Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

=11 =

- Eila! Tad redz, kur tu esi! - iesaucās Dīgija, iedama garām Lapsas pavardam. - Mēs grasāmies muzicēt. Nāc līdzi! Arī tu, Ranek.

Dīgija, iedama cauri visai mītnei, bija jau savākusi gandrīz vai vi­sus Lauvas apmetnes ļaudis. Eila ievēroja, ka Dīgijai rokās ir mamuta galvaskauss un Tornekam - mamuta lāpstiņa, uz kuras ir uzkrāsotas sarkanas, noteiktas līnijas un ģeometriskas figūras, turklāt Dīgija atkal ir lietojusi kādu Eilai nepazīstamu vārdu. Eila un Raneks sekoja pārējiem ārā no mītnes.

Pie debesīm bija redzami spalvmākoņi, kas traucās uz ziemeļiem, un vējš pieņēmās spēkā, purinādams kapuces un ļaužu siltās jakas, bet šķita, ka neviens no aplī sanākušajiem cilvēkiem to nemana. Mīt­nes ārpusē esošais ugunskurs, kas no valdošā ziemeļvēja ietekmes bija aizsargāts ar zemes vaļņiem un dažiem akmeņiem, sāka degt spožāk, kad tam tika pielikti jauni kaula gabali un nedaudz malkas, bet uguns klātbūtni pārmāca zibsnījošs mirdzums, kas nolaidās rietumos.

Dažiem lieliem kaula gabaliem, kas šķita nekārtīgi izmētāti apkārt, izrādījās sava noteikta funkcija, kad Dīgija un Torneks, pievienojoties Mamutam, uz tiem apsēdās. Dīgija nolika iezīmēto galvaskausu tā, ka tas neskārās pie zemes - tā priekšpusi un aizmugurējo daļu balstīja citi lieli kauli. Torneks nokrāsoto mamuta lāpstiņu turēja stāvus un vairākās vietās tai piesita ar āmuram līdzīgu rīku, kas bija izgatavots no brieža raga, un nedaudz izmainīja tā stāvokli.

Eila bija pārsteigta par tām skaņām, kas nāca no šiem instrumentiem, tās stipri atšķīrās no tām, ko viņa pirms kāda laika bija dzirdējusi mājas iekšienē. Toreiz skaņas atgādināja bungu ritmus, bet šīs bija kaut kas īpašs, kas nelīdzinājās nekam iepriekš dzirdētajam, tomēr tām bija no prāta neizzūdošs, it kā pazīstams skanējums. Tās pēc sava mainīguma viņai atgādināja cilvēka balsi, kaut ko līdzīgu tam, ko viņa pati reizēm mēdza pie sevis dungot, tomēr šķita daudz skaidrākas. Vai tā bija mūzika?

Pēkšņi iedziedājās cilvēka balss. Pagriezusies Eila ieraudzīja Bar­zeku; vīrieša galva bija atliekta atpakaļ, viņš izdeva skaļu, gaudojošu kliedzienu, kas novibrēja gaisā. Pēc tam viņš pārgāja uz zemu vibrato*, kas Eilas kaklam lika aizžņaugties, un pabeidza dziedājumu ar spalgu, augsta toņa modulāciju, bet gaisā it kā palika neatbildēts jautājums. Atbildot uz dziedājumu, trīs mūziķi sāka ātri sist pa mamuta kauliem, atkārtojot tās skaņas, ko bija imitējis Barzeks, atdarinot gan skanējumu, gan izjūtas, kuras Eila nemācēja izskaidrot.

Drīz vien arī pārējie ar savām balsīm pievienojās mamutu kaulu instrumentiem, piedziedot līdzi melodijai bez vārdiem. Pēc kāda laika mūzika mainījās un pakāpeniski ieņēma citu skanējumu. Tā kļuva lē­nāka, piesardzīgāka, un melodija izraisīja skumjas izjūtas. Iedziedājās Fralija, šoreiz ar vārdiem un augstā, patīkamā balsī. Viņa savā dziesmā stāstīja par kādu sievieti, kura zaudējusi vīru un kuras bērns ir miris. Šī dziesma Eilu dziļi aizkustināja, lika viņai atcerēties Durku, un jaunās sievietes acīs parādījās asaras. Paskatījusies apkārt, viņa pamanīja, ka nav vienīgā, kas raud; visvairāk viņu aizkustināja Krouzijas bezkaislīgā seja un neko neredzošais skatiens, bet pār vecās sievietes vaigiem plūda asaru urdziņas.

Fralijai atkārtojot pēdējās dziesmas frāzes, pievienojās Tronija, pēc tam arī Latija. Nākamajā atkārtojumā, kad pantiņš bija nedaudz ci­tāds, pieslēdzās arī Nezija un Talija, kuru balsis skanēja spēcīgā, dzidrā kontraltā. Vārdi mainījās vēlreiz, un pievienojās vēl vairākas balsis, arī mūzika atkal mainīja savu raksturu. Sākās stāsts par Māti, leģenda par cilvēkiem, garu pasauli un pirmsākumiem. Kad sievietes nonāca līdz tai vietai, kad no gara piedzima vīrietis, dziedājumam pievienojās arī vīru balsis un pavadījums pieskaņojās te vīriešu balsīm, te atkal sieviešu, un sākās draudzīga sacensība.

Mūzika kļuva arvien ātrāka un ritmiskāka. Eksaltācijas kulminācijā Taluts norāva no sevis silto apģērba kārtu un, kājas sizdams un pirk­stus plīkšķinādams, iegāja apļa centrā. Pa vidu smiekliem, atzinīgiem izsaucieniem, kāju sišanai un roku plaukšķināšanai gar gurniem apkārt sēdošie uzmundrināja Talutu uzsākt atlētisku deju, kurā bija ne mazums kāju vicināšanas un augstu palēcienu, - visas kustības bija pieskaņotas mūzikas ritmam. Lai Taluts viens pats neapniktu, arī Barzeks viņam pievienojās. Abiem vīriem pagurstot, aplī iegāja Raneks. Viņa ātrā stepa deja demonstrēja daudzas sarežģītas kustības, izsauca vēl skaļākas ovā­cijas un aplausus. Grasoties pārtraukt savu deju, Raneks aicināja Vimezu vidū; tas sākumā atturējās, bet, ļaužu uzmundrināts, nodemonstrēja tādu deju, kas stipri atšķīrās no iepriekš redzētajām.

