Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

26

Jondalars iekārtojās tādā pozā, lai, skatoties pa koridoru un cauri atklātajai pavardu rindai, kas viņus šķira, pārredzētu lielāko Mamuta pavarda teritorijas daļu. Viņam jau bija izveidojies paradums novērot Eilu, tā ka viņš par to vairs gandrīz nemaz nedomāja un darīja to auto­mātiski. Šis ieradums viņu pat nemulsināja; tas jau bija kļuvis par dalu viņa dzīves. Nebija svarīgi, ar ko viņš nodarbojās, Eila vienmēr aizņēma jaunā vīrieša domas, bieži vien tas notika neapzināti. Viņš zināja, kad jaunā sieviete gulēja un kad bija nomodā, kad ēda un kad strādāja. Viņš zināja, kad viņa gāja laukā un kas viņu apciemoja, un cik ilgi viesi uzkavējās. Viņam pat radās aptuvena nojausma, par ko viņi runāja.

Jondalars zināja, ka Raneks lielākoties sava laika pavada tieši pie Mamuta pavarda. Kaut arī viņam nepatika tos abus redzēt kopā, Ze­landoni vīrietis zināja, ka Eila ar tumšādaino vīrieti nav vairs stājusies intīmās attiecībās, un šķita, ka izvairījās no jebkura cieša kontakta ar viņu. Jaunās sievietes uzvedība bija nomierinājusi viņa satraukto prātu, un Jondalars šo situāciju pieņēma, tāpēc nebija gatavs ieraudzīt tādu skatu, ka Eila kopā ar Raneku vēlu vakarā, kad visi gatavojās doties pie miera, kopā devās uz Lapsas pavardu. Sākumā viņš nespēja tam noticēt. Jondalars pieņēma, ka viņa tikai aizies kaut ko paņemt un pēc tam atgriezīsies savā gultā. Viņš aptvēra jaunās sievietes nodomu pavadīt nakti kopā ar kaula rīku amatnieku tikai tad, kad viņa deva Vilkam komandu atgriezties pie Mamuta pavarda.

Bet, kad Jondalars to saprata, viņa galvā it kā eksplodēja uguns lies­mas, kas pa visu jaunā vīrieša augumu izplatīja svelošas sāpes un nik­numu. Viņš bija izmisumā. Zelandoni vīra pirmā doma bija steigties uz Lapsas pavardu un atraut Eilu no Raneka. Prātā viņš iztēlojās, kā Raneks par viņu smejas, tāpēc gribēja sasist tumšo, smaidīgo seju lupatās, iznī­dēt nievājošo un izsmējīgo smaidu. Jondalars visiem spēkiem cīnījās, lai atgūtu pašsavaldīšanos, un beidzot paķēra silto jaku un izskrēja laukā.

Lieliem malkiem kampdams auksto gaisu un cenzdamies apslāpēt svelošo greizsirdību, viņš gandrīz vai apsaldēja plaušas. Agrā pavasara aukstuma vilnis, kad nakti temperatūra bija nokritusies zem nulles, bija sastindzinājis zemi, pārvērtis urdziņas nedrošos slidkalniņos un dubļus - grambās un rievās, padarīdams iešanu visai grūtu. Tumsā, zaudējis līdzsvaru, Jondalars centās nepakrist. Sasniedzis zirgu piebūvi, viņš iegāja iekšā.

Vīnija sprauslājot viņu sveicināja, un Skrējējs, alkdams pēc mīlestī­bas, tumsā piebakstīja ar purniņu. Garajā, grūtajā ziemā Jondalars bija daudz laika pavadījis kopā ar zirgiem, bet nepastāvīgajā pavasarī - pat vēl vairāk. Zirgi priecājās par viņa sabiedrību, un jaunais vīrietis atslā­binājās viņu kompānijā, kurā viņu pieņēma sirsnīgi un bez ierunām. Iekšējā priekškara kustība piesaistīja viņa uzmanību. Pēc brīža viņš uz savas kājas sajuta ķepas un izdzirdēja lūdzošu smilkstēšanu. Pasniedzies tumsā, Jondalars pacēla Vilku uz rokām.

- Vilk! - viņš smaidīdams ierunājās, bet, kad dzīvnieks dedzīgi vēlē­jās nolaizīt viņa seju, atrāvās atpakaļ. - Ko tu šeit dari? - Tad smaids no jaunā vīrieša sejas pazuda. - Viņa arī tev lika iet projām, vai ne? Tu esi pieradis, ka Eila visu laiku atrodas tev blakus, tāpēc tagad tev viņas pietrūkst. Zinu, kā tu jūties. Ir grūti pierast gulēt vienam pēc tam, kad viņa tev gulējusi blakus.

Glāstot un bužinot Vilku, Jondalars sajuta, ka spriedze lēnām izzūd, un viņš negribēja izlaist dzīvnieku no rokām. - Vilk, ko man ar tevi darīt? Negribu, lai tu dodies atpakaļ. Domāju, ka varu atļaut tev gulēt man blakus.

Tad Jondalars sarauca pieri, aptvēris, ka ir saskāries ar dilemmu. Kā gan viņš atgriezīsies savā gultā kopā ar vilka kucēnu? Laukā bija auksts, un viņš nebija pārliecināts, ka mazais vilcēns vēlēsies iet kopā ar viņu ārā, bet, ja viņš dosies iekšā, cauri Mamuta pavardam, tad, lai nonāktu savā gultā, būs jāiet cauri Lapsas pavardam. Nekas šajā pasaulē nespētu Jondalaru piespiest iet cauri Lapsas pavardam, lai nokļūtu savā gultā. Jaunais vīrietis nožēloja, ka nav paņēmis šeit līdzi guļamādas. Piebūvē bez ugunskura bija vēss, bet, ieritinoties guļamādās un noliekoties bla­kus zirgiem, būtu gana silti. Viņam nebija izvēles. Jondalaram bija jāved kucēns līdzi laukā un jāiet iekšā pa galveno būdas ieeju.

Noglāstījis zirgus un piespiedis kucēnu cieši pie krūtīm, jaunais Ze­landoni vīrietis pavēra priekškaru un izgāja laukā aukstajā naktī. Vējš jau bija pieņēmies spēkā un, iesitis viņam sejā ledainu pļauku, atrāva vaļā silto jaku. Vilks centās piespiesties ciešāk klāt un iesmilkstējās, bet nepakustējās, lai skrietu prom. Jondalars uzmanīgi virzījās pa cieto, sasalušo zemi un, sasniedzis ieejas arku, atviegloti uzelpoja.

Ēdienu gatavošanas pavarda teritorijā un visā mītnē valdīja klusums. Piegājis pie savas guļvietas, Jondalars nolika vilcēnu zemē un noprie­cājās, ka dzīvnieks izrādīja vēlmi palikt pie viņa. Ātri novilcis silto jaku un apavus, viņš ielīda migā, Vilku paņēmis līdzi. Jaunais vīrietis bija atklājis, ka atrasties uz plikas zemes atklāta pavarda teritorijā nav tik silti kā ierobežotā telpā uz gultas paaugstinājuma, tāpēc viņš gulēja ar visām drēbēm un tās allaž bija saburzītas. Pagāja kāds brītiņš, līdz viņš ērti iekārtojās un norima, bet siltais spalvu kušķītis jau bija ieritinājies viņam blakus un aizmidzis.

Jondalaram gan nepalaimējās iemigt. Tiklīdz viņš aizvēra acis, tā ieklausījās nakts skaņās un sastinga. Parastā elpošana, čabināšanās, klepošana un sačukstēšanās bija tikai fona troksnis, kuru varēja ignorēt, bet šonakt Jondalara ausis dzirdēja to, ko negribēja dzirdēt.

Raneks noguldīja Eilu kažokādās un paskatījās uz jauno sievieti. - Eila, tu esi tik skaista, tik ideāla. Es tik ļoti tevi gribu, gribu, lai tu vienmēr būtu man blakus. Ak, Eila… - viņš nopūtās, pieliecies iepūta viņai ausī un ieelpoja sievietes smaržu. Jaunā sieviete manīja, kā viņas lūpām pieplok liela, mīksta mute, un juta sevi atbildam uz viņa skūpstu. Pēc brīža Raneks uzlika roku uz Eilas vēdera, pēc tam sāka to lēnām apļot, izdarīdams maigus spiedienus.

Drīz pēc tam viņš pasniedzās un noglāstīja Eilas krūti, tad, pieliecis galvu, saņēma mutē cieto krūtsgaliņu un sāka to sūkt. Jaunā sieviete ievaidējās, kad dziļi sevī sajuta patīkamas trīsas, un pabīdīja savus gurnus tuvāk vīrietim. Ranekam piespiežoties sievietei klāt, viņa pret savām gūžām sajuta kaut ko siltu un cietu, vīrietis paņēma mutē otru cieto krūtsgaliņu un, spēcīgi sācis to zīst, izdvesa apmierinātas ska­ņas.

Noslidinājis roku viņai gar sāniem un gurniem, tad - pāri kājai un gūžu iekšpusē, vīrietis atrada viņas miklo atveri un iesniedzās dziļāk iekšā. Sajutusi, ka Raneks ar roku izbauda viņas dzīles, viņa paslējās vīrietim pretim. Sūkdams vienu krūti un pēc tam otru, viņš lēnām uz­gūlās viņai virsū un ielika galvu Eilai starp krūtīm.

- Ak, Eila! Mana skaistā un ideālā sieviete. Kā gan tev izdevās mani tik ātri uzbudināt? Tas ir Mātes dots talants un viņas noslēpumi, kurus tu pārvaldi. Mana ideālā sieviete…

Tumšādainais vīrietis atkal sāka zīst viņas krūtis, šoreiz jau daudz stiprāk, un Eila sajuta trīsas rodamies dziļi savā iekšienē. Savās dzīlēs viņa sajuta Raneka roku, kas kustējās iekšā un ārā, tad tā atrada vi­ņas baudas centru. Kad vīrietis to paberzēja, jaunā sieviete iekliedzās;

viņš sāka to darīt ritmiskāk, spēcīgāk un arvien ātrāk. Pēkšņi Eila jau bija gatava dzimumaktam; piespiedusies viņam tuvāk, sieviete pacēla gurnus, iekliedzās un sniedzās viņam pretim.

Raneks iekārtojās viņai starp kājām, Eila tās pacēla, palīdzēja viņam ieiet viņā un, sajutusi vīrieša locekli sevī, izdvesa kaislu vaidu. Vīrieša augums cilājās uz priekšu un atpakaļ, un, sajuzdams, kā tuvojas baudas mirklis, Raneks izkliedza viņas vārdu.

- Ak, Eila, Eila! Es tik ļoti tevi gribu. Eila, kļūsti par manu sievieti! Kļūsti mana sieviete! - Raneks sacīja, kad tuvojās kulminācija. Sievietes kliedzieni pārgāja ritmiskās elsās. Tumšādainais vīrietis kustējās arvien ātrāk un ātrāk, līdz pār viņiem vēlās silts, neaprakstāmas baudas vilnis un aizrāva sev līdzi.

Cenšoties atgūt elpu, Eila smagi elsoja, kad Raneks sabruka pār viņu. Viņa tik ilgu laiku bija atturējusies no Baudas veltes. Pēdējā reize bija bijusi viņas pieņemšanas naktī, un tagad viņa saprata, ka tik daudz ir palaidusi garām un viņai tā tiešām pietrūcis. Raneks bija tik ļoti lai­mīgs, ka bija viņu ieguvis, tik dedzīgi bija vēlējies viņu iepriecināt un ļoti nopūlējies, bet jaunā sieviete bija tam daudz gatavāka, nekā pati spēja iedomāties; kaut arī viss bija noticis ļoti ātri, viņa nebūt nebija vīlusies.

- Es jūtos brīnišķīgi, - Raneks čukstēja. - Eila, vai tu esi apmierināta un laimīga?

- Jā, Ranek, ir tik patīkami dalīties Baudas veltē ar tevi, - jaunā sieviete atbildēja. Viņa dzirdēja, kā vīrietis nopūšas.

Abi gulēja mierīgi, izbaudīdami patīkamās izjūtas, bet Eilas domas atgriezās pie Raneka uzdotā jautājuma. Vai viņa bija laimīga? Viņa neju­tās nelaimīga. Raneks bija labs un iejūtīgs vīrietis, un viņa bija izjutusi baudu, taču… kaut kā pietrūka. Sajūtas nebija tādas, kā daloties Baudas veltē ar Jondalaru, bet jaunā sieviete nemācēja šo atšķirību saprast.

Varbūt tas bija tikai tāpēc, ka viņa vēl nebija pie Raneka pieradusi, viņa nodomāja, iekārtodamās ērtākā pozā. Eila sāka sajust vīrieša auguma smagumu. Pamanījis jaunās sievietes sakustēšanos, Raneks, uzsmaidījis viņai, pacēlās un, pavēlies uz sāniem, ērti iekārtojās blakus.

Ar degunu pieskāries sievietes kaklam, viņš iečukstēja ausī: - Eila, es mīlu tevi. Es tik ļoti tevi gribu. Saki, ka būsi mana sieviete.

Eila neatbildēja. Viņa nevarēja sacīt jā un nespēja arī pateikt nē.

Sakodis zobus un ieķēries guļamādās, Jondalars savilka tās dūrē un pret savu gribu klausījās murmināšanā, smagā elpā un intensīvā rit­misku kustību troksnī, kas nāca no Lapsas pavarda puses. Pārvilcis zvērādas pāri galvai, viņš tomēr nespēja nedzirdēt apspiestās Eilas el­sas. Lai neizdotu nekādas skaņas, jaunais vīrietis iekodās ar zobiem zvērādā, bet kaut kur dziļi rīklē viņa paša balss izlauzās ar sāpīgu klie­dzienu un galēju izmisumu. Vilks ieklausīdamies iesmilkstējās, piespie­dās cieši klāt un nolaizīja sāļās asaras, kuras vīrietis centās apslāpēt.

Viņš nespēja to izturēt. Jondalars nespēja paciest domu, ka Eila guļ kopā ar Raneku. Bet tā bija viņas un ari viņa paša izvēle. Un, ja nu viņa atkal atgriezīsies kaula riku meistara gultā? Viņš nespēs vairs tajā no­klausīties. Bet ko gan viņš varēja darīt? Aiziet. Viņš varēja aiziet. Viņam bija jādodas prom. Rītdien. No rīta, ar pirmo gaismiņu, viņš dosies prom.

Jondalars bija nomodā. Jaunais Zelandoni vīrs sastindzis nekustīgi gulēja, ieritinājies zvērādās, kad saprata, ka abi mīlnieki vienīgi atpūšas un nav vēl beiguši. Kad beidzot mītnē bija dzirdamas vienīgi guļošu ļaužu parastās skaņas, viņš vēl joprojām nebija aizmidzis. Savā prātā viņš atkal un atkal dzirdēja Eilas un Raneka izdotās mīlēšanās elsas un iztēlojās viņus kopā.

Ar pirmo gaismiņu, kas iezīmējās gar dūmu izvades vāku, pirms vēl pārējie apmetnes iemītnieki savās gultās sāka grozīties, Jondalars jau bija piecēlies un stūķēja guļamādas savā mugursomā. Tad, uzvilcis silto jaku un apavus, paņēmis pīķus un pīķu metēju, vīrietis klusām izgāja cauri pirmajai velvei un atgrūda priekškaru. Vilks gāja viņam līdzi, bet aizsmakušā čukstā Jondalars pavēlēja tam "palikt vietā" un ļāva priekškaram aiz savas muguras nokrist.

Tikko nokļuvis laukā, jaunais vīrietis uzlika galvā kapuci, lai pasargā­tos no asā vēja, un cieši to sasēja ap seju, atstādams tikai mazu sprau- dziņu, lai redzētu, kur likt kāju. Viņš uzvilka rokās cimdus, kas karājās piesieti aukliņās pie jakas piedurknēm, pārmeta pār plecu mugursomu un sāka kāpt augšup pa nogāzi. Zem vīrieša kājām krakšķēja sasalušais ledus, kad viņš smagiem soļiem brida uz priekšu palsajā, pelēkajā rīta gaismiņā, palicis pilnīgi viens un no karstajām asarām, kas ritēja pār vaigiem, neko neredzēdams.

Kad viņš bija sasniedzis nogāzes virsotni, vējš sāka pūst asāk un aukstāk, šaustīdams viņu ar skaudrām brāzmām. Jondalars apstājās, cenzdamies izlemt, uz kuru pusi doties, tad pagriezās uz dienvidiem un turpināja ceļu gar upes krastu. Iet bija grūti. Sals bija apklājis kūs­tošās sniega sanesas ar trauslu ledus kārtiņu, un ar katru sperto soli Jondalars iegrima dubļos līdz celim, no kurienes pēc tam bija jāvelk kāja laukā. Tur, kur nebija sadzītas sniega kaudzes, zeme bija cieta un raupja, un bieži arī slidena. Slidinādamies uz priekšu, jaunais vīrietis vienreiz pakrita un sasita gūžu.

Iestājoties ritam, saule neizlauzās cauri pelēkajām debesim. Vienīgā liecība par to, ka bija iestājies rīts, bija palsa, bet arvien gaišāka gaisma pie tumšajām, mākoņainajām debesīm. Nogrimis domās, Jondalars brida uz priekšu, tik tikko pievērsdams uzmanību, kurp gāja.

Kāpēc viņš nespēja paciest domu, ka Eila un Raneks ir kopā? Kāpēc viņam bija tik grūti ļaut sievietei izdarīt savu izvēli? Vai viņš Eilu gri­bēja tikai sev vien? Vai ari citi vīrieši reiz jutušies tāpat kā viņš tagad? Vai arī viņi izjutuši tādas sāpes? Vai tas bija tāpēc, ka kāds cits vīrietis pieskārās viņai? Vai tās bija bailes, ka viņš Eilu zaudēs?

Varbūt bija vēl kas vairāk? Vai viņš jutās tā, ka ir pelnījis Eilu zau­dēt? Viņa tik vienkārši stāstīja par savu dzīvi klanā, ka viņš to pieņēma tāpat kā visi pārējie šejienes ļaudis, līdz sāka prātot, ko viņa paša cilts varētu par to domāt. Vai arī ar Zelandoni ļaudīm viņa tikpat brīvi un nepiespiesti varētu runāt par savu bērnību? Eila tik labi sapratās ar Lau­vas apmetnes iemītniekiem. Viņi jauno sievieti pieņēma bez jebkādiem aizspriedumiem, bet vai tā būtu tad, ja viņi uzzinātu par Eilas dēlu? Jondalars negribēja tam ticēt. Ja jau viņš tik ļoti par viņu kaunējās, tad varbūt vajadzētu no viņas atteikties, bet tajā pašā laikā Zelandoni vīrietis nespēja paciest domu, ka viņam būtu Eila jāzaudē.

