos pavardos? Arā ir auksts un vējains. Tādā

gadījumā iekšā drīz vien kļūs vēss.

- Zinu, bet tici man, tas būs tā vērts. Lai Eila efektīgi nodemons­trētu savu prasmi, nepieciešama pilnīga tumsa. Aukstums šeit nebūs uz ilgu laiku.

Atgriezās Eila, nesdama rokā pāris akmeņu. Taluts paskatījās no Jon­dalara uz jauno sievieti un tad atkal uz Zelandoni vīru. Pēc tam piekrītot palocīja galvu. Uguni jau vienmēr varēja iekurt no jauna, kaut arī tas prasīja zināmas pūles. Aizgājis atpakaļ pie ēdiena gatavošanas pavarda, Taluts uz pāris vārdiem pasauca Taliju. Norisinājās neliela diskusija, kurā tika iesaistīts arī Mamuts, tad Talija aprunājās ar Barzeku. Barzeks pamāja Druvezam un Danugam, visi trīs uzvilka biezās jakas, paņēma lielus, pītus grozus un devās laukā.

Ļaudis satraukti sarunājās. Apmetnes iemītnieki gaidīja, ka notiks kaut kas neparasts, viņiem bija tāda pati sajūta kā pirms kādas svarīgas ceremonijas. Viņi nebija gaidījuši slepenas konsultācijas un noslēpumai­nus paraugdemonstrējumus.

Barzeks ar jaunajiem puišiem ātri atgriezās, viņu grozi bija pilni ar šķidriem dubļiem. Tad, paskatījušies uz mītnes pašu tālāko galu, uz Sumbra pavardu, viņi sāka apdzēst visus pavardus pēc kārtas, uzlejot tiem virsū dubļu kārtu. Apmetnes ļaudis sāka nervozēt, kad saprata, kas notiek.

Kad visi mazie pavardi bija apdzēsti un zemes būda sāka slīgt tumsā, ļaudis pārtrauca sarunas un mītnē iestājās klusums. Šajā rimtajā mierā aiz būdas sienām bija dzirdamas daudz skaļākas vēja gaudas; caurvējš zēģelēja vēl saltāk un piepūta telpu ar ļaunu vēstošu saltumu. Uguns tika mīlēta un godāta, tā tika uzskatīta par neatņemamu dzīves sastāv­daļu; ieraugot apdzēšam visus pavardus, ļaudis zināja, ka viņu dzīvība ir atkarīga no uguns.

Beidzot bija palicis pēdējais - ēdiena gatavošanas lielais pavards. Tad, ļaudīm noelšoties, Taluts palocīja galvu, un Barzeks, nojauzdams kulminācijas momentu, apslāpēja ari šo pēdējo pavardu, bet Eila jau bija sagatavojusi visus uguns iekuršanas materiālus.

Vienā bridi mītne iegrima pilnīgā tumsā. Tā nebija vienkārši gaismas nodzišana, tā bija piķa melna tumsa. Smacējoša, bezkompromisa, ab­solūti melna tumsa piepildīja katru būdas kaktu. Nebija ne zvaigžņu, ne mirdzošu debess ķermeņu, ne ari perlamutra krāsā vizošu mākoņu. Ja ar roku tiktu aizklātas acis, tad šo kustību nevarētu pamanīt. Nebija redzams ne telpas lielums, ne ēnas, ne tumši silueti uz melna fona. Redzes spēja bija zaudējusi jebkādu vērtību.

Ieraudājās kāds bērns, kuru māte apklusināja. Būdā bija dzirdama cilvēku elpošana, kāju šļūkāšana un klepošana. Kāds klusi ierunājās, un kāda cita balss ar sulīgu baritonu tai atbildēja. Mitekli bija jūtams spēcīgs apdegušu kaulu smārds, bet tas sajaucās ar milzum daudz ci­tām smakām, smaržām un aromātiem: apstrādātu zvērādu, gatavoto un uzglabāto ēdienu, zāļu paklājiņu, kaltētu tēju, cilvēku ķermeņu iz­garojumiem, kāju smakas un siltas elpas vēsmām.

Visi apmetnes ļaudis, sēdēdami tumsā, gaidīja. Nebija jau tā, ka viņi būtu nobijušies, bet nobažījušies gan. Likās, ka jau pagājis ilgs laika sprīdis, un ļaudis sāka palikt nemierīgi. Kam bija vajadzīgs tik ilgs laiks?

Mamuts bija atbildīgs par pasākuma laika plānošanu. Vecais pareģis bija meistars uz dramatisku efektu radīšanu, viņam piemita talants uzminēt pareizo bridi - tur slēpās viņa talanta otra puse. Eila sajuta piesitienu pie sava pleca. Tas bija signāls, ko viņa bija gaidījusi. Vienā rokā viņai atradās dzelzs pirīta gabals, bet otrā - krama akmens; uz zemes, jaunajai sievietei priekšā, bija sakrauta maza čupiņa ar uguns zāles pūkām. Mītnes piķa melnajā tumsā Eila aizvēra acis, ievilka dziļi elpu un tad sasita kopā dzelzs pirītu ar krama gabalu.

Uzliesmoja liela dzirkstele; absolūti melnajā tumsā kādu labu bridi neliela liesmiņa apspīdēja uz zemes notupušos jauno sievieti, kas ap­metnes ļaudis izraisīja pārsteiguma pilnas elsas un sajūsminātus izsau­cienus. Tad liesmiņa izdzisa. Eila vēlreiz sāšķlla kopā akmeņus, šoreiz daudz tuvāk iekuram, kuru bija sagatavojusi. Dzirkstele iekrita ātri uzliesmojošā materiālā. Eila pieliecās tuvāk un uzpūta liesmu, un jau nākamajā mirkli tā spilgti iedegās; jaunā sieviete izdzirdēja tādus sa­jūsmas un izbrīna izsaucienus kā ak! un o!.

No tuvākās malkas kaudzes viņa piemeta ugunij nelielas skaidas un, kad tās aizdegās, ari lielākus zarus un iekuru. Tad apsēdusies Eila vēroja, kā Nezija iztīra no pavarda pelnus un dubļus un pārliek aizdegto liesmu pavardā. Pieregulēdama dūmeņa aizbīdni, kas noteica vilkmi, Nezija sāka dedzināt kaulus. Apmetnes ļaužu uzmanība tika piesaistīta šim procesam, bet, kad pavards aizdegās, viņi saprata, cik tam bijis vajadzīgs īss laiks. Tas tik bija brīnums! Ko gan Eila izdarīja tādu, ka uguns tik ātri aizkūrās?

Pavicinājis Runas vāli, Taluts to trīsreiz piesita pie zemes. - Nu? Vai tagad vēl kādam ir iebildumi par to, ka Eila pieder pie Lauvas apmetnes un Mamutu cilts? - vadonis jautāja.

- Vai viņa mums parādīs, kā to brīnumu izdarīt? - Frabeks prasīja.

- Viņa ne tikai parādīs, bet ari apsolīja iedot katram mūsu apmetnes pavardam pa vienam uguns akmenim, - Taluts atbildēja.

- Man vairs nav iebildumu, - Frabeks noteica.

Eila un Jondalars pārmeklēja savas ceļasomas un savāca kopā visus dzelzs pirīta gabalus, ko bija paņēmuši līdzi, un izlasīja sešus labākos. Iepriekšējā vakarā Eila bija par jaunu iekūrusi visus apmetnes pavardus, rādīdama, kā tas darāms, bet, tā kā bija jau vēls un jaunā sieviete bija nogurusi, akmeņu meklēšanu pa somām viņi bija atlikuši uz nākamo dienu.

Atrodoties uz gultas, seši pelēcīgi dzelteni, ar metālisku spīdumu apveltīti akmeņi izveidoja pavisam niecīgu kaudzīti, tomēr tikai viens tāds akmens bija noteicis Eilas pieņemšanu ciltī, nevis noraidīšanu. Paskatoties uz šiem akmeņiem, neviens nekad neuzminētu, kāda maģija slēpjas to dvēselē.

Paņēmusi tos rokās, Eila paskatījās uz Jondalaru.

-Ja visi pārējie gribēja mani pieņemt, kāpēc viņi pieļāva to, ka viena cilvēka dēļ mani nepieņemtu? - viņa jautāja.

- īsti nezinu, - Jondalars atbildēja, - bet tādā noslēgtā ļaužu grupā kā šī citam ar citu ir jāsadzīvo. Ja dažam labam kāds cits patiešām nepatīk, tas var izraisīt sliktu gaisotni visā apmetnē, īpaši jau tad, ja laikapstākli liek ilgstoši visiem uzturēties vienā telpā. Tas var beigties ar to, ka ļaudis sadalīsies divās grupās, strīdi var novest pie kautiņiem, kādu var savainot vai pat notikt vēl kas ļaunāks. Tas provocēs dusmas un atriebību. Dažkārt tādos gadījumos vienīgā izeja ir sadalīt apmetni divās daļās… vai likt samaksāt augstu sodu un aizsūtīt nemiera cēlāju projām…

Jondalara pierē iegūla sāpju rieva, kad viņš uz brīdi aizvēra acis, un Eila nesaprata, kas bija izraisījis šādas sāpīgas atmiņas.

- Bet Frabeks un Krouzija visu laiku strīdas, un ļaudīm tas nepatīk, - Eila bilda.

- Pārējā apmetne jau to zināja, pirms piekrita viņus šeit pieņemt, vai vismaz nojauta. Ikvienam toreiz bija iespēja pateikt nē, tāpēc nevienu nevar par to vainot. Tiklīdz esi kaut kam piekritis, tev ar šo situāciju ir jātiek galā un jāsamierinās, jo zini, ka ziema kaut kā jāpārdzīvo. Vasarā ir daudz vieglāk šo to pamainīt.

Eila pamāja. Jaunā sieviete vēl joprojām nebija īsti pārliecināta, vai Jondalars vēlas, ka viņa kļūst par vienu no šiem ļaudīm, bet paraugde­monstrējumi ar uguns akmeni bija viņa ideja un tā izdevās. Abi kopā devās uz Lauvas pavardu, lai izdalītu dzelzs pirītus. Taluts un Talija bija iegrimuši dziļā sarunā. Arī Nezija un Mamuts ik pa laikam tajā piedalījās, tomēr viņi vairāk klausījās nekā izteicās.

- Lūk, šeit ir tie uguns akmeņi, kurus biju solījusi, - Eila ierunājās, kad pārējie bija pamanījuši viņas klātbūtni. - Varat tos šodien izdalīt.

- Ak nē, - Talija atbildēja, - tikai ne šodien. Pataupi tos ceremonijai. Tieši šobrīd mēs par to runājām. Uguns akmeņi būs daļa no tavām dā­vanām. Mums ir jāizlemj, kāda ir to akmeņu vērtība, lai varam saplānot, kādas vēl dāvanas būs nepieciešamas. Uguns akmeņiem droši vien jau pašiem par sevi ir liela vērtība, bet tos varēs izmantot arī tirdzniecības nolūkiem, un tie tev piešķirs augstu stāvokli.

- Kas par dāvanām? - Eila jautāja.

- Kad kāds tiek pieņemts ciltī, pie mums ir tradīcija apdāvināties, - Mamuts skaidroja, - jāapmainās dāvanām. Tas cilvēks, kas tiek pie­ņemts, saņem no visiem dāvanas, un tā pavarda vārdā, kas šo cilvēku pieņem, tiek pasniegtas dāvanas pārējiem apmetnes pavardiem. Šīs dāvanas var būt mazas, tikai simboliskas apmaiņas veltes, bet var būt arī diezgan vērtīgas. Tas ir atkarīgs no apstākļiem.

- Manuprāt, uguns akmeņi ir pietiekami vērtīgi, lai pietiktu kā dā­vana katram pavardam, - Taluts sacīja.

- Talut, es tev piekristu, ja Eila jau piederētu pie Mamutu cilts un viņas vērtība būtu zināma, - Talija izteica savu viedokli, - bet šajā gadījumā mēs cenšamies noteikt viņas līgavas pūra vērtību. Visa ap­metne būs vienīgi ieguvēja, ja mēs viņai noteiksim augstu maksu par līgavas pūru. Tā kā Jondalars ir atteicies pievienoties mūsu ciltij, vismaz pagaidām… - Talija pasmaidīja, lai pierādītu, ka netur uz Zelandoni vīrieti ļaunu prātu, smaids bija koķetīgs un ne mazākā mērā bikls. Tas apliecināja Talijas pārliecibu, ka viņa sevi uzskata par pievilcīgu un iekārojamu sievieti. - Es labprāt ziedošu dažas dāvanas no savas puses, lai būtu, ko izdalīt cilvēkiem.

- Kādas dāvanas? - Eila pajautāja.

- Ak nu vienkārši dāvanas… tās var būt daudz un dažādas, - Talija skaidroja. - Ļoti labi noder kažokādas un apģērbs… tunikas, bikses, zābaki vai ari ādas gabali, no kuriem tos pagatavot. Dīgija māk ļoti skaisti krāsot ādas. Kaklarotu pagatavošanai un apģērbu izdaiļošanai derēs ari dzintars, gliemežvāki un kaula krelles. Diezgan vērtīgi skaitās arī vilku un citu gaļēdāju ilkņi. Tāpat arī dažādi kaula grebumi. Krams, sāls… ēdiens ir laba lieta, ko dāvināt, īpaši, ja to var uzglabāt, kā arī tādas labi uztaisītas lietas kā grozi, paklājiņi, jostas, naži. Manuprāt, ļoti svarīgi ir iedot pēc iespējas vairāk dāvanu, jo, kad Vasaras sapulcē mūsu ļaudis savas dāvanas izrādīs pārējām apmetnēm, tas apliecinās to, ka esi bagāta, un tas noteiks tavu stāvokli. Un tas vairs nebūs svarīgi, ka vairums tavu dāvanu būs sagādājuši Taluts un Nezija.

- Ne tev, ne Talutam, ne Nezijai nav nekas manā vietā jādod. Man pašai ir savas lietas, ko uzdāvināt, - Eila iebilda.

- Jā, nu, protams, tev ir uguns akmeņi. Un tie ir paši vērtīgākie, bet akmeņi neizskatās diez ko iespaidīgi. Vēlāk ļaudis sapratis to vērtību, bet pirmais iespaids ir tas svarīgākais.

- Talijai ir taisnība, - Nezija sacīja. - Daudzas jaunas sievietes pavada vairākus gadus, gatavodamas un uzkrādamas dāvanas, lai būtu, ar ko savās kāzās vai uzņemšanas ceremonijā apdāvināt ļaudis.

- Vai tad Mamutu ciltī ir uzņemts tik daudz ļaužu? - Jondalars apjautājās.

- Ne jau svešinieki, - Nezija sacīja, - bet dažas Mamutu apmetnes uzņem ļaudis no citām apmetnēm. Katrā apmetnē vajadzīgs brālis un māsa, lai būtu par apmetnes vadoņiem, bet ne jau katram vīrietim tā paveicies, ka viņam ir tāda māsa kā Talija. Ja kaut kas notiek ar vienu vai otru vadoni vai arī ja jaunā sieviete vai vīrietis grib dibināt paši savu apmetni, tad apmetnē var pieņemt jaunu brāli vai māsu. Bet ne­uztraucies, Eila. Man ir daudzas lietas, kuras tu varēsi citiem uzdāvināt, un pat Latija piedāvāja dažas no savām uzkrātajām dāvanām.

- Bet, Nezij, man pašai ir savas mantas, ko varu uzdāvināt. Manā alā, ielejā, atrodas daudz dažādu lietu, - Eila sacīja. - Vairākus vientulības pilnas gadus esmu pavadījusi, gatavodama dažādus izstrādājumus.

- Tev nevajag doties atpakaļ uz turieni… - Talija iebilda, pie sevis domādama: "Lai kas arī Eilai tai alā būtu, ņemot vērā viņas plakangal- vju izcelsmi, tas noteikti būs kaut kas primitīvs. Kā gan lai es jaunajai sievietei pieklājīgi pasaku, ka viņas darinātās lietas varbūt nemaz nebūs piemērotas? Viņa varētu apvainoties."

- Es gribu doties uz ieleju, - Eila uzstāja. - Man ir vajadzīgas ari vēl citas mantas. Mani ārstniecības augi. Uzkrātie barības krājumi un zirgu barība. - Jaunā sieviete pagriezās pret Jondalaru. - Es gribu do­ties tiem pakaļ.

- Domāju, ka mēs to varētu izdarīt. Ja pasteigsimies un ceļā nekur neapstāsimies, varētu izdoties… ja laiks noskaidrosies.

- Parasti pēc pirmā aukstuma viļņa, tāda kā tagad, laiks kļūst jau­kāks, - Taluts paziņoja. - Tomēr to nekad nevar zināt. Tas var jebkurā bridi atkal mainīties.

- Nu, ja laiks kļūs labāks, tad varbūt riskēsim un dosimies uz ieleju, - Jondalars ieminējās, un par to tika apbalvots ar vienu no Eilas burvī­gajiem smaidiem.

Arī viņš tur gribēja paņemt pāris lietu. Tie uguns akmeņi bija atstā­juši lielu iespaidu, un akmeņainā krastmala Eilas ielejas upes likumā bija ar tiem kā nosēta. Jondalars cerēja, ka kādu dienu viņš varēs at­griezties pie saviem ļaudīm un dalīties ar viņiem visā, ko bija iemācījies un atklājis: ar uguns akmeņiem, piķu metēju, un Dalanaram parādīs Vimeza triku ar krama karsēšanu. Reiz, kādu dienu…

- Steidzieties atpakaļ! - Nezija nosauca pakaļ, ar roku mādama at­vadas.

