Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

16 =

Salts, griezīgs vējš iepūta zem zemās telts malas; no kažokādām izbāztā roka ātri tika ievilkta atpakaļ. Auksta brāzma svilpoja pa telts atveres atloku; gulošā cilvēka pierē ievilkās satraukta rieva. Vēja auka iepūta telts atlokā un ar spalgu plīkšķi purināja to šurpu turpu, paverot ceļu gaudojošam caurvējam, kas vienā mirkli pamodināja gan Eilu, gan Jondalaru. Jaunais vīrietis bija piesējis telts atloku, bet vējš, kas pa nakti bija pieņēmies spēkā, pūzdams un gaudodams bija padarījis viņu miegu saraustītu un nemierīgu, tas trakojot plivināja mazo ādas telti.

No rīta brāzmainajā vējā abi ar mokām salocīja telti un, ātri sapa­kojuši mantas, nemaz nedomāja par ugunskura kurināšanu. Tā vietā viņi padzērās aukstu ūdeni no blakus esošā ledainā strauta un uzēda ceļojuma pārtiku. Ap rīta cēliena vidu vējš pierima, bet atmosfērā val­dīja spriedze, kas lika jauniešiem apšaubīt, vai pats ļaunākais jau ir garām.

Kad ap pusdienlaiku vējš atkal pieņēmās spēkā, Eila pamanīja gaisā virmojam svaigu, gandrīz vai metālisku smaržu, kas drīzāk bija jebkāda aromāta trūkums. Pagriezusi galvu, viņa paošņāja gaisu, pārbaudīja un novērtēja.

- Šis vējš atnesīs sniegu, - Eila kliedza, lai viņu sadzirdētu pāri vēja auriem. - Es to sajūtu.

- Ko tu teici? - Jondalars pārjautāja, bet vētra aiznesa viņa vārdus prom, Eila tos drīzāk nolasīja no viņa lūpām, nevis dzirdēja. Viņa pa­gaidīja, līdz Jondalars pienāk blakus.

- Es sajūtu, ka tuvojas sniegs. Pirms tas uznāk, mums jāatrod kāds patvērums, - Eila sacīja, ar satrauktām acīm pārskatīdama plašo līdze­numu, kas pletās viņiem priekšā. - Bet kur gan lai šeit atrod patvē­rumu?

Pavēries stepes plašumos, Jondalars bija tikpat uztraucies kā Eila. Tad viņš atcerējās gandrīz vai aizsalušo upīti, pie kuras viņi bija apmetu­šies iepriekšējā naktī. Viņi nebija tai pārgājuši pāri, tas nozīmēja tikai vienu - tai joprojām jābūt kaut kur pa kreisi neatkarīgi no tā, kādus līkumus tā metusi. Jondalars pūlējās kaut ko saskatīt vētras saceltajos putekļos, bet nekas nebija skaidri saredzams. Viņš, vienalga, pagriezās pa kreisi.

- Pamēģināsim atrast mazo upīti, - viņš sacīja. - Tās krastos varbūt aug koki, varbūt tai ir stāvi krasti, kas dos mums patvērumu. - Eila pamāja, sekojot viņam pa pēdām. Arī Vīnijai nebija nekādu iebildumu.

Tikko jaušamā smarža gaisā, kuru sieviete bija pamanījusi un no­turējusi par sniega vēstnesi, bija precīzs brīdinājums. Drīz vien gaisā sāka virmot vieglas, pūkainas pārslas un veidot dažādus neparastus rakstus, piešķirdamas vējam konkrētu seju. Pēc tam sāka krist arī lie­lākas pārslas, kas redzamību padarīja vēl sliktāku.

Bet, kad, pēc Jondalara domām, viņš bija pamanījis neskaidras koku kontūras, kas iezīmējās tālumā, un apstājās, lai censtos tās saskatīt, Vīnija devās uz priekšu un visi viņai sekoja. Upes krastā skatam pavē­rās zemu noliekušies koki un krūmu puduris. Sieviete un vīrietis būtu varējuši zem tiem palīst apakšā, bet ķēve turpināja iet uz priekšu upes lejteces virzienā, līdz sasniedza upes pagriezienu, kur ūdens bija dziļi iegrauzies cieti noblietētajā krastmalas zemē. Tur, blakus zemai kraujai, kas daļēji pasargāja no postošā vēja spēka, Vīnija paskubināja savu kumeļu un nostājās tam priekšā, lai aizsargātu no vēja.

Eila un Jondalars ātri atbrīvoja zirgus no kravas un uzslēja savu mazo telti gandrīz vai ķēvei pie pašām kājām, pēc tam ielīda tajā, lai nogaidītu, līdz pāries vētra.

Pat krasta aizvējā, prom no atklātā vēja darbības lauka, vētra ap­draudēja viņu vienkāršo patvērumu. Gaudojošais vējš pūta no visām pusēm vienlaikus un šķita apņēmības pilns atrast, kā iekļūt teltī. Bieži vien tas arī izdevās. Caurvējš un vēja brāzmas palavījās zem telts malas vai iepūta cauri spraugām, kur zvērādas pie atveres daļēji pārklājās, vai arī kāda sniega vērpete bieži vien iebrāzās iekšā pa nosegto dūmu izvades caurumu. Sieviete un vīrietis bija palīduši zem guļamādām, lai sasildītos, un sarunājās. Stāstot viens otram par dažādiem bērnības atgadījumiem, viņiem neaptrūka sarunu tematu; atmiņā atausa dažādi nostāsti, leģendas, pazīstami ļaudis, tradīcijas, idejas, sapņi un cerības. Iestājoties naktij, viņi dalījās Baudas veltē un tad iemiga. Apmēram nakts vidū vējš beidza savus uzbrukumus jauniešu teltij.

Pamodusies Eila palika guļam vaļā acīm, vērdamās krēslainās telts iekšienē un cīnīdamās ar tikko uznākušo panikas lēkmi, kas kļuva arvien spēcīgāka. Jaunā sieviete nejutās vesela, viņai sāpēja galva; absolū­tais klusums smagi gūlās pār telts sastāvējušos gaisu. Kaut kas nebija kārtībā, bet viņa nesaprata - kas. Viņa izjuta, ka šī situācija liekas pazīstama un senāk piedzīvota, it kā jau kādreiz būtu šeit bijusi, bet arī ne gluži tā. Drīzāk tās varēja būt kādas draudošas briesmas, kuras viņai vajadzētu sajust, bet kādas? Pēkšņi viņa nespēja vairs izturēt un, norāvusi siltās guļamādas no blakus guļošā vīrieša, piecēlās sēdus.

- jondalar! Jondalar! - Eila viņu purināja, bet tas vairs nebija vaja­dzīgs. Viņš jau bija pamodies tajā brīdī, kad Eila kā bulta bija piecē­lusies sēdus.

- Eila! Kas noticis?

- Nezinu. Kaut kas nav kārtībā!

- Es neko tādu neredzu, - vīrietis atbildēja. Viņš patiešām neko ne­redzēja, bet bija skaidri jūtams, ka Eilu kaut kas uztrauc. Jaunais Ze­landoni vīrietis nekad nebija šo sievieti redzējis tik tuvu panikai. Pa­rasti viņa izturējās mierīgi un pilnīgi spēja sevi kontrolēt pat tad, kad draudēja nenovēršamas briesmas. Neviens četrkājains plēsējs nespētu viņas acīs izraisīt tādas milzīgas bailes. - Kāpēc tu domā, ka kaut kas nav kārtībā?

- Es redzēju sapni. Atrados kādā tumšā vietā, tur bija tumšāks nekā naktī un es slāpu. Jondalar! Es nespēju paelpot!