Beidzot drūmās pārdomas iztraucēja slāpes. Apstājies viņš sniedzās pēc ūdens somas, tad pēkšņi atcerējās, ka aizmirsis to paņemt līdzi. Pie nākamās kupenas Jondalars salauza sērsnas kārtiņu, ielika mutē sauju ar sniegu un pagaidīja, līdz tas izkūst. Viņam pat nebija par to jādomā, jo šāda rīcība jau bija ieaudzināta no agras bērnības - veldzē­jot slāpes, nekad neēst sniegu, bet vispirms to izkausēt, vēlams - ne mutē. Sniega ēšana atdzesēja ķermeni, un tā kausēšana mutē bija pats pēdējais glābiņš.

Aizmirstā ūdens soma lika vīrietim kādu brīdi apsvērt situāciju. Viņš aptvēra, ka bija arī aizmirsis paņemt līdzi pārtiku, bet drīz vien šīs ba­žas no prāta atkal izslīdēja. Viņš bija tā pārņemts ar atmiņām, ka vēl un vēlreiz pārcilāja prātā tās skaņas, ko bija naktī dzirdējis nākam no Lapsas pavarda puses, un domās iztēlojās iespējamās ainas.

Jondalars bija nonācis pie plaša sniega lauka un gandrīz vai neap­stājoties iebrida pamatīgā kupenā. Ja viņš būtu uzmanīgāk izpētījis apkārtni, tad, iespējams, būtu pamanījis, ka priekšā stāv kas vairāk par sniega kupenu, bet viņš par to nedomāja: Pēc pāris pirmajiem soļiem, pārlauzis trauslo ledu, vīrietis iekāpa nevis kupenā, bet gan līdz ceļiem iegrima ūdens peļķē. Adas apavi, kas bija apstrādāti ar taukiem, bija pie­tiekami ūdensnecaurlaidīgi, lai izturētu zināmu daudzumu sniega, pat slapjdraņķi, bet ne ūdeni. Aukstuma šoks beidzot novirzīja viņa domas no egocentriskās nodarbes. Salauzdams vēl nedaudz ledus, Jondalars izbrida ārā un sajuta, ka vējš vēl tikai pastiprina ķermeņa atdzišanu jau tā pārsalušajā augumā.

Viņš nodomāja: "Cik muļķigi gan esmu rīkojies! Man pat nav līdzi drēbju, ko pārvilkt. Nav ne pārtikas, ne ūdens somas. Man jādodas atpakaļ. Neesmu sagatavojies ceļošanai, par ko gan es biju domājis?" Pats sev viņš atzinās, par ko bija domājis, un aizvēra acis, kad sāpes pārņēma visu augumu.

Viņš sajuta, ka no nepatīkamā slapjuma kājas un apakšstilbi ir nosa­luši. Jondalars prātoja, vai pirms došanās atpakaļ nevajadzētu mēģināt izžāvēt apavus, tad aptvēra, ka viņam nemaz nav līdzi ari uguns ak­mens, pat nekādi materiāli uguns iekuršanai, taču apaviem bija mamuta ādas filca zoles. Pat samirkuši, tie pasargās viņa pēdas no salšanas, ja vien viņš turpinās kustēties. Jaunais vīrietis devās atpakaļ, šaustīdams sevi par tādu muļķīgu izlēcienu un tomēr baidīdamies par katru sperto soli.

Ejot atpakaļ pats pa savām pēdām, viņš domāja par brāli. Jondalars atcerējās to reizi, kad Tonolans pie Lielās Mātes upes deltas tika ierauts plūstošajās smiltīs un brālis bija gribējis tur palikt un nomirt. Tagad viņš pirmo reizi pilnībā saprata brāli - kāpēc pēc Džetamio nāves To­nolans bija zaudējis vēlmi dzīvot. Viņš atcerējās, ka brālis bija izvēlējies palikt dzīvot pie tiem ļaudīm, pie kuriem piederēja viņa iemīļotā sie­viete. Bet Džetamio bija dzimusi pie upes ļaudīm. Savukārt Eila Mamutu ciltij bija tāda pati svešiniece kā viņš pats. Nē, viņš pats sevi palaboja - tā nav taisnība. Tagad Eila pieder pie Mamutu cilts.

Pamanījis, ka mītne nav vairs tālu, viņš ieraudzīja, ka uz viņa pusi nāk liela, dūšīga figūra.

- Nezija bija par tevi uztraukusies un sūtīja mani tevi meklēt. Kur tu biji pazudis? - Taluts apjautājās, iedams jaunajam vīrietim aiz mu­guras.

- Devos pastaigā.

Lielais vadonis pamāja ar galvu. Tas, ka Eila bija dalījusies Baudas veltē ar Raneku, vairs nebija nekāds noslēpums, bet arī Jondalara cie­šanas vairs nebija tikai viņa paša personiskā problēma.

- Tev ir slapjas kājas.

- Iekāpu peļķē, domādams, ka tā ir kupena.

Ejot lejā pa nogāzi uz Lauvas apmetni, Taluts sacīja: - Jondalar, tev nekavējoties jāpārauj sausi apavi. Man ir viens lieks pāris, es tev to iedošu.

- Paldies, - jaunākais vīrs pateicās, pēkšņi sajuzdamies kā pilnīgs svešinieks. Viņam nebija nekā, viņš bija pilnīgi atkarīgs no Lauvas apmetnes ļaužu labās gribas, viņam pat nebija vajadzigā apģērba un pārējo lietu, kas nepieciešamas ceļošanai. Jondalaram ļoti nepatika neko lūgt, bet citas izejas nebija, ja jau bija izlēmis doties prom, un, tiklīdz viņš būs prom, tā vairs neēdīs viņu pārtiku un neizteiks nekādas citas prasības pēc Lauvas apmetnes resursiem.

- Tad beidzot tu pārnāci! - Nezija iesaucās, kad Jondalars iegāja būdā. - Jondalar! Tu esi pārsalis un izmircis! Novelc tos slapjos zābakus, un es tev sarūpēšu karstu tēju.

Nezija atnesa viņam karstu dzērienu, un Taluts iedeva vecu zābaku pāri un sausas bikses. - Tu vari to visu paturēt, - viņš sacīja.

- Talut, esmu pateicīgs par visu, ko esi manā labā darījis, bet man tev jālūdz vēl viens pakalpojums. Man jādodas prom. Jāatgriežas savās mājās. Esmu jau ļoti ilgu laiku bijis prom no mājām. Ir pienācis laiks atgriezties, tikai man vajadzīgas ceļošanai nepieciešamās lietas un ne­daudz pārtikas. Tiklīdz gaiss iesils, ceļā būs vieglāk atrast pārtiku, bet man noderētu nedaudz ēdamā ceļojuma sākumam.

- Es labprāt tev iedošu visu, kas nepieciešams. Kaut ari mans apģērbs tev ir nedaudz par lielu, varēsi to valkāt, - lielais vadonis sacīja, tad, pasmaidījis un noglaudījis vareno, sarkano bārdu, piebilda: - Bet man ir prātā kāda labāka doma. Kāpēc nepalūgt Talijai, lai tevi apģērbj?

- Kāpēc Talijai? - Jondalars izbrīnījies pajautāja.

- Viņas pirmais vīrs bija apmēram tava auguma, un esmu pārlie­cināts, ka viņai joprojām saglabājušās viņa drēbes. Tām ir vislabākā kvalitāte, Talija par to parūpējās.

- Bet kāpēc lai viņa tās atdotu man?

- Tu vēl joprojām neesi saņēmis sev pienākošos daļu, un viņa jūtas tev parādā. Ja pateiksi, ka vēlies to saņemt ceļojuma apģērbā un piede­rumos, viņa parūpēsies, lai tu dabūtu pašu labāko, kas mums pieejams, lai tiktu vaļā no sava pienākuma, - Taluts skaidroja.

- Labi, - Jondalars ar smaidu atbildēja. Viņš bija aizmirsis par derī­bām, kurās bija vinnējis. Šī apziņa, ka nav pavisam palicis bez jebkā­diem līdzekļiem, lika viņam justies labāk. - Es viņai to paprasīšu.

- Bet tu taču neplāno doties prom, ko?

- Plānoju gan. Tiklīdz sarūpēšu visu nepieciešamo, - Jondalars ap­stiprināja.

Vadonis piesēda, lai turpinātu nopietnu sarunu. - Tagad nu gan vēl nav prāta darbs doties ceļojumā. Viss kūst. Paskaties, kas notika, kad izgāji vien pastaigā, - Taluts sacīja, - un es cerēju, ka nāksi kopā ar mums uz Vasaras sapulci un piedalīsies mamutu medībās.

- Es gan nezinu, - Jondalars svārstījās. Pamanījis Mamutu, kas pie viena no pavardiem ieturēja maltīti, viņš atcerējās Eilu. Jaunais vīrietis nebija pārliecināts, ka spēs izturēt kaut jel vienu dienu. Kā gan viņš varētu palikt līdz Vasaras sapulcei?

- Vislabākais laiks, lai sāktu garu ceļojumu, ir agrs pavasaris. Tā ir drošāk. Jondalar, tev vajadzētu nogaidīt.

- Es par to padomāšu, - Jondalars atbildēja, kaut ari viņam nebija nodoma palikt kaut brīdi ilgāk, nekā tas bija nepieciešams.

- Nu labi, tad dari ar' tā, - Taluts teica, pieceldamies kājās. - Nezija man piekodināja, lai tu brokastīs ieēd viņas gatavoto karsto zupu. Viņa tajā ielikusi pēdējās labās saknes.

Jondalars beidza saitēt Taluta zābakus, tad piecēlās kājās un devās pie tā pavarda, kur Mamuts beidza ēst zupu. Apsveicinājies ar veco vīru, viņš pasniedzās pēc vienas bļodiņas, kas atradās kaudzē kopā ar pārējām, un ielēja nedaudz zupas arī sev. Apsēdies blakus šamanim, Jondalars izvilka savu ēdamo nazi un uzdūra gaļas gabalu.

Izslaucījis savu bļodiņu, Mamuts to nolika zemē un pagriezās pret jaunāko vīrieti. - Pašam negribot, nācās noklausīties, ka tu plāno drīz doties prom.

- Jā, rīt vai parīt. Tiklīdz savākšu visu nepieciešamo, - Jondalars atbildēja.

- Tas nu gan ir ātri! - pareģis iesaucās.

- Zinu. Taluts jau sacīja, ka šis nav labākais laiks ceļošanai, bet man jau arī iepriekš nācies ceļot sliktos laikapstākļos.

- Ne jau to es gribēju sacīt. Tev jāpaliek līdz Pavasara festivālam, - viņš sacīja ar pilnīgu nopietnību.

- Zinu, ka tie ir lieli svētki, visi par to vien runā, bet man patiešām jādodas prom.

- Tagad tu nedrīksti doties prom. Tas nav droši.

- Kāpēc? Kāda gan nozīme pāris liekām dienām? Tad jau arī būs izkusis sniegs un noskrējuši palu ūdeņi. - Jaunais apmetnes viesis ne­spēja izprast vecā vīra uzstājību, lai viņš paliek uz festivālu, kas viņam neko īpašu nenozīmē.

- Jondalar, nešaubos, ka vari ceļot jebkuros laikapstākļos. Es nedo­māju par tevi, bet gan par Eilu.

- Par Eilu? - jaunais vīrietis pārvaicāja, pieri savilcis, un viņa kuņģis savilkās čokurā. - Nesaprotu.

- Esmu mācījis Eilai dažas mamuta gudrības un šā Pavasara festi­vāla laikā kopā ar viņu plānoju noturēt kādu īpašu ceremoniju. Mēs izmantosim to sakni, ko Eila atnesa sev līdzi no klana. Reiz viņa to jau lietoja… ar mogura ziņu. Ari man pašam ir pieredze ar dažiem burvju augiem, kas var aizvest cilvēku uz garu pasauli, bet nekad neesmu lietojis tieši šo sakni, un ari Eila nekad to nav lietojusi viena pati. Mēs abi izmēģināsim kaut ko jaunu. Šķiet, ka viņai ir… bažas, un… zināmas izmaiņas var viņu vēl vairāk satraukt. Ja tu tagad aiziesi, tad uz Eilu tas var atstāt neparedzamu iespaidu.

- Vai tu gribi sacīt, ka Eilai draud briesmas tajā ceremonijā ar sakni? - Jondalars jautāja baiļu pilnām acīm.

- Sazinoties ar garu pasauli, vienmēr pastāv zināms risks un bries­mas, - Mamuts turpināja skaidrot, - bet viņai ir nācies turp aizceļot ari vienai, un, ja tas notiks vēlreiz, bez palīdzības un vajadzīgās apmācības viņa var savu ceļu pazaudēt. Tieši tāpēc es tagad viņu mācu, bet Eilai būs nepieciešama palīdzība no tiem cilvēkiem, kam pret viņu ir jūtas, kas viņu mīl. Ir ļoti svarīgi, lai ari tu tur piedalītos.

- Kāpēc tieši es? - Jondalars nesaprata. - Mēs vairs… neesam kopā. Ir citi, kam ir jūtas pret viņu… kas mīl Eilu. Un citi, pret kuriem ari Eilai ir jūtas.

Vecais virs piecēlās kājās. - Jondalar, es nevaru tev to izskaidrot. Tā ir izjūta, mana intuīcija. Varu vienīgi pateikt: kad dzirdēju tevi runājam par došanos prom, mani pārņēma šausmīgas, tumšas nojautas. Nezinu īsti, ko tas nozīmē, bet es… tev ieteiktu… nē, teikšu vēl konkrētāk: Jon­dalar, neaizej! Ja tu Eilu mīli, tad apsoli man, ka līdz Pavasara festivālam neaiziesi, - Mamuts sacīja.

Piecēlies kājās, jaunais vīrietis paraudzījās vecajā, neizdibināmajā pareģa sejā. Šāda nepamatota lūguma izteikšana nemaz neizskatījās pēc Mamuta; bet kāpēc gan bija tik svarīgi, lai viņš šeit paliek? Ko Mamuts zināja tādu, ko pats Jondalars nezināja? Lai kas tas ari būtu, Mamuta bažas satrauca ari jauno Zelandoni vīru. Ja Eilai draud briesmas, viņš nedrīkst aiziet. - Es palikšu, - viņš apsolīja. - Apsolu, ka līdz Pavasara festivālam nekur prom nedošos.

Pagāja pāris dienu, līdz Eila atgriezās Raneka gultā, tas nebija tāpēc, ka tumšādainais vīrietis nebūtu agrāk viņu uz to mudinājis. Pirmajā reizē, kad vīrietis bija to atklāti prasījis, jaunajai sievietei bija grūti vi­ņam atteikt. Klana audzināšanas metodes viņas bērnībā bija atstājušas tik spēcīgu ietekmi, ka tagad, pasakot nē, viņai šķita, ka ir izdarījusi kaut ko šausmīgi nepareizu, un Eila gandrīz jau gaidīja, ka Raneks sa­dusmosies. Bet vīrietis to uztvēra ar sapratni un teica, ka saprotot to, ka Eilai esot nepieciešams laiks pārdomām.

Eila bija uzzinājusi, ka nākamajā rītā pēc viņas un tumšādainā kaula apstrādes meistara kopīgi pavadītās nakts Jondalars bija devies garā pa­staigā, un nojauta, ka tas varētu būt saistīts ar viņas palikšanu Raneka gultā. Vai tā Jondalars demonstrēja to, ka Eila nav viņam vienaldzīga? Bet, par spīti tam, tagad Zelandoni vīrietis vēl vairāk no viņas izvairijās. To viņš darīja vienmēr, kad vien bija iespējams, un sarunājās vienīgi tad, kad bija nepieciešams. Eila nolēma, ka droši vien kļūdījusies. Jondalars viņu vairs nemīlēja. Jaunā sieviete jutās nelaimīga, kad beidzot sāka ar šo domu aprast, bet centās to neizrādīt.

Turklāt Raneks visiem pilnīgi skaidri darīja zināmu, ka viņš Eilu mīl. Viņš turpināja uzstāt uz viņas klātbūtni savā gultā un savienošanos ar viņu oficiālā kopdzīvē - lai Eila kļūtu par viņa sievieti. Beidzot jaunā sieviete piekrita atkal iet uz viņa gultu, galvenokārt tas notika Raneka sapratnes dēļ, bet Eila atturējās dot solījumu pastāvīgām un ilgstošām attiecībām. Eila pavadīja pie viņa vairākas naktis, bet tad nolēma atkal uz kādu laiku no tuvības atturēties, šoreiz jau viņai atteikt bija daudz vieglāk. Eila juta, ka viss pārāk ātri virzās uz priekšu. Raneks jau Pa­vasara festivāla laikā gribēja paziņot par abu Solījumu veidot kopdzīvi, līdz tam bija atlikušas vēl tikai dažas dienas. Jaunajai sievietei bija nepieciešams laiks, lai par to padomātu. Viņai patika dalīties Baudas veltē ar Raneku; tumšādainais vīrietis bija iemīlējies un mācēja viņu apmierināt, un viņai viņš patika. Īstenībā Eilai pat ļoti patika Raneks, bet kaut kā tomēr pietrūka. Viņa to izjuta kā kaut ko neskaidru, nepil­nīgu. Lai arī pati vēlējās, kaut to spētu, Eila tomēr nevarēja viņu iemīlēt.

