Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

5

Eila satrūkusies pamodās, tad palika mierīgi guļam un ieklausījās. Viņa atkal dzirdēja skaļu vaidu. Izklausījās, ka kādam ļoti sāp. Noba­žījusies jaunā sieviete pabīdīja malā priekškaru un paskatījās apkārt. Krouzija stāvēja ejā blakus sestajam pavardam ar izplestām rokām, it kā izmisīgi ko lūgdama, lai ar šādu žestu izraisītu līdzjūtību.

- Viņš būtu gatavs iedurt man krūtīs! Viņš mani nogalinātu! Viņš būtu gatavs sarīdīt manu meitu pret mani! - Piespiedusi rokas pie krū­tīm, Krouzija kauca tādā balsī, it kā kāds viņu galētu nost. Vairāki cilvēki sastājās apkārt. - Es viņam atdodu savu meitu, kas nākusi no manām miesām…

- Atdod! Tu man neesi neko atdevusi! - Frabeks auroja. - Es tev samaksāju līgavas pūru par Fraliju.

- Tā bija niecīga samaksa! Es par viņu būtu varējusi dabūt daudz vairāk, - Krouzija atcirta; sievietes vaimanas vairs nebija tik sirdi plo­sošas, kā bija bijuši iepriekšējie sāpju kliedzieni. - Viņa pie tevis atnāca ar diviem bērniem. Tas bija pierādījums par Mātes labvēlību. Tu ar savu nožēlojamo atlīdzību mazināji viņas vērtību. Un arī bērnu vērtību. Un tagad tik paskaties uz viņu! Viņa jau atkal ir svētīta. Es tev viņu atdevu tikai aiz laipnības, savas labās sirds dēļ…

- Jo neviens cits Krouziju pie sevis neņemtu, pat ne ar viņas divreiz svētīto meitu, - kāda balss turpat blakus ierunājās.

Eila pagriezās, lai redzētu, kas to bija teicis. Viņai pretim smaidīja jauna sieviete, kas vakar vakarā bija ģērbusies skaistajā, sarkanajā tu- nikā.

- Ja esi plānojusi ilgāk pagulēt, tad neņem viņus galvā, - Dīgija sacīja. - Šodien viņi tā agrāk sākuši.

- Nē. Es celšos, - Eila izlēma. Paskatījusies apkārt, viņa ieraudzīja, ka gulta ir tukša. Izņemot abas sievietes, neviena cita tuvumā nebija. Jondalars piecēlies. Atradusi drēbes, Eila sāka ģērbties. - Pamodos, do­māju, ka sieviete ievainota.

- Neviens nav ievainots. Vismaz ne tā, ka varētu ko redzēt. Bet man ir žēl Fralijas, - Dīgija sacīja. - Nav patīkami, ja tevis dēļ notiek nemitīgi strīdi.

Eila pašūpoja galvu. - Kāpēc viņi kliedz?

- Nezinu, kāpēc viņi visu laiku strīdas. Droši vien abi grib iegūt Frali­jas labvēlību. Krouzija kļūst veca un nevēlas, lai Frabeks apdraudētu vi­ņas ietekmi, bet Frabeks ir stūrgalvīgs. Agrāk viņam nekā daudz nebija, un tagad viņš negrib zaudēt iegūto. Kaut ari līgavas pūra maksa bija zema, Fralija viņam nodrošināja jaunu stāvokli. - Eila bija acīmredzami ieinteresēta viņas stāstā, tāpēc Dīgija apsēdās uz gultas un turpināja runāt, kamēr Eila ģērbās.

- Tomēr man nešķiet, ka Fralija varētu viņu pamest. Par spīti tam, ka Frabeks dažkārt var būt visai nejauks, manuprāt, viņai viņš patīk. Viņai nemaz nebija tik viegli atrast kādu vīrieti - tādu, kas vēlētos pieņemt arī viņas māti. Visi bija redzējuši, kā tas bija pirmajā reizē, neviens negribēja paciest Krouziju. Vecā sieva var kliegt, ko vien grib, par meitas atdošanu. Tomēr viņa pati samazināja Fralijas vērtību. Man nu gan nepatiktu, ja es tā tiktu raustīta uz abām pusēm. Bet man ir paveicies. Pat ja es pati gribētu nodibināt jaunu apmetni, nevis to darīt kopā ar brāli, Talija vienmēr būtu laipni gaidīta.

- Māte ies tev līdzi? - Eila izbrīnīti jautāja. Viņa saprata to, ka sie­viete var pārcelties uz vira klanu, bet ņemt līdzi māti - tas bija kaut kas jauns.

- Kaut viņa varētu nākt man līdzi! Bet nedomāju, ka viņa to darīs. Manuprāt, viņa labprātāk paliks šeit. Es viņu par to nevainoju. Daudz labāk ir būt savas apmetnes vadonei nekā citas apmetnes vadones mā­tei. Tomēr man viņas pietrūks.

Eila aizgrābti klausījās. Viņa nesaprata pusi no tā, ko Dīgija stāstīja, bet nebija pārliecināta, vai pareizi ir sapratusi ari otru pusi.

- Ir tik skumji pamest māti un savu cilti, - Eila piebilda. - Bet tev drīz būs savs vīrietis?

- 0 jā! Nākamvasar. Tas notiks Vasaras sapulces laikā. Māte beidzot visu ir nokārtojusi. Viņa pieprasīja tik lielu līgavas pūra samaksu, es baidījos, ka otra puse to nekad nespēs dot, bet viņi piekrita. Zini? Ir tik grūti gaidīt. Ja vien Branagam nebūtu tagad jādodas projām. Bet viņa ļaudis viņu gaida. Viņš tiem apsolīja drīz atgriezties…

Abas jaunās sievietes, draudzīgi sarunājoties, devās uz velēnu mītnes izeju. Dīgija čaloja, bet Eila ieinteresēta klausījās.

Gaitenī bija vēsāks, un tikai tajā brīdī, kad izejas priekškars tika pacelts, Eila saprata, ka pa nakti temperatūra krietni vien pazeminā­jusies. Salts vējš iepūta Eilai matos un ar pēkšņu brāzmu parāva ieejai priekšā piekārto smago mamuta ādas priekškaru. Pa nakti bija sasnigusi plāna, pūkaina sniega kārtiņa. Spēcīga pretvēja pūsma, pacēlusi gaisā trauslās sniegpārslas, sadzina tās bedrēs un iedobēs, tad izpūta ārā vēja sanestos sniega graudiņus un aiztrauca tos tālāk pa atklāto līdzenumu. Eilas sejā iedzēla asi, nelieli krikumi.

