Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

30

Lauvas apmetnes karavānai ceļojot pa plašajiem zālāju līdzenumiem, bagātīgā augu valsts, kas aukstajā stepē bija atdzīvojusies, parādīja vēl vienu atjaunotā cikla seju. Pēdējie zili violetie un dzeltenie punduririsu ziedi jau sāka vīst, bet vēl joprojām bija krāšņi, toties robaino lapu peonijas bija pašā plaukumā. Tumši sarkano ziedu bagātīgais paklājs, kas starp diviem kalniem bija noklājis visu ieleju, ceļotājos izraisīja sajūsmas pilnu apbrīnu. Tomēr stepē dominēja vārpatu, nobriedušu auzeņu un kaviļu veģetācija, kas to pārvērta maigi līganā, sudrabotā klājienā ar vietumis zilu salviju akcentu. Vēlāk, kad jaunā zāle nobriedīs un kaviļas būs nometušas savus pušķus, bagātīgais līdzenums nomainīs sudraboto krāsu pret zeltaino.

Jaunais vilks priecājās par to, ka atklāja neskaitāmas mazu zvēriņu sugas, kas apdzīvoja un rosījās pa milzīgajām stepes ārēm. Kucēns skraidīja pakaļ seskiem un sermuļiem, kas savu balto ziemas kažoku bija nomainījuši pret vasaras brūno, un atkāpās, kad bezbailīgie plēsēji aizstāvēja savu teritoriju. Kad peles, strupastes un samtainā kažoka īpašnieki - kurmji, kas bija pieraduši izvairīties no lapsām, - iebēga alās, kuras bija izraktas zemē, Vilks vajāja stepes kāmjus un ausainos, durstīgos ežus. Eila uzjautrinājās par pārsteigtā kucēna izbrīnu, kad stepes žurka ar garu, treknu asti, īsām trīspirkstu kājām, uz garajām pakaļkājām palēkdamās, aizlēkšoja prom un pazuda alā, kur bija miti­nājusies ziemas guļā. Zaķi, lielie kāmji un milzīgās stepes žurkas bija pietiekams un sātīgs medījums, kad tos nodīrāja un uzdūra uz iesma pie vakara ugunskura. Eilas linga notrieca pie zemes pāris medījumu, kurus Vilks bija izbaidījis.

Stepes grauzēji, kas uzraka zemi, darīja vērtīgu darbu, tie uzirdināja un apmeta augsni otrādi, bet ar savu milzīgo rušināšanos izmainīja augsnes raksturu. Kad Lauvas apmetnes karavāna ceļoja pa līdzenumu, visapkārt esošās plankumaino susliku alas bija sarakņātas tik milzīgos daudzumos, ka dažviet ļaudīm nācās apiet simtiem divas līdz trīs pēdas augstu zālainu pauguru, un katrā no tiem mitinājās stepes grauzēju saime.

Susliki skaitījās melno kliju lielākais gardums; kaut ari garspārnainie vanagi barojās ari ar citiem grauzējiem, tie nesmādēja ne sprāgoņus, ne kukaiņus. Graciozie putni, planējot augstu gaisā, parasti ieraudzīja neuzmanīgos suslikus, bet klija varēja arī lidināties kā vietējais lauka piekūns vai arī lidot ļoti zemu un negaidīti pārsteigt savu medījumu. Vēl bez vanagiem un piekūniem bija arī meža ērgļi, kam arī garšoja ma­zie, ražīgie grauzēji. Reiz Eila pamanīja, ka Vilks ir ieņēmis uzbrūkošu pozu, tas lika viņai ieskatīties uzmanīgāk. Viņa ieraudzīja lielu, tumši brūnu plēsējputnu, kas bija nolaidies blakus savai ligzdai pie zemes un mazuļiem atnesis susliku. Jaunā sieviete ar interesi noraudzījās šajā skatā, bet ne viņa, ne vilks putnus netraucēja.

Daudzi citi putni pārtika no plašās stepes piedāvātajām bagātībām. Visur varēja redzēt cīruļus un čipstes, meža rubeņus, irbes, laukirbes, smilšu čipstes un lielās sīgas, kā arī skaistās, graciozās dzērves - zilgani pelēkas ar melnu galvu un baltu spalvu cekulu. Tās pavasarī ieradās ligzdot, pieēda pilnu guzu ar kukaiņiem, ķirzakām un čūskām; rudenī, skaļi pie debesīm klaigādamas, tās devās prom tik raksturīgajos V veida kāšos.

Taluts bija uzsācis soļot tādā gaitā, kādā viņš bija pieradis iet kopā ar visu apmetni, lai temps neliktu lēnākajiem gājējiem pārāk sasprin- dzināties. Bet vadonis atklāja, ka viņi pārvietojas daudz ātrāk nekā parasti. Šo atšķirību radīja zirgi. Tie uz platformām vilka dāvanas, tirgo­jamās preces un telts nojumes un uz savas muguras nesa arī nespējī­gos cilvēkus, tā ka bija ikvienam atvieglojuši kravu. Vadonis priecājās par apmetnes ļaužu ātro soli, īpaši jau tāpēc, ka viņiem bija jāveic vēl papildu attālums, bet tajā pašā laikā tas sagādāja problēmu. Viņš bija izplānojis maršrutu, pa kuru iet, kā arī apmešanās vietas, lai izman­totu labi zināmās ūdenstilpes. Tagad, ejot ātrākā soli, viņam plāni bija jāmaina.

Viņi apstājās pie mazas upītes, kaut arī bija vēl agra pēcpusdiena. Blakus ūdenstilpēm stepē dažreiz parādījās ari neliels mežs, un Lauvas apmetnes ļaudis ierīkoja apmešanās vietu lielā laukā, ko daļēji ieskāva koki. Kad Eila bija noņēmusi no Vīnijas iejūga siksnas, viņa nolēma izjāt kopā ar Latiju. Meitene labprāt palīdzēja apkopt zirgus, un arī dzīvnieki viņai izrādīja savu pieķeršanos. Abām jājot Vīnijas mugurā cauri mazai koku audzei, kurā bija redzamas egles, bērzi, skābarži un lapegles, viņas nonāca ziedošā norā - mazā, krāšņā pļavā, kas bija koku ieskauts, zaļojošs stepes gabaliņš. Eila apstājās un klusi pačukstēja jaunajai sievietei, kas sēdēja viņai priekšā:

- Latij, uzvedies ļoti klusi un paskaties tur tālāk - uz upes malu!

Latija paskatījās uz turieni, kurp Eila norādīja. Sākumā, kad neko nevarēja saskatīt, viņa sarauca pieri, bet tad pasmaidīja, ieraudzījusi saigas mātīti kopā ar diviem mazuļiem; tā piesardzīgi un nepārliecināti bija pacēlusi galvu. Tad Latija pamanīja vēl pāris eksemplāru. Spirāl­veida ragi auga tieši no mazās antilopes galvas, pašos galos tie bija nedaudz izliekušies, un tās lielais deguns, nokāries uz leju, piešķīra dzīvnieka purnam īpaši garu formu.

Viņām klusi sēžot zirga mugurā un vērojot zvērus, arvien skaļākas kļuva putnu dziesmas: dūju dūdošana, ķauķu jautrā trallināšana un dzeņu klabināšana. Eila saklausīja zeltainās vālodzes skaisto svilpošanu un, precīzi to atdarinot, putnu apmulsināja. Arī Latija vēlējās, kaut mācētu svilpot kā Eila.

Jaunā sieviete deva Vīnijai nemanāmu signālu, lai tā lēnām virzās uz parkam līdzīgā meža stūri. Kad abas jātnieces bija pietuvojušās tur­pat vai blakus antilopei, Latija gandrīz trīcēja no sajūsmas, un viņa ieraudzīja vēl vienu zvēru mammu ar diviem mazuļiem. Pēkšņi mainījās vēja pūsma un visas saigas pacēla galvu un pēc brīža jau skrēja cauri mežam uz atklāto stepi. Tām pakaļ dzinās kaut kas pelēcīgs, un Eila saprata, kas antilopes bija piespiedis bēgt.

Kad Vilks atgriezās un elsdams bezspēkā sabruka, Vīnija mierīgi ga­nījās, un abas jaunās sievietes bija apsēdušās saulainajā norā un lasīja meža zemenes. Blakus Eilai zemē stāvēja nolikta krāšņa puķu buķete, ko viņa bija salasījusi, - tajā bija gaišsarkani ziedi ar garām, plānām ziedlapiņām, kas izskatījās kā iemērkti spilgti sarkanā krāsā, pušķī bija redzamas arī lielas zeltaini dzeltenas puķu galvas, sajaukušās ar baltām, pūkainām bumbām.

- Kaut būtu tik daudz ogu, lai varētu salasīt arī pārējiem, - Eila sa­cīja, iemezdama mutē vēl vienu sīciņu, bet izcili saldu un aromātisku odziņu.

