Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

33

Ragija un Tusija smiedamās un ķiķinādamas ieskrēja telts galvenajā daļā.

- Tur laukā ir vēl viena, - Ragija paziņoja.

Eila ātri nodūra acis, Nezija un Talija savā starpā zinoši saskatījās, Fralija pasmaidīja, un Frabeks nosmīnēja.

- Kāda vēl viena? - Nezija jautāja, gribēdama pārliecināties, kaut arī atbildi zināja.

- Vēl viena "delegācija", - paziņoja Tusija pašlepnā tonī, nogurusi no visām blēņām.

- Talij, tev nu gan šī ir varen noslogota vasara, ar visām šīm de­legācijām un pavadošās sievietes pienākumiem, - Fralija noteica, no­griezdama Tašeram gaļas gabalu, bet zināja, ka vadone ir slavas, kas tika izrādīta Lauvas apmetnei un tās iemītniekiem, zenītā un atrodas centrālo notikumu un uzmanības degpunktā.

Talija un Eila izgāja laukā, viņām pievienojās ari Nezija, lai palīdzētu; izskatījās, ka visi pārējie jau aizgājuši. Fralija un Frabeks piegāja pie telts atveres, lai paskatītos, kas atnācis. Frabeks sekoja trim sievietēm pa pēdām, bet Fralija palika iepakaļ, lai atturētu bērnus no maisīšanās pa kājām. Ārpus teritorijas, kuru Vilks bija iezīmējis kā piederošu Lau­vas apmetnei, stāvēja kāds ļaužu bariņš. Zvērs ar savu ožu pārzināja neredzamo teritoriju un regulāri to apsargāja. Pie apmetnes ļaudīm drīkstēja nākt ciemiņi, bet neviens nedrīkstēja paspert kaut soli tuvāk bez skaidra uzaicinājuma no kāda, kuru Vilks labi pazina.

Dzīvnieks aizsargājošā pozā - ar atņirgtiem zobiem un klusu rūcienu - dežurēja starp ļaužu grupiņu un telti, un neviens no viesiem nevēlē­jās pārbaudīt Vilka nodomus. Eila deva zvēram komandu palikt viņai blakus un parādīja "drauga" signālu, kuru viņa un pārējie apmetnes iemītnieki bija mācījuši viņam visu rītu. Pretrunā vilka iedzimtajiem instinktiem tas nozīmēja, ka viņam jāļauj svešiniekiem ienākt viņa bara teritorijā. Kaut arī atkārtoti viesi tika daudz vieglāk paciesti nekā pilnīgi svešinieki, Vilks skaidri lika saprast, ka viņam nepatīk atnācēji, un vien­mēr jutās atvieglots, kad viesi aizgāja.

Šad un tad, lai zvērs pierastu pie lielām laužu masām, Eila viņu izveda cauri nometnei, turēdama sev cieši blakus. Šāds gājiens allaž piesaistīja laužu skatienus. Cilvēki brīnījās, ieraugot, kā jaunā sieviete pārliecināti soļo pa teritoriju ar vilku pie kājas, un tas lika Eilai justies neērti, bet viņa saprata, ka tas ir nepieciešams. Vilku un cilvēku para­dumi bija līdzīgi; ja cilvēki piederēja pie viņa bara, tad bija kaut kas tāds, kas saistīts ar viņiem un pie kā Vilkam bija jāpierod. Cilvēkiem patika citam cita sabiedrība, pat svešinieku, un viņi labprāt pulcējās lielos baros.

Bet Vilks visu laiku nepavadīja Kaķastes nometnē. Viņš bieži kopā ar zirgiem devās lejā uz pļavu savos medību sirojumos vai arī pastaigā kopā ar kādu cilvēku, visbiežāk ar Eilu, bet dažkārt ari kopā ar Jonda­laru, Danugu un, lai cik dīvaini tas būtu, arī ar Frabeku.

Pasaucis pie sevis Vilku, Frabeks kopā ar viņu devās uz zirgu nojumi, lai zvērs nemaisītos pa kājām. Vilks padarīja ļaudis nervozus, un tas nebūt neatstāja pozitīvu iespaidu uz tām delegācijām, kas kāda vīra vārdā ieradās iegūt Eilas labvēlību. Vīrieši nebija ieinteresēti savienoties ar Eilu oficiālā savienībā, viņi zināja, ka jaunā sieviete devusi Solījumu Ranekam. Viņi nemeklēja sievieti, bet gan māsu. Delegācijas ieradās ar piedāvājumu pieņemt viņu savā apmetnē.

Kaut arī Talija bija gudra un zinoša par šo ļaužu dabu un tradīcijām, pat viņa nebija apsvērusi šo iespēju plašo vērienu. Bet, kad Lauvas apmetnes vadonei pirmajā reizē ar šādu lūgumu tuvojās kāda viņas laba paziņa, kurai bija vienīgi dēli, un lūdza apsvērt iespēju par Eilas pieņemšanu pie viņas pavarda un viņu apmetnē, Talija nekavējoties izprata piedāvājuma nozīmīgumu.

- Man jau to sākumā vajadzēja aptvert, - Talija vēlāk skaidroja sa­viem apmetnes ļaudīm, - ka vientuļa, skaista sieviete ar augstu stāvokli un talantu kļūs par ļoti iekārojamu māsas partiju, īpaši jau pēc tam, kad viņu pieņēma pie Mamuta pavarda. Tas parasti netiek uzskatīts par ģimenes pavardu. Mums, drīzāk gan Eilai, nav jāpieņem neviens no šiem piedāvājumiem, ja vien, protams, viņa pati to nevēlas, bet piedāvājumi jau paši par sevi palielina viņas līgavas pūra vērtību.

Talijas acīs iemirdzējās līksmas uguntiņas, kad viņa izskaitļoja, cik ļoti Eila palielina Lauvas apmetnes stāvokli un vērtību. Īstenībā sirds dziļākajā stūrītī vadone gandrīz jau sāka vēlēties, kaut Eila nebūtu Ranekam devusi Solījumu. Ja jaunā sieviete būtu brīva un pieejama, tad par viņu iespējamais līgavas pūrs būtu apbrīnojami augsts. Bet tas nozīmētu to, ka Lauvas apmetne Eilu zaudētu, un paturēt tādu dārgumu pie sevis, iespējams, ir pat labāk nekā zaudēt viņu par labu cenu. Tā kā noteikts līgavas pūrs nebija vēl paziņots, minējumi to uzpūta vēl lielāku. Bet piedāvājumi, kas turpināja pienākt par jaunās sievietes pieņemšanu kādā apmetnē, pavēra milzīgu iespēju lauciņu. Apmetnes vēlējās iegūt vienīgi Eilas vārdu, un jaunā dziedniece varēja palikt Lau­vas apmetnē. Viņa pat varēja kļūt par sieviešu līnijas vadoni, ja viņas potenciālajam brālim būtu vajadzīgais statuss, sakari un ambīcijas. Ja Eila un Dīgija abas būtu sieviešu vadones ar ciešām radniecības saitēm, tas Lauvas apmetnei varētu piešķirt milzīgu ietekmi. Tuvojoties jaunai delegācijai, Talijas prātā virmoja visas šīs domas un iespējas.

Eila bija sākusi saprast, ka zīmju un simbolu atšķirības, kas tika lietotas, izrotājot apģērbu un apavus, noteica piederību pie kādas kon­krētas grupas. Kaut arī visa Mamutu cilts lietoja līdzīgas ģeometriskās formas, kādas atsevišķas zīmes pārsvaram pār citu - piemēram, V veida rotājumam pār romba simboliem - bija svarīga norāde uz piederību pie kādas konkrētas apmetnes un tās radniecīgajām saitēm ar citām apmetnēm. Tomēr atšķirībā no Talijas viņa no šīm zīmēm un personī­gās pazīšanās ar cilvēkiem uzreiz neatšķīra, kurā vietā viņus ierindot vispārējā hierarhijas kopainā un Mamutu cilts radniecības pakāpē.

