Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

32

Eila atradās telti viena pati. Viņa paskatījās uz to vietu, kas būs viņējā visu šo palikšanas laiku, cenzdamās sameklēt, ko vēl varētu salocīt vai sakārtot, lai atrastu iemeslu, kāpēc nepamest Kaķastes apmetnes drošo telti. Tiklīdz viņa būs gatava, Mamuts bija solījis aizvest viņu pie tiem cilvēkiem, ar kuriem viņa kaut kādā unikālā veidā bija saistīta, - ar pārējiem Mamutu cilts locekļiem, kas piederēja pie mamutu pavarda.

Eila šo tikšanos uztvēra kā mocības, būdama pārliecināta, ka visi viņu gribēs izprašņāt, novērtēt un izteikt spriedumu, vai viņai ir tiesības sevi pieskaitīt šo ļaužu aprindām. Dziji sirdī jaunā dziedniece nedomāja, ka viņai šādas tiesības būtu. Viņa pati nejuta, ka viņai piemistu kādi unikāli talanti vai īpašas dāvanas. Viņa bija dziedniece, jo šīs zināšanas un prasmi bija iemācījusies no zāļu sievas Izas. Turklāt tas, ka viņai piederēja dzīvnieki, arī nebija nekāds dižais brīnums. Ķēve viņai klausīja tādēļ, ka tad, kad Eila bija dzīvojusi vientuļa savā ielejā, viņa mazo bāreni bija paņēmusi savā alā, lai nebūtu viena, un Skrējējs piedzima viņas alā. Vilku viņa izglāba tāpēc, ka bija to parādā viņa mātei, un jau tajā brīdī zināja, ka dzīvnieki, kas izauguši pie cilvēkiem, ir draudzīgi. Tā nebija nekāda maģija.

Pēc tam kad jaunā dziedniece bija izmeklējusi Ridagu un uzdevusi viņam dažus specifiskus jautājumus par to, kā viņš jūtas, viņa paturēja prātā, ka jānomaina zāles, un puika kādu brīdi uzkavējās teltī. Pēc tam viņš izgāja laukā un kopā ar Vilku apsēdās, lai pavērotu ļaudis. Nezija bija piekritusi Eilai, ka Ridags tagad ir daudz labākā noskaņojumā. Sieviete bija ļoti apmierināta un uzslavēja Frabeku, kam bija nācies uzklausīt un saņemt tik daudz uzslavu, ka viņš jau gandrīz vai mulsa. Eila nekad nebija redzējusi, ka Frabeks tik daudz smaidītu, un saprata, ka daļa no vīrieša laimes slēpjas viņa pieņemšanas un piederības izjūtā. Viņa šo izjūtu ļoti labi pazina.

Pēdējo reizi pavērusies apkārt, viņa pacēla jēlādu tarbu, pievienoja to sev pie jostas, tad nopūtās un izgāja laukā. Izskatījās, ka visi, izņemot Mamutu, ir jau aizgājuši; pareģis šobrīd sarunājās ar Ridagu. Vilks, ieraudzījis Eilu tuvojamies, pacēla galvu, un tas lika arī Mamutam un Ridagam paskatīties.

- Vai visi aizgājuši? Varbūt man labāk palikt šeit un pieskatīt Ridagu, līdz kāds atgriežas, - Eila ātri pieteicās. - Mani pieskata Vilks, - Ridags smaidīdams rādīja zīmes. - Ieraugot Vilku, neviens šeit ilgi neuzkavējas. Teicu Nezijai, lai viņa iet. Ej arī tu, Eila.

- Puikam taisnība. Šķiet, ka Vilkam tīri labi te patīk palikt un pieskatīt Ridagu. Nespēju iedomāties labāku sargu, - Mamuts atzina.

- Un ja nu viņš saslimst? - jaunā dziedniece bažījās.

- Ja man kļūs slikti, pateikšu Vilkam, lai aiziet pēc tevis, - Ridags parādīja signālu, kuru jau agrāk bija izstrādājis treniņu un spēļu laikā. Vilks palēcās, uzlika ķepas Eilai uz krūtīm un pasniedzās, lai nolaizītu sievietes zodu, dedzīgi vēlēdamies pievērst sev viņas uzmanību.

Pasmaidījusi jaunā sieviete pabužināja Vilkam kaklu un deva ko­mandu nostāties uz kājām.

- Eila, es gribu palikt šeit. Man patīk vērot upi, zirgus pļavā, ļau­dis, kas iet garām. - Ridags pasmaidīja. - Ne jau vienmēr ļaudis mani pamana. Viņi skatās uz telti, uz zirgu vietu un tikai pēc tam ierauga Vilku. Tie cilvēki gan ir jocīgi.

Mamuts un Eila pasmaidīja par zēna vienkāršo prieku, redzot ļaužu pārsteigto reakciju.

- Nu, tad jau man šķiet, ka viss būs kārtībā. Nezija nebūtu Ridagu atstājusi, ja nedomātu, ka puika ir drošībā, - Eila secināja, atteikdamās no pēdējā iemesla, kas ļautu viņai palikt. - Mamut, esmu gatava iet.

Ejot garām pastāvīgajām Vilka apmetnes būdām, jaunā sieviete pa­manīja blīvāku telšu un apmetņu koncentrāciju un arī daudzus cilvēkus, kas staigāja apkārt. Viņa nopriecājās, ka Lauvas apmetne atrodas pašā nometnes malā, kur viņa var redzēt kokus un zāli, upi un pļavu. Ejot garām, vairāki cilvēki pamāja ar galvu vai viņus uzrunāja. Eila vēroja Mamutu, skatījās, kā viņš atņem sveicienus, un pati rīkojās tāpat.

Viena mītne, kas atradās sešu mājokļu nevienmērīgajā rindā, izskatī­jās pēc visas nometnes centra. Jaunā sieviete pamanīja, ka tās priekšā ir attīrīta teritorija un neatrodas neviena saimnieku apmetne; viņa sa­prata, ka šī droši vien ir tā vieta, kur ļaudis pulcējas. Tās apmešanās vietas, kas atradās tieši blakus izbrīvētajai teritorijai, neizskatījās pēc parastajām apmetnēm ar saimniecībai nepieciešamajām lietām. Vienai no būdām apkārt bija uzslieta sēta, tā bija izveidota no mamutu kau­liem, kas bija izkārtoti ik pa gabalam, zari un izkaltuši krūmi iezīmēja teritorijas robežas. Ejot tai garām, Eila izdzirdēja savu vārdu. Viņa ap­stājās pārsteigta - kurš gan varētu viņu uzrunāt no sētas iekšpuses.

- Latij! - viņa iesaucās un tad atcerējās, ko Dīgija bija viņai teikusi. Kamēr Latija vēl atradās Lauvas apmetnes celtnē, aizliegums satikties ar vīriešiem īpaši neierobežoja meitenes darbības vai pārvietošanos. Tomēr, tiklīdz viņi nonāca Sapulces vietā, Latijai bija jāpavada savs laiks noslēgtībā. Kopā ar viņu bija arī dažas citas jaunas sievietes, visas smējās un ķiķināja. Latija iepazīstināja Eilu ar savām vienaudzēm, kas šķita jauno sievieti apbrīnojam.

- Eila, kurp tu dodies?

- Uz Mamutu Padomi, - Mamuts atbildēja jaunās sievietes vietā.

Latija pamāja, it kā viņa jau būtu to zinājusi. Ierobežotā pagalma te­ritorijā, pie telts, kas bija izrotāta ar sarkana okera krāsas zīmējumiem, jaunā dziedniece pamanīja Taliju, kas sarunājās ar citām sievietēm. Viņa pamāja un pasmaidīja.

- Latij, paskaties! Sarkanpēdainā! - iesaucās viena no viņas draudze­nēm, pieklusinātā sajūsmas pilnā balsī. Visi apstājās, lai paskatītos, un jaunās sievietes ieķiķinājās. Eila atklāja, ka pati ar lielu interesi noskatās sievietē, kas nogāja garām, un pamanīja, ka, viņai ejot, bija redzamas sievietes kailās pēdas, kas bija nokrāsotas koši sarkanā krāsā. Eilai jau par to bija stāstīts, bet šis bija pirmais gadījums, kad viņa skatīja to pati savām acīm. "Sieviete šķiet pilnīgi parasta," Eila nodomāja. "Tomēr viņai piemīt kaut kas tāds, kas cilvēkam liek divreiz uz viņu paskatīties."

Sarkanpēdainā sieviete piegāja pie bariņa jaunu vīriešu, kurus Eila agrāk nekad nebija redzējusi; jaunekli slaistījās pie neliela koku pudura, kas atradās klajuma otrā pusē. Jaunā sieviete nodomāja, ka, tuvojo­ties vīriešu bariņam, sarkanpēdainās sievietes gaita kļūst uzspēlētāka, smaids - pavedinošāks un sarkanās pēdas - uzkrītošākas. Sieviete ap­stājās, lai aprunātos ar jaunekļiem, un viņas melodiskie smiekli atska­nēja pāri visam tukšajam klajumam. Kopā ar veco vīru dodoties prom, Eila atcerējās sieviešu un Mamuta sarunu, ko bija dzirdējusi iepriekšējā vakarā pirms Pavasara festivāla.

Visas jaunās sievietes, kas atradās pārejas stāvoklī un nebija vēl kļuvušas par īstām sievietēm, atradās īpašā uzraudzībā - bet ne tikai savu pavadoņu uzmanības lokā. Tikai tagad Eila pamanīja, ka vairā­kas jaunu vīriešu grupiņas stāvēja pie aizliegtās teritorijas apmales, kurā atradās Latija ar savām draudzenēm, cenšoties piesaistīt mei­teņu skatienus; tas nebija atļauts, bet tieši tāpēc vēl iekārojamāks. Eila nekad mūžā nebija redzējusi, ka sieviete ir vīriešu intereses objekts. Jaunās, topošās sievietes izbaudīja vīriešu skatienus un priecājās par savu vienreizīgo stāvokli un īpašo uzmanības izrādīšanu, ar ko puiši viņas dāsni apveltīja, un bija tikpat ieinteresētas kā pretējais dzimums, tomēr neuzdrošinājās to atklāti izrādīt. Lielāko laika daļu viņas pava­dīja, lūkodamās ārā no telts vai stāvēdamas pie žoga, aprunādamas dažādos vīriešu kārtas pārstāvjus, kas pārspīlēti neuzkrītošā manierē staigāja garām vai slaistījās apkārt.

Kaut arī jaunie vīrieši, kuri vēroja meitenes un paši tika no pre­tējā dzimuma novēroti, varētu reiz nodibināt kopēju pavardu ar šīm topošajām sievietēm, maz ticams, ka viņi būs tie, kas tiks izvēlēti tik svarīgajam rituālam. Jaunās meitenes un arī vecākās padomdevējas, kas dzīvoja kopā ar viņām vienā teltī, apsprieda vairākas vecāku un pieredzējušāku vīriešu kandidatūras. Pirms galējās atlases ar izraudzī­tajiem kandidātiem tiks veiktas individuālas pārrunas.