Jondalara sejā parādījās tik pazīstamā bažīgā izteiksme, kad viņš vēlreiz pavērās visapkārt teltī. Šāda izturēšanās pavisam nebija Eilai raksturīga; varbūt tiešām bija kaut kas noticis? Teltī valdīja krēsla, bet ne pilnīga tumsa. Tajā iespīdēja vārga gaismiņa. Viss šķita savā vietā, vējš nebija neko saplēsis, ne ari norāvis auklas. Īstenībā nebija dzir­damas pat vēja aukas. Bija iestājies pilnīgs miers. Nebija nekādas kus­tības…

Atmetis guļamādas, Jondalars aizrāpoja līdz telts ieejai. Atsienot telts pārsegu, skatam pavērās balta siena, kas iebruka teltī, bet ari tālāk bija redzama vienīgi balta siena.

- Jondalar, mēs esam aprakti! Mēs esam aprakti sniegā! - Eilas acis bija plati atvērtas, tajās vīdēja bailes, un balss no pūlēm saglabāt paš­kontroli aizlūza.

Pasniedzies pēc Eilas, Jondalars viņu apskāva. - Eila, viss ir kārtībā. Viss ir labi, - vīrietis murmināja, pats nemaz nebūdams pārliecināts, ka tā patiešām arī ir.

- Ir tik tumšs, un es nespēju paelpot! •

Jaunās sievietes balss skanēja tik dīvaini un atsvešināti, it kā tā nāktu no tālienes, un viņa Jondalara rokās kļuva ļengana. Atguldījis Eilu uz zvērādām, vīrietis pamanīja, ka viņas acis ir aizvērtas, bet sieviete joprojām turpināja kliegt tajā baismīgajā, svešādajā balsi, ka ir tumšs un viņa nespēj paelpot. Jondalars bija apjucis, nedaudz nobijies un nobažījies par Eilas veselību. Pašlaik notika kas dīvains, kaut kas vairāk par atrašanos sniega kapā, lai cik tas arī būtu biedējoši.

Jondalars pie telts ieejas pamanīja savu mugursomu, kas bija daļēji pazudusi sniegā, un kādu brīdi uz to skatījās. Pēkšņi viņš pierāpoja tai klāt. Notrausis sniegu, jaunais vīrietis somas sānu ieliktnī sataustīja pīķi. Piecēlies uz ceļiem, viņš atsēja dūmu izvades caurumu, kas atra­dās gandrīz telts vidū. Ar pīķa neaso galu viņš parušināja sniegu. Uz guļamādām nokrita sniega kaudzīte, un pēkšņi pa izrušināto caurumu mazajā teltī iespīdēja saules gaisma un ieplūda svaigs gaiss.

Tajā pašā brīdī Eila pēkšņi mainījās. Viņa uzreiz atslābinājās un at­vēra acis. - Ko tu izdarīji? - viņa jautāja.

- Es izbāzu pīķi pa dūmu izvadu un izlauzos cauri sniegam. Mums būs jāizrokas laukā, bet sniegs varbūt nemaz nav tik dziļš, kā šķiet. - Viņš ar bažām cieši noraudzījās jaunajā sievietē. - Kas tev notika, Eila? Tu mani satrauci. Tu visu laiku atkārtoji, ka nevari paelpot. Domāju, ka esi paģībusi.

- Nezinu. Varbūt tas notika tāpēc, ka nebija gaisa.

- Nebija jau nemaz tik slikti. Man nebija problēmu ar elpošanu. Un tu patiešām biji nobijusies. Nekad nebiju redzējis tevi tik nobijušos.

Eila nejutās ērti no tādas nopratināšanas. Cenšoties atcerēties bais­mīgo sapni, viņa joprojām jutās dīvaini un nedaudz apreibusi, bet ne­spēja neko izskaidrot.

- Atceros, kā sniegs reiz aizputināja mazās alas ieeju, kurā biju ap­metusies, kad man vajadzēja pamest Bruņa klanu. Toreiz es pamodos pilnīgā tumsā un man trūka gaisa. Droši vien arī tagad ar mani notika tas pats.

- Tad jau varbūt tāpēc tu tagad tā pārbijies, ka atkal notika tas pats, - Jondalars sacīja, kaut gan pats tā īsti saviem vārdiem neticēja, un arī Eila tam neticēja.

Lielais vīrs ar sarkano bārdu joprojām strādāja laukā, kaut ari krēsla jau gandrīz bija pārvērtusies tumsā. Viņš bija pirmais, kas ieraudzīja dīvaino procesiju, kas nāca lejup pa nogāzes kori. Pirmā nāca sieviete, kas gurdeni brida cauri dziļajām sniega kupenām, viņai sekoja zirgs, kura galva bija pārgurumā nokārta, ķēvei uz muguras bija nastas, un aiz sevis tā vilka platformu. Ķēvei pa pēdām sekoja vīrietis, kas pavadā veda otru zirgu, kuram ari uz muguras bija uzkrauta krava. Viņam iet bija daudz vieglāk, jo sniegu nomīdīja pa priekšu ejošie; ceļā Eila un Jondalars mainījās vietām, lai ļautu otram nedaudz atpūsties.

- Nezij! Viņi ir atgriezušies! - Taluts iekliedzās, sākdams skriet nā­cējiem pretim un nomīdāms sniegu Eilas pēdējiem soļiem. Vadonis aiz­veda atnācējus nevis uz ierasto velvēto ieeju, bet uz mītnes vidus­daļu. Jauniešiem par pārsteigumu, viņu prombūtnes laikā miteklim bija piebūvēta jauna mītne. Tā līdzinājās ieejas priekšnamam, bet bija vēl lielāka. No tās pilnīgi jauna ieeja veda tieši uz Mamuta pavardu.

- Tas ir zirgiem, Eila, - tiklīdz visi bija sanākuši iekšā, paziņoja Taluts, kura sejā rotājās pašapmierināts smaids par jaunās sievietes neviltoto izbrinu. - Pēc pēdējās sniega vētras sapratu, ka ar nojumi nebūs līdzēts. Ja tu un tavi zirgi grasāties pie mums palikt, mums vajadzēja uzbūvēt ko pamatīgāku. Manuprāt, varam to nosaukt par "zirgu pavardu".

Eilas acis parādījās asaras. Jaunā sieviete bija līdz spēku izsīkumam pārguruši, pateicīga par to, ka beidzot pārradusies mājās, un emocijas pašas lauzās uz āru. Neviens viņas labā nekad nebija tā pūlējies. Dzīvo­dama klanā, Eila nekad nejutās tam pilnīgi piederīga un pieņemta. Viņa bija pārliecināta, ka klanā viņai nemūžam nebūtu ļāvuši turēt zirgus, kur nu vēl uzbūvēt tiem pašiem savu "pavardu".

- Ak, Talut! - jaunā sieviete iesaucās ar aizlūstošu balsi, tad pastie­pās uz pirkstgaliem, apķērās milzim ap kaklu un piespieda savu auksto vaigu pie vadoņa bārdas. Eila allaž bija pret viņu izturējusies atturīgi, tāpēc spontānā sajūsmas izpausme nāca kā patīkams pārsteigums. Arī Taluts viņu apkampa un paklapēja pa muguru, smaidīdams pa visu ģīmi un juzdamies ļoti apmierināts.

Vairums Lauvas apmetnes ļaužu sastājās viņiem apkārt jaunajā pie­būvē, apsveicinādamies ar jauno sievieti un vīrieti, it kā viņi jau būtu pilntiesīgi Mamutu cilts piederīgie.

- Mēs jau sākām par jums uztraukties, - Dīgija sacīja, - īpaši pēc tam, kad sāka snigt.

- Mēs būtu atgriezušies daudz ātrāk, ja Eila nebūtu gribējusi ņemt līdzi tik daudz mantu, - Jondalars skaidroja. - Pēdējās pāris dienās arī es pats nebiju pārliecināts, ka mums izdosies atgriezties.

Eila jau bija sākusi atbrīvot zirgus no smagās kravas, Jondalars devās viņai talkā; noslēpumainie saiņi apkārtējos izraisīja lielu ziņkāri.

- Vai ari man tu kaut ko atvedi? - Ragija beidzot pajautāja to, ko visiem tik ļoti kārojās uzzināt.

Eila uzsmaidīja mazajai meitenītei. ~ Jā. Atvedu kaut ko arī tev. Vi­siem tiks pa kādai mazai dāvaniņai, - jaunā sieviete atbildēja, atstā­dama visus neziņā, kādas dāvanas viņa atvedusi.