Dažu apmetņu stāvoklis bija tik augsts, ka Talija labprātāk būtu pieņēmusi nevis viņu piedāvātās materiālās vērtības, bet gan viņu ieņemamo statusu un radniecīgās saites. Citi varētu būt labi piedāvā­jumi no materiālās puses, ja vien būtu gatavi pietiekami daudz mak­sāt. Vadoties no jau saņemtajiem piedāvājumiem, Talija tikai ar vienu vienīgu skatienu jau šo grupu atraidīja. Ar tiem vispār nebija vērts sarunāties. Viņiem vienkārši nebija nekā ievērības cienīga, ko piedāvāt radniecības noslēgšanai. Tāpēc Talija pret viņiem izturējās īpaši laipni, bet neaicināja ienākt apmetnē, un ļaudis saprata, ka ieradušies par vēlu un ar pārāk niecīgu piedāvājumu. Tomēr arī vienkāršai piedāvājuma izteikšanai bija sava vērtība. Tā bija viņu iespēja kļūt par Lauvas ap­metnes sabiedrotajiem - apmetnes, kas strauji palielināja savu ietekmi, un tas tiks atzinīgi novērtēts.

Kamēr viesi stāvēja pie telts un apmainījās ar Taliju savstarpējām laipnībām, Frabeks pamanīja, ka Vilks ieņem aizsardzības pozu un sāk rūkt uz upes pusi. Pēkšņi zvērs metās uz priekšu.

- Eila! - Frabeks iekliedzās. - Vilks metas kaut kam virsū!

Eila uzreiz skaļi un griezīgi iesvilpās, tad aizsteidzās pa taciņu, kas veda uz upi. Viņa redzēja Vilku atgriežamies un pavadām jaunu ļaužu bariņu. Bet šie ļaudis nebija svešinieki.

- Tā ir Mamuta apmetne! - Eila paziņoja. - Redzu ierodamies Vin- kaveku.

Talija pagriezās pret Frabeku. - Vai sameklēsi Talutu? Mums vaja­dzētu viņus atbilstoši sagaidīt un apsveicināties un pie viena varētu pa­teikt ari Mārlijai un Valezam, ka Mamuta apmetne beidzot ieradusies.

Frabeks pamāja un aizgāja.

Delegācija, kas bija atnākusi izteikt piedāvājumu, bija pārāk iein­triģēta, lai tūlīt pat dotos prom. Delegācija redzēja, ka Vinkaveks bija pirmais, kas pienāca pie Eilas un Talijas, un ātri saprata situācijas bū­tību. Pametis savu mugursomu, viņš smaidīdams pienāca klāt.

- Talij, tā droši vien ir laba zīme, ka tu esi pirmais cilvēks, ko mēs šeit satiekam, jo tieši tu esi tā, ko es gribēju satikt, - Vinkaveks pa­ziņoja, sniegdamies pēc abām sievietes rokām un paberzēdams vaigu pret vaigu kā vecam, labam draugam.

- Ar ko tad esmu izpelnījusies tādu godu? - Talija smaidīja, pati nemaz to negribēdama. Vinkaveks bija apburošs cilvēks.

Ignorējis jautājumu, viņš turpināja: - Pastāsti: kāpēc tavi viesi tēr­pušies savās labākajās drēbēs? II droši vien ir delegācija?

Ierunājās kāda sieviete, kura bija ieradusies delegācijas sastāvā. - Mēs izteicām piedāvājumu pieņemt Eilu savā ciltī, - viņa ar lepnumu paziņoja, it kā piedāvājums nebūtu bijis meistarīgi atraidīts. - Manam dēlam nav māsas.

Pat Eila varēja redzēt, kā darbojas Vinkaveka prāts, bet viņam bija vajadzīgs tikai viens mirklis, lai izprastu visu situāciju, un nākamajā brīdī jau tika pieņemts lēmums un tas tika izteikts.

- Nu, arī es vēlos izteikt kādu piedāvājumu, vēlāk to darīšu oficiālā veidā, bet, Talij, lai tev būtu, par ko padomāt, es gribu izteikt savienības piedāvājumu. - Pagriezies pret Eilu, Vinkaveks saņēma abas sievietes rokas. - Eila, gribu ar tevi savienoties. Es gribu, lai tu nāc pie mana Mamuta pavarda un padari to par kaut ko vairāk nekā vienīgi vārdu. Eila, tikai tu vienīgā spēj man to dot. Tas ir arī tavs pavards, bet ap­maiņā piedāvāju tev visu Mamuta apmetni.

Eila bija izbijusies un aizgrābta. Vinkaveks taču zināja, ka viņa jau ir devusi Solījumu. Kāpēc viņš to viņai prasīja? Pat ja viņa to gribētu, vai viņa pēkšņi drīkstētu tā mainīt domas un savienoties ar Vinkaveku? Vai Solījumu drīkstēja tik viegli lauzt? '

- Viņa jau ir apsolīta Ranekam, - Talija atgādināja.

Vinkaveks cieši ieskatījās raženās vadones acīs un zinoši pasmaidīja, tad iebāza roku maisiņā un izvilka ārā dūrē sakļautu roku. Kad viņš atvēra plaukstu, bija redzams, ka tur atrodas divi skaisti, apstrādāti, saskanīgi dzintara gabali. - Talij, ceru, ka Raneks spēs samaksāt attiecīgu līgavas pūru.

Talijas acis plati iepletās. No Vinkaveka piedāvājuma vadonei aizrāvās elpa. Viņš bija skaidri licis saprast, lai nosaka līgavas pūra maksu un nosaka to dzintara vērtībā, ja viņa tā vēlas, tomēr bija skaidrs, ka viņa to nedarīs. Talijas acis sašaurinājās. - Vinkavek, lēmuma pieņemšana nav tikai manā ziņā. Eila pati izdara izvēli.

- Es zinu, Talij, bet pieņem šos te kā manu dāvanu tev par palīdzību mājokļa celtniecībā, - to pateicis, viņš iespieda dzintara gabalus Talijai rokās.

Lauvas apmetnes vadone tika nolikta dilemmas priekšā. Viņai nevaja­dzētu tos paturēt. Pieņemot tos, Vinkaveks iegūtu Talijas labvēlību, bet lēmums bija Eilas ziņā, vai nu viņa bija devusi Solījumu, vai ne, jaunajai sievietei bija pašai no brīvas gribas jāizlemj. Kāpēc gan viņai vajadzētu iebilst? Sakļāvusi plaukstā dzintara gabalus, vadone ieraudzīja Vinka­veka triumfējošo sejas izteiksmi un sajutās kā nopirkta par diviem dzintara gabaliem. Mamuta apmetnes vadonis bija pārliecināts par to, ka Talija neapsvērs nevienu citu piedāvājumu. Ja vien viņš vēl spētu pārliecināt arī Eilu, tad jaunā sieviete kļūtu par viņa sievieti. Bet Vin­kaveks nepazīst Eilu, Talija pie sevis nodomāja. Neviens viņu nepazīst. Viņa varēja saukties par Mamuta cilts piederīgo, bet joprojām bija vēl svešiniece, un kurš gan var pateikt, kas šo sievieti aizkustinātu. Talija vēroja, kā vīrietis ar pārsteidzoši tetovēto seju visu savu uzmanību pievērš jaunajai sievietei, un redzēja Eilas reakciju. Nebija ne runas par to, ka Eila nebūtu ieinteresēta.

- Talij! Cik jauki tevi atkal satikt! - tuvojās Avārijā, izstiepusi abas rokas. - Mēs ierodamies tik vēlu, ka visas labākās vietas jau aizņemtas. Vai nezināt kādu tīkamu vietu, kur uzcelt apmetni? Kur jūs paši esat izvietojušies?

- Tieši šeit, kur stāvam, - ierunājās Nezija, kā nākamā pienākdama klāt, lai apsveiktu Mamuta apmetnes sieviešu līnijas vadoni. Viņa ar lielu interesi bija noskatījusies, kā Talija bija pieņēmusi Vinkaveka dā­vanu, un bija pamanījusi ari jaunā vīrieša sejas izteiksmi. Raneks nebūt nebūs laimīgs, uzzinot, ka Vinkaveks grasās izteikt Eilai piedāvājumu, bet Nezija pavisam nebija pārliecināta, ka Mamuta apmetnes vadonim būs viegli Eilu pārliecināt, lai ari ko viņš piedāvātu.