Dienu pirms ceremonijas topošās sievietes palika kopā vienā teltī - šad tad gadījās, ka vienā teltī bija kopā jādzīvo pārāk daudzām jau­najām sievietēm, no viņu skaita varētu nodibināt divas jaunu meiteņu apmetnes -, un viņas dosies laukā kā vesela grupa. Kad viņas atrada vīrieti, ar kuru vēlētos pavadīt nakti, viņas to aplenca un "notvēra". Šiem izvēlētajiem vīriešiem tika lūgts iet kopā ar topošajām sievietēm - daži vīrieši šai prasībai iebilda. Tajā naktī pēc dažiem sagatavošanās rituāliem viņi visi kopā ieies aptumšotā teltī, tumsā taustoties cits citu sameklēs un pavadīs nakti, izpētot atšķirības un mācoties, kā otram sa­gādāt Baudas velti. Ne jaunie vīrieši, ne arī sievietes nedrīkstēja uzzināt, ar ko viņi galu galā kopojušies, tomēr dzīvē pierādījās, ka īstenībā viņi parasti to zināja gan. Uzraugošās vecākās sievietes sekoja līdzi tam, lai netiktu lietota pārmērīga rupjība, un bija gatavas sniegt padomu tajos retajos gadījumos, kad tas bija nepieciešams. Ja gadījās, ka dažādu iemeslu dēļ kāda jaunā sieviete netika atvērta, tad to parasti paveica klusā otrās nakts rituālā, nevienu atklāti par to nevainojot.

Ne Danugs, ne Druvezs netiks ielūgti uz Latijas telti, pirmām kārtām jau tāpēc, ka bija tuvi meitenes radinieki, bet arī tādēļ, ka bija tam vēl par jaunu. Citas sievietes, kas pirms pāris gadiem bija piedzīvojušas Pirmās baudas rituālu, it īpaši tās, kurām vēl nebija bērnu, varēja iz­vēlēties aizstāt Lielo Māti un Viņas vārdā apmācīt jaunos vīriešus. Pēc īpašas ceremonijas, kurā viņas tika pagodinātas un uz šo gadalaiku nošķirtas, jauno sieviešu pēdas tika nokrāsotas tumši sarkanā krāsā, kas tik viegli nenomazgājas, tomēr galu galā krāsa nodils; tas nozīmēja, ka viņas ir pieejamas jauniem vīriešiem, lai palīdzētu tiem apgūt pieredzi. Daudzas no šī sievietēm nēsāja arī sarkanas ādas lentes, apsietas ap rokas augšdelmu, potītēm vai vidukli.

Kaut arī neliela ķircināšanās bija neizbēgama, sievietes augsti novēr­tēja sava darba svarīgumu. Saprotot jaunā vīrieša iedzimto kautrīgumu, viņas pret katru jaunekli izturējās smalkjūtīgi, iemācīja viņam, kā maigi iepazīt sievieti tā, lai kādu dienu viņš varētu būt izvēlēts atvērt sievieti, un tā, lai viņa pati kādu dienu varētu dzemdēt bērnu. Un, lai parādītu, cik Māte ar šīm sievietēm ir apmierināta par to, ka viņas sevi piedāvā, daudzas no tām Viņa svētīja ar bērnu. Pat tās, kas jau kādu laiku bija dzīvojušas, savienotas ar vīrieti, un savā dzemdē nekad vēl nebija nē­sājušas bērnu, bieži vien vasaras beigās kļuva grūtas.

Pēc vēl neatvērtajām meitenēm šīs sarkanpēdainās sievietes bija nā­kamā pieprasītākā grupa, kas interesēja visu vecumu vīriešus. Visas savas turpmākās dzīves laikā Mamutu vīrieti nekas vairs tik ātri nespēs stimulēt kā garām paejošas sievietes sarkanās pēdas, un, to apzinoties, dažas citas sievietes ari nokrāsoja savas pēdas sarkanas, lai padarītu sevi pievilcīgāku. Kaut arī sieviete, kas bija sevi tā ziedojusi, varēja brīvi izvēlēties, ar kuru vīrieti kopoties, viņas pakalpojumi galvenokārt bija domāti jaunākiem vīriešiem, un jebkurš vecāks vīrs, kam izdevās sarkanpēdaino sievieti pārliecināt ar viņu pārgulēt, uzskatīja sevi par izredzēto.

Mamuts vedināja Eilu uz apmešanās vietu, kas neatradās tālu no Pirmās baudas rituāla telts. Pirmajā mirklī tā izskatījās pēc parastas telts, tajā atradās arī saimniecībai nepieciešamās lietas. Vienīgā atšķi­rība, kuru Eila pamanīja, bija tā, ka visi teltī esošie cilvēki bija tetovēti. Dažiem, tāpat kā vecajam Mamutam, uz labā vaiga kaula bija uztetovēts vienkāršs tumši zils V veida ornaments. Tās bija trīs vai četras lauztas līnijas, it kā uz leju vērstas trijstūra smailes - cita virs citas, cita citai piekļāvušās. Šīs līnijas jaunajai dziedniecei atgādināja mamuta žokļa kaula apakšējo daļu, kas tika izmantota Vinkaveka jaunās mītnes celt­niecībā. Eila pamanīja, ka pārējo ļaužu tetovējumi, īpaši vīriešu, bija daudz izsmalcinātāki. Ornamenti attēloja ne tikai V veida simbolus, bet arī trijstūrus, zigzagus, rombus un taisnleņķa spirāles gan zilā, gan sarkanā krāsā.

Eila priecājās, ka pa ceļam uz Vasaras sapulci Lauvas apmetne bija apciemojusi Mamuta apmetni. Viņa zināja, ka citādi būtu sabijusies no šīm tetovētajām sejām, ja jau iepriekš nebūtu satikusi Vinkaveku. Lai cik arī pārsteidzoši un sarežģīti bija šo cilvēku tetovējumi, nevienam tie nebija tik izsmalcināti kā Vinkavekam.

Nākamais, ko Eila pamanīja, bija tas, ka šeit nebija bērnu, kaut ari šajā apmetnē dominēja sieviešu dzimuma pārsvars. Tie acīmredzot bija atstāti kāda aprūpē cilts apmetnes teltīs. Jaunā dziedniece ātri vien saprata, ka šī vieta netika uzskatīta par piemērotu bērniem. Šī bija apmetne, kur sapulcēties pieaugušajiem, noturēt svarīgas sapulces, apspriedes un rituālus, un spēles. Šīs telts ārpusē vairāki cilvēki spēlēja ar iezīmētiem kauliem, nūjiņām un mamuta kaulu gabaliņiem.

Mamuts piegāja pie telts ieejas, kas bija atvērta. Pāri vecā vīra plecam Eila ielūkojās aptumšotajā iekšienē, cenzdamās uzkrītoši neskatīties uz ārpusē esošajiem cilvēkiem, bet arī viņi centās neizskatīties pārāk ieinteresēti, lai tuvāk aplūkotu jauno sievieti. Viņus māca ziņkāre par šo jauno sievieti, kuru Mamuts bija ne tikai pieņēmis kā savu mācekli, bet arī kā meitu. Klīda valodas, ka viņa esot svešiniece un pat nenākot no Mamutu cilts. Neviens nezināja, no kurienes šī sieviete uzradusies.

Daudzi no ļaudīm bija atraduši iemeslu, lai nostaigātu garām Kaķas­tes apmetnei, lai apskatītu zirgus un vilku, un bija pārsteigti un sajūs­mināti par redzētajiem dzīvniekiem, kaut ari negribēja to izrādīt. Kā gan kāds cilvēks spēj kontrolēt ērzeli? Vai likt ķēvei stāvēt mierīgi, kad apkārt ir tik daudz ļaužu - un vēl ari vilks. Kāpēc gan Vilks tā paklausa Lauvas apmetnes ļaudīm? Pārējo klātbūtnē šis zvērs uzvedas kā normāls vilks. Neviens cits nespēja pieiet viņam tuvumā vai pat ieiet apmetnes teritorijā bez ielūguma, un klīda ari rīmas, ka vilks bija uzbrucis Čalegam.

Vecais vīrs pamāja Eilai, lai viņa nāk iekšā, un abi apsēdās pie liela ugunskura, kaut arī tajā kvēloja tikai maza liesmiņa. Viņi piesēdās vienā tā pusē, blakus kādai sievietei. Sieviete izskatījās smagnēja. Eila nekad nebija redzējusi tik resnu cilvēku un nobrīnījās, kā gan sieviete varējusi atnākt tādu gabalu līdz Vasaras sapulcei.

- Lomij, atvedu savu meitu, lai iepazīstinātu ar tevi, - vecais Ma­muts sacīja.

- Es jau domāju, kad tad tu beidzot ieradīsies, - sieviete atbildēja.

Tad, pirms turpināja sarunu, viņa ar kociņiem pārvietoja sarkani

nokaitētu akmeni. Attaisījusi kādu zāļu paciņu, sieviete uzmeta dažas lapiņas uz karstā akmens un pieliecās tuvāk, lai ieelpotu uz augšu pa­cēlušos dūmus. Eila sajuta salvijas smaržu un mazāk izteikto deviņvīru- spēku, un lobēliju. Pavērojusi sievieti tuvāk, jaunā dziedniece pamanīja viņas smago elpu, kas no zāļu smaržas drīz kļuva vieglāka, un saprata, ka sieviete cieš no hroniska klepus, iespējams - astmas.

- Vai tu gatavo arī sīrupu no deviņvīruspēka saknes? - Eila viņai jau­tāja. - Tas var palīdzēt. - No sākuma jaunā dziedniece nebija gribējusi runāt un nesaprata, kāpēc bija to darījusi vēl pirms iepazīstināšanas procedūras, bet viņa gribēja palīdzēt, un *nez kāpēc viņai šķita, ka tā bija pareizi.

Lomijas galva strauji pacēlās, un viņa pārsteigti pavērās jaunajā, blondajā sievietē ar pilnīgi jaunu interesi. Mamuta sejā parādījās smaida atblāzma.

- Vai ari viņa ir dziedniece? - Lomija pajautāja Mamutam.

- Zini, Lomij, nedomāju, ka ir kāda labāka dziedniece, pat tu ne.

Lomija zināja, ka tas nebija teikts jokojot. Vecais Mamuts augsti

vērtēja viņas prasmi. - Un es domāju, ka tu tikai esi pieņēmis pie sava pavarda jaunu un skaistu sievieti, lai atvieglotu savas vecumdienas, Mamut.