- Un kam domāts tas? - Tusija vaicāja, kad Eila sāka pārgriezt pēdējā, paša lielākā saiņa virves.

Eila paskatījās uz Dīgiju, un abas jaunās sievietes uzjautrināti pa­smaidīja, cenzdamās neļaut Dīgijas mazajai māsai pamanīt, ka arī viņas balsī ieskanas tas pats Talijas protežējošais tonis un modulācija, - kā nekā Tusija taču bija vadones meita.

- Es pat atvedu kaut ko zirdziņiem, - Eila stāstīja mazajai meitenei, un, kad viņa pārgrieza pēdējās auklas, uz grīdas nokrita siena blāķis.

- Tas ir Vīnijai un Skrējējam.

Nolikusi sienu zirgiem priekšā, viņa sāka atsaitēt kravu, kas bija pie­sieta pie velkamās platformas. - Man to visu vajadzētu sanest iekšā.

- Tas taču var pagaidīt, - Nezija iebilda. - Tu pat vēl neesi novilkusi ceļa drēbes. Nāc iekšā, iedzer karstu tēju un ieēd kaut ko. Te tavām mantām nekas nenotiks.

- Nezijai taisnība, - Talija piebalsoja. Vadoni mocīja tāda pati ziņ­kārība kā pārējos apmetnes ļaudis, bet Eilas mantas varēja pagaidīt.

- Jums abiem jāpaēd un jāatpūšas. Izskatāties krietni nomocījušies.

Sekodams Eilai pa pēdām mītnē, Jondalars pateicīgi uzsmaidīja va­donei.

No rīta uzradās daudz brīvprātīgo, kas palīdzēja Eilai nest iekšā vi­ņas mantas, bet Mamuts klusām bija ierosinājis, lai viņa savas dāvanas līdz vakara ceremonijai nevienam neizrāda. Jaunā sieviete piekrītot pa­smaidīja, ātri uztverdama, ka Mamuts grib saglabāt noslēpumainības plīvuru un gaidīšanas svētkus, bet Eilas izvairīgās atbildes uz Talijas mājieniem parādīt, ko viņa ir atvedusi, vadoni aizkaitināja, kaut arī viņa centās to neizrādīt.

Tiklīdz visi sainīši un paciņas bija sakrauti uz vienas no tukšajām gultām un priekškars nolaists, Eila vientulībā iekārtojās norobežotajā telpā, aizdedza trīs akmens lampas, salika tās tā, lai viss būtu labi apgaismots, un sāka pārbaudīt un kārtot visas tās dāvanas, ko bija atvedusi. Izdarot nelielas izmaiņas iepriekš plānotajā, jaunā sieviete dažas dāvanas samainīja, kaut ko pielika klāt, bet, beigusi šo proce­dūru, nopūtusi lampas un ļāvusi smagajam priekškaram nokrist sev aiz muguras, viņa bija apmierināta.

Eila devās laukā pajauno izeju, kur iepriekš bija atradies neizmantots un tukšs gultas paaugstinājums. Jaunās piebūves grīda bija augstāka nekā pārējās mītnes grīdas līmenis, un, lai vieglāk varētu ieiet iekšā, tajā tika iebūvēti trīs plati četras collas augsti pakāpieni. Eila apstā­jās un paskatījās uz piebūvi. Zirgi bija izgājuši laukā. Vīnija jau bija iemanījusies ar purniņu atstumt ādas priekškaru, Eilai tas tikai vienreiz bija jāparāda. Skrējējs šo triku iemācījās no savas mammas. Pakļauda- mās impulsīvai vēlmei viņus pārbaudīt - kā māte uzmana bērnus, jo daja no Eilas domām allaž bija aizņemta ar rūpēm par zirgiem -, jaunā sieviete izgāja cauri slēgtajai piebūvei un no mamuta ilkņiem izveido­tajai arkai, atvilka smago āra priekškaru un paskatījās laukā.

Pasaule apkārt bija zaudējusi formu un noteiktību; viengabalaina krāsa bez toņa un ēnām bija pārklājusi apkārtni divās nokrāsās: rezo­nējoši, pārsteidzoši spilgti zilas debesis, pie kurām nebija ne mazākā mākonīša, un žilbinoši balts sniegs, kurā atspoguļojās spoža vēla rīta cēliena saule. Eila samiedza acis no žilbinošā baltuma, kas bija pali­cis kā vienīgais pierādījums, ka vairākas dienas bija plosījusies vētra. Lēnām, acīm aprodot ar spožo gaismu un aptverot ainavas tagadējos mērogus, jaunā sieviete sāka atšķirt atsevišķas detaļas. Ūdens, kas jo­projām urdzēja upes vidū, laistījās daudz spožāk nekā irdena, balta sniega klātie krasti, kas saplūda kopā ar robotām ledus lauskām; upes krastos esošais sniegs lāstekas bija padarījis mazāk robainas. Blakus atradās noslēpumaini, balti pauguri, kuros bija paglabāti mamutu kauli, un vēl tālāk - sniega klātas drazu kaudzes.

Paspērusi pāris soļu uz priekšu, Eila paskatījās aiz upes līkuma - uz to vietu, kur zirgiem bija paticis ganīties, prom no visu acīm. Saulē bija silts, un nedaudz pakusušā sniega virskārta spīdēja. Zirgiem vajadzēja atkašāt dziļo, mīksto sniega kārtu, lai zem tās tiktu pie sausās zāles. Eila jau gatavojās uzsvilpt, kad aiz upes līkuma parādījās Vīnija, pacēla galvu un ieraudzīja savu draudzeni. Sveicinot Eilu, ķēvīte iezviedzās, aiz viņas parādījās arī Skrējējs. Arī Eila atbildēja ar zviedzienu.

Kad sieviete pagriezās, lai dotos prom, viņa pamanīja, ka Taluts viņu vēro ar ieinteresētu, gandrīz vai bijīgu sejas izteiksmi.

- Kā ķēve zināja, ka tu esi iznākusi ārā? - viņš jautāja.

- Man šķiet, ka viņa nezināja, bet zirgiem ir laba oža, viņi saož pa lielu gabalu. Arī laba dzirde, turklāt viņa redz visu, kas kustas.

Milzis pamāja. No Eilas mutes viss izklausījās tik vienkārši, tik lo­ģiski, bet tomēr… Taluts pasmaidīja un nopriecājās, ka abi jaunieši at­griezušies. Vadonis ar nepacietību gaidīja Eilas uzņemšanu ciltī. Šai jaunajai sievietei bija tik daudz, ko piedāvāt; viņa bija ļoti vērtīga, tāpēc tiks laipni pieņemta Mamutu ciltī.

Abi kopā iegāja atpakaļ jaunajā piebūvē, un tieši tajā brīdī no mītnes puses ieradās arī Jondalars.

- Pamanīju, ka tavas dāvanas jau sagatavotas, - pienācis klāt, viņš, plati smaidīdams, sacīja. Jaunajam vīrietim patika gaidīšanas svētki, ko Eilas noslēpumainie sainīši bija izraisījuši, un patika arī pašam visā piedalīties. Viņš bija dzirdējis Talijas skaļi izteiktās bažas par Eilas dāvanu kvalitāti, bet viņam pašam šādu šaubu nebija. Mamutu cilts ļaudīm šīs dāvanas šķitīs neparastas, bet labs amatnieka izstrādājums bija un palika labs meistardarbs; jaunais vīrietis bija pārliecināts, ka Eilas dāvanas tiks pienācīgi novērtētas.

- Eila, visi deg nepacietībā ieraudzīt, ko esi atvedusi, - Taluts sacīja. Arī vadonim, tāpat kā citiem, vai varbūt pat vairāk, patika gaidīšanas svētki un to izraisītais satraukums.

- Nezinu, vai manas dāvanas būs pietiekamas, - jaunā sieviete ba­žījās.

