Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

34

Lauvas apmetne atgriezās savā vasaras Kaķastes nometnē, lai ap­spriestu izveidojušos krīzes situāciju. Sākotnējais ierosinājums nekavē­joties doties prom tika ātri noraidīts. Galu galā ari viņi taču piederēja pie Mamutu cilts, un pašreiz notika šīs visas cilts Vasaras sapulce. Talija bija iegriezusies pie Latijas, lai ari meitene būtu lietas kursā par notikušo un sagatavotos nelaipniem komentāriem, kas varētu būt adresēti viņai pašai, Eilai vai visai Lauvas apmetnei kopumā. Meitenei tika uzdots jautājums, vai viņa nevēlas atlikt rituālu - ieiešanu sievietes kārtā. Latija dedzīgi aizstāvēja Eilu un nolēma, ka uz ceremoniju un rituālu atgriezīsies īpašajā meiteņu apmetnē un lai tikai kāds pamēģina teikt ko sliktu par Eilu vai Lauvas apmetni.

Tad Talija jautāja Eilai, kāpēc viņa agrāk nebija savu dēlu pieminējusi. Jaunā sieviete paskaidroja, ka nebija gribējusi par viņu runāt, jo šis jautājums viņai vēl joprojām esot loti sāpīgs, bet Nezija visiem pateica, ka viņa jau to zinājusi kopš paša sākuma. Lai gan Lauvas apmetnes vadone vēlējās, kaut būtu to zinājusi agrāk, un brīnījās, kāpēc viņai to nepateica, taču viņa Eilu nevainoja. Viņa apsvēra, vai tad, ja būtu šo faktu zinājusi, būtu par jauno sievieti domājusi citādi, un atzina, ka tādā gadījumā, iespējams, nebūtu viņai piešķīrusi tik augstu potenciālo vērtību vai stāvokli. Tad viņa sāka apšaubīt pati savu viedokli. Kāpēc tam būtu jārada kādas atšķirības? Vai tāpēc Eila ir kļuvusi citāda?

Ridags jutās ļoti nomākts un bēdīgs, un nekas, ko Nezija sacīja vai darīja, nepalīdzēja. Puika neēda, negāja laukā no telts, nesarunājās, vie­nīgi atbildēja uz konkrēti uzdotu jautājumu. Ridags tikai sēdēja, ap­skāvis Vilku. Nezija bija pateicīga dzīvniekam par tā pacietību. Eila nolēma paskatīties, vai nespēs kaut kā palīdzēt. Jaunā sieviete atrada puiku kādā tumšā stūri sēžam kopā ar Vilku uz paša guļamādām. Viņai tuvojoties, Vilks pacēla galvu un sita asti pret zemi.

- Ridag, vai tev nav iebildumu, ja pasēdēšu kopā ar tevi? - Eila jautāja.

Zēns piekrizdams pamāja. Apsēdusies blakus, runājot ar vārdiem, jaunā dziedniece apvaicājās, kā viņš jūtas, bet ari automātiski rādīja zīmes, līdz aptvēra, ka, iespējams, ir pārāk tumšs, lai redzētu tās. Tad jaunā sieviete pēkšņi saprata, kādas ir valodas priekšrocības. Nebija taisnība, ka ar žestiem un zīmēm nevarēja izteikties tikpat labi kā ar vārdiem, tikai runājot nebija jāaprobežojas vienīgi ar to, ko redzi.

Tā bija tā pati atšķirība kā medījot - grūst pīķi pēc klana metodes vai mest to tā, kā to dara Citi. Lai sagādātu mājās gaļu, abi paņēmieni bija labi, bet vienam bija lielākas iespējas un attālums nekā otram. Eila bija redzējusi, cik noderīgi var būt zīmes un žesti, kurus visi nesa­prata, īpaši slepenās un privātās sarunās, bet visā visumā daudz lielāka priekšrocība bija runāt ar vārdiem, kurus varēja dzirdēt un saprast. Runājot ar vārdiem, varēja sazināties ar cilvēku, kas atradās aiz kāda nožogojuma vai citā telpā, vai pat uzkliegt pa gabalu, vai sarunāties ar lielu ļaužu pūli. Varēja runāt arī tādā gadījumā, ja kāds bija uzgriezis muguru vai turēja kaut ko rokās, tas atbrīvoja rokas citiem mērķiem, varēja ari klusām sarunāties tumsā.

Kādu laiku Eila klusēdama sēdēja kopā ar puiku, neuzdodot nekā­dus jautājumus, tikai piedāvādama tuvības izjūtu. Pēc kāda brīža viņa sāka ar puiku sarunāties, stāstīja Ridagam par tiem laikiem, kad bija dzīvojusi klanā.

- Savā ziņā šī Vasaras sapulce man atgādina klanu kopā sanākšanu, - Eila iesāka. - Šeit, kaut arī izskatos tāda pati kā visi pārējie, es jū­tos citādi. Tur es biju atšķirīga… garāka par jebkuru vīru… biju liela, neglīta sieviete. Kad pirmoreiz tur ieradāmies, jutos šausmīgi. Pārējie klani gandrīz vai neļāva Bruņa klanam palikt uz Sapulci, jo viņi bija paņēmuši līdzi mani. Viņi sacīja, ka es nepiederot pie klana, bet Krebs uzstāja, ka piederot gan. Viņš bija mogurs, un neviens neuzdrīkstējās runāt viņam pretim. Bija labi, ka toreiz Durks vēl bija tikai zīdainis. Ieraudzījuši manu dēlu, visi uz viņu skatījās un domāja, ka viņš ir kropls. Tu jau zini, kāda tad ir sajūta. Bet Durks nebija kropls. Viņš bija vienkārši jauktenis - jaukto garu bērns, tāpat kā tu, lai ari tu vairāk līdzinies Urai. Viņas māte piederēja pie klana.

- To jau tu teici. Ura savienosies ar Durku? - Ridags jautāja, pa­griezdamies pret pavarda gaismu, lai viņa žesti būtu redzami. Par spīti savam noskaņojumam, puika bija ieintriģēts.

- Jā. Viņas māte atnāca pie manis, un viss tika sarunāts. Viņa bija tik atvieglota, kad uzzināja, ka ir vēl viens tāds pats bērns kā viņas meita - tikai puika. Viņa tik ļoti baidījās, ka Ura nekad sev neatradīs vīrieti. Godīgi runājot, es par to daudz nedomāju. Biju pateicīga par to, ka Durks tika pieņemts klanā.

- Durks dzīvo klanā? Viņš ir jauktenis, bet dzīvo klanā? - puika rādīja ar zīmēm.

-Jā, Brūns viņu pieņēma, Krebs iedeva viņam vārdu. Pat Brouds nevar viņam vairs neko atņemt. Un visi klana ļaudis viņu mīl, izņemot Broudu, pat Oga, Brouda sieviete. Kad zaudēju pienu, viņa Durku zīdīja kopā ar savu dēlu Grevu. Viņi uzauga kopā kā brāļi un ir labi draugi. Vecais Grods uztaisīja Durkam mazu pīķi, tieši piemērotu viņa augumam. - To atcerēdamās, Eila pasmaidīja. - Tomēr visvairāk Durku mīl Uba. Uba ir mana māsa, tāpat kā tev - Ragija. Tagad viņa ir Durka māte. Kad Brouds lika man aiziet, atstāju Durku Ubai. Viņš varbūt izskatās ne­daudz citāds, bet jā, Durks dzīvo klanā!