- Būtu jābūt vairāk ogām. Kaut man pašai būtu vairāk, - Latija atzi­nās ar platu smaidu sejā. - Turklāt, Eila, es šo vietu uzskatītu tikai par mūsu abu slepeno stūrīti. - Ielikusi mutē zemeni, Latija aizvēra acis, izbaudīdama ogas garšu. Meitenes seju pārņēma domīga izteiksme.

- Vai tie antilopju mazuļi patiešām bija pavisam jauni? Nekad agrāk nebiju tik tuvu aplūkojusi mazus dzīvnieciņus.

- Tikai ar Vīnijas palīdzību mēs varējām nokļūt tām tik tuvu. Anti­lopes nebaidās no zirgiem. Bet mums līdzi ir arī Vilks, - Eila skaidroja, norādīdama uz vilka kucēnu. Zvērs, izdzirdējis savu vārdu, pacēla galvu.

- Viņš jau ir tas vaininieks, kas aizbaidīja antilopes.

- Eila, vai drīkstu tev ko jautāt?

- Protams. Tu man vienmēr drīksti jautāt visu, ko vien vēlies.

- Kā tu domā, vai ari es kādu dienu atradīšu sev zirgu? Gribētos, lai tas būtu vēl pavisam maziņš, tad es varētu par to rūpēties, kā tu rūpējies par Vīniju, tad zirgs pie manis pierastu.

- Uz to es tev nemāku atbildēt. Es pati nemaz nebiju plānojusi atrast Vīniju. Tā vienkārši gadījās. Būs grūti sameklēt jaunu zirgu, jo visas ķēves savus mazuļus aizsargā.

- Ja tu pati gribētu dabūt vēl vienu zirgu, vēl pavisam mazu, kā tu rīkotos?

- Nekad neesmu par to domājusi… nu, ja gribētu dabūt jaunu zirgu… ļauj man padomāt… tad ir jānoķer viņa mamma. Vai atceries pagājušā rudens bizonu medības? Ja medī zirgus un iedzen baru tādā nožogo­jumā, tad visi dzīvnieki nav jānogalina. Tad var paturēt vienu vai divus vēl pavisam mazos. Varbūt tev pat izdodas atšķirt nost jaunos zirgus no pārējiem un tad pārējos palaist vaļā, ja tie nav vajadzīgi. - Eila pa­smaidīja. - Tagad nevaru iedomāties, kā es varētu medīt zirgus.

Kad abas jaunās sievietes atgriezās apmetnē, vairums ļaužu jau sē­dēja ap lielu ugunskuru un ieturēja maltīti. Eila un Latija pašas apkal- pojās un apsēdās.

- Mēs redzējām antilopes - saigas, - Latija palielījās. - Pat viņu mazuļus.

- Man šķiet, ka atradāt arī zemenes, - Nezija strupi piebilda, skatī­damās uz savas meitas sarkani izraibinātajām rokām. Latija nosarka, atcerēdamās, ka bija gribējusi tās visas apēst viena pati.

- Tur nebija tik daudz, lai salasītu visiem, - Eila piebilda.

- Tam droši vien nav nozīmes. Es pazīstu Latiju un to, kas ar viņu notiek, kad ierauga zemenes. Viņa varētu noēst kaut vai veselu lauku, ne ar vienu nepadalīdamās, ja vien tāda iespēja pavērtos.

Eila pamanīja Latijas apmulsumu un mainīja sarunas tematu. - Es salasīju arī māllēpes, lai ārstētu klepu saslimušajiem un sarkanziedainu augu - nezinu, kā to sauc, bet tā sakne ļoti labi ārstē dziļu klepu un ļauj plaušām atkrēpoties, - jaunā zāļu sieva papildināja.

- Nezināju, ka tieši tāpēc tu lasīji tos ziedus, - Latija atzinās. - Kā tu zini, ka Sungajiem ir tieši tāda slimība?

- To es precīzi nezinu, bet, tā kā šos augus ieraudzīju, tad nodo­māju, ka varētu tos ari savākt, īpaši jau tāpēc, ka arī mūsu apmetnes ļaudis bija apsēdusi līdzīga slimība. Talut, cik vēl ilgs laiks paies, līdz tur nokļūsim?

- Grūti pateikt, - vadonis atbildēja. - Mēs virzāmies uz priekšu daudz ātrāk nekā parasti. Manuprāt, mums vajadzētu sasniegt Sungaji apmetni pēc dienas vai divām. Tā karte, ko Ludegs man uzzīmēja, ir ļoti laba, ceru, ka nebūsim ieradušies par vēlu. Viņu slimība ir daudz ļaunāka, nekā biju domājis.

Eila sarauca pieri. - Kā tu to zini?

- Atradu zīmes, ko kāds ir atstājis.

- Zīmes? - Eila pārjautāja.

- Nāc līdzi! Es tev tās parādīšu, - Taluts aicināja, nolikdams krūzi un pieceldamies kājās. Vadonis pieveda jauno zāļu sievu pie kaulu kaudzes, kas atradās ūdensmalā. Kauli, īpaši lielie galvaskausi, bija atrodami izmētāti pa visu plašo līdzenumu, bet, pieejot tuvāk, Eila pamanīja, ka tie nebija dabiski te nokļuvuši. Kāds tos tīšām bija sakrāvis lielā kaudzē. Pašā kaudzes virspusē bija uzlikts mamuta galvaskauss ar aplauztiem ilkņiem - tas bija novietots otrādi.

- Tā ir sliktu ziņu vēsts, - Taluts atzina, norādīdams uz galvaskausu. - Ļoti sliktu. Vai redzi to apakšžokli ar divām mugurkaula ribām, kas pret to atbalstītas? Žokļa smailais gals norāda virzienu, kurā jādodas, un apmetne atrodas divu dienu attālumā no šejienes.

- Talut! Viņiem vajadzīga palīdzība! Vai tāpēc viņi šeit nolikuši šo zīmi?

Vadonis norādīja uz apdedzinātu bērza tāsi, kas bija nolikta pie ap­lauztā kreisā mamuta ilkņa. - Vai redzi šo te? - viņš vaicāja.

- Jā. H ir apdegusi, it kā būtu atradusies ugunskurā.

- Tas nozīmē slimību, nāvējošu slimību. Kāds ir miris. Ļaudis baidās no šādām slimībām, un šajā vietā ceļotāji parasti apstājas. Šī zīme nav šeit izlikta, lai lūgtu palīdzību, bet gan lai brīdinātu pārējos turēties pa gabalu.

- Ak, Talut! Man ir jāiet! Jums pārējiem nav tur jāiet, bet man tas ir jādara. Es varu ar Vīniju doties ceļā tūlīt pat.

- Un ko tu viņiem teiksi, kad būsi ieradusies? - Taluts vaicāja. - Nē, Eila. Viņi tev neļaus sev palīdzēt. Neviens tevi nepazīst. Šī apmetne pat nepieder pie Mamutu cilts, viņi ir Sungaji. Mēs jau esam par to runājuši. Mēs zinājām, ka tu vēlēsies turp nokļūt nekavējoties. Esam šo ceļu uzsākuši un dosimies turp visi kopā. Manuprāt, ar zirgu palīdzību varēsim turp nokļūt vienā, nevis divās dienās.

Saule jau rietēja aiz apvāršņa, kad Lauvas apmetnes ceļotāju kara­vāna tuvojās lielai mītnei, kas bija izvietota uz platas, dabiski veidotas terases kādu trīsdesmit pēdu augstumā virs platas, krāčainas upes. Ka­ravāna apstājās, kad daži apmetnes ļaudis viņus pamanīja un pārsteigti skatījās, pirms aizskrēja uz vienu no lielajām teltīm. No tās iznāca vīrietis un sieviete. Viņu sejas bija nokrāsotas ar okera ziedi sarkanā krāsā un mati apbērti pelniem.

Kad vadonis un Talija tuvojās Sungaji apmetnei, Taluts nodomāja: "Ir jau par vēlu." Viņiem pa pēdām sekoja Nezija un Eila, kas veda Vīniju, kurai mugurā sēdēja Mamuts. Bija skaidri redzams, ka viņi bija iztraucējuši kaut ko svarīgu. Kad ciemiņi bija pienākuši apmēram des­mit pēdu attālumā, vīrs ar sarkano seju pacēla roku ar plaukstu uz priekšu. Tas bija skaidrs signāls apstāties. Viņš Talutu uzrunāja kādā svešā valodā, tomēr Eilai tā likās pazīstama. Jaunā zāļu sieva sajuta, ka viņai to vajadzētu saprast; varbūt tā bija līdzīga Mamutu valodai? Taluts atbildēja savā valodā. Tad vīrs ierunājās vēlreiz:

- Kāpēc Mamutu cilts Lauvas apmetne mūs apciemojusi tādā laikā? - vīrs tagad bija pārgājis uz Mamutu valodu. - Pie mums valda slimība, šai apmetnei iestājušās grūtas dienas. Vai tad jūs neredzējāt zīmes?