" Vibrato - skaņveides paņēmiens, kurā izmanto raksturīgas nelielas augstuma, stipruma un tempa svārstības.

Izbaudīdama mūziku, dziedāšanu un dejošanu, Eila smējās un klai­gāja kopā ar pārējiem, bet visvairāk jaunajai sievietei patika dedzība un apkārt valdošais prieks, kas viņā izraisīja labas izjūtas. Izpildīdams veiklu akrobātisku triku, apļa vidū ielēca Druvezs, pēc tam ari Brinans gribēja viņu atdarināt. Mazā brāļa dejai pietrūka lielā brāļa elegances, bet Brinanam aplaudēja par viņa pūlēm; tas iedrošināja Krisaveku, Fra­lijas vecāko dēlu, viņiem pievienoties. Tad ari Tusija vēlējās dejot. Ar mīļu smaidu Barzeks saņēma abas meitenes rociņas un uzdejoja kopā ar viņu. Taluts, ņemdams piemēru no Barzeka, sameklēja Neziju un ieveda viņu apļa vidū. Jondalars centās pierunāt Eilu pievienoties, bet viņa atturējās, tad, pamanījusi Latiju, kas mirdzošām acīm nolūkojās dejotājos, mudināja Jondalaru padejot ar meiteni.

- Vai parādīsi man soļus, Latij? - viņš apjautājās.

Meitene pateicīgi uzsmaidīja viņam ar Taluta smaidu; Eila vēlreiz pa­māja, un, pievienojoties pārējiem dejotājiem, Latija saņēma abas vīrieša rokas savās plaukstās. Divpadsmit gadu vecumā meitene bija slaida, gara un graciozi kustējās. No malas vērojot un salīdzinot viņu ar citām dejotājām, Eila pie sevis nodomāja, ka reiz šī meitene kļūs par ļoti pievilcīgu sievieti.

Dejai pievienojās vēl vairākas sievietes, un mūzika atkal mainīja savu raksturu, gandrīz jau visi ļaudis kustējās mūzikas ritmā. Apmetnes iemītnieki sāka dziedāt, un Eila juta, ka tiek pabīdīta uz priekšu, lai sadotos rokās ar aplī esošajiem ļaudīm. Jondalaram stāvot viņai vienā pusē un Talutam otrā, jaunā sieviete dejojot un dziedot kustējās uz priekšu un atpakaļ, tad uz riņķi un vēlreiz uz riņķi, līdz mūzika pie­spieda dejotājiem kustēties arvien ātrāk un ātrāk.

Beidzot ar pēdējo izsaucienu mūzika apklusa. Ļaudis smējās, sarunā­jās, cīnījās pēc elpas; muzikanti bija tikpat noguruši kā dejotāji.

- Nezij! Vai tad ēdiens nav vēl gatavs? Visu dienu tas man kairina nāsis, un es esmu izbadējies! - Taluts iesaucās.

- Paskatieties tik uz viņu! - Nezija deva pretī, pamādama uz brangās miesās esošo milzīgo vīru. - Vai tad šis izskatās badu cietis? - Ļaudis iesmējās. - Jā, ēdiens ir gatavs. Mēs vienkārši gaidījām, kad visi būs ar mieru ēst.

- Nu, es jau esmu ar mieru, - Taluts atsaucās.

Kamēr daži devās pēc saviem traukiem, tie, kas bija gatavojuši ēdienu, iznesa to laukā. Katra iemītnieka trauki bija viņa personīgais īpašums. Šķīvji parasti tika izgatavoti no bizonu vai briežu plakanajiem iegurņa vai plecu kauliem; krūzes, mazi ūdensnecaurlaidīgi groziņi un kausi bija cieši sapīti, dažkārt tie tika darināti no briežu ieapaļā galvaskausa, kam noņemti ragi. Gliemežvākus un citus molusku vākus, kas no ciemiņiem vai ļaudīm, kas dzīvoja pie jūras, tika ietirgoti kopā ar sāli, izmantoja mazām bļodiņām, kausiem, bet pašus mazākos - karotēm.

Mamutu iegurņu kauli kalpoja par paplātēm un lieliem šķīvjiem. Ēdienu ņēma ar milzīgiem kausiem, kas tika izgrebti no kauliem vai ilkņiem, kā arī no dažādiem ragiem; ēdējs tos parasti lietoja kopā ar diviem taisniem irbuļiem, kas kalpoja ēdiena satveršanai. Mazākas, tais­nas knaibles parasti tika izmantotas kopā ar krama nažiem. Sāls, kas tik tālu iekšzemē parasti bija retums, tika pasniegts atsevišķi un bija iebērts skaistā moluska čaulā.

Kā jau smarža bija vēstījusi, Nezijas gatavotais sautējums bija sātīgs un garšīgs, tas tika papildināts ar Talijas mazajiem malto graudu maizes klaipiņiem, kas tika iemesti gatavoties vārošajā sautējumā. Kaut arī divas irbes nespēja pabarot veselu apmetni, visi nogaršoja Eilas gata­votos putnus. Izcepušās karstajā bedrē, tās bija tik mīkstas, ka kusa uz mēles. Mamutu cilts laužu garšas kārpiņām jaunās sievietes izmantotās piedevas un garšvielas bija neparastas, bet Lauvas apmetnē tika labi novērtētas. Viss tika noēsts pa tīro. Eila atzina, ka viņai garšo graudu pildījums, ar ko bija putnus piebāzusi.

Gandrīz jau pašās maltītes beigās ari Raneks iznesa savu cienastu, pārsteigdams visus ar to, ka tas nebija viņa parasti gatavotais ēdiens. Tā vietā viņš palaida uz riņķi kraukšķīgas, mazas kūciņas. Pagaršojusi vienu, Eila sniedzās pēc nākamās.