- Jūs esat apmetušies šeit? Tik tālu prom no visa? - Avārijā brīnījās.

- Tā kā ar mums kopā ir dzīvnieki, tad šī ir pati labākā vieta. Ja ap­kārt ir liela ļaužu drūzma, dzīvnieki kļūst nervozi, - Talija paskaidroja, it kā šī vieta būtu izraudzīta ar nodomu.

- Vinkavek, ja jau Lauvas apmetne ir apmetusies šeit, kāpēc mums neuzsliet savējo viņiem blakus? - Avārijā ierosināja.

- Šī nemaz nav slikta vieta. Šai vietai ir savas priekšrocības, vairāk plašuma, kur izvērsties, - Nezija atzina. Viņa nodomāja: "Ja jau šeit apmetušās Lauvas un Mamuta apmetnes, tad zināma intereses daļa no centra tiks novadīta uz šejieni."

Vinkaveks uzsmaidīja Eilai. - Nespēju iedomāties neko citu, ko darītu labprātāk, kā uzslietu mītni blakus Lauvas apmetnei, - viņš paziņoja.

Laukumā iesoļoja Taluts, dārdošā balsī apsveikdams Mamuta apmet­nes abus vadoņus. - Vinkavek! Avarij! Beidzot esat ieradušies! Kas jūs tik ilgi aizkavēja?

- Mēs pa ceļam vēl šur tur iegriezāmies, - Vinkaveks paskaidroja.

- Paprasi Talijai parādīt, ko Vinkaveks viņai uzdāvināja, - Nezija ierosināja.

Talija vēl joprojām jutās nedaudz samulsusi un vēlējās, kaut Nezija nebūtu neko sacījusi, taču, pastiepusi roku un atvērusi plaukstu, viņa parādīja brālim dzintara gabalus, lai viņš varētu tos aplūkot.

- Šie ir ļoti skaisti dzintari, - Taluts atzina. - Redzu, ka esat nolē­muši patirgoties. Vai zinājāt, ka Vītolu apmetnei ir balti spirāles veida gliemežvāki?

- Vinkaveks grib ko vairāk par gliemežvākiem, - Nezija iejaucās. - Viņš grib izteikt Eilai piedāvājumu… iet pie viņa pavarda.

- Bet viņa ir devusi Solījumu Ranekam, - Taluts bija nesaprašanā.

- Solījums ir un paliek vienīgi solījums, - Vinkaveks iebilda.

Taluts paskatījās uz Eilu, tad uz Vinkaveku un Taliju. Lielais milzis

ierēcās smieklos. - Nu, šī Vasaras sapulce ilgi visiem paliks atmiņā.

- Mēs ne tikai iegriezāmies Dzintara apmetnē, - Avārijā stāstīja. - Ta­lut, ieraugot tavas dižās, sarkanās krēpes, es kaut ko atcerējos. Mēs centā­mies apiet ar līkumu kādam alu lauvam ar sarkanām krēpēm, bet šķita, ka viņš dodas ar mums vienā virzienā. Mēs nekur neredzējām veselu lauvu baru, bet labāk vajadzētu brīdināt ļaudis, ka tuvumā klīst lauvas.

- Šajā apkārtnē vienmēr klīst lauvas, - Taluts noteica.

- Jā, bet šis lauva uzvedās dīvaini. Lauvas parasti nepiegriež lielu vērību cilvēkiem, bet kādu bridi man izskatījās, ka viņš mums uzmācas. Viņš pienāca tik tuvu klāt, ka vienu nakti man bija problēmas aizmigt. Tas ir pats lielākais alu lauva, kādu jebkad esmu redzējusi. Es vēl jo­projām trīcu, kad par to iedomājos, - Avārijā atzinās.

Eila uzmanīgi noklausījās stāstu, sarauca pieri un pagrozīja galvu. "Nē. Tā ir tikai sakritība," viņa nodomāja. "Apkārt klīst daudz lielu alu lauvu."

- Kad būsiet iekārtojušies, nāciet uz klajumu. Mēs pašreiz runājam par mamutu medībām, un Mamutu Padome plāno noorganizēt Medību ceremoniju. Nenāks par skādi, ja būs vēl viens zvēru pievilinātājs. Tev droši vien nebūs nekas iebilstams pret mamuta gaļu kāzu svinībās, jo pats gribi tajās piedalīties, Vinkavek! - Taluts sacīja. Ejot jau prom, viņš pagriezās pret Eilu. - Tā kā arī tu plāno piedalīties kopā ar mums mamutu medībās, tad nāc man līdzi un paņem savu pīķu metēju. Es jau tāpat grasījos nākt tev pakaļ.

- Es iešu kopā ar jums, - Talija pieteicās. - Man tāpat jādodas uz jauno meiteņu apmetni un jāaprauga Latija.

- Tiem ir laba kvalitāte. īpaši jau asajiem darbarīkiem, tādiem kā kalti, skrāpji un urbji, - Jondalars izteica savas domas, nometies uz viena ceļa, pētīdams gludo, pelēko iekšpusi kādam smalkas struktūras krama gabalam. Viņš bija izmantojis īpaši pielāgotu jaunu brieža ragu - stipru un pietiekami pamatīgu, kas varētu izturēt triecienu, - kā rokamo mietu un sviru, lai cieto kvarca gabalu izdabūtu ārā no kritainā apvalka. Pēc tam ar āmurakmeni viņš to atvēra.

- Vimezs saka, ka labākais krams nāk no šejienes, - Danugs sacīja.

Jondalars pamāja uz upes aizas perpendikulāro klints sienu, kurā

krāčainais ūdens gadu gaitā bija atstājis savas pēdas. Vēl vairāki cietā krama gabali, kurus apņēma balta, necaurredzama čaula, rēgojās laukā no ne tik cietā kritainā akmens. - Kramam ir labāka kvalitāte, ja tas nāk tieši no ieguves vietas. Šis krama ieguves avots līdzinās Da­lanara raktuvēm, un viņa iegūtais krams ir pats labākais mūsu re­ģionā.

- Vilka apmetne noteikti uzskata, ka viņējais ir pats labākais krams, - Tarnegs piebilda. - Kad pirmoreiz šeit ierados, biju kopā ar Valezu. Jums būtu vajadzējis dzirdēt, kādā viņš bija sajūsmā. Tā kā šī krama ieguves vieta ir tik tuvu viņu apmetnei, viņi to uzskata par savējo. Jondalar, tu rīkojies pareizi, palūgdams atļauju nākt uz šejieni.

- Tā ir tikai pieklājība. Zinu, ko Dalanars domā par savu raktuvi.

- Kas šim akmenim ir tik īpašs? Bieži pēc plūdiem esmu redzējis upes krastos izskalotu kramu, - Tarnegs piezīmēja.

- Dažkārt var atrast labus gabalus, kas nesen kā pēc plūdiem izska­loti krastā, un tos ir daudz vieglāk iegūt. Lai raktuvēs izkaltu tos ārā no klints, ir jāiegulda smags darbs. Bet kramam piemīt tendence izkalst, ja tas pārāk ilgi atrodas kādā atklātā vietā, - Jondalars papildināja. - Tad skaidas atšķeļas daudz īsākas un strupākas.

- Ja krams pārāk ilgu laiku atradies uz zemes virsmas, Vimezs to dažreiz uz kādu laiku ierok mitrā augsnē, lai pēc tam ar to būtu vieglāk strādāt, - Danugs teica.

- Esmu tā darījis. Tas var palīdzēt, bet viss ir atkarīgs no krama gabala lieluma un tā izžūšanas pakāpes. Ja gabals ir liels, tad tas ne­var būt pārāk vecs. Mazākiem gabaliem - līdz pat olas lielumam - šī metode ir iedarbīga, bet tādus diezin vai vispār ir vērts apstrādāt, ja vien tiem nav īpaši izcila kvalitāte.

- Mēs kaut ko līdzīgu darām ar mamuta ilkņiem, - Tarnegs turpināja.

