Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

35

Eila izvēlējās apģērbu, ko ņemt līdzi medībās, - viņu brīdināja, ka naktī var būt diezgan auksts. Medniekiem būs jāaiziet līdz pat milzīgajai ledus sienai, kas bija ieeja ledājā. Jaunajai medniecei par pārsteigumu, Vimezs bija atnesis viņai vairākus meistarīgi izgatavotus pīķu uzgaļus un izskaidrojis to labās īpašības, jo bija tos uztaisījis īpaši mamutu medībām. H Eilai bija negaidīta dāvana, un pēc visiem slavinājumiem un dīvainās uzvedības no Mamutu cilts ļaužu puses viņa vairs nezināja, kā uz to reaģēt. Bet Vimezs viņu nomierināja ar savu īpašo sirsnīgo smaidu un pateica, ka šo dāvanu bija plānojis jau kopš tās dienas, kad viņa devusi Solījumu savienoties ar viņa pavarda dēlu. Kad Mamuts ienāca teltī, Eila bija tieši prasījusi Vimezam, kā uzgaļus piemērot, lai tie derētu pīķu metējam.

- Mamuti vēlas ar tevi aprunāties. Eila, viņi vēlas, lai tu palīdzi ar mamutu Meklēšanu, - vecais vīrs pavēstīja. - Viņi domā: ja esi saru­nājusies ar Mamutu garu, Māte mums labprāt būs gatava atdot daudz mamutu.

- Bet es jau tev izstāstīju. Man nav nekādas īpašas varas, - Eila lūdzās. - Es negribu ar viņiem runāt.

- Zinu, Eila. Es izskaidroju, ka tev varbūt ir Zvēru pavēlnieces ta­lants, bet tu neesi tam trenēta. Viņi uzstāj, lai tev pajautāju. Pēc tam kad mamuti redzēja, kā tu jāj lauvam mugurā un liec viņam iet prom, viņi uzskata, ka tev varētu būt liela ietekme uz Mamutu garu, vai esi tam trenēta vai ne.

- Mamut, tas bija Mazulis. Lauva, kuru es uzaudzināju. Es to nevarētu izdarīt ar jebkuru lauvu.

- Kāpēc tu runā par to lauvu tā, it kā būtu viņa māte? - kāda balss no ieejas puses jautāja. Durvīs stāvēja kāds liels stāvs. - Vai esi viņa māte? - Lomija jautāja, ienākdama teltī pēc Mamuta aicinošā žesta.

- Savā ziņā tā tas ir. Uzaudzināju viņu no lauvēna vecuma. Viņš bija ievainots, jo bija iekļuvis zvēru barā paniskas bēgšanas reizē, un viņam bija iedragāts galvaskauss. Es viņu nosaucu par Mazuli, jo, kad atradu viņu, lauvēns vēl bija pavisam maziņš. Nekad neesmu saukusi viņu citā vārdā. Viņš allaž ir bijis tikai Mazulis, ari tad, kad jau bija izaudzis liels, - Eila skaidroja. - Lomij, es nezinu, kā ir jāpievilina zvēri.

- Tad kāpēc tas lauva parādījās pašā liktenīgākajā brīdī, ja jau tu viņu nesauci? - Lomija gribēja zināt.

- Tā bija tikai sagadīšanās. Tur nav nekā mistiska. Viņš droši vien saoda manu vai Vīnijas smaku un nāca mani meklēt. Dažkārt viņš mēdza atgriezties un mūs apciemot pat pēc tam, kad bija atradis sev draudzeni un baru. Pajautājiet Jondalaram!

-Ja jau lauva neatradās īpašas ietekmes varā, kāpēc tad viņš nesavai- noja meiteni? Viņai taču ar lauvu nebija nekādas "mātišķas" attiecības. Meitene stāstīja, ka lauva nogāzis viņu zemē un viņa domājusi, ka tūlīt viņš to apēdīs, bet zvērs vienīgi nolaizījis viņai seju.

- Manuprāt, vienīgais iemesls, kāpēc viņš apturēja to meiteni, ir tas, ka viņa izskatās nedaudz līdzīga man. Viņa ir gara auguma un blondiem matiem. Mazulis uzauga kopā ar cilvēku, nevis citiem lauvām, tāpēc uztver cilvēkus kā savu ģimeni. Kad viņš kādu brīdi nav mani redzējis, tad allaž nogāž mani gar zemi, ja vien viņu neapstādinu. Tā ir viņa rotaļa. Mazulis gribēja, lai viņu apskauj un pakasa, - Eila turpināja skaidrot. Jaunā sieviete pamanīja, ka teltī sanākuši arī citi mamuti, kamēr viņa runāja.

Vimezs atkāpās prom ar viltīgu smaidu sejā. Viņš nodomāja: "Eila neies pie viņiem, tāpēc mamuti atnākuši pie viņas." Vecais vīrs savie­bās, kad pamanīja Vinkaveku, kas virzījās arvien tuvāk. Ranekam būtu grūti pārdzīvot, ja Eila viņa vietā izvēlētos Vinkaveku. Vimezs nekad vēl nebija redzējis sava pavarda dēlu tik noskumušu kā tad, kad viņš uzzināja par Vinkaveka piedāvājumu. Vimezam bija jāatzīst, ka arī viņu tas apbēdina un uztrauc.

Vinkaveks vēroja, kā Eila atbild uz jautājumiem. Viņu nevarēja tik viegli paņemt ar pliku roku. Galu galā viņš taču pats bija mamuts un savas apmetnes vadonis un bija lietas kursā par laicīgajām ietekmes shēmām, kā arī par pārdabisko spēku maskēšanos. Bet, tāpat kā citi mamuti, viņš tika piesaukts pie Mamutu pavarda, jo juta vēlmi izpētīt dziļākas dimensijas, atklāt un izskaidrot ārpusšķietamības iemeslus; Vinkaveku varētu aizkustināt patiešām kāda absolūti neizskaidrojama mistērija vai acīm redzama spēka demonstrācija.

Jau no pirmās tikšanās reizes Mamuta apmetnes vadonis sajuta ap Eilu virmojošo noslēpumu un apslēpta spēka auru, kas viņu ieintriģēja, it kā viņas drosme jau būtu tikusi pārbaudīta. Vinkaveks to izskaidroja tā, ka Māte jauno sievieti uzraudzīja un tāpēc viņas problēma tiks atrisināta. Bet viņam nebija nekādas nojautas par līdzekļiem, un viņš bija patiesi pārsteigts par rezultātiem. Vinkaveks zināja, ka tagad ne­viens vairs neuzdrošinātos nostāties pret Eilu vai tiem ļaudīm, kas de­vuši viņai pajumti. Tagad vairs neviens neiebilstu pret viņas izcelšanos, ne ari pret dēlu, kam viņa reiz devusi dzīvību. Eilas spēks bija pārāk iespaidīgs. Vairs nebija svarīgi, vai viņa to izmantos labiem vai ļauniem mērķiem, - tāpat kā ziemas un vasaras maiņa vai dienas un nakts mijiedarbība - tās bija vienas būtības divas puses. Svarīgi tikai tas, ka neviens negribēja šo sievieti iemantot kā personīgo ienaidnieci. Ja jau viņa spēja kontrolēt alu lauvu, kas lai zina, ko vēl viņa spēj izdarīt.

Vinkaveks, tāpat kā vecais Mamuts un pārējie mamuti, bija uzaudzis vienā un tajā pašā vidē un kultūrā, un attīstītā uzskatu sistēma, kas bija iesakņojusies, lai pielāgotos izdzīvošanai, bija daļa no šīs cilts ļaužu garīgās un morālās vērtības.

Viņu dzīve lielā mērā bija iepriekš paredzēta, tā ka viņiem pašiem pār to bija maza kontrole. Bez jebkāda iemesla uzradās slimības, un, kaut arī tās bija ārstējamas, daži varēja nomirt, bet citi - izdzīvot. Arī nelaimes gadījumi bija tikpat neparedzami, un, ja tie notika, kad cilvēks bija viens pats, tie bieži beidzās fatāli. Bargais klimats un ātri mainīgie laikapstākļi, kas radās no milzīgā ledāja tuvuma, varēja izraisīt sausumu vai plūdus, kas atstāja tūlītēju ietekmi uz dabisko vidi, no kuras viņi bija atkarīgi. Vasara bija pārāk auksta vai lietaina un varēja aizkavēt veģetāciju, samazināt dzīvnieku populāciju un mainīt zvēru migrācijas ieradumus, rezultātā tas viss varēja sagādāt problēmas ma­mutu mednieku ciltij.

Šo ļaužu metafiziskā pasaules uztvere saskanēja ar viņu fizisko pa­sauli un noderēja, meklējot atbildes uz neatrisināmiem jautājumiem - uz tādiem, kas izraisīja lielu satraukumu, bez pieņemama un viņu uzskatiem neatbilstoša sakarīga izskaidrojuma. Bet jebkura pasaules uztvere neatkarīgi no tā, cik tā bija noderīga, bija arī ierobežojoša. Zvēri, pēc viņu uzskatiem, brīvi klīda apkārt pa plašumiem, veģetācija attīstījās pati par sevi, un ļaudis šo kārtību labi pazina. Viņi zināja, kad nobrieda augi, izprata dzīvnieku uzvedību, bet viņiem nekad neienāca prātā, ka šo modeli varētu arī mainīt - ka augi, dzīvnieki un cilvēki ir dzimuši ar iedzimtu spēju mainīties un pielāgoties, ka patiesībā bez tā viņi nemaz neizdzīvotu.