- Kā tu tās gatavo? - viņa painteresējās. - Tās ir tik garšīgas.

- Ja vien mums visu laiku nenotiks kādas sacensības, nedomāju, ka tās būs viegli vēlreiz pagatavot. Izmantoju pulverī samaltos graudus kopā ar mamutu taukiem, tad pievienoju mellenes, pierunāju Neziju ziedot nedaudz medus un uzcepu tās uz karstiem akmeņiem. Vimezs stāstīja, ka manas mātes ļaudis izmantojuši kuiļa taukus, bet viņš nezi­nāja pastāstīt, kā tas darāms. Tā kā neatminos, ka kādreiz būtu redzējis kuili, nodomāju, ka arī mamuta tauki noderēs.

- Garša taukiem ir gandrīz tā pati, - Eila atzina, - bet nekas nav tik tīkams kā šīs kūciņas. Tās pašas kūst mutē. - Tad, domīgi pavērusies tumšajās acīs un sīksprogainajos matos - tumšādainajā vīrietī, kas, par spīti savam ārējam izskatam, bija tāds pats Mamutu cilts loceklis kā jebkurš Lauvu apmetnes iemītnieks, jaunā sieviete jautāja: - Kāpēc tu gatavo ēst?

Raneks iesmējās. - Kāpēc gan to nedarīt? Pie Lapsas pavarda mēs dzīvojam divatā, un man tas patīk, kaut gan lielākoties ēdu pie Nezijas pavarda. Kāpēc tu to jautā?

- Klana vīrieši negatavo ēst.

- Daudzi vīrieši to nedara, ja nav spiesti to darīt.

- Nē, tu nesaprati. Klana vīrieši nemāk gatavot ēst. Viņi nezina, kā to darīt. Viņiem nav ēst gatavošanas atmiņu. - Eila nezināja, vai ir pietiekami skaidri izteikusies, bet bija jau pienācis Taluts un ielēja savu raudzēto brūvējumu; tad Eila pamanīja, ka Jondalars viņu vēro, cenzda­mies neizskatīties apbēdināts. Pastiepusi kaula krūzīti, Eila skatījās, kā Taluts tajā lej bouzu. Kad jaunā sieviete bija to pirmoreiz pagaršojusi, viņai dzēriens toreiz nešķita tīkams, bet visiem pārējiem tas tik ļoti patika, ka viņa nodomāja to vēlreiz pamēģināt.

Pēc tam kad Taluts visiem bija salējis, viņš paņēma savu šķīvi un devās pēc trešās sautējuma porcijas.

- Talut! Vai tu gribi vēl? - Nezija apjautājās ne visai asā tonī, un Eila jau saprata, ka tādējādi Nezija izrāda lielajam vadonim savu patiku.

- Bet tu esi pārspējusi pati sevi! Šis ir labākais sautējums, ko man jebkad nācies nogaršot.

- Atkal pārspīlē! Tu tā saki tāpēc, lai es tevi nesauktu par rīmu.

- Nu, vai zini, Nezij! - Taluts iesaucās, nolikdams savu šķīvi zemē. Visi ļaudis sasmaidījās un zinoši saskatījās. - Kad es saku, ka esi pati labākā, tad tu tāda esi! - Pacēlis Neziju uz rokām, varenais milzis pa­kutināja sievietes kaklu.

- Talut! Tu, lielais lāci! Laid mani zemē!

Vadonis paklausīja lūgumam, bet, laižot viņu lejā, noglāstīja Nezijas krūti un ieknieba auss ļipiņā. - Domāju, ka tev taisnība. Kam gan vēl vajadzīgs sautējums? Labāk pabeigšu pusdienas un uzkodīšu tevi sal­dajā. Vai tad es agrāk nesaņēmu solījumu? - Taluts atbildēja kā svētā nevainība.

- Talut! Tu esi tikpat nejauks kā bullis vasaras tveicē!

- Nesen vēl kā biju āmrija, tad lācis, bet nu jau sumbrs! - Milzis palaida varenu smieklu. - Bet tu esi lauvene. Nāc uz manu pavardu! - Taluts izdarīja tādas kustības, it kā grasītos Neziju uz rokām ienest mītnē.

Pēkšņi viņa padevās un iesmējās. - Ak, Talut! Bez tevis dzīve būtu tik garlaicīga!

Taluts atplauka smaidā, mīlestība un sapratne abu skatienā piepildīja visu apkārtni ar sirsnīgu auru. Eila juta vaigus pietvīkstam un dvēseles dziļumos saprata, ka šo abu cilvēku tuvība radusies no kopīgās piere­dzes visas dzīves garumā, iemācoties pieņemt otru tādu, kāds viņš ir.

Bet Nezijas un Taluta harmoniskās attiecības izraisīja Eilā nemier­pilnas domas. Vai viņa kādreiz sagaidīs tādu izpratni? Vai viņa pati kādreiz vīrieti tik labi iepazīs? Jaunā sieviete sēdēja, iegrimusi domās, skatīdamās uz upi un kopā ar pārējiem izbaudīdama klusuma mirkli, jo plašās āres pavēra grandiozu skatu uz apkārtnes ainavu.

Kad Lauvas apmetnes ļaudis bija jau beiguši mielastu, debesjuma ziemeļu pusē uzkrājušies mākoņi bija paplašinājuši savu teritoriju un pavērsuši savas muguras ātri norietošajai saulei, kas atspoguļojās tajās. Krāšņā atspīdumā tie pieteica savu triumfu pār tālo pamali, dižodamies ar uzvaru un plandīdami oranžus un spilgti sarkanus karogus, neņem­dami vērā tumšos kaimiņus - otru dienas pusi. Spilgto un mainīgo krāsu cildenā parāde, pārmērīgi grezna savā nekaunīgajā krāšņumā, bija īslai­cīgs triumfs. Nepielūdzamais nakts maršs sagrāva gaistošo krāšņumu un pārvērta ugunīgos toņus tumši sārtā karmīna tonī. Drīz tas izbaloja līdzi lavandas krāsas dūmakai un beidzot pārtapa par piķa melnu tumsu.