- A, ari tur ir sava daļa patiesības, Lomij. Viņa ir atvieglojusi artrīta sāpes, kas mani ziemās nomoka, un ari citas ar to saistītās sāpes un mokas, - vecais virs sacīja.

- Priecājos, ka viņā ir kas vairāk, nekā redzams. Tomēr tam viņa ir vēl par jaunu.

- Lomij, par spīti viņas jaunībai, šajā sievietē ir daudz kas vairāk par to, ko tu spēj iedomāties.

Pēc šiem vārdiem Lomija pagriezās. - Tu esi Eila.

- Jā, esmu Eila no Mamutu cilts Lauvas apmetnes Mamuta pavarda, Mamuta pavarda meita… un mans aizstāvis ir Alu Lauva, - Eila pateica savu sakāmo, kā Mamuts bija viņai to mācījis.

- Eila no Mamutu cilts. Hmm. Izklausās neparasti, tāpat kā tava balss. Tomēr tā nav nepatīkama. Tā izceļas. Liek ļaudīm tevi ievērot. Esmu Lomija, Vilka apmetnes mamuts un Mamutu cilts dziedniece.

- Pirmā dziedniece, - Mamuts izlaboja.

- Mamut, kā es varu būt pirmā dziedniece, ja viņa ir man līdzvēr­tīga?

- Lomij, es neteicu, ka Eila ir tev līdzvērtīga. Teicu, ka nav nevienas labākas. Viņas izcelšanās ir… neparasta. Viņu mācīja… kāds ar lielām zināšanām dziedniecības mākslā. Vai tu būtu tik ātri pazinusi tikko manāmo deviņvīruspēka smaržu, kuru nomāc spēcīgais salvijas aro­māts, ja nebūtu zinājusi, kas tas ir? Un noteikusi tavu slimību, ko tu pati sev ārstē?

Lomija gribēja kaut ko bilst, tad pārdomāja un klusēja. Mamuts tur­pināja: - Manuprāt, Eila noteica tavu slimību, vienīgi paskatoties uz tevi. Viņai piemīt rets talants slimības noteikšanā un pārsteidzošas zināšanas ārstēšanā, kā arī dziedniecības līdzekļu lietošanā, bet viņai pietrūkst pieredzes tādās jomās, kurās tu esi īpaši profesionāla, - atrast un noteikt problēmu, kas šo slimību izraisījusi, un palīdzēt atveseļoties. Eila varētu daudz no tevis mācīties, un ceru, ka piekritīsi viņu mācīt, bet, manuprāt, arī tu pati varēsi daudz ko no viņas mācīties.

Lomija pagriezās pret Eilu. - Un vai tu to gribi?

- Jā, tieši to es gribu.

- Ja jau tu tik daudz zini, ko tad tu no manis vari iemācīties?

- Esmu zāļu sieva. Tas ir… kas es esmu… dzīvē. Neko citu nemāku darīt. Mani apmācīja kāda… kas bija šajā jomā pati labākā, bet jau no paša sākuma viņa man lika saprast, ka zināšanu nekad nav par daudz. Būtu pateicīga, ja varētu pie tevis mācīties, - Eila sacīja. Viņas sirsnība nebija samākslota. Jaunā dziedniece alka profesionālu kontaktu, vēlējās aprunāties ar kādu, ar kuru var apmainīties idejām, apspriest dziednie­cības metodes un mācīties.

Lomija ieturēja pauzi. Zāļu sieva? Kur gan viņa agrāk bija dzirdējusi šādu dziednieka apzīmējumu? Uz brīdi sieva šo domu atlika malā. Gan jau viņa vēlāk to atcerēsies.

- Eila ir atnesusi tev kādu dāvanu, - Mamuts ierunājās. - Vari uzai­cināt visus, ko vien vēlies, bet, ja tā darīsi, tad aizver priekškaru.

Visi, kas bija bijuši laukā, bija vai nu jau ienākuši iekšā, kamēr viņi runājās, vai ari stāvēja pie ieejas. Tagad pārējo apmetņu mamuti sadrūz- mējās iekšā. Neviens nevēlējās neko palaist garām. Kad pārējie mamuti bija iekārtojušies, ieejas priekškars tika nolaists un piesiets, Mamuts paņēma plaukstu ar smiltīm no zīmējamās vietas un apdzēsa vārgo ugunskura liesmiņu. Vārga gaismiņa krita no dūmu izvades cauruma, un viegls pelēcīgums lauzās cauri telts ādas sienām. Vāji apgaismotajā teltī neiznāks tik dramatiska demonstrācija kā aptumšotajā Lauvas ap­metnes miteklī, bet visi mamuti šīs iespējas novērtēs.

Eila noraisīja no jostas mazu maisiņu, ko viņa ar Mamutu bija lūgusi Barzekam izgatavot, un izņēma ārā iekuru, uguns akmeni un kramu. Pēc tam kad viss bija sagatavots, jaunā sieviete ieturēja pauzi un pirmo reizi pēc vairākiem mēness cikliem vērsās pēc palīdzības pie sava totēma. Tas nebija kāds īpašs lūgums, bet gan doma par lielu, iespaidīgu, ātri aizšķīlušos dzirksteli, lai tiktu panākts tāds efekts, kādu Mamuts gaidīja. Tad, paņēmusi krama gabalu, viņa to spēcīgi sasita kopā ar dzelzs pirītu. Tas gaiši uzliesmoja pat neaptumšotajā teltī un tad izdzisa. Viņa šķila vēlreiz, šoreiz viss izdevās, un drīz vien jau lielajā ugunskurā liesmoja maza uguntiņa.

Mamuti bija gudri mahinatori un pieraduši radīt dažādus efektus. Viņi lepojās ar to, ka spēja noteikt, kā šie efekti tika panākti. Maz kas vairs spēja šos viedos prātus pārsteigt, bet Eilas triks ar uguns uzšķil- šanu padarīja viņus mēmus.

- Maģija slēpjas pašā uguns akmenī, - vecais Mamuts skaidroja, kad Eila salika materiālus atpakaļ jēlādas maisiņā un iedeva to Lomij ai. Pēc tam mainījās pareģa balss tonis un modulācija. - Eilai tika parādīts, kā izvilināt no akmens uguni. Lomij, man nevajadzēja viņu adoptēt. Viņa ir piedzimusi pie Mamuta pavarda, Māte viņu ir izvēlējusies. Viņa var vienīgi ļauties savam liktenim, bet tagad arī es zinu, ka esmu izvēlēts piedalīties tajā un tieši tāpēc man ļauts dzīvot tik ilgu mūžu.

Viedā vīra vārdi izraisīja trīsas, un visiem šajā teltī sanākušajiem mamutu pavarda piederīgajiem uz skausta sacēlās matiņi. Viņš bija pieskāries īstajam noslēpumam, tam dziļajam aicinājumam, ko zināmā mērā katrs no viņiem izjuta, kas sniedzās tālu aiz virspusējās greznī­bas un parastā cinisma. Vecais Mamuts bija fenomens. Jau pati viņa dzīve bija noslēpumā tīta. Neviens cilvēks vēl nebija tik ilgi nodzīvojis. Gadiem ejot, pat viņa īstais vārds bija aizmirsts. Katrs no šiem ļaudīm bija mamuts, savas apmetnes burvis, bet šis vīrs bija vienkārši Mamuts, viņa vārds un amats bija savijušies kopā. Neviens no klātesošajiem nešaubījās, ka šī vīra ilgajam mūžam ir savs iemesls. Tā kā viņš sacīja, ka šis iemesls ir Eila, tad arī šī sieviete ir saistīta ar dziļajiem un ne­izskaidrojamiem šīs pasaules dzīves noslēpumiem, ar kuriem katrs no viņiem izjuta aicinājumu cīnīties.

Atstājot telti kopā ar Mamutu, Eila bija dziļi iegrimusi domās. Arī jaunā sieviete bija izjutusi sasprindzinājumu un uzmetamies zosādu, kad vecais Mamuts runāja par viņas likteni, bet viņa nevēlējās kļūt par tik palielinātas intereses objektu tiem spēkiem, kurus pati nespēja kontrolēt. Visas šīs runas par likteni bija tik biedējošas. Viņa neatšķīrās no pārējiem ļaudīm un nemaz negribēja būt citāda. Eilai nepatika ari tas, ka tika izteikti komentāri par viņas runas veidu. Lauvas apmetnē neviens vairs tam nepiegrieza vērību. Viņa pati jau bija aizmirsusi, ka dažus vārdus nespēj pareizi izrunāt, lai ari cik ļoti pūlētos.

- Eila! Re, kur tu esi! Visur tevi izmeklējos!

Pacēlusi galvu, jaunā sieviete ieskatījās tumšādainā vīrieša tumša­jās, mirdzošajās acīs un platajā smaidā; šim vīrietim viņa bija devusi Solījumu. Viņa atsmaidīja pretim. Raneks bija tieši tas cilvēks, kas vi­ņai tagad vajadzīgs, lai novērstu domas no uztraucošajām problēmām. Viņa pagriezās pret Mamutu, lai pajautātu, vai ir viņam vēl vajadzīga. Pasmaidījis vecais vīrs teica, lai viņa kopā ar Raneku dodoties apskatīt nometni.

- Gribu, lai tu iepazīsties ar dažiem mana amata brāļiem. Daži no viņiem ir izcili meistari, - Raneks paziņoja, vezdams savu saderēto uz priekšu un aplicis roku viņai ap vidukli. - Mums parasti ir izveidota apmešanās vieta blakus Mamutu Padomei. Tur ir ne tikai kaula rīku meistari, bet arī citi mākslinieki.

Vīrietis bija sajūsmināts, Eila bija izjutusi to pašu pacēlumu, kad bija sapratusi, ka Lomija ir dziedniece. Kaut ari varēja pastāvēt sān­censība attiecībā uz spējām un katram piešķirto stāvokli, neviens cits neizprata amata nianses tik labi kā tas otrs cilvēks, kas nodarbojās tieši ar to pašu. Tikai ar otru dziednieku viņa, piemēram, spēja apspriest deviņvīruspēka labās īpašibas klepus ārstēšanā, salīdzinot to ar ziem­cietēm, un Eilai bija pietrūkušas šādas profesionālas sarunas. Viņa bija redzējusi, kā Jondalars, Vimezs un Danugs varēja pavadīt neskaitāmas stundas, runājot par kramu un riku izgatavošanu, un viņa saprata, ka ari Ranekam ir vajadzīgi kontakti ar citiem meistariem, kas strādā ar mamutu kauliem.

Šķērsojot klajuma vienu malu, Eila pamanīja Danugu un Druvezu stāvam kopā ar dažiem citiem jaunekļiem, kuri, bariņā sastājušies, šļū­kāja kājas un smaidīja, apspriezdamies ar sarkanpēdaino sievieti. Pacēlis galvu, Danugs uzsmaidīja Eilai, tad, ātri aizbildinājies, skrēja pāris jardu pāri nomīdītajai un izkaltušajai zālei, lai viņiem pievienotos. Raneks un Eila pagaidīja, kamēr jauneklis pieskrien klāt.

