Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

8

- Pagājušo nakti bija auksts. Gaļa sāk sasalt, - Dīgija konstatēja, piesiedama gurna gabalu pie savas mugursomas rāmja.

- ir labi, - Talija atzina, - bet gaļas te ir vairāk, nekā varēsim aiznest. Daļa mums būs jāatstāj.

- Vai nevaram uzbūvēt akmeņu uzkalniņu no tiem akmeņiem, kas palika pāri no sētas? - Latija ieminējās.

- Mēs to varam, un droši vien to ari vajadzētu izdarīt, Latij. Tā ir laba ideja, - Talija piekrita, gatavodama sev nesamo, kas bija tik milzīgs, ka Eila nobrīnījās, vai Talija, kaut ari bija spēcīga sieva, varēs to panest. - Ja laiks mainīsies, varbūt līdz pavasarim netiksim pakaļ pārējai gaļai. Ja šī vieta būtu tuvāk mūsu apmetnei, tad būtu labāk. Kā varam novērot, mūsu pusē neklīst daudz dzīvnieku, bet šeit, tālu no cilvēkiem, ja kāds alu lauva vai apņēmīga āmrija patiešām gribēs dabūt galu, tad atradīs veidu, kā ielauzties iekšā.

- Vai nevaram akmeņu uzkalniņu apliet ar ūdeni, lai tas sasalst ciets? Tā dzīvnieki nevarēs tam piekļūt klāt. Sasalušu akmeņu kaudzei ir grūti izlauzties cauri pat ar cērti un kapli, - Dīgija ierosināja.

-Jā, tā zvēri nepiekļūs klāt, bet, Dīgij, kā tu šo leduskalniņu pasargāsi no saules? - Torneks painteresējās. - Neviens jau nevar būt pārliecināts, ka laiks visu ziemu būs auksts. Vēl jau ir tikai pats ziemas sākums.

Eila klausījās un vēroja, kā bizonu gaļas kaudze sarūk, kad visi bija paņēmuši tik, cik spēja panest. Jaunā sieviete nebija pieradusi pie tādas gaļas bagātības, ka varēja izvēlēties tikai pašus labākos gabalus. Dzīvo­jot klanā, allaž bija pietiekami daudz pārtikas un vairāk nekā pietiekami daudz zvērādu drēbju izgatavošanai, gultas segām un citiem nolūkiem, bet viss tika izlietots līdz pēdējam. Eila īsti nesaprata, cik daudz ga­ļas paliks, bet tik daudz jau bija izmests atkritumu kaudzē, taču viņu uztrauca tas, ka būs jāatstāj vēl vairāk, un bija skaidri redzams, ka ari neviens cits par to nav sajūsmā.

Jaunā sieviete pamanīja, ka Danugs paceļ Talijas cirvi un, turēdams to rokās tikpat viegli kā sieviete, pārskaldīja lielo baļķi divās daļās un ielika to pēdējā ugunskurā, kas vēl bija atstāts degam. Eila piegāja pie puiša.

- Danug, - viņa klusām ierunājās. - Vai man palīdzēsi?

- Mm… ā… jā, - Danugs kautrīgi nostostījās, juzdams, ka nosarkst. Jaunās sievietes balss bija tik klusa un patīkama, bet neparastais ak­cents tik eksotisks. Eila bija viņu pārsteigusi nesagatavotu; Danugs nebija redzējis viņu pienākam klāt, un stāvēšana tik tuvu blakus skaistai sievietei jauno puisi neizskaidrojami uzbudināja.

- Man vajadzīgas… divas kārtis, - Eila sacīja, paceldama divus pirk­stus. Upes lejtecē ir jauni koki. Nocirtīsi tos man?

- A… protams. Es tev nocirtīšu pāris koku.

Kopā ar Eilu dodoties uz mazās upes līkumu, Danugs sajutās nedaudz brīvāks, bet turpināja skatīties lejup uz jaunās sievietes blondo galvu, kas vīdēja viņam blakus, tikai kādu pussoli priekšā. Viņa izvēlējās divus taisnus, jaunus alkšņus, aptuveni vienāda platuma, un pēc tam, kad Danugs bija tos nocirtis, viņa palūdza atdalīt arī visus zarus un galot­nes, lai abas kārtis būtu vienādā garumā. Līdz tam brīdim jau puiša lielais jaunības kautrīgums bija pārgājis.

- Ko tu ar tiem darīsi? - Danugs jautāja.

- Es tev parādīšu, - Eila atbildēja un ar spalgu, uzstājīgu svilpienu pasauca Vīniju. Ķēvīte pieauļoja pie savas draudzenes. Eila jau agrāk bija pielāgojusi siksnas un rāmi, gatavojoties pārvešanai. Kaut arī Danugs domāja, ka ādas sega, pārmesta pāri zirga mugurai, un pāris piesietu grozu pie katra no ķēves sāniem izskatās dīvaini, viņš pamanīja, ka zirgu tas nemaz neuztrauc un arī nepalēnina ķēves soli.

- Kā tu panāci, ka viņa to dara? - Danugs interesējās.

- Ko dara?

- Nāk pie tevis, atsaucoties uz svilpienu.

Eila sarauca pieri domādama. - Nezinu, Danug. Līdz tam laikam, kad pie mums sāka dzīvot Mazulis, mēs ar Vīniju ielejā bijām divas vien. Viņa ir mana vienīgā draudzene. Viņa uzauga kopā ar mani, un mēs… viena otru iepazinām.

- Vai tā ir taisnība, ka vari ar zirgu sarunāties?

- Mēs viena otru pazīstam, Danug. Vīnija nerunā tā, kā runā tu. Es iemācījos… viņas zīmes… viņas signālus. Viņa iemācījās manējos.

- Vai tādas kā Ridaga zīmes?

- Aptuveni jā. Gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem visiem ir savi signāli, pat tev tādi ir, Danug. Tu runā ar vārdiem, bet signāli izsaka daudz vairāk. Tie runā tad, kad tu klusē.

Danugs sarauca pieri. Puisis nebija pārliecināts, ka viņam patīk tas, kādā gultnē saruna ir ievirzījusies. - Es nesaprotu, - skatīdamies sāņus, viņš atzinās.

- Tagad mēs runājam, - Eila turpināja. - Vārdi neizsaka to, ko izsaka signāli… tu gribi jāt ar zirgu. Vai ne tā?

- Nu… ē… jā, es to gribētu gan.

- Nu… tad jāj.

- Vai tu to domā nopietni? Vai es patiešām drīkstu izjāt ar zirgu? Tāpat kā to darīja Latija un Druvezs?

Eila smaidīja. - Nāc šurp! Pirmajā reizē nepieciešams atrast lielu akmeni, kur pakāpties, lai tiktu zirgam mugurā.

