Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

29

Ziemas beigās Eila parasti saskaitīja savus gadus, viņa sāka jauno gadu ar dzīvības atdzimšanas gadalaiku; jaunās sievietes astoņpadsmitā gada pavasaris bija ievērojams ar to, ka bija atnesis pļavu ziedu un svaigu zaļumu pārbagātību. Tas tika sagaidīts ar tādu prieku, kas bija sastopams vienīgi saltās ziemas nomocītā zemē, bet pēc Pavasara festi­vāla viss ļoti ātri sazaļoja. Pēc tam kad stepes košie ziedi bija novītuši, tos aizstāja ātri augošā, leknā jaunā zāle - un tā piesaistīja klīstošus zālēdāju barus. Bija sākusies pavasara migrācija.

Dažādu sugu dzīvnieki lielā skaitā pārvietojās pa klajo stepi. Vairākas sugas sanāca kopā tik kuplā skaitā, ka tos vairs nebija iespējams saskai­tīt, citi savienojās mazākos baros un saimēs, bet visu zvēru izdzīvošana un barošanās bija atkarīga no vēju appūstās, neizsakāmi bagātās stepes zālāju laukiem, kā arī upju sistēmas, kas barojās no ledāju ūdeņiem un plūda cauri klajumiem.

Milzīgi ganāmpulki ar lielragainiem bizoniem pārklāja kalnus un ieplakas ar dzīvelīgu, maurojošu, nemierīgu, viļņojošu masu, kas aiz sevis atstāja jēlu un izmīdītu zemi. Ceļojot uz ziemeļiem, savvaļas dzīv­nieki - sumbri - izpletās jūdzēm plašā atklātu mežu teritorijā gar lielo upju ielejām, dažkārt sajaucoties ar aļņu un staltbriežu bariem. Tramīgie stirnu buki mazās grupiņās migrēja cauri krūmainām upju piekrastēm un taigai, tie pārvietojās uz pavasara un vasaras barošanās vietām, kopā ar šiem zvēriem migrēja arī nesabiedriskie aļņi, kas iegriezās purvos un pārplūdušos stepes ezeros. Savvaļas kazas un mufloni, parastie kalnu iemītnieki, devās uz atklātajiem līdzenumiem aukstajā ziemeļu zemē un pie dzeršanas vietām saplūda kopā ar radniecīgiem, maziem saigu bariņiem un lieliem stepju zirgu ganāmpulkiem.

Šajā gadalaikā pinkaino zvēru migrēšana bija daudz ierobežotāka. Ar savu dubulto tauku slāni un biezo kažoku viņi bija piemērojušies dzīvot pie ledāja un nespēja pielāgoties daudz siltākam klimatam. Šie dzīvnieki cauru gadu mitinājās ziemeļu stepes ledāja reģionos, kur aukstums bija lielāks, bet klimats - sausāks, sniega tikpat kā nebija nemaz, un visu ziemu tie varēja baroties no rupjās, sausās, sažuvušās zāles. Aitām līdzīgie muskusvērši bija pastāvīgie sasalušās ziemeļu tundras iemītnieki un pārvietojās mazos bariņos tikai pa ierobežotu teritoriju. Pinkainie degunradži, kas parasti dzīvoja ģimenēs, kā arī lielāki pinkaino mamutu bari aizklīda tālāk, bet ziemas laikā tie uzturējās ziemeļos. Nedaudz siltākā un slapjākā dienvidu kontinentālajā stepē dziļā sniega kārta apklāja barību un lika smagajiem zvēriem klumpačot pa kupenām. Pa­vasarī tie devās uz dienvidiem, lai barotos ar jauno, lekno zāli, bet, tiklīdz kļuva siltāks, tie atgriezās ziemeļos.

Lauvas apmetnes ļaudis priecājās, redzot līdzenumu atkal atdzīvoja­mies ar zvēru bariem, un uzskaitīja visas sugas, kas tur parādījās, īpaši tos dzīvniekus, kas dzīvoja lielā aukstumā. Galvenokārt tieši šie zvēri viņiem palīdzēja izdzīvot. Milzīgie, neprognozējamie degunradži ar di­viem ragiem - priekšējo garu un zemu - un dubulto sarkanīgo kažoku ar mīksto, pūkaino apakšējo kārtu un ārējo kārtu ar garu, aizsargājošu spalvu allaž izraisīja sajūsmas saucienus.

Tomēr nekas Mamutu ciltī neizraisīja tik milzīgu satraukumu kā ma­mutu parādīšanās. Kad tuvojās ierastais laiks un šiem zvēriem vajadzēja šķērsot Lauvas apmetnes teritoriju, kāds no ļaudīm vienmēr tika atstāts novērošanas postenī. Kopš tiem laikiem, kad Eila dzīvoja klanā, viņa bija redzējusi mamutu tikai no tālienes un bija tikpat satraukusies kā visi pārējie, kad kādu pēcpusdienu Danugs metās lejā pa nogāzi, saukdams: - Mamuti! Mamuti!

Eila bija starp pirmajiem, kas izskrēja no mitekļa, lai uz tiem paska­tītos. Taluts, kas bieži nēsāja Ridagu, uzlicis uz pleciem, bija aizgājis uz stepi kopā ar Danugu, un jaunā sieviete pamanīja Neziju, kas viņai aiz muguras pūlējās tikt augšā pa nogāzi, uzlikusi zēnu uz gūžas. Eila jau pagriezās atpakaļ, lai palīdzētu, tad ieraudzīja, ka Jondalars paņem puiku no Nezijas un uzliek viņu sev uz pleciem. Jaunais Zelandoni vīrs saņēma sirsnīgus pateicības smaidus no abiem. Arī Eila pasmaidīja, kaut arī Jondalars viņu neredzēja. Jaunās sievietes sejā joprojām vēl rotājās smaids, kad viņa pagriezās pret Raneku, kas bija nācis ātrā solī, lai viņu panāktu. Eilas mīļais un skaistais smaids izraisīja tumšādainajā vīrietī spēcīgas ilgas un aizrautīgu vēlmi, kaut šī sieviete jau būtu viņa. Eila nespēja neatbildēt uz mīlestību, kas kvēloja tumšajās, mirdzošajās acīs un apburošajā smaidā. Ranekam tika vienīgi Eilas smaids.

Lauvas apmetnes ļaudis ar klusu sajūsmu vēroja, kā milzīgie, pin­kainie radījumi pārvietojas pa stepi. Tie bija paši lielākie viņu zemē mītošie zvēri - un īstenībā arī paši lielākie uz visas zemeslodes. Ma­mutu ganāmpulks ar vairākiem jauniem bullēniem gāja tuvu garām

Lauvas apmetnei, un kāda veca mamutu mātite piesardzīgi noskatīja sanākušos ļaudis. Viņas augums no pleciem līdz zemei stiepās apmēram desmit pēdu augstumā, viņai bija liela galva un kūkums uz skausta, kurā ziemas laikā varēja uzkrāt papildu tauku rezerves. īsā mugura, kas pie iegurņa krasi ieslīpi izbeidzās, papildināja raksturīgo un uzreiz pazīstamo mamuta tēlu. Viņas galva proporcionāli pret pārējo augumu bija liela, gandrīz uz pusi garāka par salīdzinoši īso snuķi, kuram galā atradās divi jutīgi, kustīgi pirkstveida izaugumi - augšējais un apak­šējais. Arī aste bija īsa, tāpat kā ausis - mazas, lai saglabātu siltumu.

Mamuti bija izcili piemēroti dzīvei viņu aukstajā valstībā. Šo zvēru āda bija ļoti bieza, zem tās apmēram trīs vai vairāk collu platumā bija uzkrājusies zemādas tauku kārta, virs kuras bija mīksta, blīva, apmē­ram collu bieza apakšējā kažoka kārta. Rupjās, garās virskārtas kažoka spalvas varēja būt pat divdesmit collu garumā, tās bija tumšas, sar­kanīgi brūnas un nokarājās akurātās kārtās virs blīvā ziemas apakšējā kažoka un kalpoja kā silts, mitrumu aizturošs apvalks un aizsargs pret vēju. Ar iespaidīgiem, asiem dzerokļiem viņi bez problēmām pārstrādāja ziemas barību, kas sastāvēja no rupjas, sausas zāles, zariņiem, bērzu tāss, vītolu un lapegļu mizas, tāpat kā notiesāja vasaras iztiku - zaļu zāli, grīšļus un augus.

