Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

28

Jondalars pavadīja visu rītu, staigādams gar upes krastu, viņa domas bija nemierīgas, un galvā nemitīgi atbalsojās Raneka priecīgie vārdi. Eila bija piekritusi. Šovakar, ceremonijas laikā, viņi paziņos savu Solījumu. Jaunais vīrietis centās sev iestāstīt, ka visu laiku jau bija to gaidījis, bet, saskāries ar to aci pret aci, saprata, ka nebija tam gatavs. Tas bija viņam nācis kā salta duša, un Jondalars nekad nebija iedomājies, ka tā jutīsies. Tāpat kā Tonolans, kad bija zaudējis Džetamio, arī Jondalars gribēja mirt.

Nezijai bija radušās pamatotas bailes. Jondalars nebija devies uz upi kāda konkrēta iemesla dēļ. Tas vienkārši bija izrādījies virziens, kuru jaunais vīrietis bija izvēlējies, bet, tiklīdz viņš nonāca pie mutuļojošās straumes, tā viņam likās dīvaini vilinoša. Šķita, ka tā piedāvāja mieru, ilgi gaidīto atvieglojumu no sāpēm, bēdām un apjukuma, un viņš vien­kārši nespējā no tās ne acu atraut. Kaut kas tikpat vilinošs viņu vilka atpakaļ. Eila nebija mirusi kā Džetamio, un tikmēr, kamēr viņa bija dzīva, mazs cerību stariņš joprojām vēl kvēloja, bet vairāk par visu Jondalars baidījās par viņas drošību.

Atradis norobežotu un vientuļu stūrīti, kuru ieskāva apkārt upmalai augošie krūmi un mazi kociņi, jaunais vīrietis centās noskaņoties vakarā gaidāmo viesību mocībām, pasākumā būs iekļauta arī Eilas un Raneka Solījuma ceremonija. Viņš sev centās iestāstīt, ka ne jau šovakar Eila izies pie Raneka par sievu. Šovakar viņa tikai dos Solījumu kaut kad nākotnē dibināt ar šo vīrieti kopēju pavardu, un arī viņš pats bija devis savu solījumu. Jondalars bija solījis Mamutam palikt līdz Pavasara fes­tivāla beigām, bet ne jau šis solījums viņu piesaistīja. Kaut arī viņam nebija ne mazākās nojausmas, kas tas varētu būt vai arī ko pats varētu darīt, jaunais Zelandoni vīrietis nevarēja aiziet, zinot, ka Eilai draud kādas nezināmas briesmas, pat ja tas nozīmētu vērot Eilas Solījuma došanu Ranekam. Ja Mamuts, kas pārzināja garu pasauli, sajuta Eilai draudošās briesmas, Jondalars varēja vienīgi gaidīt pašu ļaunāko.

Ap pusdienlaiku Eila darīja Mamutam zināmu, ka viņa sāks sagata­vošanas darbus saknes ceremonijai. Viņi jau vairākas reizes bija pār­runājuši visas detaļas, līdz jaunā sieviete sajutās pietiekami droša, ka nav neko svarīgu aizmirsusi. Savākusi tīrās drēbes, mīkstu, absorbējošu briežādu un vairākas citas lietas, viņa tā vietā, lai ietu cauri piebūvei, pa ceļam devās uz ēdiena gatavošanas pavardu. Jaunā sieviete gan ļoti vē­lējās satikt Jondalaru, gan cerēja, ka viņu nesatiks, un jutās vīlusies un atvieglota, kad darbarīku izgatavošanas vietā ieraudzīja tikai Vimezu. Vecais vīrs paziņoja, ka jau kopš agra rīta neesot redzējis Jondalaru, bet labprāt iedeva Eilai mazu krama gabalu, kas viņai bija nepieciešams.

Nonākusi pie upes, viņa devās gar tās krastu labu gabalu uz augšu, meklēdama tādu vietu, kura būtu viņai piemērota. Eila apstājās tur, kur mazs strautiņš ietecēja lielajā upē. Mazā ūdenstilpe bija apskalojusi klints izcilni, otrā pusē izveidojot stāvu sienu, kas pasargāja no vēja. Šo vietu norobežoja un pasargāja tikko uzplaukušu krūmu un koku aizsegs, tur bija atrodama arī sausa malka no pagājušā gada koku kritalām.

No savas vientulīgās slēptuves Jondalars vēroja upi, bet bija tik ļoti nodevies savām domām, ka īstenībā nemaz neredzēja mežonīgo, dub­ļaino un straujo upi. Viņš pat nebija ievērojis mainīgās ēnas, saulei pa­kāpjoties augstāk, un iztrūkās, kad dzirdēja kādu tuvojamies. Jaunajam vīrietim nebija noskaņojuma šajā Mamutu cilts svētku dienā ielaisties sarunā, censties būt laipnam un draudzīgam, tāpēc viņš veikli paslēpās aiz kāda krūma un gaidīja, lai paliktu nepamanīts, kamēr tas cilvēks ies garām. Ieraudzījis, ka nācēja ir Eila, kas acīmredzot bija izlēmusi šeit palikt, Jondalars jutās pavisam apjucis. Viņš prātoja, vai nevaja­dzētu klusām aizlavīties projām, bet Eila taču bija laba medniece. Viņš bija pārliecināts, ka jaunā sieviete viņu noteikti dzirdētu. Pēc tam viņš domāja vienkārši iznākt laukā no krūmu aizsega, atvainoties, ka bija aizgājis atviegloties, un turpināt ceļu, tomēr neizmantoja nevienu no šiem variantiem.

Cenzdamies kļūt tik neredzams, cik vien iespējams, viņš palika savā slēpnī un turpināja vērot. Viņš nespēja sev neko padarīt un novērst acis, kaut gan ļoti ātri saprata, ka Eila "gatavojas gaidāmajam vakara rituālam, domādama, ka ir pilnīgi viena. Sākumā Jondalars vienkārši bija aizrāvies ar sievietes klātbūtni, bet vēlāk jau izbaudīja sevišķu sajūsmu. Viņam radās tāda izjūta, ka tas ir jāredz.

Izmantojot uguns akmeni un krama gabalu, Eila ātri aizkūra uguni un ielika karsēties vārāmos akmeņus. Viņa gribēja veikt savu attīrīša­nos tik precīzi, cik vien iespējams, lai tas līdzinātos klana rituālam, bet no dažām izmaiņām nebija iespējams izvairīties. Jaunā sieviete bija apsvērusi iespēju aizkurt uguni, izmantojot klana metodi, - virpināt plaukstās sausu koka nūjiņu pret plakanu koka gabalu, līdz uzšķīļas karsta dzirkstele. Bet klanā sievietes nedrīkstēja pārnēsāt uguni vai iekurināt to rituāla nolūkiem, un tā nu Eila nolēma: ja jau viņai tāpat nākas pārkāpt tradīciju un pašai aizkurt uguni, tad jau viņa var arī izmantot savu uguns akmeni.

Tomēr sievietēm bija atļauts izgatavot nažus un citus akmens dar­barīkus, ja vien šie rīki netika lietoti kā medību ieroči, jo tos viņas nedrīkstēja izgatavot. Eila bija nolēmusi, ka viņai nepieciešams jauns amuletu maisiņš. Izrotātais Mamutu cilts maisiņš, ko viņa tagad nē­sāja pakārtu kaklā, nebija īsti piemērots klana rituālam. Lai izgatavotu autentisku klana amuletu maisiņu, Eilai bija nepieciešams klana nazis, tieši tāpēc viņa bija lūgusi Vimezam iedot kādu veselu krama gabala sagatavi. Pameklējusi upes malā, jaunā sieviete atrada ūdens noskalotu oli apmēram dūres izmērā, kuru izmantos par āmurakmeni. Ar šo oli viņa noskaldīja krītaini pelēkā, mazā krama gabala ārējo čaulu, lai sa­gatavotos izveidot no tā vajadzīgo formu. Jau labu laiku Eila pati nebija izgatavojusi nevienu darbarīku, bet viņa nebija aizmirsusi tehniku un drīz vien aizrāvās ar savu nodarbi.

Kad viņa bija darbu beigusi, tumši pelēkais, spīdīgais akmens bija ieņēmis aptuveni ovālu cilindra formu ar plakanu virsmu. Izpētījusi to, viņa noskaldīja vēl vienu šķembu, tad, uzmanīgi nomērķējusi, noskal­dīja vienu robiņu no plakanās virsmas šaurā, ovālā gala, lai sagatavotu uzsituma vietu. Pagriezusi akmeni, lai novietotu to pareizā leņķī, viņa uzsita pa to vietu, kuru bija iezīmējusi. Atšķēlās diezgan bieza plēksne, kam bija tāda pati forma kā iepriekš izveidotajam ovālajam galam, un tā mala bija tik asa kā žilete.

Kaut arī jaunā sieviete izmantoja vienīgi āmurakmeni, viņa darīja to viegli un ar profesionālu veiklību un bija izgatavojusi labu, lietojamu, asu nazi, ar kuru apieties bija nepieciešams ļoti uzmanīgi un precīzi, bet Eilai nebija nodoma to saglabāt. Šis nazis bija domāts turēšanai rokā, tam nebija spala, un tagad viņai bija pieejami tik daudz un dažādi kvalitatīvi darbarīki, pārsvarā visi ar spalu, ka nebija nekādas vajadzības paturēt klana nazi, tas bija nepieciešams tikai maisiņa izgatavošanai.

Nemaz neapstājoties, lai padarītu ļoti aso naža malu trulāku un būtu vieglāk un drošāk to paņemt rokās, viņa nogrieza garu un tievu strē­meli no līdzpaņemtās briežādas un pie gala nošņāpa mazu aplīti. Tad atkal paņēma āmurakmeni. Pēc tam kad viņa bija rūpīgi atskaldījusi vēl pāris krama plēkšņu, nazis bija kļuvis par īlenu ar asu galu. To viņa izmantoja, lai izdurtu caurumiņus pa visu ādas aplīša perimetru, un tad izvēra tiem cauri ādas siksniņu.

Noņēmusi grezno maisiņu, kas karājās viņai ap kaklu, un atsējusi mezglu, Eila izbēra rokā savus dārgos talismanus - zīmes no viņas totēma. Pirms viņa ielika tos jaunajā, daudz vienkāršākajā klana stila maisiņā, jaunā sieviete tos kādu bridi papētīja, piespieda pie krūtīm, tad ievietoja tos tajā un cieši savilka siksniņu. Viņa bija pieņēmusi lēmumu palikt kopā ar Raneku un dzīvot Mamutu cilti, bet necerēja saņemt zīmi no Alu Lauvas, kas apliecinātu viņas lēmuma pareizību.