-Jā, mēs redzējām zīmes, - Taluts atbildēja. - Mums līdzi ir Mamuta pavarda meita, prasmīga dziedniece. Ludegs, ziņnesis, kas gāja šeit garām pirms vairākām dienām, izstāstīja mums par jūsu problēmām. Mēs gatavojāmies doties uz mūsu cilts Vasaras sapulci, bet pirms tam Eila, mūsu dziedniece, gribēja ierasties šeit un piedāvāt savu palīdzību. Viens no mūsu apmetnes ir rada vienam jūsu apmetnes iemītniekam, mēs neesam svešinieki. Tāpēc ieradāmies.

Vīrietis paskatījās uz blakus stāvošo sievieti. Bija skaidri redzams, ka sieviete sēroja un ar lielām pūlēm spēja sevi apvaldīt.

- Ir jau par vēlu, - sieviete atzina. - Viņi ir miruši. - Viņas balss pārgāja raudās, un sieviete sāka izmisumā vaimanāt. - Viņi ir miruši. Mani bērni, mani mazuļi, mana dzīvība, viņi ir miruši! - Divi cilvēki nostājās blakus sievietei, katrs savā pusē, un aizvadīja viņu projām.

- Mana māsa ir pārdzīvojusi lielas bēdas, - vīrietis sacīja. - Viņa zaudēja gan dēlu, gan meitu. Meitene jau gandrīz bija kļuvusi par sie­vieti, zēns bija dažus gadus jaunāks. Mēs visi sērojam.

Taluts līdzjūtīgi pašūpoja galvu. - Tās patiešām ir lielas bēdas. Pie­ņemiet mūsu līdzjūtību un visu iespējamo mierinājumu. Ja jūsu tradī­cijas to pieļauj, tad mēs labprāt paliktu un jūsu asarām pievienotu arī savējās, lai bērni ātrāk atgrieztos pie Mātes krūts.

- Mēs novērtējam jūsu laipnību un vienmēr to atcerēsimies, bet mūsu vidū vēl arvien ir slimi cilvēki. Jūsu palikšana var izrādīties jums pašiem bīstama. Arī šī ierašanās var izvērsties jums draudīga.

- Talut, palūdz viņam, vai nevaru apskatīt tos, kas vēl ir slimi? Varbūt es varēšu viņiem palīdzēt, - Eila klusām sacīja.

-Jā, Talut. Pajautā, vai Eila nevar apskatīt slimniekus, - Mamuts pie­balsoja. - Manuprāt, viņa varēs pateikt, vai mums ir droši šeit palikt.

Vīrs ar sarkano seju nopētīja veco šamani, kas sēdēja zirga mugurā. Pirmoreiz ieraudzījis zirgus, viņš bija pārsteigts, bet negribēja izskatī­ties pārāk ieinteresēts, turklāt bija tik bēdu pārņemts, ka bija nolēmis uz brīdi atlikt savu ziņkārību, kamēr pildīja apmetnes runas vīra un māsas aizbildņa pienākumus. Bet, Mamutam ierunājoties, dīvainais vecā vīra paskats zirga mugurā pēkšņi uzjundīja viņa interesi ar jaunu spēku.

- Kā gan vīrs var sēdēt zirgam mugurā? - viņš beidzot vairs ne­spēja valdīties. - Kā tas zirgs var tik mierīgi stāvēt? Un tur tālāk ir vēl viens?

- Tas ir garš stāsts, - Taluts atbildēja. - Šis vīrs ir mūsu mamuts, un zirgi paklausa mūsu dziedniecei. Kad būs laiks, mēs labprāt jums par to pastāstīsim, bet vispirms Eila vēlētos apraudzīt jūsu slimniekus. Viņa varbūt varēs tiem palīdzēt. Viņa varēs arī mūs brīdināt, ja ļaunie gari vēl joprojām pie jums uzturas, un pastāstīs, vai spēs tos apvaldīt un padarīt nekaitīgus, vai mums ir droši šeit palikt.

- Ja jau tu saki, ka viņa ir prasmīga, tad man jātic. Ja jau viņa spēj valdīt pār zirga garu, tad jūsu dziedniecei droši vien piemīt varens maģijas spēks. Ļauj man vispirms aprunāties ar pārējiem ļaudīm, kas atrodas iekšā.

- Mums līdzi ir vēl viens dzīvnieks, par ko jums būtu jāzina, - to pateicis, Taluts pagriezās pret jauno zāļu sievu. - Eila, pasauc viņu!

Jaunā dziedniece uzsvilpa, un, pirms vēl Ridags to atlaida, Vilks jau bija ņipri izlauzies brīvībā. Sungaji vīrs un citi apkārt stāvošie izbijās, kad jaunais vilks pie tiem pieskrēja klāt, bet vēl pārsteigtāki bija tad, kad Vilks apstājās pie Eilas kājām un nogaidoši paskatījās jaunajā sie­vietē. Pēc komandas kucēns nometās uz vēdera, bet zvēra možā uzma­nība, kas bija pievērsta svešiniekiem, padarīja viņus tramīgus.

Talija bija cītīgi vērojusi Sungaji apmetnes ļaužu reakciju un ātri vien saprata, kādu spēcīgu iespaidu paklausīgie zvēri bija uz tiem atstājuši. Viņi bija palielinājuši visas savas cilts un Lauvas apmetnes cieņu. Ma­muts, kas vienkārši sēdēja zirgam mugurā, bija iemantojis prestižu. Sungaji ļaudis viņu vēroja ar piesardzīgiem skatieniem, vecā burvja vār­diem bija liels svars, bet attieksme pret Eilu bija vēl skaidrāk saprotama. Ļaudis viņā vērās ar lielu sajūsmu, ar tādu kā nedrošu godbijību.

Lauvas apmetnes sieviešu līnijas vadone saprata, ka pati jau ir pie zir­giem pieradusi, bet atcerējās savas bažas, kad bija pirmoreiz ieraudzījusi Eilu ar zirgiem, un viņai nebija grūti iedomāties sevi viņu vietā. Talija bija bijusi arī klāt tajā brīdī, kad jaunā sieviete bija pārnesusi mājās mazo vilka kucēnu, un vērojusi, kā tas izaug, bet, skatoties uz Vilku svešinieka acīm, sieviete saprata, ka šo zvēru nevarētu uztvert kā rota­ļīgu, mazu kucēnu. Varbūt viņš vēl bija jauns, bet, spriežot pēc visām pazīmēm, tas bija gandrīz pieaudzis vilks, un zirgs bija nobriedusi ķēve. Ja Eila spēja pakļaut savai gribai tramīgos zirgus un neatkarīgos vilkus, tad ko gan viņa nespētu savai gribai pakļaut? īpaši jau tādā gadījumā, ja viņa tiek stādīta priekšā kā Mamuta pavarda meita un dziedniece.

Talija prātoja, kāda būs pārējās Mamutu cilts reakcija, kad Lauvas apmetne ieradīsies Vasaras sapulcē, tāpēc viņa nemaz nebija pārsteigta, kad Eila tika uzaicināta izmeklēt sirgstošos apmetnes ļaudis. Mamutu cilts apmetās tuvumā, lai pagaidītu. Iznākusi laukā, jaunā dziedniece piegāja pie Mamuta, Taluta un Talijas.

- Manuprāt, ļaudis sasirguši ar Nezijas dēvēto pavasara kaiti, dru­dzi, krūšu kaiti un elpošanas grūtībām, problēma vienīgi ir tāda, ka tagad šī slimība plosījusies jau ilgu laiku un tāpēc ir smagākā formā, - dziedniece skaidroja. - Divi vecāki cilvēki nomiruši pašā sākumā, bet pats skumjākais ir tas, ka mirst bērni. Nevaru noskaidrot to, kāpēc viņi nomira. Parasti jauni cilvēki ir pietiekami stipri, lai no šādas slimības atveseļotos. Šķiet, ka pārējie jau tikuši pāri ļaunākajam. Daži vēl stipri klepo, es varu palīdzēt viņiem šo slimību vieglāk pārdzīvot, bet neviens vairs nešķiet nopietni slims. Es pagatavošu zāļu uzlējumu, lai palīdzētu mirušo bērnu mātei. Viņa ir ļoti nomocījusies. Nevaru viņu par to vai­not. Neesmu par to pilnīgi droša, bet nedomāju, ka mēs kaut kādā veidā būtu apdraudēti, ja paliktu uz apglabāšanas ceremoniju. Tomēr labāk jums neuzturēties viņu mājokļa iekšienē.

- Ja jau esam izlēmuši palikt, es ieteiktu uzsliet teltis, - Talija iero­sināja. - Viņiem jau tā ir grūti, kur nu vēl, ja visu laiku pa kājām mai­sīsies svešinieki, un viņi nepieder pie Mamutu cilts. Sungaji ir… citādi.

No rīta Eilu pamodināja balsis, kas skanēja netālu no telts. Viņa ātri piecēlās, saģērbās un paskatījās laukā. Vairāki ļaudis raka garu, šauru tranšeju. Tronija un Fralija jau bija izgājušas laukā un, sēdēdamas pie ugunskura, baroja savus zīdaiņus. Eila pasmaidīja un pievienojās sie­vietēm. No kūpošā vārāmā groza cēlās salvijas tējas smarža. Pasmēlusi krūzīti karstā šķidruma, jaunā dziedniece apsēdās pie abām sievietēm un malkoja kūpošo tēju.