Eila un Jondalars pamāja viņai pretim. Viņi bija divatā apsēdušies Vīnijai mugurā, un Skrējējs, piesiets striķī, skrēja nopakaļ; abi jaunieši atskatījās uz Lauvas apmetnes ļaudīm, kas bija laukā sapulcējušies vi­ņus pavadīt. Eila bija satraukta gan par gaidāmo atgriešanos ielejā, kas trīs gadus bija bijusi viņas mājas, gan vienlaikus sajuta pēkšņas bēdas par to, ka ir jāatstāj šie ļaudis, kurus viņa jau tagad uzskatīja par savu ģimeni.

Ridags, stāvēdams Nezijai pie vieniem sāniem, un Ragija - pie otriem, mājot ar roku, pieķērās pie mammas. Eila nespēja neievērot, cik šo bērnu starpā ir maza līdzība. Ragija bija miniatūra Nezijas kopija, bet otrs - pa pusei klana bērns, tomēr abi bērni tika audzināti kā brālis un māsa. Pēkšņi Eila atcerējās, ka Oga reizē ar savu dēlu Grevu bija barojusi ari Durku, abi puiši bija piena brāļi. Grevs bija īsts klana dēls, bet Durks - tikai pa pusei; atšķirība starp tiem abiem bērniem bija bijusi tikpat liela kā starp šiem te.

Piespiežot ar kājām un mainot pozu, Eila deva Vīnijai signālu; tā bija jaunās sievietes prasme, par kuru, vadot ķēvi, viņa gandrīz nemaz nedomāja. Pagriezušies viņi jāja augšup pa nogāzi.

Atpakaļceļš nebūt nesanāca tāda izpriecu izjāde, kādā viņi bija de­vušies prom no alas. Tagad viņi visu laiku jāja, nepētīdami nekādus blakusceļus, ne ari medību laukus, nebija ari nekādas agras apstāša­nās, lai atpūstos vai dalītos Baudas veltē. Izjājot no ielejas un cerot tur atgriezties, abi bija ievērojuši orientierus: kādus noteiktus klinšu atsegumus, augstienes, klinšu radzes, ielejas un ūdenstilpes, bet cits gadalaiks jau ielāgoto apkārtni bija mainījis.

Pa daļai arī veģetācija bija cita. Ari tās vēja pasargātās ielejas, kurās abi iepriekš bija apstājušies, ar ziemas iestāšanos bija kļuvušas svešādas un tagad likās nepazīstamas. Polārais bērzs un vītols bija zaudējuši visas lapas, un to kaulainie zari, trīcēdami vējā, šķita sarāvušies un nedzīvi. Turpretim skujkoki - baltegle, lapegle un klinšu priede - savās zaļi adatainajās, spilgtajās rotās slējās spirgti, lepni un diženi, un pat stepes vientuļās, vēja saliektās pundurpriedes salīdzinājumā ar citiem kokiem likās stingras. Bet pašas mulsinošākās izmaiņas bija notikušas ar pašu augsnes virskārtu, kur valdīja mūžīgais sasalums.

Toreiz mūžīgais sasalums - pastāvīgi sasalusi zeme - skāra jebkuru zemes garozas daļu, sākot no virsmas un beidzot pat ar dziļajiem pa­matiežiem, kas cauru gadu neatlaidās; toreizējo zemi, kas senatnē at­radās tālu uz dienvidiem no polārā reģiona, iespaidoja kontinenta lielie ledus blāķi, kas bija jūdzi, divas vai varbūt pat vēl augstāki. Sarežģītā klimata, zemes virsmas un pazemes apstākļu mijiedarbība radīja un uzturēja zemi sasalušu. Saule, stāvošs ūdens, veģetācija, zemes blīvums, vējš un sniegs - viss atstāja savu iespaidu.

Vidējā gada temperatūra bija tikai par dažiem grādiem zemāka nekā tā, kas vēlāk tiks nodēvēta par mērenajai klimata joslai atbilstīgu, un tas bija pietiekami, lai ļautu milzīgajiem ledājiem izlauzt ceļu tālāk uz dienvidiem un klāt zemi ar mūžīgā sasaluma slāni. Ziemas bija garas un aukstas, biežās vētras atnesa pamatīgu sniega kārtu un spēcīgus sniegputeņus, bet sniegs visas ziemas garumā sniga samērā reti, un daudzas dienas bija skaidras. Vasaras bija īsas, dažas dienas bija tik karstas, ka radīja maldinošu priekšstatu par jebkāda ledāja tuvumu, bet pārsvarā dienas bija apmākušās un vēsas, ari lietus nelija bieži.

Kaut arī zināma zemes daļa bija vienmēr sasalusi, mūžīgais sasa­lums nebija pastāvīgs, konstants stāvoklis, tas bija tikpat nepastāvīgs un mainīgs kā paši gadalaiki. Dziļā ziemā zeme bija viscaur sasalusi cieta, tā izskatījās pasīva, smaga un nedzīva, bet īstenībā nebija tā, kā izskatījās. Gadalaikiem mijoties, zeme atlaidās; tikai tajās vietās, kur augsne bija blīva, vai ēnainos nostūros, tā līdz galam neatkusa un pretojās maigajam vasaras siltumam, bet uz saulainām nogāzēm ar sausiem akmeņiem, kur bija maz veģetācijas, aktīvais zemes slānis atkusa vairāku pēdu dziļumā.

Tomēr padevīgais slānis bija tikai ilūzija. Zem augsnes dzelzs cietais ziemas tvēriens joprojām diktēja savus noteikumus. Necaurlaidīgais ledus slānis noturēja savas pozīcijas; piemirkusi augsne, smagie akmeņi un koki atkušņa un gravitācijas spēku ietekmē lēni pārvietojās, slīdēja un krita pa ūdens piemirkušo zemes virsmu, kas apakšā joprojām vēl bija sasalusi. Zemes kārtai sasilstot, parādījās lavīnas un iegruvumi, un, ja vasarā atkusušais ūdens nevarēja atrast noteku, izveidojās purvi, dumbrāji un jaunas ūdenstilpes.

Gadalaiku mijā aktīvais zemes slānis virs sasalušā atkal sasala, bet tā aukstais un ledainais izskats slēpa sevī pukstošu un nemierpilnu sirdi. Šīs radikālās pārmaiņas un spiediena svārstības izraisīja zemes šūpošanos, grūdienus un ļodzīšanos. Sasalušajā zemē parādījās plaisas un spraugas, kas aizpildījās ar ledu, un, lai mazinātu spiedienu, radās ledus ķīļi. Zemes spiediens aizpildīja bedres ar dubļiem un lika smalka­jām nogulām pacelties virspusē - šie veidojumi izskatījās pēc sanesu augoņiem un čulgām. Sasalušajam ūdenim atkūstot, radās dubļaini le­dus kalni, kas pacēlās no dumbrainajām zemienēm, sasniedzot divsimt pēdu augstumu un stiepjoties vairākus simtus pēdu plašumā.

Eila un Jondalars, atgriežoties viņu stepē, atklāja, ka ainavas reljefs ir mainījies un viņu ievērotās ceļa zīmes var aizvest uz nepareizo pusi. Dažas mazas upītes, kuras viņi bija ielāgojuši kā orientieri, bija vispār pazudušas. Augštecē tās bija aizsalušas un lejtecē - izsīkušas. Ledus kalni bija parādījušies tādās vietās, kur agrāk nekad nebija bijuši, tie bija izauguši no vasaras laikā izveidotajiem purviem un dumbrainajām zemienēm, kur blīvais smalkas struktūras augsnes pamats bija slikts ūdens novadītājs.

Koku audzes bija izvietojušās uz talikiem - nesasalušas zemes sa­liņām, kuras ieskāva mūžīgais sasalums; tas dažkārt radīja maldinošu mazas ielejas iespaidu, kādu viņi neatcerējās iepriekš redzējuši.

Jondalars nepārzināja šo teritoriju un vairākkārt paļāvās uz Eilas atmiņu, kas šķita labāka. Kad Eila pati nebija par savu atmiņu pārlie­cināta, viņa paļāvās uz Vīniju. Ķēve jau vairākas reizes bija pārveduši jauno sievieti mājās, un likās, ka tā zina, uz kurieni iet. Brīžiem abi jāja Vīnijai mugurā, citreiz pamīšus, vai arī abi gāja kājām, ļaudami zirgam atpūsties; tā viņi virzījās uz priekšu, līdz bija spiesti ierīkot apmetni nakšņošanai. Jaunieši to izveidoja vienkāršu - ar mazu ugunskuru, zvēr­ādas telti un guļamādām. Uzvārījusi kaltētu savvaļas graudu putru, Eila vēl uzlēja karstu zāļu tēju.

No rīta, kravājot mantas, viņi iedzēra karstu zāļu tēju un pa ceļam uzēda kaltētas gaļas šķēles un ogas, kas bija sajauktas kopā ar taukiem un izveidotas mazās kūciņās. Izņemot zaķi, kas pēkšņi izlēca viņiem ceļā un ko Eila ar lingu notrieca, viņi nemedīja. Bet jaunieši iemanījās papildināt Nezijas dotos pārtikas krājumus ar taukvielām bagātajām un barojošajām klinšu priežu čiekuru sēklām, kuras viņi savāca pa ceļam; iemesti ugunskurā, čiekuri ar paukšķi atvērās.

Tā kā apkārtne pakāpeniski mainījās, kļūstot klinšaināka un nelī­dzenāka, papildinoties ar aizām un stāvām kanjona sienām, Eila izjuta arvien pieaugošāku satraukumu. Apkārtne sāka šķist pazīstamāka, tā izskatījās kā tā teritorija, kas atradās dienvidos un rietumos no viņas ielejas. Kad Eila ieraudzīja nogāzi ar īpaši izteiktām noslāņojuma krā­sām, jaunās sievietes sirds priekā salēcās.

-Jondalar! Skaties! Vai redzi? - Eila iesaucās, rādīdama uz to. - Mēs jau gandrīz esam klāt!

Pat Vīnija likās patīkami satraukta un bez mudināšanas pielika soli. Eila meklēja vēl vienu pazīstamu pieturas punktu - uzkrītošas formas klinšu radzi, kas viņai atgādināja pie zemes pieplakušu lauveni. Kad viņa atrada to, abi pagriezās uz ziemeļiem, līdz nonāca pie stāvas nogāzes malas, kas bija nokaisīta ar granti un akmeņiem. Apstājušies viņi pavērās pāri nogāzes malai. Tur, apakšā, uz austrumiem plūda maza upīte, tā saulē vizuļoja, šļakstīdamās pāri akmeņiem. Nokāpuši no zirga muguras, jaunieši uzmanīgi devās lejā. Šķērsojot upi, zirgi apstājās un padzērās. Eila atcerējās savu bijušo taku pāri upei - bija jāiet pa akmeņiem, kas slējās ārā no ūdens, pa kuriem ar platiem lēcieniem varēja nokļūt otrā krastā. Sasniegusi otru upes krastu, ari jaunā sieviete padzērās.

- Ūdens šeit ir salds. Skaties, cik tas ir dzidrs! - viņa iesaucās. - Tas nemaz nav dubļains. Skaidri var saskatīt upes dibenu. Paskaties, Jon­dalar! Zirgi ir atgriezušies ielejā! - Jondalars sirsnīgi pasmaidīja par Eilas eksaltēto sajūsmu un, ieraudzījis pazīstamo, garo ieleju, arī pats piedzīvoja līdzīgas, nedaudz piezemētākas mājās pārnākšanas izjūtas. Saltie vēji un stepes aukstums šajā aizsargātajā ielejā bija jūtami daudz mazāk, šur tur pat varēja redzēt kokos palikušas vasaras lapu paliekas. Kraujas nogāze, pa kuru viņi tikko bija nokāpuši, krasi pārvērtās stāvā klinšu sienā, aizstiepjoties pa ielejas kreiso pusi. Gar upes pretējā krasta malu auga plata krūmāju un koku josla; tālāk tā pakāpeniski kļuva arvien retāka, līdz pārvērtās zeltainas kūlas pļavā, kas viļņojās pēc­pusdienas saulē. Labajā pusē lēzens lauks ar augstu zāli, kas sniedzās līdz jostasvietai, pa lēzenu nogāzi pakāpeniski ieveda stepē, bet tad sašaurinājās, un ielejas tālākajā galā slīpums kļuva arvien stāvāks, līdz pārvērtās par vēl vienas šauras aizas sienu.

Apmēram ielejas vidū ganījās mazs stepes zirgu bariņš. Viens no zirgiem iezviedzās, un Vīnija, pametusi ar galvu, atbildēja. Zirgu bars vēroja, kā atnācēji tuvojas, līdz tie pienāca pavisam tuvu klāt. Tad, sajuz­dami svešo cilvēku smaku, visi kā viens pagriezās un, dimdinādami kā­jas un mētādami astes, aizaulekšoja pa lēzeno nogāzi uz augstāk esošo stepi. Abi cilvēki, kas sēdēja Vīnijai mugurā, apstājās un vēroja zirgu došanos prom. To vēroja ari jaunais kumeļš, kas bija piesiets virvē.

Pacēlis galvu un izslējis ausis, Skrējējs tiem sekoja tiktāl, ciktāl to ļāva viņa pavada, pēc tam ar izstieptu kaklu un ieplestām nāsīm ap­stājās, noskatīdamies pakaļ savas sugas brāļiem. Uzsākot atkal ceļu pa ieleju, Vīnija viņam raidīja kārtīgu mammas zviedzienu, un kumeliņš paklausīdams pagriezās atpakaļ un sekoja tai.

Steidzoties augšup pa upi uz ielejas šaurāko galu, viņi redzēja, kā mazā upīte veido krasu pagriezienu ap klinšu izcilni un akmeņaino krastmalu labajā pusē. Otrā upes krastā atradās liela akmeņu, koka sanēšu, kaulu, ragu un dažādu ilkņu kaudze. Tur bija redzami arī ste­pes dzīvnieku skeleti, kurus palu ūdeņi bija aiznesuši sev līdzi lejup pa straumi un triekuši pret klints sienu.

Eila vairs nespēja sagaidīt. Noslīdējusi no Vīnijas muguras, viņa skrēja augšup pa stāvo, šauro taciņu garām sanestajai kaulu kaudzei uz klints sienas augšējo daļu, kur alas priekšā bija izveidojusies klints pārkare. Viņa jau gandrīz vai skriešus iemetās alā iekšā, bet pēdējā brīdī atguva savaldību. ŠI bija tā vieta, kur viņa tik ilgu laiku bija dzīvojusi viena pati un bija izdzīvojusi tikai tādēļ, ka ne uz mirkli neaizmirsa uzmanīties no iespējamām briesmām. Alas izmantoja ne tikai cilvēki. Iedama pa klintsradzi, viņa atsēja ap galvu apsieto lingu un pietupās, lai paceltu pāris akmeņu.

Ļoti piesardzīgi jaunā sieviete paskatījās alā. Viņa saredzēja vienīgi tumsu, bet deguns pazina sen dedzināta koka smaržu un daudz svai­gāku āmrijas muskusa smaku. Bet arī tā tomēr jau bija veca. Iegājusi alā, viņa ļāva acīm aprast ar krēslu un tad pavērās apkārt.

Eila juta, ka acīs sariešas asaras, un veltīgi centās tās apslāpēt. Te nu tā bija - viņas ala! Viņa bija pārnākusi mājās. Viss bija tik pazīstams, tomēr tagad šī vieta, kur viņa tik ilgi bija nodzīvojusi, izskatījās pa­mesta un vientulīga. Gaisma, kas iespīdēja pa dūmu izvades caurumu virs ieejas, apliecināja, ka viņai bijusi taisnība, un tuvāka alas izpēte lika jaunajai sievietei izbailēs noelsties. Alā bija īsts juceklis. Tajā bija ielauzušies vairāki dzīvnieki un visapkārt atstājuši savus pierādījumus. Eila uzreiz nespēja novērtēt, kādi bojājumi ir izdarīti.

Tad alas ieejā parādījās Jondalars, viņam sekoja Vīnija un Skrējējs. Arī ķēvei ala bija bijusi mājvieta un vienīgās mājas Skrējējam, līdz viņi nokļuva Lauvas apmetnē.

- Izskatās, ka mums bijis kāds ciemiņš, - Jondalars ierunājās, ierau­dzījis postījumu apmērus. - Te nu gan viss ir pamatīgi sajaukts!

Smagi nopūtusies, Eila notrausa asaras. - Labāk tūlīt iekurināšu uguni un aizdegšu lāpas, lai varētu apzināt postījumu apmērus. Bet vispirms tomēr atbrīvošu Vīniju, lai viņa varētu atpūsties un doties ganībās.

- Vai tu domā, ka mums vajadzētu zirgiem ļaut brīvu vaļu? Skrējējs jau gatavojās sekot zirgu baram. Varbūt labāk tomēr viņus piesiet? - Jondalaru māca ļaunas priekšnojautas.

- Vīnija vienmēr ir augusi brīvā vaļā, - Eila sašutusi protestēja. - Es nevaru viņu piesiet. Vīnija ir mana draudzene. Viņa dzīvo kopā ar mani no savas brīvas gribas. Reiz viņa devās dzīvot pie zirgu bara, kad bija vajadzīgs ērzelis, un toreiz man ļoti viņas pietrūka, nezinu, ko būtu darījusi, ja man nebūtu bijis Mazulis. Bet viņa atgriezās. Vīnija paliks, un, kamēr viņa paliks, arī Skrējējs nekur neies, vismaz tik ilgi, kamēr nebūs pieaudzis. Mazulis mani pameta, ari Skrējējs var aiziet, tieši tāpat kā bērni atstāj mātes pavardu. Bet zirgi atšķiras no lauvām. Manuprāt, ja Skrējējs kļūs par draugu - kā Vīnija, viņš varētu palikt.

Jondalars pamāja. - Nu labi. Tu jau viņus pazīsti labāk nekā es. - Galu galā Eilai taču bija pieredze. Kad runa bija par zirgiem, viņa izrā­dījās vienīgā lietpratēja. - Nu tad es iekuršu uguni, kamēr tu noņemsi mantas no Vīnijas.