- Man šeit galīgi nepatīk, - Ridags žestikulēja ar kaislīgām dusmām. - Kaut es būtu Durka vietā un varētu dzīvot klanā.

Ridaga komentārs Eilu izbiedēja. Pat pēc tam, kad viņi vēl turpināja runāties un jaunajai sievietei izdevās puiku pārliecināt kaut ko ieēst un likties gulēt, šis teikums joprojām palika viņai prātā.

Raneks visu vakaru vēroja Eilu. Tumšādainais vīrietis pamanīja, kā viņa, kaut ko darīdama, apstājas pusceļā, piemēram, ceļot kumosu pie mutes, bet acis ar neko neredzošu skatienu klīst kaut kur tālumā vai ari pierē no lielas koncentrēšanās ievelkas dziļa domu rieva. Raneks zināja, ka jaunās sievietes prātu grūtsirdīgi nospiež kādas domas; viņš tik ļoti vēlējās viņu mierināt un dalīties smagajās pārdomās.

Tajā naktī visi Kaķastes iemītnieki palika savā apmetnē, un telts bija pārpildīta. Raneks pagaidīja, kad Eila beidzot ieslīdēs savās kažokādas cisās, un ātri devās ari pats uz savējām.

- Eila, vai nenāksi šonakt pie manis gultā? - Raneks tuvumā vēroja jaunās sievietes acis un dziļo grumbu pierē. - Es nedomāju dalīšanos Baudas veltē, - tumšādainais vīrietis ātri piebilda, - ja vien pati to nevēlies. Zinu, ka šī tev ir bijusi smaga diena…

- Manuprāt, Lauvas apmetnei tā ir bijusi vēl smagāka, - Eila sa­cīja.

- Nedomāju, ka visai apmetnei tā bijusi grūtāka, bet tam nav no­zīmes. Eila, es vienkārši gribu tev ko sniegt. Manas kažokādas tevi sasildīs, mana mīlestība tevi nomierinās. Šonakt gribu būt tev blakus.

Piekrītoši pamājusi, Eila ieslīdēja Raneka cisās viņam blakus, bet nespēja aizmigt, pat nespēja mierīgi atpūsties, un Raneks to juta.

- Eila, kas tevi uztrauc? Vai nevēlies par to parunāt? - viņš jau­tāja.

- Es domāju par Ridagu, savu dēlu, bet nezinu, vai drīkstu par viņu runāt. Man vienkārši vajag par to padomāt.

- Tu labāk gulētu pati savā gultā, vai ne? - viņš beidzot noprata.

- Ranek, zinu, ka tu vēlies man palīdzēt, un tas jau pats par sevi runā vairāk, nekā varu pasacīt. Nespēju tev izteikt, cik daudz man nozīmē tas, ka nostājies man blakus. Esmu pateicīga arī visai Lauvas apmetnei. Visi pret mani bijuši tik labi un brīnišķīgi, pat pārāk lieliski. Esmu tik daudz no viņiem mācījusies un tik ļoti lepojos, ka piederu pie Mamutu cilts un varu teikt: viņi ir mana cilts. Domāju, ka visi Citi - tie, kurus mēdzu saukt par Citiem, - ir tādi paši kā Lauvas apmetne, bet tagad zinu, ka tā nav taisnība. Tāpat kā klanā, vairums cilvēku ir labi, bet ne visi, un pat labie ļaudis nav labi pilnīgi visā. Man bija dažas domas… es kaut ko plānoju… bet tagad man par to jāpadomā.

- Un labāk tu vari padomāt pati savā gultā, nevis saspiedusies šeit cieši kopā ar mani. Ej vien, Eila, uz savu guļvietu, tu, vienalga, būsi man blakus, - Raneks sacīja.

Tumšādainais vīrietis nebija vienīgais, kas vēroja Eilu, un, kad Jon­dalars ieraudzīja, ka Eila izkāpj no Raneka cisām un dodas pati uz savējām, viņu pārņēma dīvains izjūtu kokteilis. Zelandoni vīrietis jutās atvieglots, ka viņam nebūs jāgriež zobi, klausoties, kā Eila un Raneks dalās Baudas veltē, bet viņš izjuta pēkšņu žēlumu pret Raneku. Ja viņš būtu bijis tumšādainā kaula rīku meistara vietā, tad būtu gribējis turēt Eilu cieši apskautu un mierināt viņu, censtos uzņemties daļu mīļotās sievietes sāpju nastas. Viņam būtu sāpējis, ja Eila būtu pametusi viņu un devusies gulēt viena.

Kad Raneks aizmiga un apmetnē iestājās dziļš klusums, Eila klu­sām piecēlās, uzvilka vieglu jaku, lai drēgnumā nenosaltu, un devās laukā tumšajā, zvaigžņotajā naktī. Tajā pašā mirklī arī Vilks atradās viņai blakus. Abi devās uz zirgu nojumi, kur viņus apsveica Skrējēja zviedziens un Vīnijas maigā sasveicināšanās - bubināšana. Pēc glās­tiem, pakasīšanas un klusiem vārdiem Eila apskāva ķēvītes kaklu un piespiedās viņai klāt.

Cik gan daudz reižu gaišbrūnā ķēve bija pildījusi draudzenes lomu, kad viņai tāda bija nepieciešama! Jaunā sieviete pasmaidīja. Ko gan klans domātu par viņas draugiem? Diviem zirgiem un vilku! Eila bija pateicīga par dzīvnieku klātbūtni un sabiedrību, bet viņā iekšā joprojām valdīja tukšuma izjūta. Pietrūka kāda cilvēka, kuru viņa gribēja visvai­rāk par visu. Tomēr viņš bija atradies blakus, pat pirms visa Lauvas apmetne nostājās viņai līdzās. Jaunā sieviete nezināja, no kurienes Jon­dalars bija nācis. Viņš uzradās pēkšņi, nostājās blakus, pretim visam pūlim. Nostājās pretim bara riebumam un nicinājumam. Tas bija bijis briesmīgi, vēl sliktāk nekā klanu Sapulcē. Runa nebija tikai par to, ka viņa bija citāda. Ļaudis no viņas baidījās un ienīda. Tieši to Jondalars bija centies viņai visu laiku pateikt. Bet pat tad, ja viņa to būtu zinā­jusi, nekas nebūtu bijis citādi. Viņa nevarēja pieļaut, ka tiek nozākāts Ridags vai apmelots viņas dēls.

No telts atveres Eilu vēroja vēl viens acu pāris. Arī Jondalars nevarēja aizmigt. Viņš bija redzējis, kā jaunā sieviete pieceļas, un klusām bija viņai sekojis. Cik gan daudz reižu viņš bija redzējis, ka viņa tā stāv, piespiedusies pie Vīnijas! Vīrietis priecājās, ka viņai bija dzīvnieki, pie kuriem piekļauties, bet viņš ilgojās atrasties Vīnijas vietā. Bija jau par vēlu. Eila viņu negribēja, un viņš nespēja jauno sievieti par to vainot. Ar pēkšņu prāta apskaidrību cauri emociju mudžeklim Zelandoni vīrietis ar pilnīgi citām acīm palūkojās uz savu uzvedību un aptvēra, ka tikai viņš pats ir pie visa vainīgs. Jau no paša sākuma viņš nebija uzvedies "taisnīgi" un ļāvis Eilai pašai izdarīt izvēli. Sīkumainas greizsirdības dēļ viņš bija novērsies no savas mīļotās. Viņš jutās sāpināts un gribēja, lai arī viņai sāp.