- Sākumā mēs ietinam ilkņus mitrās ādās un ierokam karstos pelnos. Kaula struktūra izmainās, tas kļūst blīvāks, bet vieglāk apstrādājams un saliecams. Tas ir pats labākais paņēmiens, kā iztaisnot visu ilkni kopumā.

- Es jau prātoju, kā jūs to panākat, - Jondalars atzinās, tad ieturēja pauzi un kaut ko pārdomāja. - Mans brālis būtu gribējis to iemācīties. Viņš gatavoja pīķus. Viņš varēja uzmeistarot labu, taisnu kātu, jo pār­zināja koka īpašības - zināja, kā to saliekt un izveidot vajadzīgo formu. Manuprāt, viņš būtu izpratis arī jūsu procesu. Iespējams, jūsu metožu pārzināšana ir viens no iemesliem, kāpēc Vimezs tik ātri apguva krama karsēšanas tehniku, tādējādi padarot akmeni vieglāk apstrādājamu. Viņš ir viens no labākajiem krama apstrādes meistariem, ko pazīstu.

- Arī tu esi labs meistars, Jondalar, - Tarnegs izteica komplimentu.

- Pat Vimezs tevi augstu vērtē, un vecais vīrs savas uzslavas tik viegli nedāļā. Vai zini? Esmu domājis par to, ka man nepieciešams labs meis­tars Sumbra apmetnē. Zinu, ka tu esi nolēmis doties atpakaļ uz mājām, bet izklausās, ka līdz tavām mājām ejams pamatīgs gabals. Vai tu ne­apsvērtu iespēju palikt, ja tev piedāvātu dzīvesvietu? Ar to es gribēju izteikt tev priekšlikumu pievienoties manai apmetnei.

Jaunā Zelandoni vīra pierē iegūla rieva, mēģinot izdomāt, kā lai šo priekšlikumu noraida, viņu neapvainojot. - Neesmu vēl neko izlēmis. Man par to jāpadomā.

- Zinu, ka tu patīc Dīgijai. Esmu pārliecināts, ka viņa tam piekristu. Un tev nebūtu nekādu problēmu atrast sievietei, ar kuru kopā izveidot pavardu, - Tarnegs centās Jondalaru pierunāt. - Esmu pamanījis, kā sievietes līp pie tevis kā pie medus poda, pat sarkanpēdainās. Vispirms tā bija Migija, un tagad jau visas pārējās meklē iemeslu, lai iegrieztos krama apstrādes teritorijā. Tas droši vien tāpēc, ka tu esi šeit pirmo reizi. Sievietes allaž izrāda interesi un ziņkārību par tiem vīriešiem, kurus viņas nepazīst. - Viņš pasmaidīja. - Esmu dzirdējis pat vēl vairāk: viens vīrs esot vēlējies, kaut viņš būtu gara auguma blonds svešinieks.

Viņi visi gribētu, lai sarkanpēdainās izrādītu par viņiem interesi, bet šoreiz pienākusi Danuga kārta. - Tarnegs zinoši pasmīnēja un pameta skatienu uz sava jaunā brālēna pusi.

jondalars un Danugs abi izskatījās samulsuši. Piecēlies kājās, Zelan­doni vīrs paskatījās apkārt, lai novērstu uzmanību uz kaut ko citu, un nejauši pamanīja, ka kopā ar šiem diviem vīriem viņš nemaz neizska­tās tik īpaši gara auguma. Visi trīs bija apmēram vienāda auguma, un Danugs vēl joprojām turpināja augt. Dienās viņš kļūs par otro Talutu. Bet Vasaras sapulcē bija sastopami dažāda auguma vīrieši tieši tāpat kā Zelandoni Vasaras sapulcēs.

-Jondalar, es patiešām gribu, lai tu apsvērtu iespēju pievienoties Sum­bra apmetnei. Tagad, kad Dīgija un Branags beidzot grasās savienoties, mēs šajā rudenī sāksim būvniecību, kaut gan neesmu vēl izlēmis, vai taisīt vienu lielu mitekli kā Lauvas apmetnē vai arī vairākus mazākus - katrai ģimenei atsevišķu. Esmu vecmodīgs. Man labāk patīk tie lielie, bet daudziem jauniešiem tagad gribas atsevišķas mītnes, domātas tikai vienam pavardam un saimei; atzīstu, ka tad, kad ļaudis sāk strīdēties, labāk ir, ja ir sava mītne, kur no visa norobežoties.

- Tarneg, paldies par piedāvājumu, - Jondalars atbildēja. - Es pa­tiešām to augstu vērtēju, tikai negribu tev radīt nepareizu priekšstatu. Es došos mājās. Man tas jādara. Varētu tev nosaukt daudz iemeslu, piemēram, jāaiznes ziņa par brāļa nāvi. Bet īstenībā es nezinu, kāpēc man jāiet. Man tas vienkārši ir jādara.

- Vai tas ir Eilas dēļ? - Danugs pajautāja ar rūpju rievu pierē.

- Atzīstu, ka daļēji ari tas ir viens no iemesliem. Nebūt negribu noskatīties, kā viņa ar Raneku dzīvos pie viena pavarda, bet tajā brīdī, kad mēs jūs satikām, es centos Eilu pārliecināt nākt man līdzi. Tagad izskatās, ka došos atpakaļ viens pats… arī to man negribas darīt, bet tas neko nemaina. Man, vienalga, ir jāiet.

- īsti nezinu, vai to saprotu, bet vēlu tev veiksmi un lai Māte tevi Ceļojuma laikā sargā. Kad tu plāno doties projām? - Tarnegs intere­sējās.

- Drīz pēc mamutu medībām.

- Runājot par mamutu medībām, mums vajadzētu doties atpakaļ. Medības plānotas uz šo pēcpusdienu, - Tarnegs atgādināja.

Vīri sāka iet gar upi, kura bija pieteka galvenajam ūdensceļam, kas gāja garām apmetnei, un rāpās pāri akmeņiem tajās vietās, kur klinšu sienas sašaurinājās. Ejot ārā no aizas un virzoties gar stāvu klintsradzi, viņi uzskrēja virsū jaunekļu bariņam, kas diviem kaušļiem izkliedza apvainojumus vai pamudinājumu. Druvezs atradās skatītāju vidū.

- Kas šeit notiek? - Tarnegs apjautājās, ieiedams bara vidū un iz­šķirdams kaušļus. Vienam no mutes nāca asinis, otram bija aizpampuši acs.

- Viņi vienkārši… cīkstējās, - kāds paskaidroja.

- Jā, viņi… ē… trenējās…. laušanās sacīkstēm.

- Šis nav nekāds treniņš, - Tarnegs dusmojās, - bet gan īsts kau­tiņš.

- Nē, patiešām, mēs nekāvāmies, - puisis ar aizpampušo aci iebilda,

- tikai nedaudz padraiskojāmies.

- Tātad tu zilu aci un izsistu zobu sauc par padraiskošanos? Ja jau jūs būtu tikai trenējušies, tad nebūtu nākuši tādu gabalu, kur neviens jūs neredz. Nē, tas viss bija plānots. Domāju, ka tev labāk vajadzētu man pastāstīt, kas šeit notika.

Neviens negribēja atbildēt, bet daži puiši intensīvi šļūkāja kājas pa zemi.

- Un kā tad ar pārējiem? - Tarnegs jautāja, uzlūkodams pārējos jau­nekļus. - Ko jūs visi šeit darāt? Arī tu, Druvez? Kā tu domā, ko tava māte un Barzeks teiks, kad atklās, ka arī tu te esi bijis un atbalstījis kautiņu? Labāk pastāsti - kas šeit notiek?

Tomēr vēl joprojām neviens neko nestāstīja.

- Manuprāt, būs vien jāved jūs visi atpakaļ, un tad lai Padomes iz­šķir, ko ar jums darīt. Māsu Padome izdomās, kā jūs atbrīvot no vēlmes kauties, turklāt padarīs jūs par labu piemēru pārējiem. Iespējams, ka jums pat aizliegs piedalīties mamutu medībās.

- Tarneg, nevajag viņus nosūdzēt, - Druvezs lūdzās. - Dalens vien­kārši mēģināja viņus izšķirt.