Dodoties uz to vietu, kur Eila parasti bija glabājusi iekuru un malku, pats nemaz neapzinādamies, cik labi viņš bija šo alu iepazinis tajā īsajā vasaras laikā, ko bija šeit pavadījis kopā ar Eilu, Jondalars prātoja, kā varētu iedraudzēties ar Skrējēju. Jaunais Zelandoni vīrietis joprojām vēl pilnībā neizprata, kā Eila, jājot ķēvei mugurā, sazinājās ar Vīniju, lai tā skrietu turp, kur sieviete to gribēja, un paliktu tuvumā, kaut arī brīvi varēja doties projām. Varbūt viņš pats to nekad neiemācīsies, bet ļoti vēlējās pamēģināt. Tomēr, kamēr viņš vēl nav to iemācījies, nenāktu par ļaunu turēt Skrējēju pavadā, vismaz ceļojot pa tām vietām, kur varētu būt ari citi zirgi.

Alas un mantu pārbaude atklāja visu ainu pilnībā. Eila gan nevarēja pateikt, kura no tām - hiēna vai āmrija, jo abas bija uzturējušās alā viņas prombūtnes laikā un to pēdas bija sajaukušās, - bija ielauzusies vienā no kaltētās gaļas slēptuvēm. Tā bija pilnībā iztukšota. Viens grozs ar graudiem, ko viņi abi ar Jondalaru bija tik cītīgi vākuši Vīnijai un Skrējējam un kas tika atstāts neapsegts, bija vairākās vietās sakosts. Spriežot pēc pēdām, grozā pabijuši dažādi mazi grauzēji - strupastes, peles, susliki, stepes žurkas un milzīgie kāmji - un atraduši sev īstu zelta bedri; grozā vairs nebija atlikusi gandrīz neviena sēkliņa. Zem blakus esošās siena kaudzes viņi atrada vienu migu, kas bija piebāzta ar laupījumu. Bet lielākā daļa pārējo grozu, kuros atradās graudi, saknes un žāvēti augļi un kuri bija ierakti alas smiltīs vai apkrauti ar akmeņiem, bija cietuši daudz mazākus bojājumus.

Eila nopriecājās, ka abi bija izlēmuši viņas trīs gadu laikā nomedītās un apstrādātās mīkstās zvērādas ielikt pamatīgā grozā un noslēpt to akmeņu uzkalniņā. Smagā akmeņu kaudze zvēru "marodieriem" bija izrādījusies pārāk liels šķērslis, bet tās ādas strēmeles, kuras netika noslēptas un bija palikušas pāri no apģērba, ko Eila pirms aizceļošanas bija pašuvusi sev un Jondalaram, bija sagrauztas sīkās driskās. Kāda cita akmeņos ierakta slēptuve, kur citu mantu starpā atradās no jēlādas izgatavots trauks, kurā glabājās rūpīgi izkausēti dzīvnieku tauki, sapil­dīti zvēru zarnās, bija izrādījusies par vairākkārtēju uzbrukumu mērķi. Viens zarnas stūris bija ar zobiem un nagiem saplosīts, viena desiņa saplosīta, bet akmeņu uzkalniņš bija uzbrukumu izturējis.

Turklāt vēl bez sirojumiem pa pārtikas glabātavām dzīvnieki bija ložņājuši arī pa citām noliktavām, apgāzuši Eilas darinātās nopulētās koka bļodas un krūzes, vazājušies pa groziem, kuros bija iepīti dažādi izsmalcināti raksti un zīmējumi, vairākās vietās atstājuši savas fekā­lijas un vispār sajaukuši visu, ko vien varējuši atrast. Tomēr patiesais postījumu apmērs bija mazāks, nekā sākumā bija licies, un, par laimi, dzīvnieciņi bija pilnībā ignorējuši Eilas savākto kaltēto augu un zālīšu apjomīgos krājumus.

Līdz vakaram jaunā sieviete jau jutās daudz labāk. Viņi pa abiem bija iztīrījuši alu un atjaunojuši tās agrāko kārtību, atklājuši, ka zaudējumi nemaz nav tik lieli, pagatavojuši un paēduši gaļu un pat paspējuši izpētīt ieleju, lai noteiktu, kādas tajā radušās izmaiņas. Kad pavardā spoži kūrās uguns un šaurajā spraugā, kuru Eila bija izmantojusi par guļvietu, virs svaiga siena bija izklātas zvērādas, kā arī Vīnija un Skrējējs bija ērti iekārtojušies savās vietās, kas atradās alas otrā pusē, pretim ieejai, jaunā sieviete beidzot jutās kā mājās.

- Grūti noticēt, ka esmu atgriezusies, - Eila sacīja, sēdēdama pavarda priekšā uz tepiķīša blakus Jondalaram. - Man ir tāda izjūta, ka esmu bijusi prom veselu mūžību, bet nemaz tik ilgs laiks nav pagājis.

- Nē, nav gan.

- Varbūt tas liekas tik ilgs, jo daudz kas ir noticis un daudz esmu iemācījusies. Jondalar, tev bija taisnība, un ir labi, ka pārliecināji doties tev līdzi; es priecājos, ka satikām Talutu un Mamutu cilti. Vai zini, cik ļoti es baidījos no tikšanās ar Citiem?

- Zinu, ka biji par to noraizējusies, bet biju pārliecināts, ka, tiklīdz iepazīsi citus cilvēkus, viņi tev iepatiksies.

- Runa jau nav tikai par tikšanos ar cilvēkiem, bet gan par Citiem. Tā viņus dēvēja klans; kaut ari visu mūžu man tika skaidrots, ka esmu pie­dzimusi Citiem, es vienmēr biju sevi uzskatījusi par piederīgu pie klana. Pat tad, kad mani nolādēja un zināju, ka nedrīkstēšu klanā atgriezties, es baidījos no Citiem. Pēc tam kad ar mani sāka dzīvot Vīnija, kļuva vēl sliktāk. Es nezināju, ko darīt, baidījos, ka viņi man neļaus ķēvīti paturēt vai ari to nogalinās pārtikas dēļ. Un vēl baidījos, ka viņi man neļaus medīt. Negribēju dzīvot pie ļaudīm, kuri man neļaus medīt tad, kad to vēlos, vai kuri liks man darīt to, ko nevēlos, - Eila stāstīja.

Pēkšņi visas atmiņas par bailēm un uztraukumiem jaunajā sievietē izraisīja diskomforta izjūtu un nervozitāti. Piecēlusies kājās, viņa pie­gāja pie alas ieejas, tad, pastūmusi malā smago pretvēja priekškaru, izgāja laukā uz klints pārkares, kas alas priekšā izveidoja platu lieveni. Laukā bija auksts un debesis bija skaidras. Spožas zvaigznes mirdzēja pie tumši melnajām debesīm, to malas bija tikpat asas kā vēja brāzmas. Apskāvusi sevi ar rokām, Eila tās paberzēja un devās uz klintsradzes otru malu.

Sākdama drebēt no aukstuma, jaunā sieviete sajuta sev uz pleciem uzgulstam kažokādu un pagriezās pret Jondalaru. Viņš ieskāva Eilu savās rokās, un viņa piekļāvās vīrieša siltajam augumam.

Noliecies viņu noskūpstīt, vīrietis sacīja: - Ārā ir auksts. Nāc atpakaļ iekšā!

Eila Jāva ievest sevi alā, bet, pagājusi garām smagajam ādas priekš­karam, kuru jau kopš pirmās ziemas alā bija izmantojusi kā vējtveri, viņa apstājās.

- Tā bija mana telts… nē, tā bija Kreba telts, - viņa pati sevi izlaboja. - Lai gan Krebs nekad to neizmantoja. To telti es izmantoju tad, kad mani izvēlējās par vienu no tām sievietēm, kas gāja vīriem līdzi medī­bās, lai sadalītu medījumu un palīdzētu to pārnest mājās. Bet tā telts nepiederēja man. Tā piederēja Krebam. Aizejot no klana, es to paņēmu līdzi, jo domāju, ka Krebs neiebilstu. Nevarēju to viņam pajautāt. Viņš bija miris, bet, ja arī būtu bijis dzīvs, tad mani neredzētu. Toreiz es tikko kā biju nolādēta. - Pār Eilas vaigiem sāka ritēt asaras, kaut arī likās, ka viņa tās nemaz neievēro. - Es biju mirusi. Bet Durks mani redzēja. Viņš vēl bija pārāk mazs, lai saprastu, ka mani nedrīkst redzēt. Ak, Jondalar! Es negribēju viņu atstāt! - Tagad jau Eila šņukstēja. - Bet es nevarēju viņu ņemt līdzi. Es nezināju, kas varēja ar mani notikt.

Jondalars nesaprata, kas viņam jāsaka vai jādara, tāpēc vienkārši turēja Eilu apskautu un Jāva viņai izraudāties.

- Es gribu viņu atkal satikt. Ikreiz, kad ieraugu Ridagu, es iedomājos par Durku. Es ļoti vēlētos, kaut mans dēls tagad būtu man līdzās. Kaut Mamutu cilts mūs abus varētu pie sevis pieņemt!

- Eila, ir jau vēls. Tu esi nogurusi. Nāc, iesim gulēt! - Jondalars ro­sināja, vadīdams Eilu uz guļvietas pusi, bet pats jutās neomulīgi. Tādas vēlmes un iedomas bija pilnīgi nereālas, un Zelandoni vīrietis negribēja Eilu uz tām iedrošināt.

Viņa paklausīgi pagriezās un ļāva sevi vest. Klusēdams Jondalars palīdzēja jaunajai sievietei novilkt drēbes, tad apsēdināja un, maigi pastūmis, apguldīja, un apklāja ar zvērādām. Piemetis pavardam malku, viņš uzbēra oglēm valni, lai tās degtu ilgāk, pēc tam pats ātri izģērbās un ierāpās gultā blakus Eilai. Aplicis roku, viņš jauno sievieti maigi noskūpstīja, tik tikko pieskardamies viņas lūpām.

Panāktais efekts bija kaisli stimulējošs, un vīrietis sajuta viņas de­dzīgo atsaucību. Ar tikpat vieglu un gandrīz vai kutinošu pieskārienu Jondalars sāka skūpstīt Eilas seju, vaigus, aizvērtās acis un pēc tam atkal maigās, pilnīgās lūpas. Ar roku atliecis viņas zodu, vīrietis tikpat maigi noskūpstīja viņas kaklu. Par spīti kņudošajai sajūtai un skaudra­jām kaisles trīsām, viņa piespieda sevi gulēt mierīgi, līdz vīrieša liegie pieskārieni izgaisināja viņas drūmo noskaņojumu.

Jondalara pirksti noglāstīja viņas pleca izliekumu un pārskrēja pāri visai rokai. Tad lēnām, tik tikko pieskardamies, viņš atvilka roku un no­glāstīja rokas iekšpusi. Eila nodrebēja no trauksmes, kas katram nervu galiņam lika ietrīcēties no gaidošās baudas sajūtas. Turpinādams ar roku maigi glāstīt Eilas ķermeņa aprises, viņš noslidināja to lejup gar sānu un ar prasmīgu glāstu pārbrauca pār viņas mīksto krūtsgaliņu. Tas uzreiz kļuva ciets, it kā jauno sievieti pēkšņi būtu pārstrāvojusi baudas sajūta.

Nespēdams pretoties, Jondalars pieliecās un paņēma to mutē. Vīrie­tim to sūcot un apmīļojot, sieviete paliecās viņam pretim un samanīja sev starp kājām siltu mitrumu, it kā kaut kur dziļi viņā iekšā būtu radu­sies īstas baudas apjauta. Kad Jondalars sajuta sievietes ādas smaržu un viņas gatavību, viņa loceklis piebrieda. Viņam nekad nebija Eilas gana, un viņa vienmēr bija gatava viņam atdoties. Vīrietis nespēja atcerēties ne reizi, kad Eila būtu viņu atraidījusi. Nebija svarīgi, kādos apstākļos - iekšā vai ārā, siltās kažokādās vai uz aukstas zemes, kad vien viņš gri­bēja, jaunā sieviete bija gatava dzimumaktam, ne tikai kā piekāpīga, bet arī kā aktīva un griboša partnere. Tikai mēnešreižu laikā viņa kļuva atturīgāka, it kā par to kautrētos, un, respektējot viņas gribu, tādās reizēs Jondalars atturējās no tuvības.

Vīrietim noglāstot jaunās sievietes gūžu, viņa tam atvērās, un Ze­landoni vīrietis sajuta tik spēcīgu vēlmi, ka tajā pašā mirklī bija gatavs viņu iegūt, bet gribēja šo brīdi paildzināt. Viņi abi atradās siltā, sausā vietā, vieni paši, iespējams, pēdējoreiz šajā ziemā. Nebija jau tā, ka Mamutu cilts velēnu miteklī viņi nemīlētos, bet, būdami divatā, viņi varēja izbaudīt īpašo brīvības izjūtu un nodoties Baudas veltei ar visu sirdi un dvēseli. Jondalara roka pārbaudīja mitrumu starp Eilas kājām, un, atradis sievietes baudas centru - piebriedušo klitoru -, vīrietis, to paglāstījis un apmīļojis, izdzirdēja, kā sieviete sāk elsot un iekliedzas. Pasniedzies vēl zemāk, viņš ar diviem pirkstiem dziļi iegāja sievietes vagīnā un izpētīja tās dzīles; viņa izlieca muguru un ievaidējās. Jonda­lars nodomāja: "Ak, kā es viņu gribu, bet vēl nav pienācis laiks."

Atlaidis krūtsgaliņu, viņš atgriezās pie sievietes mutes, kas bija ne­daudz pavērta. Cieši viņu noskūpstījis, vīrietis izbaudīja lēnu un jutek­lisku saskaršanos ar mēlēm. Uz brīdi viņš atvirzījās, lai pārliecinātos, vai spēj vēl sevi kontrolēt, pirms pilnībā atdodas savai nepārvaramajai tieksmei un jaunajai, gribošajai sievietei, kuru mīl. Jondalars skatījās viņas sejā, līdz Eila atvēra acis.

Dienas gaismā viņas acis bija pelēki zilas - smalka krama akmens krāsā, bet tagad tās bija kļuvušas tumšas, tādu ilgu un mīlestības pilnas, ka viņa rīkle iesāpējās no tām jūtām, kas pacēlās no pašiem dvēseles dziļumiem, no visas viņa būtības. Ar rādītājpirksta otru pusi Jondalars pieskārās Eilas vaigam, novilka gar zodu un pārbrauca sievietes lūpām. Viņam nekad nebija gana uz viņu skatīties un pieskarties, it kā viņš gribētu iegravēt sievietes seju savā atmiņā. Eila paskatījās uz vīrieti, kura acis bija tik izteiksmīgi zilas, ka pavarda atblāzmā izskatījās vio­letas; tajās atspoguļojās tik liela mīlestība un iekāre, ka Eila gribēja izkust. Pat ja būtu vēlējusies, viņa nespētu Jondalaram atteikt, bet viņa nemaz to negribēja.

Noskūpstījis viņu, vīrietis ar siltu mēli nobrauca lejā gar viņas kaklu līdz krūšu bedrītei. Ar abām rokām saņēmis jaunās sievietes pilnīgās krūtis, viņš sāka sūkt krūtsgaliņu. Kad baudas viļņi izskrēja cauri viņas ķermenim, klusi ievaidēdamās, viņa glāstīja un masēja vīrieša plecus un rokas.

Ar muti un mēli Jondalars brauca vēl zemāk, samitrināja nabas iedobiti un nokļuva līdz mīkstajiem kaunuma matiņiem. Viņu sagai­dīdama, jaunā sieviete nedaudz izliecās; ar mitru un jutīgu mēli viņš atrada Eilas baudas centru. Kad vīrietis bija tam pieskāries, sieviete iekliedzās.

Pēc tam viņa piecēlās sēdus, saritinājās, līdz atrada viņa piebriedušo locekli un paņēma to mutē, cik dziļi vien spēja. Vīrietis ļāvās, un viņa izbaudīja nelielu, siltu strūklu, kamēr rokas apmīļoja viņa sēkliniekus.

Izgaršojis sievietes siltās sulas un no jauna izpētījis viņas jauko un noslēpumaino dziļu katru krociņu un maliņu, Jondalars sajuta spiedienu, velkošu sajūtu cirksnī un piebriedušā locekļa pulsāciju. Viņam joprojām vēl nebija gana, viņš gribēja pieskarties katrai viņas auguma vietiņai, izgaršot pilnīgi visu, vēlējās iegūt viņu visu, izjust viņas siltumu un baudas trīsas, un to, kā abas sievietes rokas kustējās augšup lejup ap viņa piebriedušo locekli. Vīrietis neizturami vēlējās viņā ieiet.

Ar pārcilvēciskām pūlēm viņš pagriezās un vēlreiz ar prasmīgajām rokām sameklēja viņas dzīles un tās izpētīja. Tad, noliecies pie klitora, apmīļoja to tik ilgi, līdz sievietes elpa kļuva saraustīta un viņa iekliedzās. Viņa sajuta tādu kaisles uzplūdu, kas cēlās augšup neizmērojami skaudrā sasprindzinājumā. Eila sauca viņu un tiecās pretim, Jondalars nometās viņai starp kājām un, ar trīcošām gaidām un sevi kontrolēdams, beidzot viņā iegāja - iegrima sievietes siltajās dzīlēs.

Viņš tik ilgi bija atturējies, ka vēl brīdi ilgāk nebūtu spējis izturēt. Jaunais vīrietis atkal pacēlās un iegāja viņā dziļi, priecādamies par šo sievieti, kas pilnībā spēja viņa locekli ieņemt sevī. Tiekdamies pretim baudas virsotnēm, viņš ar kaislīgu dabiskumu ienira dzīlēs un cēlās ārā, paātrināja tempu, bet Eila tiecās viņam pretim, pieskaņodamās ritmam un katram grūdienam. Tad ar orgasma kulminācijas kliedzieniem vīrie­tis sajuta ejakulāciju un sēklas ieplūšanu sievietē, ar pēdējiem spēkiem viņi sabruka, izbaudīdami prieku un atbrīvošanos.