- Vai Sungaji šodien grasās apglabāt savus mirušos? - Fralija jau­tāja.

- Tā izskatās, - Eila atbildēja. - Nedomāju, ka Taluts būs to konkrēti noprasījis, bet tā man šķiet. Nesaprotu viņu valodu, kaut ari ik pa brī­dim uztveru kādus pazīstamus vārdus.

- Viņi droši vien rok kapu. Interesanti - kāpēc gan viņi to taisa tik garu? - Tronija interesējās.

- Nezinu gan, bet priecājos, ka mēs drīz no šejienes aiziesim. Zinu, ka pieklājība prasa, lai paliekam uz apglabāšanu. Bet man šī ceremonija nepatīk, - Fralija sacīja.

- Nevienam jau tā nepatīk, - Eila piekrita. - Kaut mēs būtu ieradušies dažas dienas agrāk!

- Tu taču nezini, vai būtu ko varējusi tiem bērniem līdzēt, - Fralija bilda.

- Man tik žēl mirušo bērnu mātes, - Tronija atzinās. - Jau vienu bērnu zaudēt ir ļoti smagi, bet divus, turklāt abus reizē… Nezinu, vai pati spētu to pārdzīvot. - Tronija piekļāva Hartalu pie krūtīm, bet ma­zulim labāk patika izlocīties prom.

- Jā, ir grūti zaudēt bērnu, - Eila piekrita. Jaunās sievietes balss bija tik drūma, ka Fralija uz viņu paskatījās un nobrīnījās. Nolikusi krūzīti, Eila piecēlās kājās. - Pamanīju, ka šeit tuvumā aug vērmeles, no šī auga saknēm sanāk spēcīgas zāles. Es to bieži neizmantoju, bet gribu kaut ko pagatavot, lai nomierinātu un atslābinātu mirušo bērniņu māti. Zālēm jābūt stiprām un iedarbīgām.

Dienas laikā Lauvas apmetne daļēji piedalījās dažādās darbībās un ceremonijās, bet, tuvojoties vakaram, gaisotne mainījās, tā kļuva sa­springta un ietekmēja arī viesus. Kad abi bērni nestuvēs tika svinīgi atgādāti no Sungaji mājokļa un pienesti klāt pie katra individuāli, lai ļaudis varētu no nelaiķiem pēdējoreiz atvadīties, sakāpinātās emocijas Mamutu ciltī izsauca neviltotas bēdu asaras.

Kad ļaudis, kas turēja nestuves, lēnām piegāja pie sērojošajiem vie­siem, Eila pamanīja, ka bērni ietērpti skaistās un eleganti izšūtās drē­bēs, it kā būtu uzposti kādam svinīgam pasākumam. Jaunā sieviete jutās ļoti aizkustināta un ieintriģēta. Darinot tunikas un garās bikses, dažādi krāsoti un dabiskas krāsas ādas gabaliņi un kažokādas bija rūpīgi sašūti kopā sarežģītās ģeometriskās figūrās, kas izcēla un akcentēja noteiktas apģērba vietas, kuras bija izgreznotas ar tūkstošiem mazām kaula krellītēm. Pa jaunās sievietes galvu maisījās nesakarīgas domas. Vai viņi to visu paveikuši, izmantojot vienīgi asu īlenu? Varbūt kāds prastu novērtēt mazo, smailo kaula vārpstiņu ar caurumu galā?

Vēl viņa pievērsa uzmanību galvas apsējiem un jostām, kā ari fantas­tiska piegriezuma apmetņiem, kurus meitenes nēsāja ap pleciem; tajos izrādījās iestrādātas šķipsnas no garāmejošo pinkaino zvēru spalvām. Jaunā sieviete ļoti vēlējās šādam apmetnim pieskarties, ciešāk izpētīt un uzzināt, kā tas ticis gatavots, bet šis nebūtu īstais bridis. Ari Ra­neks, kas stāvēja Eilai blakus, bija tos pamanījis un izteica komentārus par sarežģītajiem taisnleņķa spirāļu neparastajiem rakstiem. Viņa ļoti cerēja, ka pirms aiziešanas spēs uzzināt ko vairāk par šo apmetņu izga­tavošanas paņēmienu, varbūt apmaiņā pret viņas pašas kaula vārpstiņu ar caurumu galā.

Abi bērni bija izgreznoti ar rotām, kas taisītas no gliemežvākiem, zvēru zobiem, kauliem; zēnam pat ap kaklu bija liels, neparasts akmens, kam izurbts caurums un ko varēja nēsāt kā kulonu. Atšķirībā no pieau­gušajiem, kuriem mati bija izspūruši un apkaisīti pelniem, mirušo bērnu mati bija glīti sasukāti un izsmalcināti sakārtoti - zēnam bija sapītas bizītes, meitenei abās galvas pusēs bija savīti lieli mezgli.

Eilu neatstāja sajūta, ka abi bērni ir vienkārši aizmiguši un jebkuru bridi pamodīsies. Viņi izskatījās tik jauni, tik veselīgi, ar apaļiem vai­giem, nāves neiezīmētām sejām, nenorādot, ka tie būtu miruši un aiz­gājuši uz garu pasauli. Jaunā sieviete nodrebinājās un netīšām paska­tījās uz Ridagu. Sastapusies ar Nezijas skatienu, jaunā dziedniece no­vērsa acis.

Beidzot bērnu ķermeņi tika pienesti pie garās, šaurās tranšejas. Tie tika nolaisti bedrē un novietoti ar galvu pret galvu. Kāda sieviete ar īpatnēju galvassegu un garu, izrotātu tuniku piecēlās kājās un spalgā balsī iesāka kaislīgu dziedājumu, kas visiem klātesošajiem dzina šer­muļus pār kauliem. Ap kaklu sieviete bija aplikusi daudz kreļļu un kulonu, kas, viņai pakustoties, žvadzēja un šķindēja, ap rokām viņai bija platas kaula rokassprādzes, kas sastāvēja no vairākām puscollu platām stīpām. Eila pamanīja, ka dažas no tām līdzinās Mamutu cilts nēsātajām rotām.

Dobja bungu rīboņa, kas atbalsojās tālu, izklausījās līdzīga mamuta galvaskausa bungu skaņām. Kaislīgi dziedot, sieviete sāka locīties un līgoties, pacēlās pirkstgalos un cilāja pēdas, dažkārt vērsdamās uz vi­sām pusēm, bet no vietas neizkustēdamās. Dejodama un žvadzinādama savas rokassprādzes, viņa izdarīja asas un-ritmiskas roku kustības. Eila bija šo sievieti satikusi, un kaut ari viņas nebija spējušas sarunāties, viņa izjuta, kā šī svešiniece viņu pievelk. Mamuts bija izskaidrojis, ka viņa neesot dziedniece kā Eila, bet spējot sazināties ar garu pasauli. Viņa bija Sungaji cilts amata māsa Mamutam vai arī Krebam, jaunā dziedniece to aptvēra ar sāpēm sirdi. Viņai joprojām bija grūti pieņemt sievieti kā moguru.

Vīrietis un sieviete ar sarkani nokrāsotajām sejām uzbēra bērniem sarkano okera pulveri, likdami Eilai atcerēties sarkanā okera ziedi, ar ko Krebs bija ieziedis mirušās Izas ķermeni. Kapā tika ceremoniāli ieliktas vēl vairākas lietas: iztaisnotas mamuta ilkņu bultas, pīķi, krama naži un dunči, mamuta, bizona un zirga figūriņas - ne tik labas kā Raneka iz­gatavotās, Eila nodomāja. Viņa bija pārsteigta, ieraugot katram bērnam blakus noliekam iegarenu kaula priekšmetu, rotātu ar ieapaļiem, ripvei- dīgiem, ritenim līdzīgiem kokgriezumiem, pie kuriem bija piestiprinātas putnu spalvas un citi priekšmeti. Kad apmetnes ļaudis pievienojās sēru dziesmai - aizkustinošajam sievietes dziedājumam, Eila paliecās uz priekšu un iečukstēja Mamutam ausī: - Tie priekšmeti izskatās līdzīgi Taluta spieķim. Vai tās ir Runas vāles?

- Jā, ir gan. Sungaji ir radniecīgi Mamutu ciltij daudz vairāk, nekā daži ļaudis to vēlētos atzīt, - Mamuts atbildēja. - Pastāv dažas at­šķirības, bet šī apbedīšanas ceremonija ir gandrīz tieši tāda pati kā mūsējā.

- Kāpēc bērnu kapā jāliek Runas vāles?

