Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Lauvas apmetnes velēnu mītne

Ieejas teritorija - kurināmā, darbarīku un āra drēbju glabātava Pirmais pavards - ēdiena gatavošanas pavards un kopā sanākšanas vieta Otrais pavards - Lauvas pavards Taluts - vadonis Nezija Danugs Latija Ragija Ridags

Trešais pavards - Lapsas pavards Vimezs

Raneks

Ceturtais pavards - Mamuta pavards - ceremoniju un kopā sanākšanas vieta, projektu apspriešanas vieta, ciemiņu teritorija Mamuts - šamanis Eila

Jondalars

Piektais pavards - Ziemeļbrieža pavards Manuvs

Tronia Torneks Nu vija Hartals

Sestais pavards - Dzērves pavards Krouzija

Fralija

Frabeks

Krisaveks

Tašers

(Bektija)

Septītais pavards - Sumbra pavards

Talija - vadone

Barzeks

Dīgija Druvezs Brinans Tusija

(Tarnegs) *

Trīcēdama no bailēm, Eila piespiedās tuvāk slaidajam, garajam vī­rietim un vēroja, kā svešinieki tuvojas. Aizsargājot sievieti, Jondalars aplika viņai roku, bet Eila tomēr joprojām drebēja.

"Viņš ir tik liels!" jaunā sieviete nodomāja, pārsteigti raudzīdamās uz grupas vadoni, kam mati un bārda bija ugunssarkanā krāsā. Viņa vēl nekad nebija redzējusi tik lielu cilvēku. Pat Jondalara augums salīdzi­nājumā ar vadoni izskatījās daudz mazāks, kaut arī jauneklis, kas Eilu bija apskāvis, bija garāks par pārējiem. Sarkanmatainais vīrietis, kas viņiem tuvojās, bija ne tikai garš, viņš bija īsts milzenis un līdzinājās lācim. Viņam bija drukns kakls un krūškurvis tik pamatīgs, ka pietiktu diviem normāliem vīriem, bet masīvie bicepsi atbilda daudzu vīriešu augšstilba izmēram.

Paskatījusies uz Jondalaru, Eila drauga sejā nemanīja nekādu baiļu pazīmju, bet viņa smaids bija piesardzīgs. Svešinieki tuvojās, un savu garo ceļojumu laikā Jondalars bija iemācījies uzmanīties no svešinie­kiem.

- Neatceros tevi iepriekš redzējis, - sacīja lielais vīrs bez jebkādiem gariem ievadiem. - No kuras apmetnes tu nāc?

Eila pamanīja, ka milzenis nerunā Jondalara valodā, bet vienā no tām valodām, ko viņš bija jaunajai sievietei mācījis.

- Ne no vienas, - Jondalars atbildēja. - Mēs neesam no Mamutu cilts. Atlaidis Eilu un izstiepis abas rokas ar plaukstām uz augšu, viņš paspēra soli uz priekšu, tādējādi draudzīgā sveicienā rādīdams, ka rokās neko neslēpj. - Esmu Jondalars no Zelandoni cilts.

Rokas netika paspiestas. - Zelandoni? Tas ir dīvaini… paga, vai tik divi svešinieki nebija apmetušies pie tiem upes ļaudīm, kas dzīvo no šejienes uz rietumiem? Man šķiet, ka tavs vārds liekas kaut kur dzir­dēts.

- Jā, mēs ar brāli bijām pie viņiem apmetušies, - Jondalars apstip­rināja milzeņa dzirdēto.

Virs ar ugunīgo bārdu kādu brīdi iegrima pārdomās un tad negai­dīti metās pie Jondalara un sagrāba garo, blondo vīrieti spēcīgā lāča apskāvienā.

- Tad jau mēs esam radinieki! - Milža sejā atplauka plats un sirsnīgs smaids. - Toli ir manas māsīcas meita!

Arī Jondalara sejā atgriezās smaids, šoreiz nedaudz pārsteigts.

- Toli? Mamutu cilts sieviete vārdā Toli ir mana brāļa sievas radiniece! Viņa man iemācīja jūsu valodu.

- Nu kā tad! Es taču tev teicu, ka esam radinieki. - Viņš sagrāba draudzīgajā žestā izstieptās Jondalara rokas, kuras iepriekš bija norai­dījis. - Mani sauc Taluts, esmu Lauvas apmetnes vadonis.

Eila pamanīja, ka visi ļaudis smaida. Atzinīgi novērtēdams sievieti, arī viņai Taluts plati uzsmaidīja. - Kā redzu, tagad tu vairs neceļo kopā ar brāli, - viņš sacīja Jondalaram.

Zelandoni vīrietis atkal aplika Eilai roku, un, pirms viņš atbildēja, jaunā sieviete sava vīrieša pierē pamanīja ievelkamies tikko manāmu sāpju rievu. - Šī ir Eila.

- Kāds neparasts vārds! Vai viņa ir no upes ļaudīm?

Jondalaru šokēja šis tiešais jautājums, bet, atcerējies Toli, viņš pie sevis pasmaidīja. Mazā, druknā sieviete, kuru viņš pazina, pēc izskata nemaz nelīdzinājās milzīgajam, lempīgajam vīram, kas tagad šeit stā­vēja upes krastā, bet abiem dzīslās ritēja radniecīgas asinis. Abi uzdeva tiešus jautājumus; abiem piemita tā pati neapzinātā, dabiskā vaļsirdība. Jondalars nezināja, ko atbildēt. Eilas izcelšanos nebūs viegli izskaid­rot.

- Nē, viņa dzīvoja ielejā dažu dienu ceļojuma attālumā no šejie­nes.

Taluts izskatījās apjucis. - Neesmu dzirdējis, ka sieviete ar tādu vārdu dzīvotu kaut kur šeit tuvumā. Vai esi pārliecināts, ka viņa ir no Mamutu cilts?

- Viņa nav no Mamutu cilts.

- Tad no kādiem ļaudīm viņa nāk? Šajā apkārtnē dzīvojam tikai mēs, kas medījam mamutus.

- Man nav savas cilts, - Eila ierunājās, izaicinoši paceldama zodu.

Taluts viņu vērīgi nopētīja. Sieviete bija šos vārdus pateikusi viņa

valodā, bet balss tembrs un skaņu veidošanas tehnika bija… dīvaina. Tā nebija nepatīkama, bet neparasta. Jondalaram piemita kādas svešas valodas akcents; bet atšķirība, ar kādu runāja sieviete, bija kas vairāk par akcentu. Taluts bija ieintriģēts.

- Nu labi, šī nav īstā vieta garu sarunu risināšanai, - Taluts beidzot noteica. - Ja neielūgšu jūs paciemoties, Nezija man uzsūtīs Mātes pa­matīgas dusmas. Ciemiņi allaž ienes patīkamu satraukumu, un nu jau kādu labu laiku mūs neviens nav apciemojis. Jondalar no Zelandoni un Eila bez savas cilts, esiet laipni lūgti Lauvas apmetnē! Vai apciemosiet mūs?

- Eila, ko tu saki? Vai gribi viņus apciemot? - Jondalars apjautājās, pāriedams uz Zelandoni valodu, lai viņa varētu atklāti atbildēt, nebaido­ties kādu apvainot. - Vai tev nav pienācis laiks iepazīties ar cilvēkiem? Vai tad tieši to Iza neieteica tev darīt - atrast savus cilvēkus?