- Protams, būs. Par to neuztraucies. Lai ko tu tur būtu savedusi, viss būs labi. Pietiktu jau ar vieniem pašiem uguns akmeņiem. Pat bez uguns akmeņiem būtu gana arī ar tevi pašu, - Taluts lišķēja, plati smaidīdams, - mums pat pietiktu ar to, ka ir iemesls svētkiem!

- Talut, bet tu sacīji, ka ar dāvanām ir jāmainās. Klanā, mainoties ar dāvanām, pretim jādod līdzvērtīga lieta. Kā lai atmaksāju tev un visiem pārējiem, kas esat uzbūvējuši šo lielisko pajumti zirgiem? - Eila jautāja, skatīdamās uz jauno piebūvi. - Tā ir kā ala, bet jūs to uztaisījāt. Nesaprotu, kā cilvēki māk uzbūvēt šādu alu.

- Arī es par to brīnos, - Jondalars piebalsoja. - Jāatzīstas, ka nekad neko tamlīdzīgu neesmu sastapis, bet esmu redzējis daudzus mitekļus: vasaras apmetnes, mājokļus - iebūvētus alās, zem klinšu pārkarēm, taču jūsu mītne pati par sevi ir tik stabila kā klints.

Taluts smējās. - Tādai tai jābūt, lai šeit dzīvotu, īpaši jau pa ziemu. Jebkura cita trauslāka konstrukcija varētu neizturēt stipros vējus, kas pūš mūsu pusē. - Vadoņa smaids nozuda un sejā parādījās apgarota mīlestības izteiksme. - Mamutu cilts zeme ir bagāta gan ar medījumu, gan zivīm un augāju. Tā ir skaista un stipra zeme. Es nemūžam negri­bētu dzīvot nevienā citā vietā… - Smaids vadoņa sejā atgriezās. - Bet, lai dzīvotu šeit, ir nepieciešami stipri un stabili mitekļi, turklāt tuvumā nav daudz alu.

- Talut, kā tu taisi šo alu? Kā var uzmeistarot šādu būvi? - Eila interesējās, atcerēdamās, kā Brūns bija meklējis klanam piemērotu alu un cik pati bija jutusies neomulīgi bez savām mājām, līdz uzgāja ieleju, kurā atradās apdzīvojama ala.

-Ja vēlies to zināt, tad pastāstīšu. Tas nav nekāds lielais noslēpums! - Taluts atbildēja, priecīgi smaidīdams. Vadoni iepriecināja abu jauniešu acīm redzamā apbrīna. - Ari pārējā mītne ir vairāk vai mazāk būvēta pēc šī paša principa, bet, sākot celt šo piebūvi, vispirms ar soļiem izmērījām platību no sienas, kas atrodas pie Mamuta pavarda. Kad sasniedzām plānoto piebūves vidusdaļu, zemē tika iedurts miets - tur mēs būvēsim pavardu, ja izlemsim, ka šeit tas nepieciešams. Tad ar virvi izmērījām tādu pašu attālumu, vienu tās galu piesējām pie mieta un ar otru tās galu atzīmējām apli, lai norādītu, kur jābūt sienai. - Darbojoties līdzi savam paskaidrojumam, Taluts mērīja soļus, piesēja izdomātu virvi pie neeksistējoša kociņa.

- Tad norakām velēnu kārtu, uzmanīgi to izcēlām, lai nesabojātu, un tad ierakāmies vēl apmēram manas pēdas dziļumā. - Lai padarītu skaidrāku savu sakāmo, Taluts pastiepa neticami garu, bet pārsteidzoši šauru un labi veidotu pēdu, kas bija ieauta ērtās sniega kurpēs. - Tad atzīmējām paaugstinājuma vidusdaļu - tur var atrasties gan gultas, gan krātuves - un vēl papildus nedaudz atstājām sienas tiesu. Tad no pa­augstinājuma iekšējās malas rakām dziļāk, apmēram divu vai trīs manu pēdu dziļumā, lai izveidotu grīdas viduci. Izraktā zeme tika vienmērīgi sakrauta visapkārt ārmalai, tā kalpos par sienas balstu.

- Tā nu gan bija pamatīga rakšana, - Jondalars atzina, apskatīdams piebūvi. - Talut, es teiktu, ka attālums no vienas sienas līdz otrai varētu būt kādas trīsdesmit jūsu pēdas.

Vadoņa acis pārsteigumā iepletās. - Tā arī ir! Es to precīzi nomērīju. Kā tu to zināji?

Jondalars paraustīja plecus. - Vienkārši uzminēju.

Tas bija kas vairāk par minējumu, tas bija vēl viens pierādījums vīrieša instinktīvajai fiziskās pasaules izpratnei. Viņš ar aci varēja pre­cīzi noteikt attālumu un mērīja telpu pats ar sava auguma lielumu. Jondalars zināja sava soļa platumu, rokas garumu, rokas stiepiena at­tālumu un satvēriena platumu; spēja pēc īkšķa platuma noteikt daļas vai izmērīt koka augstumu, soļiem mērojot tā ēnas garumu saulē. Šis dotības bija iedzimtas, nevis iemācītas vai dzīves gaitā attīstītas. Viņam nekad nebija ienācis prātā tās apšaubīt.

Arī Eilai likās, ka tā bijusi viena traka rakšana. Viņai bija nācies rakt dzīvnieku lamatu bedres, tāpēc saprata, kāds darbs tur bija ieguldīts, un turpināja zinātkāru iztaujāšanu: - Talut, kā tev izdevās tik daudz zemes norakt?

- Kā visiem, kas rok. Lai uzlauztu mālzemi, mēs izmantojam kapļus, pēc tam ar lāpstām izrokam zemi ārā, izņemot cieti noblīvēto velēnu augsnes virskārtā. To mēs izgriežam ārā ar noasinātu plakana kaula malu.

Eilas izbrīnītais skatiens skaidri lika nojaust, ka viņa nesaprot. Taluts nodomāja, ka Eila droši vien nepārzina darbarīku nosaukumus viņa va­lodā, tāpēc, izgājis ārā, atgriezās atpakaļ, nesdams pāris instrumentu. Tiem visiem bija garš kāts. Vienam no tiem bija pievienots mamuta ribu kauls, kuram viena mala bija izveidota pavisam asa. Šis darbarīks ar garu un izliektu asmeni atgādināja kapli. Eila to uzmanīgi izpētīja.

- Tas izskatās pēc rokamā mieta, - viņa konstatēja, skatīdamās uz Talutu un gaidīdama saviem vārdiem apstiprinājumu.

Vadonis pasmaidīja. - Jā, tas ir kaplis. Mēs dažkārt izmantojam no­asinātus rokamos mietus. Tos var ātri uztaisīt, bet šo ir vieglāk lietot.

Pēc tam viņš parādīja lāpstu, kas bija izgatavota no staltradža mil­zīgajiem ragiem, kuri pa izburbējušo centru bija gareniski pārgriezti uz pusēm, pēc tam no tiem tika darināta pareizā lāpstas forma un darbarīks noasināts. Arī jauno briedēnu ragi tika izmantoti; nobrieduša un pieauguša brieža ragu garums varēja sasniegt vienpadsmit pēdas, šim mērķim tie bija pārāk lieli. Lāpstas rokturi pievienoja ar stipru auklu, kas tika izvērta cauri trijiem caurumiem un pašā viducī sasieta. To lietoja ar poraino malu uz leju, nevis lai raktu zemi, bet lai izceltu un aizmestu prom ar kapli atskaldīto tīro lesa augsni vai arī, ja nepie­ciešams, sniegu. Talutam rokās bija arī otra lāpsta - dziļāk izgrebta, izgatavota no mamuta ilkņa ārējās daļas.

- Šīs ir lāpstas, - vadonis turpināja sniegt paskaidrojumus, iepazīs­tinādams Eilu ar šo darbarīku nosaukumiem. Jaunā sieviete pamāja ar galvu. Arī viņa rakšanai bija izmantojusi plakanās dzīvnieku kaulu un ragu daļas, bet viņas lāpstām nekad nebija bijuši rokturi.