Glāstīdama un paijādama Vīniju, Eila ar savu draudzeni sarunājās unikālā valodā, kādā sazinājās tikai ar ķēvīti: klana zīmju un vārdu savienojumā, neko neizsakošās skaņās, ko viņa pati bija izdomājusi, spēlējoties kopā ar dēlu un iedvesdama šīm skaņām nozīmi; šajā va­lodā bija iekļauti arī dažādi dzīvnieku balss atdarinājumi, kurus Eila mācēja perfekti attēlot. Pastāstījusi Vīnijai, ka Danugs vēlas ar viņu izjāt, jaunā sieviete palūdza ķēvei, lai viņa šo izjādi padara aizraujošu, bet ne bīstamu. Jaunais puisis bija apguvis dažas no klana zīmēm, ko Eila apmetnē bija mācījusi Ridagam, un bija pārsteigts, ka, sievietei sa­runājoties ar zirgu, dažas no zīmēm saprata, bet tas viņu tikai vēl vairāk sajūsmināja. Viņa patiešām sarunājās ar zirgu, bet, tāpat kā Mamuts, izsaucot garus, šī sieviete izmantoja mistisku, spēcīgu un ezoterisku valodu.

Vai nu zirgs no Eilas valodas ko saprata, vai ne, bet no sievietes rīcības, palīdzot puisim uzrāpties ķēvei mugurā, Vīnija saprata, ka no viņas tiek gaidīts kaut kas īpašs. Vīnijai šis puisis likās līdzīgs tam, pie kura viņa jau bija pieradusi, kuru iepazinusi un kuram uzticējusies. Jaunā vīrieša garās kājas nokarājās zemu gar viņas sāniem, un zirgam nebija nekādas virziena un kontroles izjūtas.

- Turies pie krēpēm! - Eila pamācīja. - Kad gribi sākt kustēties uz priekšu, nedaudz pieliecies; kad gribi jāt lēnāk vai apstāties, apsēdies taisni.

- Vai gribi teikt, ka nejāsi kopā ar mani? - Danuga balss bailēs ne­daudz ietrīsējās.

- Es neesmu vajadzīga, - jaunā sieviete atbildēja un uzsita Vīnijai pa sāniem.

Vīnija rāvās uz priekšu ar pēkšņu paātrinājumu. Danugs atrāvās atpakaļ, tad, pieķēries pie krēpēm, noliecās uz priekšu, aplicis rokas ap ķēves kaklu, it kā turētos pie savas dzīvības. Bet, Eilai jājot ar Vīniju, tas bija signāls jāt vēl ātrāk. Auksto stepju spēcīgais zirgs auļoja uz priekšu pa līdzeno upes krastu, kas jau līdz šim ķēvei bija iepazīts, pārlecot pāri baļķiem, krūmiem un izvairoties no atklātām robotām klintīm un šad tad ceļā stāvošiem kokiem.

Sākumā Danugs sēdēja zirgam mugurā kā paralizēts un spēja vie­nīgi turēt acis samiegtas ciet un ieķerties krēpēs. Bet, kad saprata, ka vēl joprojām nav nokritis, tad sāka izjust ķēves spēcīgos muskuļus, pielāgojās viņas solim un mazā spraudziņā pavēra acis. Puiša sirds satraukumā sitās, kad viņš vēroja zem sevis milzīgā ātrumā pazibam garām kokus, krūmus un zemi. Joprojām turēdamies krēpēs, viņš pacēla galvu un pavērās apkārt.

Danugs tik tikko spēja noticēt, cik tālu jau bija aizjājis prom. Lielās klintis, kas slējās abos upes krastos, atradās tieši priekšā! Kā pa miglu, tālu sev aiz muguras, viņš saklausīja attālu svilpienu un nekavējoties sajuta izmaiņas zirga solī. Vīnijas izrāviens uz aizsargājošām klintīm nedaudz palēninājās; apmetuši plašu loku, ķēve devās atpakaļ. Kaut arī joprojām iekrampējies zirga krēpēs, Danugs vairs nebija tik ļoti nobi­jies. Puisis gribēja redzēt, kur viņš jāj, un saslējās, to Vīnija uztvēra kā signālu nedaudz samazināt ātrumu.

Zirgam tuvojoties, smaids Danuga sejā Eilai atgādināja Talutu, īpaši tajās reizēs, kad viņš ar sevi bija apmierināts. Šajā puisī viņa varēja saskatīt vīrieti. Nedaudz saslējusies pakaļkājās, Vīnija apstājās, un Eila aizveda ķēvi pie akmens, lai Danugs varētu nokāpt no zirga. Puisis bija tādā ekstāzē, ka tik tikko spēja parunāt, bet smaids no viņa sejas nenozuda ne mirkli. Viņš nekad nevarēja iedomāties, ka kādreiz auļos zirga mugurā, - tas viņam pat sapņos nebija rādījies - un šī pieredze pārspēja viņa vispārdrošākās cerības. Viņš nekad to neaizmirsīs.

Puiša smaids lika Eilai pasmaidīt ikreiz, kad viņa uz to paskatījās. Pievienojusi kārtis pie Vīnijas iejūga, Eila kopā ar puisi, kas nerimās smaidīt, atgriezās nometnes vietā.

- Kas tev kaiš? - Latija apvaicājās. - Kāpēc tā smaidi?

- Es jāju uz zirga, - Danugs atbildēja. Latija pamāja ar galvu un arī pasmaidīja.

Gandrīz viss, ko varēja aiznest no medību vietas, bija piesiets pie mugursomu rāmjiem vai satīts zvērādās, pēc tam, piesiets pie garām kārtīm, karāsies kā šūpuļtīkls un tiks uzcelts diviem medniekiem ple­cos. Tomēr joprojām bija palikuši gurnu gabali un satītas zvērādas, bet ne tik daudz, kā Eila bija iedomājusies. Ja visi strādā kopā, tāpat kā medībās un gaļas sadalīšanā, tad lielais vairums gaļas tiks pārnests uz ziemas apmetni.

Vairāki cilvēki bija pamanījuši, ka Eila negatavo sev kravu, ko nest, un brīnījās, kur jaunā sieviete ir palikusi, bet, kad Jondalars ieraudzīja viņu atgriežamies kopā ar Vīniju, kas vilka garas kārtis, Zelandoni vī­rietis zināja, kas Eilai ir padomā. Jaunā medniece sakārtoja kārtis tā, ka resnākie gali atradās krusteniski virs mantu groziem, pāri ķēves skaustam, un piestiprināja tos pie iejūga, bet abi šaurākie kāršu gali brīvi vilkās pa zemi zirgam aiz muguras. Tad starp abām kārtīm jaunā sieviete piestiprināja pagaidu platformu, kas bija izgatavota no telts pārsega, un atbalstam izmantoja zarus. Visi ļaudis pārtrauca savu da­rāmo un vēroja Eilu, bet, kad viņa sāka celt bizonu gaļas gabalus un, pareizi tos līdzsvarojot, salika abos grozos, visi uzminēja, kas viņai padomā. Piepildījusi arī velkamo platformu, pēdējo palikušo gabalu Eila ielika savā mugursomā. Kad Eila bija beigusi gaļas kravāšanu, visiem par lielu pārsteigumu, nekas vairs kaudzē nebija atlicis.

Paskatījusies uz Eilu un zirgu, kā ari uz groziem un velkamo platformu, Talija nespēja savu sajūsmu noslēpt. - Es nekad nebiju iedomājusies, ka zirgu var izmantot kravas pārvešanai, - viņa noteica. - Īstenībā līdz šim man nekad nebija ienācis prātā, ka zirgu var izmantot kādiem citiem nolūkiem - vienīgi gaļai.