Ar nakts tuvošanos vējš pieņēmās spēkā, velēnu mītnes siltums un patvērums ļaudis vilināja iekšā. Līdz ar dziestošo gaismu apmetnes iemītnieki ar smiltīm izberza un pēc tam ar ūdeni noskaloja katrs savus traukus. Nezijas gatavotā sautējuma atlikums tika ieliets bļodā un lielais vārāmais ādas katls iztīrīts tieši tādā pašā veidā un pēc tam pakārts virs rāmja, lai apžūst. Kad visi devās miteklī, arī katla ārējais apvalks tika noņemts un pakārts uz āķiem un pavardiem piemests kurināmais.

Tronijas mazulis Hartals, krietni pabarots un apmierināts, ātri vien aizmiga, bet trīs gadus vecā Nuvija, cīnīdamās, lai turētu acis vaļā, gribēja pievienoties pārējiem, kas sāka pulcēties pie Mamuta pavarda. Eila pacēla mazo meitenīti un turēja viņu klēpī, līdz mazā iemiga, tad, cieši iemigušu, aiznesa Tronijai, pirms vēl jaunā māmiņa bija paspējusi atstāt savu pavardu.

Pie Dzērves pavarda Fralijas divgadīgais dēls Tašers bija ēdis no mā­tes šķīvja, bet Eila pamanīja, ka tagad puika, gribēdams pazīst mātes krūti, bija gražīgs, niķīgs un čīkstlgs; tas jauno zāļu sievu pārliecināja, ka viņa mātei ir beidzies piens. Mazulis tik tikko bija aizmidzis, kad izcēlās strīds starp Krouziju un Frabeku un atkal viņu pamodināja. Fralija, pārāk nogurusi, lai tērētu enerģiju dusmās, pacēla Tašeru un paņēma mazuli rokās, bet septiņgadīgais Krisaveks savieba neapmie­rināta bērna sejiņu.

Krisaveks aizgāja kopā ar Tusiju un Brinanu, kad viņi gāja garām Dzērves pavardam. Trīs bērni pievienojās Ragijai un Ridagam, un pieci vienaudži smiedamies nekavējoties nodevās savām sarunām un zīmju rādīšanai. Visi bērneļi kopā satupās uz brīvās gultas, kas atradās blakus tai, kur gulēja Eila un Jondalars.

Druvezs un Danugs bija saspiedušies kopā pie Lapsas pavarda. Latija stāvēja puišiem turpat blakus, bet puiši viņu vai nu neredzēja, vai ari negribēja ar meiteni sarunāties. Eila vēroja, kā Latija beidzot pagriež puišiem muguru un lēnām aizvelkas pie jaunākajiem bērniem. Eila uz­skatīja, ka meitene vēl nav kļuvusi par jaunu sievieti, bet ilgi vairs nebūs jāgaida, kad tas notiks. Meitenei tagad bija tie gadi, kad viņa gribēja aprunāties ar draudzenēm, bet Lauvas apmetnē nebija nevienas meitenes viņas gados un puiši Latiju ignorēja.

- Latij! Nāc un pasēdi kopā ar mani! - Eila aicināja. Latija atplauka smaidā un apsēdās blakus jaunajai sievietei.

Pārējie Sumbra pavarda ļaudis nāca šurp cauri mītnei pa koridoru. Talija un Barzeks pievienojās Talutam, kas tobrīd apspriedās ar Mamutu. Dīgija, apsēdusies Latijai otrā pusē, uzsmaidīja jaunajai meitenei.

- Kur tad Druvezs? - viņa apjautājās. - Es allaž zināju: ja gribu sameklēt viņu, man jāatrod tevi.

- Ak, viņš pļāpā ar Danugu, - Latija atbildēja. - Tagad viņi vienmēr turas kopā; es tik ļoti priecājos, kad brālis atgriezās, biju domājusi, ka mums visiem trim būs par ko kopīgi parunāt. Bet izrādās, ka viņi grib runāties tikai divatā.

Dīgija un Eila saskatījās un pārmija zinošus skatienus. Bija pienācis laiks, kad bērnu dienu draudzību vajadzēja skatīt citā gaismā un to piemērot pieaugušu cilvēku attiecībām, kad viņi cits citu iepazīs kā sievietes un vīrieši, bet tas Latijai varēja pārvērsties par mulsinošu un vientulīgu laiku. Lielāko sava mūža daļu ari Eila tika izslēgta no bērnu loka un uztverta kā svešiniece. Jaunā sieviete ļoti labi saprata, ko no­zīmē būt vientuļai pat tad, kad visapkārt ir mīloši cilvēki. Vēlāk, jau dzīvojot ielejā, viņa bija atklājusi, kā atvieglot vēl izmisīgāko vientulību, un atcerējās ilgas un satraukumu jaunās meitenes acīs, kad Latija bija uzlūkojusi zirgus.

Eila palūkojās Dīgijā, pēc tam - Latijā, lai arī meiteni iesaistītu sa­runā. - Šī ir notikumiem bagāta diena. Tik daudzas dienas ir aizņemtas. Man vajadzīga palīdzība. Latij, vai tu man palīdzēsi? - Eila apjautā­jās.

- Palīdzēt tev? Nu, protams! Ko tu gribi, lai es daru?

- Agrāk es katru dienu sukāju zirgus un devos ar tiem izjādē. Tagad man tam neatliek laika, bet zirgiem tas" ir vajadzīgs. Vai gribi man palīdzēt? Es tev parādīšu, kā tas jādara.

Latijas acis iepletās. - Tu gribi, lai es tev palīdzu rūpēties par zir­giem? - meitene pārsteigta čukstus jautāja. - Ak, Eila! Vai es to drīkstu?

- Jā. Kamēr es šeit palikšu, tā man būtu liela palīdzība, - jaunā sieviete atbildēja.

Nu jau visi ļaudis bija sanākuši pie Mamuta pavarda. Taluts, Talija un vēl vairāki citi sarunājās ar Mamutu par bizonu medībām. Vecais, viedais vīrs bija nodarbojies ar Meklēšanu, un tagad viņi pārsprieda, vai viņam nepieciešams to atkārtot. Tā kā medības bija bijušas tik veik­smīgas, viņi pārsprieda, vai drīzumā tās nevajadzētu atkārtot. Mamuts piekrita pamēģināt.

