Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

3

Pēcpusdienu Eila pavadīja, berzdama un sukādama Vīniju ar mīkstu ādas gabaliņu un izkaltētu, dzeloņainu dadzi. Tā gan viņai, gan ari zirgam bija patīkama nodarbe un atpūta.

Ari Jondalars sastādīja viņai kompāniju, ar dadzi izberzdams Skrējēja niezošākās vietiņas un sukādams kumeļa biezo ziemas kažoku, tomēr jaunais dzīvnieks drīzāk gribēja spēlēties nekā mierīgi stāvēt. Skrējēja siltā un mīkstā spalva bija izaugusi daudz biezāka, atgādinādama vī­rietim, ka ļoti drīz jau ari aukstā ziema būs klāt; tas lika aizdomāties par to, kur viņi pavadīs gada aukstāko gadalaiku. Viņš joprojām nebija pārliecināts par Eilas pašsajūtu Mamutu apmetnē, bet vismaz zirgi un apmetnes ļaudis jau sāka cits pie cita pierast.

Ari Eila pamanīja spriedzes mazināšanos, bet uztraucās par to, kur zirgi nakšņos, kad pati atradīsies velēnu mītnē. Dzīvnieki bija pieraduši mitināties alā kopā ar viņu. Jondalars nerimās viņu mierināt, ka ar zir­giem viss būs kārtībā, jo šie dzīvnieki ir pieraduši naktis pārlaist zem klajas debess. Beidzot Eila nolēma piesiet Skrējēju pie velēnu mitekļa ieejas, zinot, ka Vīnija bez sava kumeļa nekur tālu neaizklīdīs un, ja draudēs briesmas, ķēvīte viņu pamodinās.

Ar tumsas iestāšanos sāka pūst auksts vējš, gaisā virmoja gaidāmā sniega smarža. Kad Jondalars un Eila iegāja iekšā, ļaudis sapulcējās pie zemnīcas vidū ierīkotā Mamuta pavarda, kas bija mājīgs un silts. Daudzi bija apstājušies, lai pamielotos ar ienestajām aukstajām ēdiena atlie­kām, kas bija palikušas pāri no iepriekšējās maltītes: ar maziem, baltiem un cieti bagātiem zemesriekstiem, savvaļas burkāniem, mellenēm un mamuta cepeša šķēlēm. Ēzdami ar pirkstiem vai ari izmantodami ko­ciņu pāri, ļaudis mielojās ar augļiem un dārzeņiem, bet Eila pamanīja, ka katram, izņemot pašus jaunākos bērnus, gaļas ēšanai bija paņemts līdzi galda nazis. Jaunā sieviete ieintriģēta vēroja, kā ļaudis ar zobiem iekožas milzīgā mamuta cepeša gabalā un tad ar aso naža asmeni no­griež mazu kumosiņu - brīnumainā kārtā nenogriežot sev degunu.

Mazas, brūnas ūdens somas - izgatavotas no dažādu dzīvnieku kal­tētiem pūšļiem un kuņģiem - tika laistas pa riņķi, un ļaudis ar lielu patiku no tām iemalkoja. Ari viņai Taluts piedāvāja nobaudīt dzērienu. Tas smaržoja pēc rūguma un kaut kā nepatīkama un pildīja Eilas muti ar nedaudz saldu, bet stipri dedzinošu garšu. No nākamā dzēriena pie­dāvājuma viņa atteicās. Eilai tas negaršoja, bet šķita, ka Jondalars gan to nesmādēja.

Atraduši, kur piesēst - uz gultām vai uz grīdas izliktajām zvērādām un tepiķlšiem -, ļaudis smējās un sarunājās. Eila bija pagriezusi galvu un klausījās kādā sarunā, kad pēkšņi troksnis ievērojami pierima; viņa ieraudzīja veco Mamutu stāvam pie pavarda, kurā dega neliela uguns. Kad visas sarunas bija apklusušas un visi bija vecajam vīram pievērsuši uzmanību, Mamuts pacēla mazu, vēl neaizdedzinātu lāpu un, paturējis to virs liesmas, aizdedzināja. Ļaudīm gaidās aizturot elpu, viņš aiznesa lāpu pie nelielas akmens lampas, kas atradās nišā pašam aiz muguras. Lampā iepildītajos mamutu taukos uzliesmoja izkaltētu ķērpju dakts, apgaismojot aiz lampas stāvošo mazo kaula figūriņu, kurā bija attēlota tukla, krāšņa sieviete.

Eilā uzvirmoja pazīstamas izjūtas, kaut arī agrāk viņa tādu figūriņu nebija redzējusi. Viņa nodomāja: "Šī ir tā figūriņa, kuru Jondalars sauc par doni. Viņš saka, ka tai piemīt Lielās Zemes Mātes gars vai varbūt kāda daļiņa no tā. Figūriņa izskatās pārāk maza, lai tajā iemiesotos viss Doni gars. Bet cik tad gars ir liels?"

Eilas domas aizklīda pagātnē pie kādas citas ceremonijas, pie tās reizes, kad viņai iedeva melno akmeni, kuru viņa nēsā amuletu mai­siņā ap kaklu. Mazais, melnais mangāna dioksīda gabaliņš iemieso sevī visu klanu - ne tikai viņas klana - ļaužu dvēseles daļiņas. Šo akmens gabaliņu Eilai iedeva tad, kad iecēla viņu klana zāļu sievas kārtā, un ap­maiņai viņa bija atdevusi daļiņu savas dvēseles, lai tad, ja viņa izglābtu kāda cilvēka dzīvību, viņš nejustos viņai ne pateicību, ne ko citu parādā. Tāda tradīcija klanā tika piekopta jau kopš senseniem laikiem.

Eilu joprojām uztrauca tas, ka pēc nāves lāsta uzlikšanas ļaužu dvēse­les daļiņas nebija atgrieztas klanā. Pēc Izas nāves Krebs bija šīs dvēseles noņēmis no vecās zāļu sievas, lai tās kopā ar viņu neaizceļotu uz garu pasauli, bet no Eilas tās neviens nebija noņēmis. Ja jau jaunajai zāļu sievai piederēja daļiņa no katra klana locekļa dvēseles, vai iznāk, ka arī tām Brouds bija uzlicis nāves lāstu?