Tomēr velēnu mītnes iekšienē bija daudz siltāks nekā alā. Jaunā sie­viete bija uzvilkusi biezo jaku tikai tad, kad devās laukā; ja viņa būtu palikusi iekšā, tad šis siltais apģērba gabals nebūtu bijis vajadzīgs. Eila izdzirdēja Vīniju iezviedzamies. Joprojām saitē piesietais kumeliņš un ķēve bija atkāpušies no cilvēkiem un viņu rosības, cik tālu vien varēja. Eila devās pie zirgiem, tad pagriezās un uzsmaidīja Dīgijai. Arī jaunā sieviete atbildēja ar smaidu un devās meklēt Branagu.

Ieraudzījusi Eilas tuvošanos, iezviedzoties un sveicienā purinot galvu, ķēve izskatījās atvieglota. Jaunā sieviete noņēma Skrējējam iemauktus un devās kopā ar zirgiem pie upes, aiz līkuma. Tiklīdz apmetne vairs nebija redzama, Vīnija un Skrējējs jutās daudz brīvāki, pēc Eilas un dzīvnieku abpusējas mīlestības apliecinājumiem zirgi sāka ganīties sau­sajā, trauslajā zālē.

Pirms došanās atpakaļ uz apmetni Eila piegāja pie krūma. Atraisījusi bikšu jostu, viņa nesaprata, kā lai, nolaižot ūdeni, nesaslapina bikšu staras. Šī problēma viņai bija sākusies kopš tā brīža, kad viņa sāka valkāt īstu apģērbu. Pagājušajā vasarā Eila pati sev bija pagatavojusi šo tērpu, noskatīdamās no tā modeļa, ko bija pagatavojusi Jondalaram, kas savukārt bija nokopēts no tām drēbēm, ko bija saplosījis lauva. Bet sieviete savas jaunās drēbes uzvilka mugurā tikai tajā dienā, kad abi devās izpētes ceļojumā. Ieraudzījis Eilai mugurā jaunās drēbes, nevis ērto ādas apmetni, ko klana sievietes parasti nēsāja, Jondalars bija ļoti iepriecināts, tāpēc viņa nolēma apmetni atstāt alā. Bet Eila vēl arvien nebija sapratusi, kā lai tiek galā ar šo neatliekamo vajadzību, un kau­nējās par to prasīt Jondalaram. Viņš bija vīrietis. Kā gan viņš varēja zināt, kas sievietei tādā gadījumā jādara?

Viņa novilka cieši pieguļošās bikses; lai to izdarītu, bija jānovelk arī apavi - augsti mokasīni, kas ieskāva kājas apakšstilbu -, tad, papletuši kājas, Eila savā ierastajā veidā pietupās pie zemes. Balansēdama uz vienas kājas, lai uzvilktu apspīlētās ādas bikses, jaunā sieviete pamanīja rāmi plūstošo upi un mainīja domas. Tā vietā Eila pār galvu novilka silto jaku un tuniku, noņēma amuletu maisiņu un devās uz upmalu. Ir jāpabeidz attīrīšanās rituāls, un viņai allaž ir patikusi rīta pelde.

Eila bija izdomājusi upē izskalot muti, noberzt seju un rokas. Viņa nezināja, kā šie cilvēki pieraduši mazgāties. Ja radās tādi piespiedu apstākļi, kad malkas kaudzi klāja sniegs un kurināmā nebija pietiekami vai vējš zēģelēja cauri alai, vai arī ūdens bija sasalis tik ciets, ka to bija grūti atskaldīt pat dzeršanai, Eila varēja iztikt bez mazgāšanās, tomēr viņai patika būt tīrai. Un kaut kur dziļi zemapziņā viņa joprojām domāja par rituālu, par šķīstīšanās pabeigšanu pēc pirmās pavadītās nakts alā - velēnu mītnē - pie Citiem.

Viņa paskatījās uz upi. Tā rāmi plūda pa savu gultni; caurspīdīga ledus kārtiņa vietām klāja upes līča stāvošo ūdeni, un pie krasta bija izveidojusies balta ledus garoza. Zemes strēle, vietumis klāta ar izbalē­jušiem un novītušiem zāles stiebriem, iestiepās upē, izveidodama rāmu dīķi krasta ieplakā. Dubļainā laukumiņā auga viens pats bērzs, kas bija izveidojies par kroplīgu krūmu.

Eila aizgāja līdz dīķim un iebrida ūdenī, salauzīdama skaisto ledus kārtiņu, kas bija izveidojusies virs stāvošā ūdens. Noelsusies no ledainā ūdens stindzinošā aukstuma, kas uzdzina spēcīgus drebuļus, jaunā sie­viete pieķērās pie trausla bērza zariņa, lai nezaudētu līdzsvaru, un de­vās tālāk straumē. Ledaini asa vēja brāzma durstīja sievietes kailo ādu, uzdzenot zosādu, un iesita matus sejā. Sakodusi klabošos zobus, Eila iebrida dziļāk. Kad ūdens jau sniedzās gandrīz līdz viduklim, viņa uz- šļakstīja ledaino ūdeni uz sejas, tad, ātri ievilkusi elpu, pietupās un iegremdējās līdz kaklam.

Lai gan jaunā sieviete elsa un drebēja, viņa bija pieradusi pie aukstā ūdens, bet nodomāja, ka drīz vairs vispār nebūs iespējams peldēties upē. Izkāpusi krastā, viņa ar plaukstām norīvēja ūdeni nost no ķermeņa un ātri apģērbās. Dodoties atpakaļ pa nogāzi prom no upes, ķermenī ielija patīkams, kņudošs siltums, kas aizstāja stindzinošo aukstuma sajūtu, likdams viņai justies mundrai un kā no jauna piedzimušai. Un viņa uzsmaidīja gurdenajai saulei, kas uz brīdi atspīdēja pie mākoņu klātajām debesīm.

Pienākusi pie apmetnes, Eila apstājās pie velēnu mītnes nomīdītās teritorijas un vēroja, kā vairāki ļaužu bariņi ir nodevušies dažādiem darbiem.

Jondalars runājās ar Vimezu un Danugu, jaunajai sievietei nebija nekādu šaubu par to, kāds bija šo trīs krama apstrādes meistaru sarunu temats. Netālu no viņiem četri cilvēki raisīja vaļā auklas, ar kurām pie četrstūraina rāmja, kas bija izgatavots no kopā sasaistītiem mamuta ribu kauliem, bija piesieta briežāda - tagad tā bija pārvērtusies par mīkstu, elastīgu un gandrīz vai baltu kažokādu. Turpat blakus Dīgija ar gludi apdarinātu ribu kaulu enerģiski apstrādāja otru briežādu, kas bija piesieta pie līdzīga rāmja. Eila zināja, ka pēc žāvēšanas zvērāda šādi ir jāapstrādā, lai tā būtu elastīga, bet piesiešana pie mamuta kaulu rāmja tās izstiepšanai - tas bija kaut kas jauns. Šis process viņu ļoti ieinteresēja, un viņa centās iegaumēt visas detaļas.