Paši iespaidīgākie bija mamutu milzīgie ilkņi, kas izraisīja sajūsmu un izbrīnu. Sākušies tuvu pie apakšējā žokļa, vispirms tie krasi nolie­cās uz leju, tad spēcīgi izgriezās uz āru, tad uz augšu un beidzot uz iekšu. Veciem mamutu tēviņiem ilkņi varēja sasniegt sešpadsmit pēdu garumu, bet līdz tādam pamatīgam vecumam tie jau bija priekšā sa­krustojušies. Jaunajiem mamutu bullēniem ilkņi kalpoja par iespaidīgu ieroci un dabisku instrumentu, lai izgāztu koku saknes un nošķūrētu sniegu no ganībām, tādējādi tiekot klāt pie pārtikas, bet, kad abi ilkņi izliecās uz augšu un sakrustojās, tie drizāk bija traucēklis, nekā pali- dzēja izdzīvot.

Skats uz milzīgajiem zvēriem izraisīja Eilā atmiņu uzplūdus par to pirmo reizi, kad viņa bija ieraudzījusi mamutu. Viņa atsauca atmiņā to dienu notikumus, kad toreiz bija vēlējusies, kaut varētu iet līdzi vīriem uz mamutu medībām, un atcerējās, ka tagad Taluts bija ielūdzis viņu pievienoties pirmajām mamutu medībām kopā ar Mamutu cilti. Jau­najai medniecei patiešām ļoti patika medīt, un doma par to, ka šoreiz viņa patiešām būs kopā ar pārējiem medniekiem, izraisīja prieka pilnas trīsas. Viņa patiešām sāka gaidīt Vasaras sapulci.

Pirmajām sezonas medībām parasti bija svarīga un simboliska no­zīme. Tā kā pinkainie mamuti bija grandiozi un majestātiski, Mamutu cilts ļaužu apbrīna sniedzās tālāk par viņu milzīgo augumu. Ļaudis bija atkarīgi no šī dzīvnieka ne tikai pārtikas dēļ, viņiem bija ari nepiecie­šams parūpēties, lai saglabātos milzīgo zvēru pēctecība, un tādēļ ar tiem tika veidotas īpašas attiecības. Mamutu cilts šos dzīvniekus turēja lielā godā, jo ar tiem saistīja savu identitāti.

Mamutiem nebija neviena īsta, dabiska ienaidnieka; neviena gaļ- ēdāja iztikas eksistence nebalstījās uz šiem zvēriem. Lielie alu lauvas, kas augumā bija divreiz lielāki par jebkuru kaķu dzimtas plēsēju un parasti medīja lielos zālēdājus - sumbrus, bizonus, lielos briežus, aļ­ņus, staltbriežus vai zirgus - un varēja nogalināt jebkuru no šo sugu pieaugušajiem tēviņiem, šad un tad nomedīja kādu jaunu, slimu vai ļoti vecu mamutu, bet neviens četrkājains plēsējs viens pats vai barā nespēja nogalināt pieaugušu mamutu pašos spēka gados. Tikai Mamutu cilts medniekiem, Lielās Zemes Mātes bērniem, tika dota šī privilēģija medīt pašus lielākos no Viņas radībām. Viņi bija izredzētie. No visām Mātes radībām viņi bija paši pārākie. Viņi bija Mamutu mednieki.

Pēc tam kad mamuti bija pagājuši garām, Lauvas apmetnes ļaudis dedzīgi devās tiem pakaļ. Ne jau lai medītu - tas notiks vēlāk. Apmetnes iemītnieki vāca mamutu mīksto ziemas kažoka vilnu, kas lieliem kuš­ķiem krita nost cauri rupjākajam ārējam aizsargājošam kažokam. Dabiskā tumši sarkanā vilna, ko vāca no zemes un dzeloņainiem krūmiem, kuros tā bija ieķērusies, tika uzskatīta par Mamuta Gara īpašu dāvanu.

Ja radās iespēja, tad ar lielu prieku tika savākta arī citu zvēru vilna. Piemēram, balto muflonu vilna - šīs savvaļas aitas pavasarī parasti at­brīvojās no ziemas ietērpa; muskusvēršu apakšējais, neparasti mīkstais un zemes krāsas brūnais kažoks, kā arī degunradžu gaiši sārtā ziemas rota. Savā prātā Mamutu cilts ļaudis sūtīja Lielajai Zemes Mātei patei­cību par to, ka viņa saviem bērniem no bagātīgajiem krājumiem deva visu, kas nepieciešams, - sakņaugus, dzīvniekus un tādus materiālus kā krams un māls. Zemes bērniem bija vienīgi jāzina, kad un kur to visu meklēt.

Kaut arī viņu ikdienas uzturs tika bagātīgi papildināts vienīgi ar svaigiem ogļhidrātus saturošiem augiem, Mamutu cilts reti kad medīja pavasarī un agrā vasarā, lai gan uzkrātais gaļas daudzums jau sāka izsīkt un tagad bija pieejama liela zvēru dažādība. Dzīvnieki vēl šķita pārāk liesi. Dziļā un bargā ziema bija izsūkusi no viņiem tauku veidā uzkrātos enerģijas avotus. Dzīvnieku migrāciju radīja vajadzība atjau­not spēkus. Tika izraudzīti daži bizonu tēviņi, ja to vilna pie skausta vēl joprojām bija melna, kas norādīja, ka viņos vēl saglabājušās kaut kādas tauku rezerves, kā ari dažas grūsnas mātītes, jo viņās iekšā bija mīksta augļa gaļa un tā ādu varēja izmantot zīdaiņu drēbīšu vai apakšveļas darināšanai. Lielākais izņēmums bija ziemeļbrieži.

Lieli ziemeļbriežu ganāmpulki migrēja uz ziemeļiem; ragainās mātī­tes ar pagājušā gada jaunajiem briedulēniem gāja pa priekšu uz savām pazīstamajām apbērnošanās teritorijām; tām pa pēdām sekoja tēviņi. Tāpat kā citus ganāmpulka dzīvniekus, arī ziemeļbriežu rindas pare­tināja vilki, kas klīda gar bara flangiem, meklēdami slimos un vārgos dzīvniekus; to darīja ari vairākas kaķu dzimtas sugas: lielie lūši, garie leopardi un kāds noklīdis lielais alu lauva. Lielie plēsēji atstāja medību pārpalikumus dažādiem otršķirīgiem plēsējiem un maitēdājiem - gan četrkājainiem, gan lidojošiem: lapsām, hiēnām, brūnajiem lāčiem, ci- vetkaķiem [8] , mazajiem stepes kaķiem, āmrijām, zebiekstēm, kraukļiem, klijām, vanagiem un daudziem citiem.

Divkājainie mednieki medīja visus šos zvērus. Konkurentu kažokāda un spalvas netika nopeltas, kaut arī ziemeļbrieži bija primārais Lauvas apmetnes ļaužu medījums - tos nenogalināja gaļas dēļ, kaut arī gaļa netika velti izniekota. Par lielāko gardumu tika uzskatīta ziemeļbrieža mēle, lielāko daļu nomedītās gaļas izkaltēja un vēlāk izmantoja ceļo­juma pārtikas vajadzībām, bet pats galvenais bija briežu āda. Parasti briežāda bija pelēka, bet daži eksemplāri varēja būt dažādi: no dzelte­nīgi baltās krāsas līdz pat gandrīz melnai krāsai, bet briedulēnu kažoki bija sarkanīgi brūnā tonī; ziemeļbrieža āda tika uzskatīta par vērtīgu - tā bija gan viegla, gan silta. Tā kā šo zvēru kažoks bija dabiski izolējošs, ziemeļbriežu kažoku nevarēja aizstāt neviens cits aukstam laikam pie­mērots augstas kvalitātes apģērbs, tam nebija neviena līdzvērtīga - ne gultas veļas, ne paklāju izgatavošanā. Ar ielenkšanu un izrokot lamatu bedres, Lauvas apmetnes mednieki katru gadu medīja ziemeļbriežus, tas tika darīts pārtikas krājumu papildināšanai un dāvanām, lai būtu, ko paņemt līdzi, kad paši dosies savā ikvasaras migrācijā.