- Es priecājos, ka pēc jūsu aiziešanas laiks vēl kādu bridi pieturējās tīri jauks, - vadonis turpināja. - Šobrīd mēs neierakāmies tik dziļi, kā parasti mēdzam to darīt. Zemes apakšējais slānis ir jau sasalis. Nā­kamgad, kad atgriezīsimies no Vasaras sapulces, varēsim parakties vēl dziļāk un uztaisīt pārtikas uzglabāšanas bedres, varbūt pat varēsim ielikt karsto vannu.

- Vai tad jūs negrasījāties doties medībās, kad laiks atkal noskaid­rosies? - Jondalars vaicāja.

- Bizonu medības bija ļoti veiksmīgas, un Mamutam pēdējā laikā nav paveicies Meklēšanā. Viņš vienīgi ir atradis tos dažus bizonus, kurus mēs palaidām garām, un to dēļ nav vērts nekur doties. Tā vietā mēs nolēmām uzcelt piebūvi, lai zirgiem būtu sava vieta, jo Eila un viņas zirgi ir mums ļoti daudz palīdzējuši.

- Ar kapli un lāpstu, protams, ir vieglāk rakt, Talut, bet darbs… visa šī rakšana, - Eila bija pārsteigta un aizkustināta.

- Eila, mums taču ir daudz ļaužu, kas var to darīt. Gandrīz vai visi uzskatīja, ka tā ir laba doma, un gribēja palīdzēt… lai tu šeit justos kā mājās.

Jaunā sieviete juta, ka viņu pārņem liels aizkustinājums, un aizvēra acis, lai kontrolētu pateicības asaras, kas jau draudēja izlauzties brīvībā. Jondalars un Taluts to pamanīja un smalkjūtīgi aizgriezās.

Jondalars pētīja sienas, viņu joprojām šī būve ļoti intriģēja. - Izska­tās, ka esat rakušies dziļāk ari starp paaugstinājumiem, - viņš sacīja.

- Jā, lai ieliktu pamatu balstus, - Taluts skaidroja, norādīdams uz sešiem milzīgiem mamutu ilkņiem, kuri pie pamatnes bija noķīlēti ar mazākiem kauliem - mugurkaula un sānu ribu kauliem, kuru gali bija vērsti pret centru. Tie ar regulārām atstarpēm bija izvietoti apkārt gar sienu uz abām pusēm no diviem mamutu ilkņu pāriem, kuri tika iz­mantoti kā arkai līdzīga durvju ieeja. Izturīgie, garie, ieliektie ilkņi bija šīs mītnes galvenais celtniecības materiāls.

Kad Mamutu mednieks Taluts turpināja aprakstīt pa pusei zemē iedziļinātās būves celtniecības procesu, Eila un Jondalars piedzīvoja vēl lielāku pārsteigumu. Tas izrādījās vēl sarežģītāks veidojums, nekā viņi bija iedomājušies. Pusceļā starp centru un ilkņu sienas balstiem bija ielikti seši koka stabi - gari un tievi nomizoti koki ar žuburu augšdaļā. Pa piebūves ārējo perimetru, nostiprināti pie vaļņa apakšējās daļas, stāvus zemē bija salikti mamutu galvaskausi, kurus balstīja plecu lāpsti­ņas, gūžu un mugurkaula kauli un vairāki stratēģiski izvietoti gari kāju un ribu kauli. Augšējā sienas daļa galvenokārt sastāvēja no plecu lāpsti­ņām, gūžu kauliem un mazākiem mamutu ilkņiem, tie savienojās kopā ar jumtu, kuru atbalstīja koka baļķi, tie stiepās šķērsām pāri un starp ārējo ilkņu apli un iekšējo stabu apli. Kaulu mozaīka bija rūpīgi izvē­lēta, un dažiem kauliem bija izveidota cita forma, tie bija saķīlēti un piesieti pie pamatīgajiem ilkņiem, tādējādi izveidojot ieliektu sienu, kas saderēja kopā kā savstarpēji saistīti atjautības uzdevuma gabaliņi.

Upes ielejā varēja atrast pāris koku, bet galvenais celtniecības mate­riāls bija mamutu kauli. Tomēr nomedīto dzīvnieku kauli šeit bija tikai neliela daļa. Lielākais būvmateriālu daudzums tika atlasīts no milzīgās izskaloto kaulu kaudzes, kas bija uzkrājusies upes likumā. Daži kauli nāca arī no grauzēju apskrubinātajiem, stepē atrastajiem skeletiem, bet atklātā stepe apgādāja ar daudz svarīgākiem materiāliem.

Katru gadu migrējošie ziemeļbriežu bari nometa ragus, lai atbrīvotu vietu jauniem ragiem, un apmetnes ļaudis tos allaž savāca. Būves pa­beigšanai briežu ragi tika sakabināti kopā, lai no savstarpēji saistītiem balstiem izveidotu stipru rāmi kupolveida jumtam, pašā centrā atstājot vietu dūmu izvades caurumam. Pēc tam upmalā salasītās vītolu klūgas savija biezā paklājā, kas tika nolikts šķērsām pāri un droši piesiets virs un ap ragiem, tādējādi pārklājot no kauliem izveidoto sienu, lai jumtam un sienām radītu izturīgu karkasu. Pēc tam no jumta līdz pat zemei pa virsu kārklu klūgām tika piestiprināti biezāki zāles kušķi, lai padarītu segumu ūdensnecaurlaidīgu. Virs zāles kušķiem vēl tika uzmesta bieza velēnu kārta. Daļa velēnu nāca no tās augsnes, kas tika norakta, ceļot piebūvi, un cita daļa - no turpat blakus esošās stepes.

Visas būves sienas bija apmēram divu vai trīs pēdu biezas, bet, lai pilnībā piebūvi pabeigtu, vēl bija jāuzliek pēdējā materiālu kārta.

Apbrīnodami jauno būvi, viņi stāvēja laukā, un Taluts pabeidza zemes būdas celtniecības sīko skaidrojumu. - Cerēju, ka laiks noskaidrosies, - vadonis sacīja, raidīdams izteiksmīgu žestu pret skaidrajām, zilajām debesīm. - Mums jāpabeidz piebūves celtniecība. Ja nepabeigsim, tad nezinu, cik ilgi tā izturēs.

- Cik ilgi parasti tāda būve turas? - Jondalars interesējās.

- Parasti cilvēka mūžam pietiek, dažkārt pat ilgāk. Bet velēnu celtnes ir ziemas mītnes. Parasti vasarā mēs to atstājam, dodamies uz Vasaras sapulci un lielajām mamutu medībām, kā arī nedaudz paceļojam apkārt. Vasara domāta ceļošanai, augu vākšanai, medībām un zvejošanai, tirdz­niecībai un ciemos iešanai. Aizejot mēs pārsvarā visu mantību atstājam te, jo katru gadu šeit atgriežamies. Lauvas apmetne ir mūsu mājas.

- Ja gribam, lai šī piebūve Eilas zirgiem kalpotu ilgu laiku, tad labāk ķeramies klāt un pabeidzam to būvēt, kamēr vēl tāda iespēja ir, - sarunā iejaucās Nezija. Viņas abas ar Dīgiju nolika zemē lielu, smagu ūdens maisu, ko bija uzvilkušas augšā no daļēji aizsalušās upes.

Pēc tam ieradās Raneks, nesdams rokamos rīkus un vilkdams līdzi lielu grozu, kas bija pilns ar blīvu, mitru augsni. - Nekad neesmu dzir­dējis, ka kāds ziemā celtu velēnu mitekļus vai piebūves, - viņš sacīja.

Aiz viņa nāca Barzeks. - Tā būs interesanta pārbaude, - viņš sacīja, nolikdams zemē otru grozu ar spīdīgiem dubļiem, kurus vīrieši bija up­malā izrakuši no kādas īpašas vietas. Parādījās arī Danugs un Druvezs, katrs nesdams vēl pa vienam slapju dubļu grozam.