Kad Eila atradās Raneka gultā, Jondalars nespēja gulēt un jaunā vī­rieša spriedze jau kļuva redzama itin visiem. Nezija domāja, ka Lauvas apmetnes viesis zaudējis vēl vairāk svara, bet bija grūti to pateikt, jo viņš bija ģērbies Taluta vecajās drēbēs, kas uz viņa auguma karājās, un uzaudzējis nekoptu ziemas bārdu. Pat Danugs pamanīja, ka Jondalars izskatās izdēdējis un nomocījies, un uzskatīja, ka viņš zina īsto iemeslu šai nelaimei. Jaunais puisis vēlējās, kaut spētu Zelandoni vīram kaut kā palīdzēt; viņam ļoti patika gan Jondalars, gan Eila, bet šajā lietā palīdzēt nespēja neviens. Pat ne Vilks, kaut gan kucēns viņam sniedza lielāku mierinājumu, nekā viņš domāja. Kad vien Eila devās pie Raneka, jaunais vilks uzmeklēja Jondalaru. Tas lika jaunajam vīrietim nejusties vienam savās bēdās un atraidījumā. Viņš vēl vairāk laika pavadīja kopā ar zirgiem, dažkārt viņš pat pārlaida nakti kopā ar tiem, lai izbēgtu no mājas iekšienē notiekošās, viņam mokošās situācijas, bet, kad Eila devās pie zirgiem, tad allaž atrada iemeslu, lai tur neatrastos.

Dažās nākamajās dienās laiks kļuva siltāks un Jondalaram kļuva aiz­vien grūtāk no jaunās sievietes izvairīties. Par spīti slapjdraņķim un palu ūdeņiem, viņa arvien biežāk izjāja ar zirgiem, un, kaut arī, Eilai at­griežoties zirgu piebūvē, viņš centās aizlavīties prom, vairākkārt viņam iznāca nomurmināt atvainošanās vārdus un aiziet pēc tam, kad netīšām nācās viņu satikt. Ļoti bieži arī Vilks tika ņemts līdzi izjādē, šad un tad arī Ridags, bet, kad viņa gribēja būt brīva no visiem pienākumiem, tad atstāja kucēnu mājās, lai, puikam par prieku, viņš par to parūpētos. Vīnija un Skrējējs bija labi iepazinuši jauno vilku un viņa sabiedrībā jutās pavisam brīvi, šķita, ka arī Vilkam patika zirgu kompānija - vai nu kopā ar Eilu jājot Vīnijas mugurā, vai skrienot blakus un cenšoties neatpalikt. Tā bija laba kāju izlocīšana un attaisnojums, lai jaunā sie­viete tiktu ārā no velēnu mitekļa, kas pēc garās ziemas šķita tik šaurs un ierobežojošs, bet viņa tomēr nespēja aizbēgt no spēcīgajām jūtām, kas virmoja viņai apkārt un pašas dvēselē.

Jaunā sieviete ar savu balsi bija sākusi uzmundrināt un iedrošināt Skrējēju, sākusi viņu pieradināt pie svilpiena un signāla, kamēr pati atradās Vīnijas mugurā, bet, kad saprata, ka vajadzētu Skrējēju piera­dināt pie jātnieka nešanas uz muguras, tā iedomājās par Jondalaru un atturējās to darīt. Tas nebija tik daudz apzinīgs lēmums, cik nogaidoša taktika un nepārvarama nojausma, ka kaut kā un kaut kad viss tomēr nokārtosies tā, kā viņa reiz bija cerējusi, un ka Jondalars kādu dienu sāks Skrējēju mācīt un ar to izjāt.

Jauno Zelandoni vīrieti bija pārņēmušas tieši tādas pašas domas. Vienā no tām nejaušajām tikšanās reizēm Eila bija viņu mudinājusi izjāt ar Vīniju, uzstājot, ka pati esot pārāk aizņemta un zirgiem pēc garās ziemas vajadzīgs treniņš. Viņš jau bija aizmirsis, kāds milzīgs prieks ir jāt zirgam mugurā un sacensties ar vēju. Un, ieraudzījis Skrē­jēju rikšojam līdzās un pēc brīža aizskrienam mātei pa priekšu, viņš sapņoja, kaut varētu atrasties jaunā ērzeļa mugurā un jāt kopā ar Eilu un Vīniju. Lai gan viņš vispārējos vilcienos mācēja ķēvi vadīt, jaunais vīrietis sajuta, ka tā viņu vienkārši pacieš savā mugurā, un tādēļ allaž jutās neērti. Vīnija bija Eilas zirgs, un, kaut ari, skatoties uz brūno ēr­zeli, Jondalars izjuta pieķeršanos viņam, domās viņš tomēr ari Skrējēju uzskatīja par Eilas zirgu.

Laikam kļūstot arvien siltākam, jaunais'vīrietis jo biežāk domāja par došanos prom. Nolēmis paklausīt Taluta padomam, viņš palūdza Talijai izpildīt viņam doto solījumu un sagādāt pašu nepieciešamāko apģērbu un ceļošanas lietas. Kā jau vadonis bija minējis, Talija izjuta lielu at­vieglojumu, ka tik vienkārši atbrīvosies no sava pienākuma.

Jondalars sēja jostu ap savu jauno, tumši brūno tuniku, kad ēdiena gatavošanas teritorijā ienāca Taluts. Pavasara festivāls notiks parit. Ga­tavojoties lielajai dienai, visi ļaudis jau pielaikoja savus greznos tērpus un atpūtās pēc pirts un ašās ieniršanas aukstajā upē. Pirmoreiz, kopš atstājis mājas, Jondalars bija ticis pie bagātīga klāsta labi pašūta, skaisti izgreznota apģērba, kā arī mugursomām, teltīm un cita ceļošanas aprī­kojuma. Viņam allaž bija patikušas labas kvalitātes lietas, un Talijai tika izteikta liela pateicība. Sieviešu vadonei jau visu laiku bija bijušas tādas aizdomas un tagad tās tikai apstiprinājās - lai kas ari būtu Zelandoni cilts, Jondalars nāca no ļaudīm, kas ieņēma augstu stāvokli.

-Jondalar, izskatās, ka šīs drēbes būtu šūtas tieši tavam augumam, - Taluts izteica komplimentu. - Krellīšu izšuvums uz pleciem atrodas īstajā vietā.

-Jā, apģērbs patiešām der kā uzliets, un Talija pret mani bija vairāk nekā dāsna. Paldies par šo ieteikumu!

- Priecājos, ka izlēmi tūdaļ pat nedoties prom. Tev patiks Vasaras sapulce…

- Nu… ē… es ne… Mamuts… - Jondalars meklēja īstos vārdus, lai paskaidrotu, kāpēc uzreiz nebija devies prom, kā bija plānojis.

- …un es parūpēšos, lai tevi uzaicina uz pirmajām medībām, - Ta­luts turpināja, pieņēmis, ka jaunais Zelandoni vīrietis palicis tāpēc, ka ievērojis vadoņa padomu un ielūgumu.

- Jondalar? - Dīgija viņu uzrunāja, nedaudz šokēta. - No mugurpu­ses es domāju, ka esi Darnevs! - Ar smaidu sejā jaunā sieviete apgāja viņam apkārt un nopētīja no galvas līdz kājām. Viņai redzētais patika. - Tu esi noskuvies, - viņa piebilda.

- Ir klāt pavasaris. Nolēmu, ka ir pienācis laiks atbrīvoties no bārdas, - viņš atbildēja, ari viņai uzsmaidīdams; vīrieša acis izteica to, ka Dīgija ir pievilcīga sieviete.

Jauno sievieti piesaistīja dzidri zilo acu skatiens un neatvairāmā pie­vilcība, tad iesmējusies viņa nodomāja, ka ir jau pēdējais laiks, lai šis izskatīgais vīrietis būtu sakopies un ieģērbies pieklājīgās drēbēs. Ar spuraino un nekopto bārdu un Taluta novalkātajās drēbēs Jondalars bija izskatījies tik nevīžīgs, ka viņa bija aizmirsusi, cik viņš ir izskatīgs vīrietis.

- Tev šīs drēbes piestāv, Jondalar. Lai tev tās patīkami valkāt! Pa­gaidi, līdz redzēsi, kas notiks, kad nokļūsi Vasaras sapulcē! Svešiniekam vienmēr tiek pievērsta liela uzmanība, un man šķiet, ka Mamutu cilts sievietes parūpēsies, lai tu tiktu patiešām godam uzņemts, - Dīgija noteica ar zobgalīgu smīniņu.

- Bet… - Jondalars tomēr atteicās no domas pateikt, ka viņš ne­grasās palikt līdz Vasaras sapulcei. To viņš varēs skaidrot vēlāk, kad dosies prom.

Pēc tam kad pārējie bija aizgājuši, viņš pielaikoja vēl vienu apģērba kārtu, tā bija vairāk piemērota ceļošanai un ikdienas valkāšanai, tad devās laukā, lai vēlreiz pateiktos sieviešu vadonei un parādītu, cik labi viņam šīs drēbes der. Priekšnamā viņš satika Danugu, Ridagu un Vilku, kas tikko nāca iekšā. Danugs ar vienu roku nesa Ridagu, bet otrā turēja Vilku. Viņi bija ietinušies kažokādā, un mati viņiem vēl bija slapji. Pēc pirts viņi bija devušies uz upi nopeldēties, un Danugs bija nesis puiku atpakaļ uz rokām. Tagad viņš tos abus nolika zemē.

- Jondalar, tu labi izskaties, - Ridags rādīja ar zīmēm. - Vai esi sa­gatavojies Pavasara festivālam?

- Jā. Un tu? - jaunais vīrietis arī rādīja ar zīmēm.

- Arī man ir jaunas drēbes. Nezija man tās uzšuva tieši Pavasara festivālam par godu, - Ridags smaidīdams atbildēja.

- Arī Vasaras sapulcei, - Danugs piebilda. - Viņa uzšuva jaunas drē­bes arī man, Latijai un Ragijai.

Jondalars pamanīja, ka Ridaga smaids pazūd, kad Danugs ierunājās par Vasaras sapulci. Šķita, ka puika tik ļoti nemaz negaida Vasaras sa­pulci kā pārējie ļaudis.

Kad Jondalars atgrūda smago priekškaru un izgāja laukā, Danugs, negribēdams, lai viņa vārdus dzird, iečukstēja Ridagam ausī: - Vai mums vajadzētu viņam pateikt, ka Eila atrodas tieši pie ieejas? Ikreiz, kad Jondalars viņu ierauga, tā bēg projām.

- Nē, viņš grib viņu redzēt. Viņa grib viņu redzēt. Taisa pareizos signālus, bet runā nepareizos vārdus, - Ridags ar zīmēm rādīja.

- Tev taisnība. Bet kā viņi var to neredzēt? Kā lai viņi viens otru saprot?

- Lai aizmirst par vārdiem un rāda zīmes, - Ridags deva padomu, smaidīdams nepavisam ne klanam ierastā smaidā, tad paņēma vilka kucēnu un ienesa to būdā.

Izgājis laukā, Jondalars atklāja to, ko jaunieši nebija viņam pateikuši. Eila stāvēja pie mītnes galvenās ieejas kopā ar abiem zirgiem. Viņa tik­ko bija nodevusi Vilku Ridaga aizbildniecībā un ar ilgām gaidīja, kad varēs ar abiem zirgiem doties garā, grūtā izjādē, lai atbrīvotos no sprie­dzes, ko izjuta. Raneks vēl pirms Pavasara festivāla gribēja saņemt viņas piekrišanu, bet jaunā sieviete nespēja izlemt, ko atbildēt. Viņa cerēja, ka izjāde palīdzēs noskaidrot domas. Ieraudzījusi Jondalaru, Eilas pirmā doma bija viņam piedāvāt izjāt ar Vīniju, kā jau viņa iepriekš bija to darījusi. Jātniece zināja, ka Zelandoni vīrs mīl Vīniju, un cerēja, ka viņa mīlestība uz zirgiem varētu viņus satuvināt. Bet viņa pati arī gribēja jāt. Jaunā sieviete bija pēc tā ilgojusies un šķita jau sagatavojusies jāt prom.

Paskatoties uz Jondalaru vēlreiz, viņai aizrāvās elpa. Viņš bija noskrā- pējis bārdu ar vienu no saviem asajiem krama nažiem un tagad izskatī­jās tieši tāpat kā toreiz, pagājušajā vasarā, kad abi kopā bija dzīvojuši ielejā; vīrieša izskats lika Eilai nosarkt, un viņas sirds sāka sisties ātrāk. Vīrietis, pats to neapzinoties, reaģēja uz viņas fiziskajiem signāliem; viņa magnētiskais acu skatiens sagūstīja jauno sievieti savā varā.

- Tu esi atbrīvojies no bārdas, - Eila sacīja.

Pašai to neaptverot, viņa bija runājusi Zelandoni valodā. Pagāja kāds brīdis, līdz Jondalars saprata, kas bija mainījies, un pēc tam nespējā atturēties nepasmaidījis. Jau labu laiku viņš nebija dzirdējis savu dzimto valodu. Smaids Eilu iedrošināja, un viņai prātā ienāca kāda doma.

- Grasījos izjāt ar Vīniju, un kādam ir jāsāk pieradināt arī Skrējēju pie jātnieka. Vai nevēlies doties mums līdzi un mēģināt iejāt Skrējēju? Šodien tam ir piemērota diena. Sniegs jau gandrīz ir nokusis, sāk pa­rādīties jauni zāles asni, un zeme vairs nav tik cieta, ja nu gadījumā kādam gadās nokrist, - izteikusi savu sakāmo, jaunā sieviete aizsteidzās pa priekšu, pirms vēl kaut kas nav noticis un Jondalars atkal neizmainās un neattālinās no viņas.

- Ē… es nezinu, - vīrietis nespēja izlemt. - Biju domājis, ka vispirms pati vēlēsies viņu iejāt.

- Skrējējs ir pieradis pie tevis, Jondalar, un nav svarīgi, kurš viņu pirmais iejāj, būs labāk, ja to darīs divi cilvēki kopā - viens to mierinās un apvaldīs, kamēr otrs kāps tam mugurā.

- Šķiet, ka tev taisnība, - viņš atzina, saraucis pieri. Jondalars vēl joprojām bija neziņā, vai viņam vajadzētu doties stepē kopā ar Eilu, bet nezināja, kā lai atsaka, turklāt viņš nudien vēlējās izjāt ar Skrējēju. - Ja jau tu patiešām vēlies, lai jāju tev līdzi, domāju, ka varēšu to izdarīt.

- Aiziešu pēc pavadas un vadīklas, ko tu viņam izgatavoji, - Eila teica un aizsteidzās uz zirgu piebūvi, pirms vēl vīrietis nebija pārdomājis. - Sāc vest zirgus augšā pa nogāzi.

Jondalars sāka šaubīties, vai tiešām viņš dara pareizi, bet Eila jau bija prom, pirms viņš paspēja izlemt citādi. Pasaucis zirgus, viņš sāka kāpt augšup uz plašo, līdzeno stepi. Jaunā sieviete viņus panāca, kad viņi jau gandrīz bija uzkāpuši pašā augšā. Viņa bija paņēmusi mugursomu, ūdens somu, kā arī pavadu un vadīklu. Kad viņi bija sasnieguši stepi, Eila veda savu ķēvi uz pakalniņu, kuru jau bija izmantojusi iepriekš, kad atļāva kādam no Lauvas apmetnes iemītniekiem izjāt ar Vīniju, it īpaši pašiem jaunākajiem. Ar trenētu lēcienu jātniece uzlēca gaiši brūnās ķēves mugurā.

- Kāp augšā, Jondalar! Jāsim divatā.

-Jāsim divatā? - viņš jautāja, izjuzdams paniku. Viņš nebija domājis jāt ar Eilu divatā uz viena zirga un bija gatavs bēgt prom.

- Tikai tik ilgi, līdz atradīsim kādu jauku vietiņu, kur ir līdzens lauks. Šeit mēs vēl nevaram sākt Skrējēja iejāšanu. Ērzelis var ieskriet gravā vai mesties lejā pa nogāzi, - viņa paskaidroja.

Jondalars jutās kā sprostā. Kā gan viņš var sacīt, ka nejās ar Eilu divatā mazu gabaliņu? Piegājis pie uzkalniņa, viņš uzmanīgi apsēdās jāteniski ķēvei mugurā, cenzdamies turēties pa gabalu un nepieskarties jaunajai sievietei. Tiklīdz vīrietis bija uzkāpis ķēvei mugurā, Eila deva signālu Vīnijai skriet pilnos auļos.

Saskarsme bija neizbēgama. Lai kā viņš arī centās, vīrietis nespēja uz auļojoša zirga muguras nenoslīdēt cieši klāt Eilai. Cauri abu drēbēm Jondalars sajuta jaunās sievietes ķermeņa siltumu, sasmaržoja vieglo, patīkamo kaltēto ziedu aromātu, ko viņa lietoja mazgājoties, tas bija sajaucies ar tik pazīstamo sievietes smaržu. Ar katru zirga sperto soli viņš sajuta cieši klāt piespiestās jaunās sievietes kājas, gūžas un mu­guru un to, kā viņa loceklis piebriest. Jondalaram griezās galva, un viņš cīnījās ar sevi, lai nenoskūpstītu Eilas kaklu un neapskautu pilnīgās, tvirtās krūtis.

Kāpēc viņš tam piekrita? Kāpēc neatteica viņai? Kāda gan tam no­zīme, ja viņš kādu reizīti izjās ar Skrējēju? Viņi vairs nekad kopā nejās. Viņš bija dzirdējis ļaudis runājam, ka Eila un Raneks Pavasara festivāla laikā paziņos savu Solījumu; pēc tam viņš dosies prom un uzsāks garo ceļojumu mājup.

Eila deva signālu Vīnijai apstāties. - Kā tu domā, Jondalar? Priekšā mums atrodas labs un līdzens lauks.

- Jā, izskatās tā nekas, - viņš ātri atbildēja un, pārceldams kāju, nolēca zemē.

Arī Eila pārmeta kāju zirga mugurai un noslīdēja lejā pa otru pusi. Jaunā sieviete ātri elpoja, viņas seja bija piesarkusi un acis - mirdzēja. Viņa bija dziļi ieelpojusi vīrieša aromātu, kas saplūda kopā ar ķermeņa siltumu, un notrīcējusi, kad sajuta cieto, karsto locekli piespiežamies savai mugurai. Eila pie sevis nodomāja: "Es izjūtu viņa vajadzību. Kāpēc gan viņš tik ļoti steidzas tikt ātrāk prom no manis? Kāpēc viņš mani negrib? Kāpēc viņš mani vairs nemīl?"

Stāvēdami katrs savā zirga pusē, abi jaunieši centās nomierināties. Eila uzsvilpa Skrējējam, šis svilpiens atšķīrās no tā, ar kuru viņa sauca Vīniju. Viņa paglāstīja, pakasīja zirgu, parunājās ar to un bija gatava atkal stāties pretim Jondalaram.

- Vai apliksi viņam vadīklu ap galvu? - viņa jautāja, pievezdama jauno ērzeli pie lielas kaulu kaudzes, kuru bija pamanījusi.