Tā kā Lauvas apmetne gatavojās Vasaras sapulcei, satraukums sita augstu vilni. Vismaz reizi dienā kāds stāstīja Eilai, cik ļoti vēlētos sa­tikt kādu radinieku vai draugu un cik ļoti tie vēlas satikt šo stāstītāju. Vienīgais, kurš neizrādīja nekādu īpašu entuziasmu par apmetņu atkal­redzēšanos, bija Ridags. Eila nekad nebija redzējusi puiku tik nomāktā garastāvoklī, un viņa uztraucās par zēna "veselību.

Vairākas dienas cītīgi vērojusi puiku, kādu neparasti siltu pēcpus­dienu, kad Ridags bija izgājis laukā paskatīties, kā vairāki ļaudis izstiepj ziemeļbriežu ādas, Eila apsēdās viņam blakus.

- Ridag, esmu tev izgatavojusi jaunas zāles, lai paņemtu tās līdzi uz Vasaras sapulci, - Eila iesāka sarunu. - Tās ir svaigākas un, iespējams, arī stiprākas. Tev būs man jāpastāsta, ja sāksi justies citādi - vai nu labāk, vai sliktāk, - jaunā zāļu sieva skaidroja, izmantodama gan žes­tus, gan valodu, kā bija pieradusi ar šo zēnu sarunāties. - Kā tu tagad jūties? Vai pēdējā laikā ir kādas izmaiņas?

Ridagam patika, ka Eila ar viņu aprunājas. Viņš bija ļoti pateicīgs par jauno spēju sazināties ar visiem apmetnes ļaudīm, kuru sapratne un prasme lietot žestu valodu bija pašos pamatos vienkārša un tieša. Puika jau gadiem ilgi bija sapratis viņu skaņu valodu, bet, runājot ar zēnu, pārējiem ļaudīm piemita tieksme valodu vienkāršot un pielāgot to žestiem, kurus lietoja. Eilas rādītie žesti niansēs un izjūtās bija tuvāki runātajai valodai, un tie pastiprināja vārdus.

- Nē, jūtos tāpat, - puika žestikulēja.

- Neesi noguris?

- Nē… jā. Vienmēr esmu mazliet noguris. - Viņš pasmaidīja. - Bet ne ļoti.

Eila pamāja, rūpīgi pētīdama zēnu, vai nepamanīs kādus redzamus simptomus, mēģinādama sev iegalvot, ka viņa stāvoklī nav nekādu iz­maiņu, vismaz ne uz sliktāko pusi. Jaunā zāļu sieva nepamanīja nekādas fiziskā stāvokļa pasliktinājuma norādes, bet puika izskatījās nomākts.

- Ridag, vai tevi kas uztrauc? Vai esi nelaimīgs?

Zēns paraustīja plecus un novērsa skatienu. Pēc tam paskatījās Eilai acīs. - Negribu iet, - viņš žestikulēja.

- Kur tu negribi iet? Es nesaprotu.

- Negribu iet uz Sapulci, - viņš paskaidroja un atkal novērsās.

Jaunā sieviete sarauca pieri, bet neuzstāja. Šķita, ka Ridags nevēlas

par to runāt, un drīz vien viņš iegāja mītnē. Eila viņam sekoja cauri ieejas priekšnamam, cenšoties nebūt uzkrītoša, un no ēdiena gatavo­šanas pavarda puses vēroja, kā puika apguļas savā gultā. Viņa bija uztraukusies par Ridagu. Reti kad viņš dienas vidū brīvprātīgi devās uz gultu. Jaunā sieviete redzēja, kā ienāk Nezija un apstājas, lai atsietu ieejas priekškaru. Eila piesteidzās, lai viņai palīdzētu.

- Nezij? Vai nezini, kas Ridagam kaiš? Viņš izskatās tik… nelaimīgs, - Eila pajautāja.

- Zinu gan. Šajā gadalaikā viņš parasti tāds kļūst. Tas notiek Vasaras sapulces dēļ. Viņam tā nepatīk.

- Tā viņš man sacīja. Bet kāpēc?

Nezija apdomāja atbildi un paskatījās Eilā. - Tu patiešām to nezini, vai ne? - Jaunā sieviete noraidoši pašūpoja galvu. Nezija paraustīja plecus. - Eila, par to neuztraucies. Tu tur nekā nevari līdzēt.

Pa koridoru iedama cauri mītnei, viņa paskatījās uz puiku. Ridaga acis bija aizvērtas, bet viņa zināja, ka zēns neguļ. Eila pašūpoja galvu, vēlēdamās, kaut spētu palīdzēt. Viņa nojauta, ka tas varētu būt sais­tīts ar puikas atšķirīgo izskatu, bet viņš jau arī agrāk bija piedalījies Vasaras sapulcēs.

Izsteigusies cauri tukšajam Lapsas pavardam, Eila iegāja Mamuta pa­varda teritorijā. Pēkšņi ielēkšoja arī Vilks, kas jau no galvenās ieejas bija skrējis viņai pa pēdām, un rotaļīgi palēcās. Ar iemācītā žesta palīdzību jaunā sieviete lika viņam nomierināties. Vilks paklausīja, bet izskatījās tik sāpināts, ka Eila piekāpās un pameta viņam pamatīgi sakošļātu ādas gabalu, kas reiz bija bijusi viņas iemīļotā ādas zeķe. Viņa beidzot bija to kucēnam atvēlējusi, kad uzskatīja, ka tas ir vienīgais veids, kā Vilku atturēt no citu ļaužu kurpju un zābaku sakošanas. Vilkam ātri vien apnika vecā rotaļlieta, un, nometies uz priekškājām, viņš luncināja asti un vaukšķēja. Nespēdama atturēties no smaida, Eila nolēma, ka laiks laukā ir pārāk jauks, lai visu dienu paliktu telpās. Tāpēc nekavējoties paņēma savu lingu, maisiņu ar oļiem, kurus bija salasījusi, un pamāja Vilkam, lai viņai seko. Ieraudzījusi piebūvē Vīniju, jaunā sieviete izdo­māja paņemt līdzi arī ķēvi.

Eila izgāja laukā pa velvēto piebūves ieeju, viņai pa pēdām sekoja gaišbrūnā ķēve un jaunais, pelēcīgais vilks, kura kažoks un visas pa­zīmes liecināja par tipisku savas sugas pārstāvi, kucēns nemaz nelī­dzinājās savai melnajai mātei. Jaunā sieviete pamanīja Skrējēju, kas atradās pusceļā uz nogāzes, kura veda uz upi. Kopā ar jauno ērzeli bija arī Jondalars. Siltajā saulē vīrietis bija novilcis kreklu un veda Skrējēju pavadā. Kā jau bija solījis, viņš nodarbojās ar Skrējēja mācīšanu, vel­tīdams tam savu lielāko laika daļu, īstenībā izskatījās, ka gan viņam, gan zirgam tas tīri labi patīk.

Ieraudzījis Eilu, Jondalars pamāja, lai viņu pagaida, un sāka kāpt augšup pa nogāzi pie viņas. Bija ļoti neparasti, ka viņš tuvojas jaunajai sievietei vai parāda vēlmi ar viņu runāt. Kopš atgadījuma stepē Zelan­doni vīrietis bija mainījies. Viņš vairs tieši no Eilas neizvairījās, bet reti kad izrādīja vēlmi aprunāties, tomēr, kad sarunājās, tad izturējās kā svešinieks - pieklājīgi un atturīgi. Jaunā sieviete bija cerējusi, ka ērzelis viņus satuvinās, tomēr tas nepalīdzēja un Jondalars šķita vēl vairāk atsvešinājies.