Jondalars negribēja izrādīt pārāk lielu dedzību, bet pēc tik ilga laika, kad viņam nebija bijusi iespēja ne ar vienu parunāties, viņš dega ne­pacietībā šo ielūgumu pieņemt.

- Es gan nezinu, - Eila atbildēja, neizlēmīgi saraukusi pieri. - Ko viņi par mani domās? Viņi gribēs zināt, no kādiem ļaudīm nāku. Man vairs nav savu laužu. Ja nu es viņiem nepatikšu?

- Eila, tici man, tu viņiem patiksi. Es zinu, ka tā būs. Taluts taču tevi ielūdza, vai ne? Viņam bija vienalga, ka nemācēji paskaidrot, no kādiem ļaudīm esi nākusi. Turklāt, ja nedosi viņiem šo iespēju, tā arī nekad neuzzināsi, vai viņi tevi pieņems un vai tev pašai viņi patiks. Zini, šie ir tie ļaudis, pie kuriem tev vajadzēja uzaugt. Mums jau nav ilgi tur jāpaliek. Jebkurā laikā varēsim doties prom.

- Vai varēsim jebkurā laikā aiziet?

- Nu, protams.

Cenšoties izdomāt, ko darīt, Eila nodūra acis un lūkojās zemē. No vienas puses, jaunā sieviete gribēja iet viņiem līdzi; viņa pret šiem ļaudīm izjuta simpātijas un vēlējās uzzināt par tiem ko vairāk, bet, no otras puses, viņas kuņģis bija bailēs sarāvies čokurā. Pacēlusi acis, Eila ieraudzīja divus pinkainus stepes zirgus ganāmies leknajā upmalas pļavā, un viņas bailes pieņēmās spēkā.

- Bet kā tad ar Vīniju? Ko mēs ar viņu darīsim? Ja nu šie ļaudis vēlēsies viņu nogalināt? Es nekad nepieļaušu, ka kāds nodarīs pāri Vīnijai!

Jondalars bija aizmirsis par Vīniju. Ko gan šie ļaudis nodomās? Viņš mocījās neziņā.

- Eila, nezinu, ko viņi darīs, bet, ja pateiksim, ka ķēvīte mums ir dārga un nav domāta apēšanai, nedomāju, ka viņi Vīniju nogalinās.

Jondalars atcerējās pats savu pārsteigumu un sākotnējo apbrīnu par Eilas attiecībām ar zirgu. Būtu interesanti paskatīties šo ļaužu reakciju uz to. - Man ienāca prātā viena doma.

Taluts nesaprata, ko Eila un Jondalars viens otram pateica, bet no­jauta, ka sieviete negrib nākt ciemos, bet vīrietis cenšas viņu pierunāt. Vēl Lauvas apmetnes vadonis pamanīja, ka ari svešajā valodā sieviete runāja ar tādu pašu neparastu akcentu. Tā vadonis saprata, ka tā ir vīrieša dzimtā valoda, nevis sievietes.

Ar zināmu baudu Taluts apsvēra sievietes noslēpumaino būtību - vi­ņam patika viss jaunais un neparastais; viss neizskaidrojamais viņu izaicināja. Bet tad pēkšņi šī mistērija pārgāja pilnīgi jaunā dimensijā. Eila skaļi un spalgi iesvilpās. Negaidot gaišbrūna ķēve un neparasti tumšbrūnas krāsas kumeļš ieaulekšoja viņiem pa vidu, pieskrēja tieši pie sievietes un rātni apstājās, un viņa tos paglāstīja. Lielais vīrs ap­spieda bijības trīsas. Šis skats pārspēja visu agrāk redzēto.

"Vai viņa ir no Mamutu cilts?" viņš prātoja ar pieaugošām bažām. "Vai šī sieviete pieder pie izredzēto pulciņa, kam piemīt īpašas spējas? Daudziem no tiem, kas kalpo Mātei, piemīt maģiskas spējas sasaukt dzīvniekus un vadīt medības, bet Taluts nekad nebija redzējis, ka kā­dam piemistu tāda vara un kontrole pār dzīvniekiem, ka tie atsauktos uz signālu. Šai sievietei ir vienreizējs talants. Tas nu gan ir nedaudz biedējoši, bet apmetne no viņas talanta iegūtu daudz. Tad dzīvnieku medības būtu tik vieglas!"

Tikko Taluts bija pārvarējis sākotnējo šoku, jaunā sieviete sagādāja viņam nākamo. Turēdamās pie ķēves stingrajām krēpēm, viņa uzlēca zirgam mugurā un apsēdās jāteniski. Milža mute pārsteigumā pavērās, kad zirgs ar Eilu mugurā aizaulekšoja prom pa upes krastu. Kumeļam rikšojot abām aiz muguras, Vīnija ar Eilu mugurā uzskrēja augšā pa nogāzi un aizauļoja prom pa stepi. Arī pārējais Mamutu ļaužu bariņš izbrīnā noskatījās abām pakaļ, it īpaši kāda jauna divpadsmit gadus veca meitene. Viņa apstājās blakus vadonim un atslējās pret viņu, it kā meklēdama atbalstu.

- Talut, kā viņa to izdarīja? - meitene ierunājās smalkā balstiņā, kurā bija saklausāms gan apbrīns, gan pārsteigums, gan ilgu pieskaņa. - Tas mazais zirdziņš stāvēja man tik tuvu blakus, ka gandrīz vai varēju tam pieskarties.

Taluta sejas izteiksme atmaiga.

- Latij, labāk tev pašai vajadzētu viņai to pajautāt. Vari to vaicāt ari Jondalaram, - vadonis ierosināja, pagriezies pret garo, blondo vīrieti.

- Es pats to īsti neizprotu, - Jondalars atbildēja. - Eilai ir īpaša pieeja dzīvniekiem. Viņa Vīniju audzināja no kumeļa vecuma.

- Vīniju?

- Aptuveni tā varu daudzmaz līdzīgi izrunāt to vārdu, kādā Eila ir ķēvi nosaukusi. Eila to pasaka tā, it kā varētu domāt, ka pati būtu zirgs. Kumeļam dots vārds Skrējējs. Tā es viņu nosaucu - Eila man palūdza izdomāt tam vārdu. Zelandoni valodā tas nozīmē kādu, kas ātri var skriet. Šim vārdam ir arī otra nozīme - kāds, kas ļoti pūlas būt labāks par visiem pārējiem. Kad pirmoreiz satiku Eilu, viņa palīdzēja kumeļam nākt pasaulē.

- Tas nu gan droši vien bija iespaidīgs skats! Biju domājis, ka ķēve dzemdību laikā nevienam neļauj sev tuvoties, - kāds cits vīrs ierunājās.

Jāšanas paraugdemonstrējums bija panācis gaidīto iespaidu, kā jau Jondalars bija to cerējis, un viņš nodomāja, ka ir pienācis īstais laiks, lai Eilas bažas paustu skaļi. - Talut, manuprāt, Eila labprāt apciemotu jūsu apmetni, bet viņa baidās: jūs varētu domāt, ka viņas zirgi ir sav­vaļas, un, tā kā šie dzīvnieki no cilvēkiem nebīstas, tie kļūtu par vieglu medījumu.

- Ta tas varētu būt. Tu droši vien nolasīji manas domas, vai ne?