- Izšķirt viņus? Varbūt tev vajadzētu man pastāstīt, par ko ir šis kautiņš? - Tarnegs pavaicāja.

- Man šķiet, ka es to zinu, - Danugs sacīja. Visi pagriezās pret garo, jauno vīrieti. - Tas ir saistīts ar uzbrukumu.

- Kādu uzbrukumu? - Tarnegs pārjautāja. Izklausījās nopietni.

- Daži ļaudis domā par uzbrukumu Sungaji apmetnei, - Danugs paskaidroja.

- Tu taču zini, ka uzbrukumi un sirojumi ir aizliegti. Padomes cenšas apspriest iespēju sarīkot draudzības ugunskuru un nodibināt ar Sungaji ļaudīm tirdznieciskas attiecības. Nemaz negribu domāt par tām pro­blēmām, kādas uzbrukums varētu sagādāt, - Tarnegs saskaities teica.

- Kam pieder šī uzbrukuma ideja?

- Nezinu, - Danugs atbildēja. - Vienu dienu visi par to vien runāja. Kāds atklāja, ka Sungaji apmetne atrodas dažu dienu gājienā no šejie­nes. Plāns bija izdomāts tā, ka viņi pārējiem pateiks, ka dodas medībās un tā vietā aizies sagraut Sungaji apmetni, nozags pārtiku un aizdzīs viņus prom. Es jau viņiem sacīju, ka mani tas neinteresē un, manuprāt, to darīt ir muļķīgi. Tādējādi viņi vienkārši sagādās nepatikšanas paši sev un pārējai Mamutu ciltij. Turklāt pa ceļam uz šejieni mēs bijām iegriezušies Sungaji apmetnē. Tur tikko bija nomiruši brālis un māsa. Var būt, ka tā nav tā pati apmetne, bet tie ļaudis sēro. Nedomāju, ka tagad vajadzētu viņiem uzbrukt.

- Danugs jau var tā runāt, - Druvezs piebilda. - Neviens viņu ne­sauks par gļēvuli, jo neviens negrib ar viņu kauties. Bet, kad Dalens paziņoja, ka arī viņš nepiedalīsies nekādā uzbrukumā, tad viss bars metās viņam virsū un sacīja, ka viņš baidoties no cīņas. Tieši tad arī Dalens pateica, ka parādīšot, ka viņš nebaidās ne ar vienu kauties. Mēs sacījām, ka nāksim viņu atbalstīt, lai viss bars nemetas viņam virsū.

- Kurš no jums ir Dalens? - Tarnegs jautāja. - Puisis ar izsisto zobu un asiņojošo muti panāca soli uz priekšu. - Un kā tevi sauc? - viņš jautāja otram, kura acs jau bija kļuvusi zili melna. Puisis atteicās atbildēt.

- Viņu sauc Kluvs. Viņš ir Čalega brālēns, - Druvezs pateica puiša vietā.

- Nē, es negrasījos nevienu vainot. Ļaušu, lai Brāļu Padome izšķir, kurš vainīgs. Jūs visi varat sagaidīt aicinājumu ierasties uz Padomi, arī mans brālis. Tagad, manuprāt, labāk savediet sevi kārtībā. Ja iesiet atpakaļ uz Sapulci tādā paskatā, tad visi uzreiz sapratīs, ka esat kāvu­šies, un neviens to nevarēs noslēpt no Māsu Padomes. Man nav jums jāstāsta, kas ar jums notiks, ja viņas uzzinās, ka kautiņa iemesls bija uzbrukuma plānošana.

Jaunekļi aizsteidzās prom, pirms Tarnegs bija pārdomājis, bet viņi devās prom divās grupās - vienā bija Kluvs, otrā Dalens. Tarnegs pa- centās atcerēties, kuri puiši piederēja pie šīm abām grupām. Tad arī vīru trijotne turpināja atpakaļceļu uz Vasaras sapulces vietu.

- Man būtu interesanti kaut ko uzzināt, ja jums nav iebildumu, - Jondalars ierunājās. - Kāpēc jūs ļausiet Brāļu Padomei izlemt, ko darīt ar šiem jaunekļiem? Vai viņi patiešām to neteiks Māsu Padomei?

- Māsu Padome necieš nekādus kautiņus un neklausīsies nekādos aizbildinājumos, bet daudzi no Brāļiem paši devušies sirojumos, kad bi­juši jauni, vai piedalījušies pāris kautiņos, lai dzīve būtu interesantāka. Jondalar, vai tad tu pats nekad neesi kāvies, kad to nedrīkstēja darīt?

- Nūjā, esmu gan. Arī mani toreiz pieķēra.

- Brāļi ir iecietīgāki, īpaši pret tiem, kas kaujas par lietu, kaut arī Dalenam labāk vajadzēja kādam izstāstīt par plānoto uzbrukumu nekā pašam kauties, lai pārējiem parādītu, ka viņš nebaidās. Vīrietim, šķiet, vieglāk tādas lietas piedot. Māsas uzskata, ka viens kautiņš allaž noved pie nākamā, un tā varbūt arī ir taisnība, bet Kluvam bija taisnība vienā lietā, - Tarnegs atzina. - Druvezs ir mans brālis. Viņš neierosināja kau­tiņu, viņš tikai centās palīdzēt savam draugam. Man nepatiktos redzēt, ka tādēļ brālis iekuļas nepatikšanās.

- Tarneg, vai tu pats kādreiz esi ar kādu kāvies? - Danugs intere­sējās.

Topošais vadonis pavērās savā jaunākajā brālēnā un pēc kāda brīža piekrītot pamāja. - Kādu vienu vai divas reizes, bet nav daudz tādu vīru, kas būtu vēlējušies mani izaicināt. Tāpat kā tu, arī es esmu augumā padevies raženāks par lielāko vairumu vīru. Tomēr dažkārt gadās tā, ka tās sacensības vairāk līdzinās kautiņiem, nekā kāds to gribētu atzīt.

- Zinu, - Danugs domīgi piekrita.

- Bet vismaz tas notiek kādas vērīgas acs uzraudzībā, kas nepieļaus, ka kāds tiktu smagi savainots, parasti ar to arī viss beidzas un netiek izraisīti nekādi atriebšanās kautiņi. - Tarnegs pavērās debesīs. - Ir jau gandrīz pusdienlaiks, ir daudz vēlāks, nekā biju domājis. Labāk pasteig­simies, ja gribam vēl ko dzirdēt par mamutu medībām.

Kad Eila un Taluts nonāca klajumā, vadonis pieveda jauno sievieti pie klajuma vienā malā esošā nelielā pacēluma, kas bija dabiski izveidojies kā mazāku grupu sapulces vieta un tika lietots gan īpašām, gan ikdie­nišķām sapulcēm. Viena sapulce jau pašlaik notika, un Eila pārskatīja sapulcējušos ļaudis, cerot ieraudzīt Jondalaru. Pēdējā laikā viņa jauno Zelandoni vīru tikpat kā vairs neredzēja. Kopš ierašanās brīža šķita, ka viņš ir pazudis pūlī, katru ritu aiziet no Kaķastes apmetnes un pārnāk vēlu, ja vispār pārnāk.

Kad Eila viņu redzēja, tad Jondalars parasti bija kopā ar kādu sie­vieti, katru reizi ar citu. Jaunā sieviete atklāja, ka izsaka Dīgijai un citiem ļaudīm nicinošas piezīmes par šī vīrieša daudzajām partnerēm. Viņa nebija vienīgā, kas tā darīja. Eila bija dzirdējusi Taluta piezīmi, vadonis brīnījās, vai Jondalars šajā īsajā laikā kompensējot visus garās ziemas atturības mēnešus. Par Jondalara varoņdarbiem baumoja vairā­kās apkārtējās apmetnēs, bieži vien tas tika darīts ar humoru un tādu kā neveiklu apbrīnu - gan par viņa skaidri redzamo izturību, gan ne­noliedzamo pievilcību. Šī nebūt nebija pirmā reize, kad tika apspriesta viņa piekrišana pie sievietēm, bet šī bija pirmā reize, kad viņam pašam tas bija pilnīgi vienalga.