Abi jaunieši jutās tik iztukšoti un baudkāri pārsātinājušies, ka ne­spēja pakustēties. Jondalars bezspēkā gulēja Eilai virsū, bet viņai vien­mēr patika izjust uz sevis viņa auguma smagumu. Viņa mazliet sajuta savu smaržu uz vīrieša auguma, kas allaž atgādināja, cik ļoti viņa bija mīlēta un kāpēc sajutās tik brīnišķīgi miegaina. Jaunā sieviete vēl jo­projām bija pārsteigta par absolūti negaidīto Baudas veltes brīnumu. Eila nebija zinājusi, ka viņas augums spēj izjust tādu baudu un prieku. Līdz tam viņa bija pazinusi vienīgi pazemojumus, kas cēlās no naida un nicinājuma. Pirms Eila nebija satikusi Jondalaru, viņa nezināja, ka var būt arī citādi.

Beidzot Jondalars nedaudz pacēla savu augumu, noskūpstīja krūti, apmīļoja nabas bedrīti, nokāpa nost un piecēlās kājās. Pēc tam arī Eila piecēlās un devās uz alas tālāko galu, pa ceļam iemezdama pavardā uzkarsēties vārāmos akmeņus.

-Jondalar, vai tu varētu, lūdzu, ieliet ūdeni tajā vārāmajā grozā? Man šķiet, ka lielā ūdens soma ir pilna, - viņa sacīja, dodamās uz tālāko alas stūri, kuru izmantoja, lai atvieglotos, kad laukā bija pārāk auksts.

Atgriezusies viņa izņēma karstos akmeņus no uguns ar tādu metodi, kā bija to iemācījusies no Mamutu cilts, un iemeta tos ūdenī, kas bija ieliets ūdensnecaurlaidīgā grozā. Sasildot ūdeni, tie šņāca un kūpēja. Izvilkusi vārāmos akmeņus vēlreiz ārā, Eila tos ievietoja atpakaļ uguns­kurā un ielika ūdenī citus uzkarsētus akmeņus.

Kad ūdens sāka vārīties, viņa iesmēla pāris krūzīšu, ielēja tās koka toverī un no saviem zāļu tēju krājumiem iebēra tur nedaudz violetu ziediņu. Gaisā uzvirmoja spēcīgs, smaržīgs aromāts, un, iemērcot tajā mīkstu ādas strēmelīti, zālīšu uzlējums nedaudz saputojās, bet putas nevajadzēja nosmelt, jo tās radīja patīkamu smaržu. Jondalars vēroja, kā Eila stāv pie pavarda, nomazgā seju un ķermeni un, uzsūkdams sevī sievietes skaisto grāciju, vēlējās, kaut varētu visu sākt no jauna.

Viņa pasniedza Jondalaram absorbējošu trušādiņu un ūdens toveri. Kamēr viņš mazgājās - tas bija paradums, kuru Eila sāka piekopt pēc jaunā vīrieša ierašanās un kuru ari viņš pieņēma, - jaunā sieviete vēl­reiz pārlūkoja savus zāļu krājumus, priecīga par to, ka viss arsenāls ir palicis neskarts. Viņa izvēlējās katram no viņiem dažādu tēju dzer­šanai. Pati sev viņa sagatavoja savu ierasto zelta saknes un antilopes saknes maisījumu, uz brīdi svārstīdamās, vai nevajadzētu to pārstāt lietot un paskatīties, vai viņā neizaugs bērniņš. Par spīti visiem Jonda­lara skaidrojumiem, Eila joprojām uzskatīja, ka bērnu aizsāk vīrietis, nevis gars. Bet, lai kas tas arī būtu, Izas maģiskās zālītes iedarbojās un viņas mēnešreizes, Jondalars tās sauca par mēness ciklu, joprojām notika regulāri. Eila iedomājās, ka būtu jauki dabūt bērniņu, kas ra­dies no Baudas veltes, ko viņa dalīja ar Jondalaru, bet varbūt labāk ir nogaidīt. Ja arī viņš nolems kļūt par Mamutu cilts locekli, tad varbūt to varēs atļauties.

Paskatījusies, ko vēl pievienot savai tējai, jaunā zāļu sieva pamanīja baltdadzi - sirds un elpošanas spēcinātāju, kā arī mātes piena stimu­latoru -, bet tā vietā izvēlējās damianu [4] , kas nostabilizēja sievietes ciklu. Pēc tam vēl pievienoja sarkano āboliņu un mežrozīšu augļus, kas uzlaboja vispārējo veselības stāvokli un piešķīra tējai labu garšu. Jondalara tējai viņa izvēlējās žeņšeņa sakni, kas domāta vīrieša spēkam, enerģijai un izturībai, pievienoja dzeltenās skābenes, kas kalpoja kā toniks un attīrītājs, tad vēl lakricas sakni, jo bija pamanījusi, ka viņš rauc pieri, kas parasti norādīja uz to, ka cilvēks pārāk uztraucas vai izjūt stresu, turklāt tā saldina tēju. Beidzot pievienoja vēl šķipsniņu ilzīšu, lai nomierinātu nervus.

Iztaisnojusi un sakārtojusi guļamādas, Eila pasniedza Jondalaram tējas krūzīti, ko pati bija izgatavojusi no koka un kas jaunajam vīrie­tim bija tik mīļa. Tad, nedaudz nosaluši, abi kopā devās uz gultu, kur pabeidza dzert tēju un ērti iekārtojās.

- Tu tik jauki smaržo - kā puķe, - Jondalars sacīja, ieelpodams gaisu pie sievietes auss un paknibinādams viņas auss ļipiņu.

- Tu arī.

Izrādīdams mīlestību, jaunais Zelandoni vīrietis viņu maigi un ilgi skūpstīja. - Tēja bija garšīga. No kā tu to vārīji? - viņš jautāja, no­skūpstījis Eilas kaklu.

- No ilzītēm un vēl dažām saknītēm, kas uzlabo tavu pašsajūtu, dod spēku un izturību. Nezinu, kā tās visas tavā valodā sauc.

Viņš noskūpstīja sievieti vēlreiz, šoreiz jau kaislīgāk, un Eila viņam sirsnīgi atbildēja. Paslējies uz elkoņa, viņš paskatījās uz viņu.

- Eila, vai tu maz zini, cik esi brīnišķīga?

Viņa pasmaidīja un papurināja galvu.

- Jebkad, kad vien tevi vēlos, tu esi tam gatava. Tu nekad neesi mani atraidījusi vai atstūmusi, tomēr - jo vairāk tevi iegūstu, jo vairāk vēlos.

- Vai tas ir pārsteidzoši, ka es tevi vēlos tikpat bieži, cik tu mani? Jondalar, tu pārzini manu augumu labāk nekā es pati. Tu liki man iz­baudīt Baudas velti, par kuru man nebija ne jausmas. Kāpēc lai es tevi negribētu ikreiz, kad tu gribi mani?

- Bet vairumam sieviešu bieži vien tam nav noskaņojuma vai arī viņas nejūtas pietiekami ērti, kad stepē ir sals vai upes krastā ir dubļi, ja silta gulta gaida tikai dažu soļu attālumā. Bet tu nekad nesaki nē. Tu nekad neliec gaidīt.

Eila aizvēra acis; tās atverot, viņas pierē iegūla grumba. - Jondalar, tā es tiku audzināta. Klana sieviete nekad nesaka nē. Lai kur arī viņa atrastos un lai ko tajā brīdī darītu, kad vīrietis parāda signālu, viņa pārtrauc visus darbus un apmierina viņa vajadzību. Tā tas jādara ar katru vīrieti, pat ja viņa to ienīst, kā es ienīdu Broudu. Jondalar, tu man sniedz vienīgi prieku un baudu. Man ļoti patīk tas, ka tu mani gribi jebkurā laikā un jebkurā vietā. Ja vien tu mani vēlies, es vienmēr esmu tam gatava. Es vienmēr tevi gribu. Es mīlu tevi.

Pēkšņi Jondalars viņu piespieda sev klāt tik cieši, ka jaunā sieviete tik tikko spēja paelpot. - Eila, Eila! - viņš iesaucās aizsmakušā čukstā un paslēpa galvu pie viņas kakla. - Man šķita, ka nekad neiemīlēšos. Visi visapkārt sameklēja sev sievietes, ar kurām kopā dibināt pavardu un ģimeni. Es kļuvu arvien vecāks. Pat Tonolans Ceļojuma laikā atrada savu sievieti. Tāpēc mēs kādu laiku dzīvojām pie Šaramudiem. Es pa­zinu daudzas sievietes. Man ir patikušas daudzas sievietes, bet likās, ka allaž kaut kā pietrūka. Biju domājis, ka vaina slēpjas manī un Māte man nekad neļaus iemīlēties. Biju domājis, ka tāds ir man uzliktais sods.

- Sods? Par ko tad? - Eila pajautāja.

- Par… par kaut ko tādu, kas notika ļoti sen.

Eila neturpināja tincināt. Arī tas bija viņai ieaudzināts.

15

Starp spēcīgajām vēja brāzmām viņu pasauca kāda tāla un nedroša balss, tā bija viņa mātes balss. Jondalars bija mājās, bet mājas izska­tījās dīvainas - pazīstamas un tomēr svešādas. Viņš pataustīja vietu sev blakus gultā. Tā bija tukša! Panikā, pilnīgi pamodies, viņš kā bulta uzšāvās kājās.

Pavēries apkārt, Jondalars pazina Eilas alu. Vēja aizsargājošais priekš­kars pie ieejas vienā malā bija atraisījies un tagad purinājās vējā. Aukstas vēja brāzmas pūta iekšā mazajā alā, bet pa ieejas durvīm un caur dūmu izvadu iespīdēja saule. Ātri uzvilcis bikses un tuniku, viņš pa­manīja, ka blakus pavardam stāv nolikta kūpoša tējas krūze un svaigs, nomizots zariņš.

Jaunais vīrietis pasmaidīja. Viņš brīnījās: kā gan viņai tas izdodas? Kā gan Eila allaž zina to bridi, kad viņš modīsies, un ir jau sagatavojusi viņam karstu tēju? Vismaz šeit, savā alā, viņa tā vienmēr ir darījusi. Lauvas apmetnē mūždien dzīve kūsāja pilnos apgriezienos un maltī­tes parasti tika ieturētas kopā ar citiem ļaudīm. Tur viņš bieži dzēra tēju pie Lauvas pavarda vai ari pie ēdienu gatavošanas, vai Mamuta pavarda, un tad viņiem allaž pievienojās vēl kāds. Apmetnē Jondalars nepamanīja, vai Eila, viņam pamostoties, katru rītu bija pagatavojusi karstu tēju, bet padomājis jaunais vīrietis atcerējās, ka tā tomēr bija. Eila nekad to nebija uzskatījusi par kaut ko sevišķu vai pievērsusi tam īpašu uzmanību. Tēja vienmēr viņu jau gaidīja, tāpat kā daudzas citas lietas, ko jaunā sieviete viņa labā darīja, neko neprasot.

Pacēlis krūzīti, Jondalars iemalkoja karsto dzērienu. Tā bija pipar­mētru tēja - Eila zināja, ka no rītiem viņam garšo piparmētru tēja, - tajā bija arī kumelītes un vēl kaut kas, ko jaunais vīrietis nepazina. Tējai bija iesarkana nokrāsa; varbūt tur bija pielikti mežrozīšu augļi?

"Cik gan viegli ir atgriezties pie vecajiem ieradumiem," Jondalars nodomāja. Tā viņam allaž bijusi kā spēle - mēģināt uzminēt, no kā Eila ir pagatavojusi viņam rīta tēju. Paņēmis zariņu un košļājot to no viena gala, jaunais Zelandoni vīrietis devās laukā no alas; sakošļāto zariņa galu viņš izmantoja zobu tīrīšanai. Pa ceļam izskalojis muti ar tēju, viņš devās uz tālāko klintsradzes galu, lai nolaistu ūdeni. Aizmetis zariņu un izspļāvis tēju, viņš apstājās pie malas un domīgi vērās kūpošajā strūklā, kas lija pāri klintij.

Vējš vairs nebija tik spēcīgs, un rīta saule, kas atstarojās gaišajā klintī, radīja siltuma ilūziju. Aizgājis pa nelīdzeno klints pārkares virsmu līdz pašam galam, vīrietis pavērās lejā uz mazo upīti. Gar krastu bija izvei­dojusies ledus josla, bet ūdens joprojām ņipri tecēja un izlocījās gar straujo līkumu, kas pagrieza upes ierasto dienvidu virziena plūdumu vairāku jūdžu garumā uz austrumiem, līdz tā atkal pagriezās savā ieras­tajā kursā uz dienvidiem. Kreisajā pusē gar upes krastu stiepās mier­pilnā ieleja, un Jondalars pamanīja, ka netālu ganās arī Vīnija un Skrē­jējs. Skats uz upes augšteci tās labajā krastā bija pilnīgi atšķirīgs. Klints sienas pakājē aiz kaulu kaudzes skatam pavērās akmeņains upes krasts, augstās klinšu sienas savienojās, un upe tecēja pa šauras aizas dibenu. Jaunais vīrietis atcerējās, ka reiz bija peldējis pret straumi, cik tālu vien spēja, līdz pat trokšņainā ūdenskrituma pakājei.

Ieraudzījis Eilu kāpjam augšup pa stāvo taku, viņš pasmaidīja. - Kur tu biji?

Vēl pāris soļu, un, lai gan viņa nepasacija ne vārda, atbilde uz jau­tājumu bija skaidra pati par sevi. Jaunā sieviete, satvērusi aiz spalvai­najām kājām, nesa divas resnas irbes, kas bija gandrīz vai baltā krāsā. - Stāvot tieši tajā pašā vietā, kur tu tagad, pamanīju tās pļavā, - viņa sacīja, pastiepdama putnus uz priekšu. - Domāju, ka pārmaiņas pēc svaiga gaļa mums noderētu. Krastmalā jau iekūru uguni savā cepamajā bedrē. Tiklīdz būsim paēduši brokastis, noplūkšu tās un sākšu cept. 0, redzi! Es atradu vēl vienu uguns akmeni.

- Vai krastmalā vēl daudz tādu palikuši? - viņš pajautāja.

- Varbūt ne tik daudz kā agrāk. Šis man bija jāmeklē.

- Vēlāk aiziešu un pameklēšu vēl.

Eila devās alā, lai pabeigtu brokastu gatavošanu. Brokastīs bija vārīti graudi ar mellenēm, kuras jaunā sieviete bija atradusi vēl karājamies pie ceriem, kam visas lapas jau bija nobirušas. Putni neko daudz nebija atstājuši, un viņai vajadzēja lasīt uzmanīgi, lai pielasītu dažas saujiņas, bet viņa tā vai tā priecājās, ka ogas vispār atradusi.

- Tad, lūk, kas tās bija! - Jondalars iesaucās, pabeidzis dzert otro tējas krūzi. - Tu ieliki tējā mellenes! Piparmētras, kumelītes un mel­lenes.

Eila piekrītot pasmaidīja, un Jondalars bija gandarīts, ka mazo mīklu atminējis.

Pēc brokastīm abi devās lejā uz upmalu, un, kamēr Eila sagatavoja putnus cepšanai uz akmeņiem, Jondalars sāka meklēt mazos dzelzs pirīta akmeņus, kas bija izkaisīti pa krastmalu. Kad jaunā sieviete devās atpakaj uz alu. viņš vēl savus meklējumus nebija beidzis. Zelandoni vīrs atrada ari dažus paprāvus krama gabalus un atlika tos malā. Kad rīta cēliens bija jau pusē, viņš bija salasījis brangu pirītu kaudzīti un jaunajam vīrietim bija apnikusi staigāšana gar upmalu. Apgājis apkārt klinšu sienai, viņš ieraudzīja, ka ielejā, kādu gabalu tālāk, ganās ķēve ar jauno kumeļu, un devās pie zirgiem.

Piegājis tuvāk, Jondalars pamanīja, ka abi lūkojas stepes virzienā. Nogāzes virsotnē stāvēja vairāki zirgi un vērās viņiem pretim. Skrē­jējs paspēra pāris soļu savvaļas zirgu bara virzienā; kumeļa kakls bija izliekts un nāsis drebēja. Jondalars, daudz nedomādams, nekavējoties adekvāti noreaģēja.

- Ejiet prom! Pazūdiet no šejienes! - viņš kliedza, skriedams uz to pusi un mādams ar rokām.

Izbijušies, zviegdami un sprauslādami zirgi atkāpās un drāzās pro­jām. Pēdējais barā bija gaišbrūns ērzelis, kas metās Jondalaram pretim, tad it kā brīdinādams saslējās pakaļkājās un aizaulekšoja pakaļ pārējam baram.

Pagriezies jaunais vīrietis devās atpakaļ pie Vīnijas un Skrējēja. Abi zirgi bija tramīgi. Arī viņi bija nobijušies un sajutuši bara paniku. Pa- glāstījis Vīniju, Jondalars aplika roku Skrējējam ap kaklu.