Taluts vēroja, kā Eila atkal atgriežas, parādība izskatījās pēc tāda

dīvaina dzīvnieka - pa pusei cilvēka, pa pusei zirga. Vadonis priecājās, ka tagad viņš zina, kas ir šis dīvainais radījums, jo citādi… tas viņu uztrauktu. Uz bridi viņš iztēlojās: kāda būtu sajūta jāt zirgam mugurā un vai ari viņš izskatītos tikpat pārsteidzošs. Un tad, iedomādamies sevi jāteniski sēžam mugurā kādam no šiem mazajiem, tomēr spēcīgajiem stepes zirdziņiem - Vīnijas ciltsbrāļiem -, viņš skaļi iesmējās.

- Man pašam būtu vieglāk to ķēvīti panest nekā viņai mani! - va­donis pajokoja.

Jondalars iesmējās. Nebija grūti izsekot Taluta domu gājienam. Vai­rāki cilvēki vai nu smaidīja, vai smējās, un Zelandoni vīrs saprata, ka visi bija domājuši par jāšanu zirgam mugurā. Tas nemaz nebija tik dīvaini. Ari viņam pašam tas bija ienācis prātā, kad pirmoreiz bija ieraudzījis Eilu jājam Vīnijai mugurā.

Ieraudzījusi šokējošo pārsteiguma izteiksmi mazās ļaužu grupiņas sejās, Eila būtu taisnā ceļā devusies atpakaļ uz ieleju, ja vien Jondalars nebūtu viņu gaidījis. Jau bērnībā viņa bija izbaudījusi pietiekami daudz nosodošas attieksmes par tām savām darbībām, kas pārējiem nebija pieņemamas. Vēlāk, dzīvojot viena un darot, kā pašai tik, jaunā sieviete bija iepazinusi brīvības izjūtu, kuru vairs negribēja pakļaut kritikai. Eila bija gatava pateikt Jondalaram: ja viņš vēlas, tad var vieļis doties šos cilvēkus apciemot; viņa pati jās atpakaļ uz ieleju.

Bet, atgriezusies pie ļaužu bariņa un ieraudzījusi Talutu joprojām smejamies par iztēloto vīziju, kā viņš jāj ar zirgu, Eila savu lēmumu mainīja. Smiekli viņai bija kļuvuši ļoti nozīmīgi un dārgi. Dzīvojot klanā, Eilai nebija atļauts smieties; viņas smiekli klana ļaudīm lika justies neērti un nervozēt. Tikai esot kopā ar Durku, viņa slepenībā atļāvās skaļi smieties. Vīnija un Mazulis bija iemācījuši Eilai izbaudīt smieklu burvību, bet Jondalars bija pirmais cilvēks, ar kuru viņa atklāti varēja kopā smieties.

Jaunā sieviete vēroja, kā viņas vīrietis kopā ar Talutu brīvi un nepie­spiesti smējās. Jondalars pacēla acis un viņai uzsmaidīja. Izteiksmīgo, neiedomājami zilo acu maģija aizskāra kādu dziļu Eilas dvēseles stigu, kas izraisīja siltas, patīkamas trīsas un lielu vēlēšanos ar šo vīrieti mī­lēties. Viņa nespēja viena pati, bez Jondalara, doties atpakaļ uz ieleju. Jau doma vien par dzīvošanu bez viņa aizžņaudza sievietei kaklu, un bija jāapvalda svelošas asaras, kas sāpīgi sariesās acīs.

Jājot atpakaļ pie ļaužu bariņa, Eila pamanīja, ka Jondalars nebija tik liels augumā kā sarkanmatainais vīrietis, tomēr bija tikpat garš vai pat vēl garāks par pārējiem trim vīriešiem. Eila saprata, ka viens vēl bija tikai zēns. Un vai viņiem līdzi bija arī meitene? Negribēdama tieši visus nopētīt, jaunā sieviete pazagšus vēroja ļaužu bariņu.

Eilas ķermeņa kustības lika Vīnijai apstāties, tad, pārsviedusi kāju pār ķēves muguru, viņa noslīdēja lejā. Talutam pienākot tuvāk, abi zirgi kļuva tramīgi, tāpēc jaunā sieviete noglāstīja Vīniju un aplika roku Skrējējam ap kaklu. Viņai pašai bija nepieciešams izjust dzīvnieku nomierinošo klātbūtni, tāpat kā zirgiem sajust viņas tuvību.

- Eila bez savas cilts, - Taluts ierunājās, nebūdams pārliecināts, vai šī ir pareizā uzrunas forma, kaut ari šai sievietei ar pārdabisko talantu tā gluži labi piestāvētu, - Jondalars sacīja, ka baidies, vai zirgiem netiks kas ļauns nodarīts, kamēr pie mums ciemosies. Tāpēc es, Taluts, Lauvas apmetnes vadonis, apsolu, ka ne tavai ķēvei, ne viņas kumeļam netiks pāri darīts. Ielūdzu tevi ciemos kopā ar visiem zirgiem. - Vadoņa smaids kļuva platāks un pārgāja smieklos. - Citādi neviens mums neticēs!

Pēc šiem vārdiem Eila jutās daudz mierīgāka, viņa zināja, ka Jon­dalars ļoti grib šos ļaudis apciemot. Jaunajai sievietei nebija neviena īsta iemesla, kāpēc šo ielūgumu noraidīt, un viņu aizrāva šī milzīgā, sarkanmatainā vīra nepiespiestie un draudzīgie smiekli.

- Labi, es došos jums līdzi, - Eila piekrita. Taluts smaidīdams pa­māja un nespēja beigt brīnīties par šo interesanto sievieti, par viņas intriģējošo akcentu un apbrīnojamo apiešanos ar zirgiem. Kas bija šī Eila, kam nebija savas cilts?

Eila un Jondalars bija apmetušies blakus straujai upei un tajā rītā, pirms satika Mamutu ļaužu bariņu, bija izlēmuši doties atpakaļ uz ieleju. Upe bija pārāk plata, lai to šķērsotu bez grūtībām, un nebija vērts pūlēties tai tikt pāri, ja viņi gatavojās griezties apkārt un izmantot jau zināmo mājupceļu. Stepe, kas atradās austrumos no ielejas, kurā Eila viena pati bija trīs gadus dzīvojusi, šķita daudz pieejamāka, un jaunā sieviete nebija bieži izvēlējusies grūto apkārtceļu rietumos no ielejas un šo apvidu nebija labi iepazinusi. Kaut arī Eila un Jondalars bija sākuši savu ceļojumu rietumu virzienā, viņi nebija izdomājuši nekādu konkrētu galamērķi, uz kurieni doties, tāpēc aizceļoja uz ziemeļiem, pēc tam uz austrumiem un galu galā nonāca tādā apvidū, kurā Eila savos medību sirojumos nekad tik tālu nebija aizjājusi.

Jondalars bija viņu pierunājis veikt šo izpētes ceļojumu, lai pieradi­nātu pie ceļošanas. Jaunais Zelandoni vīrietis gribēja vest Eilu sev līdzi uz mājām, bet viņa mājas atradās tālu uz rietumiem. Viņa negribēja un baiļojās pamest savu drošo ieleju, lai dotos dzīvot pie nezināmiem ļaudīm nezināmā vietā. Kaut ari Jondalars pēc trīs gadus ilgas ceļošanas dedzīgi vēlējās atgriezties mājās, viņš bija samierinājies ar domu, ka šo ziemu pavadīs kopā ar Eilu ielejā. Mājupceļš būs tāls - droši vien tas aizņems veselu gadu -, un tālajā ceļā, vienalga, būtu labāk doties vēlā pavasarī. Vīrietis bija pārliecināts, ka garās ziemas laikā spēs Eilu pārliecināt iet viņam līdzi. Viņš pat negribēja apsvērt nevienu citu al­ternatīvu.