Sametis dubļus uz ugunskura un to paurķējis, Taluts pārliecinājās, ka ugunskurs ir izdzisis. Tad, uzcēlis smago nešļavu sev mugurā, pārlicis mugursomu pār kreiso plecu, vadonis paņēma pīķi un devās ceļā. Pārējie mednieki viņam sekoja. Kopš Jondalars pirmo reizi bija saticis Mamutu cilts ļaudis, viņš allaž bija brīnījies, kāpēc viņi savas mugursomas nes, pārmestas pār vienu plecu. Tad, uzcēlis smago nešļavu mugurā, lai tā ērti piegulētu, un mugursomu pārlicis pār plecu, viņš pēkšņi saprata. Tā viņi varēja uz muguras pārnēsāt smagas, pamatīgas kravas, kas piesietas pie dēļa. Jondalars nodomāja, ka Mamutu cilts ļaudīm bieži nākas pārnēsāt ievērojamus smagumus.

Vīnija gāja Eilai tieši aiz muguras, ķēves galva atradās tuvu jaunās sievietes plecam. Jondalars, vezdams Skrējēju pavadā, soļoja viņai bla­kus. Taluts, nedaudz atpalicis no pārējiem, gāja viņiem tieši pa priekšu; ejot viņi pārmija pāris vārdu. Kad ļaudis devās uz priekšu, salīkuši zem smagajām nastām, Eila pamanīja, ka viņas un zirga virzienā tiek laiku pa laikam raidīti skatieni.

Pēc kāda brīža Taluts sāka klusi dungot kādu ritmisku melodiju. Drīz vien viņš jau izdziedāja skaņas, kas saskanēja ar viņu soļu ritmu:

Hus-na, dus-na, tiš-na, kiš-na.

Pek-na, sek-na, ha-na-nija.

Hus-na, dus-na, tiš-na, kiš-na.

Pek-na, sek-na, ha-na-nija!

Arī pārējie mednieki piebalsoja, atkārtodami zilbes un melodiju. Tad, ar nebēdnīgu smaidu paskatījies uz Dīgiju, saglabājot to pašu melodiju un ritmu, Taluts turpināja ar vārdiem.

Ko mūsu daiļā Dīgija vēlas?

Branag, Branag, nāc manā gultā!

Kurp mūsu daiļā Dīgija dodas?

Uz mājām, uz tukšām un aukstām cisām.

Dīgija nosarka, taču pasmaidīja, bet pārējie saprotoši ķiķināja. Kad Taluts atkārtoja pirmo jautājumu, pārējā grupa korī nodziedāja atbildi, un arī pēc otrā jautājuma atkal tika nodziedāta atbilde. Pēc tam visi pievienojās vadonim un uzsāka piedziedājumu:

Hus-na, dus-na, tiš-na, kiš-na.

Pek-na, sek-na, ha-na-nija!

Pēc tam kad mednieki bija to atkārtojuši vairākas reizes, Taluts im­provizēja nākamo pantiņu.

Kā mūsu Vimezs pavada ziemu?

Gatavodams rīkus un gribēdams papriecāties.

Kā mūsu Vimezs pavada vasaru?

Iespēdams visu ar uzviju.

Visi smaidīja, izņemot Raneku, jo tumšādainais vīrs kratījās īstos smieklos. Kad visa grupa atkārtoja pantiņu, parasti savaldīgais Vimezs nosarka par maigo paķeršanu uz zoba. Darbarīku meistara paradums izmantot Vasaras sapulces, lai kompensētu ziemas perioda pilnīgo at­turību, bija visiem labi zināms.

Jondalaram patika šī ķircināšanās un joki tāpat kā visiem pārējiem. Tieši tāpat darīja arī viņa paša cilts ļaudis. Bet Eila sākumā tā īsti nemaz neizprata ne šo situāciju, ne humoru, īpaši pēc tam, kad bija pamanījusi Dīgijas apmulsumu. Vēlāk jaunā sieviete pamanīja, ka tas viss tika darīts ar labvēlīgu smaidu un smiekliem, un zobgalības tika uztvertas neapvainojoties. Eila sāka saprast ar'vārdiem izteikto humoru, un smiekli paši par sevi jau bija lipīgi. Ari viņa pasmaidīja par pantiņu, kas bija veltīts Vimezam.

Visiem pieklustot, vadonis vēlreiz uzsāka piedziedājumu ar visiem zi­nāmajām zilbēm. Tagad, jau gaidot, kas sekos, visi viņam pievienojās:

Hus-na, dus-na, tiš-na, kiš-na.

Pek-na, sek-na, ha-na-nija!

Paskatījies uz Eilu un pašapmierināti pasmaidījis, Taluts iesāka:

Kurš grib iegūt Eilas mīlestību?

Veseli divi gribētu ar viņu dalīt cisas.

Kurš būs īstais izredzētais?

Melnais vai baltais - izvēle viņas.

Eilu gandarīja, ka ari par viņu pajokoja, tomēr viņa nebija īsti pārlie­cināta, vai sapratusi pantiņa jēgu; jaunā sieviete nosarka, jo runa bija par viņu. Domājot par pagājušās nakts sarunu, viņa apjauta, ka melnais un baltais varētu nozīmēt Raneku un Jondalaru. Raneka apmierinātie smiekli apstiprināja jaunās sievietes aizdomas, bet viņu uztrauca Jon­dalara saspringtais smaids. Šādi joki viņam vairs nepatika.

Pēc tam Barzeks iesāka piedziedājumu, un pat Eilas neuztrenētā auss noteica izsmalcinātu un īpašu vīrieša balss tembru un toni. Arī viņš, uz­smaidījis Eilai, norādīja uz to, kurš būs viņa nākamā pantiņa upuris.

Kā gan Eila izvēlēsies krāsu?

Melna ir retums, bet arī balta nav smādējama.

Kā gan Eila izvēlēsies mīļāko?

Veseli divi var sildīt viņas cisas!

Kamēr visi atkārtoja pantiņu, Barzeks paskatījās uz Taliju, un viņa atalgoja vīrieti ar maigu un mīlošu skatienu. Turpretim Jondalars sa­rauca pieri, nespēdams pat izlikties, ka apdziedāšanās temats viņu iepriecinātu. Zelandoni vīru nebūt nesajūsmināja doma, ka Eila būtu jādala vēl ar kādu citu, it īpaši jau ar apburošo kaula riku meistaru.

Raneks bija nākamais, kas iesāka piedziedājumu, un pārējie viņam ātri piebalsoja:

Hus-na, dus-na, tiš-na, kiš-na.

Pek-na, sek-na, ha-na-nija!

Sākumā, gribēdams saglabāt spriedzi, Raneks ne uz vienu neskatījās. Tad, atsedzis savus baltos zobus, viņš uzsmaidīja Talutam - apcelšanās ierosinātājam -, un visi pārējie jau iepriekš sāka smieties, gaidīdami, kad Raneks kārtīgi sados tam, kas dažam labam licis nosarkt.

Kurš mums ir tas lielais un garais, tas stiprais un gudrais?

Lauvu apmetnes sarkanmatainais šausmonis.

Kurš vēzē tikpat lielus darbarīkus kā viņš pats?

Tas ir katras sievietes draugs - Taluts!