- Nezinu. Ko tu darīsi? - viņš pajautāja. Arī Jondalars bija atguvis paškontroli un jau sajūsmināti sāka gaidīt izjādi ar jauno ērzeli.

- Es nekad neesmu neko izmantojusi, lai vadītu Vīniju, izņemot savas kustības, bet Skrējējs ir pieradis, ka viņu vada ar virvju palīdzību. Tāpēc tās izmantošu, - viņa sacija.

Pa abiem viņi aplika Skrējējam pavadu. Sajuzdams kaut ko sev ap kaklu, ērzelis bija draiskāks nekā parasti, tāpēc abi jaunieši viņu glās­tīja un mierināja. Sakrāvuši pāris mamutu kaulu, lai Jondalaram būtu, uz kā pakāpties, lai tiktu Skrējējam mugurā, viņi pieveda jauno zirgu pie kaulu kaudzes. Pēc Eilas ieteikuma jaunais vīrietis paberzēja ērzeļa kaklu, muguru, kājas un tad pārliecās tam pāri; kasīdams un glāstīdams jauno zirdziņu, viņš lika tam pie sevis pierast.

- Kad pirmoreiz uzkāp tam mugurā, turies ap kaklu. Skrējējs var saslieties pakaļkājās un censties tevi nopurināt nost no muguras, - Eila deva pēdējos norādījumus. - Bet viņš jau ir pieradis pie smagumu neša­nas uz muguras, jo darīja to, kad atgriezāmies no ielejas, tāpēc viņam nevajadzētu būt lielām problēmām pierast pie tevis. Turi pavadu, lai tā nenokrīt zemē, un vadi viņu, bet es vienkārši ļautu ērzelim skriet, lai auļo, kur grib, līdz piekūst. Mēs ar Vīniju jums sekosim. Vai esi gatavs?

- Šķiet, ka esmu, - Jondalars atbildēja, nervozi pasmaidīdams.

Uzkāpis uz lielajiem mamutu kauliem, jaunais vīrietis, sarunādamies

ar Skrējēju, pārliecās pāri spalvainajam, spēcīgajam dzīvniekam, bet Eila pieturēja zirga galvu. Tad, pārmetis kāju pāri zirga mugurai, viņš apsēdās un apķērās ērzelim ap kaklu. Sajutis sev mugurā svaru, Skrējējs atglauda ausis. Eila to palaida vaļā. Vienreiz sasliedamies pakaļkājās un izliecis muguru, Skrējējs centās atbrīvoties no jātnieka, bet Jonda­lars turējās cieši. Tad, attaisnodams savu vārdu, jaunais zirgs metās uz priekšu straujos auļos un aizskrēja prom pa stepi.

Jaunais vīrietis samiedza acis aukstajā vējā un sajuta neizsakāmi īstu prieku. Viņš vēroja, kā zeme zem zirga kājām izplūst neskaidrās kontūrās, un nespēja noticēt tam, ka patiešām jāj Skrējējam mugurā un izjūtas ir tieši tik aizraujošas, kā bija tās iepriekš iztēlojies. Aizvēris acis, viņš sajuta zem sevis sasprindzinātos zirga muskuļus, un jauno

Zelandoni vīrieti pārņēma maģisks izbrīns, it kā pirmoreiz mūžā viņš dalītos ar Lielo Zemes Māti radīšanas brīnumā.

Jondalars sajuta, ka jaunais ērzelis sāk pagurt, un, izdzirdējis cita zirga kāju dipoņu, atvēra acis un ieraudzīja sev blakus jājam Eilu Vī­nijai mugurā. Viņa sejā staroja smaids, prieka un brīnuma izteiksme, un smaids, ar kādu jaunā sieviete viņam atbildēja, lika viņa sirdij sis­ties vēl ātrāk. Uz brīdi viss pārējais izgaisa un likās nenozīmīgs. Visa Jondalara pasaule tagad sastāvēja no neaizmirstamās izjādes straujā Skrējēja mugurā un sāpīgi skaistā smaida, kas rotājās sejā sievietei, kuru viņš mīlēja.

Jaunais ērzelis pamazām samazināja tempu un apstājās. Jondalars nolēca zemē. Skrējējs stāvēja noliektu galvu, gandrīz vai ar degunu bakstīdams zemi, kājas iepletis un smagi elpodams. Zirga sāni cilājās. Arī Vīnija apstājās, un Eila nolēca zemē. Izņēmusi no mugursomas mīks­tas ādas gabaliņus, viņa tos pasniedza Jondalaram, lai tas norīvētu sasvīdušo dzīvnieku, un pati darīja to pašu ar Vīniju. Abi nogurušie zirgi nostājās cieši blakus, spiezdamies viens pie otra, lai meklētu mie­rinājumu.

- Eila, kamēr vien dzīvošu, nekad šo izjādi neaizmirsīšu, - Jondalars sacīja.

Viņš jau sen nebija juties tik atbrīvots, un jaunā sieviete priecājās par vīrieša sajūsmu. Viņi skatījās viens otrā, smaidīja un smējās, dalīdamies šī brīža brīnumā. Nemaz nedomājot, Eila pastiepās uz pirkstgaliem un viņu noskūpstīja, Jondalars sāka atsaukties viņas skūpstam, tad pēkšņi atcerējās Raneku. Viņš sastinga un noņēma jaunās sievietes rokas, kas bija apķērušās viņam ap kaklu.

- Eila, nespēlējies ar mani, - atgrūzdams sievieti, viņš aizsmakušā, saspringtā balsī sacīja.

- Spēlēties ar tevi? - viņa jautāja, un jaunās sievietes acīs parādījās sāpīga izteiksme.

Aizvēris acis, Jondalars sakoda zobus, no spriedzes trīcēdams, lai at­gūtu savaldīšanos. Tad pēkšņi, it kā ledus aizsprosts būtu sagruvis, viņš vairs nespēja izturēt. Sagrābis jauno sievietei, viņš to kaislīgi skūpstīja; tas bija izmisuma pilns skūpsts, līdz mute kļuva jēla. Nākamajā mirkli Eila jau bija noguldīta zemē, vīrieša rokas meklējās zem viņas tunikas, plēšot vaļā aukliņas.

Viņa centās palīdzēt, atsiet tās viņa vietā, bet vīrietis nespēja to sa­gaidīt. Ar abām rokām viņš nepacietīgi pie jostas sagrāba Eilas mīkstās ādas bikses un ar aizturētu kaisli, kuru vairs ilgāk nespēja apvaldīt, pārplēsa tās. Jaunā sieviete dzirdēja, kā bikses pa vīlēm saplīst. Viņš piņķerējās ar savu bikšu priekšas attaisišanu un pēc brīža jau atradās Eilai virsū, ar mežonīgu apsēstību viņa cietais un pulsējošais loceklis meklēja ieeju sievietes dzīlēs.

Eila saliecās, lai viņam palīdzētu, juzdama, ka viņas pašas kaisle kļūst arvien lielāka, kad saprata, ko viņš tik izmisīgi vēlas. Bet kas gan viņā izraisīja tik neprātīgu apsēstību? Kas radīja šo dedzīgo vēlmi? Vai tad Jondalars neredzēja, ka Eila ir gatava viņu pieņemt? Viņa jau visu ziemu bija tam gatava. Nekad nav bijušas tādas reizes, kad viņa nebūtu gatava Jondalaram. It kā viņas ķermenis jau no bērnības būtu sagatavots, lai atsauktos viņa vajadzībai un signālam, viņam bija tikai jāgrib Eila, lai arī viņa mīļotajam vīrietim atdotos. Tas bija viss, ko viņa tik ilgi bija gaidījusi. Jaunās sievietes acīs iemirdzējās kaisles un mīlestības asaras; viņa tik ilgi bija gaidījusi, kad Jondalars viņu atkal gribēs.

Ar tādu pašu neizpaustu kaisli kā Jondalaram Eila viņam atvērās, piedāvādama sevi, un sniedza viņam to, ko vīrietis vēlējās. Viņa izbau­dīja patīkamas trīsas, kad lielais, cietais loceklis iegrima viņas dzīlēs, tās pilnībā piepildīdams. Viņš atvilka to atpakaļ, un jaunā sieviete alka, lai tas atgriežas un atkal viņu piepilda. Viņi abi vienā ritmā sniedzās viens otram pretim, Eila tiecās pretim siltajam loceklim un sajuta, kā dziļi viņas iekšienē aug kņudošas izjūtas. Izliekusi muguru, lai šo brīdi izbaudītu, viņa virzīja pretim Jondalaram savu baudas centru.

Ar neticamu prieku par Eilu jaunais vīrietis izkliedza savas izjūtas. Jau no pašas pirmās mīlēšanās reizes viņš bija juties tieši tā. Viņi tik lieliski saderēja kopā - kā roka ar cimdu, sievietes dzīles pilnībā atbilda vīrieša locekļa izmēram, it kā viņa būtu radīta tieši viņam un viņš viņai. Ak Māt! Ak Doni! Kā viņam bija Eilas pietrūcis! Cik ļoti viņš bija viņu gribējis! Cik ļoti viņš Eilu mīlēja! Ieniris sievietes dzīlēs, viņš sajuta, kā tās ieskauj viņa locekli ar siltiem un mitriem apskāvieniem, ierauj viņu sevī, alkst pēc viņa, līdz loceklis visā garumā iegāja viņā iekšā.

Jondalaru pārņēma dziļas baudas izjūtas, tās nāca viļņiem un pieskaņo­jās viņa kustībām. Eilai sniedzoties pretim, viņš ienira viņas dzīlēs atkal un atkal; sieviete bija pēc viņa izslāpusi un izjuta sāpīgas alkas. Ar me­žonīgu jūtu uzplūdu, bez jebkādām aizturēm, viņš, kāpinādams tempu, iegāja viņā un iznāca ārā; Eila katru reizi sniedzās pretim un izjuta, ka pašas sasprindzinājums aug kopā ar Jondalara spriedzi, līdz kulminācija, baudas virsotne, un pēdējais kaisles vilnis pārvēlās abiem pāri.

Jondalars atpūtās uz Eilas auguma, viņi atradās atklātās stepes pašā vidū, kurā modās jauna dzīvība. Tad pēkšņi, piespiedis mīļoto sievieti cieši sev klāt un paslēpis galvu pie viņas kakla, Jondalars izkliedza viņas vārdu: - Eila, ak, mana Eila, mana Eila!

Noskūpstījis jaunās sievietes kaklu un muti, viņš skūpstīja ari viņas aizvērtās acis. Tad, tikpat pēkšņi, kā bija sācis, apstājās. Pacēlies augšup, viņš skatījās uz sievieti.

- Tu raudi! Esmu tev nodarījis pāri! Ak Lielo Māt! Ko gan esmu tev nodarījis! - viņš iesaucās. Pielēcis kājās, viņš skatījās uz Eilu, kas ar saplēstām drēbēm gulēja uz kailās zemes. - Doni! Ak Doni! Ko gan es esmu izdarījis? Esmu viņu paņēmis ar varu! Kā gan es varēju tā rīko­ties? Kā gan es varēju to nodarīt viņai, kas jau pašā sākumā bija šīs sāpes izjutusi! Tagad arī es esmu to viņai nodarījis. Ak Doni! Ak Māt! Kā gan tu pieļāvi, ka es kaut ko tādu nodaru?

- Nē, Jondalar! - Eila atbildēja, pieceldamās sēdus. - Viss ir kārtībā. Tu man nenodarīji pāri.

Bet vīrietis viņu nedzirdēja. Pagriezis muguru, viņš nespēja uz Eilu skatīties un aizklāja seju. Viņš nespēja pagriezties atpakaļ. Mocīdamies sirdsapziņas pārmetumos, dusmīgs pats uz sevi un kauna pilns, Jonda­lars devās prom. Ja viņš vairs nevarēja uzticēties pats sev, lai nenodarītu Eilai pāri, viņam bija jāturas no šīs sievietes pa gabalu un jāparūpējas, lai arī viņa nenāk viņam tuvumā. Pie sevis viņš nodomāja: "Eilai ir taisnība, ka viņa izvēlējās Raneku. Neesmu viņu pelnījis." Zelandoni vīrietis dzirdēja, kā Eila pieceļas kājās un dodas pie zirgiem. Tad juta, ka viņa pienāk klāt un uzliek plaukstu uz viņa rokas.

- Jondalar, tu ne…

Viņš apmetās apkārt. - Nenāc man klāt! - viņš ierūcās, juzdams pret sevi milzīgas dusmas un mocīdamies vainas apziņā.

Eila atkāpās. Ko tad viņa šoreiz bija izdarījusi? - Jondalar…? - viņa vēlreiz mēģināja vīrieti uzrunāt, pasperdama soli tuvāk.

- Nenāc man klāt! Vai tu nedzirdēji, ko teicu? Ja nāksi man tuvāk, es varu zaudēt savaldīšanos un vēlreiz tevi paņemt ar varu! - Tas iz­klausījās pēc drauda.

-Jondalar, tu mani nepaņēmi ar varu, - Eila ierunājās, kad viņš pa­griezās un gāja prom. - Tu nevari mani paņemt ar varu. Jo nav bijušas tādas reizes, kad es nebūtu gatava tev atdoties…

Bet vīrieša domas bija apmaldījušās sirdsapziņas pārmetumos un sevis šaustīšanā, tāpēc viņš Eilas teikto nedzirdēja.

Viņš turpināja iet atpakaļ uz Lauvas apmetni. Kādu laiku jaunā sie­viete vēroja, kā viņš aiziet, cenzdamās tikt skaidrībā ar savu apmul­sumu. Tad devās atpakaļ pie zirgiem. Paņēmusi rokās Skrējēja pavadu un pieturēdamās pie Vīnijas stingrajām krēpēm, Eila uzkāpa ķēvei mugurā un ātri vien panāca Jondalaru.

- Tu taču netaisies visu ceļu atpakaļ iet kājām, ko? - viņa vaicāja.

Sākumā vīrietis neko neatbildēja, pat nepagriezās, lai uz viņu pa­skatītos. Ja viņa domāja, ka viņš atkal grasās jāt divatā ar viņu ķēves mugurā… viņš pie sevis domāja, kad Eila apstājās blakus. Ar acs kaktiņu Jondalars redzēja, ka viņa ved jauno ērzeli pavadā sev aiz muguras un beidzot pagriezās ar seju pret viņu.

Jondalars viņā paskatījās ar lielu maigumu un ilgām. Tagad viņa izskatījās vēl skaistāka un iekārojamāka, un viņš Eilu mīlēja vēl vairāk nekā iepriekš un bija pilnīgi pārliecināts, ka ir visu pagalam sabojājis. Eila sāpīgi ilgojās būt blakus Jondalaram, pateikt, cik viņš bija brīniš­ķīgs, cik piepildīta un gandarīta viņa jūtas, cik ļoti viņu mīl. Bet viņš bija bijis tik dusmīgs, tāpēc jaunā sieviete nezināja, ko teikt.

Skatīdamies viens otrā, viņi izjuta alkas un pievilkšanas spēku, bet pārpratumu labirintos un iesīkstējušās dažādu kultūru pretrunās abu klusais sauciens pēc mīlas palika nedzirdams.

=27 =

- Man šķiet: tev vajadzētu jāt atpakaļ uz Skrējēja, - Eila ierosināja. - Ar kājām ir liels gabals, ko iet.

Garš ceļš, viņš nodomāja. Cik lielu gabalu viņš nogāja no savām mā­jām? Bet pamājis jaunais vīrietis sekoja Eilai pie kāda akmens strautiņa malā. Skrējējs nebija pieradis pie jātnieka savā mugurā. Kāpjot ērzelim mugurā, Jondalars joprojām izturējās piesardzīgi. Zirgs atglauda ausis un, paspēris pāris draisku soļu, saslējās pakaļkājās, bet ātri vien no­mierinājās un sekoja savai mātei pa pēdām, kā jau daudzreiz agrāk bija to darījis.

Atpakaļceļā jaunieši nesarunājās un, piejājuši pie mītnes, noprie­cājās, ka vairums ļaužu atradās iekšpusē vai ari kādu gabalu tālāk. Neviens no abiem nebija tādā noskaņojumā, lai risinātu ikdienišķas sarunas. Tiklīdz viņi apstājās, Jondalars nokāpa no zirga un devās uz centrālo būdas ieeju. Viņš pagriezās atpakaļ tieši tajā brīdī, kad Eila gāja iekšā zirgu piebūvē, sajuzdams, ka viņam kaut kas jāsaka.

- Ē… Eila?

Jaunā sieviete apstājās un pacēla acis.

- Vai zini, es runāju nopietni. Nekad mūžā šo pēcpusdienu neaiz­mirsīšu. Ar to es biju domājis izjādi. Paldies tev!

- Nesaki paldies man, Jondalar, bet gan Skrējējam.

- Nūjā. Skrējējs jau to nedarīja viens.

- Nē, tu to paveici kopā ar viņu.

Viņš jau gribēja teikt vēl ko, bet tad pārdomāja; saraucis pieri un nodūris acis, Jondalars iegāja būdā pa centrālo arku.

Eila kādu bridi skatījās uz to vietu, kur bija stāvējis jaunais Zelan­doni vīrietis, aizvēra acis un cīnījās, lai apspiestu elsas, kas draudēja pārvērsties asaru plūdos. Atguvusi savaldīšanos, ari viņa iegāja iekšā. Kaut arī zirgi pa ceļam bija dzēruši upes ūdeni, viņa tiem ielēja vēl ūdeni lielajos dzeramajos traukos, tad izņēma mīkstās ādas gabaliņus un vēlreiz nosukāja Vīniju. Drīz vien jau abas sievietes rokas bija ap­ķērušās ķēvītei ap kaklu, un, piekļāvusies klāt vecajai draudzenei, viņa piespieda pieri pie Vīnijas spalvainā kakla - tā bija vienīgā draudzene, kas viņai bija bijusi, dzīvojot ielejā. Drīz arī Skrējējs piespiedās jauna­jai sievietei klāt, un Eila atradās starp abiem zirgiem, bet pazīstamais spiediens bija tik nomierinošs.