"Vai esmu mirusi?" Eila nesaprata, kā jau iepriekš vairākas reizes to nebija sapratusi. Viņa tā nedomāja. Viņa bija iemācījusies, ka nāves lāsta spēks slēpjas ticībā, un tad, kad mīļie cilvēki vairs neatzīst tavu eksistenci un tev vairs nav, kur iet, tad var ari nomirt. Bet kāpēc viņa nebija nomirusi? Kas bija viņu atturējis no padošanās? Un pats svarī­gākais jautājums: kas notiktu ar klanu, ja viņa patiešām nomirtu? Vai viņas nāve nodarītu ļaunu tiem cilvēkiem, kurus Eila mīlēja? Varbūt pat visam klanam? Eilai izjūtot šo lielo atbildību, mazais ādas maisiņš kļuva arvien smagāks, it kā visa klana liktenis karātos jaunās sievietes kaklā.

No pārdomām viņu iztraucēja kāda ritmiska skaņa. Ar āmuram lī­dzīgu brieža raga galu šamanis sita pa mamuta galvaskausu, kas bija izdaiļots ar ģeometriskām līnijām un simboliem. Eilai likās, ka reizē ar ritmu viņa dzird ari melodiju, tāpēc uzmanīgi vēroja un ieklausījās. Tukšais sitamo nūjiņu raga dobums piešķīra skaņai bagātīgas vibrāci­jas, bet bija vēl kaut kas vairāk par vienkāršu instrumenta rezonansi. Kad vecais šamanis spēlēja uz dažādām iezīmētām kaula bungu daļām, tonis un skaņas augstums mainījās ar tik sarežģītām un izsmalcinātām niansēm, ka likās, it kā Mamuts no bungām izvilinātu runas plūdumu un liktu vecajam mamuta galvaskausam runāt.

Dobjā un zemā krūšu balsī vecais vīrs sāka modulēt dziedājumu pār­veidotos minora toņos. Kad bungas un balss savijās sarežģītā skaņu mo- dulācijā, no telpas dažādām malām pievienojās ari citas balsis, iekļau- damās kopējā dziedājumā un padarot to daudzbalsīgu. Telpas otrā galā atskanēja līdzīga instrumenta skaņa un saplūda unisonā ar bungu ritmu. Paskatījusies uz to pusi, no kurienes nāca jaunā skaņa, Eila ieraudzīja Dīgiju spēlējam vēl vienas galvaskausa bungas. Tad arī Torneks sāka sist ar brieža raga āmuru pa kādu citu mamuta kaulu - tas bija dzīv­nieka lāpstiņas kauls, uz kura bija vienādā atstatumā uzkrāsotas sarka­nas līnijas un atzīmes. Galvaskausu bungu dobjā skaņas rezonanse un lāpstiņas kaula augstākas skaņas modulācijas piepildīja velēnu mītni ar brīnišķīgām transu izraisošām skaņām. Eilas augums sāka ritmā šūpoties, un viņa pamanīja, ka arī citi kustas līdzi mūzikas ritmam. Pēkšņi mūzika aprāvās.

Telpā iestājās nogaidošs klusums, bet ne uz ilgu laiku. Nebija plānota nekāda oficiāla ceremonija, bet gan saviesīga apmetnes ļaužu pasēdē­šana patīkamā cilvēku sabiedrībā un parunāšanās - tā ļaudīm vislabāk gāja pie sirds.

Talija sāka ar paziņojumu, ka ir panākta vienošanās - Dīgijas un Branaga kāzas notiks nākamajā vasarā. Kaut ari visi jau bija to gaidī­juši, tika izteikta piekrišana un apsveikumi. Jaunais pāris priekā staroja. Tad Taluts palūdza Vimezam pastāstīt par tirdzniecības misiju, un visi uzzināja, ka ir notikusi apmaiņa ar sāli, dzintaru un kramu. Jondalars ar lielu interesi klausījās, kā vairāki cilvēki uzdod dažādus jautājumus un izsaka komentārus, bet Eila neko nesaprata un nolēma viņam vēlāk par to pajautāt. Pēc tam, samulsinot Danugu, Taluts pajautāja par jaunā vīrieša panākumiem.

Vimezs ziņoja: - Danugam ir talants un ķēriens. Vēl paies pāris gadu, līdz viņš apgūs pieredzi un kļūs par labu meistaru. Viņiem bija žēl, ka jāšķiras no Danuga. Puisis ir labi mācījies, gads nebija velti pavadīts. -

Cilvēku bariņš atzinīgi piebalsoja. Pirms Taluts pievērsās Jondalaram, kādu brīdi ļaudis klusi savā starpā sarunājās, un tas izraisīja satrauktu šalkoņu.

- Pastāsti mums, Zelandoni cilts dēls, kā tas ir sanācis, ka tu tagad sēdi Mamutu cilts Lauvas apmetnes miteklī? - vadonis jautāja.

Jondalars iedzēra malku no mazās, brūnās ūdens somas, kurā atradās raudzētais dzēriens, paskatījās apkārt uz atbildi gaidošajiem ļaudīm un uzsmaidīja Eilai. "Viņš jau tā ir darījis agrāk!" Eila nodomāja, nedaudz pārsteigta, saprazdama, ka Jondalars noskaņojas, lai sāktu savu stāstu. Arī viņa bija gatava klausīties.

- Tas ir garš stāsts, - viņš iesāka. Cilvēki piekrītoši pamāja, jo tieši to bija gaidījuši. - Mana cilts dzīvo tālu no šejienes - tālu, tālu uz rietumiem, kur Lielā Mātes upe, kura ietek Berana jūrā, vēl nav sāku­sies. Arī mēs, tāpat kā jūs, dzīvojam pie upes, bet mūsu upe ieplūst Lielajos Ūdeņos, kas atrodas rietumos. Zelandoni ciltī ir lieliski ļaudis. Tāpat kā jūs, arī mēs esam Zemes bērni; to, ko jūs saucat par Mutu, mēs dēvējam par Doni, bet viņa, vienalga, ir Lielā Zemes Māte. Mēs nodarbojamies ar medībām un tirdzniecību un dažkārt dodamies garos Ceļojumos. - Uz brīdi Jondalars pievēra acis, un viņa pierē parādījās sāpju rieva. - Mans brālis… Tonolans… bija liels jautrības cienītājs un piedzīvojumu meklētājs. Viņš bija Mātes izredzētais.