Pabeigusi darbu ar amuletiem, Eila devās pie upes, iesmēla ūdeni vārāmajā grozā un iemeta tajā ugunskurā uzkarsētos vārāmos akme­ņus. Vēl bija pārāk agrs pavasaris, lai upmalā atrastu putojošo ziepju sakni, un šis apvidus bija pārāk klajš, lai tajā augtu kosas papardes, tās parasti auga mitrās un ēnainās vietās. Viņai bija jāatrod alternatīva tradicionālajiem klana attīrīšanās līdzekļiem.

Pēc tam kad Eila bija karstajā ūdenī iemetusi saldi smaržojošos iz­kaltētos coelanthus ziedus, viņa tam pievienoja arī meža papardes la­pas un dažas ozolītes, kuras bija salasījusi pa ceļam, un pāris bērza zariņu ar zaļiem pumpuriem, kas smaržoja pēc ziemcietēm, un nolika novārījumu malā. Jaunajai zāļu sievai bija nācies ilgi lauzīt galvu, lai izlemtu, ar ko aizstāt blusu un utu iznīcināšanas līdzekli, kuru izga­tavoja no skābi saturošo paparžu novārījuma. Kā izrādījās, to viņai netīšām pateica Nezija.

Ātri izģērbusies un paņēmusi abus cieši nopītos grozus ar šķidrumu, Eila devās uz upi. Vienā no tiem atradās jauki smaržojošais uzlējums, kuru sieviete tikko bija pagatavojusi, otrajā - sasmacis urīns.

Reiz Jondalars bija lūdzis Eilai parādīt viņam klana metodi krama dar­barīku gatavošanai un bija patīkami pārsteigts, bet viņam patika vērot, kā Eila strādā ar mierīgu pārliecību un profesionalitāti, iedomājusies, ka atrodas vienatnē. Viņa strādāja bez kaula āmuriem un caurumsitēja, bet viņai ātri izdevās uztaisīt tos darbarīkus, kuri bija nepieciešami. No malas tas izskatījās ļoti viegli, bet Jondalars šaubījās, vai pats spētu izgatavot tik labus darbarīkus, ja lietotu vienīgi āmurakmeni. Viņš zi­nāja, ka tam nepieciešama milzīga koncentrēšanās spēja, tomēr Eila bija stāstījusi, ka klana darbarīku meistars, no kura viņa bija apguvusi amatu, bijis daudz lielāks lietpratējs par viņu pašu. Tagad Jondalars sāka novērtēt plakangalvju darbarīku izgatavošanas iemaņas.

Jaunā sieviete ļoti ātri izgatavoja ari ādas maisiņu. Vienkāršais mai­siņš bija ne tikai izturīgs, tā izgatavošanas tehnika savā ziņā bija ģe­niāla. Kad Jondalars vēroja, kā Eila savā maisiņā saliek sev dārgos ta­lismanus un kā viņa ar tiem apietas, viņš sāka saprast, ka ap jauno sievieti virmo melanholiska noskaņa, skumju un bēdu aura. Viņai va­jadzētu būt prieka pilnai, tomēr viņa izskatījās nelaimīga. Taču viņam tā droši vien tikai likās.

Jondalaram aizrāvās elpa, kad Eila sāka izģērbties, un, ieraugot vi­ņas pilnīgo un nobriedušo, skaisto augumu, jaunais vīrietis izjuta tādu vajadzību pēc viņas, kas gandrīz bija stiprāka par viņa veselo saprātu. Bet, atcerējies savu vārdos neaprakstāmo uzvedību pēdējā reizē, kad viņam šī vēlēšanās bija uznākusi, viņš apvaldīja to. Ziemas laikā Eila atkal bija atsākusi pīt matus mazās bizītēs, kā to darīja arī Dīgija, un, kad viņa atlaida matus kuplā vilnī, Jondalars atcerējās pirmo reizi, kad bija redzējis šo sievieti kailu, - tas bija noticis ielejā, pašā vasaras svel­mes kulminācijā; toreiz Eila bija zeltaini iedegusi, skaista un slapja pēc peldes. Viņš sev centās iestāstīt neskatīties, un, sievietei iebrienot upē, viņam bija visas iespējas klusām aizlavīties projām, bet pat arī tad, ja no tā būtu atkarīga viņa dzīvība, Jondalars nebūtu izkustējies no vietas.

Eila uzsāka attīrīšanās rituālu, izmantojot sasmakušo urīnu. Amon­jaku saturošais šķidrums bija spēcīgs un stipri smirdēja, bet tas iz­šķīdināja uz viņas ādas sakrājušos taukus un matos esošo eļļu, kā ari nogalināja visus insektus - blusas un utis, kas varbūt tur bija uzkrā­jušās. Urīns pat nedaudz padarīja viņas matus gaišākus. Upes ūdens, kurā vēl joprojām peldēja ledus vižņi, bija ledusauksts, bet aukstuma šoks bija enerģiju atjaunojošs un mutuļojošais, dūņainais un smilšainais upes ūdens pat pie mierīgā krasta aizskaloja prom netīrumus, taukus un aso amonjaka smaku.

No bēršanas un aukstā ūdens sievietes ķermenis kļuva sārts, un, iznākusi no upes, viņa drebēja, bet saldi smaržojošais ziedu uzlējums vēl joprojām bija silts, un pēc ieziešanas ādā un matos tas saziepējās ba­gātīgās un glumās putās. Šoreiz Eila devās noskaloties uz dīķi, kas bija izveidojies pie strauta ietekas upē, tajā bija mazāk dubļains ūdens nekā pašā upē. Iznākusi no ūdens, viņa ietinās mīkstā briežādā, lai apžūtu, kamēr ar cietu zariņu un mamuta kaula ķemmi izsukāja samudžinātos matus. Bija tik laba sajūta būt atkal tīrai un svaigai.

Kaut ari Jondalars izmisīgi vēlējās Eilai pievienoties un sagādāt viņai baudu, viņš izjuta zināmu apmierinājumu, vienkārši veldzējot acis. Tas bija kas vairāk nekā vienkārši skatīties uz viņas daiļo augumu, kas bija veidots ar sievišķīgiem apaļumiem, tajā pašā laikā tvirts, ar skaidri iz­teiktiem muskuļiem, kas liecināja par spēku. Vīrietim patika viņu vērot, redzēt Eilas plastiskās kustības, skatīties, kā viņa viegli un meistarīgi darbojas. Iekurot uguni vai gatavojot kādu darbarīku, viņa konkrēti zināja, kas darāms, un neveica nevienu lieku kustību. Jondalars allaž bija apbrīnojis viņas spējas, prasmi un gudrību. Tā bija daļa no šīs sie­vietes pievilcības, kas tik ļoti viņu piesaistīja. No visas emociju gammas viņam pietrūka tieši viņas klātbūtnes, un Eilas vērošana zināmā mērā kompensēja šo trūkumu.

Jaunā sieviete jau gandrīz bija saģērbusies, kad jaunā vilka "jip-jip" izdotā skaņa lika viņai pacelt galvu un pasmaidīt.

- Vilk! Ko tu tur dari? Vai tu aizmuki no Ridaga? - viņa jautāja, kad kucēns, priecīgs un satraukts, ka atradis savu mammu, uzlēca viņai virsū, lai sasveicinātos. Kamēr Eila savāca mantas, viņš sāka izošņāt apkārtni.

- Nu, Vilk, kad esi mani atradis, tagad varam doties mājās. Nāc nu! Vilk, ejam mājās! Ko tur dari tajos krūmos… Jondalar!

Eila bija kā ar ūdeni aplieta, kad atklāja, ko jaunais vilks bija krūmos atradis, un Jondalars bija pārāk samulsis, lai izteiktu kaut vai vārdu, tomēr viņa acis un skatiens runāja daudz skaidrāk par vārdiem. Eila nespēja noticēt tam, ko bija ieraudzījusi. Jondalars centās paskaidrot.

- Es… ē… gāju garām un… ē…

Viņš vairs neteica ne vārda, pat nepacenties pabeigt savu neveiklo atvainošanos, pagriezās un veikli devās prom. Eila gāja uz apmetni viņam pa pēdām daudz lēnākā solī, lēni vilkdamās augšā pa nogāzi uz mītnes pusi. Jondalara uzvedība bija viņu samulsinājusi. Tagad jau viņa vairs nebija pārliecināta par to, cik ilgi viņš tur bija stāvējis, bet skaidri zināja, ka vīrietis bija viņu vērojis, bet nesaprata, kāpēc viņam bija jāslēpjas. Viņa nezināja, ko domāt, bet, iegājusi būdā caur piebūvi, nonākot tieši pie Mamuta pavarda, viņa tur atrada šamani, kas palīdzēs pabeigt viņas gatavošanos ceremonijai. Eiļa atcerējās, kā Jondalars bija uz viņu skatījies.

Zelandoni vīrs tūdaļ neatgriezās apmetnē. Viņš nebija pārliecināts, vai tā uzreiz spēs paskatīties acīs Eilai vai kādam citam. Uzgājis uz taciņas, kas no upes veda uz mītni, viņš pagriezās un devās atpakaļ, un drīz vien jau bija nonācis tajā pašā slēptajā stūrītī, kurā jau iepriekš bija uzturējies.

Piegājis pie mazā ugunskura paliekām, viņš pielika pie tām roku un sajuta siltumu, kas vēl arvien no tā kvēloja; aizvēris acis, vīrietis atcerējās ainu, ko bija slepeni vērojis. Atvēris acis, viņš pamanīja krama kodolu, kuru Eila bija atstājusi, un pacēla, lai to izpētītu. Tad viņš ierau­dzīja skaidas un plēksnītes, ko jaunā sieviete bija atskaldījusi, un dažas no tām pielāgoja atpakaļ pie krama gabala, lai vēl pamatīgāk izpētītu procesu. Blakus ādas strēmelēm viņš pamanīja īlenu. Paņēmis to rokās, krama apstrādes meistars to pamatīgi izpētīja. Tas nebija izgatavots tādā tehnikā, kādā viņš pats bija pieradis strādāt. Tas izskatījās pārāk vienkāršs, gandrīz vai primitīvs, bet bija labs un lietojams darbarīks. Un īlens bija ari ļoti ass, Jondalars pat sagrieza pirkstu.

Darbarīks, kuru Eila bija izgatavojusi, atgādināja viņam pašu tā tai­sītāju, tas zināmā mērā bija tāda pati mīkla kā viņa mīļotā sieviete, kas sastāvēja no vienām vienīgām pretrunām - no nevainīgas vaļsirdī­bas, kas bija klāta noslēpumainā plīvurā; vienkāršības, kas balstījās uz senām zināšanām; godīga naivuma, ko ietvēra pieredzes bagātība un dziļums. Jondalars nolēma šo instrumentu paturēt, lai tas mūžam viņam atgādinātu Eilu, un ietina aso darbarīku pamestajās ādas strēmelēs.