Lielais vadonis par netiešo mājienu smieklos ierēcās; kad pārējie noskandēja pantiņu otrreiz, viņš atkal atsāka piedziedājumu. Dodoties atpakaļ uz Lauvas apmetni, dziedāšana noteica soja ritmu un smiekli atviegloja medījuma nastas smagumu.

Iznākusi ārā no velēnu mītnes, Nezija ļāva aiz sevis nokrist priekška­ram. Viņa palūkojās tālumā pāri upei. Pie rietumu puses debesīm saule jau bija norietējusi diezgan zemu, gatava iegrimt pie horizonta esošajā augstajā mākoņu segā. Pati nezinādama, kāpēc, sieviete paskatījās uz nogāzi. Viņa vēl nemaz negaidīja medniekus atgriežamies; viņi bija aizgājuši tikai iepriekšējā dienā un, iespējams, būs prom vēl vismaz divas naktis. Kaut kas lika viņai paskatīties vēlreiz. Vai tur, taciņas augšā, kas veda uz stepi, kaut kas nekustējās?

- Tas ir Taluts! - Nezija iesaucās, ieraudzījusi pazīstamā auguma aprises uz vakarīgās debess fona. Iebāzusi galvu velēnu miteklī, sieviete nokliedzās: - Viņi ir atgriezušies! Taluts un pārējie, viņi ir atpakaļ! - Un pēc tam aizsteidzās augšup pa nogāzi sagaidīt medniekus.

Visi mājās palicēji izsteidzās ārā no mitekļa, lai apsveicinātos ar pārnākušajiem medniekiem. Viņi palīdzēja nocelt no muguras smagos nesamos rāmjus tiem cilvēkiem, kas ne tikai medīja, bet arī samedīto uz savas muguras atnesa mājās. Bet visiem sagaidītājiem pats pārsteidzo­šākais bija zirgs, kas vilka aiz sevis daudz lielāku kravu, nekā jebkurš spētu panest. Ļaudis savācās apkārt Eilai, kas cēla ārā gaļas gabalus ari no groziem. Gaļa un pārējās bizonu ķermeņa daļas tika nekavējoties, padodot no rokas rokā, ienestas miteklī un ieliktas glabātavā.

Kad visi bija sagājuši iekšā, Eila pārliecinājās, vai zirgiem ir ērti, noņēma Vīnijai velkamās siksnas un Skrējējam pavadu. Kaut ari izska­tījās, ka zirgi necieš no brīvā dabā pavadītajām naktīm, jaunā sieviete vēl joprojām katru vakaru izjuta lielas bažas, atstājot viņus vienus, kad pati devās iekšā mājoklī. Kamēr laiks vēl pieturējās samērā labs, nekas bīstams nedraudēja. Neliels sals viņu neuztrauca, bet šis gada­laiks varēja atnest negaidītas pārmaiņas. Un ja nu sākas vētra? Kur tad zirgi paliks?

Ar sarauktu pieri viņa uztraukti pavērās debesīs. Augstu gaisā pel­dēja spalvmākoņi sudrabainos toņos. Nesen bija norietējusi saule un aiz sevis atstājusi spilgtas krāsas sliedi. Eila vēroja debesis, līdz gaistošā krāsu gamma izzuda un skaidri zilā debess iekrāsojās pelēka.

Eila iegāja iekšā. Pirms viņa paspēja atvērt priekškaru, kas veda uz ēdiena gatavošanas vietu, jaunā sieviete izdzirdēja komentāru par sevi un zirgu. Ļaudis bija sasēdušies apkārt pavardam - viņi atpūtās, ēda un sarunājās, bet, tiklīdz parādījās Eila, visas sarunas pierima. Kad viņa iegāja pirmā pavarda teritorijā, visi uz viņu skatījās un jaunā sieviete jutās neērti. Nezija pasniedza Eilai no dzīvnieku kaula izgatavotu šķīvi un sarunas atkal atsākās. Viņa pati sāka apkalpoties, tad apstājās un paskatījās apkārt. Kur bija palikusi visa bizonu gaļa, kuru viņi tikko bija atnesuši? Nekur no tās nebija ne vēsts. Viņa zināja, ka tai jābūt kaut kur noliktai, bet kur?

Pastūmusi malā smago ārējo mamuta ādas priekškaru, Eila vispirms paskatījās uz zirgiem. Pārliecinājusies, ka ar tiem viss ir kārtībā, viņa meklēja Dīgiju un pasmaidīja, kad otra sieviete pienāca klāt. Dīgija bija apsolījusies Eilai parādīt, kā Mamutu cilts miecē un apstrādā svaigas bizonu ādas. īpaši Eilai interesēja tas, kā viņi nokrāso zvērādu sarkanu, tādu kā Dīgijas tunika. Jondalars bija sacījis, ka viņam baltā krāsa ir svēta, Eilai tā bija sarkanā, jo tā bija klana sakrālā krāsa. Klana vārda došanas ceremonijā ādu krāsojošā sarkanā okera pasta tika sajaukta kopā ar taukiem, vēlams - ar alu lāča taukiem; sarkanais okera krā­sas gabaliņš katram klana loceklim parasti bija pirmais talismans, kas tika ielikts amuletu maisiņā; to iedeva tad, kad paziņoja katra izvēlēto totēmu. No mūža sākuma līdz pat beigām sarkanais okers tika izman­tots daudzās ceremonijās, ieskaitot pēdējo - apbedīšanu. Mazā ādas somiņa, kurā glabājās dažādas zālītes, lai pagatavotu svēto dzērienu, bija vienīgā sarkanā manta, kas Eilai kādreiz piederējusi, un pēc amuletu maisiņa tā bija viņas nākamais lielākais dārgums.

Nezija, iznākusi ārā no mītnes un nesdama lielu ādas gabalu, kas no lietošanas bija aptraipīts, ieraudzīja Eilu Un Dīgiju stāvam kopā. - 0! Dīgij! Es tieši meklēju kādu, kas varētu man palīdzēt, - viņa sacīja. - Izdomāju uztaisīt lielu sautējuma porciju, lai visi varētu kārtīgi pie­ēsties. Bizonu medības bijušas tik veiksmīgas, ka, pēc Taluta domām, mums vajadzētu sarīkot svētkus, lai tās nosvinētu. Vai palīdzēsi noklāt šo ādas gabalu ēdiena gatavošanai? Es iebēru karstas ogles bedrē pie lielā pavarda un pāri tam pārliku rāmi. Tur tālāk stāv maiss ar sakal­tētiem mamutu mēsliem, ko uzlikt uz oglēm. Aizsūtīšu Danugu un La- tiju pēc ūdens.

- Nezij, lai nogaršotu tavu sautējumu, palīdzēšu tev jebkurā laikā.

- Vai ari es drīkstu palīdzēt? - Eila apjautājās.

- Un es? - Jondalars pienāca klāt. Viņš bija nācis pie Eilas aprunāties un dzirdējis sieviešu sarunu.

- Tu varētu man palīdzēt iznest ārā produktus, - Nezija nokoman­dēja, pagriezdamās, lai dotos atkal iekšā.