Eila gaidīja un vēroja, kā muskuļotais, izskatīgais vīrietis viņai tu­vojas, un pavisam negaidīti viņa atcerējās savu sirsnīgo atsaucību uz vīrieša vajadzību toreiz stepē. Vienā mirklī viņa sajuta lielu iekāri pēc šī vīrieša. Tā bija viņas ķermeņa reakcija, ko sieviete pati nespēja kon­trolēt, bet, Jondalaram tuvojoties, viņa pamanīja, kā piesarkst jaunā vīrieša seja un izteiksmīgi zilajās acīs parādās īpašais skatiens. Kaut arī viņai nebija nodoma skatīties tieši uz to vietu, viņa pamanīja, kā ir izspīlējies vīrieša dzimumloceklis, un juta, kā pati nosarkst.

- Piedod, Eila! Negribu tevi traucēt, bet man vajadzēja tev parādīt jauno pavadu, ko uztaisīju Skrējējam. Varbūt arī tu gribēsi tādu pašu Vīnijai? - Jondalars apjautājās, cenzdamies runāt normālā balsī un vē­lēdamies, kaut spētu kontrolēt savu ķermeni.

- Tu mani nemaz netraucē, - Eila atbildēja, kaut gan tā nebija pa­tiesība. Viņa paskatījās uz jauno pavadu, kas bija izgatavota no ādas strēmelēm, sapīta un apdarināta ar cilpiņām.

Jau pašā pavasara sākumā Vīnijai bija pienācis pārošanās laiks. Drīz pēc tam, kad Eila bija pamanījusi Vīnijas stāvokli, viņa izdzirdēja, kā kaut kur tālumā, stepē, iezviedzas ērzelis. Kaut arī jau agrāk jaunā sieviete bija atradusi ķēvi pēc tam, kad tā bija devusies līdzi ērzelim un savvaļas baram, viņa nespēja samierināties ar domu, ka Vīnija atkal būs jāatdod ērzelim. Šoreiz viņa var ari savu draudzeni vairs neatgūt. Lai novaldītu Vīniju, Eila bija lietojusi grožiem līdzīgu izgudrojumu un striķi ap ķēves kaklu, jo jaunais stepes ērzelis bija izrādījis lielu interesi un sajūsmu. Ja viņa pati nevarēja būt kopā ar zirgiem, tad turēja grožus piebūvē. Kopš tā laika jaunā sieviete šad un tad bija sākusi izmantot grožus, kaut arī viņai patika dot Vīnijai brīvību, lai ķēve nāk un iet, kad pašai gribas.

- Kā tas darbojas? - Eila jautāja.

Jondalars to nodemonstrēja, uzlikdams Vīnijai lieko grožu pāri, ko bija ķēvei pagatavojis. Šķietami bezkaislīgā balsī jaunā sieviete uzdeva vairākus jautājumus, bet viņai bija grūti sakoncentrēt uzmanību. Stāvot blakus, viņu drīzāk piesaistīja no Jondalara plūstošais siltums un gan­drīz nemanāmā, bet patīkamā vīrišķīgā smarža. Viņa nespēja novērst acis no jaunā vīrieša rokām, muskuļu spēles uz krūtīm un piebriedušā dzimumlocekļa. Viņa cerēja, ka jautājumi novedīs pie ilgākas sarunas, bet, tiklīdz Jondalars bija beidzis skaidrošanu, tā pēkšņi viņš pagriezās un devās prom. Eila noskatījās, kā viņš paķer kreklu, uzkāpj Skrējējam mugurā un, vadīdams ērzeli ar paša izdomāto pavadu, uzjāj augšā pa nogāzi. Vienu brīdi Eila apsvēra iespēju sekot viņam Vīnijas mugurā, bet tad pārdomāja. Ja jau viņš tik ļoti rāvās no viņas projām, tas nozīmēja, ka Jondalars nevēlas uzturēties viņas tuvumā.

Jaunā sieviete nolūkojās viņam pakaļ, līdz jātnieks izzuda viņas ska­tienam. Vilks, kas dedzīgi vaukšķēja, beidzot atgrieza Eilas uzmanību reālajā pasaulē. Aptinusi lingu ap galvu un pārbaudījusi oļus maisiņā, viņa pacēla kucēnu un uzlika to uz Vīnijas skausta. Tad uzkāpa arī pati un devās prom pa nogāzi pretēji Jondalara izvēlētajam virzienam. Jaunā medniece bija nolēmusi doties medībās kopā ar Vilku, un tagad viņa to varētu darīt. Vilks jau pats bija sācis trenkāt un medīt peles un citus mazus zvēriņus, un viņa bija atklājusi, ka kucēnam ļoti labi padodas iztramdīt medījumu tieši pa lingas sviedienam. Kaut ari sākumā tas notika nejauši, Vilks ātri mācījās un tagad gandrīz jau bija iemanījies izdzīt medījumu pēc Eilas komandas.

Vienā ziņā Eilai bija taisnība. Jondalars aizjāja tādā steigā ne jau tāpēc, ka tieši tagad negribēja atrasties viņai blakus, bet tikai tāpēc, ka gribēja atrasties viņai blakus visu laiku. Jaunajam vīrietim vajadzēja atbrīvoties no paša reakcijas uz Eilas klātbūtni. Tagad viņa bija devusi Solījumu Ranekam, un viņš uz šo sievieti bija zaudējis jebkādas tiesī­bas, kuras viņam būtu varējušas būt. Vēlāk viņš bija sācis jāt prom, kad bija gribējis izvairīties no grūtās situācijas vai ari no pretrunīgo emociju spriedzes, vai vienkārši savā dabā padomāt. Viņš bija sācis saprast, kāpēc tad, kad Eilu kaut kas bija satraucis, viņa tik bieži bija devusies izjādēs ar Vīniju. Traukšanās pa klajo, zālaino stepi, sēžot zirgam mugurā un izjūtot vēju sejā, izraisīja gan uzmundrinošas, gan nomierinošas izjūtas.

Tiklīdz Jondalars bija nokļuvis stepē, viņš deva Skrējējam zīmi laisties auļos un pieplaka ciešāk pie zirga, pie ērzeļa izstieptā un spēcīgā kakla. Izrādījās, ka pieradināt ērzeli pie jātnieka bija pārsteidzoši viegli - gan Eila, gan Jondalars daudzos veidos ari agrāk jau bija viņu mācī­juši. Daudz grūtāk bija izdomāt, kā Skrējējam likt iet uz turieni, kur to vēlas jātnieks.

Jondalars apzinājās, ka Eilas kontrole pār Vīniju bija radusies pati par sevi - dabiskā ceļā, un viņas norādījumi lielā ziņā bija neapzināti, bet šo zirgu viņš pats gribēja uztrenēt. Viņa komandas bija daudz mērķtie­cīgākas, un, trenējot zirgu, viņš mācījās arī'pats. Jaunais Zelandoni vīrs apguva to, kā jāsēž zirgā, kā jāsaskaņojas ar ērzeļa spēcīgo muskuļu darbību, nevis vienkārši kratoties jāsēž Skrējējam mugurā, un atklāja, ka dzīvnieks jutīgi reaģē uz ciešāku spiedienu, jātnieka pozas maiņu un tas palīdz viņu vadīt.

Juzdamies zirga mugurā arvien ērtāk un pārliecinātāk, Jondalars sāka izjāt biežāk, tieši šāda nodarbe viņam bija vajadzīga, bet, jo vairāk laika viņš pavadīja kopā ar Skrējēju, jo vairāk tam pieķērās. Jau no paša sākuma viņam Skrējējs bija paticis, bet tas joprojām bija Eilas zirgs. Jaunais vīrietis sev visu laiku centās iestāstīt, ka trenē zirgu Eilai, bet viņam negribējās domāt par to, ka iemīļotais jaunais ērzelis būs jāpamet.

Jondalars bija plānojis doties prom tūlīt pēc Pavasara festivāla, tomēr vēl joprojām atradās šeit un pats nesaprata, kāpēc. Viņš apsvēra savas palikšanas iemeslus - šajā neparedzamajā gadalaikā vēl bija pārāk agrs aizceļošanai, viņš bija apsolījis Eilai trenēt Skrējēju, tomēr pats ļoti labi saprata, ka tie vienkārši ir aizbildinājumi. Taluts domāja, ka Jondalars palicis, lai kopā ar visiem dotos uz Vasaras sapulci, un Zelandoni vīrietis negribēja šo iespaidu bojāt, tomēr pats sev stāstīja, ka būs jau devies prom, pirms Mamutu cilts mēros ceļu uz Vasaras sapulci. Katru nakti, ejot gulēt, un it īpaši tajās reizēs, kad Eila devās uz Lapsas pavardu, viņš nosolījās, ka rītdien ies prom, bet katru dienu to atlika. Jaunais vīrietis cīnījās pats ar sevi un, kad nopietni nodomāja ķerties pie mantu saiņošanas un došanās prom, tad atcerējās, kā Eila, auksta un nekustīga, bija gulējusi uz Mamuta pavarda grīdas, un nespēja nekur aiziet.