Svētku maltīte tika ieturēta siltā pēcpusdienā mītnes iekšpusē, pie ēdienu gatavošanas pavarda, bet velvētās ieejas priekškars un pat jau­nās piebūves priekškars bija pacelts un atsiets, lai iekšā ieplūstu svai­gais pavasara gaiss. Daudzi svētku pasākumi parasti notika laukā, īpaši visādas spēles un sacensības - cīkstēšanās šķita pats iecienītākais pa­vasara sporta veids, arī dziedāšana un dejošana.

Ļaudis apmainījās ar dāvaniņām, novēlēja cits citam laimi, veiksmi un labu prātu, lai godinātu Lielo Zemes Māti, kas atkal bija zemei atnesusi dzīvību un siltumu, lai izrādītu atzinību zemes veltēm, kuras Viņa tik dāsni bija piešķīrusi. Dāvanas parasti sastāvēja no maziem nieciņiem - tādiem kā jostas, nažu makstis, dzīvnieku zobi ar izurbtiem caurumi­ņiem, kuros bija ievērta aukliņa vai kāds piekariņš, vai kreļļu virtenes, kuras varēja lietot tādas, kādas tās ir, vai izmantot tērpu rotāšanai. Šogad viena no iecienītākajām dāvanām bija pavediena vilcējs, tas tika dots un saņemts pretim kopā ar adatu kastītēm, maziem, izdobtiem mamutu vai putnu kaulu stobriņiem, kuros tos uzglabāt. Nezija bija iz­gatavojusi pirmo, kuru uzglabāja, iespraustu četrkantīgā mamuta ādas gabaliņā savā izrotātajā šujampiederumu maisiņā, un šujot izmantoja kā uzpirksteni. Vairāki citi ļaudis bija no viņas šo ideju aizņēmušies.

Uguns akmeņi, kas nu bija katra pavarda īpašumā, tika uzskatīti par neaizskaramiem un maģiskiem un tika glabāti speciālā nišā kopā ar Mātes figūriņu, bet Barzeks citiem uzdāvināja vairākus iekuru kom­plektus, ko pats bija pagatavojis un izdomājis; tie tika novērtēti ar lielu atsaucību. Šos pagatavotos komplektiņus varēja ērti paņemt līdzi, un tajos ietilpa tādi materiāli kā pūkainas šķiedras, sasmalcināti un izkaltēti zvēru mēsli un koka skaidas, tos īpaši viegli bija aizdedzināt ar dzirksteli, kas izšķīlās no uguns akmens, un tur bija paredzēta vieta arī pašam uguns akmenim un krama gabalam, tie ceļojumos bija īpaši ērti.

Tuvojoties vakaram un vēsākam vējam, apmetnes ļaudis paņēma sev līdzi siltās izjūtas un aizvēra biezos, aukstumnecaurlaidīgos priekška­rus. Bija pienācis laiks saposties svētkiem, veikt pēdējo izrotāšanos, piepildīt kausus ar iemīļoto dzērienu - jestro Taluta bouzu vai zāļu tēju. Sagatavojušies visi devās pie Mamuta pavarda, lai sāktu Pavasara festivāla nopietnāko daļu.

Eila un Dīgija pamāja Latijai, lai meitene nāk sēdēt pie viņām; Latija jau gandrīz vai piederēja pie viņu pulciņa, tikpat kā bija jauna sieviete. Meitenei paejot garām, Danugs un Druvezs skatījās uz viņu ar nepie­rastu kautrību. Iztaisnojusi plecus un augstu pacēlusi galvu, Latija attu­rējās no runāšanas ar puišiem. Jauno vīriešu acis sekoja meitenei līdzi. Apsēdusies pa vidu abām jaunajām sievietēm, Latija pasmaidīja, saju- tusies ļoti īpaša, ka ir nokļuvusi tajā vietā, kur viņai pienākas būt.

Bērnībā Latija abiem puikām bija bijusi rotaļu biedrene un drau­dzene, bet tagad viņa vairs nebija bērns, ne arī meitene, kuru jaunie puiši varēja neievērot un noniecināt. Viņa bija iegājusi maģiski pievilcī­gajā, nedaudz draudīgajā, bet, kopumā ņemot, noslēpumainajā sieviešu pasaulē. Viņas augumam bija mainījušās formas, un meitenes ķermenis, tikai kādam paejot garām, varēja atsaukties nekontrolējamām jūtām. Pat uz viņu vērsts tiešs skatiens varēja būt mulsinošs.

Bet pats biedējošākais jaunajiem puišiem bija uzzināt tādu lietu, par ko iepriekš bija tikai dzirdējuši, ka no meitenes ķermeņa nāk ārā asinis, tas notika bez neviena ievainojuma un ievērojamām sāpēm, un nesaprotamā kārtā tieši tas ļāva viņai piesaistīt Mātes maģiju. Puiši gan nezināja, kā tas notiek, bet zināja, ka kādu dienu Latija sava ķer­meņa iekšienē radīs jaunu dzīvību; kādu dienu Latijai dzims bērni. Bet vispirms kādam vīrietim bija jāpadara viņa par sievieti. Tāda būs arī viņu loma - protams, ne jau ar Latiju, viņa bija māsa, māsīca un pārāk tuva radiniece. Bet kādu dienu, kad puiši kļūs vecāki un pieredzējušāki, viņus varēs izvēlēties šim atbildīgajam uzdevumam. Kaut arī sieviete asiņo, viņa nevar dzemdēt bērnus, kamēr vīrietis nav viņu padarījis par sievieti.

Gaidāmā Vasaras sapulce abiem jaunekļiem ieviesīs zināmu apgais­mību, īpaši jau Danugam, jo viņš bija vecāks. Puišus uz to nespieda, bet, kad viņi būs gatavi, tad atradīsies tādas sievietes, kas veltīs sevi, lai šajā gadalaikā godātu Māti un būtu jaunekļiem pieejamas, lai dotu tiem pieredzi un iemācītu viņiem noslēpumainos sievietes mīlas priekus.

Grupas vidū iznāca Talija, kurai rokās bija Runas vāle; vadone to pakratīja un gaidīja, līdz ļaudis apklusīs. Pievērsusi visu apmetnes iemīt­nieku uzmanību, Talija nodeva izrotāto Runas vāli Talutam, kas bija tērpies visās regālijās, ari mamuta ilkņu galvasrotā. Parādījās Mamuts, ģērbies krāšņi izgreznotā, baltā ādas apmetnī. Rokās viņš turēja meis­tarīgi veidotu koka spieķi, kas šķita darināts no viena gabala, - viens tā gals bija sakaltis, sauss koka zars, bet otrs bija sazēlis ar zaļiem pumpuriem un mazām lapiņām. Mamuts to atdeva Talijai. Kā sieviešu līnijas vadonei viņai bija jāatklāj Pavasara festivāls. Pavasaris bija sie­viešu gadalaiks - dzimšanas un jaunas dzīves laiks; visa jaunā pirmsā­kums. Pacēlusi divdaļīgo spieķi sev virs galvas, apklusinādama ļaudis, lai panāktu lielāku efektu, Talija to strauji nolaida pār celi un pārlauza uz pusēm, tādējādi simbolizējot vecā gada beigas un jaunā sākumu, un atklāja vakara ceremoniju daļu.

- Visu pagājušo gadu Māte mums bija pavērsusi savu labvēlīgo vai­gu, - Talija iesāka savu sakāmo. - Mums ir tik daudz, ko svinēt, ka būs grūti noteikt, kuru nozīmīgu notikumu izmantot par atskaites pun­ktu, lai atzīmētu gada skaitīšanas sākumu. Eila tika pieņemta Mamutu ciltī, tā ka mums ir jauna sieviete; Māte ir izvēlējusies sagatavot Latiju ieiešanai sievietes kārtā, tā ka drīz mūsu pulciņam pievienosies vēl viena sieviete. - Eila bija pārsteigta, ka viņu pieskaitīja un pieminēja. - Mūsu apmetnē ir piedzimusi jauna meitenīte, kam jādod vārds, tā jāpieskaita un vēl jāpaziņo, ka izveidojusies kāda jauna ģimene. - Jon­dalars aizvēra acis un norija siekalas. Talija turpināja: - Esam izdzīvojuši šo ziemu sveiki un veseli, ir pienācis laiks sākt jaunu ciklu.

Kad Jondalars pacēla acis, viņš ieraudzīja, ka Taluts ir iznācis priekšā un paņēmis rokās Runas vāli. Jaunais vīrietis pamanīja, ka Nezija dod signālu Latijai. Piecēlusies kājās, meitene nervozi uzsmaidīja abām jau­najām sievietēm, kuras viņai bija likušas justies tik droši, un piegāja pie ugunīgi sarkanmatainā sava pavarda vīrieša. Taluts viņai uzmundrinoši un mīļi uzsmaidīja. Latija redzēja, ka Vimezs stāv blakus viņas mātei. Arī vecā vīra smaids, kaut ari ne tik sirsnīgs kā Talutam, bija pilns lep­numa un mīlestības uz savu māsasmeitu un savu mantinieci, kas drīz kļūs par sievieti. Tas viņiem visiem bija svarīgs brīdis.

- Ar lepnumu paziņoju, ka Latija, Lauvas pavarda pirmā meita, ir gatava kļūt par sievieti, - Taluts pasludināja, - un daru visiem zināmu, ka šīgada Vasaras sapulcē viņa tiks iekļauta Pirmās baudas rituāla pre­tendentu sarakstā.

Mamuts piegāja pie meitenes un pasniedza viņai kādu priekšmetu. - Latij, šī būs tava muta, - šamanis sacīja, - kur apmesties Mātei, kad kādu dienu tu nodibināsi savu pavardu. Glabā to drošā vietā.

Paņēmusi izgrebto mamuta kaula figūriņu, Latija devās atpakaļ uz savu vietu un iepriecināti rādīja savu mutu blakus sēdošajiem. Eilu tā ieinteresēja. Viņa zināja, ka to ir izgatavojis Raneks, jo arī viņai pašai bija tāda līdzīga figūriņa, un, atceroties vārdus, kas tika pateikti, jaunā sieviete sāka aptvert, kāpēc vīrietis viņai bija to iedevis. Eilai bija vaja­dzīga muta, lai kopā ar Raneku nodibinātu savu pavardu.

- Raneks ir centies izveidot kaut ko jaunu, - Dīgija komentēja, aplū­kodama sievietes-putna figūriņu. - Nekad tādu iepriekš neesmu redzē­jusi. Tā ir ļoti neparasta. Neesmu pārliecināta, vai to saprotu. Manējā izskatās vairāk pēc sievietes.