Mamuts bija redzējis, ka Jondalars ienāk pa centrālo ieeju, un dzir­dēja, ka Eila ar zirgiem atrodas piebūvē. Viņam bija skaidra nojauta, ka kaut kas ir nogājis greizi. Ieraudzījis savu skolnieci ienākam Mamuta pavarda teritorijā, viņas papluinītais izskats lika pareģim domāt, vai tik viņa nav kaut kur iekritusi un sevi savainojusi, bet bija redzams vēl kas vairāk. Eilu kaut kas uztrauca. No savas gultas ēnainā stūra Mamuts viņu vēroja. Viņa pārģērbās, un vecais vīrs redzēja, ka sievietes drēbes ir saplēstas. Kaut kas bija noticis. Ieskrēja Vilks, tam pa pēdām sekoja Ridags un Danugs, kas lepni nesa zivju tīklu, kurā atradās pāris zivju. Eila pasmaidīja un uzteica zvejniekus, bet, tiklīdz abi aizsteidzās uz Lauvas pavardu, lai parādītu savu lomu un izpelnītos vēl pāris kompli­mentu, jaunā sieviete pacēla rokās vilcēnu, piespieda cieši sev klāt un aijāja to uz priekšu un atpakaļ. Vecais vīrs sāka uztraukties. Piecēlies kājās, viņš piegāja pie Eilas gultas.

- Gribētos vēlreiz iziet cauri klana saknes rituālam, - Mamuts ieru­nājās. - Tikai lai pārliecinātos, ka mēs visu darām pareizi.

- Ko? - Eila pārjautāja un pievērsa skatienu Mamutam. - Ā… ja tu tā vēlies, Mamut. - Viņa ielika Vilku grozā, bet tas nekavējoties izlēca atkal laukā un devās uz Lauvas pavardu pie Ridaga. Kucēnam ne prātā nenāca tagad atpūsties.

Eila acīmredzot bija dziļi iegrimusi kādās domās, kas viņu satrauca. Izskatījās, ka viņa bija raudājusi vai arī grasījās to darīt. - Tu stāstīji, - vecais vīrs iesāka, cenzdamies viņu iesaistīt sarunā un varbūt tādējādi noņemt smago slogu, - ka Iza tev pateikusi, kā dzēriens jāpagatavo. -Jā-

- Un viņa tev ari izstāstīja, kā jāsagatavojas pašai. Vai tev ir viss nepieciešamais?

- Man ir nepieciešams attīrīties. Man nav gluži visas vajadzīgās lie­tas, jo tagad nav īstais gadalaiks, bet to vietā varu izmantot citus līdzek­ļus, lai sevi attīrītu.

- Vai tavs mogurs, tavs Krebs, kontrolēja tavu sagatavošanās ritu­ālu?

Eila kādu bridi svārstījās un tad sacīja: - Jā.

- Viņš droši vien bija ļoti varens mogurs.

- Kreba totēms bija Alu Lācis. Totēms viņu izvēlējās un piešķīra spēku.

- Vai tajā rituālā ar sakni iesaistās ari citi cilvēki?

Eila nodūra galvu un pamāja.

Mamuts saprata, ka bija kaut kas tāds, ko viņa nebija izstāstījusi; interesanti - vai tas bija kas svarīgs? - Vai ari citi piedalījās šī rituāla uzraudzīšanā?

- Nē. Krebs bija pats varenākais no visiem. Es to zinu, jo pati esmu to izjutusi.

- Eila, kā tu to izjuti? To tu man nekad neesi stāstījusi. Man šķita, ka klana sievietēm bija aizliegts piedalīties nopietnākajos rituālos.

Viņa atkal nodūra acis. - Tā tas ir, - Mamuta skolniece nomurmi­nāja.

Viedais virs pacēla viņas zodu. - Eila, varbūt tev vajadzētu man par to pastāstīt?

Viņa pamāja. - Iza nekad man nav rādījusi, kā tas jāpagatavo, viņa sacīja, ka sakne ir pārāk vērtīga, lai to izniekotu mācībām, bet viņa centās man ļoti sīki aprakstīt, kā tas jādara. Kad nonācām klanu Sa­pulcē, moguri nevēlējās, ka es viņiem gatavoju dzērienu. Viņi sacīja, ka es nepiederot pie klana. Varbūt viņiem bija taisnība, - Eila piebilda, atkal nodurdama galvu. - Bet cita neviena nebija.

Mamuts brīnījās - vai viņa lūdzas sapratni?

- Man likās, ka esmu to pagatavojusi par stipru vai pārāk daudz. Viņi to visu neizdzēra. Vēlāk, pēc velnābola dziras baudīšanas un sieviešu dejas, es to atradu. Biju apreibusi, vienīgais, par ko spēju domāt, bija Izas vārdi, ka dzēriens ir pārāk vērtīgs, lai to izniekotu. Tā nu es to izdzēru. Neatceros, kas notika pēc tam, un tomēr nekad to neaizmirsīšu. Kaut kā man izdevās atrast Krebu un pārējos mogurus, un viņš mani aizveda pie pašiem atmiņu pirmsākumiem. Atceros, kā ieelpoju silto jūras ūdeni, ieslīdot mālainā zemē… klans un Citi, mēs visi nākam no viena pirmsākuma, vai tu to zināji?

- Neesmu par to pārsteigts, - Mamuts atbildēja, domādams, cik daudz viņš pats būtu gatavs atdot, lai tikai izbaudītu šādu pieredzi.

- Bet es biju arī nobijusies, īpaši jau pirms tam, kad Krebs mani atrada un vadīja prom. Un… kopš tā laika es… vairs neesmu tā pati. Dažkārt sapņi mani pārbiedē. Man šķiet, ka viņš mani pārvērta.

Mamuts pamāja ar galvu. - Tas to visu izskaidro, - viņš sacīja. - Es tāpēc brīnos: kā tu visu māki darīt, ja neesi to mācījusies?

- Arī Krebs pēc tam mainījās. Ilgu laiku mūsu attiecības vairs nebija tādas kā agrāk. Kopā ar mani viņš bija ieraudzījis kaut ko tādu, ko ne­bija redzējis iepriekš. Es viņu sāpināju. Nezinu tikai - kā, bet es viņu sāpināju, - Eila atzinās, un jaunās sievietes acīs sariesās asaras.

Mamuts aplika viņai apkārt rokas, kamēr Eila klusām izraudājās uz vecā vira pleca. Pēc tam asaras draudēja pārvērsties īstos plūdos, jaunā sieviete elsoja un nespēja apvaldīt pēdējā laikā pārdzīvotās bēdas. Skum­jās atmiņas par Krebu izsauca asaras, kuras tik ilgi bija apspiestas, - tās bija bēdu, apmulsuma un atraidītas mīlestības asaras.

Jondalars visu vēroja no ēdienu gatavošanas pavarda puses. Viņš bija gribējis iet pie Eilas, kaut kā labot notikušo, un centās izdomāt, ko sacīt, kad Mamuts piegāja pie jaunās sievietes un sāka ar viņu sarunāties. Kad Zelandoni virs ieraudzīja Eilu raudam, viņš bija pārliecināts, ka viņa izstāstījusi šamanim par to, kas notika. Jaunā vīrieša seja no kauna piesarka. Viņš nespēja pārtraukt domāt par stepē notikušo atgadījumu; jo vairāk viņš par to domāja, jo ļaunāk kļuva.

Pēc tam viņš sev pārmeta: "Tu biji spējīgs vienīgi aizbēgt. Tu pat nemēģināji viņai palīdzēt, pat nemēģināji atvainoties un izstāstīt, cik pats jūties šausmīgi." Jondalars sevi ienīda un vēlējās doties prom; sakravāt savas mantas un doties prom; nekad vairs neredzēt ne Eilu, ne Mamutu, ne kādu citu, bet viņš bija Mamutam apsolījis, ka paliks līdz Pavasara festivāla beigām. Jaunais vīrietis turpināja risināt domu pavedienu: "Mamuts jau tagad droši vien domā, cik esmu nicināms. Vai solījuma neturēšana būtu vēl kas ļaunāks?" Bet Jondalaru šeit piesais­tīja kas vairāk nekā tikai dotais solījums. Mamuts bija sacījis, ka Eilai var draudēt briesmas, un, par spīti tam, cik ļoti viņš sevi ienīda un cik dedzīgi vēlējās bēgt projām, Jondalars nespēja pamest Eilu briesmās vienu pašu.

- Vai tagad jūties labāk? - Mamuts apjautājās, kad Eila piecēlās sēdus un izslaucīja acis.

- Jā, - viņa atbildēja.

- Un tu nesavainojies?

Eila par šo jautājumu bija pārsteigta. Kā viņš varēja to zināt? - Nē, nepavisam, bet Jondalars domā, ka ir nodarījis man pāri. Kaut es varētu viņu saprast! - Eila atzinās, un acīs atkal draudēja sariesties asaras. Tad viņa centās pasmaidīt. - Dzīvojot klanā, es tik daudz neraudāju. Manas asaras darīja klana ļaudis nemierīgus. Iza domāja, ka man ir slimas acis, jo tās ūdeņoja, kad biju bēdīga, un, kad raudāju, viņa allaž tās ārstēja ar speciālu zāļu uzlējumu. Toreiz es gribēju zināt, vai tikai man vienai ir ūdeņojošas acis, vai tādas ir arī visiem Citiem.

- Tagad tu to zini. - Mamuts pasmaidīja. - Asaras mums dotas, lai atvieglotu sāpes. Dzīve ne vienmēr ir viegla.

- Krebs mēdza sacīt, ka ne vienmēr ir viegli sadzīvot ar spēcīgu totēmu. Viņam bija taisnība. Alu Lauva sniedz spēcīgu aizsardzību, bet liek izturēt ari grūtas pārbaudes. Allaž esmu no viņiem mācījusies un jutusies pateicīga, bet tas nav viegli.

- Domāju, ka tas ir nepieciešams. Tev dzīvē piešķirts īpašs uzdevums, tu tam esi izvēlēta.

- Mamut, kāpēc tieši es? - Eila raudāja. - Negribu būt īpaša. Es gribu būt vienkārša sieviete un atrast savu vīrieti, dzemdēt bērnus, kā jau visas sievietes to dara.

- Eila, tev jābūt tādai, kādai tev jābūt. Tas ir tavs liktenis, tavs izre­dzētais ceļš. Ja tev tas nebūtu pa spēkam, tad tu netiktu izvēlēta. Iespējams, tas ir kaut kas tāds, ko tikai sieviete spēj izdarīt. Bet, bērns, neuztraucies par to. Tava dzīve nesastāvēs tikai no pārbaudījumiem un pārdzīvojumiem. Tev ir paredzēta arī liela laime. Tikai varbūt tā neiz- vērtīsies tāda, kādu tu to gribētu vai esi to iedomājusies.

- Mamut, arī Jondalara totēms tagad ir Alu Lauva. Viņu izvēlējās un apzīmogoja tāpat kā mani. - Eilas rokas neapzināti pataustīja rētas uz kājas, bet tās atradās zem garajām biksēm. - Biju domājusi, ka viņš ir izvēlēts man, jo sievietei ar tik spēcīgu totēmu ir nepieciešams vīrietis ar tikpat spēcīgu totēmu. Bet tagad es vairs neesmu par to droša. Kā tu domā, vai Jondalars kļūs par manu vīru?

- Tikai Mātes ziņā ir to izlemt, lai ko tu arī darītu, tu tur nevari neko mainīt. Bet, ja viņš tika izvēlēts, tad ir jābūt savam iemeslam.

Raneks zināja, ka Eila devusies izjādē kopā ar Jondalaru. Arī viņš kopā ar citiem bija devies zvejot, bet visu dienu bija satraucies par to, ka garais, izskatīgais Zelandoni vīrs var atgūt sev Eilu. Ģērbies Darneva drēbēs, Jondalars izskatījās iespaidīgi, un kaula riku meistars ar savu estētisko izjūtu ļoti labi apzinājās viesa nenoliedzamo pievilcību, it īpaši pie sievietēm. Viņš ar atvieglojumu ieraudzīja, ka abi tomēr vēl jo­projām dzīvo šķirti un tikpat tālu viens no otra kā iepriekš, bet, kad viņš aicināja Eilu uz savu gultu, viņa atteicās, aizbildinoties ar nogurumu. Pasmaidījis viņš ieteica savai mīļotajai atpūsties un nopriecājās par to, ka viņa vismaz gulēs viena, ja jau negrasījās būt kopā ar viņu.

Dodoties pie miera, Eila nemaz nebija tik nogurusi, bet gan emocio­nāli iztukšota, ilgu laiku viņa palika nomodā domādama. Jaunā sieviete priecājās, ka Raneks nebija mītnē tajā brīdī, kad viņi abi ar Jondalaru atgriezās no izjādes, un pateicīga, ka viņš nezūdījās par viņas atraidī­jumu, - viņa joprojām gaidīja dusmas un sodu par to, ka uzdrīkstas būt nepaklausīga. Bet Raneks nebija uzstājīgs, un šī vīrieša sapratne gandrīz jau lika Eilai savas domas mainīt.

Viņa centās salikt pa plauktiņiem visus šīs dienas notikumus un ne tikai - arī savas jūtas un emocijas. Kāpēc Jondalars bija viņu ieguvis, ja jau viņu negribēja? Un kāpēc viņš bija bijis tik rupjš? Viņš jau daudz neatpalika no Brouda. Tad kāpēc viņa bija gatava atdoties Jondalaram? Kad Brouds bija viņu ar spēku piespiedis atdoties, tas bija bijis smags pārbaudījums. Vai tā bija mīlestība? Vai viņa izjuta Baudas velti tāpēc, ka šo vīrieti mīlēja? Bet arī Raneks mācēja viņai sagādāt Baudas velti, un viņa taču viņu nemīlēja - vai tomēr mīlēja?

Varbūt tomēr savā ziņā mīlēja, bet tā bija citāda mīlestība. Jondalara nepacietība lika viņai justies kā kopā ar Broudu, bet tomēr ne tāpat. Viņš bija rupjš un uzbudināts, bet nepaņēma viņu ar varu. Eila saprata atšķirību. Brouds bija gribējis viņu vienīgi sāpināt un licis sev pakļau­ties. Jondalars viņu gribēja, un viņa ar visu sirdi un dvēseli, un katru savu būtnes šūniņu bija viņam atsaukusies un jutusies apmierināta un piepildīta. Ja viņš būtu darījis viņai pāri, tad Eila tā nemūžam nebūtu jutusies. Vai Jondalars būtu paņēmis viņu ar varu, ja viņa to nebūtu gribējusi? "Nē," viņa domāja, "viņš to nemūžam nebūtu darījis." Jaunā sieviete bija pārliecināta: ja viņa būtu iebildusi un viņu atgrūdusi, viņš būtu pārtraucis. Bet viņa nebija iebildusi, bet gan gribējusi un uzņēmusi vīrieti sevī, Jondalaram to vajadzēja sajust.

Viņš Eilu gribēja, bet vai mīlēja? Tikai tas, ka vīrietis gribēja ar viņu dalīties Baudas veltē, nenozīmēja to, ka viņš viņu joprojām mīlēja. Var būt, ka mīlestība Baudas velti padara pilnīgāku un labāku, bet to ir iespējams arī baudīt bez mīlestības. Raneks to viņai pierādīja. Raneks viņu mīlēja, par to Eilai nebija šaubu. Viņš gribēja dzīvot ar viņu kopā pie viena pavarda un audzināt kopīgus bērnus. Jondalars nekad nebija to viņai lūdzis, nekad nebija teicis, ka vēlas bērnus.

Tomēr reiz viņš Eilu bija mīlējis. Varbūt viņa izjuta Baudas velti, jo šo vīrieti mīlēja, pat ja viņš vairs viņu nemīlēja. Tomēr vēl joprojām viņu gribēja un ieguva. Kāpēc pēc tam viņš kļuva tik vēss? Kāpēc atkal bija viņu atgrūdis? Kāpēc bija pārstājis viņu mīlēt? Reiz viņai likās, ka pazīst Jondalaru. Tagad viņa šo vīrieti vairs nemaz nepazina. Pavēlusies uz sāniem, Eila saritinājās ciešā kamoliņā un atkal klusām raudāja - lēja asaras par to, cik ļoti vēlējās, lai Jondalars viņu atkal mīlētu.

- Priecājos, ka ielūdzu Jondalaru uz pirmajām Mamutu medībām, - Taluts sacīja Nezijai, kad abi Lauvas pavarda pieaugušie iemītnieki devās pie miera. - Viņš visu nakti cītīgi taisīja pīķi, domāju, ka viņš patiešām vēlas piedalīties.

Nezija paskatījās viņā, sarāva vienu uzaci un pašūpoja galvu. - Tagad viņa prātu jau vismazāk nodarbina mamutu medības, - viņa atbildēja un apspraudīja zvērādu ap jaunākās meitiņas dusošo blondo galviņu un ar maigu mīlestību uzsmaidīja savai vecākajai meitenei - sievietei, kas bija saritinājusies blakus jaunākajai māsiņai. - Mums būs jāpadomā, kur nākamajā ziemā ierīkot Latijai atsevišķu vietu, jo viņa būs sieviete, bet Ragijai viņas pietrūks.

Taluts atskatījās un redzēja, ka viņu apmetnes viesis noslauka krama skaidas un vienlaikus cauri visiem pavardiem cenšas saskatīt Eilu. Ne­spēdams viņu saskatīt, Jondalars pievērsa acis Lapsas pavardam. Pagrie­zis galvu, Taluts redzēja, ka Raneks dodas pie miera viens pats, bet arī tumšādainais vīrietis skatījās Eilas gultas virzienā. "Nezijai droši vien taisnība," vadonis nodomāja.

Jondalars bija palicis nomodā, līdz pēdējais cilvēks bija aizgājis no ēdienu gatavošanas pavarda teritorijas, un tagad strādāja pie kāda gara krama asmens, kuru gatavojās ielikt izturīgā kātā, tāpat kā to mēdza darīt Vimezs, un mācījās, kā izgatavot Mamutu cilts medību pīķi, vis­pirms uztaisot tā precīzu kopiju. Daļa no viņa domām vienmēr bija nodarbināta ar aroda niansēm, un viņš apsvēra jaunus iespējamos uz­labojumus vai vismaz kādus interesantus eksperimentus, bet darbs bija pazīstams process, tas neprasīja lielu koncentrēšanos, kas tieši tagad bija vajadzīga. Jondalars nespēja domāt ne par ko citu kā vienīgi par Eilu, tāpēc ar darbu izvairījās no kompānijas un sarunām, jo vēlējās palikt viens ar savām domām.