Pats sev viņš sacīja: "Jondalar, atzīsti, ka bija vēl kas vairāk. Tu biji sāpināts, bet tu taču zināji, kā Eila bija audzināta. Viņa pat nesaprata tavu greizsirdību. Kad tajā naktī viņa aizgāja uz Raneka gultu, viņa bija vienīgi "paklausīga klana sieviete". Klana audzināšana bija tā īstā problēma. Tu pats par to kaunējies. Tu kaunējies viņu mīlēt, baidījies no tā, ka tev būs jāpiedzīvo tas, ko Eilai nācās šodien piedzīvot. Tu nebiji pārliecināts, vai spēsi viņu aizstāvēt. Nav svarīgi, cik ļoti tu viņu mīli, tu pats baidījies, ka ari tu vari nostāties pret viņu. Eilu mīlēt nav kauns, jākaunas ir par tavu gļēvulību. Un tagad jau ir par vēlu. Tu viņai neesi vairs vajadzīgs. Viņa pati mācēja sevi aizstāvēt, un arī visa Lauvas apmetne nostājās Eilas pusē. Tu viņai vispār neesi vajadzīgs, un tu neesi viņu pelnījis."

Beidzot drēgnums piespieda jauno sievieti atgriezties teltī. Iegājusi iekšā, viņa paskatījās uz Jondalara guļvietas pusi. Viņš bija pagriezies uz sāniem un gulēja pret viņu ar muguru. Ielīdusi savās cisās, Eila iz­juta lielu smagumu: aizmiguša cilvēka roka pasniedzās uz viņas pusi. Viņa zināja, ka Raneks viņu patiešām mīl. Un savā ziņā arī viņa mīlēja šo tumšādaino vīrieti. Mierīgi gulēdama, viņa klausījās Raneka vien­mērīgajā elpā. Pēc brīža viņš pagriezās uz otriem sāniem un roka bija pazudusi.

Eila centās aizmigt, bet nespēja tikt vaļā no uzmācīgajām domām. Viņa bija gribējusi iet pēc Durka un atvest dēlu uz Lauvas apmetni, lai abi varētu dzivot kopā. Tagad jau viņa sāka šaubīties, vai tas dēlam būtu tas labākais. Vai Durks būtu laimīgāks šeit kopā ar māti, nekā dzīvojot klanā? Vai viņš spētu būt laimīgs, atrodoties kopā ar cilvēkiem, kas viņu ienīst, kas sauktu viņu par plakangalvi vai vēl sliktāk - par pretīgu izdzimteni? Klanā Durku pazina un mīlēja - viņš bija viens no viņiem. Iespējams, ka Brouds viņu ienīda, bet pat klanu Sapulcē Durkam būtu draugi. Viņas dēlu pieņēma, viņam atļautu piedalīties sacensībās un ceremonijās. "Interesanti - vai Durkam ir klana atmiņas?" Eila prātoja.

Ja viņai neļautu aizvest dēlu, vai viņa spētu atgriezties klanā un dzīvot tur? Tagad, kad viņa bija atradusi sev līdzīgos cilvēkus, vai viņa spētu atkal pieņemt klana likumus un dzīvot saskaņā ar tiem? Viņi nemūžam neļautu turēt dzīvniekus. Vai viņa spētu atteikties no Vīnijas, Skrējēja un Vilka un būt vienīgi Durka māte? Vai Durkam vajadzīga māte? Kad Eila aizgāja, viņš vēl bija bērns, bet tagad viņš jau ir pieau­dzis. Tagad jau Brūns droši vien māca viņam medīt.

Durks jau droši vien nomedījis savu pirmo nelielo medījumu un pār­nesis to mājās, lai parādītu Ubai. Eila pie sevis pasmaidīja par iztēloto ainu, kas parādījās viņas acu priekšā. Uba viņu paslavēs un augstu novērtēs, teiks, ka viņš ir drosmīgs un spēcīgs mednieks.

Eila pēkšņi aptvēra: "Durkam taču ir māte! Uba ir viņa māte. Uba ir Durku uzaudzinājusi, rūpējusies par viņu, dziedējusi viņa mazās brūces un pušumus. Kā gan es varu Ubai viņu atņemt? Kas rūpēsies par viņu, kad šī sieviete novecos? Pat toreiz, kad Durks vēl bija zīdainis, citas klana sievietes bija vairāk viņam mātes nekā es, īpaši jau pēc tam, kad zaudēju pienu.

Kā gan varu doties atpakaļ un aizvest dēlu prom? Es taču esmu nolādēta. Klanam esmu mirusi! Ja Durks mani ieraudzīs, es viņu un ari pārējos vienīgi nobiedēšu. Pat tad, ja man nebūtu uzlikts nāves lāsts, vai dēls priecātos mani redzēt? Vai viņš vispār mani atcerētos?

Kad aizgāju no klana, Durks vēl bija pavisam mazs. Tagad jau viņš būs pabijis klanu Sapulcē un saticis Uru. Viņš vēl ir jauns, bet droši vien jau domā par to laiku, kad abi sāks dzīvot kopā kā vīrs un sieva." Viņa turpināja risināt domu pavedienu: "Durks plāno nodibināt pats savu pavardu tieši tāpat kā es. Pat tad, ja spēšu viņu pārliecināt, ka neesmu gars, Durkam būs jāņem līdzi Ura, un Ura šeit jutīsies nožēlojami un nelaimīga. Viņai jau būs grūti pamest savu klanu un dzīvot kopā ar Durku viņa klanā, bet pārcelties uz citu pasauli, kur viss ir citāds, būs vēl grūtāk. īpaši jau uz tādu pasauli, kur viņu ienīst un nesaprot. Kā būtu, ja es dotos atpakaļ uz ieleju? Un atvestu Durku un Uru dzīvot pie manis ielejā? Bet Durkam ir vajadzīga sabiedrība… arī man pašai tā vajadzīga. Es negribu dzīvot viena pati, kāpēc gan lai Durks gribētu dzīvot kopā ar mani ielejas vientulībā?

Es visu laiku esmu domājusi tikai par sevi, nevis par Durku. Viņam nemaz nebūtu labāk nākt dzīvot uz šejieni. Viņš šeit nebūtu laimīgs. Laimīga būtu vienīgi es pati. Bet es vairs neesmu Durka māte. Viņa māte ir Uba. Es viņam neesmu nekas, tikai atmiņa par māti, kas mirusi, un varbūt tā ari ir labāk. Dēla pasaule ir klans, un, vai tas kādam patīk vai ne, šī ir mana pasaule. Es nevaru doties atpakaļ uz klanu; Durks nevar nākt dzīvot šeit. Pasaulē nav tādas vietas, kur es un mans dēls varētu dzīvot kopā un būt laimīgi."

Nākamajā rītā Eila pamodās agri. Pat pēc tam, kad viņa beidzot aiz­miga, jaunā sieviete nespēja labi izgulēties. Viņa bieži modās augšā no sapņiem par trīcošu zemi, grūstošām alām un jutās nomākta un nemie­rīga. Viņa palīdzēja Nezijai uzvārīt ūdeni zupai, sasmalcināja graudus rīta maltītei un priecājās par iespēju parunāties ar vecāko sievieti.