Ari Eila smējās par šiem komentāriem, bet nakts melnumā jaunā sieviete valdīja asaras un nesaprata, kas ar viņu noticis. Kāpēc Jondalars nekad neizvēlas viņu? Tomēr, redzot viņu kopā ar daudzām dažādām sievietēm, Eilai radās dīvaina mierinājuma sajūta. Vismaz tā viņa zi­nāja, ka Zelandoni vīrietis nebija atradis nevienu konkrētu sievieti, ar ko viņu aizstāt.

Jaunā sieviete nezināja, ka Jondalars pēc iespējas cenšas neuzturēties Kaķastes apmetnē. Telts tuvumā jaunais Zelandoni vīrietis skaudrāk apzinājās to, ka Eila un Raneks guļ kopā - ne jau katru nakti vienā gultā un blakus viens otram, jo Eilai dažkārt bija nepieciešams pabūt vienatnē un gulēt vienai pašai. Dienas laikā nebija problēmu uzturēties krama apstrādes teritorijā, tādējādi Jondalars saņēma ielūgumus apcie­mot dažādus ļaudis un kopā ieturēt maltīti. Pirmo reizi kopš jaunības gadiem viņš pats, nevis ar brāļa palīdzību, iedraudzējās ar cilvēkiem un atklāja, ka tas nemaz nav tik grūti.

Arī sievietes bija labs iemesls, lai vakaros ilgi nenāktu mājās, ja ne visu nakti, tad vismaz ļoti vēlu. Ne pret vienu no viņām Jondalaram nebija nekādu jūtu, bet jaunais vīrietis jutās vainīgs, ka izmanto vi­ņas, lai iegūtu sev vietu, kur palikt, un kompensēja to tajā jomā, kuru pārzināja vislabāk, un tas padarīja viņu vēl neatvairāmāku. Daudzas sievietes bija guvušas rūgtu pieredzi, ka tik izskatīgi vīrieši kā Jonda­lars vairāk rūpējas par to, lai gūtu apmierinājumu paši, bet viņš mīlas mākslā bija pietiekami meistarīgs, lai sniegtu baudu katrai sievietei. Tas viņam sagādāja gandarījumu un atvieglojumu, tā viņam nebija jācīnās pašam ar savām spēcīgajām dziņām un vēlmi tikt galā ar sa­režģītajām jūtām, turklāt viņam patika sievietes - tikai tieši tāpat, kā vienmēr ir patikušas, - virspusēji. Jaunais vīrietis alka dziļāku jūtu, kādas allaž bija meklējis, bet neviena sieviete, izņemot Eilu, nekad vi­ņam šādas jūtas nebija izraisījusi.

Eila redzēja Jondalaru atgriežamies no Vilka apmetnes krama raktu­vēm kopā ar Tarnegu un Danugu, un, kā jau bieži tas notika, kad viņa Zelandoni vīrieti ieraudzīja, jaunās sievietes sirds sāka sisties ātrāk un rīkle izkalta. Viņa pamanīja, ka Talija pieiet pie vīru trijotnes un kopā ar Jondalaru aiziet prom, bet Tarnegs un Danugs turpina ceļu pie pā­rējiem. Taluts abiem pamāja, lai nāk šurp.

- Jondalar, gribu tev pajautāt par tavu ļaužu tradīcijām, - Talija ierunājās, kad abi bija atraduši kādu klusāku stūrīti, kur aprunāties. - Zinu, ka jūs godināt Māti, un tas runā par labu jums un tavai Zela…

Zelandoni ciltij, bet vai ari jums ir jaunu meiteņu iniciācijas ceremonija, kurā viņas tiek ievestas sieviešu kārtā ar sapratni un maigumu?

- Pirmās baudas rituāls? Jā, protams. Kā gan varētu nerūpēt tas, kā jauna sieviete tiek pirmoreiz atvērta? Mūsu rituāli nav gluži tādi paši kā jūsējie, bet, manuprāt, mērķis ir viens un tas pats, - Jondalars sacīja.

- Tas labi. Es te aprunājos ar dažām sievietēm. Viņas tevi augstu vērtē, tevi ir ieteikušas jau vairākas, un tas ir svarīgi, bet pats nozī­mīgākais ir tas, ka Latija pieprasījusi tieši tevi. Vai nevēlies piedalīties viņas iniciācijā?

Jondalars aptvēra, ka viņam vajadzēja nojaust, kas sekos. Viņam jau agrāk bija lūgts to darīt, bet šoreiz nez kāpēc viņš bija domājis, ka Talija vienkārši vēlas aprunāties par viņa cilts tradīcijām. Agrāk viņš allaž bija labprāt piedalījies šajās ceremonijās un darījis to ar lielu prieku, bet šoreiz nespēja izlemt. Pēc tam viņš parasti bija izjutis lielu vainu par to, ka bija izmantojis šo ļoti godājamo rituālu savu vajadzību apmieri­nāšanai, un tas viņā izraisīja dziļas jūtas. Jondalars nebija pārliecināts, ka šobrīd varēs tikt galā ar šīm sarežģītajām jūtām, it īpaši jau ar tādu meiteni kā Latija, kas viņam tik ļoti patika.

- Talij, esmu piedalījies ļoti daudzos rituālos un saprotu, kādu godu tu un Latija man izrādāt, bet domāju, ka šoreiz atteikšos. Saprotu, ka mums nav īsti radniecīgu saišu, bet visu ziemu esmu dzīvojis Lauvas apmetnē un pa to laiku esmu uzskatījis Latiju par savu māsu, - Jon­dalars skaidroja, - kā īpašu jaunāko māsiņu.

Talija pamāja. - Tas nav nemaz tik slikti, Jondalar. Tu daudzējādā ziņā esi tam piemērots. Tu nāc no tālienes, jūsu starpā nevar būt nekāda radniecība. Bet varu saprast, ka jaunā meitene tevī izraisījusi māsas izjūtas. Jūs tā īsti neesat dzīvojuši pie viena pavarda, bet Nezija pret tevi izturējusies ar tādu mīlestību kā pret pašas dēlu, un Latija ir ļoti saprātīgs cilvēks. Mātes acīs nav lielāka grēka par to, ja vīrietis atver sievieti, ar kuru viņiem ir viena māte. Ja tu jūties Latijai kā brālis, tad tas diemžēl šo ceremoniju sabojās. Priecājos, ka man to pastāstīji.

Abi devās atpakaļ pie ļaudīm, kas sēdēja un stāvēja nogāzē tajā vietā, kur tā pārgāja līdzenumā. Jondalars pamanīja, ka pašreiz Taluts uzstā­jas ar runu, un vēl interesantāk bija tas, ka blakus viņam stāvēja Eila, rokās turēdama pīķu metēju.

- Jūs redzējāt, cik tālu Eila var aizmest pīķi ar šo pīķu mešanas ieroci, - Taluts sacīja, - bet es vēlētos, lai labākos apstākļos viņi abi jums vēlreiz parāda, lai patiešām varētu novērtēt, ko šis ierocis spēj paveikt. Zinu, ka vairums no mums labprātāk lieto lielāku šķēpu ar spe­ciālajiem uzgaļiem, kurus Vimezs izgatavojis mamutu medībām, bet šim konkrētajam ierocim ir savas zināmas priekšrocības. Daži Lauvas apmet­nes iemītnieki ir to izmēģinājuši. Ar to var aizmest pamatīgu piķi, bet tam nepieciešams treniņš tāpat kā pīķa mešanai ar roku. Vairums jau no bērna kājas uzauguši kopā ar pīķi, gan spēlējot dažādas spēles, gan medījot. Mūsu ļaudis ir pieraduši pie pīķu mešanas, bet, ja jūs redzētu, cik lieliski šis ierocis darbojas, esmu pārliecināts, ka daudzi gribētu to izmēģināt. Eila plāno to izmantot mamutu medībās, esmu pārliecināts, ka arī Jondalars to darīs, tāpēc daudzi mednieki varēs šo ieroci novērtēt. Esam runājuši par sacensību rīkošanu, bet līdz šim tas vēl nav izde­vies. Kad atgriezīsimies no medībām, tad, manuprāt, vajadzētu ieplānot plaša mēroga sacensības ar dažnedažādām disciplīnām.