Zelandoni vīrietis izjuta lielu atvieglojumu, ieraudzījis Eilu dodamies gulēt vienatnē; viņam šķita, ka nebūtu pārdzīvojis, ja jaunā sieviete būtu devusies uz Raneka gultu. Rūpīgi salocījis savas jaunās drēbes, Jondalars ieritinājās guļamādās, kas bija uzklātas pa virsu vecajam ceļo­jumu paklājam. Salicis rokas aiz galvas, vīrietis skatījās tik pazīstamajos ēdiena gatavošanas pavarda griestos. Tā jau viņš daudzas naktis bija pavadījis nomodā, blenzdams griestos. Viņš joprojām mocījās ar sirds­apziņas pārmetumiem un kaunu, bet šonakt viņu vairs nemocīja alkaina vajadzība pēc Eilas, jo atcerējās pēcpusdienā gūto Baudas velti, kaut arī tajā pašā laikā par to sevi ienīda. Vīrietis to visu pārdomāja, atcerē­damies ikvienu brīdi, domās pārcilājot katru detaļu, tagad lēnām visu izbaudīdams, jo iepriekš nebija laika to visu salikt pa plauktiņiem.

Šobrīd viņš šķita daudz mierīgāks, nekā bija juties pēc Eilas pie­ņemšanas ceremonijas Mamutu ciltī, un ieslīdēja pusmiega pārdomu fantāzijās. Vai viņš varēja iedomāties, ka arī Eila viņu tā gribēs? Nekad agrāk viņa nebija izrādījusi tik dedzīgu vēlēšanos. Vai viņa patiešām atsaucās ar jūtām? Viņa sniedzās viņam pretim, it kā pati viņu gribētu tikpat loti, kā viņš mūždien alka pēc šīs sievietes. Iedomājies par Eilu, ieiešanu viņā un viņas dzīlēm, kas viņa locekli ieskāva pilnībā, Jondalars sajuta cirksnī velkošu sajūtu. Bet šoreiz vajadzību bija vieglāk pārdzīvot, tā bija kā silts atspulgs, nevis plosoša dziņa vai smeldzoša sāpe, kas bija apspiestas iekāres, spēcīgas mīlestības un svelošas greizsirdības apvienojums. Jaunais vīrietis domāja par baudas sagādāšanu Eilai - vi­ņam Joti patika sagādāt viņai baudu -, un viņš jau sāka celties augšā, lai dotos pie viņas.

Tikai tad, kad viņš bija atvilcis priekškaru un piecēlies sēdus, kad bija sācis darboties, vadīdamies pēc dziņas, kuru izraisīja sapņainās in­tīmās atmiņas, viņam skaidri prātā atausa pēcpusdienā notikušā sekas. Viņš nedrīkst iet uz Eilas gultu. To viņš vairs nekad nedrīkstēs darīt. Viņš nekad vairs nedrīkstēs viņai pieskarties. Viņš bija Eilu zaudējis. Tas vairs nebija izvēles jautājums. Viņš pats bija iznīcinājis jebkuru iespēju, ka šī sieviete varētu viņu izvēlēties. Viņš bija paņēmis viņu ar spēku, pret pašas gribu.

Sēdēdams uz guļamādām, nolicis kājas uz grīdas paklājiņa un atbal­stījis elkoņus pret saliektajiem ceļgaliem, jaunais vīrietis turēja rokās noliekto galvu un izjuta lielu kaunu. Jondalara augums trīcēja mēma pretīguma viļņos. No visām nicināmajām lietām, kuras viņš savā mūžā sastrādājis, šis pretdabiskais akts bija pats sliktākais.

Nebija nekas pretīgāks - pat ne jauktu garu bērns, ne arī sieviete, kas tādu dzemdējusi, - kā vīrietis, kas ieguva sievieti pret viņas pašas gribu. Pati Lielā Zemes Māte to nosodīja un aizliedza. Bija tikai jāpa­vēro Viņas radītā dzīvnieku pasaule, lai saprastu, cik tas ir pretdabiski. Neviens dzīvnieku tēviņš nekad neieguva mātīti pret viņas gribu.

Pārošanās laikā briežu tēviņi var savā starpā cīnīties par privilēģijām aplēkt mātītes, bet, kad briežu tēviņš cenšas uzkāpt virsū mātītei un viņa to negrib, tad tam atliek vienīgi aiziet projām. Tēviņš var pūlēties vaiga sviedros, bet mātītei viņam ir tas jāļauj un jānostājas pareizā pozā. Viņš nedrīkst viņu piespiest ar varu. 11 tas notiek ar visiem dzīv­niekiem. Vilcene vai lauvene uzaicina to tēviņu, kuru pati izvēlējusies. Šīs dzīvnieku mātītes rīvējas gar sāniem izvēlētajam tēviņam un viņa deguna priekšā izdala kairinošas smaržas; tēviņam uzkāpjot virsū, mā­tītes pabīda asti sānis, bet viņas var sadusmoties uz jebkuru tēviņu, kas kāpj virsū bez viņu atļaujas. Jondalars dārgi samaksāja par savu pārgalvību. Vīrietis varēja būt neatlaidīgs un uzstājīgs, cik vien pats to vēlas, bet galavārds un izvēle allaž jāpieņem pašai sievietei. Tā Māte ir to lēmusi. Vienīgi cilvēku sugas tēviņam ienākusi prātā doma pakļaut sievieti ar varu - tikai derdzīgam, nenormālam cilvēku tēviņam.

Tie, kas kalpo Mātei, bieži bija Jondalaram teikuši, ka Lielā Zemes Māte viņam izrāda īpašu labvēlību un visas sievietes to zina. Neviena sieviete nekad nav spējusi viņam atteikt, pat ne Pati Māte. Tas bija jaunā Zelandoni vīrieša talants. Bet tagad pat Doni pagrieztu viņam muguru. Viņš nebija lūdzis atļauju nevienam - ne Doni, ne Eilai, ne kādam citam. Viņš bija paņēmis Eilu ar varu, paņēmis pret viņas pašas gribu.

Starp Jondalara ļaudīm jebkurš vīrietis, kurš pastrādājis tādu izvir­tību, tiek padzīts - vai vēl ļaunāk. Jaunībā puikas savā starpā runāja, ka tādiem vīriešiem tiek sāpīgi atņemta viņu vīrietība. Kaut arī viņš nepazina nevienu, kam tā būtu noticis, viņš pats uzskatīja, ka par tādu pāridarījumu tas ir atbilstošs sods. Tagad izrādās, ka viņš ir tas, kurš jāsoda. Par ko gan viņš bija domājis? Kā viņš varēja kaut ko tādu iz­darīt?

Jondalars runājās pats ar sevi: "Un tu uztraucies, ka Eilu varētu ne­pieņemt. Baidījies, ka viņu varētu atraidīt, un pats nebiji pārliecināts, vai spēsi ar to sadzīvot. Tad kuru tagad atraidīs? Ko tavi ļaudis par tevi domās, ja viņi to uzzinās? īpaši jau pēc tam… kas notika agrāk. Šādā situācijā pat Dalanars tevi vairs nepieņems pie sevis. Viņš tevi padzīs no sava pavarda, novērsīsies un atteiksies no visām radniecības saitēm. Zolena būs sašutusi par tādu tavu rīcību. Martona…" Viņš pat negribēja domāt, kā māte jutīsies.

Eila bija runājusi ar Mamutu. Viņa droši vien viņam pateikusi, tieši tāpēc viņa droši vien raudāja. Noliecis pieri pret ceļgaliem, jaunais vīrietis apķēra ar rokām galvu. Lai arī ko šīs apmetnes ļaudis nolems ar viņu darīt, viņš ir to pelnījis. Tā viņš kādu laiku sēdēja sakumpis, iztēlodamies, kādus briesmīgus sodus viņam varētu piešķirt. Jondalars pat vēlējās, lai viņam nodara kaut ko patiešām briesmīgu, lai atvieglotu to vainas apziņas slogu, kas viņu tā nospieda.

Tomēr galu galā veselais saprāts ņēma virsroku. Jaunais vīrietis sa­prata, ka visu vakaru neviens nebija izteicis viņam nekādus pārmetu­mus. Mamuts pat bija ar viņu runājis par Pavasara festivālu un to otru jautājumu nemaz nebija pieminējis. Tad par ko gan Eila bija raudājusi? Varbūt tieši tādēļ viņa bija raudājusi, tikai neko nebija nevienam tei­kusi? Pacēlis galvu, Jondalars skatījās pāri visiem aptumšotajiem pavar­diem jaunās sievietes virzienā. Vai tā varētu būt? No visiem ļaudīm tieši Eilai bija lielākās tiesības pieprasīt atlīdzību. No tā brutālā plakangalvja viņa jau bija saņēmusi savu tiesu pretdabisko dzimumaktu uzspiešanā…

Kādas gan viņam bija tiesības runāt ļaunu par to otru vīrieti? Vai tad viņš pats tagad bija labāks?

Tomēr Eila bija to paturējusi pie sevis. Viņa nebija viņu nodevusi, nebija pieprasījusi vīrieša sodīšanu. Viņa bija pārāk laba viņam. Jaunais vīrietis uzskatīja, ka nav Eilu pelnījis. "Ir pareizi, ka Eila un Raneks dos viens otram Solījumu," Jondalars nodomāja. Šādai domai ienākot prātā, vīrietis izjuta asu smeldzi, jo saprata, ka tieši tas arī būs viņa sods. Doni bija viņam devusi to, ko viņš visvairāk bija vēlējies. Viņa bija atradusi tādu sievieti, kuru viņš beidzot spēj iemīlēt, bet viņš pats nevar viņu pieņemt. Un tagad viņš Eilu ir zaudējis. Tā bija vienīgi viņa paša vaina, viņam jāpieņem šis sods bez jebkādiem pārmetumiem.

Cik vien Jondalars spēja sevi atcerēties, viņš bija cīnījies, lai spētu sevi kontrolēt. Citi vīrieši izrādīja savas emocijas - smējās, dusmojās vai raudāja - daudz vieglāk nekā viņš, bet, pats galvenais, - viņš spēja izvairīties no asarām. Kopš tā laika, kad tika aizsūtīts projām un zau­dējis savu nenobriedušo, lētticīgo jaunību, tajā naktī viņš bija raudājis par mājas un ģimenes zaudēšanu, pēc tam jaunais vīrietis bija raudājis vēl tikai vienu reizi: tas notika Eilas rokās, runājot par brāļa zaudējumu. Tomēr sērās pēc brāļa tajā naktī tas bija pieļaujams. Tumšajā mājoklī, kas atradās gada ceļojuma attālumā no viņa paša mājām, Jondalars klusi un nevaldāmi raudāja par to zaudējumu, kuru izjuta visskarbāk, - mīļotās sievietes zaudējumu.

Sengaidītais Pavasara festivāls bija gan jauna gada svētki, gan patei­cības diena. Tas netika atzīmēts gada sākumā, bet gan pavasara kulmi­nācijā, kad parādās pirmie zaļie asni un pumpuri un tos var salasīt; šie svētki iezīmēja Mamutu cilts gada cikla sākumu. Ar dedzīgu prieku un neizsakāmu atvieglojumu, kuru spēj pilnībā novērtēt tikai tie, kas dzīvo uz izdzīvošanas robežas, viņi apsveica zemes zaļo rotu, kas garantēja dzīvi viņiem pašiem un dzīvniekiem, ar kuriem viņi kopā apdzīvoja zemeslodi.

Pašās tumšākajās un aukstākajās bargā ledus perioda ziemās, kad šķita, ka pat gaiss sasals, arī pašās paļāvīgākajās sirdīs varēja rasties šaubas, ka siltums un dzīvība vēl kādreiz uz šīs zemes atgriezīsies. Tajās dienās, kad pavasaris šķita vistālākais sapnis, atmiņas un nostāsti par iepriekšējo Pavasara festivālu atviegloja pašas dziļākās bailes un viesa jaunu cerību, ka Zemes Mātes iedibinātais gadalaiku cikls varētu patie­šām turpināties. Tāpēc Mamutu cilts bija radusi katru Pavasara festivālu padarīt tik aizraujošu un neaizmirstamu, cik vien iespējams.

Lielajās Pavasara dzīrēs netiks baudīts nekas tāds, kas palicis pāri no pagājušā gada krājumiem. Atsevišķi cilvēki un mazas grupiņas jau vairā­kas dienas pavadīja laukā un cītīgi nodarbojās ar zvejošanu, medīšanu, cilpu izlikšanu un augu vākšanu. Jondalars bija licis lietā savu pīķu me­tēju un bija iepriecināts, ka kopējā katlā varēja ziedot arī savu artavu - grūsnu bizonu mātīti, kaut arī izdēdējušu un vāju. Tika savākti visi iespējamie ēdamie augi, kādus vien varēja atrast: bērzu un vītolu spur­dzes; jauno paparžu dzinumi; tika izmantoti arī vecie sakneņi, kurus nomizoja, apgrauzdēja un sasita pulverī; priežu un bērzu mizas sulīgie kambiji, kas no jaunās sulas bija saldi; dažas sarkanīgi melnas kuitalu iecienītas ogas ar cietām sēklām, kas auga blakus maziem, sārtiem ziediņiem uz mūžzaļa, zema krūma; un no slēgtākām vietām, kas vēl atradās zem sniega segas, spilgti sarkanas brūklenes, šīm sasalušajām un atkausētajām ogām piemita patīkami salds aromāts, tās bija paslē­pušās zem tumšām, cietām lapām uz zemiem, pušķainiem zariņiem.

Pumpuri, asni, dzinumi, saknes, lapas, dažādi ziedi - zeme bija pār­pilna ar garšīgu, svaigu pārtiku. Piensulas augu asni un jaunie dzinumi tika izmantoti kā dārzeņi, bet ziedi, kas bija pilni ar bagātīgu nektāru, tika lietoti ēdiena saldināšanai. Āboliņa, balandas, nātru, balzamsaknes, pieneņu un savvaļas salātu lapas tiks apceptas vai ēstas svaigas; īpaši tika meklēti dadža stiebri un saldā dadža saknes. Pie iemīļotākajiem augiem ierindojās liliju gumi, kaķastu dzinumi un vilkvālīšu stublāji. Saldās, aromātiskās lakricas saknes varēja ēst svaigas vai apcept pelnos. Dažus augus vāca uzturam, citus atkal galvenokārt tiem piemītošās garšas dēļ, un vēl citus izmantoja tējas vārīšanai. Eila pārzināja gandrīz lielākās augu daļas dziednieciskās īpašības un dažus no tiem ievāca arī savām zāļu sievas vajadzībām.

Klinšainās nogāzēs tika lasīti sīki, cilindriskas formas savvaļas sīpola jaunie dzinumi un sausās, atklātās vietās tika ievāktas citronskābeņu lapas. Māllēpes varēja atrast mitros līdzenumos blakus upei. To nedaudz sāļā piegarša ļoti labi noderēja kā garšviela, tomēr Eila tās lasīja, arī lai dziedētu klepu un astmu. Pēc ķiploka garšojošie lāča zāles zaļumi tika lasīti to garšas un aromāta dēļ, tāpat kā sūrās kadiķogas, asās tīģerlili- jas gumi, aromātiskais baziliks, salvija, timiāns, piparmētras, liepziedi, kas tajos laikos auga uz ložņājoša krūma, kā arī vēl daudz un dažādi citi zaļumi. Daži tiks izžāvēti un uzglabāti, citi atkal tiks izlietoti, lai piešķirtu garšu nesen noķertajām zivīm un dažādu dzīvnieku gaļai, kas tika sarūpēta svētku mielastam.

Tā kā vairums dzīvnieku pēc bargās ziemas badošanās vēl joprojām bija kārni, tad šajā gadalaikā ļaudis labprātāk uzturā lietoja zivis, par kuru bagātību upēs nevarēja sūdzēties. Bet simboliski svētku mielastā bija jāiekļauj ari vismaz viena tikko pavasari dzimuša dzīvnieka svaiga gaļa - šoreiz tā būs bizonu teliņa mīkstā gaļa. Dziru pagatavošana tikai no svaigiem zemes produktiem pierādīja to, ka Zemes Māte atkal pie­dāvā savu bagātību, ka Viņa turpinās apgādāt un barot savus bērnus.

Sakarā ar mielastam paredzētās barības meklēšanu un vākšanu ap­metnē jau vairākas dienas valdīja Pavasara festivāla gaisotne. Pat zirgi to sajuta. Eila pamanīja, ka viņas četrkājainie draugi kļuvuši nervozi. No rīta viņa zirgus izveda laukā, kādu gabalu prom no mītnes, lai tos nosukātu un sapostu. Šis pasākums parasti nomierināja Vīniju un Skrē­jēju, kā arī pašu Eilu un deva jaunajai sievietei aizbildinājumu tikt no visiem prom, pabūt vienatnē un sakārtot domas. Viņa zināja, ka šodien būs jādod Ranekam atbilde. Rīt būs Pavasara festivāls.

Vilks bija ērti iekārtojies blakus un tagad viņu vēroja. Paošņājis gaisu, kucēns pacēla galvu un paskatījās apkārt un sāka sist asti pret zemi, tādējādi paziņodams, ka tuvojas kāds draugs. Pagriezusies Eila juta, ka nosarkst un sirds sāk ātrāk sisties.

- Eila, cerēju, ka atradīšu tevi vienu pašu. Ja neiebilsti, gribētu ar tevi aprunāties, - Jondalars sacīja dīvaini nospiestā balsī.

- Nē, man nav iebildumu, - sieviete atbildēja.

Jaunais Zelandoni vīrietis bija noskuvies, viņa gaišie mati bija kārtīgi sasukāti un sasieti zirgastē, un viņam mugurā bija viena no Talijas do­tajām jaunajām drēbju kārtām. Eilai viņš izskatījās tik ļoti pievilcīgs - Dīgija teiktu: izskatīgs -, ka viņai aizrāvās elpa un balss iestrēga kaut kur kaklā. Bet jauno sievieti aizkustināja kas vairāk, ne tikai vīrieša izskats. Pat tad, kad Jondalars bija ģērbies Taluta novalkātajās drēbēs, Eilai viņš allaž bija licies pievilcīgs. Jaunā vīrieša klātbūtne aizpildīja izplatījumu visapkārt un atstāja uz sievieti tādu iespaidu, it kā viņš būtu kvēlojoša oglīte, kas viņu sasildītu, pat stāvot pa gabalu. Tas bija tāds siltums, kas nebija karstums, bet kaut kas vairāk un piepildošāks, viņa vēlējās šim siltumam pieskarties, ilgojās, lai tas viņu apskautu, un paliecās uz vīrieša pusi. Bet kaut kas viņa acīs Eilu atturēja, tajās bija redzamas tik neaprakstāmas skumjas, kādas viņa nekad agrāk tur nebija redzējusi. Sieviete stāvēja klusējot un gaidīja, lai viņš sāk runāt.