Eila bija viņu atradusi stipri saplosītu un gandrīz vai mirušu. Tas notika siltā gadalaika pašās pirmajās dienās, un tagad pavasaris jau gandrīz bija beidzies. Viņa apjauta to traģēdiju, ko jaunais Zelandoni vīrietis bija pārcietis. Kamēr Eila jauno vīrieti kopa un ārstēja, viņi viens otrā iemīlējās, kaut ari ilgu laiku abiem vajadzēja pārvarēt stipri atšķirīgās audzināšanas barjeras. Abi vēl joprojām turpināja iepazīt viens otra paradumus un garastāvokļus.

Eila un Jondalars steidza novākt savu apmetni un, par lielu pār­steigumu un interesi gaidošajiem ļaudīm, uzkrāva visu savu iedzīvi Vīnijai mugurā, nevis ievietoja mugursomās vai plecu somās, ko paši būtu nesuši uz muguras. Kaut arī dažkārt viņi abi kopā bija jājuši uz spēcīgās ķēves muguras, šobrīd Eila nodomāja, ka Vīnija un kumeļš nebūs tik tramīgi, ja redzēs savu saimnieci ejam blakus. Abi sāka iet aiz ļaužu bariņa. Jondalars veda Skrējēju garā virvē, kas bija piestiprināta pie pavadas, ko vīrietis pats bija uzmeistarojis. Vīnija sekoja Eilai bez jebkādas redzamas skubināšanas.

Vairākas jūdzes ļaužu bariņš gāja gar upi cauri platai ielejai, kuru ieskāva apkārtējo pļavu lēzenas nogāzes. Tajā auga zāle līdz krūtīm, uz tuvējām nogāzēm zeltainos viļņos līgojās vārpas, kas bija nobriedušas un no smaguma nolikušas, pieskaņodamās saltā gaisa vēsajam ritmam, kas brāzmainām pūsmām plūda no ziemeļos esošā milzīgā ledāja. At­klātajā stepē dažas līkas, panīkušas priedes un bērzi centās ieaugt upes krastā, koku saknes meklēja mitrumu un patvērumu no iznīcinošā vēja. Gar pašu upes malu augošie grīšļi un niedres vēl joprojām bija zaļi, kaut ari saltais vējš purināja augu stublājus un laupīja tiem lapas.

Latija turējās atstatu, šad un tad atskatīdamās uz zirgiem un sievieti, līdz aiz upes līkuma ceļotāji ieraudzīja vairākus cilvēkus. Tad meitene aizskrēja visiem pa priekšu, gribēdama būt pirmā, kas paziņos saviem ļaudīm par ciemiņiem. Izdzirdējuši meitenes saucienus, ļaudis pagriezās un apstulbuši raudzījās.

Arī citi ļaudis sāka nākt ārā, kā Eilai izskatījās, no tādas kā lielas alas upes malā, bet tādu mītni viņa nekad agrāk nebija redzējusi. Šķita, ka šī ala ir izaugusi no nogāzes, kas atradās pretī upei, bet tai nebija neregulāras klints formas ar apaugušām malām. Uz velēnu jumta vī­dēja zāle, bet alas atvere bija pārāk līdzena, pārāk pareiza un izskatījās dīvaini nedabiska. Tā bija perfekti izveidota simetriska velve.

Pēkšņi kaut kur dziļi zemapziņā Eila visu saprata. Tā taču nebija ala, un šie ļaudis nepiederēja pie klana! Viņi neizskatījās pēc Izas, kas bija vienīgā Eilas māte, kuru viņa atcerējās, ne arī pēc Kreba vai Bruņa, kas bija maza auguma, muskuļoti, ar lielām acīm, kuras aizklāja biezas uz­acis, šiem ļaudīm nebija zemas pieres ar plakanu galvas formu un žoklis bez zoda, kas bija izvirzīts uz priekšu. Šie cilvēki izskatījās līdzīgi viņai pašai. Viņi bija tādu ļaužu, kuriem Eila bija piedzimusi. Viņas māte, īstā māte, droši vien izskatījās kā viena no šim sievietēm. Šie ļaudis bija Citi! Šeit bija viņu mājas! Atklāsme uzbangoja Eilā divējādas jūtas - satraukumu un nelielas bailes.

Ierodoties pastāvīgajā Lauvas apmetnes ziemas mītnē, svešinieki - un viņu vēl dīvainākie zirgi - tika sagaidīti stindzinošā klusumā. Tad pēkšņi visi sāka reizē runāt.

- Talut! Ko tu šoreiz esi atvedis? - Kur tu dabūji tādus zirgus? - Ko tu viņiem nodarīji?

Kāds uzrunāja Eilu: - Kā tu liec viņiem apstāties?

- Talut, no kādas apmetnes viņi ieradušies?

Skaļais, sabiedriskais ļaužu bariņš metās uz priekšu, vēlēdamies apskatīt un aptaustīt gan svešiniekus, gan viņu zirgus. Eila jutās sa­traukta un apmulsusi. Jaunā sieviete nebija pieradusi pie tik daudz cilvēkiem. Viņa nebija pieradusi pie tā, ka ļaudis runā, - īpaši, ja visi runā vienlaikus. Vīnija atkāpās sānis, izslēja ausis un galvu, izlieca kaklu un mēģināja aizsargāt tramīgo kumeļu un izvairīties no pūļa, kas viņu ieskāva.

Jondalars redzēja Eilas apmulsumu, zirgu tramīgumu, bet nespēja likt to Talutam vai pārējiem ļaudīm saprast. Ķēve svīda, mētāja asti un griezās uz riņķi. Pēkšņi Vīnijas pacietības mērs bija pilns. Saslējusies pakaļkājās, ķēvīte bailēs iezviedzās un spārdīdamās izlauzās no pūļa, atmetot ļaudis atpakaļ.

Vīnijas izmisums pievērsa Eilas uzmanību. Viņa pasauca ķēvi vārdā, kas izklausījās pēc mierinoša zviedziena, un žestikulēja ar rokām, kā bija sazinājusies, pirms Jondalars viņai iemācīja runāt.

- Talut! Neviens nedrīkst pieskarties zirgiem, pirms Eila nav to atļā­vusi! Tikai viņa māk tos kontrolēt. Zirgi ir mierīgi un rātni, bet ķēve var kļūt bīstama, ja tiek izprovocēta vai jūt, ka kumeļam draud briesmas. Kādu var savainot, - Jondalars brīdināja.

- Atkāpieties! Jūs dzirdējāt, ko viņš sacīja, - Taluts iesaucās grandošā balsī, kas itin visus apklusināja.

Kad cilvēki un zirgi bija nomierinājušies, Taluts jau normālākā tonī turpināja: - Sievietes vārds ir Eila. Es viņai apsolīju, ka ciemošanās laikā zirgiem netiks nekas ļauns nodarīts. Šo solījumu es devu kā Lau­vas apmetnes vadonis. Vīrietis ir Jondalars no Zelandoni cilts, viņš ir radinieks, Toli vīra radu brālis.

Tad ar pašapmierinātu smaidu vadonis piebilda: - Taluts ir atvedis ciemiņus!