- Arī man viņš uzdāvināja tādu pašu figūriņu kā Latijai, - Eila ieminējās. - Es to uztveru gan kā sievieti, gan putnu, tas atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Paņēmusi rokās Latijas mutu, Eila to pagrieza un aplūkoja no dažādiem skatpunktiem un perspektīvām. Raneks sacīja, ka gribējis panākt, lai šī figūriņa atspoguļo Māti Viņas gara veidolā.

-Jā. Tagad, kad tu man to parādi, es to redzu, - Dīgija piekrita. Viņa atdeva mazo figūriņu Latijai, kas to uzmanīgi iekļāva plaukstās.

- Man tā patīk. Tā nav tāda kā citām, un tas nozīmē ko īpašu, - Latija atzina, priecādamās par to, ka Raneks viņai izgatavojis unikālu mutu. Kaut arī Raneks nav dzīvojis pie Lauvas pavarda, arī viņš skaitījās Latijas brālis, bet viņš bija daudz vecāks par Danugu, tāpēc sevi vairāk uzska­tīja par meitenes tēvoci, nevis brāli. Latija ne vienmēr Raneku saprata, bet meitene viņu cienīja un zināja, ka Mamutu cilts viņu augsti vērtē kā kaula riku meistaru. Viņai būtu patikusi jebkura muta, kuru Raneks viņai pagatavotu, bet meitene priecājās, ka tēvocis viņai uztaisījis tādu pašu mutu kā Eilai. Tikai Eilai viņš dāvinātu tādu savu darbu, kuru pats uzskatītu par vislabāko.

Bija jau sākusies Fralijas meitiņas vārda došanas ceremonija, un vi­sas trīs jaunās sievietes pievērsa tai uzmanību. Eila pazina mamuta kaula plāksni ar iegrieztām zīmēm, kuru Taluts turēja paceltu, un uz brīdi izjuta bažas, atcerēdamās savu pieņemšanu ciltī. Bet šī ceremonija acīmredzot tika uzskatīta par ļoti pierastu. Mamutam jāzina, kas jā­dara. Vērojot, kā Fralija pasniedz pareģim un Lauvas apmetnes vadonim savu bērnu, jaunā sieviete pēkšņi atcerējās kādu citu vārda došanas ceremoniju. Arī toreiz bija pavasaris, tikai tad viņa pati bija stāvējusi Fralijas vietā kā māte un ar bailēm sniegusi savu bērnu, gaidīdama to pašu ļaunāko.

Eila dzirdēja Mamutu sakām: - Kādu vārdu tu esi šim bērnam izvēlē­jusies? - Un dzirdēja Fraliju atbildam: - Viņa tiks saukta par Bektiju. - Bet savās domās jaunā sieviete dzirdēja Krebu sakām: "Durks. Zēna vārds būs Durks."

Eilas acīs parādījās asaras, kad viņa atkal izjuta pateicību un atvieg­lojumu par to, ka Brūns bija viņas dēlu pieņēmis klanā un Krebs bija devis viņam vārdu. Pacēlusi acis, Eila pamanīja Ridagu, kas sēdēja citu bērnu pulciņā un turēja klēpī Vilku, vērodams viņu ar tādām pašām lielām, brūnām un senatnīgām acīm, kas tik ļoti atgādināja Durku. Jaunā sieviete atkal izjuta milzīgas ilgas pēc sava dēla, bet tad pēkšņi pār viņu nāca atklāsme: Durks ir jauktu garu bērns, tāpat kā Ridags, bet viņš ir piedzimis klanā, klans viņu pieņēma, deva vārdu un izaudzi­nāja. Viņas dēls piederēja pie klana, bet viņa pati klanam bija mirusi. Nodrebinājusies Eila centās no šīm domām atbrīvoties.

Zīdaiņa sāpju kliedziens pievērsa Eilas uzmanību ceremonijai. Bērna rociņā ar asu nazi tika izdarīts iegriezums un asins zīme uzvilkta uz mamuta kaula plāksnes. Bektijai tika dots vārds, un meitenīti pieskai­tīja Mamutu ciltij. Mamuts uz mazās rociņas brūces uzlēja svilinošu šķidrumu, likdams mazajai radībiņai, kas līdz šim vēl nebija iepazinusi sāpes, iekliegties vēl skaļāk; bet dusmīgais, uzstājīgais brēciens izrai­sīja Eilai smaidu. Par spīti priekšlaicīgajai nākšanai pasaulē, mazulīte tagad bija attīstījusies par veselīgu un spēcīgu zīdaini. Viņai pat pietika spara un apņēmības paraudāt. Fralija turēja rokās Bektiju tā, lai visi to varētu apskatīt, pēc tam, samīļodama meitiņu, augstā un patīkamā balsī nodziedāja tai priecīgu un nomierinošu dziesmiņu, kas zīdaini padarīja rāmu. Kad šī ceremonija bija beigusies, Fralija atgriezās savā vietā blakus Frabekam un Krouzijai. Pēc neilga brīža Bektija atkal sāka raudāt, bet mazulītes kliegšana tikpat ātri norima, jo viņa tika pienācīgi un mīļi nomierināta.

Dīgija piebikstīja Eilai, un viņa saprata, ka ir pienācis laiks. Tagad bija viņas kārta. Jauno sievieti izsauca iziet plāna vidū. Vienu īsu brīdi Eila juta, ka kājas viņai vairs neklausa. Pēc tam viņa gribēja aizmukt, bet nebija jau - kur. Viņa negribēja dot Ranekam šo Solījumu, viņa gribēja Jondalaru, gribēja lūgties Zelandoni vīrietim, lai viņš neaiziet prom bez viņas, bet, pacēlusi acis un ieraudzījusi Raneka dedzīgo, laimīgo un smaidošo seju, Eila dziļi ievilka elpu un piecēlās kājās. Jondalars viņu negribēja, un viņa bija teikusi Ranekam, ka dos šo Solījumu. Jaunā sieviete negribīgi piegāja pie apmetnes abiem vadoņiem.

Tumšādainais vīrietis vēroja Eilu tuvojamies, nākam ārā no ēnas un nostājamies centrālā pavarda gaismā, un viņam aizrāvās elpa. Viņai mugurā bija gaišais ādas tērps, ko bija uzdāvinājusi Dīgija, - tas, kas viņai tik ļoti piestāvēja, jaunās sievietes mati nebija sapīti bizītēs vai sasieti mezglā, ne arī sataisīti kādā no Mamutu sievietēm raksturī­gajām sasukām, kuras rotāja krellītes un dažādi ornamenti. Izrādot godbijību pret klana saknes ceremoniju, Eila bija brīvi izlaidusi matus, un kuplie, mirdzošie matu viļņi brīvi krita pār sievietes pleciem un pavarda gaismā mirdzēja, tie ar zeltainu oreolu ieskāva viņas smalki veidoto daiļo seju. Tajā brīdī Raneks bija pārliecināts, ka viņa ir Mātes iemiesojums, iedzimusi ideālā Gara sievietes ķermenī. Viņš tik ļoti gri­bēja iegūt šo sievieti, ka izjuta gandrīz vai fiziskas sāpes un ilgas, un nespēja noticēt, ka šajā vakarā notiekošais ir īstenība.

Raneks nebija vienīgais, kas sajūsminājās par Eilas daiļumu. Jaunajai sievietei ieejot pavarda liesmu apspīdētajā laukumā, visi ļaudis jutās pārsteigti. Mamutu cilts apģērbs, bagātīgā elegance, un vienreizīgā matu dabiskā rota veidoja aizgrābjošu kombināciju, kuru vēl vairāk pastiprināja uguns dramatiskais atspulgs. Taluts prātoja par to vērtību, kādu Eila atnesīs Lauvas apmetnei; Talija bija apņēmusies noteikt ļoti augstu līgavas pūru, kaut arī pusi no tā būs jāziedo viņai pašai; tas bija jādara tā stāvokļa dēļ, kuru Eila piešķirs visai apmetnei. Mamuts savukārt bija pārliecināts, ka jaunās sievietes liktenis ir izlemts un viņai kaut kādā svarīgā veidā būs jākalpo Mātei, atzīmēja viņas instinktīvo laika izjūtu, dabiskās garīgās dotības un zināja: kādu dienu viņa kļūs par ietekmīgu spēku, ar kuru visiem būs jārēķinās.

Bet neviens neizjūta Eilas klātbūtnes iespaidu tik ļoti kā Jondalars. Viņš, tāpat kā Raneks, šķita apžilbis no jaunās sievietes daiļuma. Jon­dalara māte bija bijusi cilts vadone, pēc tam arī viņa brālis; Dalanars bija nodibinājis jaunu apmetni un kļuvis par tās vadoni, un Zolena bija sasniegusi augstāko zelandoni stāvokli starp tiem, kas kalpo Mātei. Viņš bija izaudzis starp savu ļaužu dzimušiem vadoņiem un sajuta tās īpašības, kuras izjuta ari Lauvas apmetnes vadoņi un šamanis. It kā kāds būtu iesitis viņam pa vēderu tā, ka aizraujas elpa, Jondalars pēkšņi aptvēra, ko ir zaudējis.

Tiklīdz Eila bija nostājusies blakus Ranekam, Talija iesāka ceremo­niju.

- Ranek no Mamutu cilts, Lauvas apmetnes Lapsas pavarda dēls, tu esi lūdzis Eilai no Mamutu cilts, Lauvas apmetnes Mamuta pavarda meitai, kuru aizsargā Alu Lauvas gars, savienoties kopā ar tevi, uzsākt kopdzīvi un nodibināt kopīgu pavardu. Vai tā ir taisnība, Ranek?

- Jā, tā ir taisnība, - tumšādainais vīrietis atbildēja, pēc tam ar ne­viltotu prieka pilnu smaidu pagriezās pret Eilu.

Taluts uzrunāja Eilu: - Eila no Mamutu cilts, Lauvas apmetnes Mamuta pavarda meita, kuru aizsargā Alu Lauvas gars, vai piekriti šai savienībai ar Raneku no Mamutu cilts, Lauvas apmetnes Lapsas pavarda dēlu?

Eila aizvēra acis un norija siekalas, pirms atbildēja. - Jā, - viņa bei­dzot izmocīja tik tikko sadzirdamā balsī. - Es piekrītu.

Jondalars, kas sēdēja ar muguru pret mītnes sienu, aizvēra acis un sakoda žokļus tā, ka deniņi sāka pulsēt. Tā bija viņa paša vaina. Ja viņš nebūtu Eilu paņēmis ar spēku, tad varbūt tagad viņa nesolītos Rane­kam? Bet viņa jau bija aizgājusi pie Raneka un pārgājusi uz šī vīrieša gultu. No pašas pirmās dienas, kad Eilu pieņēma Mamutu ciltī, viņa bija gulējusi Raneka gultā. Nē, viņam bija jāatzīst, ka gluži tā nu nebija. Pēc tās pirmās nakts viņa vairs nebija gulējusi kaula rīku meistara gultā, tad viņiem abiem izraisījās tas muļķīgais strīds, un viņš pats pameta Mamuta pavardu. Kāpēc viņi bija sastrīdējušies? Viņš taču nedusmo­jās uz Eilu, bet vienkārši par viņu uztraucās. Tad kāpēc gan viņš bija atstājis Mamuta pavardu?