Pārējie sekoja Nezijai mītnes iekšpusē un devās uz priekšu pa velvēto eju, gar kuras sienām bija salikti mamutu ilkņi. Vadoņa sieva pavēra vaļā cietu, smagu un spalvainu mamuta ādas priekškaru. Tā ārējā mala bija izgatavota no dubultā kārtā saliktas iesarkanas, garspalvainas zvēr­ādas ar mīkstu pavilnu. Aiz tā karājās vēl viens priekškars, un, to pa­velkot nost, sejā varēja sajust aukstu gaisa pūsmu. Ieskatoties blāvi apgaismotajā telpā, viņi ieraudzīja lielu bedri, kas bija apmēram mazas istabas izmērā. Mērot no grīdas līmeņa, bedre bija apmēram trīs pēdas dzija, sienas visā augstumā vīdēja kaila nogāzes zeme; bedre bija gan­drīz vai pilna ar saldētiem gaļas gabaliem un milzīgiem gaļas klučiem, kā arī mazākiem kautķermeņiem.

- Noliktava! - Jondalars iesaucās, pieturēdams smago priekškaru, līdz Nezija iegāja iekšā. - Mēs arī glabājam saldētu gaļu ziemai, bet tā neatrodas tik izdevīgi tuvu. Mūsu krātuves ir iebūvētas zem klints pārkarēm vai dažu alu priekšā. Bet iekšpusē ir grūti uzglabāt sasaldētu gaļu, tāpēc pārsvarā tā tiek novietota ārpusē.

- Klanā ziemas mēnešos glabāja saldētu gaļu barības krātuvēs zem akmeņu kaudzēm, - Eila ieminējās, tagad sapratusi, kas bija noticis ar bizona gaļu, ko viņi bija atnesuši.

Nezija un Jondalars izskatījās pārsteigti. Viņi nekad nebija domājuši, ka klana ļaudis uzglabā gaļu ziemas mēnešiem, un tāpēc joprojām bija apmulsuši, kad Eila pieminēja dažādas klana darbības, kas izklausījās tik progresīvas un cilvēciskas. Bet tad Jondalara komentāri par viņa dzīvesvietu bija pārsteiguši Eilu. Viņa bija iedomājusies, ka Citu ļaudis dzīvo vienādos mitekļos, un nebija sapratusi, ka Jondalaram velēnu mītnes ir tikpat nepierastas būves kā viņai pašai.

- Mums šeit tuvumā nav tik daudz akmeņu, lai izveidotu barības krātuves zem akmeņu kaudzēm, - ierunājās Taluts savā dārdošajā balsī. Visi paskatījās uz sarkanmataino milzi, kas viņiem tuvojās. Viņš at­brīvoja Jondalaru no viena priekškara turēšanas. - Nezij, Dīgija man pastāstīja, ka tu esot nolēmusi pagatavot sautējumu, - ar atzinīgu smaidu vadonis paziņoja savu sakāmo. - Izdomāju nākt tev palīgā.

- Šis vīrs saož ēdiena aromātu, pirms tas vēl ir sākts gatavot! - Nezija jokoja, rakņādamās pa bedri.

Jondalars vēl joprojām bija ieinteresēts barības noliktavas izveidē. - Kā gaļa saglabājas saldēta? Mītnes iekšpusē taču ir silts, - Jondalars nesaprata.

- Ziemā zeme ir sasalusi cieta kā klints, bet vasarā tā atlaižas un to var rakt. Būvējot šo mājokli, lai izveidotu barības noliktavu, mēs ierakāmies pietiekami dziļi zemē, līdz tam slānim, kas ir mūžīgi sasalis. Rudenī, tiklīdz laiks kļūst auksts, zeme sāk sasalt. Tad gaļa bedrē sasalst un mēs sākam to uzglabāt ziemai. Mamuta ādas priekškars nelaiž šeit iekšā siltumu un ārā - aukstumu, - Taluts skaidroja. - Tieši tāpat kā pašam mamutam, - vadonis ar smaidu piebilda.

- Talut, paņem šo te! - Nezija nokomandēja, izceldama no bedres cietu, sasalušu, sarkanīgi brūnu gaļas kluci ar biezu, dzeltenīgu tauku kārtu vienā tā pusē.

- Es to paņemšu, - Eila piedāvājās, sniegdamās pēc gaļas gabala.

Taluts pasniedza Nezijai rokas, un kaut arī viņa nepavisam nebija

nekāda mazā sieviete, izcēla viņu ārā no bedres kā tādu bērnu. - Tu esi nosalusi. Man tevi būs jāsasilda, - viņš konstatēja, apskaudams viņu, paceldams augšā un ar degunu pabraucīdams Nezijas kaklu.

- Izbeidz, Talut! Liec mani zemē! - Nezija pavēlēja, kaut gan sejā bija redzams apmierināts smaids. - Man jāstrādā, šis nav īstais laiks…

- Pasaki, kad būs īstais laiks, tad nolikšu tevi zemē.

- Mums ir viesi, - Nezija protestēja, bet apskāva milža kaklu un iečukstēja viņam ausī.

- Turēšu tevi pie vārda! - milzenis norūca, viegli viņu nolaizdams lejā un uzsizdams pa sievietes krāšņo pēcpusi, bet uzbudinātā sieviete sakārtoja drēbes un centās atgūt cienīgu izskatu.

Uzsmaidījis Eilai, Jondalars aplika roku viņai ap vidukli.

Eila nodomāja: "Atkal jau viņi spēlē to pašu spēli - ar vārdiem saka vienu, bet ar darbiem - pilnīgi ko citu." Taču šoreiz jaunā sieviete sa­prata humoru un spēcīgo mīlestību, kas valdīja Nezijas un Taluta starpā. Pēkšņi viņa aptvēra, ka arī šie ļaudis nemaz tik uzkrītoši neizrāda savu mīlestību, tāpat kā klanā, - viņi saka vienu, bet domā pavisam ko citu. Ar jaunu skatījumu visas svarīgās lietas sastājās savās vietās, tās noskaidroja un atrisināja daudzus jautājumus, kas jauno sievieti bija uztraukuši, un palīdzēja viņai labāk izprast humoru.

- Ak šis Taluts! - Nezija noteica, cenzdamās izklausīties barga, bet sievietes apmierinātais smaids runāja pretī balss tonim. - Talut, ja tev nav nekā cita, ko darīt, tad vari palīdzēt sadabūt saknes. - Pēc tam, pagriezusies pret jauno sievieti, viņa piebilda: - Eila, parādīšu tev, kur mēs tās glabājam. Māte šogad bija ļoti dāsna, raža bija laba, un mēs esam sarakuši daudz sakņu.

Apgājuši apkārt gultām, viņi nonāca pie vēl vienas ar priekškaru at­dalītas velves. - Saknes un augļi tiek uzglabāti augstākā vietā, - Taluts skaidroja viesiem, atvilkdams vēl vienu priekškaru un norādīdams uz groziem, kuros bija sakrauti bumbuļaini, cieti saturoši zemesrieksti ar brūnu mizu; mazi, bāli dzelteni savvaļas burkāni; kaķastu un vilkvālīšu sulīgā, zemākā kāta daļa un vēl citi augi un saknes, kas tika uzglabātas uz grīdas, kādas dziļākas bedres malā. - Tos var vēsumā ilgāk uzglabāt, bet sals tos padara mīkstus. Barības noliktavas bedrēs mēs glabājam ari ādas, līdz kāds ir gatavs tās apstrādāt, tur liekam arī kaulus darba­rīku izgatavošanai un nedaudz mamutu ilkņu Ranekam. Viņš saka, ka aukstumā turēti ilkņi un kauli ir svaigāki un tos esot vieglāk apstrādāt. Pārējie ilkņi un kauli, kas domāti ugunskuriem, tiek glabāti priekštelpā un bedrēs ārpus mītnes.