- Ir jau labi, puis, - viņš sacīja jaunajam zirgam. - Negribēju tevi nobiedēt. Es tikai nevēlējos, ka tas bars aizvilina tevi prom, pirms mums vēl ir bijusi iespēja kļūt par labiem draugiem. - Viņš ar lielu mīlestību pakasīja un paglāstlja kumeliņu. - Iedomājies, kāda būtu sajūta jāt tāda dzeltena ērzeļa mugurā kā tas, - viņš skaļi prātoja. - Ar to ērzeli būtu grūti jāt, un viņš man neļautu sevi arī tā kasīt, kā tu to ļauj, vai ne? Ko gan man vajadzētu darīt, lai tu man ļautu kāpt tev mugurā un ietu tur, kur es to vēlos? Ar ko man vajadzētu sākt? Vai man tūlīt pamēģināt ar tevi izjāt vai arī nogaidīt? Tu vēl neesi pilnībā izaudzis, bet drīz jau būsi. Labāk paprasīšu Eilai, viņa droši vien zinās. Šķiet, ka Vīnija Eilu vienmēr saprot. Skrējēj, interesanti, vai tu vispār saproti, ko es tev saku?

Atpakaļceļā uz alu Skrējējs viņam sekoja pa pēdām, rotaļīgi grūs­tīdamies un ar purniņu bakstīdams vīrietim roku, tas Jondalaru ļoti iepriecināja. Izskatījās, ka jaunais zirgs grib ar viņu draudzēties. Skrējējs sekoja vīrietim augšup pa stāvo taciņu līdz pat alai.

- Eila, vai tev ir kaut kas tāds, ko es varētu iedot Skrējējam? Graudi vai kas tamlīdzīgs? - Jondalars jautāja, ieiedams alā.

Eila sēdēja blakus guļamvietai, visapkārt salikusi dažnedažādu mantu kaudzītes. - Iedod viņam pāris ābolu, kas atrodas tajā bļodā. Es tos pār- šķiroju un atlasīju tādus ar nelieliem bojājumiem, - viņa sacīja.

Pagrābis sauju ar maziem, apaļiem un skābiem ābolīšiem, Jondalars tos citu pēc cita izbaroja Skrējējam. Pāris reižu paplikšķinājis kumeļam pa muguru, vīrietis piegāja pie Eilas. Jaunais draugs viņam sekoja.

- Jondalar, ved Skrējēju ārā! Viņš te kaut ko vēl samīdīs!

Pagriezies apkārt, viņš atdūrās pret jauno zirgu. - Skrējēj, nu jau būs

gana! - vīrietis aizrādīja, iedams kopā ar viņu uz alas pretējo pusi, kur viņš ar savu mammu parasti nakšņoja. Bet, kad Jondalars pagriezās, lai ietu prom, kumeļš viņam atkal sekoja pa pēdām. Jondalars vēlreiz aizveda Skrējēju atpakaļ uz viņa vietu, bet vīrietim neizdevās pierunāt viņu tur palikt. - Tagad, kad viņš man uzmeties par tādu draugu, kā lai lieku kumeļam man nesekot?

Smaididama Eila bija vērojusi abu spēli. - Pamēģini ieliet viņa bļodā nedaudz ūdens vai iebērt graudus barošanas traukā.

Jondalars izpildīja abus ieteikumus un, kad zirgs beidzot bija novēr­sis no viņa uzmanību, nemitīgi atskatīdamies un pārliecinādamies, ka kumeļš viņam vairs neseko, devās atpakaļ pie Eilas. - Ko tu tur dari? - viņš jautāja.

- Cenšos izlemt, ko ņemt līdzi un ko atstāt, - viņa skaidroja. - Kā tu domā, ko man vajadzētu uzdāvināt Talijai manā pieņemšanas cere­monijā? Tam jābūt kaut kam īpaši skaistam.

Jondalars pārskatīja Eilas darināto lietu kaudzes, ko jaunā sieviete, lai atrastu sev kādu nodarbošanos, alā pavadīto gadu laikā vientuļajās nakts stundās un garajās ziemās bija izgatavojusi. Pat tad, kad Eila vēl bija dzīvojusi klanā, viņa bija labi zināma ar savu izgatavojumu labo kvalitāti un meistarību, un, dzīvojot ielejā, viņai bija daudz brīva laika. Katram izgatavotajam priekšmetam viņa bija veltījusi daudz dienu un uzmanības, lai tas ilgi kalpotu, un rezultāts bija acīm redzams.

Jondalars no kaudzes pacēla kādu bļodu. Tā maldinoši izskatījās vien­kārša. Bļoda bija izgatavota no viena koka gabala un perfekti apaļa. Tā bija nostrādāta tik izcili, ka gandrīz vai izskatījās kā dzīva. Eila bija vi­ņam stāstījusi, kā šīs lietas taisījusi. Izgatavošanas process bija gandrīz vai tāds pats, kādu viņš to zināja; atšķirība slēpās ieguldītajā rūpīgajā darbā un uzmanībā, kā ari perfekti noslīpētajās detaļās. Vispirms ar akmens cērti viņa izcirta aptuvenu formu, pēc tam, ņemot talkā krama nazīti, turpināja formu pilnveidot. Ar apaļu akmeni un smiltīm viņa nopulēja gan bļodas iekšpusi, gan ārpusi, līdz koks kļuva pilnīgi gluds, un pēdējo apstrādi veica ar kosas papardi.

Arī Eilas gatavotie grozi, vai nu ūdensnecaurlaidīgie, vai vaļīgi pītie, izcēlās ar tādu pašu vienkāršību, kvalitāti un izcilu meistarību. Tos nemaz nevajadzēja krāsot, interesantā faktūra tika panākta, mainot pīšanas tehniku un izmantojot dažādas krāsas dabiskās šķiedras. Arī grīdas paklājiņi bija izgatavoti tādā pašā tehnikā. Virvju rituļi, cīpslu un mizu ruļļi neatkarīgi no to izmēra bija līdzeni un viendabīgi satīti tāpat kā garās auklas, kas bija spirālveidā izgrieztas no viena ādas gabala.

Apstrādātās dzīvnieku ādas bija mīkstas un elastīgas, bet vairāk par visu Jondalaru sajūsmināja jaunās sievietes apstrādātās kažokādas. Viena lieta bija padarīt briežādu elastīgu, noskrāpējot to gludu no ār­puses un iekšpuses, bet pavisam cita - padarīt to mīkstu; kad vienā pusē paliek dzīvnieka spalva, parasti tādas kažokādas sanāk daudz cietākas. Eilas apstrādātās kažokādas bija ne tikai krāšņas no ārpuses, bet arī zīdaini mīkstas un elastīgas no iekšpuses.

- Ko tu dāvināsi Nezijai? - viņš jautāja.

- Pārtiku - tos ābolus un traukus, kur tos salikt.

- Tā ir laba doma. Un ko tu pati biji izdomājusi dāvināt Talijai?

- Talija ļoti lepojas ar Dīgijas apstrādātajām ādām, tāpēc šķiet, ka zvērāda tā nebūs, un negribu viņai dāvināt arī pārtiku - kā Nezijai. Neko praktisku. Viņa ir vadone. Tam jābūt kaut kam īpašam, ko var nēsāt pie apģērba, piemēram, dzintaram vai gliemežvākiem, bet nekā tamlīdzīga man nav, - Eila atzinās.

- Ir gan.

- Arī es sākumā biju domājusi uzdāvināt to dzintara gabalu, ko atradu, bet tā bija zīme no mana totēma. Es nedrīkstu to dāvināt ci­tiem.

- Es nebiju domājis dzintaru. Viņai jau droši vien ir daudz tādu. Uzdāvini viņai kažokādu. Tas bija pats pirmais, ko viņa pieminēja.

- Bet viņai jau droši vien ir arī daudz kažokādu.

- Eila, neviena kažokāda nav tik skaista un īpaša kā tevis apstrādātā. Tikai reizi mūžā esmu redzējis kaut ko līdzīgu tai. Esmu pārliecināts, ka Talija tādu nav redzējusi. To, ko es redzēju, bija izgatavojusi kāda plak… klana sieviete.

Līdz vakaram Eila bija pieņēmusi pāris grūtu lēmumu un trīs gadu garumā uzkrātā darba augļi bija sakrauti divās kaudzēs. Lielāko kaudzi nāksies atstāt, tāpat kā atstāt šo ieleju un tik pierasto alu. Mazākā bija tā, ko Eila ņems līdzi… kopā ar atmiņām. Ielejas pamešana bija mokošs un sāpīgs process, kas jauno sievieti emocionāli iztukšoja. Viņas no­skaņojums atstāja iespaidu arī uz Jondalaru, kam vairāk nācās domāt par savām mājām, pagātni un dzīvi kopumā, nekā viņš to bija darījis pēdējo gadu laikā. Jaunā vīrieša domas aizklīda pie sāpīgām atmiņām, kuras viņš vēlējās aizmirst un jau bija uzskatījis par zudušām. Viņš brīnījās, kāpēc tieši tagad bija par tām jādomā.

Vakara maltīte pagāja mierīgā gaisotnē. Viņi šad tad izteica kādu komentāru, bet biežāk valdīja klusums, jo katrs bija iegrimis savās domās.

- Putni ir gardi, kā jau allaž, - Jondalars sacīja.

- Krebam tie garšoja tieši šādi pagatavoti.

Eila jau agrāk bija to pieminējusi. Tomēr joprojām dažkārt bija grūti noticēt, ka jaunā sieviete tik daudz ko bija iemācījusies no plakan­galvjiem, ar kuriem bija dzīvojusi kopā. Tomēr, kad Jondalars par to domāja, nāca prātā: kāpēc gan lai viņi nemācētu gatavot ēst kā visi pārējie ļaudis?

- Mana māte lieliski gatavo ēst. Ari viņai droši vien šīs irbes tikpat labi garšotu.

Eila nodomāja, ka pēdējā laikā jaunais Zelandoni vīrietis bieži bija iedomājies par savu māti. Viņš stāstīja, ka šorīt pamodies, par viņu sapņodams.

- Manā bērnībā bija daži īpaši ēdieni, kurus viņai patika gatavot… kad māte nebija aizņemta ar alas lietām.

- Alas lietām?

- Viņa bija Devītās alas vadone.

- Tu jau man to stāstīji, bet es nesapratu. Vai tas nozīmē, ka viņa bija kā Talija? Sieviešu līnijas vadone?

- Jā, kaut kas līdzīgs. Bet mums nebija tāda Taluta, un Devītā ala ir daudz lielāka par Lauvas apmetni. Tur dzīvo daudz vairāk ļaužu. - Jondalars apklusa un, koncentrēdams domas, aizvēra acis. - Tur ir ap­mēram kādas četras reizes vairāk ļaužu.

Eila centās saprast, cik daudz tas apmēram varētu būt, tad nolēma, ka vēlāk savilks atzīmes uz zemes un sapratīs, bet pie sevis nobrīnī­jās, kā gan tik daudz ļaužu spēj visu laiku dzīvot kopā. Viņai likās, ka apmēram tikpat daudz ļaužu sanāk uz klanu Sapulci.

- Klanā sievietes nekad nebija vadones, - viņa piebilda.

- Martona kļuva par vadoni pēc Jokonana. Zelandoni man stāstīja, ka pēc bijušā vadoņa nāves visi vienkārši vērsās pēc dažādiem padomiem pie Martonas, jo viņa jau agrāk bija palīdzējusi Jokonanam pārvaldīt alu. Mans brālis Jorens piedzima pie viņa pavarda. Tagad Jorens ir vadonis, bet Martona joprojām viņam palīdz ar savu padomu… vismaz tā bija, kad es devos prom.

Eila sarauca pieri. Jondalars jau agrāk bija šos vārdus pieminējis, bet viņa tā īsti nesaprata visas šis radniecības saites. - Tava māte bija sieva… kā to vīrieti sauca? Jokonans? -Jā-

- Bet tu vienmēr piemini Dalanaru.

- Es piedzimu pie viņa pavarda.

- Tātad tava māte bija arī Dalanara sieva?

-Jā, viņa jau bija vadone, kad abi apprecējās. Viņiem bija loti tuvas attiecībās, Zelandoni ļaudis joprojām mēļo par Martonu un Dalanaru un dzied dziesmas par abu mīlestību. Zelandoni man stāstīja, ka abi bija ļoti iemīlējušies. Dalanars nebija gribējis Martonu dalīt ar citiem. Viņam nepatika, ka viņa sieva tik daudz laika velta vadones pienāku­miem, bet mātei piemita liela atbildības izjūta. Beidzot viņi pašķīrās, un Dalanars devās prom. Vēlāk Martona kopā ar Vilomaru nodibināja jaunu pavardu un viņiem piedzima Tonolans un Folara. Dalanars aizceļoja uz ziemeļaustrumiem, atrada krama atradnes vietu, satika Jeriku un tur nodibināja Lanzadoni Pirmo alu.

Jondalars uz brīdi apklusa, Eilai likās, ka viņam radusies vajadzība ru­nāt par savu ģimeni, tāpēc viņa klausījās, kaut arī vairākas lietas nācās klausīties atkārtoti. Piecēlusies kājās, jaunā sieviete salēja abiem krūzī­tēs pēdējās tējas paliekas un piemeta pavardam malku, tad, apsēdusies guļvietas galā uz kažokādām, vēroja, kā mirgojošā uguns met ēnas pār Jondalara domīgo seju. - Ko nozīmē Lanzadoni? - viņa pajautāja.

Jondalars pasmaidīja. - Tas vienkārši nozīmē… ļaudis… Doni bērni… precīzi runājot, Lielās Zemes Mātes bērni, kas dzīvo ziemeļaustrumos.

- Tu tur dzīvoji, vai ne? Kopā ar Dalanaru?

Jaunais vīrietis pievēra acis. Jondalars sakoda zobus, viņa žoklis no­raustījās, un pierē iegūla sāpju rieva. Eila arī agrāk bija redzējusi šo viņa sejas izteiksmi un nobrīnījās. Jau vasarā viņš bija stāstījis par šo savas dzīves periodu, bet tas viņu mulsināja, un jaunā sieviete zināja, ka viņš nevēlas par to runāt. Viņa juta gaisā virmojam spriedzi, ap Jondalaru veidojās liels spiediens, it kā zeme būtu uztūkuši un tūlīt pat grasītos pārsprāgt un izvirst kaut ko no savām dzīlēm.

- Jā, es tur dzīvoju, - viņš atbildēja, - trīs gadus. - Pēkšņi viņš pie­lēca kājas, apgāzdams tējas krūzīti, un devās uz alas tālāko galu. - Ak Māt! Tas bija briesmīgi! - Atbalstījis roku pret sienu, jaunais vīrietis nolieca galvu un tumsā mēģināja atgūt pašsavaldīšanos. Beidzot viņš atgriezās, paskatījās uz izlieto tējas plankumu, kas bija iesūcies cieti noblietētajā grīdā, un, pietupies uz viena ceļa, pacēla krūzīti. Apgriezis to otrādi, viņš vērās pavarda liesmās.

- Vai tad dzīvot kopā ar Dalanaru bija tik slikti? - Eila beidzot jau­tāja.

- Dzīvot ar Dalanaru? Nē. - Viņš izskatījās pārsteigts par Eilas jau­tājumu. - Ne jau tas bija slikti. Viņš ļoti priecājās, mani ieraugot. Da­lanars mani laipni uzņēma pie sava pavarda, kopā ar Joplaju iemācīja mums amatu, izturējās pret mani kā pret pieaugušu vīru… un nekad neko par to neteica ne vārda.

- Par ko tad?

Jondalars dziļi ievilka elpu. - Par iemeslu, kāpēc biju uz turieni aiz­sūtīts, - viņš atbildēja un paskatījās uz krūzīti, ko turēja rokās.

Tā kā klusums ieilga, alā bija dzirdama zirgu elpošana un pavarda sprakšķēšana skaļi atbalsojās alas akmens sienās. Nolicis krūzīti, Jon­dalars piecēlās kājās.

- Vienmēr esmu bijis lielāks un vecāks, nekā patiesībā esmu, - viņš iesāka savu stāstu, soļodams šurpu turpu pa brīvo vietu apkārt pavar­dam. - Vēl būdams pavisam jauns, biju jau nobriedis vīrietis. Man bija tikai vienpadsmit gadu, kad Doni pirmoreiz atnāca pie manis sapnī… un viņai bija Zolenas seja.

Atkal izskanēja tas pats vārds. Tā bija sieviete, kas Jondalaram tik daudz bija nozīmējusi. Viņš jau bija viņu pieminējis, bet tas notika tikai vienreiz un ar acīmredzamām ciešanām. Eila toreiz nebija sapratusi, kas viņam bija izraisījis tādas ciešanas.

- Visi jaunie vīrieši gribēja viņu par savu doni - sievieti -, viņi visi vēlējās, lai tieši Zolena viņus apmāca. Viņi varēja vēlēties Zolenu vai kādu citu viņai līdzīgu, - asi pagriezies, Jondalars ieskatījās Eilai sejā,

- bet tie jaunekļi viņā neiemīlējās! Vai tu maz zini, ko nozīmē iemīlēties savā doni - sievietē?

Eila papurināja galvu.

- Doni - sievietei - ir jāapmāca jaunekļi, jāparāda un jāpalīdz izprast Mātes Baudas velti, jāsagatavo viņi tam brīdim, kad meitene jāpadara par sievieti. Visām sievietēm, kad viņas jau ir nobriedušas, vismaz vienu reizi mūžā jākļūst par doni - sievietēm, tieši tāpat kā visiem vīriešiem vismaz reizi mūžā ir jāpiedalās jaunas meitenes Pirmajā baudas rituālā. Tas ir cildens pienākums, kā godāt Doni. - Jaunais vīrietis nodūra acis.

- Bet doni - sieviete - ir Lielās Mātes meita, viņā nedrīkst iemīlēties un apņemt viņu par sava pavarda sievieti. - Viņš atkal paskatījās uz Eilu.

- Vai tu to saproti? Tas ir aizliegts. Tas ir tāpat, kā iemīlēties savā mātē vai apprecēties ar savu māsu. Eila, piedod, bet tas ir gandrīz tāpat, kā vēlēties apprecēties ar plakangalvju sievieti!