Pie briežādas ārējās malas, saglabājot tās kontūru, tika iegriezti vai­rāki mazi caurumiņi, cauri kuriem izvilka auklu; tad zvērāda tika pie­sieta pie rāmja un stingri nostiepta. Rāmis tika piesliets pie velēnu mītnes, un to varēja apgriezt otrādi, lai apstrādātu no otras puses. Dīgija ar visu svaru bija uzgūlusies uz ribu kaula mieta, spiezdama tā neaso galu izklātajā briežādā, līdz izskatījās, ka garais miets izdursies tai cauri, bet stiprā, elastīgā āda padevās un caurums neradās.

Vēl pāris cilvēku nodarbojās ar tādiem darbiem, kurus Eila nepazina, bet visi pārējie bija aizņemti ar mamuta skeleta atlieku apbedīšanu izraktajās bedrēs. Visās malās mētājās kauli un mamuta zobi. Izdzir­dējusi saucienu, Eila pacēla galvu un ieraudzīja, ka uz apmetnes pusi nāk Taluts un Talija, nesdami uz pleciem lielu, liku mamuta ilkni, kas joprojām atradās pie zvēra galvaskausa. Vairums no redzamajiem kau­liem nenāca no dzīvniekiem, kurus Mamutu cilts bija nogalinājusi. Šad un tad daži kauli tika atrasti stepē, bet vairumu atrada upes sanēšu kaudzēs, kas bija uzkrājušās upes likumos, kur straujais ūdens izmeta krastā dzīvnieku atliekas.

Tad Eila pamanīja, ka netālu no viņas stāv vēl kāds cilvēks un vēro apmetni. Pasmaidījusi Eila piegāja pie Ridaga un pārsteigta pamanīja, ka arī puika viņai atsmaida pretī. Klana ļaudis nekad nesmaidīja. Ja viņu sejas izteiksmē parādījās atklāti zobi, tas parasti liecināja par naidīgumu, īpašu satraukumu vai bailēm. Zēna smaids uz bridi likās galīgi nevietā. Bet Ridags nebija audzis klanā un bija apguvis šis sejas izteiksmes draudzīgāko nozīmi.

- Labrīt, Ridag! - Eila viņu uzrunāja, vienlaikus ar zīmēm parādī­dama klana sasveicināšanās žestu, kas, uzrunājot bērnus, bija nedaudz atšķirīgs no parastā. Parādot šo žestu, jaunā sieviete atkal pamanīja zēna sejā pavīdam sapratnes atblāzmu. "Viņš atceras!" viņa nodomāja. "Esmu pārliecināta, ka viņam ir klana atmiņas. Ridags zina šos žestus, tikai viņam tie jāatgādina. Tas nebija tā kā man; man tie bija jāmācās no jauna." - ♦

Eila atcerējās Izas un Kreba apjukumu, kad viņi atklāja, ka maza­jai meitenei - salīdzinājumā ar klana bērniem, kuriem tie vienkārši bija jāatceras, - šos žestus bija grūti iemācīties. Viņai bija jānopūlas tos iemācīties un atcerēties, bet klana bērniem tie bija tikai vienreiz jāparāda. Daži klana ļaudis bija nodomājuši, ka Eila ir pārāk neapķē­rīga un atpalikusi, bet pieaugot meitene bija sev iemācījusi visu ātri atcerēties, lai pārējiem viņas dēļ nebūtu jāzaudē pacietība.

Bet Jondalars par viņas prasmi bija pārsteigts. Salīdzinājumā ar ci­tiem cilvēkiem Eilas uztrenētā atmiņa bija īsts brīnums, tā veicināja viņas prasmi apgūt jaunas valodas un zināšanas. Vīrietis bija pārsteigts, cik ātri Eila apgūst jaunas valodas, - izskatījās, ka viņa to dara bez jebkādas piepūles. Bet šīs iemaņas apgūšana nebija bijis viegls darbs; kaut ari Eila bija iemācījusies ātri visu atcerēties, viņa nekad tā īsti neizprata, kas tās klana atmiņas tādas ir. Neviens no Citiem to nevarēja izprast; tā bija galvenā atšķirība starp šīm dažādo cilvēku grupām.

Klana ļaudīm toreiz bija lielākas smadzenes nekā viņu pēctečiem; viņiem nepiemita mazāks intelekts, tikai tas bija citāds. Viņi mācījās no atmiņām, kas bija nedaudz līdzīgas instinktam, tikai apzinātākas; jau no dzimšanas viņu lielo smadzeņu rievās bija uzkrātas senču zināšanas. Viņiem nebija jāapgūst jaunas zināšanas un iemaņas, lai izdzīvotu, šie ļaudis to visu atcerējās. Jau bērnībā viņiem bija tikai jāatgādina tas, ko viņi jau zināja, - tā klana ļaudis apguva zināšanas. Pieauguši viņi jau saprata, kā smelties no uzkrātajām zināšanām.

Klana ļaudis viegli atcerējās, bet viss jaunais tika uztverts ar lielām grūtībām. Tiklīdz kas jauns tika apgūts - vai izprasts kāds nezināms jēdziens, vai pieņemts līdz šim nebijis uzskats -, viņi to vairs nekad neaizmirsa un šīs atmiņas nodeva nākamajām paaudzēm, tikai paši viņi ļoti lēni mācījās un mainījās. Kad Iza skoloja Eilu zāļu sievas gudrībās, viņai vajadzēja iemācīties saprast, ja ne izprast, šo atšķirību starp di­vām ļaužu grupām. Dīvainā jaunā meitene nespēja atcerēties tik labi kā klana ļaudis, bet visu jauno viņa apguva daudz ātrāk.

Ridags pateica kādu vārdu. Eila uzreiz to nesaprata. Tad viņa to ap­jauta - tas bija viņas pašas vārds! Viņas vārds tika izrunāts tik pazīs­tamā veidā - tā klana ļaudis mēdza to izrunāt.

Tāpat kā viņi, ari bērns nespēja pilnībā apgūt runu; viņš varēja iz­runāt dažas svarīgas skaņas, kas bija nepieciešamas, lai atdarinātu to ļaužu valodu, ar kuriem dzīvoja kopā. Tās bija tās pašas skaņas, kuras arī Eilai sakarā ar pieredzes un treniņa trūkumu bija grūti izrunāt. Tas bija saistīts ar klana ļaužu un viņu priekšteču ierobežoto balss saišu attīstību un novedis viņus pie bagātīgas un saprotamas žestu un zīmju valodas, lai izteiktu savas kultūras gudrās un vispusīgās domas. Ridags saprata Citus - ļaudis, ar kuriem viņš dzīvoja kopā; viņš saprata valodas ideju. Viņš tikai nespēja izteikties tā, lai citi viņu saprastu.