Kamēr Mamuts gatavojās Meklēšanai, lielais vadonis visiem piedāvāja bouzu - uzrūgušo dziru, ko bija izbrūvējis no kaķastu sakņu cietes, - un pašreiz uzpildīja Eilas krūzīti. Viņa bija izdzērusi gandrīz visu uzrū­gušo brūvējumu, ko Taluts bija viņai piedāvājis vēl laukā esam, bet jutās nedaudz vainīga par to, ka daļu bija izlējusi ārā. Šoreiz, pasmaržojusi dziru, jaunā sieviete to pāris reižu saskaloja, tad, ievilkusi dziļi elpu, norija visu uzreiz. Pasmaidījis Taluts vēlreiz piepildīja Eilas krūzīti. Sāji pasmaidījusi, viņa izdzēra arī to. Iedams garām un atklājis, ka Eilas krūzīte atkal ir tukša, Taluts to vēlreiz piepildīja. Eila to negribēja, bet bija jau par vēlu atteikties. Aizvērusi acis, viņa vienā malkā norija stipro dziru. Tagad jau viņa sāka pierast pie šī dzēriena, tomēr vēl joprojām nesaprata, kāpēc tas visiem tik ļoti garšo.

Gaidot Eilai uznāca miegs, ausīs sāka džinkstēt un apkārtne kļuva miglaina. Viņa nemaz nepamanīja, ka Torneks bija sācis ritmiski dauzīt mamuta pleca kaulu; Eilai šķita, ka tas viss notiek viņā pašā. Papurinājusi galvu, viņa centās koncentrēt uzmanību. Pievērsusies Mamutam, jaunā sieviete pamanīja, ka viņš kaut ko norij, viņai radās neskaidra nojauta, ka tas nav nekas labs. Viņa gribēja Mamutu no tā atturēt, bet palika, kur bijusi. Viņš taču bija mamuts, viņam vajadzētu zināt, ko dara.

Garais, vājais, vecais vīrs ar balto bārdu un garajiem, baltajiem ma­tiem sēdēja, kājas sakrustojis, aiz vēl vienām galvaskausa bungām. Pacēlis brieža raga āmuru un nedaudz ieklausījies, viņš kopā ar Torneku sāka sist ritmu un tad monotoni iedziedājās. Arī pārējie pievienojās vienmuļajai skandēšanai, un drīz vien jau gandrīz vai visi apmetnes iemītnieki bija iegrimuši hipnotizējošajā sekvencē, kas sastāvēja no atkārtoti izdziedātām frāzēm, kuras tika izpildītas pulsējošā ritmā ar nelielu melodijas variāciju un bungu sišanu, kam bija plašākas variācijas nekā balsīm. Muzikantiem pievienojās vēl viens bundzinieks, bet Eila vienīgi pamanīja, ka Dīgija vairs neatrodas viņai blakus.

Bungu rīboņa saskanēja ar dunoņu Eilas galvā. Tad viņai izlikās, ka dzird daudz vairāk nekā tikai monotono skandēšanu un bungu rīboņu. Mainījās melodija un dažādas kadences, notika bungu rīboņas reģistra un skaļuma maiņa, galvā sāka skanēt balsis, kas kaut ko sacīja, ko viņa gandrīz, bet ne gluži spēja saprast. Jaunā sieviete centās koncentrēties, sasprindzināja dzirdi, bet prāts bija apmiglojies, un, jo vairāk viņa pū­lējās, jo nesaprotamākas kļuva dunošās balsis. Beidzot viņa padevās, ļāvās virpuļojošajam reibumam, kas šķita viņu aprijam.

Tad bungu skaņu pavadībā viņa pēkšņi atslēdzās.

Eila lielā ātrumā ceļoja pāri nemīlīgajiem un sasalušajiem līdzenu­miem. Viņas priekšā, kaut kur apakšā, pavērās vienmuļa, tukša ainava, visas pazīstamās vietas bija ietītas vēja sanestā sniega plīvurā. Lēnām viņa sāka apzināties, ka nav viena. Viņas ceļabiedrs redzēja to pašu ainavu un kaut kādā neizskaidrojamā veidā kontrolēja viņu ceļošanas ātrumu un virzienu.

Tad neskaidri kā attālu, skanošu ceļazvaigzni un atskaites punktu viņa izdzirdēja monotonu skandēšanu un bungu rīboņu. Kādā apskaid­rības brīdī viņa saklausīja vārdu, kas tika izrunāts dīvainā, plūstošā pulsācijā, skaņa tuvinājās, un, ņemot vērā balsu reģistru, toni un rezo­nansi, tā nelīdzinājās cilvēka balsij.

- Zzzllūūu. - Tad vēlreiz: - Zzzllūūu viiņņu.

Viņa sajuta ceļošanas ātrumu samazināmies un, paskatījusies lejup, ieraudzīja dažus bizonus, kas bija sapulcējušies augstā upes krasta aiz­vējā. Milzīgie dzīvnieki trakojošajā sniega vētrā stāvēja stoiskā mierā, sniegpārslas bija ieķērušās zvēru pinkainajos kažokos, galvas bija no­liektas, it kā tās nospiestu pie zemes milzīgo, melno, garo ragu svars. Tikai tvaiks, kas nāca no īpaši trulo dzīvnieku nāsīm, lika saprast, ka bizoni ir dzīvas radības, nevis ainavas elementi.

Eila juta, ka tiek pievilkta dzīvniekiem tuvāk, tik tuvu, ka spēj tos sa­skaitīt un pamanīt atsevišķus eksemplārus. Kāds jauns bullēns paspēra pāris soļu uz priekšu, lai pieietu tuvāk mātei; kāda veca bizonu mātīte, kuras kreisajam ragam bija nolūzis gals, purināja galvu un sprausloja; kāds bullis kašņāja zemi, atkārpīdams sniegu, un pamielojās ar izraktu novītušas zāles kumšķi. Tālumā bija dzirdama gaudoņa; varbūt tas bija vējš?