Jondalars pagriezās un ar pāris lieliem soļiem jau atradās pie alas ieejas. Pastumjot malā priekškaru, pēkšņi jaunā vīrieša pleci saguma, bet pārdomājis viņš atgriezās pie pavarda. Apsēdies blakus Eilai, viņš vērās tālumā.

- Man bija divpadsmit gadu, Zolena bija mana doni - sieviete, un es viņā iemīlējos. Un viņa mīlēja mani. Sākumā man likās, ka viņa vienkārši zina, kā mani iepriecināt, bet tad parādījās kaut kas vairāk. Varēju ar viņu runāt par visām tēmām; mums patika būt kopā. Viņa man mācīja, kas sievietēm patīk, un es biju labs skolnieks, jo mīlēju viņu un gribēju iepriecināt. Mēs nedrīkstējām iemīlēties un sākumā viens otram to pat neteicām. Vēlāk centāmies to turēt noslēpumā. Bet es gribēju viņu iegūt par savu sievieti. Gribēju dzīvot kopā ar viņu. Gribēju, lai viņas bērni kļūst par mana pavarda bērniem.

Jondalars samirkšķināja acis, un Eila pamanīja, ka, skatoties ugunī, vīrieša acu kaktiņi kļūst mikli.

- Zolena nemitīgi atkārtoja, ka esmu vēl pārāk jauns. Es tam tikšot pāri. Vairums vīriešu ir vismaz piecpadsmit gadu veci, kad nopietni sāk meklēt sev dzīvesbiedres. Es nejutos tik jauns. Bet tam, ko es gribēju, nebija nekādas nozīmes. Es nevarēju viņu dabūt. Zolena bija mana doni - sieviete, padomdevēja un skolotāja. Viņa nedrīkstēja pieļaut, ka viņā iemīlos. Viņu vainoja vairāk nekā mani, bet tas visu padarīja vēl ļau­nāku. Viņu vispār neviens nenosodītu, ja es nebūtu bijis tik stulbs! - Jondalars to beidzot atzina.

- Arī citi vīrieši gribēja iegūt Zolenu. Tā tas vienmēr bija neatkarīgi no tā, vai viņa tos gribēja vai ne. Viens no šiem vīriešiem - Ladromans - nekad nelika viņai mieru. Pirms vairākiem gadiem Zolena bija bijusi viņa doni - sieviete. Domāju, ka nevaru viņu par to vainot, bet Zolenai par viņu vairs nebija nekādas intereses. Ladromans sāka mūs izsekot un novērot. Reiz viņš atrada mūs abus kopā. Viņš Zolenai piedraudēja: ja viņa neies ar viņu, tad viņš visiem par mums izstāstīs. Viņa centās jokot un teica, lai tik stāstot; tur nebija, ko stāstīt, viņa vienkārši bija mana doni - sieviete. Man vajadzēja reaģēt tāpat, kā to darīja Zolena, bet, kad viņš sāka ņirgāties par intīmām lietām, es sadusmojos. Nē… es ne tikai kļuvu dusmīgs, es zaudēju savaldīšanos un paškontroli. Es viņam iesitu.

Jondalars vairākas reizes ar dūri trieca zemē sev blakus. - Nespēju apstāties. Zolena centās mani atturēt. Beidzot viņai nācās skriet pēc palīdzības, lai mani no viņa norautu nost. Labi, ka viņa tā izdarīja. Jo man šķiet, ka citādi es būtu to Ladromanu nogalinājis.

Piecēlies kājās, jaunais vīrietis atkal sāka šurpu turpu soļot apkārt pavardam. - Tā viss nāca gaismā, līdz pat pēdējam zemiskākajam sīku­mam. Ladromans to visu pastāstīja… publiski, ļaužu priekšā. Biju ap­mulsis par to, ka viņš jau tik sen bija mūs novērojis un cik daudz bija noklausījies. Mūs abus ar Zolenu nopratināja… - atceroties to, Jondalars nosarka, - …un abus sodīja, bet es biju sašutis par to, ka visu vainu uzvēla Zolenai. Vēl ļaunāku visu padarīja tas, ka esmu Devītās alas vadones dēls un biju viņu apkaunojis. Visā apmetnē izcēlās pamatīgs skandāls.

- Ko tava māte darīja? - Eila pajautāja.

- Viņa izdarīja to, kas viņai bija jādara. Ladromans bija stipri pie­kauts. Viņam bija izsisti vairāki zobi. Viņam bija grūti sakošļāt barību, un sievietēm nepatika vīrietis bez zobiem. Mātei bija jāsamaksā liels sods par manu pāridarījumu un, kad Ladromana māte uz to uzstāja, jāsūta mani projām.

Pārstājis runāt, jaunais vīrietis aizvēra acis, viņa pierē iegūla pāris sāpīgu atmiņu rievu. - Tajā naktī es raudāju. - Jondalaram grūti nācās tajā atzīties. - Es nezināju, uz kurieni doties. Nezināju, ka māte bija aizsūtījusi ziņnesi pie Dalanara, lūdzot viņu pieņemt mani pie sevis.

Ievilcis elpu, Jondalars turpināja: - Zolena devās prom vēl agrāk par mani. Viņa mūždien bija izjutusi aicinājumu kļūt par zelandoni [5] un pievienojās tiem ļaudīm, kas kalpoja Mātei. Arī es biju domājis par pievienošanos šiem ļaudīm, varbūt kokgriezēja statusā - toreiz likās, ka man nav uz to talanta. Tad pienāca ziņa no Dalanara, un jau nāka­majā dienā Vilomars mani veda pie Lanzadoni. Toreiz es nemaz tā īsti nepazinu Dalanaru. Viņš jau bija aizgājis, kad biju vēl mazs; biju viņu saticis vienīgi Vasaras sapulču laikā. Nezināju, kas mani sagaida, bet Martona rīkojās pareizi.

Jondalars apklusa un vēlreiz pietupās pie pavarda. Paņēmis kādu sausu, trauslu un salūzušu zaru, viņš to piemeta ugunij. - Pirms manas došanās prom ļaudis no manis izvairījās un nievāja, - viņš turpināja. - Daži pat neļāva saviem bērniem nākt man tuvumā, lai neietekmētos no manas neķītrās pieredzes, it kā pat skatīšanās uz mani varētu viņus sabojāt. Zināju, ka biju to pelnījis; tas, ko mēs izdarījām, bija kaut kas šausmīgs, un es gribēju nomirt.

Klusējot skatīdamās uz viņu, Eila gaidīja. Viņa pilnībā nesaprata visas tās tradīcijas, par kurām Jondalars runāja, bet noskuma un dalījās jaunā Zelandoni vīrieša sāpēs, jo pati bija ko līdzīgu izjutusi. Arī viņa bija pārkāpusi vairākus aizliegumus un par to dārgi samaksājusi, bet guvusi arī mācību. Varbūt tāpēc, ka viņa bija tik atšķirīga no pārējiem klana Jaudīm, Eila bija iemācījusies sev uzdot jautājumu: vai tas, ko viņa bija izdarījusi, patiešām bija tik nosodāms? Viņa bija sākusi saprast, ka me­dīšana ar lingu vai šķēpu nemaz nav tik nosodāma tikai tāpēc, ka klanā valdīja uzskats - sievietei aizliegts medīt; tāpat viņa sevi nevainoja par to, ka, par spīti visām tradīcijām, bija stājusies pretim Broudam.

-Jondalar, - Eila ierunājās, izjuzdama viņa sāpes, kad vīrietis stāvēja noliektu galvu un sakauts no saņemtajiem apvainojumiem, - tu izda­rīji kaut ko sliktu, - viņš piekrītot pamāja, - kad tik smagi piekāvi to cilvēku. Bet kas visā tajā, ko jūs ar Zolenu darījāt, bija tik nepareizs? - Eila nesaprata.

Pārsteigts par sievietes jautājumu, Jondalars viņā pavērās. Viņš bija cerējis sagaidīt nicinājumu, izsmieklu, tādu pašu nepatiku, ko izjuta pats pret sevi. - Tu nesaproti. Zolena bija mana doni - sieviete. Mēs izrādījām necieņu Mātei. Apvainojām Viņu. Tas bija liels negods.

- Tieši kas bija apkaunojoši? Es joprojām nesaprotu, kas no tevis izdarītā bija tik nepareizs.

- Eila, kad sieviete uzņemas Mātes lomu apmācīt jaunu vīrieti, viņa uzņemas lielu atbildību. Viņa šo jauno vīrieti sagatavo vīriešu pienā­kumiem, apmāca padarīt meitenes par sievietēm. Doni ir izlēmusi, ka vīrieša pienākums ir padarīt meiteni par sievieti, sagatavot viņu Lielās Zemes Mātes garu pieņemšanai, lai sieviete varētu kļūt par māti. Tas ir godpilns pienākums. Tās nav parastas, ikdienišķas attiecības, kuras var izveidoties jebkurā laikā un kuras var uztvert nenopietni, - Jon­dalars skaidroja.

- Vai tu to uztvēri nenopietni?

- Nē. Protams, ne!

- Tad kur tajā visā ir tava vaina?

- Es apgānīju cienījamu rituālu. Es iemīlējos…

- TU iemīlējies. Un Zolena iemīlējās. Kas tajā slikts? Vai tad mīlestība tev neliek justies labi, kā spārnos? Tu nevarēji to paredzēt. Tas vienkārši tā notika. Vai tad nav dabiski iemīlēties sievietē?

- Bet ne tajā sievietē, - Jondalars protestēja. - Tu nesaproti.

- Tev taisnība. Es nesaprotu. Brouds mani paņēma ar varu. Viņš bija cietsirdīgs un naida pilns, un tieši tas viņam sagādāja baudu. Pēc tam tu man iemācīji, kas ir Baudas velte - tas nav nekas sāpīgs, bet gan sirsnīgas un mīļas attiecības. Mīlot tevi, es jūtos labi un pacilāti. Biju domājusi, ka mīlestība vienmēr liek tā justies, bet tagad tu man stāsti, ka ne vienmēr ir pareizi kādu mīlēt un mīlestība var sagādāt ciešanas.

Pacēlis vēl vienu pagali, Jondalars to piemeta ugunskuram. Kā lai viņš Eilai to izskaidro? - Tu vari mīlēt arī savu māti, bet negribi ar viņu precēties un nedrīksti no savas doni - sievietes - vēlēties sava pavarda bērnus. - Viņš nezināja, ko teikt, un klusums ieilga.

- Kāpēc tu pameti Dalanaru un devies atpakaļ? - pēc kāda brīža Eila iejautājās.

- Māte pēc manis sūtīja… nē, tur bija kas vairāk. Es gribēju atgriez­ties. Lai kā man arī patiktu Dalanars, Jerika un mana māsīca Joplaja, es tur nekad nejutos kā mājās. Es nezināju, vai kādreiz drīkstēšu atgriez­ties. Biju par to ļoti uztraucies, bet gribēju atgriezties mājās. Nozvērējos sev nekad vairs nezaudēt savaldīšanos un paškontroli.

- Vai priecājies atgriezties mājās?

- Nebija tā kā agrāk, bet pēc pāris pirmajām dienām viss izvērtās vēl labāk, nekā biju gaidījis. Ladromana ģimene bija pametusi Devīto alu, un, viņam neesot blakus kā mūžīgam atgādinājumam, ļaudis drīz vien par to aizmirsa. Nezinu, ko es būtu darījis, ja viņš vēl joprojām tur atrastos. Vasaras sapulcēs jau tā bija diezgan slikti. Vienmēr, kad viņu ieraudzīju, atcerējos to negodu. Nedaudz vēlāk, kad Zolena pirmoreiz atgriezās, paklīda ļaužu runas. Baidījos viņu atkal ieraudzīt, bet tajā pašā laikā to ļoti vēlējos. Eila, es nespēju sev neko padarīt, pat pēc visa notikušā man likās, ka vēl joprojām viņu mīlu. - Jondalara skatiens lūdzās pēc sapratnes.

Atkal piecēlies kājās, jaunais vīrietis sāka soļot. - Bet Zolena bija ļoti mainījusies. Viņa jau bija kļuvusi par augstu zelandoni priesterieni. Viņa bija pilnībā nodevusies Mātes kalpībai. Sākumā negribēju tam ticēt. Pats savām acīm gribēju ieraudzīt, cik ļoti viņa mainījusies, paskatīties, vai viņai vēl saglabājušās kādas jūtas pret mani. Gribēju pabūt ar viņu divatā un biju jau izplānojis, kā to izdarīt. Gaidīju līdz nākamajiem Mātes godināšanas svētkiem. Zolena to droši vien bija uzminējusi. Viņa centās no manis izvairīties, bet tad pārdomāja. Daži ļaudis nākamajā dienā izrādīja sašutumu, kaut ari svētku laikā drīkstēju ar viņu dalīties Baudas veltē. - Jondalars izsmieklā nosprauslājās. - Viņiem nebija, par ko uztraukties. Zolena sacīja, ka joprojām es esot viņai mīļš, viņa man vēlēja visu to labāko, bet mūsu attiecības nebija vairs tādas kā agrāk. Īstenībā viņa mani vairs negribēja.

- Viņas vārdos bija zināma daļa patiesības, - viņš piebilda ar rūgtu ironiju. - Domāju, ka joprojām esmu viņai mīļš. Tagad mēs esam labi draugi, bet Zolena zināja, ko viņa vēlas… un to dabūja. Tagad viņa vairs nav Zolena. Pirms uzsākām Ceļojumu, viņa kļuva par zelandoni, par vadoni visiem tiem, kas kalpo Mātei. Drīz pēc tam mēs ar Tonolanu taisījāmies ceļā. Domāju, ka tas bija iemesls, kāpēc devos prom.

Jondalars atkal aizgāja līdz alas ieejai un palika stāvam, skatoties ārā, pāri salabotajam priekškaram. Arī Eila piecēlās kājās un nostājās viņam blakus. Izjuzdama vēju sejā, jaunā sieviete pievēra acis un ieklausījās Vīnijas vienmērīgajā elpā un Skrējēja daudz nervozākajā sprauslāšanā. Ievilcis dziļi svaiga gaisa malku, Jondalars devās atpakaļ un apsēdās uz paklājiņa pie pavarda, bet vēl negrasījās doties pie miera. Eila vi­ņam sekoja, paņēma lielo ūdens somu, ielēja ūdeni vārāmajā grozā un ielika pavardā akmeņus uzkarsēties. Izskatījās, ka jaunais vīrietis vēl nav gatavs iet gulēt. Viņš vēl nebija beidzis savu stāstu.

- Labākais, kas mani mājās gaidīja, bija Tonolans, - viņš atsāka savu stāstu. - Kamēr biju prom, jaunākais brālis bija izaudzis, un, kad atgrie­zos, kļuvām par labiem draugiem un sākām visu ko darīt kopā…

Jondalars apklusa, un viņa sejā iegūla sāpes. Eila atcerējās, cik smagi viņš bija pārdzīvojis brāļa nāvi. Ar sagumušiem pleciem, galīgi iztuk­šots un pārmocījies, viņš smagi nozvēlās Eilai blakus, un jaunā sieviete saprata, cik mokoši viņam ir runāt par pagātni. Viņa nebija sapratusi, kāpēc viņš par to bija sācis runāt, bet skaidri apzinājās, ka Zelandoni vīrieti kaut kas mainās.

- Eila, kā tu domā, vai atpakaļceļā mēs nevarētu sameklēt… to vietu, kur Tonolans… tika nogalināts? - viņš jautāja aizlūstošā balsī, pagriez­damies pret sievieti ar asaru pilnām acīm.

- Nezinu gan, vai atradīsim, bet varam pamēģināt. - Ielikusi ūdenī vēl pāris sakarsēto akmeņu, jaunā zāļu sieva sagatavoja nomierinošu tēju.

Pēkšņi Eila atcerējās, kādas bailes un uztraukumu bija piedzīvojusi tajā pirmajā naktī savā alā, kad bija pārveduši savainoto Jondalaru, jo nebija pārliecināta, vai viņš izdzīvos. Toreiz viņš murgos bija saucis savu brāli, un, kaut arī Eila vēl nesaprata viņa valodu, tomēr nojauta, ka viņš sauc pēc nogalinātā vīrieša. Pēc tam kad sievietei beidzot izdevās viņam izskaidrot, ka brālis ir miris, Jondalars sabruka viņas rokās un izraudāja savas skaudrās sāpes.

- Tajā pirmajā naktī tavā alā, kad raudāju, vai zini, cik ilgi nebiju to darījis? - viņš jautāja, izbiedēdams Eilu, it kā būtu uzminējis, ko viņa bija domājusi, bet viņš taču runāja par Tonolanu. - Nebiju raudājis kopš tās reizes, kad māte man paziņoja, ka jādodas prom. Eila, kāpēc Tonolanam bija jāmirst? - jaunais vīrietis jautāja aizžņaugtā, lūdzošā balsī. - Tonolans bija jaunāks par mani! Viņš nedrīkstēja mirt tik jauns. Es nespēju pārdzīvot un samierināties ar viņa nāvi. Tiklīdz sāku par to domāt, tā nespēju rimties. Eila, nezinu, ko būtu iesācis, ja tu toreiz nebūtu mani atradusi. Nekad iepriekš nebiju tev to sacījis. Man bija kauns, jo… jo atkal zaudēju savaldīšanos.

- Jondalar, nav jākaunas ne par bēdām, ne… arī par mīlestību.

Jaunais vīrietis atkal vērās tālumā. - Tu tā domā? - Viņa balsī ieska­nējās pašnicinājums. - Arī ne tad, ja to izmanto savtīgos nolūkos un tādējādi sāpini kādu citu?

Eila izbrīnā sarauca pieri.