- Tas man atgādināja, ka sautējumam ir jāpaņem mamuta ceļa kauls. Tas bagātina ēdienu un piešķir tam aromātu, - Nezija ierunājās, piepil­dīdama lielu grozu ar dažādiem augiem. - Kur es noliku tos izkaltētos sīpolu stiebrus?

- Es biju domājis, ka šīs akmens sienas nepieciešamas bargās ziemas pārlaišanai, aizsardzībai no negantajiem vējiem un vētrām, - Jondalars dalījās savās domās; vīrieša balsī ieskanējās apbrīna. - Mēs savus mi­tekļus būvējam alu iekšpusē, pie sienām, bet jums jau nav alu. Jums pat nav tik daudz koku, lai uzbūvētu mitekļus. Jūs tam visam izmantojat mamutus!

- Tieši tāpēc Mamuta pavards ir svēts. Mēs medījam arī citus dzīv­niekus, bet mūsu dzīve ir atkarīga no mamutiem, - Taluts skaidroja.

- Dzīvojot pie Brīsijas Vītolu apmetnē, uz dienvidiem no šejienes, neredzēju tur nevienas līdzīgas būves šai te.

- Vai pazīsti arī Brisiju? - Taluts pārtrauca Jondalaru.

- Brīsija un vēl daži viņas apmetnes ļaudis izvilka mūs ar brāli ārā no plūstošajām smiltīm.

- Brīsija un mana māsa ir senas draudzenes, - vadonis informēja, - un radinieces pa Talijas pirmā vīra līniju. Mēs kopā uzaugām. Viņi savu vasaras apmešanās vietu dēvē par Vītolu apmetni, bet viņu mā­jas ir Aļņa apmetne. Vasaras mitekļi tiek būvēti vieglāki, ne tā kā šis.

Lauvas apmetne ir mūsu ziemas miteklis. Vītolu apmetnes ļaudis bieži dodas uz Berana jūru pēc zivīm, vēžveidīgajiem un sāls, lai būtu, ar ko tirgoties. Ko jūs tur darījāt?

- Mēs ar Tonolanu šķērsojām Lielās Mātes upes deltu. Brīsija izglāba mums dzīvību…

- Tev vēlāk būs jāpastāsta viss pilnībā. Visi gribēs dzirdēt par Brīsiju, - vadonis piebilda.

Jondalars aptvēra, ka vairumā viņa stāstu figurē arī Tonolans. Vai nu viņš to gribēja, vai ne, būs vien jārunā arī par brāli. Tas nebūs viegli, bet viņam būs pie tā jāpierod, ja viņš vispār grasās ko stāstīt.

Izgājuši cauri pārējai mītnes daļai, viņi nonāca pie Mamuta pavarda, kas, izņemot centrālo eju, bija iezīmēts ar mamuta kaulu fragmentiem un ādas priekškariem kā visi pārējie pavardi. Taluts pamanīja Jondalara pīķu metēju.

- Jūs abi izpildījāt īstus paraugdemonstrējumus, - vadonis atzina. - Bizons tika uz vietas apstādināts.

- Šis ierocis var izdarīt daudz vairāk, nekā tu redzēji, - Jondalars sacīja, apstādamies, lai paceltu savu medību rīku. - Ar šo pīķu metēju pīķi var aizmest daudz spēcīgāk un tālāk.

- Vai tā tas patiešām ir? Varbūt varat to vēlreiz nodemonstrēt? - Ta­luts aicināja.

- Es jau labprāt, tikai tad mums jādodas stepē, lai labāk izjustu at­tālumu. Domāju, ka būsi pārsteigts, - Jondalars atbildēja un pagriezās pret Eilu. - Paņem arī tu līdzi savējo!

Izgājis ārā, Taluts ieraudzīja savu māsu dodamies uz upi un uzsauca vadonei, ka viņi iet iepazīt Jondalara jauno medību ieroci - pīķu metēju. Grupiņa sāka kāpt augšup pa nogāzi, un gandrīz jau visi apmetnes Jaudis bija viņiem pievienojušies, kad viņi sasniedza atklāto stepi.

- Talut, cik tālu tu vari aizmest pīķi? - Jondalars jautāja, kad viņi bija sasnieguši piemērotu vietu paraugdemonstrējumu sākšanai. - Vai vari man to parādīt?

- Protams, bet kāpēc?

- Tāpēc, ka gribu pārliecināt tevi, ka varu aizsviest tālāk, - Jondalars atbildēja.

Šim apgalvojumam sekoja vispārēji smiekli. - Labāk izvēlies kādu citu, ar ko sacensties. Zinu, ka esi liels vīrs un droši vien arī spēcīgs, bet neviens nevar aizmest pīķi tālāk par Talutu, - Barzeks ieteica. - Talut? Parādi to viņam, lai paskatās, ar ko nāksies sacensties. Pēc tam viņam vajadzēs mēroties ar sava līmeņa vīriem. Es pats varētu stāties viņam pretī, varbūt pat Danugs to varētu.

- Nē, - Jondalars iebilda, un virieša acis iemirdzējās. Viss sāka izvēr­sties par interesantu sacensību. - Ja Taluts ir pats labākais, tad tikai viņš derēs šim izmēģinājumam. Un es varētu saderēt, ka savu pīķi aizmetīšu tālāk… tikai man nav, uz ko derēt. Pag, tomēr ir gan, - Jondalars sacīja, paceldams šauru, plakanu koka instrumentu. - Es deru uz to, ka Eila aizmetīs pīķi tālāk, ātrāk un ar lielāku precizitāti nekā Taluts.

Kā reakcija uz Jondalara apgalvojumu sanākušo apmetnes ļaužu vidū atskanēja pārsteiguma pilna murmināšana. Talija noskatīja Eilu un Jondalaru. Abi šķita pārāk droši un pašpārliecināti. Svešiniekiem taču vajadzēja saprast, ka Talijas brālim viņi nebija nekādi sāncenši. Apmetnes vadone apšaubīja, vai tie abi pat būtu īstie pretinieki viņai pašai. Talija bija gandrīz tikpat gara kā gaišmatainais svešinieks un, iespējams, par viņu pat spēcīgāka. Kā viņi varēja zināt, ka viņa to ne­var? Talija paspēra soli uz priekšu.

- Es pieņemu derības, - viņa atsaucās. - Ja uzvarēsi, tev būs tiesī­bas izteikt saprātīgu prasību, un, ja tas būs manos spēkos, es to iz­pildīšu.

- Un ja es zaudēšu?

- Tu man atmaksāsi ar to pašu.