Jondalara sāpes bija skaudras un īstas. Visi saprata, ka tā nebija izlik­šanās stāsta izpušķošanai. Jaunajam vīram pat nebija nekas jāsaka, visi jau tāpat uzminēja viņa sāpju iemeslu. Ari Mamutu cilts bija saskārusies ar to, ka Māte savus izredzētos pārāk agri paņem pie sevis. Jondalars nebija gribējis tā izrādīt savas emocijas. Bēdu uzplūds pārsteidza viņu nesagatavotu un nedaudz samulsināja. Bet ļaudis saprata šāda zau­dējuma izjūtu. Zelandoni vīrieša negribētais emociju uzplūds izraisīja apmetnes ļaužu simpātijas un radīja viņos sirsnību un līdzjūtību, un tas bija kaut kas vairāk par parasto ziņkārību un pieklājību, kura tiek izrādīta miermīlīgiem svešiniekiem.

Jondalars dziļi ievilka elpu un centās atgūt stāsta pavedienu. - Pa­matā tas bija Tonolana Ceļojums. Es biju plānojis doties brālim līdzi tikai mazu ceļa gabaliņu, aiziet līdz radinieku apmešanās vietai, bet pēc tam nolēmu iet kopā ar viņu ari tālāk. Mēs pārgājām pāri nelielam ledājam, kas ir Donau - Lielās Mātes upes - pirmsākums, un apņēmāmies aiziet līdz pat upes otram galam. Neviens neticēja, ka mums tas izdosies, neesmu pārliecināts, vai mums tas patiešām izdevās, bet mēs tik gā­jām uz priekšu, šķērsojām daudzas pietekas un ceļā satikām dažādus ļaudis. Reiz pirmajā vasarā apstājāmies, lai pamedītu, un, kaltējot gaļu, atklājām, ka esam ielenkti un uz mums nomērķēti vairāki pīķi…

Jondalars atkal bija atguvis mierīgu runas plūdumu un, pārstāstī­dams piedzīvojumus, sajūsmināja apmetnes ļaudis. Zelandoni vīrs bija labs stāstnieks, viņam piemita talants uzturēt spriedzi. Ļaudis māja ar galvu, piekrītoši murmināja un uzmundrināja stāstīt tālāk, bieži atska­nēja arī sajūsmas saucieni. Eila konstatēja, ka cilvēki, kas sazinās ar vārdiem, pat klausoties nemāk būt klusi.

Viņa ar Jondalara stāstījumu bija tikpat aizrāvusies kā pārējie, bet atklāja, ka vienlaikus vēro arī citus cilvēkus, kas klausījās viņa stāstā. Pieaugušie turēja klēpī mazākos bērnus, bet vecākie bērni bija sasē­dušies bariņā un ar mirdzošām acīm vēroja harismātisko svešinieku. Izskatījās, ka Jondalara stāsts visvairāk ir aizrāvis Danugu. Aizgrābti klausīdamies, jaunais vīrietis bija paliecies uz priekšu.

- Tonolans iegāja kanjonā, domādams, ka briesmas vairs nedraud, jo lauvene bija aizgājusi. Tad mēs izdzirdējām lauvu tēviņa rūcienu…

- Un kas notika pēc tam? - Danugs iejautājās.

- Tālāk būtu jāstāsta Eilai. Es daudz ko no tā visa neatceros.

Ļaužu acis pievērsās Eilai. Jaunā sieviete sajutās kā ar ūdeni ap­lieta. Viņa to nebija gaidījusi; nekad agrāk viņai nebija nācies runāt cilvēku priekšā. Jondalars viņai uzsmaidīja. Viņam pēkšņi bija ienākusi prātā doma, ka labākais veids, kā pieradināt Eilu runāt ar cilvēkiem, bija likt viņai to darīt. Šī nebūs pēdējā reize, kad no Eilas gaidīs viņas dzīvesstāstu, un, tā kā visiem vēl svaigā atmiņā saglabājusies jaunās sievietes maģiskā vara pār zirgiem, no viņas mutes stāsts par lauvu būs daudz ticamāks. Jondalars zināja, ka tas ir aizraujošs stāsts un tikai vēl vairāk palielinās ticību viņas noslēpumainajām spējām, - un varbūt, ja ļaudis būs ar šo stāstu apmierināti, viņai nevajadzēs stāstīt par savu pagātni.

- Eila, kas notika pēc tam? - Danugs vaicāja, joprojām atrazdamies stāsta varā. Pēc brāļa ilgās prombūtnes Ragija no viņa kautrējās un izvairījās, bet, atcerējusies vecos labos laikus, kā viņi bija sēdējuši kopā un stāstījuši stāstus, nolēma, ka šis ir īstais brīdis, lai ierāptos lielajam brālim klēpi. Nenolaidis acis no Eilas un gaidīdams stāsta turpinājumu, Danugs sagaidīja mazo māsu ar izklaidīgu smaidu un apskāvienu.

Eila pavērās apkārt sev pievērstajās ļaužu sejās, mēģināja sākt runāt, bet viņas mute šķita izkaltusi sausa, kaut ari plaukstas bija nosvīdušas slapjas.

- Jā, kas notika tālāk? - Latija atkārtoja jautājumu. Ar Ridagu klēpi meitene sēdēja blakus Danugam.

Zēna lielajās, brūnajās acis atspoguļojās interese. Ari viņš pavēra muti, lai pajautātu, bet neviens - izņemot Eilu - nesaprata to skaņu, kas nāca no bērna mutes. Tas nebija vārds, bet to apzīmējoša skaņa. Viņa jau agrāk bija dzirdējusi līdzīgas skaņas un bija pat iemācījusies tās at­darināt. Klana ļaudis nebija mēmi, viņiem vienkārši piemita ierobežotas spējas skaņas izrunāt. Tā vietā viņi bija attīstījuši bagātīgu un daudzpu­sīgu sazināšanās žestu valodu un vārdus lietoja tikai kaut kā izcelšanai. Eila zināja, ka bērns viņai lūdz stāstu turpināt; viņa izrunātās skaņas bija to nozīmējušas. Eila pasmaidīja un veltīja savu stāstu viņam.

- Es biju kopā ar Vīniju, - Eila iesāka savu stāstu. Veids, kā jaunā sieviete izrunāja zirga vārdu, allaž bija atgādinājis maigu zviedzienu. Apmetnes ļaudis nesaprata, ka viņa pateica zirga vārdu. Tā vietā viņi nodomāja, ka tas ir brīnišķīgs stāsta papildinājums. Viņi smaidīja un, izteikdami piekrišanu, mudināja sievieti stāstu turpināt.