Nākamajā dienā pēc Pavasara festivāla Mamuts bija runājis ar Jon­dalaru un pastāstījis, ka sakne bijusi pārāk spēcīga un viņš nav spējis notiekošo kontrolēt. Pareģis stāstīja, ka tas bijis pārāk bīstami un viņš to vairs nekad nelietos. Ari Eilai viņš bija ieteicis nekad vairs to nelietot un brīdinājis - ja viņa to darīs, tad būs nepieciešama spēcīga aizsardzība, īsti to vārdos nepateicis, vecais vīrs bija licis Jondalaram saprast, ka tieši jaunajam vīrietim bija kaut kā izdevies Eilu garu pasaulē sameklēt un tieši viņš bija spējis atsaukt viņa mācekli dzīvē.

Pareģa vārdi satrauca Jondalaru, bet viņš no tiem guva ari zināmu mierinājumu. Kad Mamuta pavarda vīrs bija baiļojies par Eilas drošību, kāpēc viņš bija lūdzis tieši viņu palikt? Un kāpēc Mamuts sacīja, ka tieši viņš bija atgriezis Eilu dzīvē? Viņa bija devusi Solījumu Ranekam, un nebija nekādu šaubu par kaula riku meistara jūtām pret viņu. Ja jau Raneks bija blakus, kāpēc Mamuts gribēja, lai to dara Jondalars? Kāpēc Raneks nevarēja to izdarīt? Ko vecais vīrs zināja tādu, ko pats Jondalars nezināja? Lai kas tas arī būtu, viņš nespēja pieļaut domu, ka nebūs Eilas tuvumā, ja viņai viņš atkal būs vajadzīgs; viņš nespēja ari pieļaut, ka viņa viena pati saskaras ar briesmām, bet tajā pašā laikā nespēja paciest to, ka viņa mīļotā sieviete dzīvo ar citu vīrieti. Jondalars nespēja izlemt, vai iet prom vai palikt.

- Vilk! Liec to nost! - Ragija, pagalam izmisusi, dusmīgi kliedza. Viņa kopā ar Ridagu spēlējās pie Mamuta pavarda, kur Nezija bija likusi bērniem uzturēties, kamēr pati sasaiņos mantas. - Eila! Vilks paņēma manu lelli un nelaiž to vaļā.

Eila sēdēja savā gultā, un visapkārt stāvēja viņas akurāti saliktās mantas. - Vilk! Laid vaļā! - viņa nokomandēja. - Nāc šurp! - jaunā sieviete pamāja.

Vilks atlaida lelli, kas bija izgatavota no ādas strēmelītēm, un, asti iespiedis kājstarpē, ielavījās jaunajai sievietei starp kājām. - Kāp augšā! - Eila aicināja, uzsizdama pa gultas galvgaļa to vietu, kur zvērs parasti gulēja. Vilks uzlēca augšā. - Tagad guli un vairs netraucē Ragiju un Ridagu. - Kucēns apgūlās, nolicis galvu uz ķepām, un ar nožēlas pilnām acīm skatījās uz savu mammu.

Jaunā sieviete atgriezās pie mantu šķirošanas, bet drīz vien šo no­darbi pārtrauca un skatījās, kā abi bērni spēlējas pie Mamuta pavarda uz grīdas, viņa negribēja tos ziņkārīgi vērot, bet jutās ieintriģēta. Bērni spēlēja "pavardos", cenzdamies ticami attēlot, ka dzīvo pie viena pa­varda, kā to parasti dara pieauguši vīrieši un sievietes. Abu "bērns" bija ādas lelle, kas bija darināta pēc cilvēka līdzības - ar apaļu galvu, ķermeni, kājām un rokām, ietīta mīkstā ādas paladziņā. Tieši šī lelle Eilu visvairāk sajūsmināja. Viņai pašai lelles nekad nebija bijušas, klana ļaudis no ādas atliekām nekad neizgatavoja nekādas figūras, tie ari nezīmēja un neizgreba cilvēku formas, bet šī lelle jaunajai sievietei atgādināja to ievainoto trusīti, kuru pati bija atnesusi uz klana alu, lai Iza dzīvnieku izdziedētu. Viņa bija trusīti apmīļojusi un šūpojusi tieši tāpat, kā Ragija šobrīd turēja savu lelli un ar to spēlējās.

Eila zināja, ka Ragija parasti ir spēļu iniciatore. Dažkārt bērni tēloja vīra un sievas lomas, citkārt "vadoņus" - brāli un māsu, kas vadīja viņu pašu apmetni. Eila vēroja mazo, blondo meitenīti un tumšma­taino puisīti, pēkšņi ļoti skaidri saskatīdama viņa klana vaibstus. Viņa nodomāja, ka Ragija viņu uzskata par brāli, bet Eilu māca šaubas, vai šie abi bērni jebkad kļūs par apmetnes vadoņiem.

Ragija atdeva lelli Ridaga aizgādībā un pati piecēlās kājās, lai dotos izpildīt kādu iedomātu pienākumu. Puika vēroja viņu aizejam, tad nolika lelli, paskatījās uz Eilu un pasmaidīja. Zēnam vairs nebija intereses par iedomāto bērnu pēc tam, kad Ragija pēc īsa brīža neatgriezās. Viņam labāk patika īsti bērni, tomēr zēnam nebija iebildumu piespēlēt Ragijai, kad viņa bija klāt. Pēc kāda brīža arī Ridags piecēlās kājās uz aizgāja. Ragija bija aizmirsusi spēli un lelli, un puika devās viņu meklēt vai atrast sev kādu citu nodarbošanos.

Eila atgriezās pie domām, ko ņemt līdzi uz Vasaras sapulci. Viņa atcerējās, ka pagājušajā gadā bija vairākas reizes pārskatījusi savas mantas, pieņemdama lēmumu - ko iesaiņot un ko atstāt. Šoreiz viņa kravāja mantas ceļojumam un ņems līdzi tikai to, ko spēj panest. Talija jau bija ar Eilu runājusi par zirgu un velkamās platformas izmantošanu, lai varētu aizgādāt visas sarūpētās dāvanas; tas palielinātu gan pašas Eilas, gan visas Lauvas apmetnes stāvokli. Paņēmusi zvērādu, ko viņa bija nokrāsojusi sarkanā krāsā, jaunā sieviete to izpurināja, cenzdamās izdomāt, vai tā viņai būs vajadzīga. Viņa nebija spējusi izdomāt, ko lai izgatavo no īstas zvērādas. Viņa nezināja, kā to varētu tagad izmantot, bet sarkanā krāsa bija klana svētā krāsa un turklāt viņai tā patika. Salo­cījusi sarkano zvērādu, viņa to nolika pie pārējām mantām, ko gribēja ņemt līdzi; vēl bez būtiski svarīgākajām tur atradās izgrebtais zirgs, ko viņa tik ļoti mīlēja un ko Raneks bija uzdāvinājis viņai pieņemšanas ceremonijā; arī jaunā muta; Vimeza dāvinātais skaistais pīķa uzgalis; nedaudz rotaslietu - krelles un kaklarotas; Dīgijas dāvātais tērps; baltā tunika, ko viņa pati bija uzšuvusi, un Durka zīdaiņa autiņš.