- Nezij, es jūtos briesmīgi sakarā ar visām tām nepatikšanām, ku­ras izraisīju. Manis dēļ tagad visi vairīsies no Lauvas apmetnes, - Eila uzsāka sarunu.

- Pat nedomā tā runāt. Eila, tā nav tava vaina. Mums tika dota iz­vēle, un mēs paši to pieņēmām. Tu tikai aizstāvēji Ridagu, un arī viņš ir Lauvas apmetnes piederīgais, vismaz mums.

- Visas šīs nepatikšanas ir likušas man kaut ko saprast, - Eila tur­pināja. - Kopš brīža, kad pametu klanu, allaž esmu domājusi, ka kādu dienu došos atpakaļ pēc sava dēla. Tagad esmu sapratusi, ka nekad to nespēšu izdarīt. Nevaru viņu vest uz šejieni un pati nevaru atgriezties klanā. Bet apziņa, ka es nekad vairs viņu neredzēšu, liek man justies tā, it kā atkal un atkal viņu zaudētu. Kaut es spētu izraudāties, sērot un bēdāties par savu dēlu, bet tagad vienkārši jūtos pavisam iztukšota.

Nezija šķiroja vakar salasītās svaigās ogas un izlasīja ārā kātiņus. Viņa pārtrauca rosīties un nosvērti paskatījās jaunajā sievietē. - Visiem dzīvē nākas piedzīvot vilšanos. Visi zaudē savus mīļos. Dažas ir patie­šām lielas traģēdijas. Tu zaudēji savu cilti, kad biji vēl pavisam maza. Tā bija traģēdija, bet tu tur neko nevarēji darīt. Ļaunākais ir tas, ka tu par to vaino pati sevi. Vimezs katru sava mūža nodzīvoto dienu vaino sevi mīļotās sievietes nāvē. Manuprāt, jondalars sevi vaino brāļa nāvē. Tu esi zaudējusi dēlu. Mātei ir ļoti smagi zaudēt bērnu, bet tev tomēr kaut kas ir. Tu zini, ka tavs dēls droši vien vēl ir dzīvs. Ridags zaudēja savu māti… un es kādu dienu zaudēšu viņu pašu.

Pēc brokastīm Eila izgāja laukā. Daudzi cilvēki bija sastājušies pie Kaķastes apmetnes. Jaunā sieviete pavērās uz Vasaras sapulces centrālo vietu un tad paskatījās uz Lapegles apmetni - tikko uzcelto Mamuta apmetnes vasaras nometni. Eila bija pārsteigta, ka no turienes viņā noskatās Avārijā. Viņa nodomāja: "Interesanti - kā viņi šodien jūtas, ka uzcēluši savu apmetni tik tuvu Lauvas apmetnei?"

Avārijā devās uz telti, kuru viņas brālis bija nosaucis par Mamuta pavardu, paskrāpējās pie ādas nojumes un, nesagaidījusi uzaicinājumu, devās iekšā. Vinkaveks bija izklājis savas guļamādas pa pusi telts grīdas. Pašā vidū atradās atzveltne - bagātīgi izrotāta zvērāda bija pārvilkta pāri mamuta kaulu rāmim un sasieta kopā ar jēlādas siksniņām. Vin­kaveks sēdēja guļamādās, atbalstījies pret atzveltni.

- Domas dalās, - Avārijā iesāka bez jebkāda ievada.

- Varu to iztēloties, - Vinkaveks atbildēja. - Lauvas apmetne smagi strādāja, lai mums palīdzētu pabeigt mītni. Kad viņi aizgāja, visi bija pret viņiem draudzīgi noskaņoti. Un Eila ar saviem zirgiem un vilku bija vienkārši satriecoša - un nedaudz bijību iedvesoša. Bet tagad, ja tic seniem stāstiem un tradīcijām, Lauvas apmetne dod pajumti der­dzīgam radījumam - sievietei ar neapvaldītu ļaunumu, kas pie sevis pievilina dzīvnieku, plakangalvju, garus, tāpat kā uguns naktī pievilina naktstauriņus un izplata tos starp citām sievietēm. Avarij, ko tu par to visu domā?

- Vinkavek, es patiešām nezinu. Man patīk Eila, un viņa man neizska­tās pēc ļauna cilvēka. Ari puika neizskatās pēc dzīvnieka. Viņš vienkārši ir ļoti vārgs un nemāk runāt, bet ticu, ka viņš saprot, ko pārējie runā. Varbūt viņš ir cilvēks, un varbūt ari pārējie plakangalvji ir cilvēki? Var­būt vecajam Mamutam ir taisnība? Kad Māte aplaimoja Eilu ar bērnu, Viņa izvēlējās tā vīrieša garu, kas tobrīd atradās viņai tuvumā. Tomēr nezināju, ka Eila un vecais vīrs reiz dzīvojuši pie plakangalvjiem.

- Vecais vīrs ir nodzīvojis tik garu mūžu, viņš jau ir aizmirsis daudz vairāk, nekā krietns jaunekļu bariņš jelkad iemācījušies, un vecajam burvim bieži vien izrādās taisnība. Avarij, man par to visu ir savs vie­doklis. Nedomāju, ka tam būs ilgstošas un sliktas sekas. Eilā ir kaut kas tāds, kas liek man domāt, ka Māte par viņu rūpējas. Manuprāt, pēc visas šīs jezgas viņa izrādīsies uzvarētāja, kļūs vēl spēcīgāka nekā līdz šim. Iesim parunāt ar mūsu ļaudīm, lai uzzinātu, ko Mamuta apmetne domā par nostāšanos Lauvas apmetnes pusē.

- Kur ir Talija? - Fralija apjautājās, skatīdamās visapkārt teltī.

- Viņas ar Latiju devās atpakaļ uz Jauno meiteņu apmetni, - Nezija atbildēja. - Kāpēc tu viņu meklē?

- Vai atceries to apmetni, kas ieradās piedāvāt pieņemt pie sevis Eilu tieši pirms Mamuta apmetnes ierašanās?

Eila jautājoši pavērās Fralijā.

- Jā, - Nezija sacīja. - Tā bija tā delegācija, par kuru Talija domāja, ka viņiem nav nekā diža, ko piedāvāt.

- Viņi atkal ir atnākuši, stāv tur laukā un jautā pēc Talijas.

- Aiziešu apjautāties, kas viņiem vajadzīgs, - Nezija pieņēma lē­mumu.

Eila palika teltī, negribēdama viņus satikt, ja tas netika pieprasīts. Pēc neilga laika Nezija atgriezās.

- Eila, viņi vēl joprojām vēlas tevi pieņemt pie sevis, - sieviete pazi­ņoja. - 1ās apmetnes vadonei ir četri dēli. Viņi visi vēlas tevi par savu māsu. Viņa saka: ja jau tev esot viens dēls, tas pierādot, ka tev vēl varot būt bērni. Viņi ir palielinājuši savu piedāvājumu. Varbūt tev vajadzētu iziet laukā un Mātes vārdā ar viņiem apsveicināties?

Talija un Latija, cieši blakus, mērķtiecīgiem soļiem gāja cauri no­metnei, skatīdamās taisni uz priekšu, ignorēdamas ziņkārīgos cilvēkus, kam pagāja garām.