Pēkšņi puika demonstrēja to pašu žestu, ko vakar bija rādījis Nezijai; viņš nosauca Eilu par "māti". Jaunā sieviete sajuta savu sirdi sitamies ātrāk. Pēdējais, kurš šo zīmi bija viņai rādījis, bija viņas dēls, un Ridags izskatījās tik līdzīgs Durkam, ka uz brīdi Eila šajā puikā ieraudzīja savu dēlu. Viņa gribēja ticēt, ka Ridags ir viņas dēls, un izmisīgi vēlējās viņu ieskaut savās rokās, apkampt un saukt vārdā. No satraukuma trīcēdama, Eila aizvēra acis un ar pūlēm apspieda sevī vēlēšanos pasaukt viņu.

Kad Eila atvēra acis, Ridags viņu vēroja ar zinošu, senatnīgu un ilgu pilnu skatienu, it kā puika nojaustu un zinātu, ka arī viņa zēnu saprot. Lai kā arī Eila to vēlētos, Ridags nebija Durks. Viņš nekādā ziņā nebija Durks, tāpat kā Eila nebija Dīgija; viņš bija viņš pats. Atguvusi saval­dīšanos, Eila dziļi ievilka elpu.

- Ridag, vai gribi vēl kādu vārdu iemācīties izteikt ar žestiem? - viņa jautāja.

Puika dedzīgi pamāja.

- No vakardienas tu atceries žestu "māte"…

Zēns atbildēja, vēlreiz atkārtodams to žestu, kas tik ļoti bija aizkus­tinājis Neziju… un viņu pašu.

- Vai zini šo? - Eila apjautājās, parādīdama sveiciena žestu. Jaunā sieviete redzēja, kā Ridags pūlas atcerēties to, ko jau gandrīz zināja.

- Tas ir sveiciens un nozīmē "labrīt" vai "sveiki". Bet šis, - Eila to atkārtoja vēlreiz ar nelielu niansi, - nozīmē: "vecāks cilvēks runā ar jaunāku".

Ridags saviebās, tad atkārtoja žestu un pēc tam uzsmaidīja ar pār­steidzošu smaidu. Atkārtojis abus žestus, viņš brīdi padomāja un parā­dīja ari trešo, pēc tam jautājoši paskatījās Eilā, nebūdams pārliecināts, ka patiešām ir to parādījis.

-Jā, pareizi, Ridag! Esmu sieviete, tāpat kā mamma, un tā tu sveicini mammu. Tu to patiešām atceries!

Nezija redzēja, ka Eila ir kopā ar Ridagu. Puika bija pāris reižu radī­jis viņai lielu satraukumu, kad bija aizmirsies un centies izdarīt pārāk daudz, tāpēc Nezija vienmēr uzmanīja viņa atrašanās vietu un darbības. Viņu piesaistīja jaunās sievietes un zēna saprašanās, sieviete centās vērot un saprast, ar ko viņi nodarbojas. Pamanījusi Nezijas ziņkārīgo un bažīgo skatienu, Eila viņu pasauca.

- Es rādu Ridagam klana - mātes ļaužu - valodu, - Eila skaidroja,

- tāpat kā to vārdu, ko viņš iemācījās vakar.

Ar platu smaidu, kas atklāja lielākus zobus nekā šejienes ļaudīm, Ridags parādīja Nezijai piesardzīgu žestu.

- Ko tas nozīmē? - viņa jautāja, skatīdamās Eilā.

- Ridags saka: "Labrīt, māt!" - jaunā sieviete skaidroja.

"Labrīt, māt?" Arī Nezija centās atkārtot attāli līdzīgu žestu, ko Ri­dags viņai tikko bija parādījis. - Tas nozīmē: "Labrīt, māt"?

- Nē. Apsēdies! Es tev parādīšu. Šis, - Eila parādīja žestu, - nozīmē "Labrīt", un šādi, - viņa parādīja to pašu žestu ar nelielu niansi, - nozīmē "Labrīt, māt". Tādu žestu var rādīt arī man. Tas nozīmē - "sieviete, kurai ir bērns". Tev būtu jārāda šādi, - Eila atkal parādīja žestu ar citu niansi, lai pateiktu: "Labrīt, bērns!" - Un šis, - Eila turpināja, rādīdama citas variācijas, - lai pateiktu: "Labrīt, mans dēls!" Vai saproti?

Nezijai uzmanīgi vērojot, Eila atkārtoja visas žesta variācijas. Ta­gad, juzdamās pārliecinātāka, sieviete mēģināja vēlreiz. Kaut ari žestam trūka lietpratības, gan Eilai, gan Ridagam bija skaidrs, ka Nezija cenšas parādīt: "Labrīt, mans dēls!"

Stāvēdams Nezijai blakus, puika apvija rokas viņai ap kaklu. Apskā­vusi zēnu, Nezija sparīgi mirkšķināja acis, lai atturētos no draudošajiem asaru plūdiem, pat Ridaga acis bija miklas, un tas Eilu pārsteidza.

No visiem Bruņa klana locekļiem tikai Eilas acis asaroja, izrādot emo­cijas, kaut arī pārējo jūtas bija tikpat spēcīgas. Eilas dēls varēja izrunāt tās pašas skaņas kā viņa; viņam piemita runas spējas - viņas sirds joprojām sāpēja, atceroties, kā Durks bija viņu saucis, kad Eilai bija jā­dodas prom no klana, - bet, izjūtot bēdas, Durks nespēja liet asaras.

Tāpat kā viņa bioloģiskā māte, Ridags nevarēja parunāt, bet, izjūtot mīlestību, viņa acīs iemirdzējās asaras.

- Nekad agrāk nebiju spējusi ar viņu sarunāties tā, lai būtu droša, ka viņš mani noteikti saprot, - Nezija sacīja.

- Vai gribi iemācīties vēl kādas zīmes? - Eila maigi apjautājās.

Sieviete pamāja, baidīdamās runāt, lai šī kopības izjūta ar Ridagu

nezustu. Eila viņiem abiem parādīja vēl vairākas zīmes un to variācijas; Nezija un Ridags bija koncentrējušies, lai tās atcerētos. Pēc kāda brīža, lai pārliecinātos, kas šeit notiek, ieradās abas pārējās Nezijas meitas, La­tija un Ragija, un Talijas jaunākie bērni - Brinans un viņa mazā māsiņa Tusija, kas bija vienos gados ar Ridagu un Ragiju; pēc brīža bariņam pievienojās arī Fralijas septiņgadīgais dēls Krisaveks. Drīz vien visi jau bija aizrāvušies ar jauno, brīnišķīgo spēli - sarunāšanos ar rokām.