Talija pagriezās pret Vimezu, kas stāvēja blakus Ranekam un Nezijai. Eila pat nebija viņu pamanījusi. - Vai tu piekriti Lapsas pavarda dēla un Mamuta pavarda meitas savienībai?

- Es pieņemu šo savienību un to apsveicu, - Vimezs atbildēja.

- Un tu, Nezij? - Taluts vaicāja. - Vai tu piekriti sava dēla Raneka un Eilas savienībai, ja tiek noteikts piemērots līgavas pūrs?

- Es piekrītu šai savienībai, - sieviete atbildēja.

Pēc tam Taluts uzrunāja veco vīru, kas bija apstājies blakus Eilai.

- Mamutu cilts Garu meklētāj; tu, kas esi atteicies no sava pavarda un vārda; tu, kas esi saņēmis aicinājumu un veltījis savu mūžu kalpoša­nai cilts Mamuta pavardam; tu, kas sarunājies ar Lielo Māti un Viņai kalpo, - vadonis rūpīgi uzskaitīja visus šamaņa nopelnus un vārdus,

- vai Mamuts piekrīt Eilas, Mamuta pavarda meitas, un Raneka, Lapsas pavarda dēla, savienībai?

Mamuts neatbildēja uzreiz. Viņš paskatījās uz Eilu, kas stāvēja no­durtu galvu. Viņa gaidīja un, kad Mamuts nesāka runāt, paskatījās uz viedo vīru. Pareģis nopētīja jaunās sievietes sejas izteiksmi, stāju un auru, kas viņu apņēma.

- Ja Mamuta pavarda meita to pati vēlas, viņa var savienoties ar Lapsas pavarda dēlu, - viņš beidzot noteica. - Nav nekā tāda, kas šo savienību varētu aizliegt. Viņai nav vajadzīga ne mana, ne kāda cita piekrišana vai atļauja. Tā ir viņas pašas izvēle. Izvēle vienmēr būs tikai viņas ziņā, neatkarīgi no tā, kur viņa atradīsies. Ja viņai kādreiz būs nepieciešama atļauja, es to sniegšu. Bet viņa mūžam paliks Mamuta pavarda meita.

Talija nopētīja veco vīru. Sieviešu vadone saprata, ka viedā vīra vār­dos bija pateikts kas vairāk. Viņa atbildi varēja izprast divdomīgi, un viņa prātoja, ko gan Mamuts bija gribējis pasacīt, bet nolēma, ka domās par to vēlāk.

- Ranek, Lapsas pavarda dēls, un Eila, Mamuta pavarda meita, ir paziņojuši par savu vēlmi savienoties. Viņi vēlas izveidot savienību un apvienot savus garus pie viena pavarda. Visas iesaistītās puses ir de­vušas savu piekrišanu, - Talija deklarēja, tad pievērsās kaula apstrādes meistaram. - Ranek, ja esi piekritis savienībai ar Eilu, vai apsoli dot Eilai savu aizsardzību un savu vīrišķo garu, vai rūpēsies par viņu, kad Māte viņu aplaimos ar jaunu dzīvību, un vai pieņemsi Eilas bērnus kā sava pavarda bērnus?

- Jā, es to apsolu. To es vēlos vairāk par visu, - Raneks atbildēja.

- Eila, ja esi piekritusi savienībai ar Raneku, vai rūpēsies par šo vīrieti un sniegsi viņam Mātes spēka aizsardzību, vai labprāt pieņemsi Mātes dāvāto jaunās dzīvības balvu un vai kopā ar sava pavarda vīrieti audzināsi savus bērnus? - Talija pajautāja.

Eila atvēra muti, lai atbildētu, bet no tās sākumā nenāca laukā ne­viena skaņa. Noklepojusies un atbrīvojusi ieķērušos balsi, viņa beidzot atbildēja, bet jaunās sievietes vārdi bija gandrīz vai nedzirdami. - Jā, es apsolu.

- Vai visi dzird un ir liecinieki šim Solījumam? - Talija vērsās pie sanākušajiem Lauvas apmetnes ļaudīm.

- Mēs dzirdējām un esam tam liecinieki, - grupa atbildēja. Pēc tam Dīgija un Torneks uz saviem kaula mūzikas instrumentiem sāka sist lēnu, ritmisku melodiju, nemanāmi mainīdami toni, lai pieskaņotos balsīm, kas sāka piedziedāt.

- Jūs tiksiet savienoti Vasaras sapulces laikā, lai visa Mamutu cilts varētu būt liecinieki jūsu savienībai, - Talija paziņoja. - Trīsreiz apejiet apkārt pavardam, lai apliecinātu savu Solījumu.

Raneks un Eila mūzikas un dziedošu cilvēku pavadībā viens otram blakus lēnām apsoļoja apkārt pavardam. Tas bija izdarīts. Viņi bija de­vuši Solījumu. Raneks bija ekstāzē. Ejot viņam likās, ka kājas tik tikko skaras pie zemes. Viņa laime bija tik visaptveroša, ka bija grūti noticēt, ka Eila tajā nedalījās. Tumšādainais virs bija pamanījis zināmu jaunās sievietes atturību, bet meklēja tam attaisnojumu un uzskatīja to par kautrību vai norakstīja to uz viņas noguruma vai nervozitātes rēķina. Raneks Eilu tik loti mīlēja un nevarēja saprast, ka Eila nespēj atbildēt ar tādu pašu pretmīlu.

Ejot apkārt pavardam, jaunajai sievietei bija smaga sirds, kaut ari viņa centās to neizrādīt. Jondalars noslīdēja vēl zemāk, vairs nespēdams turēt auguma smago nastu, it kā viņa kauli būtu sabrukuši, un viņš jutās kā tukšs un aizmests apvalks. Vairāk par visu Zelandoni vīrietis tagad vēlējās aiziet, aizbēgt prom, lai neredzētu šo skatu, kā sieviete, kuru viņš mīl, iet blakus laimīgi smaidošajam, tumšādainajam vīram.

Kad jaunieši bija beiguši trešo apli, ceremonijā iestājās pārtraukums, lai ļaudis visiem šīvakara gaviļniekiem varētu izteikt laba vēlējumus un pasniegt dāvanas. Mazās Bektijas dāvanā ietilpa arī Sumbra pavarda piešķirtā papildu platība Dzērves pavardam, kā arī dzintara un glie­mežvāku kaklarota un mazs nazītis ar izrotātu maksti - visas dāvanas tika uzskatītas par pamatu tām bagātībām, kuras Bektija uzkrās sava mūža laikā Latijai tika pasniegtas personīgas dāvanas, kas varētu no­derēt sievietes mūžā, - Nezija meitai uzdāvināja skaistu un bagātīgi izrotātu vasaras tuniku, kuru varēs valkāt Vasaras festivāla laikā. Latija saņems ari dāvanas no citām apmetnēm, kurās dzīvoja viņas radinieki un tuvi draugi.

Eilai un Ranekam tika dāvātas mājsaimniecības lietas: no raga iz- grebts smeļamais kauss; divpusējs skrāpis, izmantojams mīkstākai zvēr­ādu iekšpuses apstrādei, tajā bija atstāta vieta asmens nomainīšanai; pīti paklājiņi, krūzītes, bļodas un šķīvji. Kaut arī Eila apzinājās, ka saņē­musi daudz dāvanu, tas vēl bija tikai apliecinājuma sākums. Vēl vairāk dāvanu viņi saņems Vasaras sapulces laikā, bet gan viņai un Ranekam, gan visai Lauvas apmetnei kopumā būs ari pretim jādod dāvanas. Mazas vai lielas, bet dāvanas allaž uzlika pienākumus, un uzskaitījums, kurš kuram ir parādā, bija nebeidzami aizraujoša spēle.

- Ak, Eila! Es tik ļoti priecājos, ka mēs abas savienosimies vienā un tajā pašā laikā! - Dīgija sajūsminājās. - Būs tik jautri visu plānot kopā ar tevi, pēc tam tu atgriezīsies šeit, bet es došos prom būvēt sev jaunu mītni. Nākamgad man tevis pietrūks. Būs interesanti uzzināt, kuru no mums Māte aplaimos pirmo - mani vai tevi? Eila, tu droši vien esi ļoti laimīga?

- Šķiet, ka esmu, - Eila atbildēja un pasmaidīja, kaut ari sirds tā nejuta.

Dīgija brīnījās par draudzenes sajūsmas trūkumu. Viņai šķita, ka Eila nav tādā sajūsmā par savu Solījuma došanu, kā bija bijusi pati Dīgija. Arī pati Eila par to brīnījās. Viņai vajadzētu būt laimīgai, viņa gribēja būt laimīga, bet vienīgais, ko jaunā sieviete izjuta, bija zudušas cerības.

Kamēr visi ļaudis cits citu apsveica un sākās vakara saviesīgā daļa, Eila un Mamuts klusām aizslīdēja uz Sumbra pavardu, lai veiktu pēdē­jos sagatavošanās darbus. Sagatavojušies viņi atgriezās pa gaiteni, bet šamanis apstājās pusceļā, ēnainā vietā starp Ziemeļbrieža un Mamuta pavardiem. Ļaudis bija sastājušies mazās grupiņās un aizrāvušies ar sarunām, un vecais vīrs nogaidīja, līdz neviens vairs viņu virzienā ne­skatās. Tad viņš pamāja Eilai un abi iegāja ceremonijām paredzētajā vietā, līdz pat pēdējam brīdim palikdami ēnā.

Mamuts, kuru sākumā neviens nepamanīja, klusi stāvēja pavarda priekšā, blakus aizslietnim, ar rokām pie krūtīm turēdams ciet apmetni un aizvēris acis. Eila sēdēja uz zemes, pie Mamuta kājām, sakrustotām kājām un noliekusi galvu, arī viņai ap pleciem bija uzmests apmetnis. Kad abi tika pamanīti, visiem radās spocīgas izjūtas, it kā Eila un Ma­muts būtu pēkšņi uzradušies viņu vidū. Neviens nebija pamanījis, kā viņi te gadījušies. Tagad viņi vienkārši tur bija. Ļaudis, izjuzdami gaidas un satraukumu, ātri atrada vietu, kur apsēsties, un sagatavojās mistē­rijām un maģijai, ko sagaidīja no Mamuta pavarda, degdami ziņkārībā par jauno ceremoniju, ko abi bija sarūpējuši.