Eilas spēja kontrolēt dzīvniekus, kurus viņa bija uzaudzinājusi, netika uzskatīta par dabisku - neviens nekad agrāk nebija mēģinājis dresēt vai pieradināt dzīvniekus. Mamuti, paredzēdami vajadzību saņemt izskaid­rojumu un mazināt ļaužu satraukumu, kuru izraisīja šokējošais jauni­nājums, bija garīgi meklējuši metafiziskās pasaules teorētisko modeli, lai saņemtu atbildes, kas visus apmierinātu. Tas nebija tik vienkārši, kā pieradināt dzīvniekus, ko Eila bija izdarījusi. Tā vietā viņa bija nodemons­trējusi pārdabiskas spējas, kas tālu pārsniedza visu cilvēku iztēli. Kā bija acīm redzams, viņas kontroli pār dzīvniekiem varēja izskaidrot vienīgi ar vistiešāko saistību ar Garu pasauli un tātad ari ar Pašu Māti.

Vinkaveks, tāpat kā vecais Mamuts un pārējie mamuti, tagad bija pārliecināts, ka Eila nav vienīgi mamuts - tā, kas kalpo Mātei, viņai bija jābūt kaut kam vairāk. Varbūt viņa iemiesoja kāda pārdabiska spēka klātbūtni; viņa pat varētu būt Pašas Mutas iemiesojums. Tas viss bija loti ticams, jo pati Eila ar to nedižojās. Bet, lai kādas ari būtu šīs sie­vietes spējas, Vinkaveks bija pārliecināts, ka viņu gaida svarīga misija. Viņas eksistencei bija kāds iemesls, un viņš dedzīgi vēlējās pats ņemt tajā dalību. Viņa bija Lielās Zemes Mātes izredzētā.

- Visiem taviem paskaidrojumiem ir sava vērtība, - Lomija pārlieci­noši sacīja pēc tam, kad bija uzklausījusi visus Eilas iebildumus, - bet vai tu nevēlētos piedalīties Zvēru pievilināšanas ceremonijā, pat ja ne­domā, ka tev uz to ir kāds talants? Daudzi šejienes ļaudis ir pārlie­cināti, ka tu mamutu medībām atnesīsi veiksmi, ja piedalīsies Zvēru pievilināšanas ceremonijā, un tev pašai tas nesagādās nekādas pūles. Tas darīs visus mamutus laimīgus.

Eila neredzēja nekādu iespēju, kā varētu atteikties, bet nejutās ērti par uzslavām, kuras saņēma. Tagad viņa pat negribēja domāt par iešanu cauri nometnei un ar lielu satraukumu un atvieglojumu gaidīja nākamās dienas mamutu medības kā iespēju tikt uz brīdi prom.

Pamodusies Eila paskatījās laukā pa atvērto ceļojuma telts nojumes trijstūri. Pie austrumu pamales sāka aust dienas gaisma. Klusām piecē­lusies un cenšoties neuzmodināt Raneku vai vēl kādu citu, jaunā sieviete izslīdēja no telts. Gaisā joprojām bija jūtams agrā rīta mitrais vēsums, bet vēl nebija parādījušies uzbāzīgo insektu bari, un par to viņa ļoti nopriecājās. Pagājušajā vakarā to bija bijis ka biezs.

Eila piegāja pie melnas dūksts ar sastāvējušos ūdeni, kuru klāja dūņas un ziedputekšņi, - šī bija īstā mājvieta knišļu, odu un pārsvarā moskītu armijām, kas, spalgi sīcot, bija pacēlušies gaisā kā melns mā­konis un apsveica viņu ierašanos. Insekti, bija palīduši cilvēkiem zem drēbēm, atstājot sarkanu kodumu pēdas, riņķoja ap acīm un līda mutē gan medniekiem, gan zirgiem.

Piecdesmit cilvēku lielā mednieku armija, kas bija atlasīta šis se­zonas pirmajām mamutu medībām, bija sasniegusi nepatīkamos, bet neizbēgamos purvus. Zem augsnes slāņa pastāvīgi sasalusi zeme ta­gad pavasara un vasaras atkusni bija atlaidusies un nepieļāva nekādu noplūdi, kas sūktos cauri sasalumam. Tajās vietās, kur atkušņa ūdeņu uzkrāšanās bija daudz lielāka nekā izgarošanas spējas, rezultātā radās stāvošas ūdens lāmas. Jebkurā siltās sezonas tālākā pārgājienā bija pie­rasts ieraudzīt uzkrājušās stāvoša ūdens joslas, kas varēja būt dažādos izmēros - no lieliem, sekliem atkušņu ūdeņu izveidotiem ezeriem līdz pat stāvoša ūdens dīķiem, kuros atspoguļojās kustīgie mākoņi, un pur­vainiem muklājiem.

Pēcpusdienā jau bija par vēlu izlemt, vai mēģināt šķērsot purvu vai atrast apkārtceļu. Tika ātri uzslieta apmetne un iekurināti ugunskuri, lai aizkavētu lidojošo mošķu ordu uzbrukumus. Pirmajā pārgājiena va­karā tiem, kas agrāk nebija redzējuši lietojam Eilas uguns akmeni, šis process izsauca lielu sajūsmu un pārsteigumu, bet tagad jau visi to uzskatīja kā pašu par sevi saprotamu, ka viņa iekurs ugunskuru. Med­nieku lietotās teltis bija parasta pajumte, kas izgatavota no vairākām kopā sašūtām zvērādām, lai izveidotu vienu lielu nojumi. Tās forma bija atkarīga no celtniecības materiāliem, kuri tika sameklēti tuvākajā apkārtnē vai atnesti līdzi. Arī mamuta galvaskauss ar lieliem ilkņiem, kas joprojām bija nebojāts, tika izmantots, lai saturētu telts nojumi; tam pašam nolūkam lietoja ari lokanos pundurvītolu zarus, kurus varēja saliekt pēc vajadzības, pat mamutu pīķi kalpoja diviem mērķiem - šajā gadījumā - kā telts balsta stabi. Dažkārt telts nojume tika izmantota kā papildu sega, ko uzklāt uz zemes. Šoreiz lielā zvērādas nojume, kurā Lauvas apmetnes mednieki dalījās ar vēl dažiem citiem, tika pārvilkta pāri ieslīpiem šķēršiem; viens tās gals tika iestiprināts zemē, un otrs - atsiets koka zaru žuburā.

Pēc tam kad viņi bija ierīkojuši apmetni, Eila pārmeklēja blakus pur­vam blīvi saaugušo veģetāciju un iepriecināta atrada zināmus mazus augus ar plaukstas izmēra tumši zaļām lapām. Parakņādama saknes un sakneņus, viņa savāca dažus un novārīja dzeltenīgi zaļu sakņu uz­lējumu, lai pagatavotu dziedējošu, insektus atvairošu šķīdumu zirgu iekaisušajām acīm un nāsīm. Kad uz savas odu sakostās ādas Eila to izmēģināja pati, arī vairāki citi mednieki gribēja to lietot, un jaunajai dziedniecei nācās dziedēt visas mednieku grupas insektu sakosto ādu. Viņa piebēra sasmalcināto sakni taukiem, lai nākamajai dienai sagata­votu vēl vairāk smēres. Tad Eila atrada jānīšu lauciņu, izrāva vairākus augus un piemeta tos ugunskuram, lai tie kopā ar parastajiem dūmiem kalpotu papildus kā atbaidošs līdzeklis un palīdzētu uzturēt mazo teri­toriju ap ugunskuru relatīvi tīru no insektiem.

Bet vēsajā rīta drēgnumā lidojošās sodības bija pieklusušas. Nodre- binājusies un sarīvējusi rokas, Eila nemaz necentās atgriezties siltajā teltī. Viņa vērās tumšajā ūdenī, tik tikko pamanīdama austrumu pamalē pakāpenisko gaismas rašanos; gaišums drīz vien piepildīja visu debesu velvi un padarīja skaidri saskatāmu sarežģīto purva veģetāciju. Jaunā sieviete sajuta sev uz pleciem nogulstam siltu apmetni. Pateicīgi tajā ietinusies, Eila sajuta, kā no mugurpuses divas rokas apskauj viņas vidukli.

- Eila, tu esi nosalusi. Tu jau ilgu laiku esi šeit laukā, - Raneks sacīja.

- Es nevarēju gulēt, - viņa atbildēja.

- Kas noticis?

- Nezinu. Nemāku izskaidrot, mani vienkārši pārņēmis nemiers.

- Tu esi satraukta jau kopš Zvēru pievilināšanas ceremonijas, vai ne? - tumšādainais vīrietis pajautāja.

- Neesmu par to domājusi. Varbūt tev ir taisnība.

- Bet tu tajā nepiedalījies, tikai vēroji no malas.

- Es negribēju piedalīties, bet neesmu īsti droša. Kaut kas varēja notikt, - Eila teica.

Uzreiz pēc brokastīm mednieki savāca mantas un atkal devās ceļā. Sākumā viņi mēģināja apiet purvu, bet izrādījās, ka nav citas iespējas kā vien ļoti garš apkārtceļš. Taluts un vairāki citi medību vadītāji lūkojās blīvajā, dumbrainajā muklājā, kurš slīga aukstā, miglainā dūmakā, savā starpā apspriedās un beidzot nolēma iet pa maršrutu, kas, kā likās, piedāvāja vieglāko purva šķērsošanas iespēju.

Ar ūdeni piemirkusi zeme purva malā drīz vien pārvērtās grīļīgā dūksnājā. Daudzi mednieki novilka apavus un basām kājām iebrida aukstajā, dubļainajā ūdenī. Eila un Jondalars ļoti piesardzīgi veda purvā abus zirgus. Aukstumu mīlošie vīteņaugi un dzeltenīgi pelēcīgo ķērpju garās bārdas karājās lejup no pundurbērziem, vītoliem un kārkliem, kas auga tik cieši kopā, ka izveidoja mazus arktiskos džungļus. Pa­mats zem kājām bija nedrošs. Bez atbalsta, kur ievīt saknes un iegūt stabilitāti, koki bija saauguši visneticamākajās formās un izpletušies pa purvu tā, ka medniekiem bija jācīnās cauri sakritušiem stumbriem, zaru mudžekļiem, pa pusei ūdenī iegrimušām saknēm, necaurejamiem krūmiem, daļēji zem ūdens neredzamām saknēm un zariem, aiz ku­riem negaidot aizķērās kailās kājas. Meldru un grīšļu zāles ceri mānīgi izskatījās daudz stabilāki un pamatīgāki nekā bija patiesībā; sūnas un papardes nomaskēja smirdīgus stāvoša ūdens akačus.