Bet salīdzinājumā ar pārējām apmetnes bērnu spēlēm šajā Ridags varēja izcelties. Eila nespēja viņam tik ātri iemācīt, cik ātri viņš visu uztvēra. Viņai tikai bija vienreiz jāparāda, un pēc neilga laika puika jau pats pievienoja savas variācijas - dažādas nianses un nozīmes smalkās nokrāsas. Eilai radās izjūta, ka zēnā visas šīs zināšanas jau mājo; tās bija nobriedušas un gribēja izlauzties ārā; tām bija vajadzīgs tikai neliels impulss, un, tikko tās spruka vaļā, tā atpakaļceļa vairs nebija.

Vēl interesantākas šīs nodarbības padarīja tas, ka arī viņa vecuma bērni mācījās kopā ar Ridagu. Pirmo reizi mūžā Ridags varēja sevi pil­nībā izteikt, un puikam nekad nebija gana. Bērni, ar kuriem viņš kopā bija izaudzis, pieņēma viņa spēju tekoši "runāt" šādā jaunā veidā. Viņi jau agrāk bija ar Ridagu draudzējušies un zināja, ka viņš ir citāds un viņam ir grūtības runāt, bet bērni nebija pieņēmuši pieaugušo cilvēku aizspriedumu, ka puika nav īpaši apveltīts ar prāta spējām. Un Latija, kā jau tas vecākām māsām pienākas, gadiem ilgi bija visiem pieaugu­šajiem tulkojusi Ridaga "buldurēšanu".

Kad bērniem jau bija gana mācīties, viņi devās prom, lai liktu jaunās zināšanas lietā un iesaistītos kādā nopietnākā spēlē, un Eila pamanīja, ka Ridags bērnus palabo, kad tie vēršas pie viņa pēc kādas zīmes vai žesta apstiprinājuma. Viņš bija atradis sev jaunu vietu vienaudžu vidū.

Joprojām sēdēdama blakus Nezijai, Eila vēroja, kā bērni cits citam rāda klusus žestus. Jaunā sieviete pasmaidīja, iedomādamās, ko Iza būtu domājusi par Citu bērniem, kas sarunājas klana valodā, tajā pašā laikā kliegdami un smiedamies. Eila bija pārliecināta, ka tomēr vecā zāļu sieva būtu to kaut kā sapratusi.

- Tev droši vien ir taisnība. Šis ir Ridaga sarunāšanās veids, - Nezija atzina. - Nekad nebiju redzējusi, ka viņš kaut ko tik ātri būtu apguvis. Es nezināju plakan… Kā tu viņus sauc?

- Klans. Viņi sevi dēvē par klanu. Tas nozīmē… ģimene… cilvēki… ļaudis. Alu Lāča klans ir cilvēki, kas godina Lielo Alu Lāci; jūs sakāt Mamutu cilts, Mamutu mednieki, kas godā Māti, - Eila atbildēja.

- Klans… nezināju, ka viņi tā sarunājas, nezināju, ka kāds var tik daudz pateikt ar rokām… nekad nebiju redzējusi Ridagu tik priecīgu. - Nezija apklusa, un Eila juta, ka sieviete meklē vārdus, lai pateiktu ko vairāk. Viņa nogaidīja, lai dotu otrai sievietei iespēju sakopot domas.

- Esmu pārsteigta, ka tu viņu tik ātri pieņēmi, - Nezija turpināja.

- Dažiem ļaudīm ir iebildumi, jo viņš ir jauktenis, un vairums cilvēku viņa klātbūtnē jūtas neērti. Bet liekas, ka tu viņu pazīsti.

Pētīdama vecāko sievieti un nezinādama, ko teikt, Eila ieturēja pauzi. Tad, pieņēmusi lēmumu, viņa sacīja: - Reiz es pazinu kādu, līdzīgu viņam… manu dēlu. Manu dēlu Durku.

- Tavu dēlu? - Nezijas balsī ieskanējās pārsteigums, bet Eila nema­nīja nekādu riebuma pazīmi, kas tik skaidri bija saklausāma Frabeka balsī, kad vīrietis vakar bija runājis par Ridagu un plakangalvjiem. - Tev ir dēls jauktenis? Kur viņš ir? Kas ar viņu notika?

Eilas sejā iezīmējās sāpes un ciešanas. Dzīvodama viena pati ielejā, viņa bija dziļi apglabājusi domas par savu dēlu, bet, ieraugot Ridagu, vecās rētas tika uzplēstas. Nezijas jautājumi uzjundīja sāpīgas atmiņas un emocijas un pārsteidza jauno sievieti nesagatavotu. Tagad viņai bija tām jāstājas pretim.

Nezija bija tikpat atklāta un tieša kā pārējie viņas cilts ļaudis, un viņas jautājumi tika uzdoti spontāni, bet vecākā sieviete nebija neie­jūtīga. - Piedod, Eila! Man vajadzēja padomāt…

- Neuztraucies, Nezij, - Eila atbildēja, mirkšķinādama acis, lai ne­sāktu raudāt. - Es zinu, ka rodas jautājumi, kad runāju par savu dēlu. Tas… sāp… runāt par Durku.

- Tev nav par viņu jārunā.

- Dažkārt tomēr ir jārunā. - Eila ieturēja pauzi un sāka stāstīt:

- Durks dzīvo klanā. Kad viņa nomira, Iza… mana māte, kā tu ar Ridagu… teica man iet uz ziemepem un atrast savus ļaudis. Ne klanu, bet Citus. Durks tad bija zīdainis. Es negāju. Vēlāk, kad Durkam bija trīs gadi, Brouds lika man iet projām. Es nezināju, kur Citi dzīvo, nezināju, kurp došos, tāpēc nevarēju paņemt sev līdzi Durku. Atdevu viņu Ubai… māsai. Viņa mīl Durku un par viņu rūpēsies. Tagad Durks ir viņas dēls.

Eila apklusa, bet Nezija nezināja, ko teikt. Viņa būtu gribējusi uzdot vēl vairāk jautājumu, bet nevēlējās uzstāt, jo skaidri bija redzams, ka jaunajai sievietei ir mokoši runāt par dēlu, ko viņa mīlēja un kas bija jāpamet. Jaunā sieviete pati turpināja stāstīt:

- Pagājuši trīs gadi, kopš redzēju Durku. Tagad viņam ir… seši gadi. Kā Ridagam?

Nezija pamāja. - Kopš Ridaga dzimšanas vēl nav pagājuši septiņi gadi.

Eila apklusa un izlikās iegrimusi dziļās pārdomās, tad turpināja:

- Durks ir tāds kā Ridags, bet ne gluži. Durkam ir klana acis un mana mute. - Eila sāji pasmaidīja. - Vajadzētu būt otrādi. Durks māk veidot vārdus un runāt, bet klans nerunā. Būtu labāk, ja Ridags mācētu runāt, bet viņš to nevar. Durks ir spēcīgs. - Eilas acis aizklīda atmiņu dzīlēs.