- Viņiem tiek līdzi dotas tās lietas, kas, pamostoties garu pasaulē, būs vajadzīgas. Kā sieviešu līnijas vadones dēls un meita viņi ir brālis un māsa, kam bija lemts kļūt par šīs cilts vadoņiem; ja tas neizdevās šajā dzīvē, tad izdosies nākamajā, - vecais šamanis skaidroja. - Ir ne­pieciešams parādīt savu izcelšanos un kārtu, lai tajā saulē nezaudētu šajā dzīvē iegūto stāvokli.

Jaunā sieviete kādu bridi pavēroja ceremoniju, un, kad ļaudis sāka aizbērt kapu, viņa atkal jautāja Mamutam:

- Kāpēc viņi tiek apglabāti šādi - ar galvu pie galvas?

- Viņi ir brālis un māsa, - šamanis atbildēja, it kā ar to viss būtu izteikts. Ieraudzījis savas skolnieces apjukušo izskatu, vecais vīrs tur­pināja: - Ceļojums uz garu pasauli var izvērsties par garu, grūtu un neskaidru pieredzi, it īpaši jau tik jauniem cilvēkiem. Viņiem vajadzēs savā starpā sazināties, palīdzēt un vienam otru mierināt, bet brāļa un māsas dalīšanās Baudas veltē tiek uzskatīta par necieņu pret Māti. Ja viņi pamostos, gulēdami blakus, tad varētu aizmirst, ka ir brālis un māsa, un kļūdas pēc sāktu kopoties, domādami, ka guļ kopā tāpēc, ka ir savienoti. Guļot ar galvu pie galvas, viņi Ceļojuma laikā var viens otru iedrošināt un, sasniedzot otru pasauli, neapjukt par savām rad­nieciskajām saitēm.

Eila pamāja. Tas viņai šķita loģiski, bet, vērojot aizberam kapu, jaunā dziedniece dedzīgi vēlējās, kaut viņi būtu šeit ieradušies dažas dienas agrāk. Varbūt viņai nebūtu izdevies palīdzēt, bet viņa vismaz būtu to mēģinājusi.

Taluts apstājās mazas upītes malā un paskatījās uz abām pusēm, tad paraudzījās lielā, apzīmētā kaula gabalā, ko turēja rokās. Aplūkojis saules stāvokli un izpētījis mākoņu veidojumus ziemeļu pusē, vadonis noteica vēja virzienu. Beidzot viņš izpētīja ari tuvāko apkārtni.

- Mēs šeit ierīkosim nometni un paliksim pa nakti, - Taluts paziņoja, nokratīdams no pleciem mugursomu un nesamo rāmi. Viņš piegāja pie māsas, kas pašlaik izlēma, kur uzsliet galveno telti tā, lai visām pārējām, kas izmantoja tos pašus balsta stiprinājumus, būtu pietiekami daudz lēzenas vietas. - Talij, ko tu teiktu par to, ja mēs pa ceļam apstātos un nedaudz patirgotos? Pētīju Ludega zīmētās kartes. Sākumā tas man neienāca prātā, bet, ieraugot, kur mēs atrodamies… paskaties, - viņš sacīja, rādīdams māsai divus dažādus kaula gabalus, uz kuriem bija izdarītas atzīmes, - šī karte rāda ceļu uz Vilka apmetni, jauno Vasaras sapulces vietu, un šī te ir tā, ko viņš uz ātru roku uzmeta, parādīdams ceļu uz Sungaji apmetni. No šejienes mēs nenovirzītos tālu no maršruta, ja pa ceļam iegrieztos Mamuta mītnē.

- Tu domā Muskusvērša apmetni? - Talija jautāja ar aizkaitinātu nicību. - No viņu puses apmetnes pārdēvēšana bija pārāk iedomīgs un pašpaļāvīgs solis. Visās apmetnēs ir Mamuta pavardi, bet neviens nav uzdrošinājies nosaukt visu apmetni mamuta vārdā. Vai tad mēs visi neesam Mamutu cilts mednieki?

- Bet nometnes vārds parasti tiek piešķirts pēc tās vadoņa pavarda nosaukuma, un viņu jaunais vadonis ir Mamuts. Turklāt tas nebūt ne­nozīmē, ka nevarētu ar viņiem tirgoties - ja vien viņi nav jau devušies prom vasaras ceļojumā. Tu taču zini, ka viņiem ir radniecīgas saites ar Dzintara apmetni un viņiem allaž krājumos ir nedaudz dzintara, ar ko tirgoties, - Taluts piebilda, labi zinādams māsas vājību uz siltajiem, zeltainajiem akmeņiem, kas veidojušies no sakaltušu priežu sveķiem. - Vimezs saka, ka viņiem ir pieejams ari labs krams. Mums ir daudz ziemeļbriežu ādu, nemaz nerunājot par citām skaistām kažokādām.

- Es nesaprotu, kā vīrietis var nodibināt pavardu, ja viņam nav pat sievietes, bet es vienkārši izteicu savu viedokli, ka viņi ir iedomīgi. To­mēr mēs varam ar viņiem tirgoties. Talut, protams, mums vajadzētu tur iegriezties. - Sieviešu līnijas vadones sejas izteiksme pārvērtās mīklainā smaidā. - To mums katrā ziņā vajadzētu izdarīt. Domāju, ka Mamuta apmetnei būtu interesanti tikties ar mūsu Mamuta pavardu.

- Labi. Tad agri no rīta dosimies ceļā, - Taluts paziņoja, bet nesa­pratnē palūkojās uz savu māsu un pašūpoja galvu, gribēdams uzzināt, kas viņa gudrajai un viltīgajai māsai šoreiz padomā.

Kad Lauvas apmetne sasniedza lielu, līkumotu upi, kas bija izskalo­jusi kanālu starp stāvajiem lesa augsnes krastiem, un apkārtne līdzi­nājās viņu apmetnes ainavai, Taluts devās uz zemesragu starp divām aizām un uzmanīgi izpētīja apkārtējo teritoriju. Lejā, palienē, pie upes vadonis ieraudzīja briežus un sumbrus, kas ganījās zaļajā pļavā, kurā auga mazi kociņi. Kādu gabalu tālāk, upes krasā pagriezienā, viņš pa­manīja lielu kaulu kaudzes jucekli, kas slējās pret augsto krastu. Mazi cilvēku stāvi līkņāja pār izžuvušo kaulu grēdu, un Taluts ievēroja, ka daži no viņiem kaulus nes prom.

- Viņi vēl nav nekur aizgājuši, - viņš paziņoja. - Izskatās, ka kaut ko būvē.

Ceļotāji barā soļoja lejup pa nogāzi apmetnes virzienā, kas bija iz­vietojusies uz platas terases, ne augstāk kā kādas piecpadsmit pēdas virs upes līmeņa. Eila bija bijusi pārsteigta, ieraugot Lauvas apmetnes mitekli, un tagad bija tikpat izbrīnījusies par Mamuta apmetni. Tā ne­bija viena liela, ar velēnu klāta, pa pusei zemē ierakta mītne, kuru jaunā sieviete bija salīdzinājusi ar alu vai cilvēka augumam atbilstošu caurumu; šī apmetne sastāvēja no vairākām atsevišķām apaļām būdām, kas vienā pudurī izvietojās uz terases. Ari šīs mītnes bija masīvas un robustas, klātas ar biezu velēnu un mālu kārtu, to malas bija apaugušas ar atsevišķiem zāles ceriem, bet uz jumta zāle neauga. Eilai tās ļoti atgādināja milzīgus, kailus, murkšķu izveidotus uzkalniņus.

Pienākot tuvāk, jaunā sieviete saprata, kāpēc būdu jumti bija kaili. Tieši tāpat kā Lauvas apmetne, arī Mamuta apmetne mītņu jumtus izmantoja kā skatu vietas. Uz diviem ēku jumtiem jau bija sakāpis vē­rotāju bariņš, un, kaut arī cilvēki bija pievērsuši uzmanību ciemiņiem, tas nebija īstais iemesls, kāpēc viņi bija sakāpuši uz apaļajiem jumtiem. Lauvas apmetnes ceļotāji apgāja apkārt būvei, kas aizsedza redzamību; ieraudzījusi viņu intereses objektu, Eila bija pārsteigta.

Talutam bijusi taisnība. Viņi kaut ko būvēja. Jaunā dziedniece bija dzirdējusi Talijas piezīmes par to, ka apmetne pati sev izvēlējusies jaunu nosaukumu, bet, apskatot celtni, ko viņi būvēja, viņu izvēlētais ap­metnes nosaukums šķita atbilstošs. Kaut arī gala procesā tā droši vien izskatīsies tāda pati kā pārējās mītnes, paņēmiens, kādā viņi izmantoja mamutu kaulus kā būves balstus, šķita izceļam ši dzīvnieka īpašo auru. Arī Lauvas apmetne būdas balstu elementos bija izmantojusi mamutu kaulus un atlasījusi dažus noteiktus kaulu gabalus un tos apstrādājusi, lai tie derētu, bet kauli, kas tika izmantoti šajā celtnē, pildīja ne tikai balstu funkcijas. Tie bija atlasīti un izkārtoti tā, lai izteiktu mamuta būtību, uz kā bija balstīta Mamutu cilts ticība.