- Redzēju, kā tu sarunājies ar Latiju, es grasījos iepazīstināt savus draugus ar tevi, Eila, bet mēs nedrīkstam pieiet tuvu ķiķinošo mei­teņu apmetnei… ē, es domāju, ē… - Danugs nosarka, aptverdams, ka izpļāpājis jaunekļu doto iesauku tai vietai, kurai viņiem nebija ļauts tuvoties.

- Ir jau labi, Danug. Viņas patiešām daudz ķiķina.

Garais jauneklis atslābinājās. - Tur jau nav nekā slikta. Vai jūs stei­dzaties? Vai nevarat pienākt pie mums un iepazīties ar maniem drau­giem?

Jaunā sieviete jautājoši pavērās Ranekā.

- Arī es patlaban vedu Eilu iepazīstināt ar dažiem cilvēkiem, - Raneks sacīja. - Bet nav jau nekādas steigas. Vispirms varam pieiet pie taviem draugiem un iepazīties.

Uzsākot iet jaunekļu bariņa virzienā, Eila pamanīja, ka tur vēl aizvien stāv sarkanpēdainā sieviete.

- Eila, es gribēju ar tevi iepazīties, - viņa sacīja, kad Danugs bija beidzis nepieciešamo iepazīstināšanu. - Visi par tevi runā, brīnīdamies, no kurienes esi uzradusies un kāpēc tie dzīvnieki tev paklausa. Tu mums esi uzdevusi pamatīgu miklu, par kuru varēsim runāt daudzu gadu ga­rumā. - Sarkanpēdainā sieviete pasmaidīja un nerātni piemiedza Eilai ar aci. - Uzklausi manu padomu! Nestāsti nevienam, no kurienes esi uzradusies. Atstāj viņus neziņā. Tā būs jāutrāk.

Raneks smējās. - Eila, varbūt viņai taisnība, - viņš piekrita. - Saki man, Migij, kāpēc tev šogad nokrāsotas sarkanas pēdas?

- Pēc tam kad mēs ar Zakanenu izjaucām pavardu, es vairs negribēju palikt viņa apmetnē, bet ari nevēlējos atgriezties mātes miteklī. Tāpēc tieši šis man likās pareizais risinājums. Tā man uz laiku ir vieta, kur palikt, un, ja Māte par to mani aplaimos ar bērnu, es to nenožēlošu. 0, Ranek! Atcerējos, ka Māte aplaimojusi vēl vienu sievieti, kas dzemdēja tava gara bērnu. Vai atceries Trisiju, Mārlijas meitu? To, kas dzīvo šeit, Vilka apmetnē? Pagājušajā gadā viņa bija nolēmusi nokrāsot sarkanas pēdas. Šogad viņai piedzima puika. Toralijas mazā meitiņa bija tumš­ādaina, tāpat kā tu, bet šis bērns gan tāds nav. Es viņu redzēju. Viņam ir gaiša ādas krāsa, sarkani mati, vēl spilgtāki nekā puikas mātei, bet izskatās kā tava kopija. Tāds pats deguns un viss pārējais. Trisija viņu nosaukusi par Ralevu.

Eila ar savādu smaidu pavērās Ranekā un pamanīja, ka vīrieša tumšā āda pietvīkst. Viņa nodomāja: "Viņš sarkst, bet viņš ir labi jāpazīst, lai to pamanītu. Esmu pārliecināta, ka Raneks atceras Trisiju."

- Eila, manuprāt, mums labāk vajadzētu iet, - Raneks sacīja, ap­likdams roku viņai ap vidukli, it kā steidzinātu jauno sievieti doties atpakaļ pāri klajumam. Bet viņa uz brīdi pretojās.

- Migij, bija ļoti interesanti ar tevi parunāties. Ceru, ka iznāks iespēja tikties vēl, - pateikusi šos vārdus, Eila pagriezās pret Nezijas dēlu. - Danug, man prieks, ka uzaicināji mani iepazīties ar saviem draugiem. - Viņa uzsmaidīja Danugam un Druvezam savu apburošo, elpu aizraujošo smaidu. - Priecājos ar jums visiem iepazīties, - viņa piebilda, paskatīdamās katrā jauneklī pēc kārtas. Tad kopā ar Raneku devās prom.

Vērodams, kā viņa aiziet, Danugs izdvesa dziļu, smagu nopūtu. - Kaut Eilas pēdas būtu nokrāsotas sarkanā krāsā, - viņš izteica savu vēlēšanos. Puisis dzirdēja vairākus piekrītošus komentārus.

Kad Raneks un Eila gāja garām lielai būdai, kuru no trijām pusēm ieskāva klajums, jaunā sieviete dzirdēja no tās nākam bungu troksni un vēl kādas citas skaņas, kuras iepriekš nekad nebija dzirdējusi. Pa­skatījusies uz ieeju, viņa redzēja, ka tā ir aiztaisīta. Tieši tajā brīdī, kad viņi pagriezās, lai ietu uz citu apmešanās vietu, kas atradās klajuma malā, kāds aizšķērsoja viņiem ceļu.

- Ranek! - kāda sieviete uzrunāja tumšādaino vīrieti. Viņa bija ma­zāka auguma nekā parastas sievietes, ar bālu, vasarraibumiem nosētu krēmkrāsas ādu. Viņas tumšās acis, kurās pazibēja zeltainas un za­ļas uguntiņas, dusmās gailēja. - Tātad tu esi ieradies kopā ar Lauvas apmetni. Kad neapstājies pie mūsu būdas apsveicināties, domāju, ka varbūt esi iekritis upē vai panikā aizbēdzis. - Sievietes tonis bija indīgs.

- Trisij! Es… ē… es grasījos… ē… mums bija jāuzslej apmetne, - Ra­neks taisnojās. Eila nekad nebija redzējusi pieklājīgo, veikli runājošo vīru tik sasaistītu, un, ja tumšā āda nebūtu to apslēpusi, viņa seja būtu tikpat sarkana kā Migijas pēdas.

- Ranek, vai tu mani neiepazīstināsi ar savu draudzeni? - Trisija sarkastiski jautāja. Bija skaidri redzams, ka viņa ir uztraukta.

- Jā, - Ranekam nācās piekrist, - es vēlētos jūs iepazīstināt, Eila, šī ir Trisija, ē… mana draudzene.

- Ranek, man tev kaut kas jāparāda, - Trisija sacīja, rupji ignorēdama iepazīstināšanu, - bet šķiet, ka tagad tam vairs nav nekādas nozīmes. Mājiens uz Solījuma došanu vairs neko daudz nenozīmē. Tātad šī ir tā sieviete, ar kuru tu šovasar savienosies. - Trisijas balsī bija saklausāmas gan dusmas, gan aizvainojums.

Eila uzminēja, kāda ir problēmas būtība, un juta šai sievietei līdzi, bet nebija īsti pārliecināta, kā lai šo sarežģīto situāciju atrisina. Tad, panākusi uz priekšu, viņa pastiepa abas rokas.

- Trisij, esmu Eila no Mamutu cilts, Lauvas apmetnes Mamuta pa­varda meita, kuru aizsargā Alu Lauva.

Iepazīstināšanas formalitāte atgādināja Trisijai, ka viņa ir vadones meita un Vilka apmetne ir šīs Vasaras sapulces saimnieki. Viņai bija jāpilda savi pienākumi. - Mutas, Lielās Mātes, vārdā Vilka apmetne tevi sveicina, Eila no Mamutu cilts, - viņa atbildēja.

- Man stāstīja, ka Mārlija esot tava māte.

- Jā, esmu Mārlijas meita.

- Es viņu nesen satiku. Viņa ir apbrīnojama sieviete. Priecājos ar tevi iepazīties.

Eila dzirdēja, kā Raneks atviegloti nopūšas. Paskatījusies uz vīrieti, tad pāri viņa plecam, jaunā sieviete pamanīja Dīgiju, kas devās uz tās būdas pusi, no kuras viņa bija dzirdējusi nākam bungu skaņas. Paļau­damās impulsam, viņa nolēma, lai Raneks viens pats nokārto savas attiecības ar Trisiju.

- Ranek, pamanīju Dīgiju, gribu ar viņu parunāties. Es vēlāk aiziešu iepazīties ar kaula riku meistariem, - Eila noteica un ātri devās prom.

Raneks bija apstulbis no savas izredzētās ātrās aiziešanas un pēkšņi saprata, ka būs vien vienam pašam jāstājas pretim Trisijai un jāsniedz daži paskaidrojumi, vai nu viņš to vēlējās, vai ne. Viņš paskatījās uz skaisto, jauno sievieti, kas dusmīga un aizvainota stāvēja un gaidīja. Pagājušajā vasarā sievietes sarkanīgie mati, īpaši rezonējošā tonī kopā ar viņas sarkanajām pēdām, bija padarījuši viņu divtik pievilcīgu, un arī viņa bija māksliniece. Raneku sajūsmināja Trisijas darbu kvalitāte. Viņas gatavotie grozi bija izcili izsmalcināti, un vienreizīgais paklājs, kas atradās uz viņa pavarda teritorijas grīdas, bija šīs mākslinieces roku darbs. Bet viņa ļoti nopietni bija uztvērusi Mātes piedāvājumu, tāpēc sākumā pat neapsvēra iespēju ielaisties ar pieredzējušu vīrieti. Trisijas atteikums bija Raneku tikai vēl vairāk iekvēlinājis.

Tomēr īstenībā viņš nemaz nebija devis cerības Solījumam. H bija taisnība, ka viņš bija to nopietni apsvēris un būtu to darījis, ja viņa nebūtu sevi ziedojusi Mātei. Trisija bija tā, kas atteicās no oficiāla Solī­juma došanas, baidīdamās, ka tas varētu Mutu sadusmot un Viņa varētu šo sievieti neaplaimot ar bērnu.

Raneks nodomāja: "Māte nevarēja būt pārāk dusmīga, ja ir manu garu ielikusi Trisijas bērnā." Viņš saprata, ka tieši to šī sieviete bija gribējusi viņam pasacīt un parādīt, ka viņai jau ir bērns, ko vest pie viņa pavarda, turklāt no viņa paša gara. Citos apstākļos tas šo sievieti būtu padarījis neatvairāmu, bet Raneks mīlēja Eilu. Ja viņam būtu bijis pietiekami, ko piedāvāt, viņš būtu apsvēris iespēju savienoties ar abām šīm sievietēm, bet, tā kā viņam bija jāizdara izvēle, tad jautājumu vairs nebija. Jau viena pati doma, ka viņam vajadzētu dzīvot bez Eilas, lika tumšādainā vīrieša kuņģim sarauties. Eilu viņš gribēja vairāk par visām sievietēm, kuras jebkad savā dzīvē bija gribējis.