Ļaužu pūlī bija redzami piekrītoši mājieni. Skatīdamies ar neviltotu ziņkārību, ļaudis bija sastājušies aplī, bet bija atkāpušies, lai izvairī­tos no ķēves spērieniem. Pat ja svešinieki tūlīt būtu devušies projām, viņi būtu izraisījuši pietiekamu interesi un baumas, lai pietiktu pāris gadiem, ko runāt. Ziņa, ka divi svešinieki bija ieradušies šajā apvidū un dienvidrietumos dzīvojuši pie upes ļaudīm, bija pārrunāta Vasaras sapulcēs. Mamutu cilts tirgojās ar Šaramudiem, un, kopš Toli, kas bija cēlusies no Mamutu cilts, bija izvēlējusies iziet pie vīra - pie viena Ramudu laivinieka -, Lauvas apmetnes ļaudīm interese bija vēl lielāka. Bet viņi nekad necerēja, ka viens no šiem svešiniekiem ieradīsies viņu apmetnē, turklāt vēl kopā ar sievieti, kurai piemīt maģisks spēks pār zirgiem.

- Vai ar tevi viss kārtībā? - Jondalars jautāja Eilai.

- Ļaudis nobaidīja Vīniju un ari Skrējēju. Vai cilvēki vienmēr runā visi reizē? Vai vīrieši un sievietes runā vienlaikus? Tas ir tik mulsinoši, un viņi ir tik skaļi; kā var zināt, ko kurš saka? Varbūt mums labāk doties atpakaļ uz ieleju? - Eila bija apskāvusi Vīnijas kaklu, piespiedusies pie ķēves, vienlaikus saņemdama mierinājumu un pati to sniegdama.

Jondalars zināja, ka Eila ir gandrīz tikpat sanervozējusies kā zirgi. Trokšņainā ļaužu sagaidīšana bijusi jaunajai sievietei nepatīkama. Var­būt viņiem nevajadzētu šeit pārāk ilgi uzkavēties? Varbūt labāk būtu bijis sākt pamazām - ar diviem vai trim cilvēkiem, līdz Eila pierastu pie sev līdzīgiem ļaudīm, bet tad viņam prātā ienāca doma: ko darīt tad, ja viņa nekad pie tiem nepierādīs? Nu, tagad viņi ir šeit ieradušies. Viņš var pagaidīt un pavērot, kas notiks tālāk.

- Dažreiz gadās, ka ļaudis ir trokšņaini un visi apmainās domām vienlaikus, bet parasti runā tikai viens cilvēks. Un zini, Eila, manuprāt, tagad viņi uzmanīgāk izturēsies pret zirgiem, - Jondalars izteica savas domas, sākdams no zirga muguras nocelt vācamos grozus, kas bija piesieti pie ķēves sāniem ar siksnām, kuras jaunā sieviete bija izgata­vojusi no ādas auklām.

Kamēr Eila bija aizņemta, Jondalars paveda Talutu sānis un klusām pastāstīja, ka Eila un zirgi jūtas mazliet sanervozējušies un tiem ne­pieciešams laiks, lai pie visiem pierastu, un būtu labāk, ja viņus kādu bridi liktu mierā.

Taluts to saprata un, piegājis pie saviem ļaudīm, ar katru atsevišķi aprunājās. Apmetnes iemītnieki izklīda un pievērsās citiem darbiem: ēdiena gatavošanai, ādu apstrādei un darbarīku darināšanai tā, lai, paši palikdami nemanāmi, varētu visu novērot. Ari viņi bija satraukti. Sveši­nieki bija interesanti, bet sieviete, kam piemita tik neatvairāma maģija, varbūt izdarīs kaut ko negaidītu.

Tikai daži apmetnes bērni ar dedzīgu interesi bija palikuši vērot, kā vīrietis un sieviete izsaiņo savas mantas, bet Eilai pret bērniem nebija nekas iebilstams. Kopš aiziešanas no klana jaunā sieviete jau gadiem ilgi nebija redzējusi nevienu bērnu, tāpēc tagad tos vēroja tikpat ziņkārīgi kā bērni viņu. Noņēmusi Skrējējam siksnas un pavadu, viņa paglāstīja un papliķēja Vīniju, pēc tam arī kumeliņu. Pēc kumeļa pakasīšanas un sirsnīga apskāviena Eila pacēla acis un ieraudzīja Latiju, kas ar ilgām skatījās uz jauno kumeliņu.

- Gribi pieskarties zirgam? - Eila pajautāja.

- Vai drīkstu?

- Nāc! Dod roku! Es rādīšu. - Jaunā sieviete satvēra Latijas roku un pielika to pie jaunā kumeļa pinkainā ziemas kažoka. Skrējējs pagrieza galvu, lai meitēnu apostītu un pabakstītu ar purniņu.

Meitene pateicībā pasmaidīja. - Es viņam patīku!

- Viņam ari patīk, ja pakasa. Lūk, tā, - Eila sacīja, rādīdama bērnam kumeļa īpaši niezošās vietiņas.

Skrējējam patika izrādītā uzmanība, kumeliņš to lika saprast, un La- tija no prieka bija neaprakstāmā sajūsmā. Kumeļš jau no paša sākuma bija pievērsis meitenes uzmanību. Eila tiem abiem pagrieza muguru, lai palīdzētu Jondalaram, un nepamanīja, ka pienācis vēl viens bērns. Pagriezusies pret bērnu, Eila noelsās un juta, ka asinis aizplūst no vi­ņas sejas.

- Vai ari Ridags drīkst pieskarties zirgam? - Latija jautāja. - Viņš nemāk runāt, bet es zinu, ka viņš to vēlas.

Ridaga izskats vienmēr izsauca ļaudīs pārsteidzošu reakciju. Latija jau bija pie tā pieradusi.

- Jondalar! - Eila aizsmakušā čukstā izdabūja. - Tas bērns - viņš var būt mans dēls! Viņš izskatās līdzīgs Durkam!

Jondalars pagriezās un negaidītā pārsteigumā iepleta acis. Viņam pretim stāvēja bērns, kas bija jauktenis - ieņemts no klana un Citu garu sajaukuma.

Plakangalvji - tie, kurus Eila mūždien dēvē par klanu, - vairumam ļaužu asociējās ar dzīvniekiem, un šāda izskata bērni tika uzskatīti par "pretīgiem radījumiem" - pa pusei cilvēkiem, pa pusei dzīvniekiem. Pirmoreiz uzzinājis, ka Eila dzemdējusi tādu jaukteni, Jondalars arī bija bijis šokēts. Šāda bērna māte parasti nonāk izstumtās lomā, viņa tiek padzīta, jo ļaudis baidās, ka šāda sieviete var vēlreiz pievilināt ļauno garu un tādējādi arī citām sievietēm sāks dzimt tādi paši pretīgi radī­jumi. Savukārt citi ļaudis pat negrib atzīt, ka šādi bērni eksistē, tāpēc viņam ļoti negaidīti nāca šis atklājums, ka jauktenis dzīvo kopā ar cilvēkiem šajā apmetnē. Tas bija šoks. No kurienes gan šis zēns bija šeit uzradies?