- Viņai drīz gaidāms mazs zirgs. Ļoti liels, - Eila turpināja, izstiep­dama rokas priekšā vēderam, lai parādītu, ka ķēvei bijis liels vēders. Ļaudis saprotoši smaidīja. - Katru dienu mēs jājam, Vīnijai vajag iet ārā. Ne tālu, ne ātri. Vienmēr dodamies uz austrumiem; uz austrumiem jāt viegli. Pārāk viegli, nekā jauna. Vienu dienu dodamies uz rietumiem, nevis austrumiem. Apskatīt jaunu vietu, - Eila turpināja, veltīdama savu stāstu Ridagam.

Jondalars bija viņai mācījis Mamutu valodu, tāpat kā visas tās valo­das, kuras zināja, bet Eila Mamutu valodā nerunāja tik tekoši kā viņa dzimtajā valodā, kuru iemācījās pirmo. Viņas runas maniere bija dī­vaina, atšķirīga - šo atšķirību bija grūti izskaidrot, viņa pūlējās atrast īstos vārdus un kautrējās par savu nezināšanu. Bet, iedomājusies par zēnu, kuru vispār neviens nesaprata, apjauta, ka jāstāsta tālāk. Jo viņš bija to lūdzis.

- Es dzirdu lauvu.

Eila nebija pārliecināta, kāpēc to stāsta. Varbūt Ridaga gaidpilnās izteiksmes dēļ? Varbūt tādēļ, ka puika pagrieza galvu, lai klausītos viņas stāstā? Varbūt instinkta dēļ pēc vārda "lauva" Eila draudīgi ierūcās, visiem klātesošajiem tas izklausījās pēc īsta lauvas rūciena. Jaunā sieviete no sanākušajiem ļaudīm dzirdēja baiļu elsas, nervozus smieklus un atziņas pilnus vārdus. Viņas spēja atdarināt dzīvnieku skaņas bija pārdabiska. Šīs skaņas piešķīra stāstam negaidītu interesantumu. Arī Jondalars piekrītoši māja ar galvu un smaidīja.

- Es dzirdu: vīrietis kliedz. - Eila paskatījās uz Jondalaru, un viņas acīs parādījās skumjas. - Es apstājos. Ko darīt? Vīnijai ir liels vēders ar kumeļu. - Jaunā sieviete iezviedzās kumeļa balsī, un Latija viņai veltīja atzinīgu smaidu. - Es uztraucos par zirgu, bet vīrietis kliedz. Atkal dzirdu lauvu. Es klausos. - Eilai kaut kā izdevās rotaļīgi atdarināt lauvas rūcienu. - Tas ir Mazulis. Tad eju iekšā kanjonā. Zinu, ka zirgs netiks savainots.

Eila ieraudzīja ļaužu nesapratnes pilnos skatienus. Vārds, ko viņa bija izrunājusi, bija svešs, tomēr Ridagam to vajadzētu zināt, ja būtu audzis citā vidē. Viņa bija stāstījusi Jondalaram, ka tā klanā sauc zīdaiņus.

- Mazulis ir lauva, - viņa turpināja, mēģinādama izskaidrot. - Ma­zulis ir lauva, kuru pazīstu. Mazulis ir… kā dēls. Es eju kanjonā, lieku lauvam iet prom. Atrodu vienu vīrieti mirušu. Otrs vīrietis, Jondalars, smagi ievainots. Vīnija nes viņu atpakaļ uz ieleju.

- Ha! - kāda balss izsmējīgi noteica. Pacēlusi acis, Eila ieraudzīja, ka tas ir Frabeks - tas pats vīrietis, kas pirms brīža bija ķildojies ar veco sievieti. - Vai gribi man iestāstīt, ka pateici lauvam iet prom no ievainotā vīrieša?

- Ne jau jebkuram lauvam, bet Mazulim, - Eila atbildēja.

- Kas tas ir… kā tu tur to sauci?

- Mazulis ir klana vārds. Nozīmē: bērns, zīdainis. Vārdu iedevu lau­vam, kad tas dzīvoja kopā ar mani. Mazulis ir lauva, kuru pazīstu. Ari zirgs pazīst. Nebaidās. - Eila jutās sarūgtināta, kaut kas nebija pareizi, tikai viņa nezināja - kas.

- Tu dzīvoji kopā ar lauvu? Tam nu gan neticu, - Frabeks ņirdza.

- Ak tad tu tam netici? - Jondalars iejaucās sarunā, izklausīdamies dusmīgs. Vīrietis apsūdzēja Eilu melos, bet viņš pats ļoti labi zināja, ka jaunās sievietes stāsts ir patiess. - Eila nemelo, - viņš sacīja, piecelda­mies kājās un raisīdams vaļā auklu, kas ap vidukli saturēja viņa ādas bikses. Nometis vienu bikšu staru, vīrietis ļaužu acīm atklāja cirksni un kājas augšstilbu, kuru klāja nevienmērīgas, tumši sarkanas rētas. - Lauva man uzbruka, un Eila ne tikai dabūja mani no turienes pro­jām, viņa ir ari ļoti prasmīga dziedniece. Bez viņas palīdzības es būtu sekojis savam brālim uz viņpasauli. Pateikšu jums vēl ko. Es redzēju, kā viņa jāja tā lauvas mugurā tieši tāpat, kā jāj ar zirgu. Vai sauksiet mani par meli?

- Neviens Lauvas apmetnes viesis nekad nav dēvēts par meli, - Talija sacīja, raidīdama dusmīgu skatu Frabeka virzienā, mēģinādama nolīdzi­nāt iespējamo konfliktu. - Manuprāt, visiem ir redzams, ka tu esi bijis smagi ievainots… un mēs esam redzējuši šo sievieti… Eilu… jājam ar zirgu. Neredzu nekādu iemeslu, lai apšaubītu tavus vai Eilas vārdus.

Iestājās saspringts klusums. Apmulsusi Eila skatījās apkārt ļaužu sejās. Vārds "melis" nebija viņai pazīstams, un jaunā sieviete nesaprata, kāpēc Frabeks teica, ka viņai netic. Eila bija uzaugusi starp ļaudīm, kas sarunājās ar žestiem. Tā nebija tikai žestu un zīmju valoda, klana valodā nozīmīga bija cilvēka stāja un izturēšanās, kas izteica dažādas slēptas nozīmes un smalkas nianses. Ar visu augumu nebija iespējams ticami melot. Labākajā gadījumā kāds varēja kaut ko noklusēt, arī tas bija citiem pamanāms, bet privātās dzīves saglabāšanas dēļ tas tika pieļauts. Eila nekad nebija mācījusies melot.