- Talij! Latij! Uzgaidiet brītiņu! - iesaucās Brīsija, steigdamās viņām pakaļ. - Mēs tikko grasījāmies sūtīt pie jums ziņnesi, Talij. Mēs vēlētos jūs šovakar ielūgt uz kopēju maltīti Vītolu apmetnē.

- Paldies, Brīsij! Es augsti vērtēju tavu ielūgumu. Protams, mēs aiz­iesim. Man taču vajadzēja zināt, ka varu uz tevi paļauties.

- Talij, mēs jau labu laiku esam draudzenes. Dažkārt senajām leģen­dām tic tikai tāpēc, ka tās ir senas. Man izskatās, ka ar Fralijas bērniņu viss ir kārtībā.

- Turklāt viņa piedzima par agru. Ja nebūtu bijis Eilas, Bektija nebūtu izdzīvojusi, - Latija ātri piebilda, aizstāvēdama savu draudzeni.

- Tomēr man ir ļoti interesanti, no kurienes viņa ieradusies. Visi do­māja, ka Eila ieradusies kopā ar Jondalaru. Viņi abi ir slaidi un blondi, bet es zinu labāk. Atceros, kā mēs izvilkām viņu un brāli no Berana jūras muklāja. Eilas toreiz nebija kopā ar brāļiem, un es zinu, ka viņas akcents nemaz nelīdzinās ne Mamutu cilts, ne Sungaji cilts izrunai. Bet es joprojām nespēju aptvert, kā viņa kontrolē zirgus un vilku.

Talija jutas daudz labāk, kad viņas turpināja ceļu uz ieplakas centru un Vilka apmetnes būdām.

- Cik daudz tagad sanāk? - Tarnegs jautāja Barzekam, kad vēl viena delegācija bija atstājusi viņu apmetni.

- Gandrīz vai puse no visām apmetnēm ir izdarījušas samierināšanās žestus, - Barzeks paskaidroja. - Varu iedomāties vēl pāris, kuras ari varbūt varētu mums pievienoties.

- Bet vēl paliek apmēram puse no visām apmetnēm, - Taluts bilda. - Un dažas no tām diezgan spēcīgi nostājas pret mums. Dažas pat uzskata, ka mums vajadzētu doties prom, - Tarnegs sacīja.

- Bet arī viņi pieder pie Mamutu cilts, katrā saimē ir sava melnā avs, - Nezija izteica savas domas.

- Man nepatīk šī šķelšanās, - Taluts atzinās. - Abās pusēs ir iesaistīti pārāk daudz labu ļaužu. Kaut es varētu izdomāt, kā visu atkal vērst par labu!

- Arī Eila jūtas briesmīgi. Viņa radot vienīgi problēmas Lauvas ap­metnei. Vai redzējāt viņas sejas izteiksmi, kad tie jaunekļi, kas bija kāvušies, nosauca viņu par "zvēru sievu"?

- Vai tu domā tos, kurus mēs pieķērām pie up…? - Danugs nepa­beidza jautājumu, kad Tarnegs viņu ātri pārtrauca.

- Viņš domāja to brāli un māsu, kurus Eila un Dīgija pieķēra vienu otru iekaustām. - Tarnegs nodomāja: "Danugam vajadzētu būt piesar­dzīgākam. Viņš jau gandrīz izpļāpājās par tiem puišiem, kas kāvās."

- Nekad neesmu redzējis Ridagu tik drūmu, - Nezija turpināja. - Ar katru gadu viņam Vasaras sapulces kļūst arvien grūtākas. Viņam nepa­tīk tas, kā cilvēki pret viņu izturas, bet šogad ir vēl ļaunāk… tas varbūt arī tāpēc, ka tagad viņš Lauvas apmetnē jūtas daudz labāk. Diemžēl tas viss viņam nenāk par labu, bet nezinu, ko tur varētu darīt. Pat Eila uztraucas, un tas mani vēl vairāk biedē.

- Kur tagad ir Eila? - Danugs pajautāja.

- Laukā, pie zirgiem, - Nezija atbildēja.

- Manuprāt, viņai to vajadzētu uztvert kā komplimentu, ka daži viņu nosauca par "zvēru sievu". Jūs taču piekritīsiet, ka viņa labi māk apieties ar dzīvniekiem, - Barzeks izteica savu viedokli. - Daži ļaudis pat domā, ka viņa māk sarunāties ar dzīvnieku gariem no viņpasaules.

- Turklāt daži atkal uzskata, ka tas tikai apstiprina to, ka viņa pati dzīvojusi kopā ar dzīvniekiem, - Tarnegs viņam atgādināja. - Un apsūdz Eilu, ka viņa pievilina nevēlamus garus.

- Tomēr Eila turpina apgalvot, ka ikviens spēj sadraudzēties ar dzīv­niekiem, - Taluts sacīja.

- Viņa pati no tā visa neko lielu neiztaisa, - Barzeks teica. - Varbūt tāpēc daži ļaudis to neuzskata par neko īpaši svarīgu? Cilvēki ir vairāk pieraduši pie tāda ļaužu tipa kā Vinkaveks, kas visiem liek saprast, ka pats par sevi ir ļoti augstās domās.

Nezija paskatījās uz Talijas vīrieti un nobrīnījās, kāpēc gan viņam tik ļoti nepatīk Vinkaveks. Mamuta apmetne bija viena no pirmajām, kas nostājās viņu pusē.

- Barzek, varbūt tev ari ir taisnība, - Tarnegs atzina. - Dīvaini, cik ātri gan var pierast dzīvot kopā ar dzīvniekiem, ja tie tik labi uzvedas. Viņi neizskatās nedabiski. Viņi ir tādi paši kā citi dzīvnieki, izņemot to, ka viņiem var pieiet tuvu klāt un pieskarties. Bet, kad par to padomā, tad tas liekas prātam neaptverams. Kāpēc gan vilkam vajadzētu paklau­sīt kāda vārga zēna signālam, kuru tas zvērs varētu viegli pārplēst uz pusēm? Kāpēc gan tiem zirgiem vajadzētu ļaut kādam sev kāpt mugurā un jāt? Un kāpēc gan kādam vajadzētu iedomāties to pat mēģināt?

- Es nemaz nebūtu pārsteigts, ka ari Latija kādu dienu to izmēģinātu, - Taluts atzinās.

- Ja kāds to darīs, tad tā noteikti būs viņa, - Danugs sacīja. - Vai redzējāt Latiju, kad viņa bija šeit? Pirmā vieta, uz kurieni viņa devās, bija zirgu nojume. Viņa pēc tiem ilgojas vairāk par visiem. Manuprāt, Latija ir iemīlējusies tajos zirgos.

Jondalars bija klausījies, neizteikdams nevienu komentāru. Situācija, kuru Eila pati bija izraisījusi, atzīstot savu izcelšanos, bija smaga un pazemojoša, bet daudzējādā ziņā tā nebija tik slikta, kā viņš to bija paredzējis. Zelandoni vīrietis bija pārsteigts, ka Eila nebija pilnīgi no­sodīta. Viņš bija gaidījis, ka viņa tiks nozākāta, izdzīta un pilnīgi iz­stumta. Vai šis tabu viņa ciltī bija stingrāks, vai ari viņš vienkārši bija tā iedomājies?