Bet vispirms Mamuts gribēja nodrošināt garu pasaules klātbūtni, lai parādītu citu izjūtu sakāpinātu realitāti, kurā viņš darbojās to labā, kas par to zināja tikai no nostāstiem vai varbūt rezultātiem. Ļaudis apklusa. Klusumā, kas iestājās telpā", pat cilvēka elpa un uguns sprakšķēšana izlikās skaļa. Gaisa kustība tika izjusta kā neredzamā klātbūtne, kas virmoja cauri daļēji attaisītām pavarda dūmu atverēm, kuras vaidēja apspiestās gaudās. Pakāpeniski, tā, ka neviens nemanīja, kā tas sākās, gaudojošais vējš pārtapa monotonā dungošanā, pēc tam ritmiskā dzie­dājumā. Kad sanākušie ļaudis pievienoja savas balsis, trīsuļojošais ska­nējums ar dabisku harmoniju pieņēmās spēkā, un vecais šamanis sāka izpildīt lēkājošas, šūpojošas un dejojošas kustības. Pēc tam pievienojās arī bungas, kas ritmu vēl vairāk akcentēja, un vairāku klabekļu skaņas, kas radās no klabenīcu rībināšanas.

Pēkšņi Mamuts nometa apmetni un palika stāvam ļaužu priekšā pa­visam kails. Viņam nebija ne kabatu, ne piedurkņu, ne slepenu ieloču, kur kaut ko paslēpt. Šķita, ka viņš nemanot visu acu priekšā sāka augt arvien lielāks; viņa caurredzamā, vizošā tēla klātbūtne piepildīja visu telpu. Eila samirkšķināja acis, zinādama, ka vecais pareģis nav mainījies.

Ja viņa koncentrējās, tad varēja saskatīt pazīstamās vecā vīra aprises, viņa nokārušos ādu, garās, tievās, kaulainās rokas un kājas, bet kon­centrēties bija grūti.

Mamuts saruka atpakaļ savā normālajā augumā, bet tagad izskatījās tā kā nedaudz tuklāks vai iekļāvies apkārtējā vizošajā vidē - it kā kļu­vis gaismas apmirdzēts, kas padarīja viņu lielāku nekā ikdienas dzīvē. Vecais vīrs savā priekšā izstiepa atvērtas rokas. Tās bija tukšas. Sasitis tās vienreiz kopā, viņš sakļāva rokas. Sākumā ar aizvērtām acīm viņš stāvēja mierīgs, bet drīz vien sāka drebēt, it kā cīnoties pret kādu lielu spēku. Lēnām, ar lielām pūlēm viņš atrāva vienu roku no otras. Tajās parādījās melns, neskaidrs priekšmets, un visi klātesošie nodrebinājās. Tas radīja neaprakstāmas ļaunuma priekšnojautas un smaržu; tas šķita kaut kas pretīgs, smirdīgs un biedējošs. Eila juta, kā viņai uz skausta saceļas matiņi, un jaunā sieviete aizturēja elpu.

Kad Mamuts izstiepa rokas uz sāniem, neskaidrais priekšmets sāka augt lielāks. Sēdošos ļaudis pārņēma skarba baiļu izjūta. Visi sēdēja izslējušies, saspringti noliekušies uz priekšu, arvien skaļāk dungodami, un spriedze velēnu miteklī kļuva gandrīz vai neciešama. Neskaidrais priekšmets kļuva tumšāks, apaļāks, sāka locīties kā dzīvs vai drīzāk kā tiešs pretstats kaut kam dzīvam. Vecais pareģis saspringa, viņa augums no piepūles trīcēja. Baidoties par veco vīru, Eila visu savu uzmanību pievērsa Mamutam.

Bez brīdinājuma Eila sajuta, ka tiek iesaistīta, ievilkta iekšā, un pēk­šņi atklāja, ka atrodas blakus Mamutam vai nu viņa domās, vai iztēlē. Tagad viņa visu skaidri redzēja, saprata briesmas un bija šausmās. Ša­manis bez vārdiem, tikai ar zemapziņu kontrolēja to bezveidīgo lietu. Mamuts bija viņu iesaistījis - gan lai pasargātu, gan lai jaunā sieviete viņam palīdzētu. Vecajam vīram turpinot to kontrolēt, Eila bija viņam blakus, visu apzinādamās un vienlaikus ari mācīdamās. Kad šamanis ar pūlēm bija sabīdījis rokas atkal kopā, priekšmets kļuva mazāks, un ša- maņa palīdze redzēja, ka viņš to iestumj atpakaļ tajā vietā, no kurienes tas bija nācis. Mamuta rokām sakļaujoties kopā, Eilas prātā atbalsojās skaļš grāviens - kā pērkona dārds.

Tas bija pazudis. Mamuts bija piespiedis ļaunumu atkāpties, un jaunā sieviete sāka saprast, ka burvis bija izsaucis citus garus, lai palīdzētu vi­ņam cīnīties. Eila sajuta neskaidras dzīvnieku aprises, sargājošos garus - Mamutu un Alu Lauvu, iespējams, pat Alu Lāci - pašu Ursu. Pēc tam viņa bija atgriezusies, sēdēja uz paklājiņa un skatījās uz veco vīru, kas tagad atkal bija vienkāršs mamuts. Fiziski burvis bija noguris, bet ga­rīgi viņa spējas bija saasinājušās - norūdījušās gribasspēka sacensībās.

Šķita, ka arī Eila sākusi visu redzēt ar daudz skaidrāku skatienu, un viņa sajuta, ka sargājošie gari vēl joprojām atrodas turpat blakus. Ma­muta mācekle bija izgājusi labu sagatavošanās skolu, lai tagad saprastu, ka pareģa mērķis bija atbrīvoties no tiem ļaunajiem gariem un viņu ietekmes, kas varētu apdraudēt ceremoniju. Viņus varēja savā varā pār­ņemt ļaunums, kuru burvis bija izsaucis un aizdzinis.

Mamuts parādīja žestu, lai visi apklust. Apklusa gan monotonā skandēšana, gan bungu rībināšana. Bija pienācis laiks Eilai sākt klana "saknes rituālu", bet pareģis gribēja uzsvērt apmetnes ļaužu klātbūt­nes svarīgumu, un pienāca laiks viņiem atkal sākt dziedāt. Lai kurp arī "saknes rituāls" viņus aizvestu, dziedāšana atvestu viņus atpakaļ.

Gaidpilnajā vakara klusumā Eila sāka sist neparastu ritma kombi­nāciju uz tāda instrumenta, kādu viņi neviens agrāk nebija redzējuši. Izrādījās, ka instruments ir tieši tāds, pēc kā tas izskatījās: liela koka bļoda, izgatavota no viena gabala un apgriezta otrādi. Jaunā sieviete bija to pārveduši no ielejas, tā bija pārsteidzoša gan sava izmēra dēļ, gan ari tāpēc, ka tika lietota kā mūzikas instruments. Bļodas izgata­vošanai bija nepieciešami tik lieli koki, kas neauga atklātās, sausās un vējainās stepēs. Pat periodiski applūstošajā upes ielejā reti kur auga tik milzīgi koki, bet mazā ieleja, kur Eila bija dzīvojusi, bija pasargāta no skarbajiem vējiem, un tajā bija vairāk nekā pietiekami daudz ūdens, lai izaugtu daži vareni skujkoki. Vienā no tādiem milzeņiem bija iespēris zibens, un Eila no nelielas koka daļas bija izgatavojusi šo lielo bļodu.

Lai radītu skaņu, jaunā sieviete izmantoja gludu koka nūjiņu. Ja ar to uzsita pa dažādām vietām, varēja panākt atšķirīgu skaņu modulāciju, tas nebija sitamais mūzikas instruments - kā skanīgās galvaskausa vai lāpstiņu kaula bungas, tas bija domāts ritma sišanai. Lauvas apmetnes ļaudis kļuva ieintriģēti, bet šī nebija viņu pierastā mūzika, tāpēc viņi jutās samulsuši un neērti. Ritmiskās, Eilas radītās skaņas izklausījās pavisam svešas, bet, kā jau viņa bija cerējusi, tās radīja atbilstīgu atmo­sfēru - tādu, kāda valdīja klanā. Mamutu pārņēma atmiņas par to laiku, kuru viņš bija pavadījis klanā. Pēdējās ritmiskās skaņas neradīja nobei­guma sajūtu, bet izraisīja gaidas, ka jāseko vēl kaut kam; gaisā virmoja nogaidoša spriedze.

Apmetne nezināja, kas sagaidāms, bet, kad Eila nometa apmetni un piecēlās kājās, visi pārsteigumā noelsās pat tiem zīmējumiem, kas bija uzkrāsoti uz jaunās sievietes ķermeņa, tas bija apgleznots ar sarkaniem un melniem apļiem. Izņemot dažus sejas tetovējumus tiem, kas piede­rēja pie Mamuta pavarda, Mamutu cilts ļaudis bija pieraduši izdaiļot savu apģērbu, nevis seju. Pirmo reizi Mamutu cilts Lauvas apmetnes cilvēkiem radās apjauta par to pasauli, no kuras Eila ieradusies, par to kul­tūru, kas tik ļoti atšķīrās no viņiem zināmās un tāpēc nebija saprotama. Tas nebija tikai cits tunikas piegriezums, dominējošo krāsu toņu izvēle vai citāda pīķa priekšrocība, vai pat cita valoda. Tā bija pilnīgi cita domāšana, bet šoreiz viņi patiešām saprata, ka tā ir cilvēciska domāšana.

Ļaudis ar sajūsmu vēroja, kā Eila ar ūdeni piepilda koka bļodu, kuru bija iedevusi Mamutam paturēt. Tad jaunā zāļu sieva paņēma kādu sakaltušu sakni, ko apmetnes ļaudis līdz šim nebija manījuši, un sāka to košļāt. Sākumā neveicās viegli. Sakne bija veca un sakaltusi, un sa­košļātā sula bija jāiespļauj bļodā. Eila nedrīkstēja to norīt. Kad Mamuts jau kuro reizi pirms šī pasākuma bija šaubījies par to, vai sakne pēc tik ilga laika joprojām vēl varētu būt iedarbīga, viņa mācekle bija pa­skaidrojusi, ka tā, iespējams, kļuvusi vēl spēcīgāka.

Pēc šķietami ļoti ilga laika - arī pašai Eilai pirmajā reizē bija licies, ka pagājis ilgs laiks, - viņa iespļāva sakošļāto masu un atlikušo sulu ūdens bļodā. Pēc tam pamaisīja to ar pirkstu, līdz viss šķidrums pie­ņēma ūdeņaini baltu nokrāsu. Kad Eilai šķita, ka tas ir gatavs, viņa to atdeva Mamutam.