Virzīšanās uz priekšu bija lēna un nogurdinoša. Līdz rīta cēliena vidum, kad mednieki apstājās atpūsties, visi pat ēnā bija sasvīduši un sakarsuši. Uzsākot atkal ceļu, Taluts iepinās īpaši sīkstos kārklu zaros un aizsvilās sev tik neraksturīgā dusmu uzplūdā, ar masīvu cirvi nikni kapādams stiegrainos kokus. Spilgti oranžā sula, kas sūcās no ievai­notā koka rētām, Eilai atgādināja asinis un radīja nepatīkamas priekš­nojautas.

Nekas šajā situācijā nebija patīkamāks par stingru pamatu zem kā­jām. Garas papardes un vēl garāka zāle, kas stiepās pāri cilvēka augu­mam, kuploja sulīgas zāles klajumā, kas atradās blakus purvam. Viņi pagriezās uz austrumiem, lai izvairītos no mitraines, kas stiepās viscaur uz rietumiem, tad uzkāpa pakalnā, kas veda laukā no līdzenuma pur­vainā apvidus, un ieraudzīja lielās upes un mazu pieteku savienošanos. Taluts, Vinkaveks un vēl citi apmetņu vadoņi apstājās, lai palūkotos uz kaula plāksnēm uzzīmētajās kartēs, un uz zemes ar nažiem ievilka vēl vairākas norādes.

Tuvojoties upei, viņi izgāja cauri bērzu birzij. Tas nebija slaidu, pa­matīgu bērzu mežs, kādu pierasts skatīt siltākā klimata joslā, šie koki bargajos ledāja apstākļos bija sīki un panīkuši, tomēr ari tiem piemita savs skaistums. It kā katrs kociņš būtu apgriezts un tam būtu izveidota bezgalīgi interesanta individuāla forma; bērziem piemita īpaša, bālgana un izsmalcināta grācija. Bet tievie, it kā trauslie nokarenie zari bija maldinoši. Eila centās vienu nolauzt, bet tas bija tik sīksts kā cīpsla, un konkurējošā veģetācija zaru priekšā vējā padevīgi locījās.

- Tos sauc par "Vecajām mātēm".

Pagriezusies Eila ieraudzīja Vinkaveku.

- Manuprāt, tas ir piemērots vārds. Šie koki atgādina, ka nekad neva­jag par zemu novērtēt vecas sievietes spēku. Šī bērzu birzs ir cienījama, šie koki ir somutu sargi, - vadonis stāstīja un rādīja uz zemi.

Mazas, drebošas, gaiši zaļas bērzu lapas pilnībā neaizklāja sauli, plan­kumainas ēnas viegli dejoja uz meža grīdas, kas biezā kārtā bija klāta ar lapu segu. Tad Eila pamanīja, ka zem dažiem kokiem cauri sūnām spraucas lielas, spilgti sarkanas sēnes ar baltiem punktiņiem.

- Vai šīs sēnes tu sauc par somuti? Tās ir indīgas un var nogalināt, - Eila sacīja.

- Jā, tā tas ir, ja vien nezini to pagatavošanas noslēpumu. Tas ir tāpēc, lai šīs sēnes netiktu nepareizi lietotas. Tikai izredzētajiem lemts ielūkoties somuti pasaulē.

- Vai tām piemīt kādas dziednieciskas īpašības? Es nevienu nezinu, - Eila interesējās.

- Es nezinu, neesmu dziednieks. Tas tev jājautā Lomijai, - Vinka­veks sacīja. Tad, pirms Eila paspēja attapties, vīrietis jau bija saņēmis abas viņas rokas un skatījās uz viņu vai drīzāk - dziji viņā, kā jaunā sieviete to izjuta. - Eila, kāpēc tu ar mani cīnījies Zvēru pielabināšanas ceremonijā? Es biju sagatavojis augsni tavai aizstāvībai, bet tu man pretojies.

Eila pārdzīvoja spēcīgas iekšējas pretrunas, kas rāva viņu uz pusēm. Vinkaveka balss bija sirsnīga un neatvairāma, un jaunā sieviete izjuta lielu vēlmi pazust viņa acu tumšajās dzīlēs un padoties visam, ko viņš vēlējās. Bet tajā pašā laikā viņu urdīja nepārvarama vajadzība izlauz­ties, turēties pa gabalu un saglabāt pašai savu identitāti. Ar milzīgu gribasspēku Eila novērsa acis un ieraudzīja, ka Raneks viņus novēro. Tumšādainais vīrietis ātri aizgriezās prom.

- Varbūt tu arī biji sagatavojis augsni, bet es tam nebiju gatava, - Eila sacīja, izvairīdamās no Vinkaveka skatiena. Viņa pacēla acis, kad vīrietis iesmējās. Vadoņa acis bija pelēkas, nevis melnas.

- Eila, tu esi laba un spēcīga! Nekad neesmu saticis nevienu, kas līdzinātos tev. Tu esi kā radīta Mamuta pavardam un Mamuta apmetnei. Saki man, ka nāksi dzīvot pie mana pavarda, - Vinkaveks aicināja, sa­kopojis visas savas pārliecināšanas spējas un jūtas, uz ko bija spējīgs.

- Esmu devusi Solījumu Ranekam, - jaunā sieviete atbildēja.

- Eila, tam nav nozīmes. Ja vēlies, ņem viņu līdzi. Man nekas nebūs pretim pieņemt pie Mamuta pavarda tik talantīgu kaula riku meistaru. Ņem mūs abus! Vai arī es pieņemšu jūs abus! -Vinkaveks atkal iesmējās. - Tā nebūtu pirmā reize. Ari vīrietim ir savs valdzinājums!

- Es… es nezinu, - Eila nespēja dot konkrētu atbildi, tad pacēla acis, izdzirdējusi pieklusinātu zirgu kāju dipoņu.

- Eila, es aizvedīšu Skrējēju uz upi un noberzīšu viņam kājas. Uz tām ir sakrājušies sakaltuši dubļi. Vai gribi, lai paņemu līdzi arī Vīniju? - Jondalars vaicāja.

- Es pati viņu aizvedīšu. - Eila nopriecājās par ieganstu, ka varēs tikt prom. Vinkaveks bija valdzinošs, bet arī nedaudz biedējošs.

- Vīnija ir tur, blakus Ranekam, - Jondalars norādīja virzienu, pa­griezdamies uz upes pusi.

Mamuta apmetnes vadoņa acis sekoja pakaļ garajam, blondajam vī­rietim, un viņš pie sevis nodomāja: "Interesanti - kāda loma visā šajā pasākumā atvēlēta šim vīrietim? Viņi ieradās kopā, viņš saprotas ar Ei­las dzīvniekiem varbūt tikpat labi kā viņa pati, bet neizskatās, ka viņi ir mīļākie, un tas nebūt nav tāpēc, ka viņam būtu problēmas ar sievietēm. Avārijā man stāstīja, ka sievietes viņu mīl, bet viņš nekad nepieskaras

Eilai un neguļ ar viņu kopā. Runā, ka viņš atteicies no Pirmās baudas rituāla, jo lolojot pārāk brāligas jūtas. Vai tādas ir viņa jūtas ari pret Eilu? Brālīgas? Vai tāpēc viņš mūs pārtrauca un sūtīja Eilu atpakaļ pie kaula riku meistara?" Vinkaveks saviebās, tad uzmanīgi izvilka no sū­nām pāris lielo sēņu un ar aukliņu piesēja tās otrādi pie "Vecās Mātes" zariem, lai kaltējas. Atpakaļceļā viņš plānoja tās savākt.

Pēc tam kad mednieki bija šķērsojuši pieteku, viņi sasniedza daudz sausāku teritoriju, kas tālāk pārvērtās atklātos purvos, kuros neauga koki. Ūdensputna taurēšana, klabēšana un spiegšana brīdināja ļaudis, ka priekšā atrodas no palu ūdeņiem izveidojies liels ezers. Netālu no tā viņi uzslēja apmetni, un vairāki ļaudis devās pēc ūdens, lai pagatavotu vakariņas. Pagaidu ūdenskrātuvēs nebija sastopamas zivis, ja vien tām negadījās iekļūt upes straumē, kas plūst cauru gadu, bet starp gara­jām niedrēm, vilkvālītēm, grīšļiem un kaķastēm peldēja ēdamie varžu kurkuļi un sarkanvēderainie krupji.

Vadoties pēc kāda mistiska sezonas signāla, lieli putnu kāši, galve­nokārt ūdensputni, nāca uz ziemeļiem pievienoties irbēm, zeltainajiem ērgļiem un sniegbaltajām pūcēm. Pavasara atkusnis, kas atnesa līdzi atjaunotu augu veģetāciju un plašas niedru slīkšņas, pievilināja ne­skaitāmus migrējošo putnu barus vīt sev ligzdas un vairoties. Daudzi putni barojās ar nenobriedušiem abiniekiem un dažiem pieaugušiem eksemplāriem, kā ari ar tritoniem un čūskām, sēklām un sīpoliem, vi­suresošajiem insektiem un pat maziem zīdītājiem.

- Vilkam šī vieta patiks, - Eila sacīja Brisijai, vērodama kādu riņ­ķojošu putnu pāri un turēdama rokā lingu, cerot, ka viņi nolaidīsies zemāk un viņai nevajadzēs aiziet pārāk tālu, lai tos dabūtu. - Vilkam labi padodas medījuma pienešana man klāt.