Kad Lauvas apmetne bija nostājusies Eilas pusē, Jondalars domāja, ka tas ir tikai rets izņēmuma gadījums, ka šie ļaudis ir daudz pielaidīgāki Ridaga dēļ. Tad, kad savu atbalstu izrādīt ieradās Vinkaveks un Avārijā no Mamuta apmetnes, viņš sāka savas domas mainīt, un, kad arvien vairāk un vairāk apmetņu sāka brīvprātīgi ierasties, lai izrādītu savu atbalstu, Zelandoni vīrs bija spiests savus uzskatus mainīt.

Jondalars bija fiziskā pasaules uzskata atbalstītājs. Viņš saprata tādus jēdzienus kā mīlestība, līdzjūtība, dusmas - visas tās jūtas, kas bija balstītas uz viņa paša izjūtām, kaut gan pats nemaz nemācēja tās īsti izteikt. Viņš spēja gudri spriedelēt par netveramām filozofiskām tēmām un garu pasaules lietām, bet tās nebija viņa iemīļotākās tēmas, un bez lielām bažām pieņēma sabiedrības kopējo nostāju. Taču Eila ar tādu pašcieņu un klusu spēku bija stājusies pretim pūlim - visu cieņu viņas drosmei. Tas deva viņam reti sastopamu atskārsmi.

Jondalars sāka izprast: kaut ari daži cilvēki uzskatīja, ka kāds kon­krēts uzvedības modelis nav pareizs, ne vienmēr viņiem bija taisnība. Katrs indivīds var nostāties pret vispārpieņemto sabiedrības viedokli un aizstāvēt savus personīgos principus, un, kaut ari tam var būt sekas, ne jau viss noteikti būs zaudēts. Īstenībā var iegūt kaut ko ļoti svarīgu, kaut ari tikai pašam sev. Tie ļaudis, kas vēl nesen bija Eilu pieņēmuši savā paspārnē, viņu nepadzina. Puse no visām sapulces apmetnēm lab­prāt viņu pieņēma un uzskatīja, ka viņa ir sieviete, kam piemīt rets talants un drosme.

Otrai pusei bija pilnīgi cits viedoklis, bet tas nebija vienu un to pašu apstākļu dēļ. Dažas apmetnes šo uzskatīja par iespēju izcelties, jo pašu autoritāte bija apdraudēta, bet, nostājoties pretim varenajai Lauvas ap­metnei, tās varēja iegūt zināmu ietekmi un stāvokli. Citi ļaudis atkal bija patiesi aizkaitināti par to, ka tāda sieviete, kas bija tik netikla, var dzīvot viņu vidū. Viņuprāt, Eila personificēja ļaunumu - vēl vairāk tāpēc, ka viņa nemaz neizrādījās ļauna. Viņa izskatījās kā jebkura cita sieviete, pat vēl pievilcīgāka nekā lielais vairums no viņām, bet bija viņus piemuļķo­jusi ar savu triku kontrolēt dzīvniekus, un to droši vien bija iemācījusies, dzīvojot kopā ar dzīvnieciskajiem plakangalvju izdzimteņiem, kas pat paspējuši piemuļķot dažus ļaudis, agalvojot, ka viņi esot cilvēki.

Bet daudzi citi no Eilas baidījās. Kā ciltij piederīgā viņa bija paņē­musi savā aizbildniecībā vienu no tiem nelaimīgajiem dzīvnieciskajiem radījumiem un tagad apdraudēja pārējās uz Vasaras sapulci sanākušās sievietes. Nav svarīgi, ko saka vecais Mamuts, visi taču zināja, ka kon­krēti vīriešu gari tiek pastāvīgi piesaistīti pie vienām un tām pašām sievietēm. Lauvas apmetne bija devusi Nezijai atļauju paturēt to dzīv­nieku bērnu, un tagad, paskatieties, kas ar šiem notiek! Viņiem ir vēl vairāk dzīvnieku un viens pretīgs sievišķis, kas piesaistījis sev vienu no to izdzimteņu gariem. Visa Lauvas apmetne ir jādzen prom!

Mamutu cilts bija cieši savā starpā saradojusies. Gandrīz vai katram cilts loceklim citā apmetnē bija vismaz viens radinieks vai kāds draugs. Bet tagad viņu drošā dzīve draudēja izšķīst pa vīlēm, un daudzi ļaudis, to skaitā ari Taluts, bija ļoti satraukušies. Abas Padomes sanāca kopā, bet sapulce beidzās ar ķildām un kašķiem. Šī bija bezprecedenta situā­cija, un viņiem nebija ne līdzekļu, ne stratēģijas, lai to atrisinātu.

Spilgtā pēcpusdienas saule nespēja izkliedēt apmetnes laužu drūmo noskaņojumu. Vedot Vīniju augšā pa taciņu uz Kaķastes apmetni, Eila pamanija vietu, no kurienes bija izrakts sarkanais okers, un tas viņai atgādināja par apciemojumu Mūziķu būdā. Kaut ari viņi joprojām tre­nējās un pēc mamutu medībām plānoja grandiozas svinības, par to vairs nebija ne tik priecīgu gaidu, ne satraukuma. Pat laimes apjauta, ko Dīgija bija sajutusi, domādama par savām precībām, un Latija - par pāriešanu sievietes kārtā, nemazināja viedokļu nesaskaņas, kas drau­dēja izjaukt visu Vasaras sapulci.

Eila runāja par došanos prom, bet Nezija centās viņai ieskaidrot, ka tas neko neatrisinās. Viņa nebija šīs problēmas cēlonis. Viņas klātbūtne bija vienīgi padziļinājusi un nesusi atklātībā divu frakciju dziļo un bū­tisko atšķirību. Nezija stāstīja, ka šī problēma jau briedusi kopš tā brīža, kad viņa pieņēmusi audzināšanā Ridagu. Daudzi Mamutu cilts piederī­gie joprojām neatbalstīja to, ka puikam atļāva pie viņiem dzīvot.

Eila uztraucās par Ridagu. Viņš vairs reti kad pasmaidīja, un jaunā dziedniece pamanīja, ka zēnam pazudusi ari labā humora izjūta. Viņam vairs nebija apetītes, un šķita, ka viņš ari vairs labi neguļ. Izskatījās, ka puikam patīk klausīties stāstos par viņas dzīvi klanā, bet reti kad viņš iesaistījās sarunā.

Novietojusi Vīniju zirgu nojumē, Eila ieraudzīja Jondalaru plašā un zālainā pļavā Skrējēja mugurā jājam uz upes pārejas pusi. Pēdējā laikā Zelandoni vīrietis bija mainījies. Viņš šķita nevis attālinājies, bet no­skumis.

Tajā pašā mirklī Eila nolēma doties uz klajumu nometnes centrā un palūkoties, kas interesants tur pašlaik notiek. Tā kā Vilka apmetne bija Vasaras sapulces saimnieki, viņi nedrīkstēja nostāties kādā no pretējām pusēm, bet Eila ticēja, ka viņi atbalsta Lauvas apmetnes viedokli. Viņa negrasās visu laiku slēpties un slapstīties. Viņa nebija nekāds "pretīgs radījums", klana ļaudis bija cilvēki tāpat kā Ridags un viņas dēls. Viņa gribēja kaut ko darīt un sevi parādīt. Varbūt apmeklēt Mamutu Padomi, Mūziķu būdu vai parunāties ar Latiju?