Sakopojot domas, Jondalars uz brīdi aizvēra acis, īsti nezinādams, kā iesākt. - Vai atceries toreiz, kad dzīvojām ielejā, pirms vēl tu biji iemācījusies labi runāt, tu reiz gribēji man pastāstīt ko svarīgu, bet nezināji vārdus, lai to izdarītu? Tu sāki ar mani runāt, rādot zīmes; toreiz, tevī skatoties, nodomāju, ka tev ir tik skaistas kustības, gandrīz vai kā deja.

Eila to visu ļoti labi atcerējās. Toreiz viņa bija centusies pateikt to, ko vēlējās, kaut ari tagad spētu to pasacīt, - par savu mīlestību pret Jondalaru, par to, kā viņš viņu piepilda ar tādām jūtām, kuras vēl līdz šai dienai Eila nemāk vārdos izsacīt. Pasakot, ka viņa šo vīrieti mīl, tas būtu par maz teikts.

- Neesmu pārliecināts, ka atradīšu pareizos vārdus tam, kas man tagad jāsaka. "Piedod" ir tikai skaņa, kas nāk no manas mutes, bet nezinu, kā vēl lai to pasaku. Eila, piedod man - tas nozīmē vairāk nekā tikai vārdi. Man nebija nekādu tiesību paņemt tevi ar spēku, bet nevaru atgriezt par nebijušu to, kas jau ir izdarīts. Varu teikt vienīgi to, ka tas nekad vairs neatkārtosies. Drīz došos prom, tiklīdz Taluts uzskatīs, ka ceļošana būs droša. Šīs ir tavas mājas. Šie ļaudis par tevi rūpējas… mīl tevi. Tu tagad esi Eila no Mamutu cilts. Es esmu Jondalars no Zelandoni cilts. Man ir pienācis laiks doties mājās.

Eila nespēja parunāt. Mēģinot noslēpt asaras, kuras nespēja aizkavēt, viņa nodūra acis, tad pagriezās un sāka sukāt Vīniju, nespēdama skatī­ties uz Jondalaru. Viņš dosies prom! Jondalars dosies mājās un nelūdz viņu iet līdzi. Tātad viņš viņu negrib un nemīl. Sukājot zirgu, Eila cen­tās apslāpēt elsas. Kopš tiem laikiem, kad viņa vairs nedzīvoja klanā, jaunajai sievietei nebija nācies tik ļoti pūlēties apvaldīt asaras, lai tās neizrādītu.

Jondalars stāvēja un skatījās sievietes mugurā. Viņa prātā risinājās šādas domas: "Eilai ir vienalga. Man jau sen vajadzēja aiziet." Viņa bija pagriezusi muguru; jaunais vīrietis gribēja iet prom un atstāt viņu pie saviem zirgiem, bet viņas klusējošā ķermeņa valoda noraidīja kaut ko tādu, ko viņš nespēja izteikt vārdos. Tā bija tikai tāda izjūta, ka kaut kas nav kārtībā, bet tā radīja nevēlēšanos iet projām.

- Eila…?

- Jā, - viņa atsaucās, joprojām uzgriezusi muguru un cīnīdamās, lai balss neaizlūztu.

- Vai ir kas tāds… ko es vēl varētu izdarīt tavā labā pirms aizie­šanas?

Eila uzreiz neatbildēja. Viņa gribēja pateikt ko tādu, kas mainītu virieša lēmumu, un izmisīgi centās izdomāt, kā lai viņu sev piesaista un ieinteresē. Zirgi! Jondalaram patīk Skrējējs. Viņam patīk izjāt ar ērzeli. —*

- Jā, ir gan, - viņa beidzot izmocīja, cenzdamās runāt normālā balsī.

Tā kā Eila nebija viņam atbildējusi, vīrietis jau bija pagriezies uz prom- iešanu, bet, izdzirdējis viņas balsi, nekavējoties pavērsās atpakaļ.

- Tu varētu man palīdzēt apmācīt Skrējēju… kamēr vēl būsi šeit. Man nav tik daudz laika, lai vestu viņu izjādē tik bieži, cik tas būtu vajadzīgs. - Pateikusi šos vārdus, jaunā sieviete atļāvās pagriezties pret viņu ar seju.

Vai viņam tikai izlikās, ka Eila izskatās bāla un trīc?

- Es gan nezinu, cik ilgi vēl šeit uzkavēšos, - Jondalars iesāka, - bet darīšu, ko varēšu. - Viņš gribēja pateikt ko vairāk: ka mīl viņu un dodas prom tikai tāpēc, ka viņa dzīvē ir pelnījusi ko vairāk. Eila ir pelnījusi tādu cilvēku, kas viņu mīl bez ierunām, - tādu kā Raneks. Nodūris acis, vīrietis meklēja pareizos vārdus.

Eila baidījās, ka ilgāk vairs nespēs apvaldīt asaras. Pagriezusies pret ķēvi, viņa atsāka to sukāt, tad nometa suku, uzkāpa Vīnijai mugurā un vienā mirklī aizjāja prom. Pacēlis acis, vīrietis pārsteigts atkāpās pāris soļu un noskatījās pakaļ, kā Eila ķēves mugurā aizauļo augšup pa nogāzi. Skrējējs un jaunais vilcēns devās abām pakaļ. Tā Jondalars tur palika stāvam ilgi vēl pēc tam, kad jātniece jau bija izzudusi skatam, tad pagriezās un lēnām devās atpakaļ uz mītni.

Naktī pirms Pavasara festivāla gaisā virmoja tāda spriedze un gaidas, ka neviens nespēja gulēt. Gan bērni, gan pieaugušie ilgi palika nomodā, īpaši satraukusies bija tieši Latija, vienā brīdi juzdamās nepacietīga un jau nākamajā - nervoza par īso ceremoniju, kurā pasludinās, ka viņa uzsāk gatavošanos Pirmās baudas rituālam, kas notiks Vasaras sapulces laikā.

Kaut arī Latija bija sasniegusi fizisko briedumu, viņas ieiešana sie­vietes kārtā nebūs pilnīga līdz Pirmās baudas rituāla kulminācijai, kad vīrietis viņu atvērs, lai viņa varētu saņemt Mātes dāvāto apaugļoto garu. Tikai tad, kad viņa būs spējīga kļūt par māti, viņa tiks uzskatīta par pilntiesīgu sievieti un viņai būs atļauta kopdzīve ar kādu vīrieti un sava pavarda izveidošana. Līdz tam viņai būs joprojām jāatrodas tādā kā vidus stāvoklī, kad vairs neesi bērns, bet neesi arī vēl kļuvusi par sievieti, līdz no vecākām sievietēm un tām, kas kalpo Mātei, Latija uzzinās par sievietes un mātes sūtību un arī par vīriešiem.

Visi vīrieši, izņemot Mamutu, tika aizraidīti prom no Mamuta pa­varda. Tur bija sanākušas sievietes, kas Latijai deva norādījumus par rītdienas ceremoniju, morāli atbalstīja vēl nenobriedušo sievieti, deva padomus un vērtīgus ieteikumus. Kaut ari Eila šajā ceremonijā piedalījās kā vecāka sieviete, arī viņa, tāpat kā Latija, no tās daudz ko mācījās.

- Latij, rītvakar tev nebūs nekas daudz jādara, - Mamuts skaidroja. - Vēlāk gan tev būs daudz jāmācās, bet rīt būs vienīgi izteikts paziņo­jums. Taluts to izdarīs, pēc tam es tev pasniegšu mutu. Glabā to drošā vietā līdz tai dienai, kad nodibināsi savu pavardu.

Sēdēdama vecā šamaņa priekšā, Latija māja ar galvu, juzdamās sakautrējusies, bet vienlaikus arī izbaudīdama viņai pievērsto uzma­nību.

- Tu taču saproti, ka, sākot ar rītdienu, tu vairs nedrīkstēsi viena pati atrasties divatā ar vīrieti vai pat ar viņu sarunāties, līdz kļūsi par pilntiesīgu sievieti, - Mamuts atgādināja.

- Pat ne ar Danugu un Druvezu? - Latija pajautāja.

- Nē, pat ar viņiem ne, - viedais vīrs apstiprināja. Vecais šamanis paskaidroja, ka šajā pārejas periodā, kad meiteni vairs neaizsargās ne viņas bērnības dienu, ne arī pilntiesīgas sievietes sargājošie gari, viņa tiek uzskatīta par ļoti ievainojamu no dažādiem ļauniem spēkiem. Viņai visu laiku būs jāuzturas kādas sievietes pavadībā, un meitene nedrīkstēs viena atrasties ne brāļa, ne arī brālēna sabiedrībā.

- Un kā tad ar Brinanu vai Ridagu? - jaunā sieviete apjautājās.

- Viņi vēl ir bērni, - Mamuts atbildēja. - Bērni vienmēr ir aizsargāti. Virs viņiem allaž riņķo aizsargājoši gari. Tieši tāpēc arī tu tagad esi pasargāta. Tavi aizsargājošie gari tevi pametīs un atbrīvos ceļu dzīvības spēkam, Mātes ietekmei, lai tā varētu tevī ieiet.

- Bet Taluts un Vimezs man nenodarīs pāri. Kāpēc es nedrīkstu ar viņiem runāties viena pati?

- Vīriešu gari ir pakļauti dzīvības spēkam, tieši tāpat tu tagad at­klāsi, ka piesaistīsi vīriešus. Daži vīriešu gari ir greizsirdīgi uz Mātes ietekmi. Šajā laikā, kad esi tik ievainojama, viņi var censties šo ietekmi tev atņemt. Viņi nevar to izmantot, lai radītu dzīvību, bet tas ir ļoti varens spēks. Bez pareizas aizsardzības vīrieša gars var tevī ieiet iekšā un sabojāt, pat ja ne nozagt, tavu dzīvības spēku vai pārņemt to savā varā. Tādā gadījumā tev nekad nevarēs būt bērni vai arī tavas vēlmes var kļūt līdzīgas vīriešu vēlmēm, un tev var rasties vajadzība dalīties Baudas veltē ar sievietēm.

Latijas acis plaši iepletās. Viņa nebija zinājusi, ka tas var būt tik bīs­tami. - Es būšu uzmanīga, neļaušu, lai vīrieša gars pienāk man pārāk tuvu klāt, bet… Mamut…

- Kas ir, Latij?

- Bet kā tad ar tevi, Mamut? Ari tu esi" vīrietis.

Vairākas sievietes ieķiķinājās, un Latija nosarka. Varbūt tas bija muļ­ķīgs jautājums?

- Es būtu uzdevusi tieši tādu pašu jautājumu, - Eila piebilda. Latija pateicīgi viņā paskatījās.

- Tas ir labs jautājums, - Mamuts atzina. - Es esmu vīrietis, bet es kalpoju ari Viņai. Ar mani ir droši sarunāties jebkurā laikā, un, protams, dažos rituālos, kur darbojos kā tas, kas Viņai kalpo, tev būs ar mani jārunā vienatnē, Latij. Bet uzskatu, ka nebūtu peļama doma nākt pie manis ciemos vai sarunāties ar mani kādas citas sievietes klātbūtnē.

Latija pamāja, nopietni saraukusi pieri un sākot izjust to atbildību, ar kādu viņai būs jādibina jaunas attiecības ar ļaudīm, kurus visu savu mūžu ir pazinusi un mīlējusi.

- Kas notiek tad, kad vīrieša gars nozog dzīvības spēku? - Eila jau­tāja, ļoti ieinteresēta par šiem aizraujošajiem Mamutu cilts uzskatiem, kas zināmā mērā bija tik līdzīgi klana viedoklim, tomēr atšķirīgi.

- Tad jāvēršas pie spēcīga mamuta, - Talija sacīja.

- Vai pie kāda ļauna šamaņa, - Krouzija papildināja.

- Mamut, vai tā ir taisnība? - Eila pārjautāja. Latija izskatījās pār­steigta un apjukusi, un pat Dīgija, Tronija un Fralija ar interesi pagriezās pret Mamutu.

Vecais vīrs sakopoja domas un uzmanīgi izvēlējās vārdus, lai dotu pa­reizo atbildi. - Mēs esam vienīgi Viņas bērni, - pareģis iesāka. - Mums ir grūti saprast, kāpēc Muta, Lielā Māte, izvēlas kādu no mums saviem īpašajiem mērķiem. Mēs zinām tikai to, ka Viņai ir Savi iemesli. Iespē­jams, ka pienāk tāds laiks, kad Viņai ir nepieciešams kāds, kam piemīt izcils spēks un dotības. Daži ļaudis jau piedzimst, apveltīti ar dažādiem talantiem. Citus varbūt izvēlas vēlāk, bet neviens netiek izvēlēts bez Viņas ziņas. - Vairāki acu pāri pievērsās Eilai, cenzdamies uzkrītoši uz viņu neskatīties.

- Viņa ir visas dzīvās radības Māte, - Mamuts turpināja. - Neviens nespēj Viņu līdz galam iepazīt un ieraudzīt visas Viņas daudzās sejas. Tieši tāpēc Mātes seja visās figūriņās, kurās viņa attēlota, ir nezināma. - Mamuts pagriezās pret vecāko apmetnes sievieti. - Krouzij, kas ir ļau­nums?

- Ļaunums ir ļaunprātīgs kaitējums. Ļaunums ir nāve, - vecā sieviete ar pārliecību atbildēja.

- Krouzij, Māte ir viss. Mātes seja ir redzama pavasara atmodā, va­saras dāsnumā, bet ari mazajā ziemas nāvē. Viņai piemīt dzīvības spēks, bet otra dzīves seja ir nāve. Kas gan ir nāve, ja ne atgriešanās Mātes klēpi, lai piedzimtu no jauna? Vai nāve ir ļaunums? Bez nāves nevar būt dzīvības. Vai ļaunums ir ļaunprātīgs kaitējums? Varbūt, bet pat tie, kas, šķiet, dara ļaunu, dara to, Viņas iemeslu vadīti. Ļaunums ir spēks, kuru Viņa kontrolē, tas ir līdzeklis, lai piepildītu Viņas mērķus; tā ir tikai nezināmā Mātes sejas puse.

- Bet kas notiek tad, kad vīrieša spēks nozog sievietes dzīvības spēku? - Latija jautāja. Meitene negribēja klausīties filozofiskos sprie­delējumos, viņai bija vajadzīga konkrēta atbilde.

Mamuts uz viņu prātojoši paskatījās. Viņa jau gandrīz vai bija sie­viete, viņai bija tiesības to uzzināt. - Tad viņa nomirst, Latij.

Meitene nodrebinājās.

- Pat tādā gadījumā, ja tas tiek nozagts, varbūt viņai tomēr paliek pietiekami daudz dzīvības spēka, lai aizsāktu jaunu dzīvību? Sievietē mītošais dzīvības spēks ir tik stiprs, ka varbūt viņa pat nenojauš, ka tas ir nozagts, līdz nerada jaunu dzīvību. Kad sieviete mirst dzemdībās, tad tas parasti notiek tādos gadījumos, kad vīrieša gars ir nozadzis viņas dzīvības spēku, vēl pirms viņa nav bijusi atvērta. Tieši tāpēc nav labi ilgi gaidīt līdz Pirmās baudas rituālam. Ja Māte būtu jau tevi sagatavojusi kļūt par sievieti pērnajā rudenī, tad man būtu bijis jārunā ar Neziju, lai sasauktu vairāku apmetņu tikšanos un šo rituālu noorganizētu, lai visu ziemu tev nebūtu jādzīvo bez aizsardzības, pat tādā gadījumā, ja tas nozīmētu to, ka tev būtu jāzaudē Vasaras sapulces ceremonijas īpašais valdzinājums.

- Priecājos, ka man nav tas jālaiž garām, bet… - Latija apklusa, vēl joprojām vairāk uztraukusies par dzīvības spēku nekā par pašu rituālu, - vai tādā gadījumā sieviete vienmēr mirst?

- Nē, dažkārt viņa cīnās, lai saglabātu savu dzīvības spēku, un, ja tas ir pietiekami stiprs, viņa var ne tikai to saglabāt, bet arī pārņemt vīrieša spēku vai kādu daļu no tā. Tādā gadījumā viņas ķermenī iemājo divu cilvēku spēks.

- Tādi cilvēki parasti kļūst par spēcīgiem pareģiem, - Talija komen­tēja.

Mamuts pamāja. - Bieži vien tā notiek. Lai iemācītos, kā izmantot gan vīrieša, gan sievietes spēku, daudzi ļaudis bieži vien vēršas pie Ma­muta pavarda pēc palīdzības, un vairāki no tiem pēc tam tiek iesaukti Viņai kalpot. Viņi bieži kļūst par labiem dziedniekiem vai arī ceļotājiem pa Mātes valstību.

- Un kas notiek ar vīrieša spēku, kas nozadzis sievietes dzīvības spēku? - Fralija jautāja, piekļaudama pie pleca savu jaundzimušo un maigi to noglāstīdama. Viņa zināja, ka māte gribēja uzzināt atbildi tieši uz šo jautājumu.

- Tas jau arī ir tas ļaunais, - Krouzija pasteidzās ar savu atbildes versiju.

- Nē, - Mamuts nepiekrita, papurinādams galvu. - Tā nav taisnība. Vīrieša spēku vienkārši piesaista sievietes dzīvības spēks. Tur neko nevar darīt, un vīrieši parasti nezina, ka viņu vīrišķais spēks ir pārņēmis jau­nās sievietes dzīvības spēku, līdz atklāj, ka viņus vairs nepiesaista sie­vietes, bet gan citu vīriešu kompānija. Tad jaunie vīrieši ir viegli ievai­nojami. Viņi nevēlas būt citādi un negrib, lai kāds uzzinātu, ka viņu vīrišķais gars ir nodarījis pāri kādai sievietei. Viņi parasti izjūt lielu kaunu un tā vietā, lai nāktu pēc padoma pie Mamuta pavarda, cenšas to noslēpt.

- Bet starp viņiem ir ari ļaunie, kam piemīt liels spēks, - Krouzija iebilda. - Tik liels spēks, ka var nopostīt veselu apmetni.