Bet tagad viņa nojauta, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Pēc ļaužu iz­turēšanās viņa varēja nojaust dusmas un naidīgu attieksmi, kas bija pamanāma tikpat viegli, it kā viņi to būtu pateikuši vārdiem. Viņa zināja ari to, ka ļaudis cenšas to neizrādīt. Taluts redzēja, kā Eila paskatās uz tumšādaino vīrieti un tad novēršas. Paskatoties uz Raneku, Talutam ienāca prātā doma, kā mazināt saspīlēto situāciju un atgriezties pie stāstīšanas.

- Tas bija labs stāsts, Jondalar, - vadonis uzslavēja, veltīdams Frabe- kam nosodošu skatienu. - Vienmēr ir tik aizraujoši klausīties par gariem Ceļojumiem. Vai nevēlies paklausīties kādu citu gara Ceļojuma stāstu?

- Jā, labprāt.

Cilvēkiem nomierinoties, ļaužu bariņā atkal parādījās smaidi. Tas bija šīs apmetnes iemīļotākais stāsts, ne bieži gadījās tāda iespēja izstāstīt to kādam, kurš vēl nebija to dzirdējis.

- Tas ir Raneka stāsts… - Taluts iesāka.

Eila ar interesi un gaidpilnu izteiksmi paskatījās uz Raneku. - Es gribētu zināt, kā vīrietis ar brūno ādu nonācis dzīvot Lauvas apmetnē, - viņa sacīja.

Raneks viņai uzsmaidīja, bet pagriezās pret sava pavarda galveno vīru. - Tas ir mans stāsts, bet jāstāsta tev, Vimez, - viņš sacīja.

Jondalars tika apsēdināts, bet viņš nebija apmierināts ar pagriezienu, kādā saruna tika ievirzīta, - vai varbūt viņam nepatika Eilas interese par Raneku? Tomēr tā bija labāk nekā piedzīvot gandrīz vai atklāto ļaužu naidīgumu, un arī viņu šis stāsts interesēja.

Vimezs, atlaidies atpakaļ, pamāja Eilai, tad, uzsmaidījis Jondalaram, sāka savu stāstu.

- Jaunais cilvēk, mums ir daudz vairāk kopiga nekā tikai mīlestība uz kramu. Ari es jaunībā veicu garu Ceļojumu. Es devos uz dienvidiem, sākumā gāju austrumu virzienā, garām Berana jūrai, līdz pat daudz lie­lākas jūras krastiem, kas atradās dienvidos. Ļaudis, kas dzīvo Dienvidu jūras krastos, sauc to daudz un dažādos vārdos. Apceļoju tai apkārt pa dienvidaustrumu un pēc tam pa rietumu krastu, gāju cauri lielām mežu platībām; tur bija daudz siltāks un lietaināks klimats nekā šeit.

- Es necentlšos izstāstīt visu, ko toreiz piedzīvoju, - pataupīšu to kādai citai reizei. Es jūs iepazīstināšu ar Raneka stāstu. Ceļojot uz rie­tumiem, satiku daudz dažādu ļaužu, kādu laiku pie tiem padzīvoju, apguvu daudz ko jaunu, bet tad mani atkal sāka tirdīt nemiers un es devos tālāk. Gribēju pārbaudīt, cik tālu uz rietumiem spēju aiziet.

Pēc vairākiem gadiem nonācu kādā vietā otrpus jūras šauruma - do­māju, Jondalar, ka tā neatrodas tālu no taviem Lielajiem Ūdeņiem, - tur, kur Dienvidu jūra savienojas ar Lielajiem Ūdeņiem. Tur es satiku cilvēkus, kuru ādas krāsa bija tik tumša, ka izskatījās melna, un tur es ari satiku sievieti - sievieti, kura mani piesaistīja. Sākumā mani varbūt piesaistīja viņas atšķirība… eksotiskais apģērbs, ādas krāsa un tumšās, mirdzošās acis. Viņas smaids… un dejas kustības… mani pakļāva savā varā; viņa bija uzbudinošākā un pievilcīgākā sieviete, kādu jebkad biju saticis.

Vimezs runāja tiešā, nepārspīlētā stilā, bet stāsts bija tik aizraujošs, ka nekāda aktiermāksla nebija nepieciešama. Tomēr, pieminot sievieti, druknā un klusi atturīgā vīra izturēšanās ievērojami mainījās.

- Kad viņa piekrita dzīvot kopā ar mani, es nolēmu tur palikt. Man vienmēr, pat kā jauneklim, ir bijusi interese par akmeņu apstrādi, un esmu apguvis arī viņu pīķu uzgaļu izgatavošanas veidu.

- Viņi noskalda akmens abas puses, vai saproti? - šo jautājumu Vimezs adresēja Jondalaram.

- Jā, no abām pusēm, kā taisot cirvi.

- Bet šķautnes nav tik biezas un raupjas. Viņiem ir laba tehnika. Ari es viņiem parādīju dažas lietas, biju priecīgs apgūt viņu paņēmienus, īpaši jau pēc tam, kad Māte svētīja manu sievieti ar bērnu - puiku. Kā pieņemts pēc viņu tradīcijām, sieviete man lūdza dot zēnam vārdu. Es viņu nosaucu par Raneku.

Eila pie sevis nodomāja: tas visu izskaidro. Raneka māte bija tumš­ādaina sieviete.

- Kas tev lika izlemt atgriezties? - Jondalars painteresējās.

- Pāris gadu pēc Raneka piedzimšanas sākās grūtības. Tumšādainie ļaudis, ar kuriem kopā dzīvoju, bija ieradušies no tālākiem dienvidiem, un dažas kaimiņu apmetnes negribēja ar viņiem dalīties medību terito­rijās. Pastāvēja tradīciju atšķirības. Biju jau gandrīz viņus pārliecinājis satikties un visu pārrunāt. Tā vietā daži karstgalvji no abām ķildnieku pusēm nolēma karot. Viena nāve bija jāatriebj ar citu, un tad sākās uzbrukumi apmetnēm.