Lai izveidotu formu, sākumā viņi sanesa daudz vienādu vairāku mamutu skeletu kaulu daļu, ko sameklēja upmalas kaulu kaudzē. Būv­niecība sākās ar apli, apmēram sešpadsmit pēdu šķērsām pāri pie pa­matiem mamutu galvaskausi tika izkārtoti tā, ka to cietā pieres daļa atradās iekšpusē. Durvju atvere bija tik pazīstamā arka, uzbūvēta no diviem milzīgiem izliektiem ilkņiem, kas katrā pusē bija nostiprināti mamuta galvaskausa dobumā un augšā savienoti. Apkārt, no otras pu­ses un līdz pusei uz augšu, bija uzslieta apaļa siena, kas, iespējams, būvēta no simtiem mamutu apakšžokļu - V veida apakšējiem žokļiem, kas bija sakrauti ar aso zoda daļu uz leju, cits uz cita apmēram četru pēdu dziļumā.

Šīs V veida piramīdas, sakrautas cita citai blakus, panāca tādu kop­skatu, kas atbilda šai iespaidīgajai un nozīmīgajai būves koncepcijai. Kopumā piramīdas radīja zigzaga rakstu, kas līdzinājās tiem apzīmēju­miem, ar kuriem kartēs attēlo ūdeņus. Un vēl turklāt, kā Eila uzzināja no Mamuta, zigzaga ūdens simbols bija pats absolūtākais Lielās Mātes - Dzīvības Radītājas - simbols. Tas attēloja Viņas uz leju vērsto smailo uzkalniņa trijstūra virsotni - Viņas dzemdes ārējo veidolu. Vairākas reizes palielināts, simbols attēloja visu dzīvi - ne tikai ūdeni, bet arī Mātes dzemdību ūdeņus, kas bija applūdinājuši zemi un piepildījuši jūras un upes, kad Viņa dzemdēja visu zemes dzīvo radību. Nevarēja būt nekādu šaubu, ka šī būs paša apmetnes Mamuta pavarda mītne.

Apaļā siena nebija vēl pabeigta, bet ļaudis strādāja pie pārējiem dar­biem, nostiprinādami mamuta lāpstiņu un iegurņa kaulus un dažas mu­gurkaula daļas vienlīdz simetriskā, tomēr cieši noblīvētā izkārtojumā. Iekšpusē novietotie atklātie koka karkasi nodrošināja papildu būves balstus, un izrādījās, ka jumts tiks veidots no mamutu ilkņiem.

- Šis ir īsts meistardarbs! - Raneks sajūsminājās, pieiedams tuvāk un atklāti apbrīnodams radniecīgās cilts roku darbu.

Eila zināja, ka Ranekam tas patiks. Jaunā, sieviete pamanīja Jondalaru, kas stāvēja nedaudz nostāk un turēja Skrējēja pavadu. Viņa saprata, ka arī Zelandoni vīrs bija ne mazāk pārsteigts un sajūsmināts par radošo domu, kas bija šo ideju īstenojusi. Īstenībā visi Lauvas apmetnes ļaudis no brīnumiem bija kļuvuši mēmi. Bet, kā jau Talija bija paredzējusi,

Mamuta apmetne bija tikpat pārsteigta par ciemiņiem - vai drīzāk par pieradinātajiem dzīvniekiem, kas ceļoja kopā ar viņiem.

Kādu bridi abu apmetņu ļaudis lielā izbrīnā un sajūsmā skatījās cits uz citu, bet tad priekšā iznāca vīrietis un sieviete, nedaudz jaunāki par Lauvas apmetnes vadoņiem, un apsveicinājās ar Talutu un Taliju. Vīrs bija vilcis pāri nogāzei smagus mamuta kaulus - šie noteikti nebija pagaidu mitekļi, kurus varēja pārnēsāt no vienas vietas uz citu, bet gan pastāvīga apmetne, - viņš bija līdz viduklim kails un sasvīdis. Vī­rieša seja no vienas vietas bija noklāta tetovējumiem, un Eilai bija sev jāatgādina, ka tā blenzt nav pieklājīgi. Uz vīra kreisā vaiga bija ne tikai V veida simbols, tāpat kā Lauvas apmetnes Mamutam, bet ari simetrisks zigzaga līniju, trijstūru un rombu zīmējums un vēl divkrāsainas - zilas un sarkanas - taisnleņķa spirāles.

Bija redzams, ka arī sieviete bija strādājusi un arī no vidukļa līdz augšai izmetusies kaila, taču viņai nebija kājās garās bikses, bet gan ap vidu aptīti svārki, kas sniedzās pāri celim. Sievietei nebija tetovējumu, bet vienā deguna pusē bija izdurts caurumiņš, kurā viņa nēsāja mazu slīpēta un pulēta dzintara gabaliņu.

- Talij! Talut! Kāds pārsteigums! Mēs jūs negaidījām, bet Mātes vārdā laipni lūdzam pie mums Lauvas apmetni, - sieviete paziņoja.

- Mutas vārdā pateicamies par laipno sagaidīšanu, Avarij, - Taluts atbildēja. - Nebijām domājuši ierasties jums nepiemērotā laikā.

- Vinkavek, mēs bijām tepat tuvumā, - Taluts vēl piebilda, - un nespējām paiet garām, jūs neapciemojuši.

- Lauvas apmetne pie mums nekad nevar ierasties nepiemērotā laikā, - vīrietis teica, - bet kā gan gadījās, ka jūs bijāt tepat tuvumā? Šis nav tas ceļš, pa kuru jums būtu jāiet uz Vilka apmetni.

- Ziņnesis, kas iegriezās pie mums pavēstīt, ka Vasaras sapulces vieta ir mainīta, pa ceļam bija pārnakšņojis Sungaji apmetnē un pastāstīja, ka viņi ir ļoti slimi. Mūsu apmetnē ir jauna iemītniece, dziedniece Eila no Mamuta pavarda, - Taluts paziņoja, aicinādams Eilu iznākt priekšā, - un viņa gribēja doties palīgā slimajiem Sungaji apmetnes ļaudīm un paskatīties, vai nevar palīdzēt. Mēs tikko nākam no turienes.

- Jā, es zinu Sungaji apmetni, - Vinkaveks sacīja un tad pagriezās pret Eilu. Uz kādu bridi jaunā dziedniece sajuta, ka vīrieša acis viņā ieurbjas dziļi jo dziļi. Sieviete nedaudz saminstinājās, vēl joprojām pil­nībā nepieradusi skatīties svešiniekam tieši acīs, bet saprata, ka šis nav īstais bridis, lai izrādītu kautrību vai klana sievietes pieticību, un ar tikpat ciešu skatienu vērās pretim vīrietim. Pēkšņi viņš iesmējās un vīrieša bāli pelēkās acis iemirdzējās, tajās parādījās atzinība Eilas sievišķīgajam skaistumam. Jaunā dziedniece pamanīja, ka vīrietis ir satriecoši pievilcīgs, ne jau tikai tāpēc, ka bija izskatīgs vai kādas zinā­mas iezīmes dēļ, kaut arī tetovējumi uz pārējo ļaužu fona viņu izcēla, bet gan viņa lielā gribasspēka un gudrības dēļ. Vinkaveks palūkojās uz Mamutu, kas sēdēja Vīnijai mugurā.

- Vecais vīrs, tu vēl joprojām esi kopā ar mums, - viņš sacīja, acīm redzami iepriecināts, tad ar zinošu smaidu piebilda: - un joprojām sa­gādā visiem pārsteigumus. Kopš kura laika tu esi kļuvis par Zvēru pavēl­nieku? Vai mums jālieto cits vārds? Tātad - ar Lauvas apmetni kopā ceļo divi zirgi un vilks? Tas ir kas vairāk par Zvēru pavēlnieka talantu.

- Vinkavek, cits vārds būtu piemērotāks, bet tas nebūt nav mans nopelns. Šie zvēri pakļaujas Eilai.

- Eilai? Šķiet, ka vecais Mamuts atradis sev vērtīgu meitu. - Vin­kaveks vēlreiz un nu jau ar zināmu interesi nopētīja jauno dziednieci. Viņš nepamanīja Raneka nikno skatienu, bet Jondalars gan to ievēroja. Zelandoni vīrs saprata šīs jūtas un pirmoreiz mūžā sajuta zināmu tuvību ar kaula rīku meistaru.

- Nu jau pietiks šeit stāvēt un pļāpāt, - Avārijā iejaucās. - Mums tam būs daudz laika. Ceļinieki droši vien ir noguruši un izsalkuši. Es jums sarūpēšu maltīti un vietu, kur atpūsties.

- Avarij, mēs redzam, ka taisāt jaunu mītni. Jums nav mūsu dēļ jā­rūpējas. Būs gana labi, ja parādīsiet, kur drīkstam uzsliet teltis, - Talija sacīja. - Vēlāk mēs labprāt kopā ar jums ieturētu maltīti un varbūt arī parādītu elegantas ziemeļbriežu ādas, kas netīšām paņemtas līdzi.