Brīsija bija apsolījusi Eilai parādīt metamo mietu un gribēja aplūkot jaunās sievietes izdaudzināto pieredzi lingas mešanā. Abas sievietes jutās abpusēji ieinteresētas. Brīsijas ierocis bija iegarens, rombveida formas, ar šķērsām saliktiem dzīvnieku kāju kaulu gabaliem, ar krus­teniskiem robiņiem galā un noasinātām malām. Tas lidoja pa apļveida trajektoriju un, ja to iemeta putnu kāsi, vienā reizē varēja nogalināt vairākus putnus uzreiz. Pēc Eilas domām, metamā nūja putnu medībās ir daudz labāka par viņas lingu, bet lingai ir daudz plašāks lietojums. Viņa ar to var medīt ari dzīvniekus.

- Tu atvedi līdzi zirgus, bet kāpēc tu atstāji vilku nometnē? - Brīsija apjautājās.

- Vilks vēl ir pārāk jauns, nebiju pārliecināta, kā viņš uzvedīsies ma­mutu medībās, un negribēju riskēt, ka šoreiz kaut kas var noiet greizi. Un zirgi palīdzēs aizgādāt atpakaļ gaļu. Turklāt man likās, ka Ridags bez Vilka jutīsies vientuļš, - Eila sacīja. - Man viņu abu pietrūkst.

Brisijai ļoti gribējās Eilai pajautāt, vai viņai patiešām ir tāds dēls kā Ridags, bet viņa pārdomāja. Šī tēma bija pārāk jūtīga.

Dažu pārējo dienu laikā, kad mednieki turpināja virzīties uz zieme­ļiem, apkārtējā ainava mainījās vērā ņemami. Purvi pazuda, un, tiklīdz aiz muguras palika trokšņainie putnu bari, vēja aukas piepildīja klajos līdzenumus ar spocīgu, gaudojošu elpu un pamestības izjūtu. Debesis kļuva nomākušās ar vienmuļi pelēku, neizteiksmīgu mākoņu segu, kas aizklāja sauli un paslēpa zvaigznes naktī, bet lija reti. Tā vietā gaiss kļuva sausāks un vēsāks, sacēlās ass vējš, kas šķita izsūcam mitrumu pat no izpūstās elpas. Bet vakarā nejauša plaisa mākoņos pieveica de­besu drūmo, monotono noskaņu ar tik kvēlojošu un spožu saulrietu, ka tas atspoguļojās piemirkušajās debesīs un atstāja ceļotājus mēmus un apstulbušus no šī neizsakāmā skaistuma.

Šo sauca par tālo apvāršņu zemi. Viens zems pakalns sekoja nākama­jam, nebija nekādu robotu virsotņu, kas radītu tāluma un perspektīvas izjūtu, nebija nekādu zaļu meldru dūksnāju, kas atbrīvotu no bezgalīgi pelēcīgajiem, brūnajiem un putekļaini zeltītajiem toņiem. Sajūta bija tāda, ka līdzenums sniedzas visos virzienos, tikai ne uz ziemeļiem. Tur plašo izplatījumu aprija biezā, dūmakainā migla, kas apslēpa jeb­kādas norādes, ka arī vēl tālāk eksistē pasaule, un maldināja redzi par priekšmeta attālumu.

Šo teritoriju nevarēja raksturot ne kā zālainu stepi, ne sasalušu tun­dru, tā bija pa druskai no abām. Sala un sausuma izturīgā, kušķos augošā zāle, augi ar blīvu sakņu sistēmu, mazi krūmi ar grīšļu zāli un vērmelēm bija sajaukušies ar balto ziemeļu virsāju, sīkiem rododen­driem, sārtiem vistenes ziediem, kas dominēja alpu tīreļa izsmalcināti gleznajā ziedu klāstā.

Melleņu ceri, kas nebija augstāki par četrām collām, tomēr piedā­vāja bagātīgu ogu daudzumu, un panīkuši bērziņi ložņāja pa zemi kā vīnstīgas.

Bet pat pundurkociņi šajā teritorijā, kur dominēja divi augšanas tipi, bija retums. īstajā ziemeļu tundrā temperatūra vasarā bija pārāk zema koku sēklu attīstībai un augšanai. Stepē gaudojošais vējš, kas uzsūca mitrumu, pirms tas spēja uzkrāties, traucās pāri šai teritorijai un bija tikpat kavējošs augšanas faktors kā aukstums. Šī kombinācija padarīja šo zemi par sasalušu un izkaltušu.

Kad mednieku pulciņš pietuvojās biezajai, baltajai miglai, kas atra­dās viņiem priekšā, skatam pavērās vēl neizteiksmīgāka ainava. Bija redzamas kailas klintis un laukakmeņi, apauguši ķērpjiem, kas no tiem karājās trūcīgā sērsnas kārtā; ķērpji bija dzeltenā, pelēkā, brūnā un pat spilgti oranžā krāsā un izskatījās vairāk pēc akmens veidojuma, nevis auga. Sīksta zāle un grīšļi, kā arī daži ziedoši augi un sīki, izturīgi krū­miņi vietumis klāja diezgan ievērojamas platības. Pat šajā mežonīgajā, drūmajā vietā, kur valdīja auksts vējš un šķita, ka nekas dzīvs nespēj ieaugt, dzīve turpinājās.

Noslēpumainā, apslēptā miglāja vidienē radās arī atbilde uz šo jautā­jumu - lielos klintsbluķos bija ieskrambātas švīkas, tur atradās garenas smilšu, akmens un grants grēdas; lieli akmeņi bija izkustināti no vietas, it kā ar kādu neredzamu, milzīgu roku tie būtu nomesti no debesīm. Tievās urdziņās un dažviet mutuļojošā, dubļainā straumē ūdens haotiski skalojās pāri akmeņainajai zemei, un gaisā beidzot bija sajūtams auksts mitrums. Ēnainos nostūros bija uzkrājies netīrs sniegs, un bedrē, aiz kāda liela laukakmens, vecais sniegs vēl bija ieskāvis mazu dīķīti. Tā dziļumā varēja saskatīt ledus klātus izciļņus bagātīgā un spilgti zilā ledus tonī.

Pēcpusdienā vējš mainījās un, kamēr ceļinieki uzslēja apmetni, sāka snigt sauss un vēja dzenāts sniegs. Taluts un pārējie uztraukumā ap­spriedās. Vinkaveks jau vairākas reizes bija centies izsaukt mamuta garu, bet bez panākumiem. Mednieki bija cerējuši daudz ātrāk atrast milzīgos zvērus.

Naktī, klusi guļot savā guļvietā, Eila sadzirdēja mistiskas beržošas, paukšķošas, spurdzošas un burbuļojošas skaņas, kas it kā nāca no zemes dzīlēm. Jaunā sieviete nespēja tās izskaidrot, viņai nebija ne jausmas, no kurienes tās nāca, un tas darīja viņu nervozu. Viņa centās aizmigt, bet nemitīgi modās augšā. Beidzot, jau pret ritu, nogurums ņēma virsroku un viņa ielaidās snaudā.

Pamodusies Eila apjauta, ka ir jau vēls. Visapkārt bija neparasti gaišs, un teltī neviena vairs nebija. Paķērusi silto jaku, viņa tika līdz telts atverei. Paskatījusies laukā, jaunā sieviete sastinga un skatījās aiz brīnu­miem pavērtu muti. Mainīgais vējš tagad bija aizpūtis vasaras dūmaku no kūpošā ledus. Atliekusi galvu, viņa skatījās ledāja augstajā sienā, kas šķita tik milzīga, ka tā augšējā mala sniedzās mākoņos.

Ledus sienas grandiozais izmērs lika tai izskatīties esam tuvāk, nekā tā bija patiesībā, bet kādu ceturtdaļjūdzi prom no šis vietas nekārtīgā kaudzē bija sakrituši lieli ledus bluķi, kas reiz bija atšķēlušies no stāvās, robotās sasalušās sienas. Ap tiem bija sastājušies vairāki ļaudis. Eila saprata, ka tas bija mērogs, lai viņa aptvertu milzīgās ledus barjeras pa­tiesos izmērus. Uz ledāju pavērās iespaidīgs skats, tas bija neaprakstāmi skaists. Saules gaismā - jaunā sieviete pēkšņi pamanīja, ka laukā spīd saule, - ledājā dzirkstīja miljoniem sīku kristāliņu, kas laistījās daždažā­dos krāsu toņos, bet dziļumā esošajam ledus pamattonim bija tāda pati pārsteidzoši zila nokrāsa, kādu viņa bija redzējusi dīķi. Trūka vārdu, lai šo skatu aprakstītu; raugoties uz krāšņo grandiozumu, majestātiskumu un spēku, vārdi milzīgs un bezgalīgs zaudēja savu jēgu.

Eila veicīgi saģērbās, juzdama, ka ir kaut ko palaidusi garām. Ielē­jusi sev krūzīti, kā pašai šķita, zāļu tējas, viņa atklāja, ka tas ir gaļas buljons, kuram pa virsu jau bija izveidojusies ledus kārtiņa. Tikai uz brīdi saminstinājusies, viņa nolēma, ka tas ir garšīgs, un izdzēra krūzīti tukšu. Pēc tam, sakasījusi karoti ar sasalušiem vārītiem graudiem, viņa tos ietina biezā auksta cepeša šķēlē un ātrā solī devās pie pārējiem medniekiem.

- Es jau sāku šaubīties, vai tu vispār vēl kādreiz grasies celties augšā, - Taluts jokoja, ieraudzījis Eilu tuvojamies.

- Kāpēc mani nepamodinājāt? - jaunā medniece jautāja, notiesā­dama brokastu pēdējo kumosiņu.