Mēs noorganizējām labu aizsardzību, bet viņiem bija cilvēku skaita pārspēks. Tā tas kādu laiku turpinājās; viņi mūs nogalināja - citu pēc cita. Pēc kāda laika jebkurš cilvēks ar gaišāku ādas krāsu sāka izraisīt bailes un ienaidu. Kaut arī es biju viens no viņiem, tumšādainie cilvēki vairs man neuzticējās un neuzticējās vairs pat Ranekam. Viņa āda bija gaišāka nekā pārējiem un arī vaibstiem bija cita forma. Aprunājos ar Raneka māti, un mēs nolēmām doties prom. Tā bija skumja atvadīša­nās, bija jāatstāj ģimene un daudz draugu, bet arī palikt nebija droši. Daži karstgalvji pat negribēja mums ļaut doties prom, bet ar citu ļaužu palīdzību mums izdevās naktī aizlavīties.

Devāmies uz ziemeļiem, uz jūras šaurumu. Zināju, ka tur dzīvo daži tādi meistari, kas izgatavo mazas laivas, ar kurām var šķērsot jūras šaurumu. Mūs brīdināja, ka jūras šauruma šķērsošanai nav piemērots gadalaiks, turklāt to bija grūti izdarīt ari labos laikapstākļos. Bet es sapratu, ka mums jādodas projām, un nolēmu riskēt.

- Tas bija nepareizs lēmums, - Vimezs turpināja stingri kontrolētā balsī. - Laiva apgāzās. Tikai mēs abi ar Raneku un viens sainis ar viņas mantām tikām pāri. - Uz brīdi Vimezs apklusa un tad stāstu turpināja. - Mēs joprojām bijām tālu no manām mājām, pagāja ilgs laiks, līdz beidzot šeit ieradāmies, tas notika Vasaras sapulces laikā.

- Cik ilgu laiku biji prom no mājām? - Jondalars apjautājās.

- Desmit gadus, - Vimezs atbildējis pasmaidīja. - Mūsu ierašanās izraisīja pārsteigumu. Neviens vairs nebija cerējis mani atkal ieraudzīt - un kur nu vēl kopā ar Raneku! Nezija pat mani nepazina, bet, man aizejot, mazā māsiņa bija vēl tikai bērns. Toreiz viņa un Taluts bija tikko apprecējušies un kopā ar Taliju, abiem viņas vīriešiem un bērniem dibināja Lauvas apmetni. Viņi mani uzaicināja pievienoties. Kaut arī Raneks joprojām ir mana pavarda dēls, mana māsa Nezija viņu pieņēma un pat pēc Danuga piedzimšanas rūpējās par viņu tā, it kā tas būtu viņas pašas dēls.

Kad Vimezs bija beidzis runāt, pagāja Jabs brīdis, līdz visi aptvēra, ka stāsts ir beidzies. Visi gribēja uzzināt ko vairāk. Kaut arī vairums apmetnes ļaužu viņa piedzīvojumus jau bija dzirdējuši, Vimezam allaž bija kāds jauns stāsts padomā vai arī vecie tika izpušķoti ar kādu jaunu pavērsienu.

- Ja vien Nezija to spētu, viņa gribētu būt māte visiem, - Talija ierunājās, atcerēdamās to laiku, kad Vimezs bija atgriezies pēc desmit gadu ilgās prombūtnes. - Toreiz man pie krūts bija Digija un Nezijai nekad nebija gana ar viņu spēlēties.

- Viņa dara vēl ko vairāk nekā tikai rūpējas par mani kā māte! - Taluts atzina, ar nebēdnīgu smaidu noglāstīdams savas sievietes plato pēcpusi. Vadonis bija dabūjis vēl vienu somu ar spēcīgo dziru un iemal­kojis laida to apkārt pa apli.

- Talut! Es darīšu ko vairāk par tavu appuišošanu! - Nezija centās izskatīties dusmīga un apspieda smaidu.

- Vai tas ir solījums? - Taluts izmantoja gadījumu.

- Talut, tu taču zini, ko es domāju, - Talija turpināja, neņemdama vērā diezgan acīmredzamos netiešos brāļa un viņa sievietes mājienus. - Viņa pat nespēja ļaut Ridagam aiziet garu pasaulē. Puika ir tik slimīgs, tā viņam būtu bijis labāk.

Eila pievērsa uzmanību bērnam. Talijas komentāri bija puiku uztrau­kuši. Tā nebija tīši domāta nepieklājība, bet Eila zināja, ka Ridagam nepatika, ka par viņu runā tā, it kā viņa šeit nebūtu klāt. Tomēr puika tur neko nevarēja darīt. Ridags nevarēja Talijai izstāstīt, kā jutās, un pat nedomājot Talija bija pieņēmusi: ja zēns nemāk runāt, tātad arī neko nejūt.

Eila vēlējās kaut ko vairāk par šo bērnu uzzināt, bet negribēja būt nepieklājīga. Jondalars to izdarīja viņas vietā, kaut ari tādējādi apmie­rināja pats savu ziņkārību.

- Nezij, vai pastāstīsi mums par Ridagu? Eilai tas ļoti interesētu - un arī man.

Nezija paliecās uz priekšu un, paņēmusi bērnu no Latijas, sakopojusi domas, nosēdināja viņu sev klēpī.

- Mēs bijām devušies megaceros[2] medībās, tie ir tie milzīgie brieži ar lielajiem ragiem, - viņa sāka stāstīt, - un plānojām uzcelt aploku, lai iedzītu tos iekšā, - tas ir labākais paņēmiens, kā nomedīt ragainos dzīvniekus. Kad pirmoreiz pamanīju sievieti slēpjamies blakus mūsu medību apmetnei, nodomāju, ka tas ir dīvaini. Reti kad var redzēt pla- kangalvju sievietes - un kur nu vēl vienas pašas.

Uzmanīgi klausīdamās, Eila bija paliekusies uz priekšu.

- Kad sieviete redzēja, ka skatos uz viņu, viņa nebēga prom, aizskrēja tikai tad, kad piegāju tuvāk. Tad ari ieraudzīju, ka viņa ir stāvoklī. No­domāju, ka viņa droši vien ir izsalkusi, tāpēc blakus tai vietai, kur viņa slēpās, atstāju ko ēdamu. No rīta atstātās pārtikas vairs nebija, tāpēc pirms nometnes nojaukšanas atstāju vēl mazliet ēdamā.

Man likās, ka nākamajā dienā redzēju viņu vēl pāris reižu, bet nebiju par to pārliecināta. Tad vakarā, kad sēdēju pie ugunskura un zīdīju Ragiju, es atkal viņu ieraudzīju. Piecēlos kājās un mēģināju pieiet viņai tuvāk klāt. Sieviete atkal aizbēga, bet, viņai kustoties, varēja redzēt, ka viņai sāp, un es sapratu, ka dzemdības ir sākušās. Nezināju, ko darīt. Gribēju palīdzēt, bet sieviete visu laiku bēga prom un kļuva arī tumšs. Pastāstīju to Talutam, viņš sasauca cilvēkus un devās sievieti meklēt.