Pārskatot vēl dažas lietas, jaunās sievietes domas aizklīda tālu prom, un viņa atklāja, ka pievērsusi domas Ridagam. Vai šim puisim, tāpat kā Durkam, jel kādreiz būs sieva? Eila nedomāja, ka gan jau Vasaras sapulcē būs kāda viņam līdzīga meitene. Jaunā zāļu sieva pat nebija pārliecināta, vai puika vispār piedzīvos pieauguša vīrieša gadus. Tas lika viņai būt pateicīgai par to, ka pašas dēls bija stiprs un veselīgs un ka viņam būs sieva. Apmēram ap šo laiku Brouda klans gatavojas doties uz klanu Sapulci, ja jau nav aizgājis. Un pēc klanu Sapulces Ura dosies uz Bruņa klana alu, lai vēlāk kļūtu par Durka sievu, un, iespējams, jaunā meitene tagad bija pārbijusies no domas, ka jāatstāj savs klans. Nabaga Ura, viņai būs grūti atstāt pazīstamos ļaudis un doties dzīvot uz svešu vietu, pie svešiem ļaudīm. Pēkšņi Eilai ienāca prātā kāda doma, kas nebija parādījusies agrāk. Vai Urai Durks patiks? Vai Durkam pa­tiks meitene? Jaunā sieviete tā cerēja, jo maz ticams, ka viņiem abiem varētu būt kāda cita iespēja.

Domājot par dēlu, Eila pasniedzās pēc maisiņa, kuru bija atvedusi no ielejas; atvērusi to, viņa izbēra tā saturu. Sievietei ieraugot kaula figūriņu, viņas sirds sāka sisties ātrāk. Viņa to pacēla rokās. Tā bija vi­ņas figūriņa, bet ne līdzīga tai, ko viņa bija nesen redzējusi, un tagad Eila saprata, cik šī figūriņa ir īpaša. Pārsvarā visām mutām, izņemot Raneka darināto sievietes-putna figūru, bija apaļīgas, mātišķas formas un galvas vietā parasti atradās noapaļots izaugums, kurš dažkārt bija izdaiļots. Tās visas bija domātas kā Mātes simboli, bet šī bija slaidas sievietes figūra, kuras mati bija sapīti daudzās mazās bizītēs - tieši tā, kā viņa pati mēdza sapīt savus matus. Pārsteidzošākais bija tas, ka šai mutai bija rūpīgi izgrebta seja ar smalku degunu un zodu un varēja iztēloties arī acis.

Eilai turot figūriņu rokās un atgriežoties atmiņu pasaulē, viņas acu priekšā tā izplūda. Pat pašai neapzinoties, pār jaunās sievietes vaigiem sāka tecēt asaras. Šo figūriņu bija izgriezis Jondalars toreiz, kad viņi dzīvoja ielejā. Izgatavojis to, viņš bija sacījis, ka tādējādi gribot iegūt viņas dvēseli, lai viņi nekad nešķirtos. Tieši tāpēc viņš bija to izgatavojis tik līdzīgu viņai, kaut ari neviens meistars nedrīkstēja izgrebt mutas figūriņas, kas līdzinātos kādam dzīvam cilvēkam, jo visi baidījās, ka tā var tikt sagūstīta viņu dvēsele. Jondalars teica, ka gribot, lai viņa šo figūriņu paturētu, lai neviens to nevarētu Jaunos nolūkos izmantot pret viņu. Eila saprata, ka tā bija viņas pirmā muta. Jaunais Zelandoni vīrietis bija to viņai uzdāvinājis pēc Pirmās baudas rituāla, kad bija viņu padarījis par īstu sievieti.

Eila nekad neaizmirsīs to vasaru ielejā, kad viņi bija tikai divi vien. Bet tagad Jondalars grasījās aiziet bez viņas. Piespiedusi kaula figūriņu pie krūtīm, jaunā sieviete vēlējās, kaut varētu iet viņam līdzi. Jūtot viņai līdzi, Vilks aiz līdzjūtības smilkstēja, pa collai virzīdamies tuvāk, jo zināja, ka viņam pavēlēts palikt tur, kur viņš ir. Pasniegusies pēc siltās radībiņas, Eila iespieda galvu Vilka mīkstajā kažokā, bet dzīvnieks centās nolaizīt viņas sāļās asaras.

Viņa dzirdēja kādu nākam pa koridoru un ātri piecēlās sēdus, noslau­cīja seju un centās savaldīties. Kad Barzeks un Druvezs pagāja garām, iegrimuši sarunā, viņa pagriezās, it kā kaut ko aiz sevis meklētu. Tad, ielikusi figūriņu atpakaļ maisiņā, jaunā sieviete to uzmanīgi novietoja virs pašas krāsotās spilgti sarkanās zvērādas, lai ari figūriņu ņemtu sev līdzi. Viņa nekad mūžā neatstās savu pirmo mutu.

Vēlāk, tajā pašā vakarā, kad Lauvas apmetnes iemītnieki gatavojās maltītei, Vilks pēkšņi draudīgi ierūcās un skrēja uz galvenās ieejas pusi. Arī Eila pielēca kājās un aizsteidzās dzīvniekam pakaļ, nesaprazdama, kas būtu varējis notikt. Viņai sekoja arī vairāki citi ļaudis. Pavērusi durvju priekškaru, jaunā sieviete bija pārsteigta, ieraugot svešinieku - ļoti nobijušos svešinieku, kas kāpās atpakaļ no gandrīz jau pieaugušā vilka, kurš bija gatavs tam uzbrukt.

- Vilk! Atpakaļ! - Eila nokomandēja. Vilka kucēns negribīgi paklau­sīja, bet joprojām, zobus atiezis un dziļi rīklē izdodams rūcošas skaņas, raudzījās pretim svešiniekam.

- Ludeg! - Taluts iesaucās, pasperdams soli uz priekšu, un, plati smaidīdams, apskāva vīru lielā lāča apskāvienā. - Nāc iekšā! Nāc tik iekšā! Laukā ir auksts.

- Es… ē… nezinu, - vīrs atbildēja, skatīdamies uz jauno vilku. - Vai jums tur iekšā ir vēl kāds šim līdzīgs?

- Nē, citu tādu nav, - Eila atbildēja. - Vilks tev nedarīs pāri. Es to nepieļaušu.

Ludegs paskatījās uz Talutu, jo nezināja, vai var svešajai sievietei ticēt. - Kāpēc jūsu mājoklī dzīvo vilks?

- Tas ir garš stāsts, bet to labāk klausīties pie siltas uguns. Nāc iekšā, Ludeg! Jaunais vilks tev nedarīs pāri. Es apsolu, - Taluts mierināja viesi, daudznozīmīgi paskatījies uz Eilu, kamēr pats pa velvēto priekšnamu vedināja ciemiņu iekšā.

Eila ļoti labi saprata, ko šis skatiens nozīmē: lai Vilks labāk turas pa gabalu no svešinieka. Viņa sekoja vīriem iekšā, dodot Vilkam komandu palikt aiz muguras, bet nezināja, kā pārtraukt zvēra rūkšanu. Šī bija jauna situācija. Eila zināja, ka vilki, kaut arī pieķērušies savam baram un ir tam uzticīgi, dažkārt uzbrūk svešiniekiem, kas ienāk viņu teritorijā, un pat tos nogalina. Vilka uzvedību varēja pilnibā izprast, bet ne jau tādēļ tā bija pieņemama. Zvēram jāsāk pierast pie svešiniekiem, vai nu viņam tas patīk, vai ne.

Nezija sirsnīgi sasveicinājās ar sava brālēna dēlu, paņēma viņa silto jaku un mugursomu un lika Danugam to visu aiznest uz Mamuta pa­varda tukšo gultu, tad piepildīja ciemiņa šķīvi un atrada, kur viņam piesēst. Ludegs visu laiku piesardzīgi skatījās uz vilku, viņu bija pār­ņēmušas nervozas bailes, un ikreiz, kad Vilks sajuta sev pievērstu sve­šinieka skatienu, draudīgais rūciens kļuva vēl skaļāks. Kad Eila viņu apklusināja, jaunais vilks pieglauda ausis un pieplaka pie zemes, bet nākamajā brīdī atkal rūca uz svešinieku. Jaunā sieviete jau sāka ap­svērt, vai neapmest striķi vilkam ap kaklu, bet nedomāja, ka tas kaut ko atrisinātu. Tas tikai padarītu nikno dzīvnieku vēl agresīvāku un vēl vairāk satrauktu svešo vīrieti.