Attālinoties ainava atkal sarāvās, un Eila pamanīja klusējošas četrkā­jainas kontūras, kas mērķtiecīgi kustējās uz priekšu. Aiz bizonu bariņa starp divām klintīm plūda upe. Upes augštecē, kur bizoni bija atraduši patvērumu, krasti kļuva stāvāki un sašaurinājās; pati upe mutuļoja cauri kraujai, klinšainai aizai un, izlauzusies tai cauri, izveidoja krāces un mazus ūdenskritumus. Vienīgā izeja bija stāva, klinšaina aiza - pa­vasaru plūdu notece, kas veda atpakaļ uz stepēm.

- Hhooomme.

Gari stiepta patskaņu modulācija ar pastiprinātu vibrāciju atbalsojās Eilas ausīs, un pēc tam jau viņa atkal ceļoja - joņoja pāri stepēm.

- Eila! Kas ar tevi noticis? - Jondalars iesaucās.

Eila sajuta savu augumu konvulsīvi noraustāmies un, atvērusi acis, ielūkojās pārsteidzoši zilā acu pāri un sarauktā pierē, kas bažīgi viņā nolūkojās.

- Ā… šķiet, ka nekas.

- Kas notika? Latija sacīja, ka esi atkritusi gultā, sastingusi un sākusi raustīties. Pēc tam tu tā iemigi, ka neviens nevarēja tevi uzmodināt.

- Es nezinu…

- Eila, tu biji aizceļojusi kopā ar mani. - Izdzirdējuši Mamuta balsi, abi pagriezās pret runātāju.

- Es biju kopā ar tevi? Kur tad? - Eila jautāja.

Vecais vīrs viņu pētoši uzlūkoja un nodomāja, ka jaunā sieviete ir nobijusies. "Nav nekāds brīnums, jo viņa to negaidīja. Pat ja esi tam sagatavojies, pirmajā reizē jūties diezgan baismīgi. Es nemaz nebiju domājis viņu tam sagatavot. Necerēju, ka jaunajai sievietei piemīt tik liels dabas dots talants. Viņa nav pat ieņēmusi somuti [3] . Viņas talants ir pārāk spēcīgs. Viņa ir jāsagatavo, lai pati sevi mācētu aizsargāt, bet cik daudz es tagad drīkstu viņai stāstīt? Negribētu, ka viņa par savu talantu domātu kā par apgrūtinājumu, kas būs jānes visu turpmāko dzīvi. Gribu, lai viņa zinātu, ka tas ir talants, kaut arī tas nes sev līdzi smagu atbildību… bet Lielā Zemes Māte parasti nedāvā savas balvas tiem, kuri nespēj tās pieņemt. Māte droši vien šai jaunajai sievietei sagatavojusi kādu īpašu uzdevumu."

- Eila, kā tu domā, kur mēs bijām? - vecais šamanis jautāja.

- īsti nemaz nezinu. Laukā… es biju sniega vētrā un redzēju bizonus… ari to ar nolauzto ragu… pie upes.

- Tu visu skaidri redzēji. Biju pārsteigts, sajuzdams tevi sev līdzās. Bet man vajadzēja saprast, ka tas var notikt. Es jau zināju, ka tev šādas spējas piemīt. Eila, tev piemīt talants, bet tev nepieciešama mācīšanās un padoms.

- Talants? - Eila izbrīnīta piecēlās sēdus. Viņa izjuta drebuļus un uz īsu mirkli arī baiļu izraisītu šoku. Jaunā sieviete nevēlējās nekādus talantus. Tāpat kā Dīgija vai jebkura cita sieviete, Eila vēlējās vienīgi vīru un bērnus.

- Mamut? Kas tas ir par talantu?

Jondalars pamanīja, ka Eila ir ļoti bāla, un, aplicis sievietei roku ap ple­ciem, nodomāja, ka viņa izskatās nobijusies un ir tik viegli ievainojama. Jaunais Zelandoni vīrietis gribēja turēt viņu apskautu, pasargāt no visa ļaunā un mīlēt viņu. Piekļāvusies vīrieša siltajam augumam, Eila izjuta bažas mazināmies. Mamuts pamanīja maigumu, kas strāvoja no šīm attiecībām, un paturēja prātā šo novērojumu par jauno, noslēpumaino sievieti, kas pēkšņi bija parādījusies viņu vidū. Un tad viņam radās doma: kāpēc tieši viņu vidū?

Viedais vīrs neticēja, ka tā bijusi vienīgi nejaušība, kas atvedusi Eilu uz Lauvas apmetni. Negadījums vai sagadīšanās īsti neietilpa pareģa pa­saules uzskatā. Mamuts bija pārliecināts, ka viss noticis likumsakarīgi, ar zināmu mērķi, kaut arī pats dažreiz varbūt visu līdz galam neizprata; viņš bija pārliecināts, ka Mātei bijuši savi iemesli, nosūtot Eilu pie vi­ņiem. Mamuts par jauno sievieti bija izdarījis savus vērīgos secinājumus un tagad, kad bija ko vairāk uzzinājis par viņas izcelšanos, sāka prātot, vai daļējs viņas ierašanās iemesls nav saistīts ar viņu pašu. Viņš zināja, ka tieši viņš vairāk kā neviens cits būs spējīgs Eilu saprast.

- Eila, neesmu pārliecināts par to, tieši kāds talants tev piemīt. Mā­tes dotais talants var būt ļoti dažāds. Šķiet, ka tev piemīt dziednieces talants. Iespējams, ka tava saprašanās ar dzīvniekiem ari ir sava veida talants.

Eila pasmaidīja. Ja dziedināšanas prasme, ko viņa bija iemācījusies no Izas, ir talants, tad viņai nekas nav pretim. Un, ja ari Vīnija, Skrē­jējs un Mazulis ir bijušas Mātes veltes, viņa ir par tām pateicīga. Līdz šim jaunā sieviete bija uzskatījusi, ka Lielā Alu Lauvas gars ir viņai tos atsūtījis. Varbūt tomēr ari Mātei ir ar to kāds sakars?