- Nav prātīgi modināt cilvēku, kas tik saldi guļ, ja vien nav kāda neatliekama vajadzība, - Taluts atbildēja.

- Garam vajadzīgs laiks nakts klejojumiem, lai tas atkal jauniem spēkiem varētu atgriezties, - Vinkaveks piebilda, pienākdams pie Eilas apsveicināties. Viņš izdarīja kustību, ar kuru gribēja saņemt abas sie­vietes rokas savās plaukstās, bet viņa veikli izvairījās, ātri pieskārās ar savu vaigu pie Mamuta apmetnes vadoņa vaiga un devās prom izpētīt ledu.

Milzīgie ledus gabali acīmredzot bija krituši lejā ar lielu spēku. Tie bija dziļi ietriekušies zemē, un zeme apkārt tiem bija sadangāta. Drīz vien kļuva saprotams, ka šie ledus bluķi jau te gulējuši vairākus gadus. Vēja sanestais smilts slānis, atpūsts no klintīm, kas ledāja malās bija samaltas sīkos putekļos, klāja bluķu virsmu ar tumši pelēku kārtu, kas vietām mijās ar balta, blīva sniega slāni. Pati bluķu virsma no kūstošā un atkal sasalušā ledus gadu gaitā bija kļuvusi nevienmērīga, raupja un dangaina, un daži sīki un sīksti augi bija jau paspējuši laist tajā savas saknes.

- Eila, panāc šurp! - Raneks aicināja. Pacēlusi acis, jaunā sieviete ieraudzīja viņu stāvam pašā augšā uz kāda augsta bluķa, kas bija ne­daudz slīpi sasvēries uz sāniem. Viņa bija pārsteigta, ieraugot Jondalaru blakus tumšādainajam vīrietim. - Šeit uzkāpt ir viegli, ja apiesi apkārt no sāniem.

Apgājusi apkārt haotiskajai ledus bluķu kaudzei, viņa kāpa augšā pa vairākām atlūzušām lauskām un gabaliem. Graudainā klints smalkne, sapūsta uz ledus, padarīja šo neparasti slideno virsmu raupju un kāp­šanu - diezgan drošu. Pieliekot nelielas pūles, uzkāpt un pārvietoties bija viegli. Sasniegusi pašu augstāko vietu, Eila piecēlās kājās un aizvēra acis. Jauno sievieti ieskāva spēcīgas vēja brāzmas, it kā pārbaudīda­mas viņas izturību pretoties šim spēkam; pavisam blakus milzīgā ledus siena runāja grandošā, vaidošā un krakšķošā balsī. Pagriezusi galvu pret spilgto gaismu augšā, kura bija redzama pat cauri aizvērtiem plak­stiņiem, Eila ar sejas ādu izjuta kosmisko cīņu, kas norisinājās starp debess uguns bumbas karstumu un masīvās ledus sienas aukstumu. Gaiss neizlēmībā džinkstēja.

Pēc tam viņa atvēra acis. Kur vien paskatījās, visapkārt atradās vie­nīgi ledus. Cik tālu vien skatiens sniedzās, bija redzams vienīgi milzīgs, majestātisks un grandiozs ledus lauks, kas iesniedzās debesīs, klājās līdz pat horizontam. Blakus tam kalni izskatījās pavisam neizteiksmīgi mazi. Šis pasakainais skats izraisīja Eilā pazemīgu apgarotību un grandiozu sajūsmu. Jondalars un Raneks saprotoši atbildēja uz jaunās sievietes smaidu.

- Esmu jau iepriekš to redzējis, - Raneks sacīja, - bet varu uz to lūkoties tikpat daudz reižu, cik pie debesīm ir zvaigžņu, un man tas nemūžam neapniks. - Gan Eila, gan Jondalars piekrītoši pamāja.

- Tomēr tas var būt ari bīstams, - Jondalars piebilda.

- Kā tas ledus šeit nokļuva? - Eila pajautāja.

- Ledus pārvietojas, - Raneks skaidroja. - Dažreiz tas izaug lielāks, citreiz - sarūk. Kad siena atradās šeit, tas atdalījās. Toreiz šī kaudze bija daudz lielāka. Tā ir sarukusi, tāpat kā pati ledus siena. - Tumšādainais vīrietis pētīja ledāja sienu. - Manuprāt, pagājušajā reizē tā atradās tālāk prom. Iespējams, ka ledājs atkal izplešas.

Tad, pārlaidusi acis pār atklāto klajumu, Eila pamanīja, cik tālu viņa var saskatīt no sava augstā skatpunkta. - Ak, paskatieties! - viņa iesaucās, norādīdama uz dienvidaustrumiem. - Re, kur mamuti! Es redzu mamutu baru!

- Kur? - Raneks jautāja, pēkšņi izrādīdams lielu interesi.

Sajūsma izplatījās mednieku vidū kā uguns liesma. Taluts, izdzirdējis vārdu "mamuti", jau bija pusceļā uzrāpies augšup pa ledus kaudzes sāniem. Pāris lieliem soļiem viņš sasniedza virsotni un, ar plaukstu aizklājis acis, skatījās Eilas norādītajā virzienā.

- Viņai taisnība! Re, kur viņi ir! Mamuti! - vadonis ieaurojās, nespē­dams apslāpēt ne emocijas, ne balss skaļumu.

Nu jau ari vairāki citi mednieki rāpās augšup pa ledus kaudzi, mek­lēdami vietu, kur paskatīties uz lielajiem radījumiem ar milzīgajiem ilkņiem. Eila atbrīvoja vietu Brisijai, lai Vītolu apmetnes vadone varētu nostāties parocīgāk.

Ieraugot mamutus, mednieki izjuta zināmu atvieglojumu, kā arī sa­jūsmu. Vismaz beidzot mamuti sevi parādīja. Lai uz ko ari Mamuta gars bija gaidījis, tas beidzot bija atļāvis savām šīspasaules radībām parādī­ties tiem, kurus Muta bija izvēlējusies par mamutu medniekiem.

Viena no Brīsijas apmetnes sievietēm ieminējās kādam no vīriem, ka viņa bija redzējusi Eilu stāvam ledus kaudzes pašā augšā aizvērtām acīm. Eila esot pagriezusi galvu, it kā kaut ko Meklēdama vai varbūt tos Saukdama, un, kad viņa atvērusi acis, mamuti esot parādījušies. Virs saprotoši pamāja ar galvu.

Eila skatījās lejup uz ledus kaudzes formu, kas atradās apakšā, gata­vodamās kāpt lejā. Blakus viņai nostājās Taluts, smaidīdams tik platu smaidu, kādu viņa vēl nekad nebija redzējusi.

- Eila, tu šo vadoni esi padarījusi par pašu laimīgāko vīru, - sarkan- bārdainais milzis atzinās.

- Es neko tādu neesmu izdarījusi, - Eila nesaprata. - Man vienkārši palaimējās viņus ieraudzīt.

- Ar to pietiek. Lai kuram arī būtu palaimējies pirmajam šos zvērus ieraudzīt, tas mani būtu padarījis par laimīgu viru. Bet priecājos, ka tā biji tu, - Taluts sacīja.

Eila uzsmaidīja savas apmetnes vadonim. Viņa patiešām mīlēja šo lielo lāci. Jaunā sieviete viņu uztvēra kā tēvoci, brāli, draugu un sajuta, ka ari viņš atbild ar tādām pašām jūtām.

- Eila? Uz ko tu tur lejā skatījies? - Taluts jautāja, sekodams viņai pa pēdām lejup.

- Ne uz ko īpašu. Es tikai pamanīju, ka no šejienes var redzēt šīs kaudzes formu. Paskaties, kā tā ieliecas už iekšu tajā pusē, pa kuru mēs kāpām augšā, un tad atkal izliecas atpakaļ!

Taluts pavirši paskatījās, bet tad ieskatījās ciešāk. - Eila! Tev jau atkal tas ir izdevies!

- Kas izdevies?

- Tu esi šo vadoni padarījusi par ļoti laimīgu viru!

Taluta smaids bija lipīgs, tāpēc ari Eila pasmaidīja pretim. - Talut, kas tad šoreiz tevi tā iepriecinājis? - viņa apjautājās.

- Tu liki man pamanīt šis ledus kaudzes formu. Tā ir kā kanjona strupceļš. Tas nav pavisam perfekts, bet mēs varam to pielabot. Tagad es zinu, kā mēs nomedīsim mamutus!

Laiks vairs netika laists zudumā. Mamuti varēja izlemt doties prom, vai ari laiks varēja atkal mainīties. Medniekiem nekavējoties vajadzēja šo izdevību izmantot. Medību vadoņi sanāca kopā uz apspriedi, pēc tam ātri aizsūtīja pāris izlūku, lai izpētītu apkārtni un noteiktu bara lielumu. Kamēr izlūki bija prom, vienā no ledus kanjona pusēm tika uzbūvēta akmens un ledus siena, lai nobloķētu izeju, tādējādi izveidojot samestu ledus bluķu kaudzi un kanjonā atstājot tikai vienu ieeju un izeju. Izlūkiem atgriežoties, mednieki sapulcējās, lai izdomātu plānu, kā milzīgos, pinkainos zvērus iedzīt lamatās.

Taluts izstāstīja, kā Eila un Vīnija bija palīdzējušas iedzīt bizonus slazdā. Vairāki mednieki izrādīja interesi, bet visi nonāca pie kopēja slēdziena, ka viens pats jātnieks zirga mugurā nespēs milzīgos mamu­tus saskaņoti sadzīt slazdā, kaut gan palīdzēt varētu. Bija jāatrod vēl kādi citi līdzekļi, lai panāktu vēlamo.