Eila un zēns skatījās viens otrā, neievērodami to, kas notiek viņiem apkārt. Jaunā sieviete nodomāja: puika ir pārāk kalsns, lai būtu Citu un klana jauktenis. Tādi bērni parasti ir lieliem kauliem un muskuļoti. Pat Durks nebija tik kalsns. Eilas uztrenētā zāļu sievas acs noteica, ka zēns ir slimīgs. Viņai šķita, ka zēns jau no dzimšanas bijis nevesels, - droši vien problēma bija ar spēcīgo muskuli krūškurvī, kas pulsē, sitas un liek asinīm riņķot. Šos faktus jaunā zāļu sieva izsecināja bez lielas do­māšanas; tuvāk ieskatījusies zēna sejā un aplūkojot galvu, viņa meklēja to kopīgo un atšķirīgo, kas piemita šim puikam un viņas dēlam.

Zēna lielās, brūnās, gudrās acis līdzinājās Durka acīm, tajās vīdēja senču gudrība, kas tālu pārsniedza puiša vecumu - Eila pēkšņi sajuta sāpīgas ilgas un kamolu kaklā -, bet vēl tur bija redzamas sāpes un ciešanas, un ne jau tikai fiziskas; Durkam tādas nekad nebija piemitu­šas. Eilu pārņēma sirsnīgas līdzjūtības uzplūds. Pēc rūpīgas izpētes Eila secināja, ka zēna uzacis nav spilgti izteiktas. Viņas dēlam pat trīs gadu vecumā, kad Eila aizgāja no klana, bija labi attīstījusies pieres kaula daļa virs acīm. Durka acis un uz āru izvirzītās uzacis bija klana mantojums, bet pieres daļa līdzinājās šī zēna pierei. Tā nebija zema un plakana kā klana ļaudīm, bet gan augsta un izliekta kā viņai pašai.

Eilas domas aizklīda tālumā. Viņa atcerējās, ka Durkam tagad būtu seši gadi, - viņas dēls jau ir pietiekami liels, lai kopā ar vīriem dotos apgūt medību ieroču lietošanu. Bet Durku mācīs Brūns, nevis Brouds. Atceroties Broudu, Eilu pārņēma dusmu uzliesmojums. Viņa nekad ne­aizmirsīs, kā Bruņa sievas dēls bija lolojis sevi naidu pret Eilu, līdz varēja atņemt dēlu un aiz spītības padzīt viņu no klana. Jaunā sieviete aizvēra acis, sāpīgās atmiņas radīja ciešanas - it kā kāds viņu durstītu ar asu nazi. Viņa negribēja ticēt tam, ka nekad vairs savu dēlu neredzēs.

Atvērusi acis, jaunā sieviete paskatījās uz Ridagu un dziļi ievilka elpu.

Interesanti, cik šim zēnam varētu būt gadu? Atkal abus zēnus salī­dzinot, Eila nodomāja: viņš ir pamaza auguma, bet varētu būt apmēram vienos gados ar Durku. Ridaga āda bija gaiša, mati tumši un cirtaini, bet nedaudz gaišāki un mīkstāki nekā kuplie, brūnie mati, kas tik rak­sturīgi klana ļaudīm. Eila pamanīja, ka lielākā atšķirība starp šo zēnu un viņas dēlu ir zods un kakls. Durkam bija tikpat garš kakls kā viņai pašai - dažkārt mazulis bija aizrijies ar pārtiku, kas pārējiem klana bērniem nekad negadījās, - un izteikts, ieliekts zods. Šim puikam bija iedzimts klana ļaužu īsais kakls un uz āru izvirzīts žoklis. Tad viņa atcerējās, ka Latija bija teikusi, ka puika nemāk runāt.

Pēkšņi vienā brīdī Eila saprata, kāda ir šī bērna dzīve. Viena lieta bija būt piecgadīgai meitenei, kura zemestrīcē bija zaudējusi savus ve­cākus un kuru atrada klana ļaudis, kas nemācēja sarunāties artikulētā valodā, tāpēc viņai nācās iemācīties klana zīmju valodu. Bet pilnīgi cita lieta bija dzīvot tādu ļaužu vidū, kas mācēja sarunāties, un pašam to nemācēt. Jaunā sieviete atcerējās savu agrāko izmisumu, kad nebija spējusi sazināties ar klana ļaudīm, kas bija viņu pieņēmuši savā vidū. Pirms viņa atkal iemācījās runāt, vēl grūtāk bija panākt, lai Jondalars viņu saprastu. Kas būtu noticis tad, ja Eila nebūtu bijusi spējīga to iemācīties?

Eila parādīja zēnam vienkāršu zīmi - sasveicināšanās žestu, ko sen atpakaļ bija iemācījusies kā pašu pirmo klana sazināšanās zīmi. Puikas acis uz bridi parādījās satraukums, tad viņš pašūpoja galvu un izskatījās apjucis. Jaunā sieviete saprata, ka viņš nekad nebija mācījies sarunāties klana zīmju valodā, bet viņa prātā vajadzēja saglabāties klana atmiņām. Eila bija pārliecināta, ka uz brīdi viņš šo žestu bija sapratis.

- Vai Ridags drīkst pieskarties mazajam zirdziņam? - Latija vēlreiz pajautāja.

- Jā, - Eila atbildēja un, saņemdama zēna roku, nodomāja: puika ir tik sīks, tik trausls, - un pēkšņi viņai radās apskaidrība. Viņš nevarēja paskriet kā citi bērni. Viņš nevarēja piedalīties parastajos bērnu kauti­ņos un spēlēs. Ridags varēja tikai no malas vērot un vēlēties tajā visā piedalīties.

Ar tādu maigumu, ko Jondalars nekad agrāk nebija redzējis Eilas sejā, viņa pacēla zēnu un uzlika Vīnijai mugurā. Ar zīmēm parādīdama ķēvei viņai sekot, jaunā sieviete lēnām pavizināja puiku pa apmetnes teritoriju. Sarunas pierima, kad visi apstājās, lai skatītos uz zirga mu­gurā sēdošo Ridagu. Kaut arī viņi par to bija runājuši, izņemot Talutu un ļaudis, kurus Eila ar Jondalaru bija satikuši pie upes, neviens nekad agrāk nebija redzējis cilvēku sēžam zirgam mugurā. Neviens nekad pat nebija iedomājies par tādu iespēju.

No dīvainā mitekļa iznāca ārā liela, mātišķa sieviete, un, ieraudzījusi Ridagu mugurā zirgam, kas tik bīstami bija spārdījies viņai pie galvas, viņas pirmā doma bija steigties zēnam palīgā. Bet, piegājusi tuvāk, viņa ieraudzīja šīs ainas kluso drāmu.

Zēna sejā atspoguļojās izbrīns un prieks. Cik gan daudz reižu sava vārguma un atšķirības dēļ viņam ar ilgu pilnām acīm bija nācies noskatī­ties citu bērnu rotaļās! Cik gan daudz reižu viņš bija vēlējies, kaut spētu izdarīt ko tādu, par ko citi viņu apbrīnotu vai apskaustu! Tagad beidzot ir pienākusi tā reize, kad viņš sēž zirgam mugurā, bet visi apmetnes bērni un pieaugušie stāv malā un ar kāriem skatieniem viņu pavada.

No mitekļa iznākusi sieviete to redzēja un nodomāja: vai šī sveši­niece patiešām tik īsā laikā bija sapratusi zēna būtību? Un tik viegli viņu pieņēmusi? Ieraudzījusi, kā Eila skatās uz Ridagu, sievietei bija skaidrs, ka tā patiešām ir.

Ieraudzījusi, kā svešā viņu vēro, Eila viņai uzsmaidīja. Arī sieviete viņai atsmaidīja un pienāca klāt.