- Tronija ir iekūrusi pavardu, - paziņoja Talija, viena pati paceldama smago ūdens maisu, kuru Dīgija un Nezija tik tikko pa divām bija atvilkušas. - Torneks ar pārējiem vāc sniegu kausēšanai, lai pietiktu nākamajai porcijai, kad būsim šo ūdeni uzvārījuši.

- Es arī gribētu palīdzēt, - Eila piedāvājās, domādama - nez kā viņa varētu palīdzēt. Izskatījās, ka katrs precīzi izpilda savu uzdevumu, bet viņa nesaprata, kas plānots, tāpat nezināja, kā varētu būt noderīga.

- Jā, vai varam palīdzēt? - Jondalars piebalsoja.

- Protams, tas domāts zirgiem, - Dīgija sacīja, - bet, Eila, atļauj man iedot tev kaut ko no savām vecajām drēbēm. Šis ir netīrs darbs. Vai Talutam un Danugam neatradīsies kāds apģērba gabals Jondalaram?

- Es kaut ko sameklēšu, - Nezija piedāvājās.

- Ja pēc tam, kad būsim beiguši, jums vēl joprojām gribēsies strā­dāt, tad varēsiet nākt mums ar Tarnegu palīgā būvēt jauno mītni… lai pēc kāzām ar Branagu mums būtu sava apmetne, - Dīgija smaidot piebilda.

- Vai kāds ir iekūris uguni karstajās pirtīs? - Taluts jautāja. - Pēc šī darba visi gribēs nomazgāties, vēl jo vairāk tāpēc, ka šovakar pare­dzēti svētki.

- Vimezs un Frabeks jau agri no rīta tās iekurināja. Tagad viņi pienes tām vēl ūdeni, - Nezija paskaidroja. - Krouzija, Manuvs, Latija un vēl pāris bērnu devās stepē sameklēt svaigus priežu zariņus, lai pirtīs būtu smaržīgs ūdens. Arī Fralija gribēja pievienoties, bet man nepatika doma, ka viņa rāpsies augšā un lejā pa nogāzi, tāpēc palūdzu viņu paturēt acīs Ridagu. Viņa pieskata arī Hartalu. Pat Mamuts ir aizņemts, viņš gatavojas šīvakara ceremonijai. Man šķiet - viņš gatavo mums kādu pārsteigumu.

- 0… kad nācu laukā, Mamuts man lūdza tev, Talut, pateikt, ka zīmes ir labvēlīgas, lai tuvākajās dienās dotos medībās. Viedais vīrs grib zināt, vai gribi, lai viņš veic Meklēšanu, - Barzeks teica.

- Zīmes ir labvēlīgas medībām, - lielais vadonis sacīja. - Paskatieties uz sniegu! Apakšā tas ir mīksts un no virspuses kūst. Ja uznāks pama­tīgs sals, tad izveidosies sērsnas kārta, un tādos apstākļos dzīvnieki allaž netiek nekur uz priekšu. Jā, manuprāt, tā būtu laba doma.

Visi bija sastājušies ap pavardu, kur milzīgā ādas ūdens soma ar ledaino upes ūdeni bija uzstutēta uz rāmja un atradās tieši virs uguns liesmām. Upes ūdens bija vajadzīgs, lai uzsāktu sniega kausēšanu, kas bija samests somā. Izkusušais ūdens tika izsmelts ārā un ieliets daudz lielākā, notraipītā un netīrā ādā, kas bija ieklāta zemē ieraktā padziļi­nājumā. No upes krasta bija paņemta īpaša augsne, kas tika piebērta ūdenim un ar to sajaukta, lai izveidotu biezu, lipīgu, glumu māla putru.

Vairāki ļaudis uzrāpās uz jaunās, ar velēnu klātās piebūves jumta, ņemdami sev līdzi glumu, tekošu dubļu masu, kuru ar liekšķerēm izlēja uz būves sāniem. Kādu brīdi vērojuši šo procesu, arī Eila un Jondalars pievienojās pārējiem. Tie, kas bija palikuši lejā, izlīdzināja satecējušos dubļus, lai visai virsmai būtu vienmērīgi bieza kārta.

Biezie, lipīgie māli, kurus upes ūdens bija izsijājis sīkos graudiņos, iz­veidos ūdensnecaurlaidīgu kārtu. Ūdens no tās notecēs nost. Šim slānim nekas netiks cauri - ne lietus, ne slapjdraņķis, ne kūstošs sniegs. Pat samircis šis slānis būs ūdensnecaurlaidīgs. Pēc kāda laika izžuvis, slā­nis kļūst ciets un bieži vien tiek izmantots kā parocīga vieta, uz kuras uzglabāt dažādas mantas un rīkus. Jaukā laikā šeit var iekārtot atpūtas stūrīti, ciemiņu uzņemšanas un garu sarunu vietu vai arī slēptuvi, kur mierīgi pasēdēt un pameditēt.

Ierodoties viesiem, bērni parasti sarāpās tur augšā, lai, nemaisīda­mies pa kājām, visu varētu novērot; to izmantoja arī kā paaugstinā­jumu, kad kāds gribēja teikt runu un piesaistīt apkārtējo uzmanību vai arī lai vienkārši kaut ko tālumā saskatītu.

Tika samaisīta nākamā mālu porcija, un Eila, nesot augšā smago grozu, atsitās ar to pret malu un daļu dubļu uzlēja sev virsū. Tam vairs nebija nozīmes. Viņa jau tāpat visa bija nomūrējusies dubļiem tāpat kā pārējie. Dīgijai bija taisnība. Tas bija netīrs darbs. Pabeiguši noliet sānus, strādnieki atgāja nost no malas un sāka noklāt jumtu, bet, tā kā kupolveida jumts tika apliets ar slideniem dubļiem, pārvietošanās pa to kļuva nedroša.

Izlējusi no groza pēdējās dubļu paliekas, Eila vēroja, kā tie lēnām tek lejup. Pagriezusies, lai ietu projām, jaunā sieviete uzmanīgi nepa­skatījās, kur liek kāju. Vienā mirklī viņa paslīdēja. Ar plunkšķi iekritusi svaigos, mīkstos mālos, ko pati tikko bija salējusi, neviļus iekliegušies, viņa turpināja slīdēt lejup, pārbrauca pāri apaļajai jumta malai un sli­dinājās tālāk - lejā pa zirgu piebūves sienu.

Jau nākamajā mirklī, nepaspējot sasniegt zemi, Eila attapās noķerta spēcīgās rokās; izbijusies viņa skatījās dubļiem notašķītā, smejošā Ra­neka sejā.

- Tas ir viens no veidiem, kā dubļus izklāt pa sienām, - vīrietis sa­cīja, palīdzēdams jaunajai sievietei atgūt līdzsvaru. Tad, joprojām viņu turēdams, piebilda: - Ja gribēsi to atkārtot, gaidīšu šajā pašā vietā.

Tajā vietā, kur Raneks bija pieskāries viņas rokai, Eila samanīja sil­tumu un pilnībā izjuta, kā vīrieša augums bija piespiedies viņai tuvu klāt. Tumšādainā vīrieša mirdzošajās un dziļajās acīs bija skaidri redza­ma iekāre, kas no pašiem dvēseles dziļumiem uzjundīja negribētu jau­nās sievietes atsaucību. Nedaudz nodrebējusi, pirms paspēja nolaist acis, viņa piesarka un tad atraisījās no vīrieša apskāviena.

Paskatījusies uz Jondalaru, Eila rada apstiprinājumu savām bažām. Jaunais Zelandoni vīrietis bija dusmīgs. Viņš stāvēja sažņaugtām dūrēm un pulsējošiem deniņiem. Eila ātri novērsa acis. Tagad jaunā sieviete nedaudz vairāk izprata viņa dusmas, apjauzdama, ka tā viņš izpauž savas bailes - zaudējuma bailes, bailes no noraidījuma -, un, par spīti tam, viņa izjuta nelielu aizkaitinājumu. Tā nebija viņas vaina, ka gadījās paslīdēt, un Eila bija pateicīga Ranekam, ka viņš bija gadījies apakšā un viņu noķēris. Atcerēdamās savu reakciju uz viņa ilgstošo pieskārienu, jaunā sieviete vēlreiz nosarka. Ari tur viņa neko nevarēja padarīt.