Atbildi palīdzēja rast uguns. Vēlās vasaras vētras ar zibeni bija aiz­dedzinājušas krietni daudz sauso lauku kūlu, pat milzīgie mamuti, kas necik daudz no uguns nebaidījās, sāka pret to izjust zināmu cieņu. To­mēr šajā gadalaikā varētu būt grūtības aizdedzināt zāli. Uguns varētu būt lāpās, kas atrastos mednieku rokās.

- Ko mēs izmantosim, lai aizdedzinātu lāpas? - kāds interesējās.

- Sausu zāli un mamutu mēslus, tie jāsamīca kopā un jāiemērc tau­kos, - Brīsija ierosināja, - tādējādi lāpas ātri aizdegsies un degs ar karstu liesmu.

- Un vēl mēs varam izmantot Eilas uguns akmeni, lai tās ātri aizde­dzinātu, - Taluts papildināja sacīto. Vairāki mednieki piekrītot palocīja galvu.

- Mums būs vajadzīga uguns vairākās vietās uzreiz, - Brīsija turpi­nāja, - turklāt pareizā secībā.

- Eila katram Lauvas apmetnes pavardam izsniedza pa vienam uguns akmenim. Mums līdzi ir vairāki akmeņi. Man ir viens, tāpat arī Ranekam un Jondalaram, - Taluts palepojās, apzinādamies, kādu godu viņam dara šis paziņojums. Vadonis nodomāja: "Žēl gan, ka šeit nav Talijas. Viņa šo bridi spētu attiecīgi novērtēt." Eilas uguns akmeņi bija nenovērtējami, īpaši jau tādos gadījumos, kad to nebija pārāk daudz.

- Tiklīdz mēs panāksim, ka mamutu bars sāks kustēties, kā mēs viņus sadzīsim tieši lamatās? - pajautāja kāda sieviete no Brīsijas apmetnes. - Šeit ir atklāts līdzenums.

Plāns, kuru mednieki bija izstrādājuši, bija vienkāršs un konkrēts. No ledus un klinšu atšķeltajiem gabaliem viņi uzbūvēja divrindu akmens krāvumus, kas izpletās no ledus kanjona ieejas. Taluts ar savu masīvo cirvi milzīgos ledus gabalus saskaldīja mazākos, lai tos varētu panest. Aiz katra krāvuma tika gatavībā noliktas lāpas. No visiem piecdesmit medniekiem tikai daži izvēlējās sev vietu stāvēt kanjona iekšpusē aiz aizsargājošiem ledus bluķiem, kur zvēri viņiem pirmajiem varēja mes­ties virsū. Daži izkārtojās aiz akmens un ledus krāvumiem. Pārējie - pir­mām kārtām ātrākie un izturīgākie skrējēji - sadalīsies divās grupās, lai aplenktu ganāmpulku no abām pusēm, jo, par spīti savam milzīgajam augumam, mamuti īsā distancē spēja attīstīt lielu ātrumu.

Brīsija sāka skaidrot jaunākajiem medniekiem, kas iepriekš vēl nekad nebija medījuši pinkainos zvērus, mamutu paradumus, vājības un kā tie jāmedī. Eila uzmanīgi klausījās un kopā ar šo grupu iegāja iekšā ledus kanjonā. Aļņa apmetnes vadone no kanjona iekšpuses vadīs frontālo uzbrukuma grupu, viņa gribēja izpētīt slazdu un izvēlēties vietu, kur stāvēt.

Tiklīdz viņi bija iegājuši kanjona iekšpusē, Eila pamanīja, kā šeit kritusies temperatūra. Iepriekš viņa nebija jutusi aukstumu, jo bija strādājusi pie ugunskura, kausējusi taukus lāpām, pūlējusies savākt zāles kušķus un nesusi ledus bluķus. Tomēr viņi atradās tik tuvu ledā­jam, ka pat vasarā ūdens, kas bija atstāts traukos pa nakti, no rīta bija pārklājies ar trauslu ledus kārtiņu un dienā bija nepieciešamas siltās jakas. Sasalušā ledus sprosta iekšienē aukstums bija iespaidīgs, bet, pavērusies apkārt plašajā kambari, kas bija izveidots no robotiem, ne­kārtīgi samestiem ledus bluķiem, Eila sajutās kā ienākusi citā valstībā - zili baltā, sastingušā aukstuma pasaulē.

Tāpat kā klinšainajā kanjonā, kas atradās blakus ielejai, lieli ledus gabali, kas tikko bija atskaldīti no ledus sienas, izmētāti un sacirsti gulēja zemē. Virs tiem atradās smailes ar asām malām un mirdzoši baltas, augstas virsotnes, saplūzdamas afr plaisām un stūrīšiem, kas laistījās spilgti zilā, tumšā un sulīgā tonī. Šī krāsa Eilai pēkšņi atgādi­nāja Jondalara acis. Vecie ledus bluķi un gabali ar noapaļotām malām bija izmētāti kaudzēs, laikazoba saēsti un klāti ar smalku, vēja sanestu smilti, tie vedināja uz kāpelēšanu un izpētīšanu.

Kamēr pārējie meklēja medību vietas, Eila aiz ziņkāres tieši ar to no­darbojās. Viņa šeit negaidīs mamutus. Jaunā medniece Vīnijas mugurā palīdzēs dzīt pinkainos mamutus, tāpat kā to darīs Jondalars Skrējēja mugurā. Zirgu ātrums varētu būt noderīgs, un viņi ar Jondalaru atdeva savus uguns akmeņus katrai no dzinēju grupām. Eila pamanīja, ka pie kanjona ieejas bija sapulcējušies vairāki ļaudis, un steidzās laukā. No apmetnes puses nāca Jondalars, kas veda Skrējēju, viņiem abiem se­koja Vīnija. Jaunā sieviete uzsvilpa, un ķēve aizskrēja tiem abiem pa priekšu.

Divas dzinēju grupas sāka virzīties uz mamutu bara pusi, dzinēji bija izvietojušies tālu cits no cita, lai, nesaceļot zvēros lielu nervozitāti, apietu tiem apkārt. Raneks un Taluts stāvēja katrs aiz sava ledus un akmeņu krāvuma puses, kas pie kanjona ieejas saplūda kopā, viņi bija gatavi ātri iedegt lāpas, līdzko tas būs nepieciešams. Paejot viņiem garām, Eila uzsmaidīja abiem vīriem, kas gaidīja aiz ledus un akmens kaudzēm. Viņa pamanīja, ka Vinkaveks atradās tajā pašā pusē, kur Ra­neks. Ari Mamuta apmetnes vadonim Eila atbildēja ar smaidu.

Jaunā medniece gāja pa priekšu Vīnijai, viņas pīķi un pīķu metējs bija droši piestiprināti pie vācamo grozu turētājiem kopā ar šīs grupas lāpām. Blakus gāja vairāki citi mednieki, bet neviens neko daudz ne­runāja. Visi koncentrējās uz mamutiem, dedzīgi cerot, ka medības būs veiksmīgas. Pagriezusi galvu, Eila atskatījās uz Vīniju un tad pavērās uz priekšā esošo mamutu ganāmpulku. Jaunā medniece saprata, ka zvēri vēl joprojām ganās tajā pašā pļavā, kurā viņa bija tos nesen pamanījusi. Viss bija noticis tik zibenīgi ātri, ka viņai pat nebija bijis laika visu kārtīgi apdomāt. Neticami īsā laikā viņi bija paveikuši tik daudz.

Eila vienmēr bija gribējusi nomedīt mamutu, gaidu trīsas izskrēja caur jaunās sievietes augumu, kad viņa aptvēra, ka patiešām pieda­lās sava mūža pirmajās mamutu medībās. Kaut ari apstājusies, lai to apdomātu, Eila saprata, ka visā šajā pasākumā jaušas kaut kas ļoti smieklīgs. Kā gan tādas mazas un vājas radības kā cilvēki spēj izaici­nāt tik milzīgus, pinkainus zvērus ar iespaidīgiem ilkņiem un cerēt, ka viss labi izdosies? Tomēr te nu viņa bija, gatava stāties pretim pašam lielākajam zvēram, kas reiz staigājis pa zemes virsu, apbruņojusies ar dažiem mamutu pīķiem un neko vairāk. Nē, tā gluži nebija taisnība. Viņai vēl piemita prāts, pieredze un pārējo mednieku atbalsts, kā arī Jondalara izgatavotais pīķu metējs.

Vai jaunais pīķu metējs, kuru viņš izgudroja, varēs tikt lietots arī ar lielākiem pīķiem? Viņi bija to izmēģinājuši, bet Eila par savu jauno ieroci vēl joprojām nejutās pilnīgi droša.

Jaunā medniece pamanīja Skrējēju un otru mednieku grupu, kas viņiem tuvojās, nākot pa sauso zāli, un izskatījās, ka arī mamutu ga­nāmpulks sācis kustēties. Vai zvēri sāka nervozēt, ka ļaužu bars cenšas viņus ielenkt? Eilas grupa pielika soli, arī pārējie uztraucās. Tika padots signāls paņemt lāpas. Jaunā medniece tās ātri sadabūja no nesamajiem groziem, kas atradās Vīnijai mugurā, un izdalīja medniekiem. Tie ar nepacietību gaidīja, vērodami, ka arī otra grupa paņem rokās lāpas. Tad medību vadītājs deva signālu.

Noslidinājusi no rokām dūraiņus, Eila notupās pie uguns zāles pūku un samīcītu mēslu mazās čupiņas. Arī pārējie gaidīdami sanāca viņai apkārt. Viņa sita uguns aizdedzināmo krama gabalu pret dzeltenīgi pelēko dzelzs pirīta oli. Dzirkstele izdzisa. Viņa sita otrreiz. Šķita, ka izdevās. Viņa sita vēlreiz, gruzdošajam aizkuram piešķiļot vairāk dzirk­steļu, un centās uzpūst liesmiņu. Tad pēkšņi viņai palīgā nāca vēja pūsma, un uguns steigšus apņēma aizkuru un samīcītos mēslus. Eila pielika vēl pāris tauku gabalu, lai panāktu lielāku un karstāku liesmu, un apsēdās, kamēr pirmais mednieks turēja savu lāpu virs liesmām. Tad viņi aizdedzināja cits cita lāpas un sāka izretoties.