Eila apņēmīgiem soļiem uzsāka ceļu, pamāja tiem, kas viņu sveici­nāja un atbalstīja, ignorēja tos otrus, kas to nedarīja, un, pienākusi pie Mūziķu būdas, viņa pamanīja Dīgiju nākam no tās laukā.

- Eila! Tieši tevi es gribēju satikt! Vai dodies uz kādu konkrētu vietu?

- Nolēmu vienkārši iziet no Lauvas apmetnes.

- Tad labi! Grasījos apciemot Trisiju un apraudzīt viņas bērniņu, es jau labu laiku cenšos viņu satikt, bet, kā tur ierodos, viņa allaž ir kaut kur izgājusi. Kailija man tikko pateica, ka viņa esot mājās. Vai nevēlies nākt man līdzi?

- Labi.

Abas devās uz Vilka apmetnes vadones būdu. - Trisij, esam ieradušās tevi apciemot un apraudzīt tavu bērniņu, - Digija pie ieejas paziņoja.

- Nāciet iekšā! - Trisija aicināja. - Tikko noliku viņu gulēt, bet droši vien mazais vēl nav aizmidzis.

Eila pastāvēja malā, kamēr Digija pacēla mazuli uz rokām un ucinā­dama sāka ar to sarunāties. - Eila, vai nevēlies viņu apskatīt? - Trisija beidzot apjautājās. Tas skanēja gandrīz vai kā pārbaudes uzaicinājums.

- Jā, labprāt viņu apskatītu.

Paņēmusi bērnu no Dīgijas rokām, Eila to kārtīgi nopētīja. Mazuļa āda bija tik balta, ka tā izskatījās gandrīz vai caurspīdīga, un acis tik gaiši zilas, ka šķita gandrīz vai bezkrāsainas. Puikas mati bija gaiši oranži - sarkanīgi, bet tiem piemita Raneka matu struktūra un elastī­gais sprogainums. Bet pati uzkrītošākā pazīme bija mazuļa seja - tā bija Raneka sejas kopija, tikai zīdaiņa lielumā. Eila bez jebkādām šaubām pateica, ka Ralevs ir Raneka bērns. Raneks bija nešaubīgi aizsācis šī bērniņa augšanu mātes miesās, tikpat noteikti, kā Brouds bija aizsācis Durka augšanu. Eilas prātu nepameta domas par to, vai tad, kad viņa savienosies ar Raneku, ari viņai kādu dienu piedzims šāds bērniņš.

Jaunā sieviete sarunājās ar zīdaini, kuru turēja rokās. Viņš ar interesi pavērās Eilā, it kā par to būtu sajūsmināts, tad pasmaidīja un nodū­doja maigus un priecīgus smiekliņus. Jaunā sieviete piekļāva bērnu sev ciešāk klāt un, sajutusi viņa maigo vaidziņu pieskārāmies savējam, saprata, ka viņas sirds atmaigst.

- Eila, vai viņš nav īsts skaistulis? - Dīgija pajautāja.

- Jā, vai viņš nav brīnišķīgs? - ari Trisija apjautājās nedaudz asākā toni.

Eila pavērās jaunajā māmiņā. - Nē, viņš nav skaists. - Dīgija no pār­steiguma noelsās. - Neviens nekad nevarētu apgalvot, ka viņš ir skaists, bet viņš ir vis… mīļākais bērns, ko jebkad esmu redzējusi. Neviena sieviete uz pasaules nespētu viņam pretoties. Viņam nav jābūt skaistam. Trisij, šajā bērnā ir kaut kas īpašs. Manuprāt, tev ar viņu ļoti paveicies.

Bērna mātes smaids atmaiga. - Eila, tā tas patiešām arī ir. Un es piekritu - viņš nav skaists, bet labs un mīļš.

Pēkšņi laukā sākās kņada, bija dzirdami kliedzieni un raudas. Pie būdas ieejas piesteidzās trīs jaunas sievietes.

- Ak Lielo Māt! Mana meitiņa! Palīdziet kāds viņai! - kāda sieviete kliedza.

- Kas noticis? Kur viņa ir? - Dīgija jautāja.

- Lauva! Viņu aiznesa lauva! Tur lejā, pļavā. Lūdzu, kāds palīdziet! Vairāki vīri ar pīķiem jau metās prom pa taciņu.

- Lauva? Nē, tas nevar būt! - Eila iesaucās, mezdamās pakaļ vīriem.

- Eila! Uz kurieni tu? - Dīgija nosauca viņai pakaļ un centās drau­dzeni panākt.

- Atdabūt meitenīti! - Eila atsaucās.

Viņa skrēja uz taciņas pusi. Tās galā bija sastājies ļaužu pūlis un vēroja, kā pa taciņu aizskrien vīri ar pīķiem. Aiz viņiem, plašajā zālai­najā upes palienā, pāri upei, atradās milzīgs alu lauva ar pinkainām, sarkanīgām krēpēm un riņķoja apkārt slaidai, jaunai meitenei, kas bija no bailēm pārakmeņojusies un nespēja pakustēties. Eila paskatījās un, lai pārliecinātos, cieši nopētīja dzīvnieku, tad aizskrēja uz Lauvas ap­metni. Vilks metās viņai klāt.

- Ridag! - viņa sauca. - Panāc un savaldi Vilku! Man jāiet pēc tās meitenes. - Kad Ridags iznāca laukā no telts, Eila savā bargākajā balsī nokomandēja Vilku: "Paliec!" - tad pieteica zēnam nelaist viņu vaļā. Tikai pēc tam jaunā sieviete uzsvilpa Vīnijai.

Uzlēkusi ķēvei mugurā, Eila aizaulekšoja pa taciņu. Vīri ar pīķiem jau šķērsoja upi, kad Eila Vīnijas mugurā aizsteidzās tiem garām. Tik­līdz viņa sasniedza otra krasta cieto zemi, jātniece pasteidzināja Vīniju auļos un pa taisno devās pie lauvas un meitenes. Ļaudis, kas notiekošo vēroja no taciņas augšgala, skatījās izbrīnā un sajūsmā.

- Ko gan viņa domā darīt? - kāds dusmīgi iejautājās. - Viņai nav līdzi pat pīķa! Līdz šim, šķiet, meitenei briesmas nedraudēja, bet skrie­šana lauvam virsū ar zirgu var to sakūdīt. Ja tas bērns tiks savainots, tā būs Eilas vaina.

Jondalars bija šo komentāru dzirdējis, tāpat kā vairāki citi Lauvas ap­metnes iemītnieki, kas jautājoši pavērās Zelandoni vīrietī. Viņš vienkārši turpināja vērot Eilu, norīdams ļaunas priekšnojautas, kas kā kamols bija sakāpušas viņam kaklā. Viņš nevarēja būt pārliecināts, bet Eila gan droši vien bija pārliecināta, jo citādi viņa nekad nebūtu turp devusies ar Vī­niju.

Kad Eila un Vīnija tuvojās, alu lauva apstājās un vēroja viņas. Uz lauvas deguna bija rēta, tā likās pazīstama. Jaunā sieviete atcerējās, kad viņš bija to dabūjis.

- Vīnij! Tas ir Mazulis! Tas patiešām ir Mazulis! - viņa sauca, aptu­rējusi zirgu un nolēkdama zemē.

Eila skrēja pie lauvas, pat neapsvērdama iespēju, ka viņš varētu viņu neatcerēties. Tas bija viņas Mazulis! Viņa bija Mazuļa mamma. Viņa bija to uzaudzinājusi no pašas bērnības, rūpējusies par viņu un medījusi kopā ar viņu.