Ridags bija turējies maliņā, kautrēdamies no svešinieka, kaut ari viņu pazina, bet puika ātri vien aptvēra radušos problēmu. Zēns saprata, ka svešinieka saspringtā piesardzība vēl vairāk problēmu saasina. Varbūt, ja Ludegs redzētu, ka Vilks ir draudzīgs, tad nedaudz atslābinātos? Vairums apmetnes ļaužu bija sanākuši ēdiena gatavošanas pavarda te­ritorijā, un, kad Ridags dzirdēja, ka Hartals ir pamodies, viņam ienāca prātā kāda doma. Puika devās uz Ziemeļbrieža pavardu un nomieri­nāja bērnu, tad, paņēmis to aiz rokas, aizveda uz ēdiena gatavošanas pavardu, nevis pie mazuļa mātes. Tā vietā Ridags pieveda mazuli pie Eilas un Vilka.

Hartals pēdējā laikā bija sirsnīgi pieķēries draiskajam kucēnam un, tiklīdz ieraudzīja pūkaino, pelēko radījumu, tā līksmi iespurdzās. Ar lielu sajūsmu Hartals pieskrēja pie Vilka, bet mazuļa soļi nebija stabili. Paklu­pis viņš uzkrita dzīvniekam virsū. Vilks iekaucās, bet dzīvnieka vienīgā reakcija bija nolaizīt mazulim seju, kas lika Hartalam iesmieties. Viņš pagrūda malā silto, slapjo zvēra mēli, ielikdams savas mazās, apaļās roķeles garajā vilka mutē, kas bija pilna ar asiem zobiem, pēc tam, ar abām rokām ieķēries dzīvnieka kažokā, mēģināja to pievilkt sev tuvāk klāt.

Aizmirsis savas nervozās bailes, Ludegs ar lielām, pārsteiguma pil­nām acīm skatījās uz bērnu, kas stumdīja vilku, bet vēl vairāk sveši­nieks bija pārsteigts par plēsēja pacietīgo, mīļo izturēšanos. Vilks vairs nevarēja turpināt savu piesardzīgo svešinieka vērošanu un gatavoties uzbrukumam, viņš vēl nebija pavisam pieaudzis un nespēja saglabāt tādu ieturētu neatlaidību kā viņa pieaugušie sugas brāļi. Eila uzsmaidīja Ridagam, uzreiz saprazdama, ka puika atvedis Hartalu tieši šim mērķim, kas nu bija sasniegts. Kad pienāca Tronija un savāca savu dēlu, Eila paņēma Vilku rokās, nospriezdama, ka pienācis īstais laiks, lai kucēnu iepazīstinātu ar svešinieku.

- Man šķiet, ka Vilks pie tevis ātrāk pieradīs, ja atļausi viņam pierast pie tavas smakas, - viņa sacīja jaunajam vīrietim.

Eila perfekti runāja Mamutu valodā, bet viesis pamanīja atšķirīgo manieri, kā jaunā sieviete izrunā dažus vārdus. Viņš uzmanīgi viņu pirmoreiz nopētīja, brīnīdamies, kas viņa tāda ir. Ludegs zināja, ka pa­gājušogad, kad Lauvas apmetne devās prom, šādas sievietes viņu vidū nebija. Īstenībā viņš pat neatcerējās, ka vispār kādreiz viņu redzējis; jaunais viesis bija pārliecināts, ka tik skaistu sievieti viņš noteikti būtu atcerējies. No kurienes viņa uzradusies? Pacēlis acis, ciemiņš pamanīja, ka viņu novēro garš, blonds vīrietis.

- Kas man jādara? - viņš jautāja.

-Ja ļausi vilkam apostīt savu roku, tad viss būs kārtībā. Viņam patīk, ka viņu paglauda, bet es necenstos to sasteigt. Vilkam vajadzīgs laiks, lai pie tevis pierastu, - Eila skaidroja.

Diezgan nedroši Ludegs tomēr pastiepa roku. Vilka mamma no­laida to zemē, lai kucēns varētu roku apostīt, bet palika tuvumā, ja nu gadījumā kas notiek. Viņa nedomāja, ka Vilks uzbruks svešinie­kam, bet nebija par to pārliecināta. Pēc kāda laika viesis pastiepa roku, lai pieskartos vilka biezajai spalvai. Viņam nekad agrāk nebija nācies

pieskaities dzīvam vilkam, sajūtas bija diezgan satraucošas. Uzsmaidījis Eilai, Ludegs atkal nodomāja, cik gan skaista ir šī sieviete, kad viņa atsmaida pretim.

- Talut, es labāk ātri izklāstīšu jaunumus, - viesis informēja. - Jo, manuprāt, Lauvas apmetnei ir vairāki stāsti, kurus man būtu interesanti noklausīties.

Lielais vadonis pasmaidīja. Viņam šāda interese gāja pie sirds. Ziņ­neši parasti atnesa jaunas ziņas, šie cilvēki tika izvēlēti divu iemeslu dēļ: viņiem patika pastāstīt kādu interesantu notikumu un viņi spēja ātri paskriet.

- Nu tad stāsti! Kādus jaunumus esi atnesis? - Taluts apvaicājās.

- Pats svarīgākais attiecas uz Vasaras sapulces vietas maiņu. Šogad tā notiks Vilka apmetnē. Tikšanās vieta, kura tika nolemta pagājušajā gadā, pavasarī tika applūdināta. Vēl man ir ari skumja vēsts. Biju pa­licis pārnakšņot Sungaji apmetnē. Viņus ir apsēdusi slimība, nāvējoša slimība. Daži cilvēki jau miruši, un, kad devos prom, vadones dēls un meita bija ļoti slimi. Ļaudis šaubījās, vai tie izdzīvos.

- Ak, cik šausmīgi! - Nezija apbēdināta iesaucās.

- Kas tā ir par slimību? - Eila apjautājās.

- Šķiet, ka tā ceļas no krūtīm. Stiprs drudzis, klepus, un grūti pa­elpot.

- Cik tālu atrodas šī apmetne? - Eila interesējās.

- Vai tad tu to nezini?

- Eila pie mums viesojās, bet mēs viņu pieņēmām savā apmetnē, - Talija paskaidroja. Tad viņa pagriezās pret Eilu. - Tā nav tālu.

- Talij, vai varam turp doties? Vai kāds var man parādīt ceļu uz turieni? Ja bērni ir slimi, varbūt es varu palīdzēt.

- Nezinu. Talut, kādas ir tavas domas?

- Ja Vasaras sapulce notiks Vilka apmetnē, tad Sungaji apmetne nav pa ceļam. Talij, viņi nav pat mums radniecīga cilts.

- Man šķiet, ka Darnevam tajā apmetnē ir kāds attāls radinieks, - Talija ieminējās. - Žēl, ka mazie brālis un māsa ir tik slimi.

- Iespējams, ka mums vajadzētu tomēr aiziet, bet tādā gadījumā ir jāiet, cik drīz vien to varam, - Taluts atzina.

Ludegs bija šajā sarunā klausījies ar lielu interesi. - Nu, tagad, kad esmu jums pastāstījis savus jaunumus, tad, Talut, vēlētos ko uzzināt par Lauvas apmetnes jauno iemītnieci. Vai viņa patiešām ir dziedniece? Un no kurienes šeit uzradies vilks? Nekad neesmu dzirdējis, ka kāds būdā mājoklī turējis vilku.

- Un tas vēl nav viss, - Frabeks piebilda. - Eilai ir ari divi zirgi: ķēve un jauns ērzelis.

Ciemiņš neticīgi paskatījās uz Frabeku, tad iekārtojās ērtāk un saga­tavojās noklausīties Lauvas apmetnes stāstus.

No rīta pēc garās stāstu nakts Ludegam tika nodemonstrēta Eilas un Jondalara jāšanas māksla, par ko viņš izrādīja lielu sajūsmu. Viesis devās tālāk uz nākamo apmetni, lai izplatītu jaunumus par Mamutu cilts jauno sievieti kopā ar ziņām par Vasaras sapulces vietas maiņu. Lauvas apmetne plānoja nākamajā rītā doties ceļā, un atlikusī dienas daļa tika veltīta pēdējiem sagatavošanās darbiem.