- Viņš ātri skrien. Kā Jondalars saka, kādu dienu būs ātrākais skrējējs. - Jaunās sievietes acīs bija redzamas skumjas, kad viņa paskatījās uz Ne­ziju. - Ridags ir vārgs. No dzimšanas? Slimīgs…? - Nezinādama vārdu, viņa pielika roku pie krūtīm.

- Dažkārt viņam grūti elpot, - Nezija piekrita.

- Problēma nav elpošanā. Problēma ir asinīs… nē… ne asinīs… da- dump, - viņa sacīja, pielikdama dūri pie krūškurvja. Eila bija nelaimīga, ka nezināja to vārdu.

- Tā ir sirds. Tā Mamuti to sauc. Ridagam ir vārga sirds. Kā tu to zināji?

- Iza bija zāļu sieva, dziedniece. Labākā zāļu sieva no visiem klaniem. Viņa mani mācīja kā meitu. Arī es esmu zāļu sieva.

Nezija atcerējās, ka Jondalars bija sacījis, ka Eila esot dziedniece. Sieviete bija pārsteigta, uzzinot, ka plakangalvji bija pat domājuši par dziedniecību, bet viņa jau arī nebija zinājusi, ka viņi māk sazināties. Un pietiekami bieži būdama blakus Ridagam, Nezija zināja, ka pat bez runāšanas puika nav stulbs dzīvnieks, kā daudzi domā. Pat ja Eila ne­piederēja pie Mamutu cilts, nebija nekāda iemesla uzskatīt, ka viņa par dziedniecību neko nezina.

Abas sievietes pacēla galvu uz ēnu, kas krita viņām pāri. - Mamuts grib zināt, vai tu, Eila, varētu aiziet pie viņa parunāties? - Danugs apjautājās. Abas sievietes bija tik ļoti iegrimušas sarunā, ka nemaz nepamanīja, kā jauneklis bija pienācis klāt. Jaunais vīrietis turpināja: - Ridags ir tik lielā sajūsmā par jauno žestu spēli, ko tu viņam iemācīji. Latija saka, ka Ridags grib, lai es pavaicāju: vai ari man tu neiemācītu dažas zīmes?

- Jā. Jā. Es tev iemācīšu. Tās var iemācīt jebkuram.

- Ari es gribu iemācīties vēl vairāk tavu roku vārdu, - Nezija piebal­soja, kad abas sievietes bija piecēlušās kājās.

- No rīta? - Eila pajautāja.

- Labi. Rīt no rīta. Bet tu vēl neesi neko ēdusi. Varbūt labāk sākumā paēst? - Nezija ierosināja. - Nāc man līdzi! Es iedošu tev un Mamutam ko ēdamu.

- Esmu izsalkusi, - Eila piekrita.

- Arī es esmu izsalcis, - Danugs aši piebilda.

- Kad tad tu neesi bijis izsalcis? Jūs abi ar Talutu varētu noēst veselu mamutu! - Nezija to pateica ar lepnumu balsī par tik lielisku, brašu dēlu.

Kad abas sievietes kopā ar Danugu devās iekšā velēnu miteklī, pā­rējie to uztvēra par signālu, ka pienācis laiks kaut ko uzēst, un viņiem sekoja. Priekštelpā tika sacelti priekškari un piestiprināti uz tapām. Tā bija parasta, ikdienišķa rīta maltīte, ko daži ļaudis gatavoja pie saviem pavardiem, bet pārējie sanāca kopā pie pirmā lielā pavarda, kas kalpoja kā galvenais pavards, un tam apkārt atradās vairāki mazi pavardi. Daži ēda aukstos pārpalikumus no mamuta cepeša, citi ēda gaļas vai zivju zupu, kas bija savārīta kopā ar saknēm un zaļumiem; biezumam bija pievienoti rupji savvaļas graudi, salasīti zālainajās stepēs. Bet, vai nu ļaudis bija ēduši pie saviem pavardiem, vai ne, galu galā dzerot tēju un pirms došanās laukā visi sanāca pie kopējā lielā pavarda.

Eila sēdēja blakus Mamutam un ar lielu interesi vēroja notiekošo. Lielais skaļums, kas radās, visiem ļaudīm kopā runājot un smejoties, vēl joprojām viņu pārsteidza, bet jaunā sieviete jau sāka pie tā pierast. Vēl pārsteidzošāka bija sieviešu nepiespiestība, ar kādu viņas kustējās vīriešu vidū. Nebija nekādas striktas hierarhijas, ne arī kārtības, kā gatavot vai pasniegt ēdienu. Šķita, ka visi paši apkalpojas, izņemot sievietes un vīriešus, kas palīdzēja pabarot mazākos bērnus.

Abās rokās balansēdams ūdensnecaurlaidīgu, elastīgu krūzi bez rok­tura, izgatavotu no lāču zāles V veida formā, pilnu ar piparmētru tēju, Jondalars pienāca klāt un uzmanīgi apsēdās uz zāles paklājiņa blakus Eilai.

- Tu šorīt agri piecēlies, - Eila sacīja.

- Negribēju tevi traucēt. Tu tik saldi dusēji.

- Pamodos, kad domāju, ka kāds ievainots. Bet Dīgija man teica, ka vecā sieviete… Krouzija… vienmēr skaļi runā ar Frabeku.

- Viņi tik skaļi strīdējās, ka pat es, būdams laukā, viņus dzirdēju, - Jondalars sacīja. - Frabeks varbūt arī ir nemiera cēlējs, bet es neesmu pārliecināts, ka varu viņu vainot. Vecā sieviete ķērc trakāk par sīli. Kā gan kāds var ar viņu sadzīvot?

- Es domāju, ka kāds ir savainots, - Eila domīgi piebilda.

Jondalars, pagalam izbrīnījies, paskatījās uz jauno sievieti. Viņš ne­domāja, ka Eila sacīja, ka kāds ir fiziski ievainots.

- Tev taisnība, Eila, - Mamuts ierunājās. - Vecās rētas, kas joprojām sāp.

- Dīgijai žēl Fralijas. - Eila pagriezās pret Mamutu, juzdamās brīvi, uzdodot vecajam vīram jautājumus, kaut arī negribēja parādīt savu nezināšanu. - Kas ir līgavas pūrs? Dīgija stāstīja, ka Talija par viņu bija paprasījusi ļoti lielu līgavas pūru.