- Nāc nu, Eila! - Dīgija sauca. - Taluts saka, ka gana strādāts un karstās pirtis ir izkurējušās. Aiziesim nomazgāt dubļus un pēc tam saposlsimies svētkiem. Tie būs par godu tev.

Abas jaunās sievietes, izmantodamas jaunās piebūves ieeju, iegāja velēnu mājoklī. Kad viņas bija nonākušas pie Mamuta pavarda, Eila pēkšņi pagriezās pret otru jauno sievieti. - Dīgij, kas ir karstā pirts?

- Tu nekad neesi bijusi karstā pirtī?

- Nē. - Eila noraidoši pašūpoja galvu.

- Ak! Tev tā noteikti patiks! Pie Sumbra pavarda tu varēsi novilkt dubļainās drēbes. Sievietes parasti izmanto to pirti, kas atrodas mītnes aizmugurējā daļā. Vīriešiem patīk šī te. - Runādama un iedama cauri Ziemeļbrieža pavardam, Dīgija iegāja Dzērves pavarda teritorijā un no­rādīja uz arku, kas atradās aiz Manuva gultas.

- Vai tad tur neatrodas pārtikas noliktava?

- Tu domāji, ka visas sānu telpas ir noliktavas? Tātad tu to nezināji, vai ne? Skatoties uz tevi, man rodas sajūta, ka jau esi daļa no mums, grūti pat iedomāties, ka īstenībā tu tikai nesen pie mums ieradies. Apstājusies Dīgija pagriezās un paskatījās uz Eilu. - Es tā priecājos, ka būsi viena no mums, manuprāt, tā tam bija lemts notikt.

Eila kautrīgi pasmaidīja. - Ari es par to priecājos un esmu laimīga, ka arī tu, Dīgij, esi šeit. Ir tik jauki iepazīt kādu sievieti… jaunu… tādu pašu kā es.

Dīgija pasmaidīja pretim. - Zinu. Tagad vienkārši vēlos, kaut tu būtu ieradusies agrāk. Vasaras beigās es no šejienes aiziešu. Nu jau man vairs negribas to darīt. Es pati gribu kļūt par savas apmetnes sieviešu vadoni, tāpat kā mana māte, bet man viņas pietrūks tāpat kā tevis un visu pārējo.

- Cik tālu tu dosies?

- Nezinu. Neesam vēl izlēmuši, - Dīgija atbildēja.

- Kāpēc jādodas kaut kur tālu prom? Kāpēc neuzbūvēt jaunu mītni tepat tuvumā? - Eila pajautāja.

- Nezinu. Vispār jau tā nav pieņemts. Bet ceru, ka es to varētu. Nebiju par to domājusi, - Dīgija atbildēja, dīvaini pārsteigta. Kad abas jaunās sievietes bija sasniegušas pēdējo mītnes pavardu, Dīgija pamā­cīja: - Novelc netīrās drēbes un atstāj tās tajā kaudzē.

Gan Dīgija, gan Eila novilka savu dubļaino apģērbu. Aiz sarkana ādas priekškara, kas aizsedza diezgan zemu no mamutu ilkņiem izveidotu arku, kura atradās tālākajā mītnes stūri, Eila sajuta nākam siltumu. Dīgija pieliecās un pirmā iegāja iekšā. Eila sekoja draudzenei pa pēdām, bet, pacēlusi priekškaru, jaunā sieviete apstājās; viņa centās saskatīt, kas šeit iekšā atrodas.

- Pasteidzies un aizver priekškaru! Tu laid laukā karstumu! - sauca kāda balss no tvaikojošās, vāji apgaismotās, it kā piedūmotās telpas.

Eila ātri iemuka iekšā, ļaudama aiz sevis priekškaram nokrist, un sajuta, kā viņu ieskauj karstuma, nevis aukstuma vilnis. Dīgija veda viņu lejā pa nelīdzenām kāpnēm, izgatavotām no mamutu kauliem un atbalstītām pret dubļainas bedres malām, kas bija apmēram trīs pēdas dziļa. Eila apstājās bedres dibenā. Tās grīda bija klāta ar mīkstu, vairā­kām kārtām saliktu zvērādu, un jaunā sieviete gaidīja, līdz acis apradīs, un tad pavērās apkārt. Izraktā bedre bija apmēram sešas pēdas plata un desmit pēdu gara. Tā sastāvēja no divām apaļām daļām, kas bija savienotas kopā, katrai no tām bija zemi, apaļi griesti, kas atradās tikai kādas trīs vai četras collas virs jaunās sievietes galvas.

Kaulu ogles, kas bija izkaisītas pa grīdas lielāko daļu, spoži kvēloja. Abas jaunās sievietes izgāja cauri mazākajai sekcijai un pievienojās pārējām sievietēm; Eila ieraudzīja, ka arī bedres sienas sedz zvērādas un lielākās sekcijas grīda ir klāta ar mamutu kauliem, kas vienmērīgi un rūpīgi izlikti pa visu platību. Pa šiem kauliem abas sievietes varēja staigāt virs kvēlojošajām oglēm. Vēlāk, kad viņas uzlēja uz grīdas ūdeni, lai iegūtu tvaiku vai nomazgātos, ūdens sakrājās dubļos zem kauliem, bet kājas palika tīras.

Pašā centrā atradās pavards, kurā kvēloja daudz ogļu. Tās nodrošināja telpu ar siltumu un kalpoja kā vienīgais gaismas avots, ja neskaita to vārgo dienas gaismu, kas iespīdēja pa aizklāto dūmu izvades caurumu. Kailas sievietes sēdēja apkārt pavardam uz ķeblīšiem, kas bija sameis­taroti no plakaniem kauliem, bet citas mamutu kaulu daļas kalpoja par to balstiem. Gar sienu bija salikti ūdens trauki. Lielos, pamatīgos, cieši pītos grozos atradās auksts ūdens. Tvaiks cēlās no lieliem dzīvnieku kuņģiem, kuri balstījās uz briežu ragu rāmjiem. Kāda no sievietēm ar diviem plakaniem kaulu gabaliem izcēla no pavarda sarkani nokaitētu akmeni un iemeta to vienā no kuņģiem, kas bija piepildīts ar ūdeni. Pacēlās tvaiku mākonis, un telpu piepildīja priežu smarža.

- Nāc šurp! Vari apsēsties mums ar Taliju pa vidu, - aicināja Nezija, atbrīvodama vietu un pabīdīdama savu raženo augumu uz vienu pusi. Talija pavirzījās uz otru pusi. Arī viņa bija varena sieva, bet vadones augums lielākoties sastāvēja vienīgi no muskuļu masas, kaut ari ķer­meņa formas neatstāja nekādas šaubas par šis būtnes piederību pie sieviešu dzimuma.

- Es vispirms gribu nomazgāt dubļus, - Dīgija paziņoja. - Varbūt arī Eila to vēlas. Vai redzējāt, kā viņa noslīdēja no jumta līdz pat apak­šai?

- Nē. Eila, vai nesasities? - Fralija bažīgi jautāja, ar lielo grūtnieces vēderu sieviete nejutās diez cik ērti.

Dīgija iesmējās, pirms vēl Eila paspēja atbildēt. - Raneks viņu noķēra un par to nebūt neizskatījās nelaimīgs. - Sievietes smaidīja un māja ar galvu.

Pacēlusi bļodu, kas izgatavota no mamuta galvaskausa, Dīgija tajā sajauca karsto un auksto ūdeni, nejauši no karstā ūdens trauka iesmel­dama arī priežu zariņu, un no kādas tumšas, mīkstas vielas kaudzes ielika vienu sauju savā un otru - Eilas bļodā.

- Kas tas tāds? - Eila pajautāja, sajuzdama materiāla īpaši mīksto un zīdaino struktūru.