Eila uzsauca Dīgijai un, panākusi draudzeni, turpināja iet kopā ar viņu.

- Redzu, ka esi satikusi Trisiju, - Dīgija sacīja.

- Jā, bet viņai vajadzēja aprunāties ar Raneku, tāpēc priecājos, ka ieraudzīju tevi. Tā man radās iespēja aiziet un atstāt viņus divatā, - Eila paskaidroja.

- Nešaubos, ka Trisija grib ar Raneku aprunāties. Pagājušajā vasarā visa nometne runāja par to, ka viņi viens otram grasās dot Solījumu.

- Vai zini, ka viņai ir bērns? Dēls.

- Nē, to es nezināju! Man vēl nav bijusi iespēja parunāt ar cilvēkiem un sasveicināties, tāpēc neviens man to vēl nav pastāstījis. Tas tikai padarīs viņu vērtīgāku un paaugstinās līgavas pūru. Kas tev to teica?

- Migija, tā ar tām sarkanajām pēdām. Viņa sacīja, ka puika esot no Raneka gara.

- Viņa gars nu gan ceļo apkārt! Nu jau vairāki bērni ir cēlušies no viņa gara. No citiem vīriešiem ne vienmēr var noteikt, kura gara bērns tev ir, bet ar Raneku tas ir viegli. Viņa tumšā ādas krāsa ir uzreiz pa­manāma, - Dīgija sacīja.

- Migija teica, ka puikam esot gaiša ādas krāsa un sarkani mati, bet pēc sejas tas esot līdzīgs Ranekam.

- Tas nu gan būs interesanti! Vēlāk aiziešu Trisiju apciemot, - Dīgija ar smaidu piebilda. - Vienas apmetnes vadones meitai jāapciemo otras vadones meita, īpaši jau saimnieku apmetnes. Vai vēlēsies nākt man līdzi, kad došos pie viņas?

- Nu, īsti nezinu… jā, šķiet, ka gribēšu, - Eila nebija īsti pārlieci­nāta.

Abas draudzenes bija pienākušas pie tās būdas izliektās arkveida ieejas, no kurienes nāca neparastās skaņas. - Grasījos ieiet Mūzikas būdā. Domāju, ka tev te varētu patikt. - Pateikusi to, Dīgija paskrāpēja pie ādas durvju priekškara. Kamēr abas gaidīja, ka no iekšpuses kāds to atvērs, Eila palūkojās apkārt.

Dienvidaustrumu ieejas pusē atradās sēta, kura bija darināta no sep­tiņiem mamutu galvaskausiem un vēl visādiem kauliem, kas bija blīvi piepildīti ar māliem, lai būtu izturīgi. Eila nodomāja, ka, iespējams, tas ir vējtveris. Ieplakā, kur atradās Vilka apmetne, vienīgais vējš varēja ienākt no upes ielejas puses. Ziemeļaustrumu pusē viņa saskaitīja četrus milzīgus āra pavardus un divas iezīmētas darba teritorijas. Viena bija paredzēta mamutu kaula riku un piederumu izgatavošanai, blakus esošā darba teritorija bija domāta tiem, kas galvenokārt apstrādā kramu. Eila ieraudzīja Jondalaru un Vimezu, kā arī vairākus citus vīriešus un sievietes, kuri šķita esam krama rīku meistari. Viņai būtu vajadzējis zināt, ka tieši šeit viņa atradīs Jondalaru.

Priekškars tika atsiets, un Dīgija aicināja Eilu viņai sekot, bet kāds pie ieejas viņu apturēja.

- Dīgij, tu taču zini, ka mēs šeit neielaižam ciemiņus, - sieviete atgādināja. - Mēs pašlaik trenējamies.

- Bet, Kailij, viņa ir Mamuta pavarda meita, - Dīgija, pagalam pār­steigta, mēģināja iebilst.

- Es neredzu viņai nevienu tetovējumu. Kā viņa bez neviena teto­vējuma var būt mamuts?

- Šī ir Eila, Mamuta meita. Viņš viņu pieņēma pie Mamuta pavarda.

- Ak, pagaidi brītiņu! Man jāpajautā.

Dīgija nepacietīgi gaidīja, bet Eila pa to laiku kārtīgi nopētīja būdu, viņai radās priekšstats, ka tā ir sagāzusies vai iebrukuši, vai noticis kas tamlīdzīgs.

- Kāpēc tu man nepateici, ka viņa ir tā, ar tiem dzīvniekiem? - Kailij a atgriezusies pārmeta. - Nāciet iekšā!

- Tev taču vajadzēja zināt, ka es šeit nevestu nevienu, kas nav pie­ņemams, - Dīgija atteica.

Būdā bija tumšs, dūmu izvades caurums bija lielāks nekā parasti un ielaida šeit gaismu, bet, kad viņas bija ienākušas iekšā, pēc spilgtās saules gaismas acīm vajadzēja aprast. Sākumā Eilai likās, ka persona, ar kuru Dīgija sarunājās, ir bērns. Bet, ieraudzījusi to, jaunā sieviete saprata, ka tā ir vecāka, nevis jaunāka par viņas garo, drukno draudzeni. Šī maldīgā sajūta radās abu sieviešu augumu samēros. Kailija bija maza auguma, kalsna, gandrīz smalki veidota, blakus Dīgijai viņu viegli varēja noturēt par bērnu, bet šīs sievietes vijīgās, lokanās kustības liecināja par viņas pašpārliecību un briedumu.

Kaut arī miteklis no ārpuses bija izskatījies liels, te iekšā bija daudz mazāk vietas, nekā Eila bija iztēlojusies. Griesti bija zemāki, nekā pa­rasti pieņemts, un pusi izmantojamās telpas aizņēma četri milzīgi ma­mutu galvaskausi ar ilkņu dobumiem; tie pa daļai bija aprakti grīdā. Tukšajos dobumos bija ievietoti mazu koku stumbri un tika izmantoti kā stutes, lai atbalstītu griestus, kas bija iegruvuši vai iekrituši. Pa­skatījusies apkārt, Eila saprata, ka šī būda ir krietni veca. Kokam un jumta klājumam bija manāma pelēcīga nokrāsa. Nebija redzama neviena saimniecības lieta vai lieli pavardi, tikai mazs ugunskurs. Grīda šķita tīri izslaucīta, tajā bija manāmi vienīgi lieli, tumši apļi no bijušajām lielajām pavardu vietām.

Starp balstiem bija novilktas virves un priekškari, kurus izmantoja, lai telpu sadalītu vairākās daļās, tie nokarājās vienā galā, savilkti krokās. Pārmesti pār virvēm vai pakarināti stabu kāšos, vīdēja visneparastākie priekšmeti, kādus Eila nekad nebija redzējusi. Krāsaini tērpi, fantas­tiskas un bagātīgi izrotātas galvassegas, kaula kreļļu un gliemežvāku virtenes, dzintara un kaula kuloniņi un vēl pāris lietu, kuras viņa pat nemēģināja izprast.

Būdā atradās vairāki cilvēki. Daži sēdēja ap mazo ugunskuru, mal­kodami dzērienu, pāris citu atradās gaišākajā telpas vietā, zem dūmu izvada cauruma, un šuva tērpus. Pa kreisi no ieejas vairāki ļaudis sē­dēja vai bija notupušies uz grīdas paklājiņiem blakus lieliem mamuta kauliem, kas bija rotāti ar sarkanām līnijām un zigzagiem. Eila pazina dzīvnieku kājas kaulu, plecu lāpstiņu, divus apakšžokļa kaulus, iegurņa kaulu un galvaskausu. Viņas abas tika sirsnīgi apsveiktas, bet Eilai radās sajūta, ka abas ar Dīgiju ir kaut ko pārtraukušas. Visi uz viņām skatījās, it kā gaidīdami, lai uzzinātu, kāpēc viņas ieradušās.

- Mūsu dēļ nepārtrauciet savas nodarbes, - Dīgija sacīja. - Atvedu Eilu ar jums iepazīstināt, bet mēs neko negribējām iztraucēt. Pagai­dīsim, kamēr pabeigsiet. - Ļaudis atgriezās pie saviem darbiem, bet Dīgija un Eila apsēdās viena otrai blakus uz paklājiņa.

Sieviete, kas bija pietupusies liela mamuta augšstilba priekšā, sāka vienmērīgi sist ar āmura formas ziemeļbrieža ragu, bet skaņas, ku­ras viņa radīja, bija kas vairāk par vienkārši ritmiskām. Uzsitot kājas kaulam pa dažādām vietām, radās melodiskas, rezonējošas skaņas, kam mainījās toņkārta. Eila ieskatījās tuvāk, prātodama, kas gan izraisīja šo neparasto tembru.

Kājas kauls bija apmēram trīsdesmit collu garš un stāvēja nolikts horizontāli uz divām stutēm, kas turēja to virs zemes. Augšdaļā bija noņemta kaula ārējā kārta un daļēji izņemta ārā arī porainā iekša, tā­dējādi palielinot dabisko kanālu. Šķērsām pāri augšdaļai kauls bija iz­rotāts ar vienmērīgā attālumā esošām zigzaga līnijām tumši sarkanā okera krāsā, kas līdzinājās tiem ornamentiem, kurus tik bieži varēja redzēt uz visa kā - no apaviem līdz pat mājām, bet šķita, ka šīs līnijas kalpo kam vairāk - ne tikai simboliskai un dekoratīvai funkcijai. Kādu brīdi vērojusi, Eila bija pārliecināta, ka sieviete, kas spēlēja mamuta kājas kaula instrumentu, lietoja šo svītru ornamentu kā paraugu tam, kur viņai vajadzēja uzsist, lai panāktu vēlamo toni.

Eila bija dzirdējusi galvaskausa bungas un Torneka spēlēto mamuta lāpstiņas kaula instrumentu. Katrs no šiem instrumentiem skanēja ci­tādi, bet nekad agrāk viņai nebija nācies dzirdēt tādu muzikālu skaņu daudzveidību. Šie ļaudis domāja, ka viņai piemīt kādas maģiskas spējas, bet tieši šī muzicēšana izklausījās daudz maģiskāka par to, ko viņa pati jelkad darījusi. Kāds vīrs, tāpat kā Torneks, ar briežraga āmuru sāka sist pa mamuta kaula lāpstiņu. Tembrs un tonis bija citāds, nedaudz spalgāks, tomēr radītās skaņas papildināja un padarīja interesantāku mūziku, ko sieviete spēlēja uz mamuta kājas kaula instrumenta.