Precīzs dzīšanas sākuma signāls netika dots. Medības iesākās lēnām, kad, kliegdams un vicinādams savas dūmojošās un šaudīgās lāpas, ne­organizētais dzinēju bars sāka izdarīt izrāvienus uz lielo zvēru pusi. Vairums Mamutu cilts mednieku bija pieredzējuši lielo zvēru dzinēji un pieraduši medīt kopā. Drīz vien zvēru dzīšanas centieni kļuva saska­ņotāki, kad abas dzinēju grupas apvienojās un pinkainie mamuti sāka virzīties uz akmens un ledus krāvumu pusi.

Kāda milzīga mamutu mātīte - bara vadone - vispārējā zvēru ap­jukumā šķita pamanām dzinēju mērķi un metās sāņus. Kliegdama un vicinādama lāpu, Eila sāka skriet uz viņas pusi. Jaunajai sievietei pēk­šņi atausa atmiņā pašas mēģinājums dzīt zirgu baru, ko reiz viņa bija paveikusi viena pati tikai ar degošu lāpu palīdzību. Visi, izņemot vienu zirgu, bija aizbēguši - nē, divus, viņa atcerējās. Toreiz viņas izraktajā slazda bedrē bija iekritusi ķēve, kas vēl baroja kumeliņu, nevis pats mazais, dzeltenais kumeliņš. Eila pavērās atpakaļ uz Vīniju.

Mamuta mātītes spalgā taurēšana viņu pārsteidza. Jaunā medniece pagriezās tieši tajā mirklī, lai redzētu, kā vecā mātīte uzlūko vārgos, nenozīmīgos radījumus, kas pārnēsāja briesmu smaku, un sāka skriet Eilas virzienā. Bet šoreiz jaunā medniece nebija vairs viena pati. Pacēlusi acis, viņa ieraudzīja sev blakus Jondalaru, tad vēl pāris mednieku, kas bija daudz vairāk, nekā milzīgā mamutu mātīte bija vēlējusies satikt.

Pacēlusi snuķi, lai notaurētu brīdinājuma signālu par uguni, viņa saslē­jās pakaļkājās, notaurējās vēlreiz, tad atkāpās atpakaļ.

Sausas zāles laukumiņš atradās uz augstāka zemes pleķīša, kas nebija pakļauts kūstošā ledāja ūdens straumēm, un, kaut ari nebija miglas, lietus nebija lijis jau vairākas dienas. Ugunskuri, kurus lietoja lāpu aizdegšanai, bija atstāti nepieskatlti un drīz vien aizdedzināja sauso zāli, un brāzmainās vēja pūsmas veicināja liesmas. Mamuti sākumā pamanīja uguni, saoduši ne tikai degošas zāles smaku, bet ari gruzdošu zemi un kūpošus krūmus - tik pazīstamo stepes ugunsgrēka smārdu un pat vēl draudīgāku. Vecā mamutu mātīte ietaurējās vēlreiz, viņai pievienojās taurējošu, pinkainu, sarkanīgi brūnu jaunu un vecu mamutu koris; dzīvnieki uzņēma ātrumu un metās pretim nezināmām, bet daudz lielākām briesmām.

Sānvējš uzpūta dūmu mutuli medniekiem, kas centās neatpalikt no skrienošā zvēru bara. Gatava kāpt Vīnijai mugurā, Eila atskatījās uz liesmām un saprata, kas bija licis lielajiem zvēriem panikā bēgt. Viņa kādu brīdi lūkojās, kā sprakšķošās, sarkanās liesmas kāri aprij ceļu pāri laukam, spļaudamas dzirksteles un atraugājot dūmus. Bet jaunā sieviete zināja, ka uguns nerada patiesas briesmas. Pat ja ugunij izdotos šķērsot klinšainās teritorijas kailo zemi, ledus kanjons to apturētu. Eila pamanīja, ka Jondalars jau atradās Skrējēja mugurā, cieši sekodams bēgošajiem mamutiem, un devās viņam pakaļ.

Eila varēja sadzirdēt smagu elpu, kad viņa jāja garām jaunai sievietei no Brīsijas apmetnes, kas visu ceļu bija skrējusi, turēdamās lielajiem zvēriem cieši aiz muguras. Dzīvniekiem būs grūtāk nogriezties sāņus, tiklīdz tie uzņems virzienu, kas nenoliedzami tos novedīs aukstajā kan­jonā; abas sievietes viena otrai uzsmaidīja, kad mamutu bars iegāja akmens un ledus uzbēruma ceļā. Eila jāja uz priekšu; tagad bija pienā­kusi viņas kārta dzīvniekus pasteidzināt.

Jaunā jātniece pamanīja, ka visu ceļu aiz akmens un ledus krāvumiem bija aizdedzināta uguns, tā dega sānos un nedaudz priekšā smagnējiem dzīvniekiem. Mednieki negribēja aizdedzināt lāpas labu gabalu zvēriem priekšā, tādējādi šajā brīdī riskējot novirzīt mamutu ganāmpulku sā­ņus, kad tie jau bija tik tuvu. Eila bija jau pietuvojusies ledus kanjona ieejai. Pavirzījusi Vīniju sānis, medniece paķēra pīķus, nolēca no zirga muguras un sajuta zemes vibrēšanu, kad pēdējais mamuts iestampāja slazdā. Jaunā sieviete iedrāzās iekšā un pievienojās dzinējiem, cieši sekodama pa pēdām kādam vecam bullim ar priekšpusē sakrustotiem ilkņiem. Pie ieejas kanjonā bija sakrautas iekuru kaudzes, tagad tās tiks aizdedzinātas, lai izbiedētos zvērus noturētu kanjona iekšpusē. Apiedama ugunskurus, Eila vēlreiz iegāja ledus sprostā.

Kanjons vairs nepavisam nelīdzinājās sastingušai, mierīgai ledus val­stībai. Tā vietā ledainajās sienās spēcīgi atbalsojās mamutu taurējošās skaņas, kas grieza ausīs un plosīja nervus. Eila juta, ka viņu pārņem gandrīz vai neciešama spriedze - daļēji bailes, daļēji satraukums. Pār­varējusi bailes, jaunā medniece ielika pirmo pīķi pīķu metēja vidusdaļas gropē.

Mamutu mātīte bija pārvietojusies uz ledus sprosta tālāko galu, mek­lēdama izeju, kā visu baru izvadīt laukā, bet Brīsija jau tur gaidīja, uzkāpusi augstu uz kāda ledus bluķa. Vecā mamutiene, pacēlusi snuķi, neapmierināti notaurējās, un Aļņa apmetnes vadone raidīja piķi tās at­vērtajā rīklē. Taurēšana aprāvās, kad mamutu mātītes rīklē sāka guldzēt šķidrums, kas šļācās ārā no mutes un apšļakstīja balto, salto ledu ar siltām, sarkanām asinīm.

Kāds jauneklis no Brīsijas apmetnes meta otro piķi. Garais, asais krama uzgalis izdūrās cauri biezajai ādai un dziļi ieurbās mātītes vē­derā. Tam sekoja vēl viens pīķis, kas arī trāpīja mīkstajā pavēderē, no ieroča smaguma ieplēsdams garu brūci. Mamutiene izdvesa aizsmakušu sāpju gārdzienu, kad no brūces izgāzās asinis un pelēki baltas zarnu virtenes. Viņas pakaļkājas sapinās pašas iekšās. Uz nolemto dzīvnieku tika raidīts vēl viens pīķis, bet trāpīja pa ribu kaulu un atsitās. Nākamais pīķis iedūrās starp divām ribām, un garais, plakanais, tievais asmens ieurbās dzīvniekā.

Vecā mamutiene noslīga uz ceļiem, vēlreiz mēģināja piecelties kā­jās, tad nokrita uz sāniem. Mātītes snuķis vēl pēdējo reizi izslējās, lai notaurētu brīdinājumu, tad lēnām un gandrīz vai graciozi nolaidās uz zemes. Brīsija ar piķi pieskārās drosmīgās, vecās mamutienes galvai, uzslavēja viņas varonīgo cīņu un pateicās Lielajai Zemes Mātei par šo ziedojumu, kas ļaus Zemes bērniem izdzīvot.

Brīsija nebija vienīgā, kas nostājās pie varonīgās mamutu mātītes un pateicās Mātei. Mednieki paši uz savu galvu bija sadalījušies vairākās grupiņās, lai vienlaikus uzbruktu katram mamutam. Pa gabalu mestie pīķi ļāva viņiem izvairīties no ilkņiem, snuķiem un smagajām dzīvnieku kājām; dažus mamutus viņi bija citu no cita atšķīruši, bet tajā pašā laikā medniekiem vajadzēja uzmanīties no-citas grupas medījuma, kas atradās turpat blakus. Asinis, kas straumēm plūda no savainotajiem un mirstošajiem zvēriem, atkausēja daļēji sasalušo zemi, pēc tam sasala spilgti sarkanos, slidenos ledus gabalos, kas pārvietošanos padarīja bīs­tamu. Ledus kanjons pārvērtās par kliedzošo mednieku un taurējošo mamutu tuvcīņas arēnu, tā vizošās sienas pastiprināja un atbalsoja katru skaņu.