- Talij, vai esi pārliecināta, ka gribi saderēt uz kādu nākotnē izteiktu iespējamu prasību? - Barzeks jautāja savai sievai, uztraukti saraucis pieri. Tādi neskaidri nosacījumi parasti tika izvirzīti augstām likmēm un neapšaubāmi prasīja daudz vairāk nekā parastās derības. Tas notika ne tik daudz tāpēc, ka uzvarētājs izteica neparasti augstas prasības, kaut gan ari tā gadījās, bet gan tāpēc, ka zaudētājam vajadzēja būt pārliecinātam, ka derību solījums tiks izpildīts un nekādas turpmākās prasības netiks izvirzītas.

- Uz nākotnes prasību? Jā, - viņa atbildēja. Bet Talija neteica, ka, viņasprāt, ne vienā, ne otrā gadījumā viņa nepaliks zaudētājos - jo, ja Jondalars uzvarēs un viņa pīķu metējs patiešām būs tik varens, kā viņš apgalvo, apmetnes ļaudīm tā kā tā būs pieejams jauns un ļoti vērtīgs medību ierocis. Ja viņš zaudēs, Talijai būs tiesības izteikt savu prasību. - Ko tu par to saki, Jondalar?

Talija bija viltīga, bet Jondalars smaidīja. Viņš jau arī agrāk bija sade­rējis uz nākotnes prasībām; tās allaž bija piešķīrušas spēlei īpašu garšu un skatītājos izsaukušas lielāku interesi. Jaunais vīrietis alka visiem parādīt sava atklājuma noslēpumu. Viņš gribēja redzēt, kā viņa izgud­rojums tiks uzņemts un kā tas strādās mednieku grupas medībās. Tas bija nākamais loģiskais solis, lai pārbaudītu viņa jauno medību ieroci. Ar nelielu izskaidrošanu un treniņu ikviens varētu iemācīties to lietot.

Tieši tā bija šī ieroča privilēģija. Bet bija vajadzīgs laiks un treniņi, lai apgūtu jauno tehniku, kā arī liela aizrautība. Derības palīdzētu iz­veidot… un viņam būs nākotnē tiesības no Talijas to pieprasīt. Par to viņam nebija nekādu šaubu.

- Sarunāts! - Jondalars piekrita.

Eila vēroja šo savstarpējo līguma noslēgšanu. Viņa īsti nesaprata de­rību būtību, izņemot to, ka notiks sacensības, bet zināja, ka tur slēpjas kaut kas vairāk.

- Izvēlēsimies mērķus, pa kuriem tēmēt, un dažas atzīmes, - Barzeks uzņēmās sacensību vadītāja pienākumus. - Druvez, tu kopā ar Danugu sameklē garus kaulus, kurus ieraksim kā stabus.

Vīrs pasmaidīja, vērodams, kā abi jaunekļi aizskrien lejā pa nogāzi. Danugs, kas bija tik līdzīgs Talutam, bija krietni garāks par Druvezu, kaut arī bija tikai gadu vecāks, bet Druvezam viņa trīspadsmit gados sāka jau izveidoties plecīgs un muskuļains augums, kas līdzinājās Bar- zeka ķermeņa uzbūvei.

Barzeks bija pārliecināts, ka šis puika un mazā Tusija ir viņa gara pēcnācēji, tieši tāpat kā Dīgija un Tarnegs droši vien bija cēlušies no Darneva gara. Bet par Brinanu viņš nebija pārliecināts. Kopš puikas dzimšanas pagājuši jau astoņi gadi, bet vēl joprojām bija grūti pateikt, kam viņš līdzinās. Muta varbūt izvēlējusies kādu citu garu, nevis vienu no diviem Sumbra pavarda vīriešiem. Brinans vairāk līdzinājās Talijai, puika bija mantojis mātes brāļa sarkanos matus, tomēr nelīdzinājās ne viņam, ne Darnevam, kas domāja tieši tāpat. Barzeks sajuta kaklā kāp­jam kamolu un pārdzīvoja sava pavarda biedra trūkumu. "Bez Darneva nav tā, kā bija bijis agrāk," viņš nodomāja. Bija pagājuši jau divi gadi, un viņš vēl joprojām skuma tāpat kā Talija.

Līdz tam laikam jau bija sagādāti mamutu kaulu stabi - pie tiem bija piesietas sarkanās lapsas astes, un grozi, pīti no spilgtām, izžā­vētām zālītēm, bija pacelti, apgriezti otrādi un uzlikti stabu galos, lai iezīmētu sviešanas līniju; dienas notikumi patiešām sāka ieņemt īstu svētku noskaņojumu. Pie katra staba, lai izveidotu platu līniju, ik pa gabalu ar auklām tika sasieti kopā zāles kumšķi, kas joprojām auga stepē. Bērni skraidīja šurpu turpu pa norādīto mešanas trajektoriju, nomīdīdami zāli, tādējādi vēl jo vairāk iezīmēdami izvēlēto laukumu. Arī pārējie izvilka pīķus, tad kādam prātā ienāca ideja piebāzt ar zāli un izkaltētiem mamutu mēsliem vecu, gulēšanai izmantotu salmu maisu, pēc tam uz tā ar melnu ogli tika sazīmētas figūras - tas kalpos par kustīgu mērķi.

Gatavošanās laikā, kas pašplūsmas ceļā bija kļuvusi arvien izsmal­cinātāka, Eila atgriezās mītnē sarūpēt rīta azaidu sev, Jondalaram un Mamutam. Drīz jau visi Lauvas apmetnes ļaudis sanāca brokastot, lai Nezija mierīgi varētu gatavot sautējumu. Taluts izteica vēlmi pusdienās baudīt raudzēto dzērienu, tāpēc visiem radās sajūta, ka šis būs sevišķs gadījums, jo parasti vadonis savu bouzu piedāvāja tikai ciemiņiem īpa­šos svētkos. Tad ari Raneks paziņoja, ka pagatavos savu īpašo ēdienu, kas iepriecināja visus pārējos un pārsteidza Eilu, kad viņa uzzināja, ka Raneks māk gatavot ēst. Torneks un Dīgija izteica priekšlikumu: ja jau gatavojas patiešām liels festivāls, ari viņi varētu… kaut ko darīt. Eila to vārdu nesaprata, bet tas tika uzņemts ar vēl lielāku sajūsmu nekā Raneka īpašais ēdiens.

Kad rīta maltīte bija galā un trauki novākti, mītne palika tukša. Eila bija pēdējā, kas to atstāja. Ļaudama, lai ārējās arkas priekškars aiz viņas nokrīt, jaunā sieviete pamanīja, ka ir jau agra priekšpusdiena. Zirgi bija pienākuši tuvāk, un Vīnija, mētādama galvu, nosprauslājās, apsveikdama sievieti, kas viņai tuvojās. Šķēpi tika atstāti augšā, stepē, bet Eila bija paņēmusi līdzi savu lingu un turēja rokā ari apaļu maisiņu ar oļiem, ko bija salasījusi upmalas akmeņainajā joslā. Ap biezo jaku nebija apjozta josta, aiz kuras viņa būtu varējusi aizbāzt lingu, nebija ari tik pierastās ieloces apmetnī, kurā varēja nēsāt metamos akmeņus. Tunika un biezā jaka, ko viņa valkāja, bija brīvi apģērba gabali.