- Tu esi padarījusi Ridagu ļoti laimju, - sieviete sacīja, stiepdama rokas pretī bērnam, kuru Eila cēla no zirga.

- Tas ir tīrais sīkums, - Eila atteica.

Sieviete pamāja. - Mani sauc Nezija, - viņa nosauca savu vārdu.

- Es esmu Eila.

Abas sievietes skatījās viena otrā, uzmanīgi viena otru nopētīdamas. Viņu skatienos nebija jaušams naidīgums, bet gan nākotnes draudzības iespējas pārbaude.

Eilas prātu nodarbināja tik daudz jautājumu, ko viņa vēlējās uzdot par Ridagu, bet viņa vilcinājās, jo nebija pārliecināta, vai tas ir pieklā­jīgi. Vai Nezija ir puikas māte? Un, ja ir, kā tad nākas, ka viņai piedzimis jauktu garu bērns? Eila atkal sāka prātot par šo jautājumu, kas bija viņu mulsinājis jau no Durka piedzimšanas brīža. Kā rodas dzīvība? Sieviete zināja tikai to, ka dzīvība iemiesojās viņas ķermenī, tas mainījās un tajā auga bērniņš. Kā bērns nokļūst sievietes ķermenī?

Krebs un Iza bija uzskatījuši, ka jauna dzīvība rodas tad, kad sieviete norij vīrieša totēma garu. Jondalars uzskata, ka Lielā Zemes Māte sa­vieno vīrieša un sievietes garu, ievieto to sievietes ķermenī, un tad viņa kļūst grūta. Bet Eilai bija pašai savs viedoklis. Kad viņa pamanīja, ka dēlā ir redzamas viņas un klana pazīmes, jaunā sieviete saprata, ka dzīvība viņā sāka augt tajā brīdī, kad Brouds ar varu bija viņā iespiedies.

No šīm atmiņām Eila noskurinājās, jo tās bija tik sāpīgas, ka viņa tās nekad nespēja aizmirst. Tāpēc viņa bija sākusi uzskatīt, ka bērns rodas tad, kad vīrietis ieliek savu locekli sievietei tajā vietā, pa kuru dzimst bērni, tādējādi radīdams sievietes ķermenī jaunu dzīvību. Kad Eila savas domas izstāstīja Jondalaram, viņš tās novērtēja kā dīvainu ideju un mēģināja Eilu pārliecināt, ka Māte ir tā, kas rada dzīvību. Pēc gadījuma ar Ridagu Eila vēlreiz pārliecinājās par savu taisnību. Eila bija izaugusi klanā, viņa piederēja pie klana, kaut arī pēc izskata atšķīrās no klana ļaudīm. Kaut arī Eila nebija varējusi ciest, kad Brouds tā ar viņu darīja, viņš tikai izmantoja savas tiesības. Bet kā gan kāds klana vīrietis varēja piespiest Neziju to darīt?

Eilas domu gaitu iztraucēja kāds cits neliels mednieku bariņš, kas tobrīd ieradās apmetnē. Kad viens no medniekiem pienāca tuvāk un no­vilka kapuci, Eila un Jondalars abi reizē no pārsteiguma noelsās. Vīrietis bija brūnā krāsā! Viņa ādas tonis bija sulīgi tumši brūnā krāsā. Viņš bija gandrīz tādā pašā krāsā kā Skrējējs, kas arī zirgiem bija diezgan liels retums. Neviens no abiem nekad iepriekš nebija redzējis cilvēku ar brūnu ādas krāsu.

Vīrieša mati bija melni, stingras spirālveida sprodziņas savijās it kā pūkainā cepurē, kas līdzinājās melnas aitas vilnas kažokam. Arī viņa acis bija melnas, smaidot tās apmierināti dzirkstīja, un smaids atklāja mirdzošus, baltus zobus un rozā mēli, kas kontrastēja ar viņa tumšo ādas krāsu. Vīrietis zināja, kādu izbrīnu viņa ādas krāsa parasti izraisīja svešiniekos, kad tie viņu pirmoreiz ieraudzīja, un viņam tas patika.

Visādā citādā ziņā viņš bija parasts vīrietis - vidēja auguma, ne­daudz vairāk par collu garāks nekā Eila un vidējas miesas būves. Bet bezgalīgais dzīvesprieks, apdomīgās kustības un dabiskā pašpārlieci­nātība radīja iespaidu, ka viņš ir cilvēks, kas zina, ko grib, un mērķa sasniegšanai velti laiku nešķērdēs. Ieraugot Eilu, tumšādainā vīrieša acis vēl vairāk iemirdzējās.

Jondalars pazina šādu vīriešu simpātiju izrādošu skatienu, viņa pierē iegūla rieva, bet ne blondā sieviete, ne ari tumšādainais vīrietis to nepamanīja. Eila bija aizrāvusies, apbrīnodama vīrieša tumšo ādas krāsu, jo tas viņai bija kaut kas jauns, ar neslēptu bērna ziņkāri viņa skatījās uz šo vīrieti. Savukārt tumšādaino vīrieti piesaistīja Eilas naivā nevainība, ko skaidri parādīja viņas izturēšanās, kā arī jaunās sievietes skaistums.

Pēkšņi Eila aptvēra, ka bija nepieklājīgi blenzusi uz šo neredzēto vīrieti, un, acis nodūrusi, pietvīka tumši sarkana. No Jondalara viņa bija uzzinājusi, ka ir pilnīgi dabiski, ka vīrietis un sieviete skatās viens otram tieši acīs, bet pēc klana ļaužu paražām tāda blenšana no sievietes puses bija ne tikai nepieklājīga, bet pat aizvainojoša. Tā Eila bija audzināta, un tādas bija klana tradīcijas, kuras Krebs un Iza nemitīgi centās mei­tenei iemācīt, lai viņa kļūtu pieklājīgāka, tāpēc tāda skatīšanās jauno sievieti tik ļoti samulsināja.

Bet Eilas acīmredzamais apmulsums tikai vēl vairāk uzkurināja tumš­ādainā vīrieša interesi. Viņš bieži kļuva par sieviešu neparastas uzma­nības objektu. Šķita, ka sākotnējais pārsteigums par vīrieša izskatu izraisīja ziņkāri: vai viņam varētu būt arī kādas citas atšķirības no parasta vīrieša. Dažkārt viņš brīnījās, vai Vasaras sapulču laikā katrai sievietei bija pašai jāpārliecinās, ka viņš patiešām ir tāds pats vīrietis kā visi pārējie. Nebija jau tā, ka tumšādainajam puisim pret to būtu kādi iebildumi, bet viņam Eilas reakcija bija tikpat intriģējoša kā viņai vīrieša ādas krāsa. Viņš nebija pieradis redzēt satriecoši skaistu pieau­gušu sievieti bikli nosarkstam kā meiteni.

- Ranek, vai esi pazīstams ar mūsu ciemiņiem? - Taluts uzsauca, nākdams uz viņu pusi.

- Vēl ne, bet… nepacietīgi gaidu iepazīstināšanu.

Izdzirdējusi vīrieša balss tembru, Eila ieskatījās viņa tumši melnajās acīs, kas liesmoja no iekāres un small^ humora. Vīrieša acu skatiens iespiedās dziļi Eilas būtībā un pieskārās tai vietiņai, kuru vienīgi Jondalars līdz šim bija aizskāris. Jaunās sievietes ķermenis uz šo skatienu reaģēja ar negaidītām trīsām, un pār lūpām izlauzās klusas elsas; viņas pelēcīgi zilās acis iepletās. Tumšādainais vīrietis jau paliecās uz priekšu, gatavs sa­ņemt savās plaukstās abas Eilas rokas, bet pirms ierastās iepazīstināšanas ceremonijas starp viņiem nostājās garais, blondais vīrietis un ar drūmu skatienu pastiepa uz priekšu abas savas rokas.