Tieši šo bezbailību lauva arī atcerējās. Viņš metās pretim, meitenei no bailēm sastingstot. Nākamais, ko Eila apzinājās, bija tas, ka lauva nogāza viņu zemē, un viņa apķērās ap pinkainām krēpēm noaugušo kaklu, apskaudama viņu ar visu augumu, kamēr lauva apkampa viņu ar savām priekšķepām maigākajā apskāvienā, uz kādu vien bija spējīgs.

- Ak, Mazuli! Tu esi atgriezies! Kā tu mani atradi? - Jaunā sieviete raudāja prieka asaras un slaucīja tās lauvas raupjajās krēpēs.

Beidzot, piecēlusies sēdus, viņa sajuta, kā asa mēle laiza viņas seju. - Nu beidz! - viņa smaidīdama sacīja. - Tu man noskrāpēsi visu ādu no kauliem. - Eila pakasīja savu Mazuli viņa mīļākajās vietiņās, un zems, dārdošs rūciens pavēstīja lauvas prieku. Mazulis apvēlās uz muguras, lai jaunā sieviete pakasītu viņam vēderu. Eila pamanīja, ka slaidā, blondā meitene, acis iepletusi, stāv un viņā noskatās.

- Viņš meklēja mani, - Eila sacīja meitenei. - Man šķiet, ka viņš noturēja tevi par mani. Tagad vari doties prom, bet neskrien, ej lēnām.

Eila pakasīja Mazulim vēderu un aiz ausīm, līdz meitene bija nonā­kusi kāda vīrieša drošajās rokās, kurš ar acīm redzamu atvieglojumu apskāva viņu un pēc tam veda augšā pa taciņu. Pārējie stāvēja, atkāpu­šies nostāk, un turēja pīķus gatavībā. Starp medniekiem Eila pamanīja arī Jondalaru, kas turēja pīķu metēju gatavībā, un blakus slaidajam Zelandoni vīram atradās mazāka auguma tumšādains vīrietis. Ranekam otrā pusē stāvēja Taluts, viņam blakus - Talija.

- Mazuli, tev tagad jāiet prom. Negribu, lai tev nodara pāri. Kaut arī tu esi pats lielākais alu lauva pasaulē, pīķis var tevi apturēt, - Eila sacīja, runādama pašas izdomātajā īpašajā valodā, kas sastāvēja no klana žestiem un vārdiem, kā ari dzīvnieku skaņām. Mazulis šīs skaņas un noteiktos signālus saprata. Apvēlies otrādi, viņš piecēlās kājās. Eila apskāva viņa kaklu un tad nespēja savām vēlmēm pretoties. Pārmetuši kāju lauvas mugurai, viņa uzsēdās tam virsū un pieturējās pie Mazuļa sarkanīgajām krēpēm. Šī nebija pirmā reize.

Jaunā sieviete zem sevis sajuta saspringstam spēcīgus muskuļus, un tad ar slaidu lēcienu viņš rāvās uz priekšu un pēc mirkļa jau sasniedza maksimālo ātrumu, kādā lauvas dzenas pakaļ savam medījumam. Kaut arī Eila jau iepriekš bija jājusi uz lauvas, viņai nekad nebija izdevies vadīt to ar kādiem noteiktiem signāliem. Viņš devās turp, kurp pats to gribēja, un atļāva ari viņai doties turpat, tā allaž ir bijusi viena mežonīgi aizraujoša izjāde, un tieši tāpēc tā Eilai vienmēr bija tik ļoti patikusi. Vējam iesitoties sejā, jaunā sieviete pieķērās lauvam pie krēpēm un ieelpoja viņa spēcīgo klaidoņa smaku.

Viņa sajuta, kā Mazulis pagriežas un apstājas - lauva pēc dabas ir sprinteris, ne tā kā vilks, viņam nepietiek izturības gariem gabaliem. Paskatījusies uz priekšu, Eila ieraudzīja Vīniju viņu gaidām un pacietīgi ganāmies. Abiem tuvojoties, ķēve iezviedzās un pakratīja galvu. Mazuļa lauvas smaka bija spēcīga un zirgam biedējoša, bet ķēve jau kopš lauvēna bērnu dienām bija piedalījusies viņa audzināšanā un savā ziņā ari jutās kā viņa mamma. Kaut arī Mazulis bija izaudzis līdz skaustam tikpat garš kā Vīnija un augumā bija lielāks un smagāks par ķēvi, zirgam no šī konkrētā lauvas nebija bail, īpaši jau tad, kad Eila atradās viņam blakus.

Mazulim apstājoties, jaunā sieviete noslīdēja no viņa muguras. Vēl­reiz viņu apskāvusi un pabužinājusi, tad, atdarinot signālu, kas līdzinā­jās akmens lidojuma skaņai, kas izmests no lingas, mamma lika viņam doties prom. Eilai pār vaigiem ritēja asaras, kad viņa vēroja Mazuli aizejam, viņa aste šūpojās no vieniem sāniem pie otriem. Izdzirdē­jusi īpašo Mazuļa "hnk, hnk, hnk" rūcienu, kuru viņa atpazītu jebkur, jaunā sieviete atbildot iešņukstējās. Asaras plūda straumēm, un redze aizmiglojās, kad milzīgais dzeltenbrūnais kaķis ar sarkanīgajām krēpēm pazuda garajā zālē. Eila kaut kā nojauta, ka nekad mūžā viņai vairs nebūs izdevības jāt lauvam mugurā, ka viņa vairs nekad neredzēs savu mežonīgo, bet mīļo lauvas dēlu.

"Hnk, hnk" rūcieni turpinājās vēl ilgi, līdz beidzot milzīgais alu lauva, kas patiešām bija pats lielākais no visiem saviem ciltsbrāļiem, ierūcās dziļā, graujošā basā, ko varēja dzirdēt vēl jūdzēm tālu. Viņš ar savu atvadu sveicienu satricināja visu apkārtni.

Pasaukusi Vīniju, Eila uzsāka atpakaļceļu. Lai cik ļoti viņai patika auļot savas ķēvītes mugurā, viņa pēc iespējas ilgāk vēlējās saglabāt sajūtas no pēdējās mežonīgās izjādes lauvam mugurā.

Jondalars beidzot spēja novērst acis no hipnotizējošās ainas un pa­manīja citu ļaužu sejas izteiksmes. Zelandoni vīrs varēja nolasīt viņu domas. Zirgi - tā bija viena lieta, varbūt pat ari vilks, bet alu lauva? Jondalars atplauka platā, pašapmierinātā lepnuma un atvieglojuma smaidā. Lai tikai kāds vēl apšauba viņa stāstus!

Vīri devās prom pa taciņu Eilai aiz muguras, juzdamies gandrīz vai muļķīgi, jo nevienam pīķus tā arī nevajadzēja lietot. Jaunajai sievietei tuvojoties, cilvēki, kas no augšas bija visā noraudzījušies, tagad atkā­pās, dodami ceļu Eilai un zirgam, un ar izbrīnu, neticību un sajūsmu noskatījās viņai pakaļ. Pat Lauvas apmetnes ļaudis, kas bija dzirdējuši Jondalara stāstus un zināja par Eilas dzīvi ielejā, nespēja noticēt paši savām acīm.