Visa apmetne bija aizrāvusies ar sacensībām; gaidot sākumu, gandrīz visi jau bija uzkāpuši nogāzē. Ari Eila sāka iet augšup, tad ieraudzīja Ridagu, kas pacietīgi gaidīja, ka kāds viņu pamanīs un uznesis augšā, bet tie, kas to parasti darīja, - Taluts, Danugs un Jondalars - jau bija aizgājuši uz stepi.

Uzsmaidījusi bērnam, Eila devās viņu pacelt, kad pēkšņi jaunajai sievietei ienāca prātā kāda doma. Pagriezusies viņa uzsvilpa Vīnijai. Ķēve kopā ar kumeliņu pieskrēja pie viņas; abi zirgi bija tik priecīgi Eilu redzēt, un viņa saprata, ka pēdējā laikā nav ar tiem kopā pavadī­jusi daudz laika. Šeit bija daudz ļaužu, kas aizņēma visu viņas laiku. Viņa nolēma turpmāk katru rītu doties izjādē, vismaz kamēr laiks vēl to atļāva. Tad, pacēlusi Ridagu, Eila viņu uzsēdināja ķēvei mugurā un ļāva tai uznest puisēnu augšā pa stāvo nogāzi.

- Pieturies pie Vīnijas krēpēm, lai nenokriti, - viņa brīdināja.

Ridags piekrītot pamāja un, ieķēries biezajās, tumšajās gaišbrūnās ķēvītes krēpēs, izdvesa laimīgu nopūtu.

Sasniegusi pīķu mešanas vietu, Eila juta, ka gaisā virmo jūtama sprie­dze. Tādējādi viņa saprata: lai arī valda svētku noskaņa, sacensības tiek uztvertas ļoti nopietni. Derības bija tās padarījušas par kaut ko vairāk nekā vienīgi par paraugdemonstrējumu. Atstājusi Ridagu Vīnijai mugurā, lai puika labāk visu pārredzētu, jaunā sieviete klusi stāvēja blakus abiem zirgiem, lai tie nomierinātos. Tagad jau viņi bija pieraduši pie šiem ļaudīm, bet ķēve sajuta valdošo sasprindzinājumu, savukārt Skrējējs vienmēr uztvēra mātes noskaņojumu.

Ļaudis gaidīdami klīda apkārt, daži izmeta savus pīķus labi nomīdī­tajā laukumā. Vēl nebija noteikts precīzs laiks, kad sacensības sāksies, tomēr, it kā kāds būtu devis signālu, izskatījās, ka visi zina īsto mirkli, lai atbrīvotu laukumu un pieklustu. Taluts un Jondalars stāvēja starp diviem stabiem, pārskatīdami laukumu. Talija atradās blakus abiem vīriem. Kaut arī Jondalars sākumā bija teicis, ka pat Eila varētu aizmest pīķi tālāk par Talutu, šis komentārs bija licies aiz matiem pievilkts un netika ņemts vērā, tāpēc Eila, stāvēdama malā, ar dzīvu interesi vēroja notikumus.

Taluta pīķi bija daudz lielāki un garāki, it kā viņa spēcīgajiem mus­kuļiem prasītos lielāks svars, ko izmest, bet Eila atcerējās, ka klana vīru pīķi bija pat vēl smagāki un masīvāki, ja ne garāki. Jaunā sieviete pamanīja arī citas atšķirības. Klana pīķi tika izgatavoti duršanai, bet šie pīķi, tāpat kā viņas un Jondalara, bija paredzēti mešanai no tāluma un visi bija izrotāti; kaut arī Lauvas apmetnes ļaudis deva priekšroku trim putna spalvām, kas bija piestiprinātas pie pīķa resnā gala, Jondalars savam pīķim pievienoja tikai divas. Pīķi, kurus Eila bija izgatavojusi, dzīvodama viena pati ielejā, bija smaili, uz uguns norūdītiem asajiem galiem, līdzīgi tiem, kurus jaunā sieviete bija redzējusi klanā. Jondalars izveidoja un noasināja kaula uzgaļus un piestiprināja tos pie pīķu kā­tiem. Mamutu mednieki deva priekšroku pīķiem ar krama uzgaļiem.

Aizrautīgi pētīdama pīķus, kas atradās rokās apkārt stāvošajiem cil­vēkiem, Eila gandrīz palaida garām Taluta pirmo metienu. Vadonis bija par pāris soļiem atkāpies, tad ieskrējies un ar varenu spēku to izmetis. Pīķis nošvīkstēja garām skatītājiem un ar dobju būkšķi piezemējās, tā uzgalis bija gandrīz pilnībā ieurbies zemē un kāts no spēcīgā metiena vēl joprojām vibrēja. Apbrīnas pilnie apmetnes ļaudis nevienam nelika šaubīties, ko viņi domāja par sava vadoņa varoņdarbu. Pat Jondalars bija pārsteigts. Viņš jau bija nojautis, ka Taluta metiens būs tāls, bet lielais vīrs bija pārspējis visas cerības. Tagad vairs nebija jābrīnās, ka ļaudis bija apšaubījuši ciemiņa uzvaru.

Jondalars ar soļiem izmērīja attālumu, lai apmēram nojaustu, kāds metiens viņam ir jāpārspēj, un tad atgriezās pie starta līnijas. Turēdams ierīci horizontāli, viņš ielika pīķi gropē un ielāgoja tā resno galu, kuram bija izgrebts caurums, mazā, uz priekšu izvirzītā āķi, kas atradās pīķa metēja aizmugurējā daļā. Izmaucis pirmos divus pirkstus cauri ādas cilpām priekšpusē, Jondalars pareizi nobalansēja piķi un piķa metamo. Noskatījis to pašu lauka daļu, kur Taluta piķis bija iedūries zemē, viņš izmeta savējo.

Izmetienā pīķa metēja aizmugures daļa pacēlās augšup, tādējādi uz izstieptās rokas rēķina pagarinot distanci vēl par kādām divām pēdām, piešķirot lielāku kustības spēku un papildus radot sviras efektu. Jonda­lara pīķis aizšvlkstēja garām skatītājiem un, visiem par pārsteigumu, garām arī zemē iedurtajam vadoņa pīķim, un vēl krietnu gabalu tālāk. Tas piezemējās plakaniski un, neiedūries zemē, nedaudz paslīdēja uz priekšu. Ar šīs ierīces palīdzību Jondalars bija dubultojis savu iepriekšējo metienu attālumu, viņš nešaubīgi bija aizmetis divreiz tālāk par Talutu, viņš to bija pārspējis arī ar labāku precizitāti.

Pēkšņi, pirms apmetnes ļaudis vēl bija paspējuši ievilkt elpu un at­zīmēt abu metienu starpību, pa to pašu trajektoriju aizlidoja vēl viens pīķis. Izbijusies Talija paskatījās atpakaļ un ieraudzīja Eilu stāvam pie mešanas līnijas, piķu metējs vēl arvien atradās sievietes rokā. Talija paskatījās uz priekšu tieši tajā brīdī, kad Eilas mestais pīķis piezemē­jās. Kaut ari Eila nebija pārspējusi Jondalara metienu, jaunā sieviete bija aizmetuši tālāk par vadoni, un Talijas sejā atspoguļojās neticība un izbrīns.

-