- Esmu Jondalars no Zelandoni cilts, - viņš pirmais iepazīstināja ar sevi. - Sieviete, ar kuru kopā ceļoju, ir Eila.

Eila bija pilnīgi pārliecināta, ka Jondalaru kaut kas uztrauc - kaut kas sakarā ar tumšādaino vīrieti. No cilvēka stājas un izturēšanās jaunā sie­viete bija pieradusi nolasīt emocijas, viņa bija uzmanīgi vērojusi Jonda­laru, lai iegūtu norādes, kā pašai uzvesties. Bet to ļaužu, kas izmantoja vārdus kā komunicēšanās līdzekli, žestu valoda un mīmika bija daudz neizteiksmīgāka un maznozīmīgāka nekā pie klana piederīgajiem, kas izmantoja žestus kā sazināšanās valodu, tāpēc Eila vēl nepaļāvās uz savu izpratni. Šos runājošos cilvēkus bija vienlaikus vieglāk un grūtāk saprast, kā, piemēram, šo pēkšņo pārmaiņu Jondalara uzvedībā. Eila nojauta, ka viņas vīrietis ir dusmīgs, bet nesaprata, kāpēc.

Tumšādainais vīrietis saņēma abas Jondalara rokas un spēcīgi tās paspieda. - Draugs, mani sauc Raneks, esmu labs, bet ne vienīgais Mamutu cilts Lauvas apmetnes kaula rīku meistars, - vīrietis, pieticīgi smaidīdams, stādījās priekšā un tad piebilda: - Ja tev ir tik skaista ceļabiedre, tad jābūt gatavam, ka viņa pievērsīs ļaužu uzmanību.

Tagad pienāca Jondalara kārta samulst. Raneka draudzīgā izturēšanās un vaļsirdība lika viņam justies kā muļķīgam lempim un ar jau pazīs­tamām sāpēm atsauca atmiņā brāli. Ari Tonolanam bija piemitusi šī draudzīgā pašpārliecinātība, un abu Ceļojuma laikā mazais brālis allaž bija pirmais, kas iepazinās ar satiktajiem cilvēkiem.

Jondalaru sadusmoja viņa paša muļķīgā izturēšanās - tā allaž ir bijis -, un viņš negribēja tik muļķīgi sākt pazīšanos ar svešiem cilvēkiem. La­bākajā gadījumā viņš bija nodemonstrējis sliktas manieres.

Bet šis spējais dusmu uzliesmojums bija Jondalaru pārsteidzis ne­sagatavotu. Spēcīgās greizsirdības jūtas Zelandoni vīrietim bija jaunas emocijas vai vismaz kaut kas tāds, ko ilgu laiku nebija izbaudījis, un tāpēc tās nāca tik negaidītas. Viņš būtu šīs jūtas ātri noliedzis, bet ga­rais un izskatīgais vīrietis zvērādās ar neapzināto harismu un izcilām zināšanām vairāk bija pieradis pie tādām situācijām, kad sievietes, cita pret citu izjuzdamas greizsirdību, tiecās pēc viņa uzmanības.

Jondalars pie sevis nodomāja: kāpēc gan viņam vajadzētu satraukties, ja kāds vīrietis paskatās uz Eilu? Ranekam bija taisnība: tā kā Eila ir izcila skaistule, tas jau bija gaidāms. Un viņai ir tiesības pašai izdarīt izvēli. Tikai tāpēc, ka viņš bija pirmais vīrietis, kuru Eila satika no savas sugas cilvēkiem, nenozīmē to, ka viņš būs vienīgais un pats pievilcīgā­kais. Eila redzēja, kā Jondalars uzsmaida Ranekam, bet pamanīja ari to, ka viņas ceļabiedra saspringtie pleci nemaz neatslābinās.

- Raneks allaž tik pieticīgi par sevi izsakās, kaut ari viņa dabā nav nopelt citas savas prasmes, - Taluts piebilda, vadīdams viesus uz ne­parasto alu, kas, kā izrādījās, ir uzcelta no upmalā savāktās velēnas un zemes. - Viņš un Vimezs šajā ziņā ir vienādi, to gan nevarētu teikt par citiem. Vimezs tikpat negribīgi atzīst savu krama darbarīku meistara prasmi kā viņa pavarda dēls, kas pieticīgi izsakās par savām kaula greb- šanas iemaņām. Raneks ir labākais Mamutu cilts kaula riku meistars.

-Jums ir prasmīgs darbarīku meistars? Krama apstrādātājs? - Jonda­lars, priecīgi satraukts, apjautājās; pēkšņais greizsirdības uzliesmojums bija jau aizmirsies, jo pavīdēja cerība satikt kādu zinošu amata brāli.

- Jā gan, un arī viņš mums ir pats labākais. Lauvas apmetne ir labi pazīstama. Pie mums dzīvo labākais krama darbarīku meistars, labā­kais kaula rīku amatnieks un pats vecākais Mamutu cilts pārstāvis, - vadonis paziņoja.

- Un pietiekami iespaidīgs vadonis, lai visi viņam piekristu, vai nu apmetnes ļaudis patiešām tam tic, vai ari ne, - Raneks piebilda ar sāju smaidu.

Arī Taluts tāpat atsmaidīja, jo labi pārzināja Raneka paradumu - pasa­kot asprātību, novirzīt sarunu no viņa amata prasmes cildināšanas. Tomēr tas nebūt neatturēja Talutu no turpmākas lielīšanās. Vadonis lepojās ar savu apmetni un bez jebkādas svārstīšanās darīja to visiem zināmu.

Eila vēroja abu vīriešu smalko vārdu spēli - vecākais bija masīvs milzis ar ugunīgiem matiem un bāli zilām acīm, otrs bija tumšādains un mazāka auguma - un saprata abu starpā valdošo dziļo pieķeršanos un lojalitātes jūtas, kaut ari šie vīrieši bija viens otram pilnīgs pretstats. Taču abi bija Mamutu cilts mednieki, Lauvas apmetnes iemītnieki.

Viņi izgāja cauri velvei, kuru Eila jau iepriekš bija pamanījusi. Tā šķita ievedām paugurā vai pat vairākos, kas bija izvietojušies nogāzē ar skatu pret upi. Jaunā sieviete bija redzējusi, kā ļaudis pa šo velvi ieiet un nāk ārā. Viņa zināja, ka tur jābūt alai vai kādam miteklim - tādam, kas uzbūvēts vienīgi no smiltīm, cieši nopakots ar zāli, kura kušķos auga ārā, īpaši no sienām un ap mājokļa lejasdaļu. Mājoklis, izņemot tā ieeju, ļoti labi iederējās ainavā un nemaz neatšķīrās no apkārtējās vides.

Ciešāk to izpētot, Eila pamanīja, ka apaļ^paugura augšdaļa ir dažādu īpatnēju darbarīku un priekšmetu glabātava. Tad tieši virs pašas vel­vētās ieejas arkas jaunā sieviete ieraudzīja vienu konkrētu priekšmetu un viņai aizrāvās elpa.

Tas bija alu lauvas galvaskauss!