Eila nolēma paņemt līdzi vairāk zāļu nekā parasti nēsāja savā zāļu somā un, pakojoties un sarunājoties ar Mamutu, pārskatīja savus dzied­niecisko zālīšu krājumus. Eilai prātā bija klanu Sapulce, un, vērodama, kā vecais šamanis vingrina stīvās locītavas, viņa atcerējās, ka vecie klana ļaudis, kuri vairs nespēja doties tik garā ceļā, tika atstāti mājās. Kā gan Mamuts noies tik tālu ceļu? Tas Eilu satrauca, tāpēc viņa devās laukā, lai sameklētu Talutu un vadonim to pajautātu.

- Lielāko ceļa daļu es viņu nesu uz savas muguras, - Taluts skaid­roja.

Jaunā sieviete pamanīja, ka Nezija pieliek kādu saini pie to mantu kaudzes, ko zirgi vilks ar velkamo platformu. Turpat blakus sēdēja arī Ridags un izskatījās pagalam nelaimīgs. Pēkšņi Eila sāka meklēt Jon­dalaru. Viņa atrada Zelandoni vīrieti kārtojam mugursomu, ko Talija bija viņam iedevusi.

- Jondalar! Te tu esi! - viņa iesaucās.

Viņš izbijies pacēla acis. Jondalars nepavisam nebija gaidījis, ka šo­brīd ieraudzīs Eilu. Viņš tieši nupat bija par viņu domājis un prātojis, kā lai atvadās. Jaunais vīrietis bija nolēmis, ka tieši šis brīdis, kad visi pamet apmetni, ir īstais, lai ari viņš dotos prom. Bet tā vietā, lai kopā ar Lauvas apmetni dotos uz Vasaras sapulci, viņš ies uz otru pusi un uzsāks garo mājupceļu.

- Vai tu zini, kā Mamuts parasti nokļūst Vasaras sapulcē? - Eila jautāja.

Šis jautājums Jondalaru pavisam pārsteidza. Par to viņš šobrīd ne­maz negribēja domāt. Viņš pat nesaprata, par ko Eila runā. - Ē… nē, - vīrietis stomījās.

- Talutam viņš jānes uz muguras. Un vēl jau ir arī Ridags. Arī viņš ir jānes. Jondalar, vai zini, par ko domāju? Tu esi apmācījis Skrējēju, viņš jau tagad ir pieradis pie jātnieka savā mugurā, vai ne?

-Jā.

- Un tu māki viņu vadīt. Skrējējs ies tur, kur tu gribi, lai viņš iet, vai ne?

- Šķiet, ka jā.

- Lieliski! Tad jau nav nekādu šķēršļu, lai Mamuts un Ridags uz Va­saras sapulci dotos jāšus. Viņi paši nemāk zirgus vadīt, bet tu to varētu darīt. Tā visiem būtu daudz vieglāk, un Ridags pēdējā laikā ir bijis tik nelaimīgs, šī ziņa varētu puikam uzlabot omu. Vai atceries, cik zēns bija sajūsmināts pirmajā reizē, kad jāja ar Vīniju? Tev taču nav iebildumu, vai ne, Jondalar? Mēs, pārējie, varam iet kājām, - Eila sacīja.

Eila ar savu ideju bija tik apmierināta un šķita sajūsmināta; bija acīm redzams, ka viņa pat nebija apsvērusi tādu domu, ka Jondalars varētu neiet kopā ar viņiem. Jondalars nodomāja: kā gan viņš var atteikt mīļotajai sievietei? Tā ir laba doma, un Lauvas apmetne tik daudz ir darījusi viņa labā, ka šis gājiens šķita pats mazākais, ko viņš varētu paveikt viņu labā.

- Nē, man nav nekas pretim pret iešanu, - Jondalars atbildēja. Vēro­dams, kā Eila aiziet to paziņot Talutam, jaunais vīrietis sajuta dīvainu atvieglojuma izjūtu, it kā no viņa pleciem būtu noņemta liela smaguma nasta. Viņš steidza pabeigt mantu saiņošanu, tad, paņēmis visu savu mantību un aprīkojumu, pievienojās pārējiem apmetnes ļaudīm. Eila pārraudzīja abu velkamo platformu sakārtošanu. Visi jau bija gandrīz gatavi startēt.

Ieraudzījusi nākam Jondalaru, Nezija viņam uzsmaidīja un sacīja: - Priecājos, ka nolēmi iet kopā ar mums un palīdzēt Eilai ar zirgiem. Man šķiet, ka tā Mamutam būs daudz ērtāk, un paskaties tik uz Ridagu! Nekad mūžā neesmu redzējusi, ka puika būtu tādā sajūsmā par došanos uz Vasaras sapulci!

Jondalars nobrīnījās, kāpēc gan viņam radās tāda sajūta, ka Nezija būtu zinājusi par viņa nodomu doties projām..

- Un padomā, kādu iespaidu atstās mūsu ierašanās ne tikai kopā ar zirgiem, bet ari ar jātniekiem! - Barzeks piebilda.

- Jondalar, mēs tevi gaidījām. Eila nav pārliecināta par to, kam uz kura zirga vajadzētu jāt, - Taluts sacīja.

- Domāju, ka tam nav lielas nozīmes, - Jondalars atbildēja. - Ar Vīniju jāt ir daudz vieglāk. Viņa tik ļoti savu jātnieku nekratīs.

Zelandoni vīrs pamanīja, ka Raneks palīdz Eilai sabalansēt kravu uz velkamās platformas. Ieraudzījis viņus kopā smejamies, viņš iekšēji sarāvās un saprata, cik īslaicīga bija viņa aiziešanas atlikšana. Viņš bija tikai atvirzījis neizbēgamo un devis solījumu vienīgi pašreiz palīdzēt.

Pēc tam kad Mamuts bija izdarījis pāris noslēpumainu žestu un patei­cis ezoteriskus vārdus, viņš pie būdas ieejas iedzina zemē mutu, lai tā viņu prombūtnes laikā pasargā Lauvas apmetnes mitekli, un tad ar Taluta un Eilas palīdzību uzkāpa Vīnijai mugurā. Vecais šamanis šķita satraucies, bet to bija grūti pateikt. Jondalaram izskatījās, ka Mamuts māk to labi noslēpt.

Ridags gan nešķita nervozs, jo jau agrāk bija jājis zirgam mugurā. Viņš bija sajūsmināts, kad slaidais Zelandoni vīrs pacēla viņu un nosē­dināja Skrējējam mugurā. Puika vēl nekad nebija jājis ar ērzeli. Ridags uzsmaidīja Latijai, kas viņu vēroja ar bailēm par brālīša drošību un ar prieku par viņa jauno pieredzi, kā arī izjuta nelielu skaudību. Latija, cik bieži vien varēja, pa gabalu bija vērojusi, kā Jondalars trenē zirgu, jo meitenei bija grūti pārliecināt kādu citu sievieti, lai nāk viņai līdzi vienkārši pastāvēt un paskatīties - būt pieaugušai bija arī savi trūkumi. Viņa pie sevis bija nodomājusi, ka jauna zirga mācīšana nav nekas pārdabiski maģisks. Tam, protams, bija vajadzīga pacietība un zirgs, ko trenēt.

Apmetne tika pēdējoreiz pārbaudīta, un visi ļaudis uzsāka ceļu augšup pa nogāzi. Pusceļā līdz nogāzes virsotnei Eila apstājās. Arī Vilks apstājās, gaidoši viņu vērodams. Jaunā sieviete noraudzījās uz velēnu mitekli, kur bija atradusi savas mājas un tikusi pieņemta. Viņai jau tagad pietrūka mājas omulības un drošības, bet tās nekur nezudīs, kad viņi atgriezīsies, šī māja atkal dos ļaudīm patvērumu garās, aukstās ziemas laikā. Vējš pavēra priekškaru aiz mamutu ilkņu velvētās ieejas, un virs arkas Eila varēja redzēt alu lauvas galvaskausu. Lauvas apmetne bez ļaužu klātbūtnes izskatījās vientuļa un pamesta. Eila no Mamutu cilts nodrebinājās no pēkšņa, neomulīga satraukuma.