Pagriezies viņš atkal skatījās ugunī. - Tajā vasarā, kad atgriezos, Vasaras sapulcē mani izvēlējās Pirmās baudas rituālam. Biju uztraucies; vairums vīriešu par to uztraucas. Uztraucos par to, vai nesavainošu sievieti, jo neesmu nekāds mazais vīrelis. Tādās reizēs allaž ir arī novē­rotāji, kas pārliecinās, vai meitene patiešām padarīta par sievieti un vai nav savainota. Vīrieši parasti uztraucas, vai spēs pierādīt savu vīrietību, un, ja to nespēj, tad ceremonijas organizētājiem pēdējā brīdī jāmeklē kāds cits, un šis nespējīgais vīrietis izjūt lielu apkaunojumu. Daudz kas var notikt. Man jāsaka paldies zelandoni. - Jondalars sarkastiski iesmējās. - Viņa paveica tieši to, kas doni - sievietei - jādara. Viņa deva man padomu… un tas palīdzēja. Bet tajā naktī es domāju par Zolenu, nevis centīgo zelandoni. Tad, ieraudzījis pārbiedēto meiteni, sapratu, ka viņa ir nobijusies vēl vairāk par mani. Viņa patiešām pārbijās, kad ieraudzīja manu piebriedušo locekli; daudzas sievietes pirmajā reizē nobīstas. Bet es atcerējos, ko Zolena bija man mācījusi - kā sievieti tam sagatavot, kā sevi apvaldīt un kontrolēt, kā savu partneri iepriecināt. Viss beidzās brīnišķīgi, redzēju, kā viņa no nobijušās un nervozas mei­tenes kļūst par atvērtu un gribošu sievieti. Tonakt viņa bija tik pateicīga un mīloša… domāju, ka esmu tajā meitenē iemīlējies.

Jondalars aizvēra acis, un Eila atkal ieraudzīja pēdējā laikā tik bieži redzēto sāpju rievu viņa pierē. Tad viņš atkal pielēca kājās un sāka so­ļot pa alu. - Es nekad negūstu mācību! Jau nākamajā dienā zināju, ka viņu nemīlu, bet jaunā sieviete bija manī iemīlējusies! Viņa nedrīkstēja manī iemīlēties, tāpat kā es nedrīkstēju iemīlēties savā doni - sievietē. Man bija dots uzdevums padarīt viņu par sievieti, iemācīt, kas ir Bau­das velte, nevis likt sevī iemīlēties. Centos neaizvainot viņas jūtas, bet redzēju jaunās sievietes vilšanos, kad beidzot liku viņai to saprast.

Nākot atpakaļ no alas ieejas, jaunais vīrietis apstājās Eilas priekšā un gandrīz vai viņai uzkliedza: - Eila, padarīt meiteni par sievieti ir cienījams darbs, tas ir pienākums un liela atbildība, un es jau atkal gandrīz biju to apgānījis! - Viņš atsāka soļot. - Tā nebija pēdējā reize. Biju sev nosolījies vairs nekad to nedarīt, bet nākamajā reizē viss atkār­tojās tieši tāpat. Atkal centos sev iestāstīt, ka šo lomu vairs nemūžam neuzņemšos, neesmu to pelnījis. Bet nākamajā reizē, kad mani izvēlējās, nespēju pateikt nē. Es to gribēju. Mani bieži izvēlējās, un es jau sāku ilgoties pēc tās pirmās nakts mīlestības un sirsnīgajām jūtām, kaut ari jau nākamajā dienā sevi ienīdu par to, ka šis jaunās sievietes un Mātes cienījamo rituālu izmantoju savtīgos nolūkos.

Apstājies Jondalars pieķērās pie viena no stabiem, kur Eila kaltēja zāļu tējas, un paskatījās viņā. - Bet pēc pāris gadiem sapratu, ka kaut kas nav tā, kā vajag, un apjautu, ka Māte mani soda. Mana vecuma vīrieši meklēja sev dzīvesbiedres, iekārtojās uz dzīvi, lepojās ar sava pavarda bērniem. Bet es nespēju atrast sievieti, kuru varētu tā mīlēt. Pazinu daudzas sievietes, man patika uzturēties viņu sabiedrībā un dalīties Baudas veltē, bet es izjutu mīlestības jūtas tikai Pirmās baudas rituāla laikā, kad to nedrīkstēju… un tikai tajā vienā naktī. - Jaunais vīrietis nolieca galvu.

Izdzirdējis klusus smieklus, viņš satrūcies pacēla galvu. - Ak, Jonda­lar! Bet galu galā tu taču iemīlējies. Tu taču mīli mani, vai ne? Vai tad tu nesaproti? Tu netiki sodīts. Tu gaidīji mani. Es jau tev teicu, ka mans totēms aizveda mani pie tevis, varbūt tas bija arī Mātes pirksts, bet tev bija jānoiet garš ceļš. Tev bija jāgaida. Ja tu būtu jau agrāk iemīlējies, tad nekad šeit nenokļūtu. Tad nekad nebūtu mani atradis.

"Vai tā varētu būt taisnība?" Jondalars pie sevis domāja. Viņš gribēja tam ticēt. Pirmo reizi pēc šiem daudzajiem gadiem jaunais vīrietis juta, ka smagais slogs nokrīt no viņa pleciem, dvēsele kļūst vieglāka un sirdi ataust cerība. - Un kā tad ar Zolenu, manu doni - sievieti?

- Nedomāju, ka rīkojies nepareizi, viņā iemīlēdamies, bet arī tad, ja tas bija pretrunā ar jūsu tradīcijām, tu jau tiki par to sodīts, Jondalar. Tevi aizsūtīja prom no mājām. Tagad viss ir beidzies. Tev nav tas sev visu laiku jāatgādina un sevi par to jāsoda.

- Bet jaunās sievietes Pirmās baudas rituālā, kas…

Eilas sejas izteiksme kļuva skarba. - Jondalar, vai tu maz zini, cik tas ir šausmīgi, kad pirmajā reizē tevi paņem ar spēku? Vai tu zini, kā ir ienīst un to visu paciest, kas nekādā ziņā nav saistīts ar Baudas velti, bet ir sāpīgi un pazemojoši? Varbūt tu nedrīkstēji šajās sievietēs iemīlēties, bet viņām noteikti bija brīnišķīga sajūta, kad izturējies ar maigumu, un viņas iepazina Baudas velti, kuru tu tik lieliski māki sa­gādāt, un pirmo reizi viņas sajutās mīlētas. Ja tu viņām sniedzi kaut mazumiņu no tā, ko sniedz man, tad viņām paliks brīnišķīgas atmiņas, ko nest sev līdzi visu atlikušo mūžu. Ak, Jondalar! Tu taču nenodarīji viņām pāri. Tu izdarīji tieši to, kas bija jādara. Kā tu domā, kāpēc tevi tik bieži izvēlējās?

Tas smagums un pašnicinājums, ko viņš bija sevī nesis un tik dziļi noglabājis, sāka attālināties. Jaunais Zelandoni vīrietis sliecās domāt, ka varbūt tur slēpās viņa dzīves jēga, ka varbūt sāpīgajām bērnības atmiņām bija kāda jēga. Grēksūdzes katarsē viņš sāka saredzēt to, ka varbūt viņa darbības nav bijušas tik nosodāmas, kā pats bija domājis, varbūt viņš bija noderīgs - un viņš gribēja justies noderīgs.

Bet bija tik grūti atbrīvoties no emocionālās bagāžas, ko jaunais vīrietis tik ilgi bija nesis uz saviem pleciem. Jā, viņš beidzot bija at­radis sievieti, kuru spēj mīlēt, un tā bija taisnība, ka Eilā bija viss, ko viņš jebkad bija vēlējies, bet ja nu mājās viņa sāks visiem stāstīt, ka ir uzaugusi pie plakangalvjiem? Vai vēl ļaunāk, ka viņai ir jauktu garu dēls - pretīgs radījums? Vai tādā gadījumā arī viņš pats netiks nozākāts kopā ar viņu par to, ka pārvedis mājās tādu sievieti? No šīs domas Jondalars nosarka.

Vai attiecībā pret Eilu tas bija taisnīgi? Ja nu viņa cilts Eilu noraida un apvaino? Un ja nu viņš nespēs viņu aizstāvēt? Un ja nu viņš ļaus pārējiem tā rīkoties? Jaunais vīrietis nodrebinājās. Nē, viņš pieņēma lēmumu. Viņš nevienam neļaus Eilai to nodarīt. Viņš mīl šo sievieti. Bet ja nu tomēr tā notiek?

Kāpēc tieši Eila bija tā, kuru viņš iemīlēja? Viņas paskaidrojums šķita pārāk vienkāršs. Viņas uzskats par to, ka Lielā Māte viņu sodīja par zaimošanu, nevarēja būt tik vienkāršs. Varbūt Eilai bija taisnība, var­būt Doni bija viņu aizvedusi pie viņas, bet vai tad tas nebija sods, ka šī skaistā sieviete, kuru viņš mīl, nebūs viņa ļaudīm pieņemama tāpat kā tā pirmā sieviete, ko viņš mīlēja? Vai tad tā nebija ironija, ka šī sieviete, kuru viņš beidzot bija atradis, ir izstumtā, kas dzemdējusi pretīgu radījumu?

Bet arī Mamuti pārstāvēja līdzīgus uzskatus, un tie nebija viņu norai­dījuši. Lauvas apmetne grasījās pieņemt Eilu savā pulkā, pat zinādami, ka viņu uzaudzinājuši plakangalvji. Viņi savā apmetnē bija pieņēmuši jauktu garu bērnu. Varbūt viņam nevajadzētu Eilu ņemt sev līdzi uz mājām? Varbūt viņa būs laimīgāka, ja paliks Mamutu ciltī? Varbūt arī viņam vajadzētu palikt un ļaut Talijai viņu pieņemt un kļūt par Mamutu cilts piederīgo? Jondalara piere sadrūma. Bet viņš nebija Mamutu cilts loceklis. Viņš nāca no Zelandoni ļaudīm. Mamuti bija labi ļaudis, un viņu tradīcijas bija līdzīgas, bet viņi nebija Jondalara cilts. Ko gan viņš Eilai varētu šeit piedāvāt? Viņš nebija šīs cilts piederīgais, šeit nebija ne viņa ģimenes, ne radu. Bet ko viņš varēs Eilai piedāvāt, kad pārvedīs viņu mājās?

Jondalars jutās tik daudzu pretrunu nomocīts un galīgi iztukšots. Eila redzēja, kā jaunā vīrieša seja atslābst un pleci sadugst.

-Jondalar, ir jau vēls. Iedzer šo tēju, un iesim gulēt, - Eila piedāvāja, pasniegdama viņam krūzīti.

Pamājis viņš iedzēra silto tēju, noģērbās un ieritinājās kažokādās. Eila apgūlās viņam blakus un vēroja, kā grumbas pierē atslābst un izlīdzinās un elpa kļūst dziļa un vienmērīga, bet pašai viņai miegs vēl nenāca. Jondalara ciešanas bija jauno sievieti satraukušas. Viņa prie­cājās, ka bija uzzinājusi par viņu vairāk un viņš bija pastāstījis par saviem jaunības gadiem. Viņa jau sen bija nojautusi, ka kaut kas dziļi dvēselē sagādā viņam ciešanas, un ir iespējams, ka izrunāšanās viņa sirdi nedaudz atvieglojusi, tomēr vēl joprojām kaut kas viņu nospieda. Jondalars nebija izstāstījis visu, un Eila tādēļ ļoti uztraucās.

Cenzdamās jauno vīrieti netraucēt, viņa gulēja nomodā, vēlēdamās, kaut spētu iemigt. Cik daudz nakšu šajā alā viņa bija pavadījusi vientu­lībā, nespēdama aizmigt! Tad pēkšņi viņa atcerējās par apmetni. Klusām izslīdējusi no gultas, Eila pavandījās pa savu somu un, izvilkusi mīkstu vecas ādas gabalu, piespieda to pie vaiga. Šī bija viena no tām lietām, kuru jaunā sieviete bija paņēmusi līdzi, aizejot no zemestrīces izpos­tītās klana alas. Šo ādas gabalu viņa bija izmantojusi Durka nešanai, atbalstot to uz gūžas, kad dēls vēl bija bijis zīdainis. Jaunā sieviete nezināja, kāpēc bija to paņēmusi līdzi. Tā nebija pirmās nepiecieša­mības lieta, tomēr, dzīvojot vienatnē, viņa jau vairākas reizes bija ar to sevi ieaijājusi miegā. Bet tas nekad nebija noticis pēc tam, kad bija ieradies Jondalars.

Savīstījusi mīksto, veco ādas gabalu, viņa to aptina sev apkārt ap vēderu. Tad, aizvērusi acis, Eila iemiga.

- Mantu ir par daudz, pat lai tās sakrautu velkamajā platformā un saliktu vācamajos grozos Vīnijai uz muguras. Lai to visu aizvestu, man vajadzīgi divi zirgi! - Eila bija sašutusi, skatīdamās uz daudzajiem sai­ņiem un glīti sasietajiem priekšmetiem, kurus bija gribējusi ņemt sev līdzi. - Man daudz kas būs jāatstāj alā, bet esmu jau vairākas reizes visu pārskatījusi, nezinu, ko vēl lai atstāju. Pavērusies apkārt, Eila centās sameklēt kādu lietu, kas atrisinātu šo dilemmu.

Ala tagad izskatījās pamesta. Viss vērtīgais, ko viņi nespēja paņemt līdzi, bija salikts atpakaļ slēptuvēs un glabātavās, ja nu kādu dienu viņi izdomātu pēc šīm mantām atbraukt, tomēr ne viens, ne otrs neticēja, ka kādreiz tas varētu notikt. Vienīgais, kas alā bija palicis, bija dažādu atlieku kaudze. Pat tēju žāvējamais āķis stāvēja galīgi tukšs.

- Tev ir divi zirgi. Žēl gan, ka nevari tos abus izmantot, - Jondalars sacīja, skatīdamies uz abiem zirdziņiem, kas pie alas ieejas stāvēja savā vietā un gremoja sienu.

Prātodama Eila nopētīja abus zirgus. Jondalara komentārs bija izrai­sījis viņā pārdomas. - Es joprojām Skrējēju uztveru kā Vīnijas kumeļu, bet viņš jau augumā izaudzis tikpat liels kā māte. Varbūt arī viņš varēs panest kādu vieglāku kravu?

Eilas teiktais uzreiz izraisīja Jondalarā interesi. - Es jau biju par to domājis. Kad Skrējējs būs tik pieaudzis, lai darītu dažas no tām lietām, ko dara Vīnija, kā tu viņam tās iemācīsi? Kad tu pirmoreiz izjāji ar Vīniju? Un kā tu par to iedomājies?

Eila pasmaidīja. - Reiz kādu dienu skrēju ar viņu pa pļavu un vēlējos, kaut varētu tikt uz priekšu tikpat ātri kā mana draudzene, un tad pēkšņi man ienāca prātā tā ideja. Sākumā Vīnija bija nobijusies un sāka skriet, bet viņa mani pazina. Piekususi viņa apstājās, un izskatījās, ka ķēvei nav nekādu iebildumu. Tas bija burvīgi! Tā bija skriešana vēja ātrumā!

Jondalars vēroja Eilu: atceroties savu pirmo izjādi, jaunās sievietes acis mirdzēja un, domājot par tā brīža satraukumu, elpa kļuva saraus­tīta. Arī viņš pats jutās tieši tāpat, kad Eila viņam pirmo reizi atļāva izjāt ar Vīniju, un saprata viņas izjūtas. Pēkšņi viņu pārņēma alkas pēc Eilas. Viņš nekad nebeidza brīnīties, kā viņam tik viegli un negaidīti uznāk vēlēšanās viņu iegūt. Bet jaunās sievietes domas bija pievērstas Skrējējam.

- Interesanti, cik ilgs laiks viņam nepieciešams, lai pierastu nest kravas uz muguras? Sākumā es vienkārši jāju uz Vīnijas, pirms sāku viņai mugurā kraut dažādas kravas, bet tam nevajadzēja ilgu laiku. Bet, ja Skrējējs sāktu ar vieglu kravu pārnēsāšanu, tad vēlāk viņam būtu vieglāk pierast pie jātnieka uz savas muguras. Paskatīsimies, vai neatradīšu kaut ko, ar ko sākt viņu pie tā pieradināt.

Parakņājusies pa atlieku kaudzi, Eila izvilka ārā pāris zvērādu, dažus grozus, akmeņus, kurus bija lietojusi, ar smiltīm pulējot bļodas un krama darbarīkus, un nūjas, uz kurām bija atzīmējusi nodzīvoto dienu skaitu ielejas alā.

Turēdama rokā nūju, uz bridi jaunā sieviete aprima, uzlikdama katras rokas visus pirkstus uz pirmajām atzīmēm, kā sen atpakaļ Krebs bija viņai mācījis. Atceroties Krebu, viņai kaklā iesprūda kunkulis. Jonda­lars bija saskaitījis šīs atzīmes un izrēķinājis, cik ilgu laiku viņa bija pavadījusi alā, un ar saviem skaitāmajiem vārdiem palīdzējis izrēķināt, cik Eilai tagad gadu. Toreiz, vasaras sākumā, viņa bija septiņpadsmit gadus veca; vēlā ziemā vai pavasarī viņa pieskaitīs vēl vienu gadu klāt. Jondalars bija teicis, ka viņam ir divdesmit viens gads, un smejoties sevi nosaucis par vecu vīru. Pirms trijiem gadiem viņš bija uzsācis savu Ceļojumu tajā pašā laikā, kad Eila pameta klanu.