Sizdams pats savas bungas un grabinādams aproces klabekli, šama­nis noteica pareizo ritmu bundziniekiem un dziedātājiem un tad, pamā­jis savai māceklei, norādīja, ka ir gatavs. Eila nervozēja, viņas iepriekšējā pieredze ar saknes dzērienu saistījās ar nepatīkamām asociācijām, un prātā viņa vēlreiz, soli pa solim, izgāja cauri visam sagatavošanas pro­cesam, cenšoties precīzi atcerēties, ko Iza bija viņai mācījusi. Jaunā zāļu sieva bija izdarījusi visu, ko vien spēja iedomāties, lai šo ceremoniju padarītu līdzīgāku klana rituālam. Eila pamāja ar galvu, un Mamuts ar lūpām pieplaka bļodai un iedzēra pirmo malku. Izdzēris apmēram pusi no sagatavotā šķidruma daudzuma, viņš atlikušo pasniedza savai

skolniecei. Viņa izdzēra otru pusi.

*****

Pati dzēriena garša atsauca atmiņā kaut ko senu, atgādināja dziļa, ēnaina mūžameža bagātīgo mālzemi un dīvainus, milzīgus kokus un zaļu lapotni, kas filtrēja saules un dienas gaismu. Gandrīz vai uzreiz Eila sa­juta dzēriena iedarbību. Jaunajai sievietei uznāca nelabums un mulsinošs galvas reibonis. Tā kā mītne virpuļoja uz riņķi un uz riņķi vien, jaunās sievietes redze aizmiglojās un smadzenes šķita izplešamies un piepildām visu galvu. Pēkšņi mītne pazuda, un viņa atradās kādā citā tumšā vietā. Viņa jutās apmaldījusies un piedzīvoja panikas bridi. Tad Eilai radās sa­jūta, ka kāds sniedzas pēc viņas, un viņa saprata, ka Mamuts atrodas tajā pašā vietā. Jaunā sieviete jutās atvieglota, ka atradusi viņu, bet Mamuts neienāca viņas prātā, kā to bija darijis Krebs, viņš ari nevadīja ne viņu, ne sevi, kā to bija darījis Krebs. Pareģis vispār nespēja neko kontrolēt, viņš vienkārši tur atradās un gaidīja, kas notiks tālāk.

Tad kaut kur tālumā, it kā visi ļaudis atrastos mītnes iekšienē, bet Eila ārpusē, viņa izdzirdēja monotono dziedājumu un ritmisko bungu pavadījumu. Viņa koncentrējās uz skaņu. Tā deva stabilizējošu sajūtu, atskaites punktu un izjūtu, ka viņa nav viena. Arī Mamuta klātbūtnei bija mierinoša ietekme, kaut arī viņa vēlējās satikt spēcīgu, vadošu prātu, kāds iepriekšējā reizē bija viņai rādījis ceļu.

Tumsa lēnām pārvērtās pelēcīgā krēslā, kas kļuva skaidra un zaigo­joša. Jaunā sieviete sajuta kustību, it kā viņa kopā ar Mamutu atkal lidotu virs zemes ārēm, bet nevarēja atšķirt nekādas pazīstamas ainavas iezīmes, bija tikai sajūta, ka viņi dodas cauri lāsmojošam mākonim. Pa­kāpeniski viņas ātrums samazinājās, dūmakainais mākonis apvienojās ar trauslām, trīsuļojošām varavīksnes krāsām. Eila slīdēja pa garu, caur­spīdīgu tuneli, kura sienas izskatījās pēc burbuļa iekšpuses, viņa pārvie­tojās arvien ātrāk un ātrāk, dodamās taisni uz žilbinoši baltas gaismas pusi, kas izskatījās pēc saules, bet bija ledusauksta. Viņa kliedza, bet nespēja pakliegt, tad iedrāzās tieši gaismā un izgāja tai cauri.

Pēc tam viņa nonāca dziļā, aukstā, melnā tukšumā, kurā radās biedē­joši pazīstama sajūta. Viņa jau šeit bija bijusi arī agrāk, bet toreiz Krebs bija viņu atradis un izvedis ārā. Jaunā sieviete tikai neskaidri sajuta, ka Mamuts vēl aizvien atrodas viņai blakus, bet zināja, ka vecais vīrs nespēj viņai palīdzēt. Ļaužu monotonais dziedājums vairāk līdzinājās neskaidrai atbalsij. Eila bija pārliecināta: ja tas apklustu, viņa nemū­žam neatrastu ceļu atpakaļ, bet tajā pašā laikā jaunā sieviete nebija pārliecināta, vai vēlas atgriezties. Šajā vietā nebija nekādu sajūtu un pārdzīvojumu, tikai tukšums, kas lika viņai saprast savu apjukumu, sāpīgo mīlestību un izmisīgo nelaimi. Melnais tukšums bija biedējošs, bet tas nemaz nebija sliktāks par to vientulību, kuru Eila izjuta sevī.

Viņa atkal sajuta kustību, un tumsa izklīda. Jaunā sieviete vēlreiz bija nonākusi dūmakainā mākonī, bet šoreiz tas bija citāds - biezāks un smagāks. Mākonis atvērās, un viņa savā priekšā ieraudzīja kādu ainu, bet tā viņai neko neizteica. Tā nebija tā ierastā un dabiskā vide, kuru viņa pazina. Tā bija pilna ar nepazīstamiem siluetiem un formām - gludenām, vienmērīgām, cietām, līdzenām virsmām un taisnām līnijām un milzīgu daudzumu spilgtas, uzkrītošas un nedabiskas krāsas. Daži silueti pārvietojās diezgan ātri, vai varbūt viņai tikai tā likās. To Eila nezināja, bet viņai šī vieta nepatika, viņa cīnījās, lai tiktu no tās prom.

Jondalars bija vērojis, kā Eila iedzer saknes brūvējumu, un bažīgi sarauca pieri, kad ieraudzīja viņu streipuļojam un nobālam. Pāris reižu norīstījusies, jaunā sieviete sabruka zemē. Arī Mamuts bija pakritis, bet vecajam šamanim šī krišana nebija nekas neparasts, kad viņš devās garu meklējumos un tālos ceļojumos uz citu pasauli, reizēm viņš bija ko apēdis vai izdzēris, lai tas viņam palīdzētu. Mamuts un Eila tika noguldīti uz muguras, kamēr turpinājās monotonais dziedājums un bungu rībināšana. Jondalars redzēja, kā Vilks cenšas aizsniegties pēc Eilas, bet jaunais zvērs tika aizvilkts prom. Zelandoni vīrietis saprata, kā Vilks jutās. Viņš pats gribēja skriet pie Eilas un pat pašķielēja uz Raneku, lai pārliecinātos, kāda ir tumšādainā vīrieša reakcija, bet Lauvas apmetnes ļaudis neizskatījās satraukušies, un tāpēc arī pats Zelandoni vīrs negribēja iejaukties svētajā rituālā. Tā vietā Jondalars pievienojās dziedātāju korim. Mamuts bija licis saprast, cik tas ir svarīgi.

Kad jau bija pagājis ilgs laiks un neviens no abiem vēl nebija pat pakustējies, Jondalars sāka baiļoties par Eilu, un viņam šķita, ka arī dažu ļaužu sejās jau varēja pamanīt norūpējušos izteiksmi. Piecēlies kājās, jaunais vīrietis gribēja aplūkot Eilu, bet pavardu liesmas bija norobe­žotas un mītne gandrīz vai iegrimusi tumsā. Izdzirdējis smilkstēšanu, viņš paskatījās lejup uz Vilku. Jaunais zvērs iesmilkstējās vēlreiz un ar lūdzošām acīm pavērās Jondalarā. Vilka kucēns vairākas reizes jau sāka ceļu pie Eilas, bet tad atgriezās pie jaunā vīrieša.

Zelandoni vīrs no zirgu piebūves puses izdzirdēja Vīnijas zviedzienu. Ari ķēve izklausījās satraukusies, it kā sajustu briesmas. Garais, blondais vīrietis devās uz piebūvi, lai palūkotu, kas tur noticis. Bija maz ticams, ka kāds plēsējs būtu ielavījies zirgu piebūvē un tagad apdraudētu četr­kājainos draugus, kamēr pārējie ļaudis bija aizņemti. Ieraudzījusi Jon­dalaru, Vīnija iesprauslojās, bet jaunais vīrietis neatrada neko tādu, kas izskaidrotu ķēves uzvedību, tomēr bija redzams, ka viņa par kaut ko bija nobijusies. Pat ne vīrieša glāsti, ne arī mierinošie vārdi nespēja zirgu nomierināt. Ķēve visu laiku rāvās uz Mamuta pavarda ieejas pusi, kaut arī agrāk nekad nebija centusies tur ieiet. Arī Skrējējs bija satraucies, iespējams, sajutis mammas nervozēšanu.

Pie Jondalara kājām atkal parādījās Vilks, tas smilkstēdams un gaudo­dams skrēja uz Mamuta pavarda ieeju un tad atkal atpakaļ pie vīrieša.

- Vilk, kas noticis? Kas tevi tā satrauc? Un kas gan satrauc Vīniju? - viņš nesaprata. Tad pēkšņi Jondalars apjauta, kas uztrauca visus dzīv­niekus. Eila! Tie droši vien sajuta, ka Eilai draud briesmas!

Iegājis atpakaļ būdā, jaunais vīrietis ieraudzīja, ka vairāki cilvēki bija sastājušies apkārt Eilai un Mamutam, cenšoties viņus pamodināt. Vairs ilgāk nespēdams stāvēt malā, Jondalars metās pie mīļotās sievietes. Viņa bija sastingusi, nekustīga, ar saspringtiem muskuļiem un auksta. Viņa tikai pavisam nemanāmi elpoja.

- Eila! - Jondalars iekliedzās. - Ak Māt! Viņa izskatās gandrīz vai mirusi! Ak Doni, Doni! Neļauj viņai nomirt! Eila, atgriezies! Nemirsti, Eila! Lūdzu, nemirsti!

Turēdams sievieti savās skavās, viņš neatlaidīgi izkliedza viņas vārdu, lūgdams, lai viņa nemirst.