Milzīgā trijstūra veida mamuta lāpstiņa bija apmēram divdesmit piecas collas gara, ar šauru grifu augšgalā un pie apakšmalas kļuva platāka - līdz divdesmit piecām collām. Viņš turēja instrumentu taisni, vertikālā stāvoklī, ar plato apakšmalu pie zemes. Arī šis instruments bija apzīmēts ar paralēlām zigzaga līnijām spilgti sarkanā krāsā. Katra svītra bija apmēram mazā pirkstiņa platumā un sadalīta vairākās vie­nādi platās joslās, katrai no tām bija perfekti taisnas un vienādas ma­las. Platās apakšējās malas pašā centrā, pa kuru visbiežāk tiek sists, sarkanās svītras bija jau padilušas, un kauls no ilgstošās un atkārtotās lietošanas bija kļuvis spīdīgs.

Kad pievienojās arī pārējie mamuta kaula instrumenti, Eila aizturēja elpu. Sākumā viņa spēja vienīgi klausīties, pārņemta no sarežģītā mū­zikas skanējuma, bet pēc brīža jau varējā koncentrēties uz katru ins­trumentu atsevišķi.

Kāds vecāks vīrs izmantoja lielāko no apakšžokļa kauliem, bet viņš lietoja nevis briežraga āmuru, bet mamuta ilkņa pašu galu, apmēram divpadsmit collas garu, izgrebtu tā, lai tievākajā galā izveidotos apaļa bumbiņa. Pats mamuta apakšžoklis bija nokrāsots, tāpat kā pārējie instrumenti, bet tikai labajā pusē. Tas tika apgriezts otrādi, stabili at­balstīts un stāvēja uz kreisās, nenokrāsotās puses; instrumenta labā puse turējās atrauta no zemes un radīja skaidru un neapslāpētu skaņu. Spēlēdams instrumentu, vīrs sita pa paralēlajām zigzaga sarkanajām līnijām, kas bija iekrāsotas dobumā, kā ari uz mamuta kaula vaiga ār­malas; lai radītu skrāpējošu skaņu, viņš berzēja kaula gabalu pa šķaut- ņaino zoba virsmu.

Kāda sieviete lietoja otru žokļa kaulu, kas nāca no kāda jaunāka dzīvnieka. Tas bija divdesmit collas garš un platākajā vietā piecpadsmit collas plats, arī tas bija labajā pusē nokrāsots ar sarkanām zigzaga svītrām. Dziļš caurums, apmēram divas collas plats un piecas collas garš, tajā vietā, kur bija izrauts zobs, izmainīja instrumenta skanējumu un radīja augstāku toni.

Sieviete, kas spēlēja iegurņa kaula instrumentu, ari turēja to stāvus, atbalstīdama vienu tā malu pret zemi. Viņa to bungoja ar briežraga āmuru galvenokārt pa kaula centrālo daļu, kur atradās mazs, dabisks, uz iekšu vērsts kaula ieliekums. Tur skaņa pastiprinājās un bija dzirda­mas skaidras toņa izmaiņas; tajā vietā iekrāsotās sarkanās svītras bija gandrīz vai pavisam nodilušas.

Eila pazina mamuta galvaskausa bungu spēcīgo, skanīgo, zemo toni, tās spēlēja kāds jauns vīrietis. Šis instruments skanēja tāpat kā tās bungas, kuras ar tādu pašu meistarību spēlēja Dīgija un Mamuts. Ari šīs bungas bija nokrāsotas tajās vietās, pa kurām tās sita, - uz pie­res daļas un galvaskausa augšējās daļas, bet šajā gadījumā tās nebija zigzaga līnijas, bet pavisam cits raksts ar žuburotām līnijām, atdalītām zīmēm un punktiem.

Pēc tam kad muzikanti ar apmierinoši pārliecinošu noti beidza savu priekšnesumu, viņi uzsāka diskusiju. Dīgija tajā iesaistījās, bet Eila vien­kārši klausījās, cenzdamās izprast nepazīstamos terminus, bet negri­bēdama iejaukties.

- Mūzikai nepieciešama harmonija un arī līdzsvars, - sacīja sieviete, kas bija spēlējusi mamuta kājas kaula instrumentu. - Domāju, ka pirms Kailijas dejas mēs varētu iesaistīt arī vēja stabuli.

- Tarij, manuprāt, tev izdotos pārliecināt Barzeku, lai viņš to daļu nodzied, - Dīgija ierosināja.

- Man gan šķiet, ka viņu labāk iesaistīt vēlāk. Kopīgā Kailijas un Bar- zeka uzstāšanās būs par daudz pārspīlēta. Viens novērsīs uzmanību no otra. Nē, manuprāt, piecu toņu dzērves vēja stabule būtu tas labākais.

Manen, pamēģināsim, kā tas izklausās! - viņa uzaicināja viru ar akurāti apgrieztu bārdu, kas bija viņiem pievienojies no otras grupas.

Tarija sāka atkal muzicēt, un šoreiz Eilai šīs skaņas likās pazīstamas. Jaunā dziedniece jutās iepriecināta, ka viņai atjauj klausīties priekšne­sumu, viņa pašreiz nevēlējās neko citu, kā vienīgi klusām sēdēt maliņā un izbaudīt jaunās emocijas. Kad ieskanējās vēja stabule, kas bija flautai līdzīgs instruments, izgatavots no dobās dzērves kājas, tās spokainais tonis Eilai pēkšņi atgādināja pārdabisko Ursus, Lielā Alu Lāča balsi, kas bija skanējusi klanu Sapulcē. Šo skaņu spēja radīt vienīgi mogurs. Tas bija noslēpums, kurš tika nodots pa mogura līniju, bet mogurs kaut ko bija turējis pie mutes. Eila nodomāja, ka tas droši vien bija šis instruments.

Tomēr Eilu nekas tik ļoti neaizkustināja kā brīdis, kad Kailija sāka savu deju. Vispirms jaunā sieviete pamanīja, ka dejotājai uz katras ro­kas bija platas rokassprādzes, līdzīgas kā Sungaji cilts dejotājai. Katra rokassprādze bija izgatavota no piecām mamuta kaula šaurām stīpi- ņām, tās varēja būt apmēram puscollu platas, pa diagonāli iegravētas ar zīmēm un saliktas visas kopā; tās no centrālās romba daļas radīja kopēju zigzaga formas atveidu. Katrā stīpiņā bija izurbts mazs cauru­miņš, lai tās visas varētu sasiet kopā, un, dejotājai izdarot konkrētas kustības, tās grabēja.

Dažkārt lēnām ieņemdama neiedomājamas pozas, Kailija vairāk vai mazāk palika vienā vietā, citkārt atkal rādīdama akrobātiskus trikus, kuri lika platajām rokassprādzēm uz katras rokas grabēt; tas tikai vēl vairāk pastiprināja kopējo efektu. Vijīgās, spēcīgās sievietes kustības bija tik graciozas un plūstošas, ka viņas izpildījumā izskatījās vieglas, bet Eila apzinājās, ka pati nemūžam nespētu tā dejot. Jaunā sieviete bija sajūsmināta par šo priekšnesumu un atklāja, ka pēc uzstāšanās beigām izsaka spontānus komentārus, tāpat kā Mamuts to bieži bija darījis.

- Kā tev tas izdodas? Pilnīgi viss bija brīnišķīgi! Gan mūzika, gan kustības. Nekad mūžā neesmu neko tamlīdzīgu redzējusi, - Eila slavēja redzēto. Atzinīgi smaidi pierādīja, ka viņas komentāri bija glaimojoši.

Dīgija saprata, ka mūziķi ar savu sniegumu jutās apmierināti, un viņu vajadzība pēc intensīvas koncentrēšanās bija pārgājusi. Tagad viņi jutās daudz atbrīvotāki, gatavi atpūtai un vēlmei apmierināt savu ziņkāri par noslēpumaino sievieti, kas acīmredzot bija uzradusies no nekurienes un tagad piederēja pie Mamutu cilts. Ugunskurā tika sarušinātas ogles, piemesta malka, koka vārāmajā bļodā ieliets ūdens tējai un ielikti kar­sēties vārāmie akmeņi.

- Eila, tu noteikti esi redzējusi ko līdzīgu, - Kailija iebilda.

- Nē, neesmu gan, - Eila protestēja.

- Un kā tad ar to ritmu, ko tu man parādīji? - Dīgija iebilda.

- Tas nemaz nav nekas līdzīgs. Tie bija tikai vienkārši klana ritmi.

- Klana ritmi? - Tarija pārjautāja. - Kas ir klana ritmi?

- Klans ir tie ļaudis, pie kuriem es uzaugu, - Eila sāka skaidrot.

- Tie ritmi ir maldinoši vienkārši, - Dīgija iejaucās, - bet tie izraisa spēcīgas emocijas.

- Vai vari mums tos parādīt? - pajautāja jaunais vīrietis, kas spēlēja galvaskausa bungas.

Dīgija pavērās Eilā. - Eila, nospēlēsim? - viņa piedāvāja un turpināja pārējiem skaidrot: - Mēs tos nedaudz esam izmēģinājušas.

- Domāju, ka varētu pamēģināt, - Eila piekrita.

- Nu tad - aiziet! - Dīgija nopriecājās. - Mums vajadzēs kaut ko, lai radītu dobju, apslāpētu bungu rīboņu bez rezonanses; skaņai jābūt tādai, it kā sistu pa zemi. Maruta? Vai Eila drīkst izmantot tavas bungas?

- Manuprāt, ja šim sitamajam aptītu apkārt ādas gabalu, varētu izdoties, - Tarija ierosināja, piedāvādama savu mamuta kājas kaula instrumentu.

Mūziķi bija ieintriģēti. Solījums izdzirdēt kaut ko jaunu allaž izraisa interesi. Dīgija notupās uz ceļiem Tarijas vietā uz paklājiņa; Eila sa­krustotām kājām apsēdās pie bungām un uzsita pa tām, lai iejustos to skanējumā. Tad Dīgija vairākās vietās uzsita pa mamuta kājas kaula instrumentu, līdz Eila atzina, ka skaņa ir pareiza.

Kad abas draudzenes bija gatavas sākt, Dīgija sāka sist lēnu, vien­mērīgu ritmu, nedaudz izmainīdama tempu, kad Eila pamāja ar galvu, bet toni nemainīja. Aizvērusi acis un šūpodamās Dīgijas sistajā vien­mērīgajā ritmā, Eila viņai pievienojās. Galvaskausa bungu tembrs bija pārāk rezonējošs, lai precīzi atveidotu tās skaņas, kuras Eila atcerējās. Piemēram, bija grūti atdarināt spalgo pērkona rībienu; aprautās skaņas, kas iznāca pustoni par augstu, drīzāk izklausījās pēc ilgstoša pērkona grāviena, bet viņa bija vingrinājusies uz līdzīgām bungām. Drīz vien jaunā sieviete ar spēcīgu un vienmērīgu sitienu sāka sist neparastu kontrapunkta [9] ritmu - šķietami nesaistītas, aprautas skaņas, kas tempa ziņā bija dažādas. Abi ritmi bija tik atšķirīgi, ka absolūti viens otram nelīdzinājās, tomēr Eilas ritmiskais sitiens it kā nejauši sakrita ar katru piekto Dīgijas vienmērīgo sitienu.