- Un no tā, ko uzzināju šodien, es teiktu, ka tev piemīt ari Meklē­šanas talants. Māte ar savām veltēm bijusi pret tevi dāsna, - Mamuts piebilda.

Jondalara pierē iegūla rūpju rieva. Pārāk liela Doni uzmanība nebija īpaši vēlama. Viņam pašam diezgan bieži tika atgādināts, cik labi viņš ir ieredzēts; tas nebija viņam nesis īpašu laimi. Pēkšņi Zelandoni vīrietis atcerējās, kādus viedus vārdus bija teicis vecais, sirmais dziednieks, kas bija kalpojis Mātei Šaramudu cilts labā. Šamuds reiz viņam bija stāstījis, ka Māte pret Jondalaru esot tik labvēlīga ūn neviena sieviete nespējot viņam atteikt, pat pati Māte nespējot viņam atteikt - tāda esot viņam piešķirtā velte -, tomēr tajā pašā laikā viņš brīdināja uzmanīties. Mātes veltes netika piešķirtas par velti, tādējādi apveltītais cilvēks palika Viņai parādā. Vai tas nozīmēja to, ka ari Eila bija Viņai parādā?

Eila nebija īsti pārliecināta, vai pēdējais talants viņai īsti patīk. - Es nepazīstu ne Māti, ne Viņas veltes. Biju domājusi, ka mans totēms - Alu Lauva - ir atsūtījis man Vīniju.

Mamuts izskatījās pārsteigts. - Tavs totēms ir Alu Lauva?

Pamanījusi samaņa sejas izteiksmi, viņa atcerējās, cik klana ļaudīm grūti nācās noticēt, ka sievietei var būt tik spēcīgs totēms, kas viņu aizsargā. - Jā. Mogurs man to piešķīra, jo Alu Lauva mani izvēlējās, atstādams uz manas kājas zīmes. Es parādīšu, - Eila skaidroja. Atrai­sījusi ap vidukli apjozto jostu, viņa nolaida bikšu pārloku tik tālu, līdz tas atklāja uz kreisā augšstilba redzamās četras atstātās lauvas ķetnas zīmes, kas bija ievilktas ar asajiem zvēra nagiem, - tā bija liecība par jaunās sievietes tikšanos ar alu lauvu.

Mamuts pamanīja, ka rēta jau ir veca un sen kā sadzijusi. Toreiz viņa laikam vēl bijusi maza meitene. Kā gan mazam meitēnam izdevās izbēgt no alu lauvas ķetnām? - Kā tu to rētu dabūji? - viņš jautāja.

- Neatceros… bet man bija sapnis.

Mamuts izskatījās ieinteresēts. - Sapnis? - viņš mudināja stāstīt tālāk.

- Dažkārt tas atgriežas. Atrodos tumšā, šaurā vietā. Gaisma iespīd pa mazu atveri. Tad… - Eila aizvēra acis un norija siekalas, - kaut kas aizstājas gaismai priekšā. Esmu nobijusies. Tad iekšā iesniedzas liela lauvas ķetna ar asiem nagiem. Es kliedzu un pamostos.

- Ari man nesen parādījās sapnis par alu lauvām, - Mamuts sacīja. - Tieši tāpēc man bija tāda interese par tavu sapni. Sapņoju par alu lauvu baru, kas karstā vasaras dienā gozējas siltā saulē. Tur bija ari divi mazi lauvēni. Viens no mazuļiem, lauvenīte, centās iesaistīt spēlē kādu lielu lauvu tēviņu ar sarkanām krēpēm. Pasniegusies ar ķepu, mazulīte viņam maigi iesita pa purnu, drīzāk tas bija pieskāriens. Lielais lauvu tēviņš pastūma mazulīti malā, tad ar savām lielajām priekšķepām pie­spiedis to pie zemes, nomazgāja viņu ar savu aso, garo mēli.

Eila un Jondalars aizrautīgi klausījās.

- Tad pēkšņi, - Mamuts turpināja, - iestājās satraukums un kņada. Viņiem virsū nesās ziemeļbriežu bars. Sākumā man likās, ka viņi uz­brūk, - sapņos bieži vien slēpjas daudz dziļāka nozīme; bet izrādījās, ka šie brieži panikā bēg un, ieraudzījuši lauvas, metas katrs uz savu pusi. Tā rezultātā mazās lauvenītes brālītis tika samīdīts. Kad viss bija beidzies, lauvene centās samīdīto mazuli dabūt uz kājām, bet nespēja to atdzīvināt, tā nu beigās viss lauvu bars kopā ar mazulīti aizgāja prom un atstāja samīdīto lauvēnu vienu pašu.

Eila sēdēja, būdama absolūtā šokā.

- Eila, kas tev kaiš? - Mamuts apjautājās.

- Mazulis! Tas brālītis bija Mazulis! Es medījot dzinu ziemeļbriežu baru. Vēlāk atradu mazu, savainotu lauvēnu. Aizvedu viņu uz alu un izārstēju. Uzaudzināju viņu kā savu bērnu.

- Tas alu lauva, ko tu uzaudzināji, bija briežu samīdīts? - Tagad bija pienākusi Mamuta kārta justies šokētam. Tā nevarēja būt tikai sagadī­šanās vai tikai līdzīga vide. Tam visam bija daudz spēcīgāka nozīme. Mamuts bija jutis, ka simbolisko sapni par alu lauvu vajag izskaidrot, tomēr tam bija daudz lielāka nozīme, nekā viņš bija sapratis. Tas snie­dzās daudz tālāk par Meklēšanu, daudz tālāk par iepriekšējo pieredzi. Viņam par to būs nopietnāk jāpadomā, un viedais vīrs saprata, ka viņam jāuzzina vēl kas vairāk. - Eila, ja tev nebūtu iebildumu atbildēt…

Mamuta teikto pārtrauca skaļa ķilda.

- Tev nemaz nerūp Fralija! Tu pat nesamaksāji pieklājīgu līgavas pūru! - Krouzija klaigāja.

- Un tev pašai nerūp nekas cits kā vienīgi tavs stāvoklis! Man jau ir apnicis klausīties par nepietiekamo līgavas pūra samaksu. Es toreiz samaksāju tik, cik prasīji, un neviens cits viņu negribēja.