Eila juta, kā slīd projām arvien tālāk un tālāk. Viņa centās saklausīt dziedāšanu un bungu rīboņu, bet tās viņas galvā bija vien saglabājušās kā neskaidras atmiņas. Tad viņai likās, ka saklausa saucam savu vārdu. Sasprindzinājusies viņa ieklausījās. Jā, lūk, atkal! Kāds neatlaidīgi un dedzīgi, ar lielu vajadzību sauca viņas vārdu. Jaunā sieviete sajuta, ka Mamuts pievirzās tuvāk, un abi kopā viņi koncentrējās, lai saklausītu dziedāšanu. Eila izdzirdēja vārgu balsu dūkoņu un sajuta, ka viņa tiecas šīs skaņas virzienā. Pēc tam kaut kur tālumā saklausīja zemu, vibrējošu bungu rīboņas aprautu izpildījumu, it kā bungas dziedātu "humm". Tagad jau daudz skaidrāk viņa saklausīja saucam savu vārdu, kas tika izkliegts ar izmisumu, vajadzību un neizmērojamu mīlestību. Viņa sa­juta pēc sevis tiecamies maigu, prasīgu pieskārienu, kas aizsniedza viņas un Mamuta kopīgo būtību.

Pēkšņi viņa atkal kustējās, jaunā sieviete tika raustīta un purināta uz vienīgās mirdzošās līnijas pusi. Viņa izjuta lielu paātrinājumu. Smagais mākonis, kas bija viņu ieskāvis, pazuda. Vienā mirklī Eila izdrāzās cauri tukšumam. Trīsuļojošā varavīksne pārvērtās par pelēku dūmaku, un nā­kamajā brīdī viņa jau atradās mītnē. Tur, lejā, jaunā sieviete ieraudzīja pati savu ķermeni, kas bija nedabiski sastindzis un pelēcīgi bālā krāsā izpleties uz grīdas. Eila ieraudzīja blonda vīrieša muguru, vīrietis bija iekļāvis viņu savās skavās un turēja cieši klāt. Tad viņu sajuta Mamuta grūdienu.

*****

Eilas plakstiņi notrīsēja, viņa atvēra acis un ieraudzīja savā priekšā Jondalara seju, kas viņā lūkojās. Lielās izbailes jaunā vīrieša acīs no­mainīja milzīgs atvieglojums. Sieviete centās kaut ko pateikt, bet mēle bija stīva, viņai bija auksti, šausmīgi auksti.

- Viņi ir atgriezušies! - Eila dzirdēja Neziju iesaucamies. - .Nezinu, kur viņi bijuši, bet tagad ir atgriezušies. Un viņi ir pārsaluši! Nesiet kažokādas un kādu karstu dzērienu.

Dīgija no savas gultas atnesa veselu kaudzi ar zvērādām, un Jonda­lars pavirzījās nost, lai draudzene varētu sasegt Eilu. Pieskrēja Vilks, uzlēca virsū un nolaizīja savas mammas seju, pēc tam Raneks atnesa karstu tējas krūzīti. Taluts viņai palīdzēja piecelties sēdus. Raneks pielika karsto dzērienu pie savas izredzētās lūpām, un viņa pateicībā pasmaidīja. No piebūves atskanēja Vīnijas zviedziens, un Eila tajā sa­klausīja bailes un uztraukumu. Piecēlusies sēdus un izjuzdama atbildību par satraukto ķēvīti, Eila iezviedzās pretim, lai nomierinātu satraukto draudzeni. Pēc tam viņa apjautājās pēc Mamuta un uzstāja, ka viņai jāredz savs skolotājs.

Eilai palīdzēja piecelties kājās, uz pleciem tika uzmesta zvērāda, un viņa tika aizvadīta pie vecā Mamuta. Arī viņš bija ievīstīts kažokādās un dzēra karstu tēju. Mamuts uzsmaidīja savai māceklei, bet viņa acīs pavīdēja neliels uztraukums. Negribēdams priekšlaikus satraukt ap­metnes ļaudis, viņš bija mēģinājis pēc iespējas mazināt abu bīstamā eksperimenta nopietnību, bet negribēja Eilu maldināt par tām bries­mām, kas viņiem bija draudējušas. Arī jaunā sieviete gribēja par to ar Mamutu aprunāties, bet abi izvairījās kaut ko tieši paskaidrot. Nezija ātri nojauta abu vēlēšanos aprunāties, neuzkrītoši aizvadīja visus prom un atstāja abus ceļotājus divatā.

- Mamut, kur mēs bijām? - Eila apjautājās.

- Es nezinu, Eila. Nekad agrāk neesmu tur bijis. Iespējams, tā bija kāda cita vieta un cits laiks. Varbūt tā nemaz nebija reāla vieta, - viņš domīgi piebilda.

- Tai bija jābūt reālai, - viņa nepiekrita. - Tas viss izskatījās pavisam reāls, un dažas no tām lietām bija pazīstamas. Tajā tukšumā un tumsā es jau esmu bijusi kopā ar Krebu.

- Es tev ticu, tu man stāstīji, ka tavs Krebs bija ļoti spēcīgs mogurs. Iespējams, pat vēl daudz varenāks, nekā tu domā, ja jau viņš spēja to vietu kontrolēt un tevi vadīt.

- Jā, tāds viņš bija. Mamut, bet… - Eilai prātā ienāca kāda doma, tomēr viņa nebija pārliecināta, ka mācēs to izteikt. - Krebs to vietu kontrolēja, viņš man parādīja savas atmiņas un mūsu pirmsākumu, bet nedomāju, ka Krebs jebkad bija nokļuvis tajā vietā, kur bijām mēs ar tevi, Mamut. Nedomāju, ka viņš to spēja. Varbūt arī tieši tas mani pasargāja? Krebam piemita zināms spēks, un mogurs spēja to kontrolēt, bet tas bija citādi. Tā vieta, uz kurieni mēs devāmies šoreiz, bija pilnīgi jauna. Krebs nespēja apmeklēt jaunas vietas, viņš spēja atgriezties tikai tādās vietās, kurās jau bija pabijis iepriekš. Bet varbūt viņš saprata, ka es to varu? Interesanti - vai tas viņu padarīja tik skumju un bēdīgu?

Mamuts pamāja. - Varbūt, bet pats svarīgākais ir tas, ka tā vieta bija daudz bīstamāka, nekā biju iedomājies. Es centos to apgaismot apmetnes dēļ. Ja mēs būtu bijuši prom vēl ilgāk, mēs vispār nebūtu spējuši nekad atgriezties. Un mēs arī paši neatgriezāmies. Mums palī­dzēja… kāds, kuram piemita liels spēks… vēlme, lai mēs atgrieztos, tas pārvarēja visus šķēršļus. Kad šāds uzticams gribasspēks tiek virzīts, lai sasniegtu mērķi, tad vairs neeksistē nekādas robežas, izņemot varbūt pašu nāvi.

Nopietni satraukusies, Eila sarauca pieri, un viedais vīrs gribēja zināt, vai viņa saprata, kas bija atsaucis viņus atpakaļ, vai saprata, kāpēc viņas aizsardzībai bija nepieciešams šāds uzticams cilvēks. Ar laiku viņa to sapratīs, viņam tas nebija Eilai jāsaka. Viņai pašai bija tas jāatklāj.

- Es vairs nekad tajā vietā neatgriezīšos, - Mamuts turpināja. - Esmu pārāk vecs. Negribu, lai mans gars tajā tukšumā pazūd. Reiz, kādu dienu, kad būsi savas spējas attīstījusi, tu varbūt gribēsi tur atgriezties. Es tev to neieteiktu, bet, ja tomēr izdomā tur doties, tad parūpējies, lai tev būtu spēcīga aizsardzība. Parūpējies, lai kāds tevi sagaida atpakaļ - kāds, kuram ir spējas tevi atsaukt atpakaļ.

Kad Eila devās atpakaļ uz savu gultu, viņa meklēja Jondalaru, bet viņš bija atkāpies tajā brīdī, kad Raneks atnesa tēju, un tagad turējās malā. Kaut arī jaunais Zelandoni vīrietis ne mirkli nebija svārstījies doties pie Eilas tad, kad viņai draudēja briesmas, tagad viņš šo pārlie­cību bija atkal zaudējis. Viņa tikko bija devusi solījumu Mamutu cilts kaula rīku meistaram. Kādas viņam bija tiesības turēt sievieti savās rokās? Un izskatījās, ka visi pārējie zināja, kas darāms, atnesa viņai karstu tēju un kažokādas. Viņš to bija sajutis, jo tik ļoti viņu gribēja, ka, iespējams, kādā dīvainā veidā bija viņai palīdzējis, bet, sākot par to domāt, jaunais vīrietis vairs nebija par to tik drošs. Viņš pats sev iestāstīja, ka tajā brīdī viņa jau droši vien pati atgriezās šajā pasaulē. Tā bija vienīgi sagadīšanās. Gadījās tā, ka es patrāpījos blakus. Eila to nemaz neatcerēsies.

Raneks piegāja pie Eilas, kad viņa bija beigusi sarunu ar Mamutu, un lūdzās, lai jaunā sieviete nāk uz viņa gultu, ne jau obligāti mīlēties, bet vienkārši būt blakus, lai viņš varētu viņu apskaut un sasildīt. Bet Eila uzstāja, ka viņai daudz ērtāk būs pašai savā gultā. Beidzot Ra­neks tam piekrita, bet vēl ilgi gulēja savās kažokādās ar vaļējām acīm un domāja. Kaut arī visiem tas bija pilnīgi skaidrs, un, par spīti tam, ka Zelandoni vīrs pats bija pametis Mamuta pavardu, tumšādainajam vīrietim ilgu laiku bija izdevies nepievērst uzmanību Jondalara neiz­sīkstošajai interesei par Eilu. Tomēr pēc šīvakara notikumiem Raneks nespēja noliegt slaidā, garā vīrieša jūtas, ko viņš joprojām pret Eilu loloja, un nekādā ziņā pēc tam, kad bija redzējis, kā viņš lūdzas Māti ļaut jaunajai sievietei dzīvot.

Tumšādainajam vīrietim nebija nekādu šaubu, ka Jondalars bija spē­lējis lielu lomu Eilas atgriešanā dzīvē, bet viņš negribēja ticēt tam, ka viņa mīļotā sieviete atbildētu Zelandoni vīram ar tādām pašām jūtām. Šovakar Eila bija devusi viņam Solījumu. Viņa grasījās kļūt par viņa sie­vieti un dzīvot ar viņu pie viena pavarda. Arī viņš bija izjutis bailes par jaunās sievietes dzīvību, un doma par viņas zaudēšanu kādu draudošu briesmu vai cita vīrieša dēļ lika Ranekam vēl vairāk alkt pēc Eilas.

Jondalars redzēja, kā tumšādainais vīrietis pieiet pie viņa mīļotās sievietes, un atviegloti uzelpoja, redzot viņu atgriežamies pie sava pa­varda vienu pašu, bet pēc tam viņš pagriezās uz otriem sāniem un pārvilka zvērādas pāri galvai. Kāda gan nozīme tam, vai Eila šovakar ietu uz viņa gultu vai ne? Galu galā viņa tur tomēr nonāks. Eila bija sevi apsolījusi Ranekam.