Pēc tam kad Eila kādu laiku bija vērojusi notiekošo, viņa devās pie kāda jauna bullēna, kura spēcīgie ilkņi bija gari un izliekti, bet joprojām kalpoja par derīgiem ieročiem. Ielikusi smago pīķi jaunā pīķu metēja gropē, medniece centās precīzi notēmēt. Viņa atcerējās Brīsijas teikto, ka vēders ir viena no vārīgākajām mamuta vietām, un uz viņu bija atstājusi spēcīgu iespaidu mamutu mātītes profesionālā nogalināšana. Nomērķējusi viņa spēcīgi raidīja smago pīķi - izmeta nāvējošo ieroci - pāri visam ledus kanjonam.

Tas lidoja ātri un precīzi un ietriecās bullēna vēdera dobumā. Bet, ņemot vērā ieroča spēku, metiena stiprumu un to, ka viņai nebija ne­viena cita palīga, jaunajai medniecei būtu vajadzējis mērķēt uz dzīvībai bīstamāku vietu. Pīķa dūriens vēderā neizraisīja tūlītēju mamuta nāvi. Zvērs spēcīgi asiņoja, bija nāvīgi ievainots, bet sāpes to saniknoja un piešķīra jaunu spēku mesties virsū savai pāridarītājai. Mamutu bullēns izaicinoši notaurējās, nodūra galvu un brāzās virsū jaunajai sievietei.

Pīķu metējs piešķīra Eilai priekšrocību raidīt pīķi vienīgi no liela at­tāluma. Tāpēc, nometusi visus piķus, viņa skrēja uz ledus gabalu, bet, cenšoties uzrāpties augšā, paslīdēja. Viņa paspēja aizskriet aiz bluķa tieši tajā brīdī, kad milzīgais mamuts ar visu spēku ietriecās ledus bluķī. Zvēra varenie ilkņi pāršķēla lielo ledus gabalu divās daļās, atgrūda to atpakaļ, atbrīvodami ceļu pie Eilas. Tad, izmisīgi taurēdams nāves agonijā, bullis bakstīja un plosīja ledus gabalu, cenzdamies aizķert aiz tā paslēpušos radību. Pēkšņi viens pēc otra lidoja divi pīķi un trāpīja satrakotajam mamutam. Viens ieurbās zvēram kaklā, otrs ietriecās ribā ar tik milzīgu spēku, ka aizskāra dzīvnieka sirdi.

Mamuts sabruka zemē blakus saplosītajam ledus gabalam. Asinis šļācās no brūcēm un izveidoja tumši sarkanas, tvaikojošas peļķes; at­dziestot tās pārvērtās ledū. Joprojām drebēdama, Eila izrāpās no savas slēptuves.

- Vai tev nekas nekaiš? - Taluts apjautājās, pasniegdams roku, lai jaunā sieviete varētu piecelties kājās.

- Nē, šķiet, ka viss kārtībā, - viņa atbildēja, cenzdamās atgūt elpu.

Taluts pasniedzās pēc pīķa, kas rēgojās laukā no mamuta krūtīm un,

smagi pūzdams, izvilka to ārā. Kad Jondalars pienāca pie viņiem, no buļļa brūces, kur bija atradies pīķis, izšļācās jauna asins strūkla.

- Eila, es biju pārliecināts, ka bullis tevi piebeigs! - Jondalars sacīja. Viņa sejas izteiksme bija vairāk nekā norūpējusies. - Tev vajadzēja pa­gaidīt, līdz es atnākšu… vai kāds cits, kas tev palīdzētu. Vai esi droša, ka tev nekas nekaiš?

-Jā, esmu, bet ļoti priecājos, ka jūs abi bijāt man blakus, - Eila atbil­dēja un pasmaidīja. - Mamutu medibas var izrādīties ļoti aizraujošas.

Taluts kādu bridi uzmanīgi pētīja jauno sievieti. Viņa bija bijusi tik tuvu nāvei. Tas mamuts gandrīz viņu piebeidza, bet Eila neizskatījās ļoti apbēdināta, tikai nedaudz aizelsusies un satraukta, bet tas bija normāli. Viņš pasmaidīja un pamāja, tad pārbaudīja savu piķi un tā uzgali. - Ha! Tas vēl joprojām ir lietojams! - vadonis atzina. - Ar šo duramo varu piebeigt vēl kādu zvēru! - Un Taluts devās atpakaļ slaktiņā.

Eilas acis sekoja varenajam vadonim, bet Jondalars skatījās uz Eilu; Zelandoni virieša sirds joprojām sitās bailēs par mīļoto sievieti. Viņš jau gandrīz Eilu zaudēja! Mamuts tik tikko viņu nenogalināja! Viņas kapuce bija atmesta un mati izspūruši; acis no satraukuma mirdzēja; seja bija piesārtusi, un viņa smagi elpoja. Eila savā satraukumā bija tik skaista, rezultāts bija tūlītējs un iespaidīgs.

Viņa skaistā sieviete. Viņa brīnišķīgā, satraucošā Eila, vienīgā sie­viete, kuru viņš jebkad patiesi mīlējis. Ko viņš būtu darījis, ja būtu viņu zaudējis? Vīrietis sajuta asinis ieplūstam cirksnī. Bailes par viņas zaudēšanu un mīlestība bija pamodinājusi vajadzību, un viņu pārņēma nepārvarama vēlme piekļaut šo sievieti sev klāt un apskaut. Jondalars viņu gribēja. Viņš gribēja viņu tik ļoti, kā vēl nekad savā mūžā nebija gribējis. Viņš būtu varējis viņu iegūt tajā pašā mirklī tepat uz aukstās, asiņainās ledus kanjona grīdas.

Paskatījusies uz Jondalaru, Eila ieraudzīja viņa skatienu un izjuta vīrieša nepārvaramo acu pievilcību; viņa acis bija tikpat izteiksmīgi zilas kā dziļais ledus ezers, bet siltas. Viņš viņu gribēja. Eila zināja, ka Jondalars viņu gribēja, un ari viņa šo vīrieti gribēja ar tik kaislīgu liesmu, kas viņu dedzināja un ko nemūžam nevarēs apslāpēt. Jaunā sieviete mīlēja šo vīrieti vēl vairāk, nekā bija iedomājusies, ka varētu kādu tā mīlēt. Viņa sniedzās viņam pretim, izslāpusi pēc viņa skūpstiem, pieskārieniem un mīlestības.

- Taluts man tikko izstāstīja! - Raneks pieskrēja pie viņiem, un tumš­ādainā vīrieša balsī bija saklausāma panika. - Vai šis ir tas bullis? - Viņš izskatījās kā ar ūdeni apliets. - Eila, vai esi pārliecināta, ka neesi savainota? - .

Neko nesaprazdama, Eila kādu brīdi skatījās uz Raneku un ievēroja, ka Jondalars atkāpjas un viņa acu izteiksme mainās, it kā tām priekšā atkal aizkristu plīvurs. Tad līdz jaunās sievietes apziņai nonāca Raneka jautājums.

- Nē, Ranek, es neesmu savainota. Ar mani viss ir kārtībā, - Eila atbildēja, bet nebija pārliecināta, ka tā ir taisnība. Jaunās mednieces domas bija sajukušas, kad viņa vēroja, kā Jondalars izvelk piķi no beigtā dzīvnieka kakla un dodas prom. Viņa noskatījās, kā aiziet viņas mīļotais vīrietis.

Jondalars nodomāja: "Viņa vairs nav mana Eila, un tā ir tikai manis paša vaina!" Pēkšņi viņš atcerējās notikumu stepē, kad bija pirmoreiz izjājis ar Skrējēju, jauno vīrieti pārņēma kauns un sirdsapziņas pār­metumi. Viņš apzinājās, cik tas bija šausmīgs noziegums, tomēr būtu varējis to atkārtot. Raneks Eilai būs piemērotāks vīrietis. Viņš pats bija novērsies no Eilas un aptraipījis viņu. Viņš nebija šo sievieti pelnījis. Viņš bija cerējis, ka spēs samierināties ar neizbēgamo, cerējis, ka reiz, atgriežoties mājās, varbūt spēs Eilu aizmirst. Viņš pat bija spējis zināmā mērā sadraudzēties ar Raneku. Bet tagad jaunais Zelandoni vīrietis sa­prata, ka nemūžam nespēs atbrīvoties no Eilas zaudējuma sāpēm, viņš nekad nespēs viņu aizmirst.

Jondalars pamanīja kādu mamutu, pēdējo, kas vēl turējās kājās, - tas bija kāds jauns bullēns, kam kaut kādā veidā bija laimējies izsprukt sveikā no asinspirts. Jaunais vīrietis trieca savu pīķi dzīvniekā ar tādu mežonīgu spēku, ka zvērs saļima ceļos. Pēc tam Jondalars devās laukā no kanjona. Viņam bija jātiek prom un jāpaliek vienatnē, tāpēc jaunais vīrietis gāja uz priekšu tik tālu, līdz bija drošs, ka pārējie mednieki viņu vairs neredz. Tad, ar rokām saņēmis galvu un sakodis zobus, viņš centās atgūt paškontroli. Nokritis pie zemes, viņš ar dūrēm sita ledu.

- Ak Doni! - viņš kliedza, cenzdamies atbrīvoties no sāpēm un cie­šanām. - Zinu, ka tā ir mana vaina. Es biju tas, kas no viņas novērsās un viņu atgrūda. Es nebiju tikai greizsirdīgs, man bija kauns viņu mīlēt. Baidījos, ka Eila varētu nebūt gana laba maniem ļaudīm; baidījos, ka viņu nepieņems un tāpēc arī mani viņas dēļ varētu padzīt no Zelandoni cilts. Bet tagad tas mani vairs neuztrauc. Es esmu tas, kas nav Eilai gana labs, bet es viņu mīlu. Ak Lielo Māt! Es mīlu šo sievieti un gribu viņu. Doni, kā es viņu gribu! Neviena cita sieviete man vairs neko nenozīmē. Es no viņām atgriežos iztukšots. Doni, es gribu viņu atgūt! Zinu, ka tagad ir jau par vēlu, bet es gribu atgūt savu Eilu!