Abi ritmi pēc brīža radīja arvien pieaugošu gaidu un satraukuma izjūtu, šķita neiespējami, ka tie kādreiz saplūdīs kopā, tomēr to izdarīja.

Pēc šī atslābuma radās jauns sasprindzinājums. Tajā brīdī, kad izska­tījās, ka neviens vairs nespēs to izturēt, Eila un Dīgija pirms pēdējā sitiena apstājās un atstāja gaisā virmojam spriedzes pilnas gaidas. Tad, Dīgijai un visiem pārējiem par pārsteigumu, ieskanējās vēja stabule, flautai līdzīgā svilpe, ar vajājošu, spokainu skanējumu, kas klausītājos izraisīja šermuļus. Tas beidzās ar noslēguma noti, bet gaisā joprojām virmoja ne šīs pasaules izjūtas.

Kādu brīdi neviens neko neteica. Beidzot Tarija ierunājās: - Cik dī­vaina, asimetriska, neatvairāma mūzika. - Pēc tam vairāki mūziķi vē­lējās, lai Eila tiem parāda ritmu un nepacietīgi gribēja paši to izmē­ģināt.

- Kas spēlēja vēja stabuli? - Tarija painteresējās, zinādama, ka tas nebija Manens, kas bija stāvējis viņai blakus.

- Neviens, - Dīgija atbildēja. - Tas nebija instruments, Eila svil­poja.

- Svilpoja? Kā gan kāds var tā nosvilpot?

- Eila māk atdarināt jebkuru svilpojošu skaņu, - Dīgija paskaidroja. -Jums vajadzētu dzirdēt, kā viņa atdarina putnu balsis. Pat putni domā, ka svilpo viņu brāļi. Viņa māk tos pievilināt un likt ēst no rokas. Tā ir daļa no viņas mākas apieties ar dzīvniekiem.

- Eila, vai nosvilposi mums kāda putna dziesmu? - Tarija palūdza neticīgā balss intonācijā.

Jaunajai sievietei nešķita, ka šī ir piemērota vieta, tomēr viņa ātri izgāja cauri plašam putnu balsu repertuāram, kas izsauca pārsteidzošus skatienus, ko Dīgija jau bija gaidījusi.

Eila ar pateicību pieņēma Kailijas piedāvājumu apskatīt telti. Viņai tika parādīti kostīmi un citi atribūti, viņa atklāja, ka dažas galvassegas īstenībā ir sejas maskas. Vairums no šeit esošajām lietām bija spilgti izkrāsotas, bet tās tika lietotas naktī, pie ugunskura, lai kostīmu krā­sas izceltos, tomēr izskatītos normālas. Kāds drupināja sarkano okera krāsu, kas atradās mazā maisiņā, un maisīja to kopā ar taukiem. Izjuz­dama drebuļus, Eila atkal atcerējās, kā Krebs ar sarkanā okera pastu bija ieziedis Izas ķermeni pirms apbedīšanas, bet jaunajai sievietei tika paskaidrots, ka ar to nokrāsos muzikantu un dejotāju seju un ķermeni. Viņa pamanīja arī sasmalcinātas kokogles un balto kritu.

Eila vēroja kādu vīru, kas, izmantodams īlenu, uz tunikas izšuva krellītes, un viņai ienāca prātā, ka ar pavediena vilcēju to izdarīt būtu daudz vieglāk, un viņa nolēma pierunāt Dīgiju, lai viņa vienu jauno ins­trumentu atnes uz šejieni. Eilai tika pievērsta pārāk liela uzmanība, tā­pēc viņa nejutās ērti. Viņas aplūkoja kreļļu virtenes un citas rotaslietas, un Kailija pie Eilas ausim pielika divus koniskus, spirālei līdzīgus glie­mežvākus.

- Žēl gan, ka tev ausīs nav izdurti caurumi, - viņa atzina. - Šie tev ļoti labi piestāvētu.

- Tie ir skaisti, - Eila piekrita. Tad viņa pamanīja caurumus Kailijas ausīs un ari degunā. Viņai patika Kailija, Eila viņu pat apbrīnoja un sajuta saikni, kas varētu novest pie draudzības.

- Kāpēc gan tev neizdurt caurumus? Tu varētu parunāt ar Dīgiju vai Taliju, lai viņas to izdara. Eila, un tev noteikti vajadzētu uzzīmēt kādu tetovējumu. Tad tu varēsi iet visur, kur vēlēsies, un nebūs visu laiku jāskaidro, ka piederi pie Mamuta pavarda.

- Bet īstenībā es nemaz neesmu mamuts, - Eila iebilda.

- Zini, manuprāt, esi gan. Neesmu īsti pārliecināta, kāds ir tas ritu­āls, bet zinu, ka Lomija ne mirkli nešaubīsies, ja pateiksi viņai, ka esi gatava sevi ziedot Mātei.

- Neesmu pārliecināta, ka esmu tam gatava.

- Varbūt tagad vēl neesi. Bet pēc kāda laika noteikti būsi. To es tevī sajūtu.

Kad viņas ar Dīgiju aizgāja no muzikantu mītnes, Eila saprata, ka viņa bija redzējusi kaut ko īpašu, ieskatījusies privātajā dzīvē, ko tikai dažiem ļaudīm lemts izbaudīt. Tā bija mistērijām apvīta vieta, viņai tika atklāti un izskaidroti daži noslēpumi, bet pie sevis jaunā dziedniece nodomāja: "Cik gan maģiski un pārdabiski tie izskatās no ārpuses!" Ejot prom, Eila paskatījās uz krama apstrādes vietu, bet Jondalars nekur nebija manāms.

Dodoties cauri nometnei, viņa sekoja Dīgijai, kas virzījās atpakaļ uz ieplaku, meklēdama draugus un radiniekus un atklādama, kur bija izvietojušās vairākas apmetnes. Draudzenes pagāja garām tai vietai, kur kādā krūmājā ar skatu uz klajumu trīs apmetnes bija uzceltas cieši cita citai blakus. Radās nepārprotama izjūta, ka šī teritorija ir atšķirīga, bet Eila sākumā nespēja saprast - tieši kas šajā vietā bija citāds. Tad viņa pamanīja īpašas detaļas. Teltis bija noskrandušas, tās nebija sta­bili nostiprinātas, caurumi bija slikti pielāpīti, ja vispār bija salaboti. Spēcīga, nepatīkama smaka un mušu džinkstēšana pievērsa uzmanību sapuvušas gaļas gabalam, kas bija pamests starp divām teltīm, un tad viņa pamanīja, ka arī citi atkritumi bija pavirši izmētāti visapkārt. Eila zināja, ka bērni bieži mēdz nosmulēties, bet tie knēveļi, kas viņās norau­dzījās, izskatījās jau labu laiku nemazgāti. Viņu drēbes bija netīras, mati izspūruši un sejas notrieptas. Šajā vietā valdīja pretīga nekārtība.

Eila pamanīja, ka vienas telts priekšā slaistās Čalegs. Viņas parādīša­nās šo vīrieti pārsteidza, un viņa sejā parādījās ļauna naida izteiksme.

Tas jauno sievieti šokēja. Tikai Brouds kādreiz bija uz viņu tā skatījies. Tad Čalegs savu izteiksmi noslēpa, bet liekuļotais, ļaunprātīgais smaids bija vēl sliktāks par kliedzošo naidu.

- Ejam prom no šejienes! - Dīgija mudināja, nicinoši pavīpsnādama. - Vienmēr ir jānoskaidro, kur viņi apmetušies, lai zinātu, no kuras vietas jāizvairās.

Pēkšņi atskanēja skaļi kliedzieni un bļāvieni, kad divi bērni, nedaudz vecāki par desmit gadiem, izskrēja laukā no vienas telts.

- Atdod to man! Vai dzirdi? Tu man to atdosi! - meitene kliedza, skriedama pakaļ puikam.

- Mazo māšel, vispirms tev mani jānoķer! - puika izteica dzēlīgu piezīmi, turēdams kaut ko māsai pie sejas un to kratīdams.

- Tu… Ak, tu!… Atdod to man! - meitene atkal iebļāvās un ar jaunu sparu metās brālim pakaļ.

Puikas smaids liecināja, ka viņam ir liels prieks par māsas dusmām un izmisumu, bet, pagriezies, lai uz viņu paskatītos, viņš nepamanīja kādu koka sakni. Paklupis viņš smagi nokrita gar zemi, un meitene uzgāzās viņam virsū, ar visu spēku sizdama un dauzīdama savu brāli. Tad viņš spēcīgi iesita māsai pa seju, un viņai pa degunu izšļācās asins strūkla. Sāpēs iekliegušies, viņa belza pretim, pārsizdama brālim lūpu.

- Eila, palīdzi man! - Dīgija iesaucās, mezdamās pie abiem bērniem, kas, uzklupuši viens otram, vārtījās pa zemi. Dīgija nebija tik spēcīga kā viņas māte, tomēr bija gara auguma un stipra, jauna sieviete; viņa sagrāba puiku, kas tieši tajā brīdī atradās māsai virsū, un viņam vairs nebija, kur sprukt. Eila pieturēja meiteni, kas kārpījās, lai atkal izrautos pie brāļa.

- Ko tu dari? - Dīgija bargi jautāja. - Kā jūs varat sevi tā apkaunot? Kauties, sist viens otram, turklāt jūs taču esat brālis un māsa! Mēs parūpēsimies, ka jūs abi nāksiet man līdzi un darīsiet to nekavējoties! - Dīgija nokomandēja un vilka iet negribīgo puiku aiz rokas. Eila kopā ar meiteni sekoja viņai pa pēdām; tagad meitene cīnījās, lai izrautos un aizbēgtu prom.

Cilvēki nolūkojās uz garāmejošo dīvaino procesiju, kur abi ar asinīm notraipītie bērni tika stingri vesti aiz rokas, un arī tai pievienojās. Kad Eila un Dīgija bija aizvedušas abus bērnus līdz nometnes centrā eso­šajām mājām, ziņa jau bija aizsteigusies pa priekšu abām draudzenēm un viņas sagaidīja sieviešu bariņš. Eila pamanīja, ka sieviešu pulciņa vidū ir arī Talija, Mārlija un Brīsija - tātad apmetņu sieviešu vadones, kas veido Māsu Padomi, viņa nodomāja.

- Viņa to uzsāka… - puika iekliedzās.

- Viņš paņēma manu… - meitene kliedza pretim.

- Klusu! - uzsauca Talija skaļā un bargā balsi, viņas acis meta nik­nus zibeņus.