- Man ir labāka doma! - Taluts nodārdināja savā skaļajā vadoņa balsī, nokratīdams no pleciem nēsājamo rāmi tieši tajā vietā, kur stā­vēja. - Mēs varētu palīdzēt būdas celtniecībā. Tu man varēsi pateikt, kur jānoliek mamutu kauli, bet man ir pietiekami plata mugura, lai atnestu divus uzreiz.

- Jā, arī es vēlētos palīdzēt, - Jondalars brīvprātīgi pieteicās, izvez- dams Skrējēju priekšā un palīdzēdams Ridagam nokāpt no ērzeļa mu­guras. - Šī ir ļoti neparasta celtne. Nekad neko tamlīdzīgu nav nācies redzēt.

- Katrā ziņā ļoti priecāsimies par jūsu palīdzību. Daži no mums stei­dzas ātrāk nokļūt Vasaras sapulcē, bet mītne ir jāuzceļ vasarā, lai pamati kārtīgi nosēžas, tāpēc, pirms dodamies prom, mums to vajadzētu pa­beigt. Lauvas apmetnes dāsnā palīdzība mums lieti noderētu, - Vinka­veks atzina, prātodams, cik gan dzintara gabalu varētu šī augstsirdība maksāt, kad sāksies tirdzniecība. Tad viņš nolēma, ka tas ir to vērts, jo mītne ir jāpabeidz, un apklusināja pāris neapmierināto.

Sākumā Vinkaveks nebija ļaužu pūli pamanījis garo, blondo vīrieti, bet tad ieskatījās uzmanīgāk un pēc tam vēlreiz nopētīja Eilu, kas šobrīd atbrīvoja Vīniju no velkamās platformas. Slaidais blondīns bija sveši­nieks, tāpat kā Eila, un izskatījās, ka tikpat prasmīgi apietas ar zirgiem kā Mamuta pavarda meita. Interesanti, ka mazais plakangalvis šķita sadraudzējies ar vilku, un puika vairs nejutās kā svešinieks. Tam visam jābūt kaut kā saistītam ar šo sievieti. Mamuta pavarda Mamuta apmet­nes vadonis pievērsa uzmanību Eilai. Viņš pamanīja, ka viņai apkārt grozās tumšādainais kaula rīku meistars. "Ranekam allaž bijis ķēriens uz visu skaisto un unikālo," Vinkaveks nodomāja. Īstenībā Raneks iztu­rējās īpašnieciski, bet interesanti - kas tādā gadījumā bija svešinieks? Vai viņš nebija ar šo sievieti saistīts? Paskatījies uz Jondalaru, Vinkaveks pamanīja, ka blondais vīrietis raugās uz Eilu un Raneku.

Mamuta apmetnes vadonis nodomāja, ka kaut kas šīs trijotnes starpā nav kārtībā, un pasmaidīja. Lai kādas arī būtu viņu attiecības, ja jau abi vīrieši izrādīja interesi par šo sievieti, tad acīmredzot viņa vēl nav ne ar vienu no viņiem oficiāli savienota. Vīrietis vēlreiz kārtīgi nopētīja Eilu. Viņa bija žilbinoša sieviete, Mamuta pavarda meita, dziedniece, vai tā vismaz viņi apgalvoja, un viņai noteikti piemita zināmas spējas attiecībā uz dzīvnieku pakļaušanu. Nav šaubu, ka šī sieviete ieņem augstu stāvokli. Bet no kurienes viņa ir uzradusies? Un kāpēc vienmēr tieši Lauvas apmetne nāk klajā ar kaut ko neparastu?

Abas apmetņu sieviešu vadones stāvēja gandrīz jau pabeigtās, bet vēl pilnīgi tukšās jaunās mītnes iekšpusē. Kaut ari no ārpuses tā bija apstrā­dāta, iekšpusē zigzaga raksts uz sienām bija neskaidri pamanāms.

- Avarij, vai esi pilnīgi pārliecināta, ka nenāksiet kopā ar mums? - Talija jautāja. Viņas kaklu rotāja smagnējas dzintara krelles, darinātas no lieliem dzintara gabaliem. - Mēs labprāt vēl pāris dienu pagaidītu, līdz būsiet gatavi nācēji.

- Nē, ejiet vien pa priekšu. Zinu, ka visi grib ātrāk nokļūt Vasaras sapulcē, un jūs jau tā esat mums daudz palīdzējuši. Mītne jau gandrīz ir pabeigta, un bez jūsu palīdzības mēs nekad nebūtu tik tālu tikuši.

- Mums ir prieks strādāt kopā ar jums. Jāatzīst, ka jaunā mītne izska­tās iespaidīga. Tas ir liels gods Mātei. Tavs brālis patiešām ir ievērojams. Iekšpusē gandrīz vai var sajust Mātes klātbūtni. - Talija bija patiesa, un Avārijā to zināja.

- Paldies, Talij, un mēs neaizmirsīsim jūsu palīdzību. Tieši tāpēc ne­gribam jūs vēl ilgāk aizkavēt. Jūs jau tā kavējat, jo nācāt mums talkā. Visas labākās vietas būs jau aizņemtas.

- Tagad mums vairs nevajag ilgu laiku, lai tur nokļūtu. Mūsu krava ir ievērojami vieglāka. Mamuta apmetne noslēgusi labu darījumu.

Avārijās acis apstājās pie masīvās sieviešu vadones jaunās kaklarotas. - Nu, ne gluži tik labu kā Lauvas apmetne, - viņa piebilda.

Talija piekrita. Viņa uzskatīja, ka Lauvas apmetne bija noslēgusi daudz labāku darījumu, bet bija nepiedienīgi to pieminēt. Talija mai­nīja sarunas tematu. - Nu tad uz tikšanos Vasaras sapulcē! Ja varēsim, aizņemsim vietu arī jums.

- Mēs būtu par to pateicīgi, bet izskatās, ka būsim paši pēdējie, kas ieradīsies. Mums vēl ir jāpaspēj izdarīt to, ko varam. Tomēr tur, galā, jūs sameklēsim, - Avārijā noteica, kad abas sievietes iznāca no jaunās celtnes.

- Mēs no rīta dosimies prom, - Talija paziņoja. Abas sievietes ap­skāvās un saskārās ar vaigiem, tad Lauvas apmetnes vadone devās uz savu telšu pusi.

- 0! Talij, ja nu gadījumā vairs nesatieku Eilu, pirms jūs aizejat, lū­dzu, vēlreiz pasaki viņai paldies par uguns akmeni, - Avārijā nosauca pakaļ, tad it kā nejauši pajautāja: - Vai esat jau Eilai noteikuši līgavas pūru?

- Esam par to domājuši, bet viņai ir tik daudz talantu, ka to ir grūti izdarīt, - Talija atbildēja un pagriezās uz promiešanu. Pēc pāris soļiem viņa atskatījās un pasmaidīja. - Viņas abas ar Dīgiju kļuvušas tik labas draudzenes, ka Eila man ir gluži kā meita.

Ejot projām, Talija tik tikko spēja apvaldīt smaidu. Viņasprāt, viņa bija pamanījusi, ka Vinkaveks Eilai pievērš īpašu uzmanību, un Lauvas apmetnes sieviešu vadone zināja, ka Avārijās piezīmei nebija gadījuma raksturs. Mamuta apmetnes vadonis bija māsu uz to pamudinājis. Ta­lija nodomāja, ka tā nebūtu peļama savienība un radniecīgas saites ar Mamuta apmetni varētu būt ļoti noderīgas. Protams, no vienas puses, Ranekam uz Eilu ir pirmtiesības. Galu galā viņi taču ir devuši Solījumu, bet, no otras puses, ja tāds iespaidīgs vīrs kā Vinkaveks izdara piedāvā­jumu, tad to vienmēr ir vērts apsvērt. Vismaz tas vēl vairāk cels Eilas vērtību. Jā, šī Talutam patiešām bija laba doma - apciemot Mamuta apmetni un patirgoties.

Avārijā noskatījās, kā Talija aiziet, un nodomāja: "Tātad Talija pati grasās noteikt līgavas pūru Eilai. Tā jau 'es domāju. Varbūt mums pa ceļam vajadzētu iegriezties Dzintara apmetnē, es zinu to vietu, kur Māte glabā neapstrādāto akmeni, un, ja Vinkaveks grasās iegūt Eilu, tad viņam būs vajadzīgas visas pieejamās vērtības, ko vien varēsim savākt. Nepazīstu nevienu citu sievieti, ar kuru būtu tik grūti tirgoties kā ar Taliju." Avārijā izjuta pret Taliju skaudīgu apbrīnu. Iepriekš jauna­jai Mamuta apmetnes vadonei raženā Lauvas apmetnes vadone nebija izraisījusi nekādas lielās simpātijas, bet šajās dažās pēdējās dienās, kad viņām radās iespēja labāk iepazīties, Avārijā bija sākusi viņu cienīt un pat iemīlēt. Talija bija cītīgi strādājusi mītnes celtniecībā un neskopo­jusies ar uzslavām, ja tās bija pelnītas; nu un, ja jau viņa bija tik izcila un grūti pieveicama tirgotāja, tad atbilda savai vadones lomai. Avārijā nodomāja: ja Talija pati būtu jaunāka un gatava ar kādu savienoties, tad viņai noteikti nebūtu iebildumu, ja Talija spriestu par savu līgavas pūru.