- Ari ši meklēšana bija dīvaina, - Taluts piebalsoja Nezijas stāstam.

- Biju domājis, ka mums viņa jāaplenc un jāiedzen slazdā, bet, kad uzkliedzu sievietei apstāties, viņa vienkārši apsēdās zemē un gaidīja. Viņa neizskatījās pārāk no manis nobijusies: kad pamāju sievietei nākt man līdzi, viņa uzreiz piecēlās un sekoja man, it kā zinātu, kas jādara, un saprastu, ka es viņai pāri nedarīšu.

- Es pat nezinu, kā viņa spēja paiet, - Nezija turpināja stāstu. - Viņa cieta lielas sāpes. Sieviete ātri saprata, ka vēlos viņai palīdzēt, bet ne­zinu, vai no palīdzības bija kāds labums. Es pat nebiju pārliecināta, vai sieviete dzemdībās izdzīvos. Tomēr viņa ne reizi neiekliedzās. Bei­dzot, rītam tuvojoties, piedzima viņas dēls. Biju pārsteigta, ieraugot, ka bērns cēlies no jauktiem gariem. Pat tik mazam bērnam varēja šīs atšķirības pamanīt.

Sieviete jutās tik vārga, ka nodomāju: "Varbūt, parādot, ka bērniņš izdzīvojis, viņai radīsies iemesls dzīvot." Viņa alka savu dēlu redzēt. Bet, šķiet, ka viņai vairs neviens nespēja palīdzēt, jo sieviete bija zaudējusi pārāk daudz asiņu. Izskatījās, ka viņa vairs necīnās, un pirms saullēkta Ridaga māte nomira.

Visi man sacīja, lai atstāju bērnu nomirstam blakus mātei, bet toreiz es zīdīju Ragiju un man bija daudz piena. Nebija nekādu problēmu pielikt pie krūts ari otru bērnu. - Nezija aizsargājot apskāva Ridagu.

- Es zinu, ka viņš ir vārgs. Varbūt man vajadzēja viņu atstāt, bet es nespētu Ridagu vēl vairāk mīlēt arī tad, ja viņš būtu mans pašas bērns. Un es nenožēloju, ka paturēju viņu.

Ar savām lielajām, spožajām un brūnajām acīm Ridags paskatījās augšup uz Neziju un, apvijis rokas sievietei ap kaklu, pieglauda galviņu pie viņas krūtīm. Turot puiku klēpī, Nezija viņu pašūpoja.

- Daži ļaudis saka, ka Ridags ir dzīvnieks, jo nemāk runāt, bet es zinu, ka viņš visu saprot. Un viņš nemaz nav nekāds "pretīgs radījums", - Nezija dusmīgi paskatījās uz Frabeku. - Tikai Māte zina, kāpēc viņš piedzimis no jauktiem gariem.

Eila pūlējās apvaldīt asaras. Jaunā sieviete nezināja, kā šie apmetnes ļaudis reaģēs uz asarām, viņas asarojošās acis klana ļaudis vienmēr bija izraisījušas uztraukumu. Vērojot sievieti un bērnu, Eila iegrima atmiņās. Viņa tik ļoti sāpīgi ilgojās paturēt rokās savu dēlu un no jauna izjuta bēdas par Izu, kas bija viņu kā mazu meiteni pieņēmusi un iz­audzinājusi, kaut ari Eila bija stipri atšķīrusies no klana ļaudīm, tāpat kā Ridags atšķiras no Lauvas apmetnes iemītniekiem. Bet vairāk par visu Eila pašlaik vēlējās - kaut varētu Nezijai izskaidrot, cik viņa ir aizkustināta un pateicīga gan Ridaga… gan pati savā vārdā. Kādā neiz­skaidrojamā veidā Eila juta - ja viņa spētu ko izdarīt Nezijas labā, tas kaut kā palīdzētu atmaksāt Izai.

- Nezija, viņš zina, - Eila klusi sacīja. - Viņš nav dzīvnieks, nav plakangalvis. Ridags ir klana un Citu bērns.

- Eila, es zinu, ka viņš nav dzīvnieks, - Nezija sacīja. - Bet kas ir klans?

- Tie ir tādi ļaudis, kas līdzinās Ridaga mātei. Jūs viņus dēvējat par plakangalvjiem, viņi sevi sauc par klanu, - Eila skaidroja.

- Kā tu to domā: viņi sauc sevi par klanu? Plakangalvji taču nemāk runāt! - Talija iejaucās.

- Viņi nerunā ar vārdiem, bet runā ar rokām.

- Kā tad tu to zini? - Frabeks iesaucās. - Kur tu tik gudra radusies?

Ievilcis dziļi elpu un to aizturējis, Jondalars gaidīja Eilas atbildi.

- Agrāk es dzīvoju klanā un runāju tāpat kā viņi. Līdz Jondalara atnākšanai es nemācēju runāt ar vārdiem, - Eila stāstīja. - Klans bija mana cilts.

Iestājās neveikls klusums, līdz cilvēki aptvēra Eilas vārdu jēgu.

- Tu dzīvoji kopā ar plakangalvjiem! Tu dzīvoji kopā ar tiem netīra­jiem dzīvniekiem! - Frabeks riebumā pielēca kājās un atvirzījās nost. - Nav nekāds brīnums, ka viņa nemāk pareizi runāt. Ja jau šī dzīvojusi kopā ar šiem, tad nav ne par mata tiesu labāka! Visi plakangalvji ir īsti dzīvnieki, ieskaitot tādas jaukteņu anomālijas kā tavējais, Nezij.

Apmetnē sākās kņada. Pat ja kāds varētu Frabekam piekrist, viņš bija aizgājis par tālu. Viņš bija pārkāpis pieklājības robežas pret vie­siem un pat aizvainojis vadoņa sievu. Frabeks jau sen ir kaunējies, ka pieder pie tādas apmetnes, kas savā vidū uzņēmusi "jauktu garu pre­tīgu radījumu", un joprojām bija noskaities uz Fralijas māti par neseno ķildu viņu nebeidzamajā karastāvoklī. Viņš gribēja uz kādu izgāzt savu aizvainojumu.