- Vīrieša un sievietes spēks vienā ķermenī ir ļoti varens ierocis. Bez pareizas vadības tas var kļūt perverss un ļauns un var izraisīt slimības un nelaimes, pat nāvi. Ja kāds cilvēks, kuram šāds spēks nepiemīt, vēl otram ļaunu, arī tas var piepildīties. Bet ar varenā spēka klātesamību rezultāts ir gandrīz vai neizbēgams, ja vīrietis, kam piemīt abi šie spēki, tiek pareizi vadīts, viņš var kļūt tikpat spēcīgs kā pareģis vai sieviete, kam ari šie abi spēki piemīt; un vīrietis, uzmanīgi ar to rīkojoties, bieži vien var to izmantot labiem mērķiem.

- Ja nu šāds cilvēks nevēlas kļūt par mamutu? - Eila jautāja. Varbūt viņa ir piedzimusi ar zināmu "talantu", bet jaunajai sievietei joprojām bija tāda izjūta, ka viņu virza uz kaut ko tādu, par ko viņa pati nav pārliecināta, ka vēlas to darīt.

- Viņam nav tas jādara, - Mamuts sacīja. - Bet šādiem ļaudīm ir vieglāk tad, ja atrod sev līdzīgu cilvēku sabiedrību starp tiem, kas kalpo Mātei.

- Mamut, vai atceries tos Sungaji cilts ceļotājus, kurus satikām pirms vairākiem gadiem? - Nezija vaicāja. - Toreiz es vēl biju jauna, bet vai pie viena no viņu pavardiem nebija tāds kā juceklis?

- Jā, tagad, kad tu man to atgādini, es atceros. Toreiz mēs atgrie­zāmies no Vasaras sapulces un vairākas apmetnes vēl gāja kopā, kad viņus satikām. Neviens īsti nezināja, kas sagaidāms, bija noticis tāds kā uzbrukums, bet beidzot apsēdāmies kopā pie draudzības ugunskura. Dažas Mamutu sievietes bija apjukušas, jo viens Sungaji cilts vīrietis gribēja ar viņām savienoties "Mātes vietā". Sekoja gara izskaidrošanās, līdz sapratām, ka viens no viņu pavardiem, par kuru mēs domājām, ka tas sastāv no vienas sievietes un diviem viņas vīriem, īstenībā sa­stāvēja no viena vīrieša un diviem viņa dzīvesbiedriem, tikai viens no tiem izrādījās sieviete, bet otrs - vīrietis. Sungaji cilts ļaudis uzrunāja šo vīrieti sieviešu dzimtē - "viņa". Šis "viņa" bija bārdains, bet ģērbies sieviešu drēbēs, un, kaut arī viņam nebija krūšu, viņš bija "māte" vie­nam no bērniem. Turklāt viņš pilnīgi noteikti izturējās kā bērna māte.

īsti nezinu, vai šo bērnu viņam bija dzemdējusi tā pavarda sieviete vai kāda cita, bet man pastāstīja, ka viņš bija izjutis visus grūtniecības simptomus un ari pašas dzemdību sāpes.

- Viņš droši vien ļoti vēlējās būt sieviete, - Nezija sacīja. - Varbūt viņš nemaz nebija nozadzis kādas sievietes dzīvības spēku? Varbūt vien­kārši piedzimis nepareizā ķermenī? Arī tas var gadīties.

- Bet vai viņam sāpēja vēders katrā mēness fāzē? - Dīgija paintere­sējās. - Tā ir sievietes pārbaude. - Visi iesmējās.

- Dīgij, vai tev sāp vēders mēness fāžu ciklā? Ja vēlies, varu tev ko iedot, lai sāpes pāriet, - Eila piedāvājās.

- Nākamreiz es tev droši vien to palūgšu.

- Dīgij, vai zini? Tiklīdz tev piedzims bērns, vairs tik ļoti nesāpēs, - Tronija paskaidroja.

- Un, kamēr būsi gaidībās, tev nebūs jāraizējas par absorbējošām saitēm un tikšanu no tām vajā, - Fralija papildināja. - Bet tu šo mē­ness ciklu patiešām gaidīsi, - sieviete piebilda, uzsmaidīdama mazajai, bet veselīgajai meitenītei un notraukdama no mazulītes mutes kaktiņa piena lāsīti. Pēkšņi ieinteresējusies, viņa paskatījās uz Eilu. - Ko tu šādās dienās izmantoji, kad biji… jaunāka?

- Mīkstas ādas strēmeles. Tās ir ļoti ērtas, īpaši, ja daudz jāstaigā, bet dažkārt es tās salocīju un piebāzu ar muflonu vilnu, citām dzīvnieku spalvām vai pat putnu dūnām. Citreiz noderēja ari kopā saveltas mīkstās augu pūkas. Agrāk nekad nebiju mēģinājusi to darīt ar izkaltētiem ma­mutu mēsliem, bet arī tie noder.

Mamuts izmantoja iespēju un nozuda fonā, turēdamies malā, lai sievietes aizmirstu par viņa klātbūtni un brīvi varētu sarunāties, it kā šeit nebūtu neviena vīrieša. Tomēr Eila viņa klātbūtni apzinājās un skatījās, kā viņš klusām no malas viņas novēro. Beidzot, kad sarunas pierima, šamanis atkal vērsās pie Latijas.

- Drīz tev būs vajadzīga tāda klusa vietiņa, kur tu vienatnē varēsi sazināties ar Mutu. Pievērs uzmanību saviem sapņiem. Tie tev palīdzēs atrast īsto vietu. Pirms apmeklēsi savu personīgo svētnīcu, tev būs jābadojas un sevi jāattīra, vienmēr paturot prātā četras debespuses, pazemes valstību un debesis; tev būs Viņai jāizsaka dažādi piedāvājumi, jādod ziedojumi, īpaši jau tad, ja vēlēsies saņemt Viņas palīdzību vai svētību. Latij, īpaši svarīgi to darīt būs tad, kad pienāks laiks un tu vēlēsies bērniņu vai ari kad uzzināsi, ka esi gaidībās. Tad tev būs jāiet uz savu personīgo svētnīcu un jāsadedzina Viņai ziedojums - dāvana, kas dūmu veidā uzies augšā pie Mātes.

- Kā es zināšu, ko viņai ziedot? - Latija apjautājās.

- Tas var būt kaut kas tāds, ko esi atradusi vai pagatavojusi. Tu jutīsi, ja būsi izvēlējusies pareizo ziedojumu. To tu vienmēr zināsi.

- Ja vēlies iegūt kādu īpašu vīrieti, vai arī tad var Viņai to lūgt? - Dīgija jautāja, sazvērnieciski smaidīdama. - Nevaru jums izstāstīt, cik daudz reižu esmu izlūgusies Mātei Branagu.

Eila paskatījās uz Dīgiju un nolēma uzzināt ko vairāk par personī­gajām svētnīcām.

- Ir tik daudz kas jāiemācās! - Latija atzina.

- Māte un Talija tev palīdzēs, - Mamuts meiteni mierināja.

- Latij, Nezija man lūdza un es piekritu šogad būt par tavu pavadošo sievieti, - Talija sacīja.

- Ak, Talij! Es tik ļoti priecājos, - Latija bija sajūsmināta. - Tad es nejutīšos tik vientuļa.

- Nu, - sieviešu vadone ieteicās, pasmaidīdama par meitenes dedzīgo atbildi, - ne jau katru gadu Lauvas apmetnei ir jauna sieviete.

Latija koncentrējoties sarauca pieri un maigā balstiņā jautāja: - Talij, kā tas ir? Tur, teltī, es domāju, tajā naktī.

Talija, paskatījusies uz Neziju, pasmaidīja. - Vai esi par to nedaudz uztraukusies?

- Jā, mazliet.

- Neuztraucies. Tev viss tiks izskaidrots, un tu zināsi, ko sagaidīt.

- Vai tas ir līdzīgs kaut kam tam, ko mēs ar Druvezu spēlējām, kad bijām bērni? Viņš toreiz mani tik stipri grūstīja… centās atdarināt Talutu.

- Nu ne gluži, Latij. Tās bija bērnu spēles, toreiz jūs tikai spēlējāties, centāties tēlot pieaugušos. Toreiz jūs abi bijāt vēl jauni, ļoti jauni.

- Taisnība, mēs bijām ļoti jauni, - Latija atzina, tagad jau juzdamās krietni vecāka. - Tās ir mazu bērnu spēlītes. Mēs jau tā sen vairs ne­spēlējamies. Īstenībā tagad mēs vispār vairs nespēlējamies. Pēdējā laikā ne Danugs, ne Druvezs ar mani vairs pat nesarunājas.

- Viņi gribēs ar tevi sarunāties, - Talija sacīja. - Esmu par to pār­liecināta, bet atceries: tagad tu nedrīksti ar viņiem neko daudz runāt un nekad nepaliec ar viņiem divatā.

Eila pasniedzās pēc lielās ūdens somas, kura karājās ādas siksnā uz vadža, kas bija iedzīts vienā no atbalsta stabiem. Tā bija izgatavota no milzīga brieža - megaceros - kuņģa, kas bija apstrādāts tā, lai sagla­bātu dabiskās ūdensnecaurlaidības īpašības. To piepildīja no apakšas, pa atveri, kuru pēc tam aizlocīja ciet un aiztaisīja. Mazs dzīvnieka priekškā­jas kauls ar dabisku caurumu vidū bija ielikts kā spunde, kas stiepās līdz

pat somas apakšai. Lai izveidotu snīpi ūdens liešanai, kuņģa ādas atvere tika piesieta pie kaula un ar auklu cieši notīta ap spundi.

Eila izrāva aizbāzni - plānu ādas strēmelīti, kas bija ievietota atve­res caurumā un vienā vietā vairākas reizes sasieta mezglā, - un ielēja ūdeni šķidruma necaurlaidīgā grozā, kuru viņa izmantoja savas īpašās rīta tējas gatavošanai, tad iebāza mezglā sasieto ādas aizbāzni atpakaļ ūdens somas snīpi. Nokarsētais vārāmais akmens nočūkstēja, kad jaunā sieviete to iemeta ar ūdeni pielietajā grozā. Pāris reižu to apmaisījusi, lai no tā iegūtu tik lielu karstumu, cik vien iespējams, viņa to izcēla ārā, izmantojot divus plakanus kociņus, un ielika atpakaļ pavardā. Ar mitrajiem kociņiem paņēmusi nākamo uzkarsēto akmeni, Eila to ielika ūdenī. Kad ūdens sāka vārīties, jaunā zāļu sieva iemeta tajā nomērītu daudzumu jauktas zāļu tējas, kas sastāvēja no kaltētām lapām un saknī­tēm, bet tās galvenā sastāvdaļa bija smalki, vīnstīgām līdzīgi zeltsaknes stiebri, un atstāja, lai tēja ievelkas.

Eila ļoti rūpīgi sekoja tam, lai neaizmirstu iedzert Izas slepeno zāļu tēju. Viņa cerēja, ka spēcīgā brīnumzālīte palīdzēs arī viņas gadījumā, tāpat kā bija vairāku gadu garumā palīdzējusi Izai. Tagad Eila negribēja bērnu. Viņa vēl jutās pārāk nedroša par savu nākotni.

Saģērbusies viņa ielēja zālīšu uzlējumu savā personīgajā krūzītē, apsēdās uz paklājiņa blakus pavardam un iedzēra spēcīgo, bet diez­gan rūgto tēju. Viņa jau bija pieradusi katru rītu iedzert šo rūgteno dzērienu. Tas bija viņas pamošanās laiks un daļa no jaunās sievietes rīta cēliena rituāla. Malkojot tēju, viņa pārdomāja visas tās lietas, kas šodien būs jāpaveic. Lūk, beidzot ir pienākusi šī visu gaidītā diena - Pavasara festivāls.

Eilai pats laimīgākais notikums būs vārda došanas ceremonija Fralijas mazulītei. Sīkā radībiņa bija paaugusies un atplaukusi, un vairs katru mīļu brīdi nebija jātur pie mātes krūts. Tagad jau viņa bija pietiekami stipra, lai raudātu, varēja dienas laikā viena pati pagulēt, kaut arī Fralijai vēl joprojām patika mazo meitiņu turēt sev blakus un, lai būtu vieglāk, viņa bieži izmantoja zīdaiņu nesamo ierīci. Dzērves pavarda iemītnieki pēdējā laikā jutās daudz laimīgāki ne tikai tāpēc, ka visi priecājās par mazo meitiņu, bet ari tāpēc, ka Frabeks un Krouzija bija iemācījušies sadzīvot, katru mīļu bridi savā starpā nekašķējoties. Nebija jau tā, ka pie tā pavarda vairs nav nekādu problēmu, bet viņi satika daudz labāk un Fralija bija ieņēmusi aktīvāku vidutāja lomu.

Eila bija iegrimusi domās par Fralijas meitiņu un, pacēlusi acis, ieraudzīja Raneku, kas viņu pa gabalu vēroja. Bija pienākusi tā diena, kad tumšādainais vīrietis gribēja paziņot viņu Solījumu, un pēkšņi kā zibens spēriens pārjauno sievieti atausa apskaidrība - Jondalara vārdi, ka viņš dodas prom. Tajā bridi Eila atcerējās to nakti, kad nomira Iza.

"Eila, tu nepiederi pie klana," Iza bija viņai teikusi. "Tu piedzimi pie Citiem, tu piederi viņiem. Eila, ej uz ziemeļiem. Sameklē savus ļaudis. Atrodi savu vīrieti."

Atrodi savu vīrieti… viņa risināja domu pavedienu. Reiz viņa bija domājusi, ka Jondalars būs viņas vīrietis, bet viņš dosies prom, bez viņas mēros tālu ceļu uz mājām. Jondalars viņu negribēja…

Bet Raneks gribēja. Viņa nekļuva jaunāka. Ja jau reiz viņa domā par bērna dzemdēšanu, tad to vajadzētu darīt labi drīz. Iedzērusi malciņu Izas zāļu tējas, viņa sakratīja krūzītē pēdējās dzēriena paliekas. Ja viņa pārtrauktu dzert Izas brīnumlīdzekli un dalītos Baudas veltē ar Raneku, vai tas aizsāktu viņā bērnu? Viņai to vajadzētu pamēģināt un noskaid­rot. Varbūt viņai vajadzētu iziet par sievu pie Raneka? Nodibināt savu pavardu, apmesties šeit uz dzīvi un dzemdēt viņa pavarda bērnus. Vai tad viņai dzims skaisti, tumšādaini bērni ar tumšām acīm un sīkspro- gainiem matiem? Vai arī tiem būs gaiša ādas krāsa kā viņai pašai? Varētu būt gan tā, gan tā.

Ja viņa paliktu šeit un dzīvotu kopā ar Raneku, tad nebūtu tālu no klana alas. Tad viņa varētu aiziet un atvest Durku. Raneks labi izturējās pret Ridagu un varbūt neiebilstu pieņemt pie sava pavarda jauktu garu bērnu. Varbūt viņa varētu oficiāli Durku adoptēt un padarīt dēlu par Mamutu cilts locekli?

Domas par to, ka pavisam reāli būtu dēlu atgūt, izraisīja jaunajā sievietē smeldzīgas ilgas. Varbūt tas notika arī tādēļ, ka Jondalars dodas projām bez viņas? Ja viņa aizietu kopā ar Zelandoni vīrieti, tad nekad mūžā vairs savu dēlu neredzētu. Bet, ja Jondalars aizies viens pats, tad viņa vairs nekad neredzēs mīļoto vīrieti.

Eilai bija jāizdara izvēle: viņa paliks. Viņa dzīvos kopā ar Raneku. Jaunā sieviete centās apsvērt visas lēmuma pozitīvās puses, pārliecināt pati sevi, ka viņai labāk būtu palikt. Raneks ir labs vīrietis, mīl viņu un grib viņu. Un viņai patiešām šis tumšādainais vīrietis patīk. Nebūtu nemaz tik briesmīgi dzīvot kopā ar viņu. Viņai varētu būt bērni. Viņa varētu atrast Durku un atvest uz šejieni. Labs vīrietis, tuvi ļaudis, un viņa atgūtu savu dēlu. Tas bija pat vairāk, nekā Eilai jebkad sapņos rādījies. Ko gan vēl viņa varētu vēlēties? Jā, ko gan vēl, ja jau Jondalars dodas prom.

"Es viņam to pateikšu," Eila nodomāja. "Pateikšu Ranekam, ka viņš šodien var visiem paziņot par mūsu Solījumu." Bet, pieceļoties kājās un dodoties uz Lapsas pavardu, Eilas prātā bija tikai viena doma: Jondalars dosies prom bez viņas. Viņa vairs nekad Jondalaru neredzēs. Aptvērusi šo domu, Eila izjuta pār sevi nogulstam milzīgu smagumu un aizvēra acis, lai šis bēdas atvairītu.

- Talut! Nezij! - Raneks izskrēja no būdas un meklēja vadoni un savu audžumāti. Ieraudzījis viņus, tumšādainais virietis bija tik satraukts, ka nespēja parunāt. - Viņa piekrita! Eila piekrita! Solījums! Šodien mēs dosim Solījumu! Eila un es!

Viņš pat nepamanīja Jondalaru, un, pat ja būtu pamanījis, tam vairs nebūtu nekādas nozīmes. Raneks nespēja domāt ne par ko citu kā vie­nīgi par to, ka viņa mīļotā sieviete, kuru viņš gribēja vairāk par visu pasaulē, ir piekritusi būt viņa sieva. Bet Nezija redzēja Jondalaru, pa­manīja, kā Zelandoni vīrietis nobāl un krampjaini ieķeras velvētās ejas mamuta līkā ilkņa balstā, un redzēja sāpes viņa sejā. Beidzot, atkabi­nājis sažņaugtās rokas, jaunais vīrietis devās uz upi, un viņa domas pārņēma lielas skumjas. Upe bija applūdusi, ūdenslīmenis krietni cēlies. Būtu tik viegli iepeldēt tajā un ļauties, lai straume aiznes viņa ķermeni projām.

- Mammu, es nezinu, ko šodien vilkt mugurā. Nevaru izdomāt, - La­tija sūdzējās, nervozējot par savu pirmo ceremoniju, kas apstiprinās meitenes jauno statusu.

- Paskatīsimies! - Nezija izpalīdzīgi atsaucās, pamezdama skatu uz upes pusi. Jondalars vairs nebija redzams.