Izgājuši no Mamuta apmetnes, Lauvas apmetnes ļaudis devās zie­meļu virzienā, pārsvarā ejot gar upes krastu. Blakus lielajām upēm, kas vadīja savus ūdeņus cauri kontinentam, ziemeļu puses ainava nemitīgi mainījās un izcēlās ar augu valsts lielo dažādību. Viņu maršruts gāja cauri tundrai un lesa līdzenumiem, gar niedrēm aizaugušiem meža ezeriem, garām staigniem muklājiem un vējainiem pakalniem, cauri leknām pļavām ar vasaras puķēm. Kaut ari ziemeļu puses veģetācija bija nīkulīga, puķes bieži vien bija daudz raženākas un skaistākas par savām dienvidu māsām. Eila gandrīz visas no tām pazina, kaut arī ne vienmēr zināja tām nosaukumus. Ejot tām garām vai arī vienatnē izjājot, jaunā dziedniece bieži vien tās noplūca un atnesa Mamutam, Nezijai vai Dīgijai, vai arī kādam citam, lai pasaka, kā tās sauc.

Jo tuvāk viņi nāca Vasaras sapulces vietai, jo biežāk Eila atrada da­žādus iemeslus, lai dotos paklejot vienatnē. Vasara vienmēr ir bijis tas laiks, kad Eila vēlējusies pabūt vienatnē. Cik vien viņa sevi atcerējās, tā tas allaž ir bijis. Ziemā jaunā sieviete samierinājās ar ierobežojumiem, ko diktēja aukstais laiks, - vai nu tas bija Bruņa alā, vai savā ielejā, vai Mamutu cilts miteklī. Bet vasarā, kaut arī viņai nepatika pavadīt naktis vienai, dienas laikā viņa bieži bija aizklīdusi kaut kur prom, lai izbaudītu vientulību. Tas bija viņas laiks, lai risinātu domas un sekotu pašas impulsiem, tad viņa bija brīva no ierobežojumiem, ka tiek pārāk novērota, - vai nu tas notika uz aizdomu pamata, vai mīlestības dēļ.

Apmetnei apstājoties uz nakšņošanu, Eilai bija viegli atrast aizbil­dinājumu pabūt vienatnē; viņa sacīja, ka vēlas iepazīties ar puķēm vai pamedīt, un patiešām nodevās abām šim nodarbēm - izmantojot piķu metēju, kā arī lingu, lai sagādātu svaigu gaļu, - bet īstais iemesls to­mēr bija vēlme pabūt vienatnē. Jaunajai medniecei bija nepieciešams laiks pārdomām. Viņa baidījās no ierašanās Vasaras sapulcē un pati nesaprata, kāpēc. Tagad jau viņa bija tikusies ar daudziem cilvēkiem, ļaudis viņu draudzīgi pieņēma, tāpēc tā vairs nebija problēma. Bet, jo ātrāk viņi tuvojās sapulcēšanās vietai, jo pacilātāks kļuva Raneks, bet jo drūmāks - Jondalars. Un pati Eila sāka arvien kvēlāk vēlēties, kaut spētu izvairīties no šo apmetņu kopā sanākšanas.

Pēdējā ceļojuma naktī Eila atgriezās no garas pastaigas ar veselu ziedu klēpi. Viņa pamanīja, ka blakus pavardam viens zemes pleķītis bija nolīdzināts un Jondalars uz tā ar zīmējamo nazi velk kādas līnijas. Tornekam rokās atradās salauzts mamuta kaula gabals un ass nazis, un viņš pētīja zīmes.

- Lūk, kur viņa nāk, - Jondalars sacīja. - Eila jums izstāstīs labāk par mani. Neesmu pārliecināts, ka no Lauvas apmetnes spētu atrast ceļu uz ieleju, un nespētu to izdarīt arī no šejienes. Esam nogājuši pamatīgu gabalu un vareni līkumojuši.

- Jondalars mēģina uzzīmēt karti un parādīt ceļu uz ieleju, kur tu atradi uguns akmeņus, - Taluts paskaidroja.

- Kopš izgājām, visu ceļu esmu tos meklējis un neesmu nevienu pašu atradis, - Torneks piebilda. - Vēlētos tur kādreiz aiziet un sameklēt vēl kādu uguns akmeni. Tie, kas mums ir, diemžēl nekalpos mūžīgi. Manējam jau tagad ir izveidojusies liela rieva.

- Man ir problēmas ar attāluma noteikšanu, - Jondalars atzinās. - Mēs jājām ar zirgu, tāpēc ir grūti pasacīt, cik dienu tas aizņems, ejot kājām. Pa ceļam daudz ko apskatījām, apstājāmies, kad vien paši to gribējām, tā ka nevar noteikt nekādu loģisku maršrutu. Gandrīz vai esmu pārliecināts, ka devāmies atpakaļ pāri upei, kas tek cauri tavai ielejai, tālāk uz ziemeļiem. Varbūt pat vairāk nekā vienreiz? Kad devāmies atpakaļ, bija jau gandrīz ziema un daudzas norādes jau bija mainījušās.

Nolikusi ziedu klēpi, Eila paņēma nazi un centās izdomāt, kā lai uzzīmē karti uz ieleju. Uzvilkusi līniju, viņa saminstinājās.

- Neuztraucies, ja nevari to uzzīmēt no šīs vietas, - Taluts iedrošināja jauno sievieti. - Padomā, kā tur varētu nokļūt no Lauvas apmetnes?

Koncentrējoties Eila sarauca pieri. - Es zinu, ka varētu jums parādīt ceļu no Lauvas apmetnes, - viņa sacīja, - bet joprojām vēl labi neizprotu kartes. Nedomāju, ka mācēšu to uzzīmēt.

- Par to neuztraucies, - Taluts viņu mierināja. - Ja tu māki parādīt ceļu, tad karte mums nav vajadzīga. Varbūt tad, kad atgriezīsimies no Vasaras sapulces, varēsim aiziet uz ieleju? - Tad vadonis ar sarkanās bārdas klāto zodu norādīja uz puķēm. - Eila, ko tu šoreiz esi atnesusi?

- Tieši to es gribu, lai tu man pastāsti. Es šīs puķes pazīstu, bet nezinu, kā tās sauc jūsu valodā.

- Zinu, ka sarkanā ir ģerānija, - Taluts skaidroja, - un tā tur ir ma­gone.

- Atkal daudz ziedu? - Dīgija viņiem pievienojās.

- Jā, Taluts man pateica, kā sauc divas no tām, - Eila teica.

- Nu, paskatīsimies! Šie ir virši, un tā ir pildītā neļķe, - Dīgija izpa­līdzēja, nosaukdama vēl divus puķu vārdus, un apsēdās blakus Eilai. - Esam gandrīz atnākuši. Taluts saka, ka rīt jau būsim Vilka apmetnē. Nespēju sagaidīt. Rīt satikšu Branagu, un pēc tam vairs ilgi nebūs jā­gaida, līdz beidzot tiksim savienoti. Nezinu, vai šonakt varēšu kaut vienu aci aizvērt.

Eila viņai uzsmaidīja. Dīgija bija tik sajūsmināta, ka bija grūti neda­līties viņas entuziasmā, bet tas Eilai atgādināja, ka arī viņa pati drīz vien jau būs savienota ar Raneku. Jondalara runas par ieleju un došanos turp bija atjaunojušas jaunās sievietes sāpīgās ilgas pēc šī vīrieša. Viņa bija Jondalaru vērojusi, cenšoties to darīt neuzkrītoši, un arī viņai pašai bija tāda neskaidra nojausma, ka Jondalars viņu novēro. Ik pa brīdim viņi abi saskatījās, pirms novērsa acis.

- Ak, Eila! Es vēlos tevi iepazīstināt ar tik daudziem cilvēkiem un tik ļoti priecājos, ka mūs abas savienos vienā precību ceremonijā. Tas mums paliks kopīgs uz visiem laikiem.

Jondalars piecēlās kājās.-Manjāiet uz… un… ē… jāizklāj guļamādas,- viņš nostostījās un aizsteidzās prom.

Dīgija vēroja, kā Eilas skatiens viņam seko, un gandrīz vai bija pār­liecināta, ka draudzenes acīs pavīd aizturētas asaras. Dīgija pašūpoja galvu. Eila neizskatījās pēc sievietes, kas grasās nodibināt kopīgu pa­vardu ar vīrieti, kuru mīl. Viņā nebija manāms ne prieks, ne satraukums. Kaut kā pietrūka. Un tas kaut kas bija Jondalars.