- Ko tu ar to gribi sacīt, ka neviens cits viņu negribēja? Tu man lū­dzies, lai dodu tev Fraliju. Teici, ka rūpēsies par viņu un bērniem. Solīji, ka būšu laipni gaidīta pie tava pavarda…

- Vai tad neesmu to darījis? Vai tad neesmu savus solījumus pildījis? - Frabeks kliedza pretim.

- Un to tu sauc par laipnu sagaidīšanu? Kad tad tu esi man izrādījis cieņu? Kad esi mani godājis kā māti?

- Kad tu pati esi man izrādījusi cieņu? Lai ko arī es teiktu, tu visu apstrīdi.

- Ja būtu reiz pateicis ko gudru, neviens to neapstrīdētu. Fralija ir pelnījusi kaut ko vairāk. Paskaties uz viņu! Māte atkal ir viņu svētījusi…

- Māt! Frabek! Beidziet, lūdzu, strīdēties! - Fralija iejaucās. - Es vienkārši gribu atpūsties…

Fralija izskatījās bāla un nomocījusies, un Eila par viņu uztraucās. Strīdam pieņemoties spēkā, zāļu sieva redzēja, kā šī ķilda satrauc sie­vieti mātes cerībās. Piecēlusies kājās, viņa devās uz Dzērves pavardu.

- Vai jūs tiešām neredzat, ka tas Fraliju uztrauc? - Eila ierunājās, kad vecā sieviete un vīrietis apklusa uz tik ilgu laiku, lai viņa varētu runāt. - Fralijai nepieciešama palīdzība. Jūs viņai nepalīdzat, tikai vēl vairāk satraucat. Šīs ķildas sievietei stāvoklī nenāk par labu. Tā viņa var zaudēt bērnu.

Gan Krouzija, gan Frabeks pārsteigti pavērās Eilā, bet Krouzija at­guvās ātrāk.

- Nu redzi? Vai tad es to neteicu? Tev Fralija nerūp. Tu pat negribi, lai viņa aprunājas ar šo sievieti, kas no tādām lietām ko sajēdz. Ja Fralija zaudēs bērnu, tā būs tava vaina!

- Ko gan viņa sajēdz? - Frabeks ņirdzīgi smīnēja. - Uzaugusi netīru dzīvnieku barā, ko gan tāda var zināt par dziedniecību? Tad atvedusi dzīvniekus sev līdzi. Viņa pati nav nekas cits kā dzīvnieks. Tev taisnība - negrasos laist Fralijai tuvumā šo derdzīgo radījumu. Kurš gan zina, kādus ļaunus garus viņa atvedusi sev līdzi uz mūsu mītni? Ja Fralija zaudēs bērnu, tā būs šīs sievietes vaina! Viņas un Mātes nolādēto pla- kangalvju vaina!

Eila aizstreipuļoja atpakaļ, it kā būtu saņēmusi fizisku triecienu. Spē­cīgais, zākājošais uzbrukums aizsita viņai elpu un pārējos apmetnes iemītniekus padarīja mēmus. Mulsinošajā klusumā Eila aizžņaugtā balsī iešņukstējās, pagriezās un izskrēja ārā no velēnu mītnes. Paķēris viņas un savu silto jaku, Jondalars metās Eilai pakaļ.

Pagrūdusi nost smago ārējās velves priekškaru, jaunā sieviete nonāca vēja aukas asajos zobos. Aiz biezajām velēnu mitekļa sienām plosī­jās pamatīgs, gaudojošs vējš, nebija ne sniega, ne lietus, bija sāku­sies draudīgā vētra, kas bija briedusi visu dienu. Atšķirīgā atmosfēras spiediena rezultātā, kuru izraisīja ziemeļu ledāja augstās grēdas, radās vēja brāzmas ar viesuļvētras spēku, un, tā kā nebija nekādu šķēršļu, kas aizkavētu vēja mežonīgās brāzmas, tas brāzās pāri plašajām, at­klātajām stepēm.

Uzsvilpusi Vīnijai, Eila pavisam tuvu izdzirdēja atbildes zviedzienu. Iznākuši no tumsas un velēnu mitekļa aizvēja puses, ķēve un kumeliņš viņai tuvojās.

- Eila! Ceru, ka tu nedomā doties izjādē tādā viesuļvētrā, - Jondalars sacīja, iznākdams ārā no velēnu mītnes. - Ņem! Atnesu tavu jaku. Ārā ir auksts. Tu jau droši vien esi nosalusi.

- Ak, Jondalar! Es nevaru šeit palikt, - Eila raudāja.

- Eila, uzvelc jaku! - viņš uzstāja, palīdzēdams to pārvilkt sievietei pār galvu. Tad iekļāva viņu savos apskāvienos. Viņš jau krietni agrāk bija gaidījis Frabeka dusmu izvirdumu uz Eilu. Jondalars zināja, ka agri vai vēlu tam jānotiek, jo Eila tik atklāti bija runājusi par savu izcelša­nos. - Tu tagad nedrīksti aizbraukt. Ne tādā veidā. Kurp gan tu dosies?

- Nezinu. Man vienalga, - viņa šņukstēja. - Prom no šejienes.

- Un kas notiks ar Vīniju? Un Skrējēju? Šis nav īstais laiks, lai zirgi dotos ceļā.

Neteikusi ne vārda, Eila piekļāvās Jondalaram, bet zemapziņā viņa pamanīja, ka zirgi meklē patvērumu mītnes aizvējā. Eilu uztrauca tas, ka viņai nav alas, ko piedāvāt dzīvniekiem kā patvērumu sliktajā laikā, kā viņi bija pieraduši. Un Jondalaram bija taisnība. Droši vien viņa nedrīkstēja doties prom tādā naktī kā šī.

-Jondalar, es negribu šeit palikt. Tiklidz laiks uzlabosies, gribu doties atpakaļ uz ieleju.

- Eila, ja tu tā vēlies, mēs dosimies atpakaļ pēc tam, kad laiks no­skaidrosies. Bet tagad iesim atpakaļ.

-