Vairums ļaužu piekrita Taluta ierosinājumam, tad vārdu ņēma Brīsija: - Manuprāt, lielās sacensības ir laba ideja, Talut. Man nekas nebūtu pretim kādas divas vai trīs dienas tās vērot. Mēs esam trenējušies nū­jas mešanā. Daudzi no mūsu apmetnes jau ir iepraktizējušies ar vienu metienu notriekt vairākus bara putnus. Tagad man šķiet, ka pienācis īstais laiks, lai Mamuti noteiktu labāko medību dienu un nodarbotos ar šo zvēru izsaukšanu. Un, ja mums nav vairs, par ko citu runāt, tad es labprāt atgrieztos savā apmetnē.

Sapulcējušies ļaudis sāka jau izklīst, tad pēkšņi visu uzmanību pie­saistīja Vinkaveks, kas iznāca klajumā, un viņam sekoja visa Mamuta apmetne, kā arī tā delegācija, kas bija runājusi par Eilas pieņemšanu savā apmetnē, un arī pēdējie no Lauvas apmetnes iemītniekiem - Ne­zija un Ridags. Delegācijas ļaudis sāka izplatīt jaunumus, ka Mamuta cilts vadonis, pats Mamuts, ir gatavs maksāt par Eilu jebkuru līgavas pūra maksu, ko Talija noteiks, par spīti tam, ka viņa jau ir apsolīta citam.

- Jūs zināt, ka viņš pieprasa tiesības nosaukt savu apmetni Mamuta pavarda vārdā tikai tāpēc, ka pats ir mamuts, - Jondalars dzirdēja, kā kāda sieviete stāsta savai blakusstāvētājai, - bet viņš nevar pretendēt ne uz kādu pavardu, kamēr nav savienojies ar kādu sievieti. Sieviete ir pavarda turētāja. Viņš grib Eilu vienkārši tāpēc, ka viņa ir Mamuta pavarda meita, lai dabūtu oficiālu nosaukumu savai tā sauktajai Ma­muta apmetnei.

Jondalars netīšām gadījās blakus Ranekam, kad izdzirdēja kādu viņam stāstām šos jaunumus. Viņš pārsteigts atklāja, ka, ieraugot tumšādainā vīrieša sejas izteiksmi, viņu pārņem līdzjūtība. Jondalars apjauta, ka tieši viņš pats šobrīd vislabāk var saprast Raneka izjūtas. Bet Zelandoni vīrietis vismaz redzēja, ka tumšādainais vīrietis, kas bija pārliecinājis

Eilu dzīvot ar viņu kopā, patiešām viņu mīl. Bija pilnīgi skaidrs, ka Vinkaveks gribēja iegūt Eilu, lai īstenotu pats savus mērķus, un ne jau tāpēc, ka šo sievieti mīl.

Arī Eila dzirdēja daļu no šīm sarunām, kurās tika piesaukts viņas vārds. Viņai nepatika noklausīties svešas sarunas. Klanā viņa būtu va­rējusi novērst acis, lai nebūtu jānoklausās, bet, ja notika vārdiskas sa­runas, viņa nevarēja aizspiest ausis.

Un tad pēkšņi iestājās klusums, viņa vairs neko nedzirdēja kā vienīgi dažu vecāku bērnu nievājošas piezīmes un vārdu "plakangalvis".

- Paskatieties uz to dzīvnieku, saģērbts kā īsts cilvēks, - kāds vecāks puika iesaucās, norādīdams ar pirkstu uz Ridagu un iesmiedamies.

- Viņi taču ģērbj zirgus, kāpēc tad ne plakangalvjus? - kāds cits smiedamies piebilda.

- Viņa apgalvo, ka šis esot cilvēks. Viņi saka, ka šis saprotot visu, ko viņam saka un pat mākot runāt, - papildināja kāds cits jauneklis.

- Kā tad, un, ja viņa piedabūs, ka arī vilks staigā uz pakaļkājām, tad droši vien arī to nosauks par cilvēku.

- Varbūt labāk piesargieties tā runāt. Čalegs saka, ka plakangalvis var jums uzrīdīt vilku. Viņš stāstīja, ka plakangalvis esot vilkam licis viņam uzbrukt un viņš par to ziņošot Brāļu Padomei.

- Nu, vai tad tas nepierāda to, ka viņš ir dzīvnieks? Ja var likt otram dzīvniekam kādam uzbrukt?

- Mana māte saka, ka viņi nerīkojoties pareizi, vezdami dzīvniekus līdzi uz Vasaras sapulci.

- Mans tēvocis saka, ka viņam neesot nekas iebilstams pret zirgiem, ari pret vilku ne, ja vien tie tiek turēti pa gabalu, bet, viņaprāt, viņiem vajadzētu aizliegt vest plakangalvi uz sapulcēm un ceremonijām, kas paredzētas cilvēkiem.

- Hei, plakangalvi! Lasies prom no šejienes! Vācies atpakaļ uz savu baru pie citiem dzīvniekiem, kur tava īstā vieta!

Sākumā Eila jutās kā ar ūdeni aplieta, lai reaģētu uz tik atklāti nievā­jošiem komentāriem. Tad viņa redzēja, kā Ridags aizver acis un, galvu nodūris, uzsāk atpakaļceļu uz Kaķastes apmetni. Ar milzīgām dusmām Eila brāzās virsū jaunekļiem.

- Kas jums kaiš? Kā jūs drīkstat nosaukt Ridagu par dzīvnieku? Vai esat pavisam akli? - Eila kliedza ar neveiksmīgi apslēptu niknumu. Vairāki ļaudis apstājās, lai pavērotu, kas te notiek. - Vai tad neredzat, ka viņš saprot katru vārdu, ko sakāt? Kā jūs varat būt tik cietsirdīgi? Vai jums nemaz nav kauna?

- Kāpēc manam dēlam vajadzētu kaunēties? - iejaucās kāda sieviete, uzmetusies jaunekļiem par aizstāvi. - Tas plakangalvis ir dzīvnieks, un viņam nevajadzētu ļaut piedalīties ceremonijās, kur tiek godāta Māte.

Tagad jau apkārt bija sastājušies vēl vairāk ļaužu, to skaitā lielākais vai­rums Lauvas apmetnes iemītnieku. - Eila, nepievērs viņiem uzmanību, - Nezija deva padomu, cenzdamās atvēsināt jaunās sievietes dusmas.

- Dzīvnieks! Kā jūs vispār uzdrīkstaties teikt, ka viņš ir dzīvnieks! Ridags ir tāds pats cilvēks kā jūs visi! - Eila kliedza, pievērsdamās sievietei.

- Man nav jācieš tādi apvainojumi, - sieviete sacīja. - Neesmu ne­kāda plakangalvju sieviete.

- Nē, neesi gan! Viņa būtu daudz cilvēcīgāka par tevi; viņa būtu daudz līdzjūtīgāka un saprotošāka.

- Kā tad tu vari to visu zināt?

- Neviens to nezina labāk par mani. Viņi mani pieņēma un uzaudzi­nāja, kad biju pazaudējusi savu cilti un man neviena vairs nebija. Es būtu nomirusi, ja kāda klana sieviete nebūtu man izrādījusi līdzcietību, - Eila sacīja. - Es lepojos ar to, ka biju klana sieviete un arī māte.

- Nē! Eila nevajag! - jaunā sieviete dzirdēja Jondalaru sakām, bet viņai jau bija vienalga.

- Viņi ir cilvēki, tāpat kā Ridags ir cilvēks. Es to zinu, jo man pašai ir tāds dēls kā viņš.

- Ak nē! - Jondalars sarāvās un izlauza ceļu cauri pūlim, lai nostātos blakus Eilai.

- Vai viņa sacija, ka ari viņai ir tāds pats bērns? - kāds vīrietis jau­tāja. - Jauktu garu dēls?

- Eila, diemžēl nu tu esi to pateikusi, - Jondalars klusām sacīja.

- Viņa dzemdējusi pretīgu radījumu? Labāk ej prom no viņas. - Kāds vīrietis nostājās blakus sievietei, kas bija strīdējusies ar Eilu. - Ja viņa pievilina sev tādu garu, tas var ieperināties arī kādā citā sievietē.