Pirms sniedza atbildi, Mamuts ieturēja pauzi un uzmanīgi apkopoja domas, jo gribēja, lai Eila viņa atbildi saprot. Jaunā sieviete nogaidoši vēroja veco vīru. - Eila, varu tev atbildēt vienkārši, bet tur ir kas vairāk, nekā izskatās. Gadiem ilgi esmu par to domājis. Nav viegli saprast un izskaidrot pašam sevi un savus ļaudis pat tad, ja esi viens no tiem, pie kura ļaudis nāk pēc atbildēm. - Koncentrējoties Mamuts aizvēra acis. - Vai saproti, kas ir hierarhijas stāvoklis? - viņš iesāka.

- Jā, - Eila atbildēja. - Klanā vadonim bija augstākais stāvoklis, tad sekoja mednieku līderis un pārējie mednieki. Arī moguram bija augsts stāvoklis, bet tas bija citādi. Viņš ir… garu pasaules vīrs.

- Un sievietēm?

- Sievietēm ir vīra statuss, bet zāļu sievai ir pašai savs stāvoklis.

Eilas komentāri pārsteidza Jondalaru. Par spīti tam, ko viņš no Eilas bija uzzinājis par plakangalvjiem, viņam joprojām bija grūti noticēt, ka viņi spēj izprast tik sarežģītu jēdzienu kā hierarhija.

- Tā jau es domāju, - Mamuts klusi piekrita, tad turpināja skaidro­šanu: - Mēs godinām Māti - visas dzīvības radītāju un barotāju. Viņa devusi dzīvību cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem, ūdenim, kokiem, klin­tīm, zemei - Viņa to visu radīja. Kad vēršamies pie mamuta, brieža vai bizona gara, lai lūgtu atļauju tos nomedīt, tad zinām, ka Mātes gars devis tiem dzīvību; Viņas gars aizstās nomedītos ar jauniem dzīvnie­kiem. Viņa mūs baro.

- Mēs sakām, ka tā ir Mātes Dzīvības balva, - Jondalars piebalsoja, ieinteresēts sarunā. Viņš vēlējās uzzināt, kādas ir Mamutu tradīcijas salīdzinājumā ar Zelandoni paražām.

- Muta, Māte, ir izvēlējusies sievietes, lai mums parādītu, kā Viņa ir uzņēmusi dzīvības garu sevī, lai radītu un dzemdētu jaunu dzīvību un aizstātu tos, ko ir aizsaukusi pie sevis, - vecais, viedais vīrs turpināja. - Bērni pieaugot par to uzzina no leģendām, stāstiem un dziesmām, bet ar tevi, Eila, tā nenotika. Mums pat sirmā vecumā patīk klausīties stāstus, bet tev, lai saprastu daudzu mūsu tradīciju iemeslus, ir jāsaprot šo stāstu būtība un zemteksts. Mūsu ciltī ieņemamo stāvokli nosaka mātes izcelšanās un līgavas pūrs ir veids, kā šī vērtība tiek noteikta.

Eila pamāja, aizrāvusies ar stāstu. Jondalars bija mēģinājis izskaid­rot par Māti, bet Mamuts bija to izdarījis daudz pamatotāk un vieglāk saprotami.

- Kad sieviete un vīrietis nolemj uzsākt kopdzīvi, tad vīrietis un viņa apmetne dod dāvanas sievietes mātei un viņas apmetnei. Līgavas māte vai ari cilts vadone nosaka pūra lielumu - cik dāvanu nepieciešams, dažkārt ari pati sieviete var izvēlēties sev pūra lielumu, bet to nosaka daudz un dažādi faktori, ne tikai viņas iegribas. Neviena sieviete ne­vēlas tikt novērtēta par zemu, bet pieprasītais pūrs nedrīkst būt pārāk liels, citādi izvēlētais vīrietis un viņa apmetne nevarēs to atļauties vai negribēs maksāt.

- Kāpēc jāmaksā par sievieti? - Jondalars jautāja. - Vai tas viņu nepadara par preci - kā sāli, kramu vai dzintaru?

- Sievietes vērtība ir daudz lielāka. Līgavas pūrs ir tā cena, ko vīrietis maksā par privilēģiju dzīvot kopā ar sievieti. No branga līgavas pūra ieguvēji ir visi. Tas piešķir sievietei augstu stāvokli, pasaka visiem, cik augstu viņu vērtē topošais vīrs un viņas pašas cilts. Līgavas pūrs dara godu arī vīra ciltij, ļauj viņiem pierādīt, ka ir veiksmīgi un var atļauties tādu cenu maksāt. Tas dara godu arī sievietes ciltij, izrāda viņiem cieņu un godu un sniedz kompensāciju, ja gadījumā sieviete apmetni pamet - kā dažas sievietes to dara, pievienojoties kādai jaunai apmetnei vai pār­ejot dzīvot pie vīra. Bet pats svarīgākais ir tas, ka līgavas pūrs palīdzēs apmetnei samaksāt tādā pašā situācijā, kad kāds apmetnes vīrietis būs nolūkojis sev sievu, tā viņi parādīs savu bagātību.

Bērni piedzimstot pārmanto mātes ieņemto stāvokli ciltī, tāpēc liels līgavas pūrs ari viņiem dod labumu. Kaut arī pūrs tiek saņemts dāvanās, no kurām dažas palīdzēs jaunajam pārim uzsākt kopdzīvi, īstā vērtība ir sievietes stāvoklis - cieņa, kādu sieviete iemantojusi savā ciltī un ari pārējās apmetnēs; šo cieņu pārmanto arī viņas vīrs un bērni.

Eila joprojām neko neapjauta, bet Jondalars māja ar galvu un sāka to saprast. Dažas īpatnējas un sarežģītas detaļas bija atšķirīgas no Jon­dalara cilts tradīcijām, bet galvenajās līnijās radniecīgās attiecības un vērtības daudz neatšķīrās. Zelandoni vīrietis jautāja: - Kā tiek noteikta sievietes vērtība? Kā var noteikt līgavas pūru?

- Pūrs ir atkarīgs no daudzām lietām. Vīrietis allaž centīsies atrast sievieti ar augstāku stāvokli, cik vien būs spējīgs to atļauties, jo, kad viņš aizies no mātes pavarda, tad pieņems sievas stāvokli, kas jau ir vai tikai vēl būs māte. Sievietei, kas jau ir pierādījusi, ka var dzemdēt bērnus, ir augstāka vērtība; tādas sievietes ir ļoti pieprasītas. Vīrieši parasti cenšas paaugstināt topošās sievas vērtību, jo tas ir viņu pašu labā; divi vīrieši, kas sacenšas kādas augsta stāvokļa sievietes dēļ, var apvienot savus līdzekļus - ja viņiem paveicas un sieviete piekrīt -, tā būs panākts vēl lielāks pūrs. Dažreiz notiek arī tā, ka viens vīrietis dzīvo ar divām sievietēm, īpaši ja viņas ir māsas un nevēlas šķirties. Tad viņš iegūst augstākstāvošās sievietes statusu, kas dod viņam pa­pildu priekšrocības, un tiek labvēlīgi pieņemts. Ar to viņš pierāda, ka ir spējīgs apgādāt divas sievietes un viņu gaidāmos bērnus. Dvīnes tiek uzskatītas par īpašu vērtību un reti kad tiek šķirtas.