- Otra cilvēka piekaušanai un sišanai nav attaisnojuma, - Mārlija pievienojās tikpat bargā un dusmīgā balsī, kā bija runājusi Talija. - Abi esat pietiekami veci, lai to zinātu, un, ja gadījumā to nezināt, tad tūlīt uzzināsiet. Atnesiet ādas siksnu! - viņa nokomandēja.

Kāds jauns vīrietis ieskrēja vienā no būdām, drīz no tās parādījās Valezs, rokās turēdams vairākas ādas siksnas. Meitene izskatījās šausmu pārņemta, zēna acis iepletās. Viņš raustījās, lai atbrīvotos, kad tas iz­devās, puika sāka skriet prom, bet Taluts, kas tieši tajā brīdī nāca no Kaķastes apmetnes puses, ar veiklu grābienu viņu noķēra un atstiepa atpakaļ.

Eila bija nobažījusies. Abiem bērniem vajadzēja apkopt brūces, bet viņa bija nesapratnē - ko šie ļaudis grasās ar bērniem darīt? Galu galā viņi taču ir tikai bērni.

Kamēr Taluts turēja puiku, kāds cits vīrs paņēma vienu no garajām ādas siksnām un sāka to tīt zēnam apkārt, piesiedams labo roku pie sāna. Tā nebija tik cieši nosieta, lai apturētu asinsriti, bet roka kļuva nejūtīga. Tad kāds piecēla kājās meiteni, kas sāka kliegt, kad arī viņas labā roka tika piesieta pie sāniem.

- Bet… viņš paņēma manu…

- Nav vairs svarīgi, ko viņš paņēma, - Talija sacīja.

- Ir citi veidi, kā atgūt paņemto lietu, - Brīsija papildināja. - Tu būtu varējusi griezties pie Māsu Padomes. Tāpēc jau arī mums ir nodibinātas Padomes.

- Kā tu domā, kas notiktu, ja katrs sāktu otru sist tikai tāpēc, ja kādā jautājumā viņam nepiekrīt vai tiek izsmiets, vai viņam tiek kas atņemts? - iejautājās kāda cita sieviete.

-Jums abiem jāsaņem mācība, - Mārlija paziņoja, kad puikas kreisā potīte tika piesieta pie meitenes labās potītes, - neviena cita saikne nav tik cieša kā saikne starp brāli un māsu. Šī saikne ir iedzimta. Tāpēc, lai jūs to atcerētos, divas dienas staigāsiet sasieti kopā, un rokas, kas sita otram, ir piesietas pie sāniem, lai dusmās tās atkal nepaceltos. Tagad jums būs viens otram jāpalīdz. Viens nevarēs nekur aiziet bez otra. Viens nevarēs gulēt, līdz otrs neapgulsies. Viens bez otra nespēs ne ēst, ne dzert, ne mazgāties, ne arī izdarīt kādu citu personisku darbību. Jūs iemācīsieties būt viens no otra atkarīgi, kā tas būs jādara visu atlikušo dzīvi.

- Un visi, kas jūs ieraudzīs, zinās, ka esat otram ko riebīgu nodarījuši, - Taluts skaļi paziņoja tā, lai visi dzirdētu.

- Dīgij, - Eila klusā balsī ierunājās, - bērniem vajadzīga palīdzība, meitenes deguns joprojām asiņo, un zēnam ir pietūkuši lūpa.

Piegājusi pie Talijas, Dīgija viņai kaut ko iečukstēja ausī. Vadone pa­māja un izgāja soli uz priekšu. - Pirms atgriežaties nometnē, dodieties kopā ar Eilu uz Mamutu mītni, kur viņa apskatīs brūces, ko esat viens otram sagādājuši.

Pirmā sadarbības stunda, kas brālim un māsai bija jāapgūst, bija soļu samērošana, lai ar sasietajām potītēm varētu tikt uz priekšu. Dīgija kopā ar Eilu un jauniešiem devās uz Mamutu Padomes mītni, un pēc tam, kad bērni bija apmazgāti un brūces aprūpētas, abas jaunās sievietes noskatījās, kā abi kopā aizsteberē prom.

- Viņi pa īstam sakāvās, - Eila sacīja, kad abas devās atpakaļ uz Kaķastes apmetni, - bet zēns patiešām bija kaut ko meitenei atņēmis.

- Tas nav svarīgi, - Dīgija atbildēja. - Ne jau ar sišanu to vajadzēja atgūt. Viņiem ir jāsaņem mācība, ka kaušanās nav pieņemama. Skaidrs, ka to viņi savā apmetnē neiemācīsies, tāpēc tas bērniem jāiemācās šeit. Tagad tu saproti, kāpēc Krouzija tik ļoti negribēja, ka Frabeks savienojas ar Fraliju.

- Nē, nesaprotu, kāpēc.

- Vai tad tu nezināji? Frabeks nāk no vienas no šīm apmetnēm. Visas trīs ir cieši savā starpā saistītas ar radniecības saitēm. Čalegs ir Frabeka brālēns.

- Nu, tad jau Frabeks ir ļoti mainījies.

- Tā tas ir, bet būšu ar tevi atklāta. Vēl joprojām neesmu par viņu pilnīgi pārliecināta. Domāju, ka paturēšu galējo spriedumu līdz tam brīdim, kad viņš patiešām būs izturējis pārbaudi.

Eila nespēja atraut domas no abiem bērniem un bija pārliecināta, ka viņai no šī gadījuma ir kaut kas pašai jāmācās. Sods bija ticis noteikts ātri un bez nekādas griešanās pēc palīdzības. Bērniem pat netika dota iespēja neko paskaidrot, un neviens vispirms neiedomājās apskatīt viņu ievainojumus; Eila joprojām nezināja, kā viņus sauc. Bet bērni nebija nopietni savainoti, un nebija nekādu šaubu, ka abi bija kāvušies. Bērni droši vien sodu tik ātri neaizmirsīs, lai gan tas nebija sāpīgs, tomēr pazemojuma sāpes un izsmieklu viņi vēl varētu piedzīvot vairāku gadu garumā.

- Dīgij, - Eila ierunājās, - bērnu kreisā roka ir brīva. Kas viņus at­turēs no siksnu atsiešanas?

- Visi to uzreiz pamanīs. Lai cik arī pazemojoši ir tā staigāt pa no­metni, sasietiem kopā un tikai ar divām rokām, vēl ļaunāk būs tad, ja viņi tās atsies. Tad tiktu paziņots, ka bērnus vada ļaunie naida gari, ka viņi nespēj sevi pietiekami kontrolēt, lai iemācītos otra palīdzības vērtību. Viņi tiktu izstumti un vēl vairāk apkaunoti.

- Nedomāju, ka viņi jelkad to aizmirsīs, - Eila noteica.

- To neaizmirsīs arī citi bērni. Kādu bridi pat pierims strīdi, tomēr tas viņiem netraucēs kliegt citam uz citu, - Dīgija atzina.

Eila pēc iespējas ātrāk alka atgriezties pazīstamajā Kaķastes ap­metnē. Viņa bija satikusies ar tik daudziem cilvēkiem un redzējusi tik daudz dažādu jaunumu, ka sievietes prāts bija pārblīvēts ar svaigiem iespaidiem. Paies kāds laiks, iekams viņa to visu aptvers un izvērtēs, bet, ejot garām krama apstrādes teritorijai, Eila nespēja uz to nepaskatīties. Šoreiz viņa pamanīja Jondalaru, bet ieraudzīja vēl arī kādu citu, ko ne­maz nebija gaidījusi tur ieraudzīt. Tur atradās Migija, kas ar pielūgsmi vērās Zelandoni vīrieša pārsteidzoši zilajās acīs, un Eila nodomāja, ka sievietes poza ir īpaši pārspīlēta. Jondalars uzsmaidīja Migijai dabisku, nepiespiestu smaidu, kādu viņa sen nebija redzējusi, turklāt viņa acīs bija tāds skatiens, kādu viņa ari sen nebija redzējusi.

- Manuprāt, šīm sarkanpēdainajām sievietēm ir jānodarbojas ar jaunu vīriešu apmācīšanu, - Eila ierunājās, domādama, ka Jondalaram vairs nav vajadzīga nekāda apmācība.

Pamanījusi Eilas sejas izteiksmi, Dīgija ātri aptvēra viņas bažīgās rievas iemeslu. Viņa varēja to saprast, bet arī Jondalaram tā bija bijusi gara un grūta ziema.

- Eila, viņam, tāpat kā tev, ari ir savas fiziskās vajadzības.

Pēkšņi Eila nosarka. Galu galā viņa taču bija tā, kas gulēja kopā ar

Raneku, bet Jondalars nakšņoja viens pats. Kāpēc viņai būtu jāsatrau- cas, ja Jondalars atradis sievieti, ar kuru Vasaras sapulces laikā dalīties Baudas veltē? Viņai taču to vajadzēja paredzēt, tomēr pati ļoti labi zināja, kāpēc tā uztraucās. Eila gribēja, lai Jondalars dalās Baudas veltē ar viņu. Ne jau tas jauno sievietei uztrauca, ka Zelandoni vīrietis bija izvēlējies Migiju, bet gan tas, ka nebija izvēlējies viņu.

- Ja viņš grasās sameklēt sievieti, tad pats labākais ir atrast sev tīkamu sarkanpēdaino, - Dīgija turpināja. - Viņām nav jādod nekādi solījumi. Kad vasara būs beigusies, ja vien neradīsies nopietnas jūtas, viņi viens otru aizmirsīs. Eila, es nedomāju, ka Jondalaram pret Mi­giju radīsies kādas nopietnas jūtas. Sarkanpēdainā varētu viņam palī­dzēt atbrīvoties no spriedzes un stimulēt vīrieša domāšanu ar skaidru galvu.

- Dīgij, tev taisnība. Kāda gan tam nozīme? Viņš apgalvo, ka pēc mamutu medībām dosies prom… un es esmu devusi Solījumu savieno­ties ar Raneku, - Eila sacīja.

Ejot cauri cilvēku pūļiem, jaunā sieviete pie sevis nodomāja: "Pēc tam es došos uz klanu, atradīšu Durku un atvedīšu viņu šeit. Viņš varēs kļūt par Mamutu cilts piederīgo, dzīvot pie mūsu pavarda un kļūt par Ridaga draugu. Viņš varēs ņemt līdzi ari Uru, Durkam būs sava sieviete… un es dzīvošu šeit kopā ar visiem saviem jaunajiem draugiem un Raneku, kas mani mīl, kā ari ar Durku, manu dēlu… manu vienīgo bērnu… un Ridagu, kopā ar zirgiem un Vilku." Un aukstam drūmumam viņu pārņemot, Eila saprata un nodomāja: "Es nekad vairs neredzēšu Jondalaru."