- Taisnība! Arī tu labāk ej no viņas nost, - ierunājās vēl kāds cits vīrietis, vedinot prom kādu grūtnieci, kas stāvēja viņam blakus. Arī citi ļaudis kāpās atpakaļ, viņu sejas izteiksme skaidri atspoguļoja riebumu un bailes.

- Klans? - iejautājās kāds mūziķis. - Vai tad tie ritmi, kurus Eila spēlēja, nāca no klana? Tātad to viņa bija domājusi? Plakangalvjus?

Pavērusies visapkārt, jaunā sieviete uz bridi krita panikā un izjuta lielu vēlēšanos skriet prom no šiem ļaudīm, kas uz viņu skatījās ar tādu riebumu. Tad, aizvērusi acis un dziļi ievilkusi elpu, viņa izslēja zodu un ieņēma izaicinošu pozu. Kādas gan šiem ļaudīm tiesības uzskatīt, ka viņas dēls nav cilvēks? Ar acs kaktiņu viņa pamanīja, ka Jondalars stāv blakus, tieši aiz muguras, un jutās daudz pateicīgāka nekā spēja to vārdos izteikt.

Tad pēkšņi Eilai blakus nostājās vēl kāds vīrietis. Pagriezusies viņa uzsmaidīja Mamutam un arī Ranekam. Pēc tam blakus nostājās arī Ne­zija un Taluts, kā arī pārējie Lauvas apmetnes ļaudis, to skaitā Frabeks. Gandrīz vai visi kā viens - visa pārējā Lauvas apmetne - nostājās bla­kus Eilai.

- Jums nav taisnība, - Mamuts sacīja pūlim tādā spēcīgā balsī, par kuru varēja pabrīnīties, ka tā nāk no tik veca vīra. - Plakangalvji nav dzīvnieki. Viņi ir cilvēki, tādi paši Mātes bērni kā jūs. Arī es kādu laiku esmu dzīvojis pie viņiem un kopā medījis. Viņu zāļu sieva izārstēja manu roku, un ar viņu palīdzību es atradu savu ceļu pie Mātes. Māte nemēdz sajaukt garus, dabā nepastāv ne zirga un brieža, ne ari vilka un lauvas krustojums. Klana ļaudis ir atšķirīgi, bet šī atšķirība ir ļoti niecīga. Ne­viens bērns - ne Ridags, ne ari Eilas dēls - nebūtu piedzimuši, ja arī viņi nebūtu cilvēki. Viņi nav nekādi pretīgi radījumi. Viņi ir parasti bērni.

- Man vienalga, ko tu saki, vecais Mamut, - sacīja sieviete, kas gaidīja bērniņu. - Es negribu ne plakangalvju, ne arī jauktu garu bērnu. Ja jau vi­ņai tāds ir piedzimis, tad tas gars varbūt lidinās tepat kaut kur apkārt.

- Sieviete, Eila tevi neapdraud, - vecais pareģis atbildēja. - Gars, kas izvēlēts tavam bērnam, jau mīt tevī. Tagad vairs neko nevar mainīt. Tā nebija Eilas vaina, kas piešķīra viņas bērnam plakangalvja vīrieša garu, viņa šo garu nepiesaistīja pie sevis. Tā bija Mātes izvēle. Jums jāatceras, ka vīrieša gars nekad neatrodas tālu no paša vīrieša. Eila iz­auga klanā. Dzīvojot kopā ar viņiem, viņa kļuva par sievieti. Kad Muta nolēma apveltīt viņu ar bērnu, Viņa varēja izvēlēties garu tikai no tiem vīriešiem, kas atradās Eilai blakus, un tie visi bija klana vīri. Protams, viena no viņiem gars tika izvēlēts, lai ieietu Eilā, bet tagad taču jūs neredzat nevienu klana vīru sev blakus, vai ne?

- Vecais Mamut, un ja nu šeit tuvumā būtu kāds plakangalvju vīrs? - kāda sieviete no pūļa iesaucās.

- Uzskatu, ka viņiem jāatrodas ļoti tuvu vai pat jādzīvo pie viena pavarda, lai viņu gars tiktu izvēlēts. Klana ļaudis ir cilvēki, bet pastāv atšķirības. Māte uzskata, ka dzīvot ir labāk nekā vispār nedzīvot, tieši tāpēc Eila tika apveltīta ar bērnu, kad viņa to gribēja, nav viegli tos divus garus savienot kopā. Ja visapkārt būtu bijuši tik daudz Mamutu cilts vīru, tad būtu izvēlēts kāds no šo vīru gariem.

- Tu jau tikai tā runā, vecais vīrs, - iesaucās kāda cits balss. - Neesmu pārliecināts, ka tā ir taisnība. Turēšu savu sievieti no viņas pa gabalu.

- Nav nekāds brīnums, ka viņa tā saprotas ar dzīvniekiem, ar tā­diem šī kopā izaugusi! - Pagriezusies Eila ieraudzīja, ka šos vārdus teica Čalegs.

- Vai tas nozīmē, ka viņu maģija ir spēcīgāka par mūsējo? - Frabeks iesaistījās sarunā. Pūlī varēja saklausīt neapmierinātu kāju šļūkāšanu.

- Esmu dzirdējis Eilu sakām, ka tā nav nekāda maģija. Viņa saka, ka jebkurš spētu saprasties ar dzīvniekiem. - Frabeks atpazina Čalega apmetnes mamuta balsi.

- Tad kāpēc to līdz šim vēl neviens nav izdarījis? - Frabeks jautāja. - Tu esi mamuts. Ja jau ikviens var to izdarīt, tad paskatīsimies, kā tu nosēdēsi zirgam mugurā. Kāpēc tu nekontrolē vilka uzvedību? Esmu redzējis, kā Eila ar svilpošanu liek putniem nolaisties no debesīm.

- Frabek, kāpēc tu nostājies viņas pusē, pret savu ģimeni un ap­metni? - Čalegs interesējās.

- Kura apmetne tad ir manējā? Vai tā, kas mani padzina, vai ari tā, kas pieņēma? Mans pavards ir Dzērves pavards, un mana apmetne ir Lauvas apmetne. Eila dzīvoja kopā ar mums visu ziemu. Eila palīdzēja dzemdībās, kad nāca pasaulē Bektija, un mana meitiņa nav piedzimusi ar jauktu garu. Ja nebūtu Eilas, mana pavarda meita nemaz nebūtu ieraudzījusi šīssaules gaismu.

Jondalars klausījās Frabekā, un viņam kaklā bija iestrēdzis kamols. Par spīti tam, ko viņš sacīja, šim vīrietim patiešām bija vajadzīga liela drosme, lai nostātos pretim savam brālēnam un saviem radiniekiem - savai dzimtajai apmetnei. Jondalars tik tikko spēja noticēt, ka šis ir tas pats vīrietis, kas reiz bija bijis nelabojams nemiera cēlējs. Sākumā viņš tik ātri bija nosodījis Frabeku, bet kurš gan bija tas, kas bija nostājies pret Eilu? Kurš bija tas, kas baidījās, ko teiks ļaudis, ja viņa pieminēs savu izcelšanos? Kurš bija tas, kas baidījās, ka paša ģimene un apmetne viņu atgrūdis, ja viņš nostāsies Eilas pusē? Frabeks bija pierādījis viņam, kāds viņš ir gļēvulis. To bija izdarījuši Frabeks un Eila.

Kad Jondalars redzēja, kā Eila atbrīvojas no bailēm, izslien zodu, lai stātos visiem pretim, viņš sprata, ka nekad mūžā ne par vienu citu nav izjutis tādu lepnumu kā par šo sievieti. Visa Lauvas apmetne nostājusies Eilas pusē, viņš tik tikko spēja noticēt pats savām acīm. Tie, kas tevi aizstāv, ir tie, kas tevi mīl. Ar lepnumu un prieku domādams par Eilu un Lauvas apmetni, Zelandoni vīrs aizmirsa, ka viņš bija pats pirmais, kurš nostājās Eilai blakus.