Savākusi atlieku kaudzē atrastās mantas, jaunā sieviete devās ārā no alas un uzsvilpa, lai Vīnija un Skrējējs viņai seko. Laukā abi veltīja laiku, glāstot un beržot jauno kumeļu. Tad Eila pacēla kādu zvērādu. Atļāvusi kumeļam to apostīt un pakošļāt, viņa ar to paberzēja Skrējēja muguru. Tad, uzmetusi to jaunajam zirgam uz muguras, to tur atstāja. Ar zobiem parāvis aiz stūra, kumeļš to novilka nost, pēc tam aiznesa Eilai, lai vēlreiz tāpat paspēlētos. Viņa vēlreiz uzlika ādas gabalu vi­ņam uz muguras. Nākamreiz Jondalars to uzlika atpakaļ, kad jaunā sieviete bija aizņemta ar garas virves savīšanu, no kuras vēlējās kaut ko uzmeistarot. Uzmetuši ādas gabalu uz Skrējēja muguras, viņi vēl vairākas reizes ļāva tam to nogrūst. Ar interesi vērodama notiekošo, Vīnija iezviedzās un arī izpelnījās uzmanību.

Nākamreiz, kad Eila uzlika kumeļam mugurā ādas gabalu, viņa uz­meta arī pagaru virvi, kas sniedzās tam zem vēdera, un ar to piesēja ādas gabalu. Šoreiz, kad Skrējējs ar zobiem gribēja to noraut, tā uzreiz nepadevās. Sākumā viņam tas nepatika, un jaunais zirgs, pacēlies uz pakaļkājām, mēģināja to nokratīt, bet tad, atradis brīvi karājošos virves galu, sāka ar zobiem to raustīt. Griežot virvi uz riņķi, viņš atrada mez­glu un ar zobiem to knibināja tik ilgi, līdz atsēja. Paņēmis ādas gabalu zobos, kumeļš to nometa Eilai pie kājām, tad devās pēc virves. Eila un Jondalars smējās, kad Skrējējs, pacēlies pakaļkājās un galvu izslējis, lielījās ar savu varoņdarbu.

Jaunais zirgs ļāva Jondalaram vēlreiz uzsiet viņam uz muguras ādas gabalu un pastaigājās ar to, pirms atkal ķērās pie mezgla atpiņķēšanas un ādas gabala nomešanas spēles. Bet drīz vien jau izskatījās, ka viņš zaudē interesi. Eila vēlreiz piesēja viņam ādas gabalu, un Skrējējs ļāva tam palikt mugurā, kamēr jaunā sieviete-viņu glāstīja un runājās ar viņu. Pēc tam Eila pasniedzās pēc treniņu nolūkam izgatavotās ierīces, ko pati bija konstruējusi, - diviem groziem, kas nokarājās katrs savā pusē pie dzīvnieka sāniem; tajos bija salikti akmeņi un ārā izslējušās nūjas, lai šī ierīce atgādinātu velkamās platformas priekšgalu.

Eila uzmeta šo konstrukciju Skrējējam uz muguras. Pieglaudis ausis, jaunais zirgs paskatījās atpakaļ. Viņš nebija pieradis pie smaguma uz muguras, bet cilvēki pie viņa tik bieži bija piekļāvušies un apmīļojuši viņu, ka bija radis izjust spiedienu un svaru. Tās nebija pilnīgi nepazīs­tamas izjūtas, bet pats svarīgākais bija tas, ka viņš sievietei uzticējās tāpat, kā viņa mamma to darīja. Atstājusi nastu Skrējējam uz muguras, Eila viņu paglāstīja, pakasīja, aprunājās un tad kopā ar ādu un striķi noņēma to nost. Apostījis savu kravu, kumeļš par to vairs neizrādīja nekādu interesi.

- Varbūt mums nāksies palikt kādu lieku dienu, lai Skrējēju pie tā pieradinātu, un es vēlreiz rūpīgi izrevidēšu visas mantas, bet man lie­kas, ka izdosies, - Eila sacīja, priekā starodama, kad abi devās atpakaļ uz alu. - Varbūt viņš vēl nevarēs vilkt kravu uz kārtīm un velkamās platformas, kā to dara Vīnija, bet domāju, ka uz muguras Skrējējs varēs šo to panest.

- Ceru, ka labais laiks vēl pāris dienu noturēsies, - Jondalars pie­bilda.

- Jondalar, ja mēs nejāsim, tad varam aizvest zirgu mugurās pa siena čupiņai. Es tās cieši piesēju, - Eila sacīja, uzsaukdama jaunajam vīrietim, kas pēdējo reizi pārmeklēja akmeņaino upmalu, vai neatradīs vēl kādu uguns akmeni. Arī zirgi bija nokāpuši upmalā. Vīnija, kurai bija pielāgota piekrauta velkamā platforma, uz muguras vācamie grozi un pakaļgalā piesiets ar ādu apsegts sainis, pacietīgi gaidīja. Skrējējs bija nemierīgāks: viņam gar sāniem nokarājās divi grozi un uz mugu­ras - neliela krava. Kumeļš vēl joprojām nebija pieradis nest kaut ko uz muguras, bet stepes zirgs bija īpaša suga - muskuļains un spēcīgs, pieradis dzīvot savvaļā, un ļoti stiprs.

- Domāju, ka esi viņiem paņēmusi graudus, kāpēc vēl vajadzīgs siens? Laukā vēl ir gana daudz zāles, zirgi nespēs to noēst.

- Bet, ja nu uznāk sniegs un zāles virskārta pārklājas ar sērsnu, tad ir grūti to izkašāt ārā un barošana ar plikiem graudiem var uzpūst vi­ņiem vēderu. Būs labi, ja pa rokai būs pāris dienu siena norma. Ziemā zirgi var nomirt badā.

- Eila, tu taču nepieļausi, ka zirgi nomirst bada nāvē, tad jau tu drīzāk pati salauzīsi ledu un savām rokām izvilksi ārā zāli, - Jondalars smiedamies atbildēja, - bet man vienalga, vai ejam kājām vai jājam. - Jaunā vīrieša smaids izdzisa, kad viņš pavērās augšup uz skaidrajām, zilajām debesīm. - Līdz nokļūsim atpakaļ, paies daudz ilgāks laiks nekā šurpceļā, īpaši jau ar tik apkrautiem zirgiem.

Turēdams rokās vēl trīs nekaitīga izskata akmeņus, Jondalars sāka kāpt augšup pa stāvo taciņu uz alu. Sasniedzis alas ieeju, viņš atrada Eilu stāvam ar asarām acīs. Ielicis dzelzs pirītus maisā, kas stāvēja blakus ceļasomai, viņš nostājās jaunajai sievietei līdzās.

- Tās bija manas mājas, - viņa sacīja, pārņemta ar zaudējuma izjūtu, kad bija pienācis pēdējais aiziešanas brīdis. - Tās bija manis pašas mā­jas. Šeit mani atveda Alu Lauvas totēms, parādīja man zīmi. - Viņa pasniedzās pēc mazā ādas maisiņa, kuru nēsāja aukliņā ap kaklu. - Es biju vientuļa. Bet šeit es darīju to, ko gribēju un kas man bija jādara. Tagad Alu Lauvas gars grib, lai dodos prom. Viņa paskatījās uz garo, slaido vīrieti, kas stāvēja blakus. - Kā tu domā, vai mēs vēl kādreiz šeit atgriezīsimies?

- Nē, - Jondalars atbildēja, viņa balsī ieskanējās tukša, metāliska skaņa. Skatīdamies mazajā alā, jaunais vīrietis domās redzēja citu vietu un citu laiku. - Pat tad, ja atgriezies tajā pašā vietā, tā vairs nekad nav tāda pati.

- Tad kāpēc tu gribi atgriezties savā ciltī, Jondalar? Kāpēc tev nepa­likt un nekļūt par Mamutu cilts locekli? - viņa jautāja.

- Es nevaru palikt. To ir grūti izskaidrot. Es zinu, ka tāpat vairs ne­kad nebūs kā agrāk, bet Zelandoni ir mana cilts. Gribu viņiem parādīt uguns akmeņus. Gribu viņiem parādīt, kā medīt ar pīķu metēju. Gribu parādīt, ko var izdarīt ar kramu, kad tas ir uzkarsēts. Visas šīs lietas ir svarīgas un vērtīgas, un tās var nest lielu labumu. Gribu to visu aiznest savai ciltij. - Paskatījies zemē, Jondalars pieklusināja balsi. - Gribu, lai, paskatīdamies uz mani, viņi saprastu, ka arī es esmu kaut ko vērts.

Palūkojusies Jondalara izteiksmīgajās un uztrauktajās acīs, Eila vē­lējās, kaut spētu viņu atbrīvot no tur redzamajām sāpēm. - Vai tad ir tik svarīgi, ko viņi domā? Vai nav svarīgāk, ka pats zini, kas esi? - viņa jautāja.

Tad Eila atcerējās, ka Alu Lauva ir arī Jondalara totēms, varenā dzīv­nieka gars bija vīrieti izvēlējies tieši tāpat, kā bija izvēlējies Eilu. Jaunā sieviete zināja, ka nav viegli sadzīvot ar tik spēcīgu totēmu, pārbaudī­jumi bija grūti, bet veltes un zināšanas, kas nāca tam visam līdzi, bija to vērtas. Krebs bija Eilai stāstījis, ka Lielais Alu Lauva nekad neizvēlas tādu cilvēku, kas nav tā vērts.

Šoreiz viņiem nebija uz viena pleca nesamās Mamutu cilts ierastās somas, bet abi jaunieši uzcēla plecos smagas ceļojuma somas, līdzī­gas tai, ko Jondalars kādreiz bija lietojis, - ar lencēm pār pleciem un nesamas uz muguras. Abi pārliecinājās, ka silto jaku kapuces ir viegli uzliekamas un noņemamas. Eila bija somām pievienojusi arī galvas balstus, kurus varēja nēsāt, apsietus ap pieri, ja tā vēlējās, tomēr pati jaunā sieviete parasti atbrīvojās no galvas balstiem, tā vietā viņa labāk ap galvu apsēja savu ierasto lingu. Mugursomās bija sapakots ēdiens, uguns iekuršanas materiāli, telts un guļamādas.

Jondalars vēl papildus nesa divus pamatīgus krama gabalus, kurus bija rūpīgi atlasījis no tiem daudzajiem, kurus atrada krastmalā, un ari maisu, pilnu ar uguns akmeņiem. Atsevišķā turētājā, kas bija piestipri­nāts pie somu sāniem, abiem atradās pīķi un pīķu metējs. Eila maisiņā nesa dažus atlasītus labus sviežamos akmeņus, un zem siltās jakas aukliņā ap vidukli bija piesieta zāļu sievas ūdrādas soma ar zālītēm.

Siens, kuru Eila bija sapresējusi apaļā ķīpā, bija piestiprināts ķēvei uz muguras. Ar kritisku aci nopētījusi abus zirgus, jaunā sieviete pārbaudīja viņu kājas, stāju un kravu, lai pārliecinātos, ka tie nav pārslogoti. Pēdējo reizi paskatījušies augšup uz stāvo taciņu, viņi uzsāka gājienu pa garo ieleju, Vīnija sekoja Eilai, Jondalars veda Skrējēju pavadā. Viņi šķērsoja mazo upīti tajā vietā, kur bija izveidojusies dabiskā akmens pāreja. Eila bija domājusi atvieglot Vīnijas nastu, lai tiktu augšā pa grants nosēto nogāzi, bet spēcīgā ķēve to pievārēja bez jebkādām grūtībām.

Tikusi augšā rietumu stepē, Eila devās pa citu ceļu, nekā viņi bija nākuši šurp. Nogriezušies nepareizi, viņa gāja atpakaļ, līdz atrada to, ko bija meklējusi. Beidzot karavāna nonāca pie bezizejas kanjona, kas bija piebiris pilns ar milzīgiem, šķautņainiem akmeņiem, kuri bija atdalījušies no kanjona kristāliskā granīta sienām, ko nebija žēlojis laika, sala un karstuma zobs. Eila vēroja, vai Vīnija neizrādīs kādas nervozitātes pazīmes - šis kanjons reiz bijis alu lauvu mājoklis -, tad karavāna iegāja iekšā un devās uz tālāko galu, kur atradās ar irdenu granti nosēta nogāze.

Kad Eila šeit atrada abus brāļus, Tonolans jau bija miris, bet Jondalars - nāvīgi ievainots. Izņemot lūgumu Alu Lauvas garam pavadīt mirušo vīrieti uz viņsauli, jaunajai sievietei nebija laika apbedīšanas rituāliem, bet viņa ari nevarēja atstāt mirušā ķermeni zvēriem saplosīšanai. Aiz- vilkusi līķi uz kanjona tālāko galu un pēc sviras principa izmantojot smagu pīķi, kas bija darināts pēc klana vīru pīķu parauga, viņa pacēla kādu klintsbluķi, aiz kura bija uzkrājušies lieli akmeņi un irdena grants. Eila bija sērojusi, kad grants un akmeņi apraka nedzīvo, asiņaino vīrieti, kuru viņa nekad nebija pazinusi un nekad arī vairs neiepazīs, - vīrieti, kas bija līdzīgs viņai pašai, Citu vīrieti.

Apstājies kanjona klints pakājē, Jondalars vēlējās, kaut viņš kaut kā spētu apliecināt un atzīmēt sava brāļa atdusas vietu. Iespējams, Doni jau bija viņu atradusi, ja tik ātri bija aizsaukusi pie sevis, bet viņš zināja, ka zelandoni centīsies atrast Tonolana gara atdusas vietu un palīdzēt tam pārcelties uz citu pasauli. Bet kā lai viņš pastāsta, kur tā vieta atrodas? Viņš pats nekad nebūtu to atradis.

- jondalar? - Eila ierunājās. Paskatījies uz viņu, jaunais vīrietis pa­manīja, ka viņai rokā ir mazs ādas maisiņš. - Tu man stāstīji, ka tava brāļa garam vajadzētu atgriezties pie Doni. Es nepazīstu Lielās Zemes Mātes paņēmienus, bet pārzinu klana totēmu garu pasauli. Es lūdzu savam Alu Lauvam, lai pavada tavu brāli uz to pasauli. Varbūt tā ir tā pati vieta, vai varbūt Lielā Zemes Māte zina to vietu? Alu Lauva ir spēcīgs totēms, un tavam brālim ir laba aizsardzība.

- Paldies, Eila. Zinu, ka izdarīji to labāko, ko spēji.

- Varbūt tu to nesaproti, tāpat kā es neizprotu Doni, bet Alu Lauva tagad ir arī tavs totēms. Viņš tevi izvēlējās, tāpat kā izvēlējās mani; viņš tevi iezīmēja, tāpat kā iezīmēja mani.

- Tu jau to man agrāk stāstīji. īsti nesaprotu, ko tas nozīmē.

- Kad Alu Lauva izvēlējās mani, viņam bija jāizvēlas ari tevi. Tikai tāds vīrietis, kuram ir Alu Lauvas totēms, ir pietiekami spēcīgs sie­vietei ar tādu pašu totēmu, bet ir vēl kas, kas tev jāzina. Krebs man allaž sacīja, ka nav viegli sadzīvot ar tik spēcīgu totēmu. Viņa Gars tevi pārbaudīs, un tu zini, ka esi tā vērts. Būs ļoti grūti, bet tu iegūsi vairāk, nekā apzinies. - Eila pastiepa mazo ādas maisiņu. - Uztaisīju tev amuletu. Tev nav tas jānēsā ap kaklu kā man, bet allaž turi šo maisiņu sev klāt. Ieliku tajā sarkanā okera gabaliņu, lai tajā būtu tava gara daļiņa, kā arī tava totēma daļiņa, bet, manuprāt, tavā amuleta maisiņā jāieliek vēl viena lieta.

Jondalars sarauca pieri. Viņš negribēja Eilu aizvainot, bet nebija pār­liecināts, ka vēlas nēsāt klana totēma amuletu.

- Paņem kādu akmens gabaliņu no sava brāļa kapa. Tajā mājos viņa gara daļiņa, un tu varēsi to aiznest saviem ļaudīm.

Apjukuma rievas jaunā vīrieša pierē kļuva vēl dziļākas, tad pēkšņi izzuda. Nu, protams! Tas varētu palīdzēt zelandoni atrast šo vietu garu izsaukšanas transā. Varbūt klana totēmos slēpās kas vairāk, nekā viņš saprata? Galu galā - vai tad Doni neradīja garus arī visiem dzīvnie­kiem?

- Eila, kā tu tik precīzi zini, kas jādara? Kā tu tik daudz iemācījies pie tiem cilvēkiem, kur uzaugi? Labi, es šcf maisiņu paturēšu un ielikšu tajā arī kādu akmeni no Tonolana kapa, - viņš piekrita.

Jondalars paskatījās uz asi šķautņainajiem akmeņiem, kas neregulāri bija izkaisījušies pa kanjona nogāzi, tie bija radušies to pašu spēku ietekmē, kas bija atšķēluši akmens gabalus un bluķus no stāvajām kanjona sienām. Pēkšņi kāds akmens, pakļaudamies kosmosa gravitā­cijas spēkiem, kopā ar pārējo akmeņu nogruvumu pieripoja tieši pie Jondalara kājām. Viņš to pacēla. No pirmā skatiena tas līdzinājās visām pārējām nekaitīgajām salūzušā granīta un nogulumiežu atlūzām. Bet, pagriezis to otrādi, jaunais vīrietis pārsteigumā pamanīja spīdīgu opa- lescenci [6] tajā vietā, kur akmens bija pārlūzis.

Kvēlojoša sarkana gaisma mirdzēja no pienaini baltā akmens sirds, kad to pagrieza uz vienu un otru pusi, saulē uzdzirkstīja zilas un zaļas vizuļojošas strēles.

- Eila! Paskaties! - Jondalars iesaucās, rādīdams mazo opāla gabaliņu. - No akmens vienas puses tas nemaz nav redzams. Var nodomāt, ka tas ir parasts akmens, bet paskaties šeit, kur tas ir nolūzis. Izskatās, ka dziļi no akmens dzīlēm nāk dažādas krāsas, un tās ir tik spilgtas. Tas izskatās gluži kā dzīvs!

- Varbūt tā arī ir, bet varbūt tā ir daļiņa no tava brāļa gara, - jaunā sieviete atbildēja.