Aizstāvēdams Neziju un Eilu, Taluts ierēcās kā lauva. Arī Talija aiz­stāvēja apmetnes godu. Krouzija, ļauni smīnēdama, pamīšus strīdējās ar Frabeku un iebiedēja Fraliju, bet pārējie ļaudis skaļi pauda savas domas. Skatīdamās uz ļaudīm, Eila gribēja ar rokām aizklāt ausis, lai nedzirdētu šo trako troksni.

Pēkšņi Taluts iekliedzās, lai visi apklust. Kliedziens bija gana skaļš, lai ļaudis iebiedēti aprimtu. Tad ieskanējās Mamuta bungas un radīja nomierinošu gaisotni.

- Manuprāt, mums vajadzētu uzklausīt, kas Eilai sakāms, pirms pā­rējie dara zināmas savas domas, - Taluts sacīja, kad bungas bija ap­klusušas.

Cilvēki, gaidīdami Eilas sakāmo, gaidoši paliecās uz priekšu, vēlēda­mies vairāk uzzināt par noslēpumaino sievieti. Eila nebija pārliecināta, ka vēlas vēl kaut ko piebilst šiem trokšņainajiem un rupjajiem ļaudīm, bet saprata, ka citas izejas nav. Tad, nedaudz pacēlusi zodu, nodomāja: "Ja jau viņi grib to dzirdēt, tad pastāstīšu, bet no rīta došos projām."

- Es ne… neatceros agru bērnību, - Eila iesāka, - tikai zemestrīci un alu lauvu, kas atstāja rētas manā kājā. Iza stāstīja, ka atradusi mani pie upes… Mamut? Kā saka, ja cilvēks nav pamodies un neko nesaprot?

- Bezsamaņā.

- Iza mani atrada pie upes bezsamaņā. Biju tādā vecumā kā Ridags, jaunāka. Varbūt man toreiz bija pieci gadi. Kāja man bija savainota no alu lauvas ķetnas. Iza bija… zāļu sieva. Viņa izārstēja manu kāju. Krebs… Krebs bija mogurs… kā Mamuts… svēts vīrs… zina garu pasauli. Krebs man iemācīja runāt klana valodā. Iza un Krebs… viss klans… par mani rūpējās. Es nepiederu pie klana, bet viņi par mani rūpējās.

Eila izmisīgi centās atcerēties visu, ko Jondalars bija viņai mācījis par Mamutu valodu. Viņai nebija patikuši Frabeka izteikumi, ka viņa nemāk pareizi runāt, ne ari viņa pārējie komentāri. Paskatījusies uz Jondalaru, Eila pamanīja, ka vīrieša piere saraukta grumbās. Viņš gribēja, lai Eila uzmanās. Jaunā sieviete īsti neapzinājās viņa bažu iemeslu, bet varbūt nevajag visu stāstīt.

- Es uzaugu klanā, bet devos prom… meklēt Citus, līdzīgus man. To­reiz man bija… - Eila apklusa, lai atcerētos pareizo skaitļa vārdu, - četr­padsmit gadu. Iza man sacīja, ka Citi dzīvo ziemeļos. Meklēju ilgi, ne­vienu neatradu. Tad atradu ieleju un paliku tur, lai pārlaistu ziemu. Nogalināju zirgu, lai būtu gaļa, tad ieraudzīju mazu zirdziņu, ķēves bērnu. Man nebija neviena. Jauns zirdziņš ir kā bērniņš, es sāku par to rūpēties. Vēlāk atradu mazu, ievainotu lauvēnu. Paņēmu alā pie sevis arī lauvu, bet viņš izauga, aizgāja un atrada draudzeni. Trīs gadus dzīvoju ielejā viena pati. Tad atnāca Jondalars.

Eila apklusa. Neviens vairs nerunāja. Eilas stāsts, kuru jaunā sieviete pārstāstīja tik vienkāršā valodā, bez nekādiem izpušķojumiem, droši vien bija taisnība, tomēr tam bija grūti noticēt. Tas izraisīja vēl vairāk jautājumu, nekā Eila bija devusi atbildes. Vai viņu tiešām bija pieņē­muši plakangalvji un uzaudzinājuši? Vai viņi patiešām māk runāt vai vismaz sazināties? Vai viņi tiešām var būt tik cilvēcīgi un cilvēciski? Un kā tad ar pašu Eilu? Ja jau viņu uzaudzināja plakangalvji, vai viņa ir cilvēks?

Klusumā, kas bija iestājies pēc Eilas stāsta, jaunā sieviete vēroja Ne- ziju un puiku un tad atcerējās kādu pārpratumu, kas notika toreiz, kad viņa vēl dzīvoja klanā. Krebs viņai mācīja sazināties ar klana zīmēm, bet vienu žestu Eila bija pati iemācījusies. Tā bija zīme, ko bieži rādīja bērniem, un bērni to vienmēr rādīja sievietei, kas par viņiem rūpējās; tagad viņa atcerējās, kā Iza bija toreiz jutusies, kad Eila to zīmi viņai parādīja.

Eila pieliecās pie Ridaga un sacīja viņam: - Gribu tev parādīt kādu vārdu. Vārdu, ko saka ar rokām.

Izrādīdams interesi un satraukumu, Ridags paslējās sēdus. Kā vien­mēr, puika bija sapratis katru vārdu, ko viņam saka, un saruna par zīmēm, kuras var rādīt ar rokām, bija izraisījusi viņā nelielu saviļņo­jumu. Visiem vērojot, Eila parādīja žestu - apzinātu roku kustību. Puika neveikli centās viņu atdarināt un apmulsumā sarauca pieri. Tad pēkšņi no slēptākajām atmiņu dzīlēm zēnā radās apskaidrība un sapratne, kas atspoguļojās viņa sejā. Kad Eila pasmaidīja un pamāja ar galvu, Ridags izlaboja savu kļūdu. Tad, pagriezies pret Neziju, viņš vēlreiz parādīja to pašu žestu. Nezija paskatījās Eilā.

- Viņš tev saka "māte", - Eila paskaidroja.

- "Māte"? - Nezija pārjautāja un, aizvērusi acis un apskāvusi bērnu, par kuru bija rūpējusies no viņa dzimšanas brīža, centās apvaldīt asa­ras. - Talut! Vai redzēji? Ridags mani tikko nosauca par māti. Es ne­kad nedomāju, ka reiz piedzīvošu dienu, kad zēns mani nosauks par māti.