- Kad mans brālis atrada sev sievieti Šaramudu ciltī, viņš kļuva par radinieku Toli - sievietei no Mamutu cilts. Reiz viņa man stāstīja, ka esot "nozagta", kaut arī pati esot tam piekritusi, - Jondalars stāstīja.

- Mēs tirgojamies ar Šaramudiem, tomēr mūsu tradīcijas nav vienā­das. Toli bija sieviete ar augstu stāvokli. Atdot viņu citai ciltij nozīmēja atteikties no sievietes, kas pati par sevi bija vērtība. Šaramudi samak­sāja labu cenu, bet Toli būtu varējusi pārņemt savas mātes stāvokli un nodot to tālāk savas cilts vīram un dēlam, kas galu galā būtu saglabājies Mamutu cilts robežās. Viņas vērtību nemaz nevarēja kompensēt. Mēs to zaudējām, it kā Toli būtu mums nolaupīta. Bet Toli bija iemīlējusies un apņēmusies dzīvot kopā ar Šaramudu jaunekli, tāpēc, lai to īstenotu, mēs atjāvām viņu "nolaupīt".

- Dīgija stāstīja, ka Fralijas māte noteikusi zemu līgavas pūra maksu, - Eila piebilda.

Vecais Mamuts pagrozījās un iekārtojās ērtāk. Viņš saprata, uz ko Eilas jautājums mērķēts, uz to nebūs viegli atbildēt. Daudzi ļaudis in­tuitīvi izprot savas tradīcijas un nebūtu varējuši tās izskaidrot tik labi kā Mamuts. Daudzi viņa stāvokli ieņemošie nevēlētos izskaidrot cilts uzskatus, tie parasti būtu nomaskēti divdomīgos stāstos, viņi baidītos, ka tik tiešs un detalizēts kultūras vērtību skaidrojums atņemtu spēku un noslēpumainības plīvuru. Pat Mamuts šajā situācijā nejutās ērti, bet viņš jau bija izdarījis savus secinājumus par Eilu un pieņēmis lēmumus. Viedais virs gribēja, lai Eila pēc iespējas ātrāk apjauš būtību un saprot viņu tradīcijas.

- Mātei ir tiesības pāriet dzīvot pie jebkura no savu bērnu pavardiem, - Mamuts turpināja. - Ja viņa tā dara, - bet parasti viņa tā nerīkojas, ja vēl nav veca, - visbiežāk tā būs meita, kas dzīvo tajā pašā apmetnē. Viņas virs parasti pārvācas kopā ar viņu, bet, ja pats vēlas, drīkst ari atgriezties savas mātes apmetnē vai dzīvot pie māsas. Vīrietis parasti ir pieķēries sievas bērniem, sava pavarda bērniem, jo dzīvo ar viņiem kopā un māca tos, bet māsas bērni ir viņa mantinieki, un, kad viņš noveco, tad viņi par šo veco vīru ir atbildīgi. Parasti vecie ļaudis tiek laipni gaidīti, bet diemžēl ne vienmēr. Fralija ir vienīgais bērns, kas Krouzijai atlicis, tāpēc tur, kur dodas Fralija, dodas arī Krouzija. Dzīve nav Krouziju žēlojusi, un ar vecumu viņa nebūt nav kļuvusi laipnāka. Viņa ir tik ļoti pieķērusies savai meitai, ka tikai daži vīrieši ir ar mieru dzīvot ar viņu pie viena pavarda. Pēc tam kad nomira Fralijas pirmais vīrs, Krouzijai bija jāsamazina Fralijas līgavas pūrs; tas vecajai sievai gremza un viņas skarbumu tikai vēl vairāk palielināja.

Eila saprotoši pamāja, un viņas pierē iegūla bažīga rieva. - Iza reiz man stāstīja par kādu vecu sievu, kas dzīvojusi Bruņa klanā, pirms vēl mani atrada. Viņa bija ieradusies no kāda cita klana; vīrs viņai nomira un bērnu nebija. Viņai nebija ne vērtības, ne stāvokļa, bet vecā sieva vienmēr tika apgādāta ar pārtiku un siltu vietu pie pavarda. Ja Krouzijai nebūtu Fralijas, kurp tad viņa dotos?

Mamuts kādu brīdi apsvēra jautājumu. Viņš gribēja sniegt Eilai pil­nīgi godīgu atbildi. - Eila, tad Krouzijai būtu problēma. Parasti tāds, kuram nav radinieku, tiek pieņemts pie kāda cita pavarda, bet šī sieviete ir tik kašķīga; nav daudz tādu, kas gribētu viņu ņemt pie sevis. Iespē­jams, ka viņa jebkurā apmetnē atrastu ēdienu un vietu, kur pārgulēt, bet pēc kāda laika ari šie ļaudis lūgtu viņu doties prom, tieši tāpat, kā to izdarīja tā apmetne, kurā nomira Fralijas pirmais vīrs.

Vecais vīrs saviebās un turpināja stāstu: - Ari pats Frabeks nav nekāda dāvana, tas vīrs ir īsts kašķupolis. Viņa mātei bija ļoti zems stāvoklis; tā sieviete neko daudz nebija sasniegusi; viņai nebija gandrīz nekā, ko piedāvāt, vienīgi nepārvarama tieksme uz stipro dzērienu bouzu, tāpēc Frabekam, uzsākot dzīvi, nekā daudz nebija. Viņa apmetne nevēlējās pieņemt pie sevis Krouziju un nespēja pārdzīvot, kad pats Frabeks no tās aizgāja. Tieši tāpēc Fralijas pūrs bija tik mazs. Vienīgais iemesls, kāpēc viņi ir pie mums, ir Nezija. Viņa pārliecināja Talutu iestāties par viņiem, tāpēc šie ļaudis tika pieņemti. Daži mūsu cilvēki to nožēlo.

Eila saprotoši pamāja. Tas šo situāciju padarīja skaidrāku. - Mamut, kas…

- Nuvij! Nuvij! Ak Lielo Māt! Viņa ir aizrijusies! - pēkšņi kāda sie­viete iekliedzās.

Vairāki ļaudis bija sastājušies apkārt, kamēr sievietes trīsgadīgais bērns klepodams un sprauslādams cīnījās atgūt elpu. Kāds uzsita bēr­nam pa muguru, bet tas nepalīdzēja. Pārējie apkārt stāvošie tikai gudri spriedelēja un bija apjukuši; viņi spēja vien bezpalīdzīgi noskatīties, kā meitēns cīnās pēc elpas un pamazām kļūst zilgans.