- Mamuta vilna, - Dīgija atbildēja. - Apakšējais vilnas slānis, kas dzīvniekiem izaug ziemā. Katru pavasari tie lieliem kumšķiem šo vilnu nomet, tā izspraucas cauri garajam ārējam apmatojumam. Spalva ieķe­ras krūmos un kokos. Dažkārt to var savelt kamolos ari tieši no zemes. Iemērc to ūdenī un izmanto, lai noberztu dubļus.

- Arī mati ir dubļaini, - Eila konstatēja, - vajadzētu izmazgāt.

- Tos mēs izmazgāsim vēlāk, kad būsim nedaudz pasvldušas.

Virmojot lieliem tvaika mutuļiem, abas nomazgājās, pēc tam Eila

apsēdās starp Neziju un Dīgiju. Atlaidusies atpakaļ, Dīgija aizvēra acis un apmierināti nopūtās, bet Eila, brīnīdamās, kāpēc visas šīs sievietes šeit sēž kopā un svīst, sāka visas novērot. Latija, sēdēdama Talijai otrā pusē, viņai uzsmaidīja. Arī Eila atsmaidīja jaunajai meitenei.

Pie ieejas bija dzirdama rosība. Sajutusi aukstu vēja pūsmu, jaunā sieviete saprata, ka ir pamatīgi sakarsusi. Visas pagrieza galvu, lai pa­skatītos, kas nāk. Lejā pa kāpnēm rausās Ragija un Tusija, viņām sekoja Tronija, kas uz rokām nesa Nuviju.

- Man bija jāpieskata Hartals, - Tronija paziņoja. - Torneks vēlējās, lai ņemu mazo līdzi uz karsto pirti, bet es negribēju, ka viņš saceļ brēku.

Eila pie sevis nobrīnījās: vai tad vīrieši šeit nedrīkst ienākt, pat mazi puikas ne?

- Tronij, vai visi vīri ir pirtī? Varbūt man vajadzētu paņemt Ridagu? - Nezija jautāja.

- Danugs paņēma Ridagu sev līdzi. Šķiet, vīri nolēmuši, ka arī visiem puikām jāiet pirtī kopā ar viņiem, - Tronija sacīja. - Pat bērniem.

- Frabeks paņēma Tašeru un Krisaveku, - Tusija piebilda.

- Ir jau pēdējais laiks, lai viņš sāktu izrādīt lielāku interesi par tiem puikām, - Krouzija burkšķēja. - Fralij, vai tad tas nav vienīgais iemesls, kāpēc ar viņu sagāji kopā?

- Nē, māt. Tas nav vienīgais iemesls.

Eila bija pārsteigta. Nekad agrāk viņa nebija dzirdējusi, ka Fralija būtu runājusi mātei pretī, kaut vai mazliet. Šķiet, neviena cita to nepa­manīja. Varbūt šeit, sieviešu sabiedrībā, Fralijai nav jāuztraucas par no­stāšanos mātes vai vīra pusē. Krouzija sēdēja atlaidusies, ar aizvērtām acīm, viņas meita bija pārsteidzoši līdzīga savai mātei. Īstenībā - kā divas ūdens lāses. Eila pamanīja, ka Fralija izskatās kārna un gandrīz vai tikpat veca kā viņas māte, ja neņem vērā lielo grūtnieces vēderu. Grūtnieces potītes bija pietūkušas. Tā nebija laba zīme. Eila ļoti vēlējās Fraliju izmeklēt un saprata, ka varbūt šeit tas ir iespējams.

- Fralij, vai tev ļoti piepampst potītes? - Eila, it kā nedaudz vilci­nādamās, jautāja. Visas sievietes saslējās, gaidīdamas Fralijas atbildi, it kā nupat tikai būtu sapratušas, kas Eilai ienācis prātā. Pat Krouzija, neteikdama ne vārda, vēroja meitu.

Paskatījusies uz savām kājām, it kā aplūkodama piepampušās potītes, Fralija kaut ko apsvēra. Tad, pacēlusi acis, sacīja: - Jā. Pēdējā laikā tās bieži piepampst.

Nezija izdvesa skaļu atvieglojuma nopūtu, arī pārējās sievietes jutās tāpat.

- Vai tev joprojām no rītiem ir slikta dūša? - Eila jautāja, noliekusies uz priekšu.

- Ar pirmajiem diviem bērniem man tik ilgi nebija slikta dūša.

- Fralij, vai ļausi man… tevi apskatīt?

Fralija palūkojās uz pārējām sievietēm. Neviena neteica ne vārda. Nezija smaidīja un māja ar galvu, klusi mudinādama viņu piekrist.

- Labi, - Fralija noteica.

Eila ātri piecēlās kājās, ieskatījās grūtnieces acīs, paostīja viņas elpu un pataustīja pieri. Šeit bija pārāk tumšs, lai kaut ko saredzētu, un pārāk karsts, lai noteiktu drudzi. - Vai atgulsies? - Eila palūdza.

Visas pavirzījās nost, atbrīvodamas Fralijai vietu, kur izstiepties. Jaunā zāļu sieva taustīja, klausījās, uzmanīgi un prasmīgi pārbaudīja grūtnieci, bet pārējās sievietes ziņkārīgi noraudzījās.

- Tev ir slikta dūša ne tikai no rītiem, - beigusi apskati, Eila konsta­tēja. - Es iedošu zāles, lai tu neizvemtu visu ēdienu. Tās tev palīdzēs justies labāk un mazinās pietūkumu. Vai ņemsi?

- Nezinu, - Fralija šaubījās. - Frabeks vēro itin visu, ko ēdu. Viņš ir noraizējies par mani, bet tam nepiekritīs. Viņš noteikti jautās, no kurienes man tās zāles.

Krouzija sēdēja, lūpas sakniebusi, acīmredzami valdīdamās, lai ne­teiktu to, ko vēlējās, baidīdamās: ja to pateiks, Fralija nostāsies Frabeka pusē un atteiksies no Eilas palīdzības. Nezija un Talija pārmija skatie­nus. Tāda savaldība nemaz neizskatījās pēc Krouzijas.

Eila pamāja. - Šķiet, ka zinu izeju, - viņa sacīja.

- Nezinu, kā jūs pārējās, bet es esmu gatava noskaloties un doties ārā, - Dīgija paziņoja. - Eila, ko tu teiktu par vienu ātru iemešanos sniega kupenā?

- Man nekas nav pretim. Esmu pārkarsusi.

17

Atvēris aizkaru, kas stāvēja nolaists tās gultas priekšā, kurā viņi abi ar Eilu gulēja, Jondalars pasmaidīja. Jaunā sieviete sēdēja gultas vidū, kājas sakrustojusi, slaucīja matus, un viņas āda bija sārta un pietvīkusi.

- Es tik labi jūtos, - viņa sacīja, uzsmaidījusi vīrietim. - Dīgija jau teica, ka man tas patikšot. Vai tev patika karstā pirts?

Ierāpies viņai blakus, jaunais vīrietis ļāva aizkaram nolaisties. Ari viņa āda bija sārta un pietvīkusi, bet Jondalars jau bija pilnīgi saģērbies, izsukājis matus un pakausi sasējis tos astē. Karstā pirts bija bijusi tik uzmundrinoša, ka viņš pat bija apsvēris iespēju noskūt bārdu, bet tā vietā to nedaudz apgriezis.

- Man tā allaž ir patikusi, - viņš atzinās. Vīrietis nespēja sev pre­toties. Apskāvis Eilu, viņš sāka to skūpstīt un glāstīt sievietes silto augumu. Viņa ar prieku atsaucās, ļāvās viņa apskāvieniem un klusi ievaidējās, kad viņš noliecies paņēma mutē viņas krūtsgaliņu.

- Ak Lielo Māt! Sieviete, tu esi tik kārdinoša! - viņš sacīja, atrau­damies no viņas. - Ko gan cilvēki teiks, kad sāks ierasties pie Ma­muta pavarda par godu tavai pieņemšanas ceremonijai un atradīs mūs neapģērbušos, dalāmies Baudas veltē un nesagatavojušos svinīgajam pasākumam?

- Varam viņiem palūgt, lai pienāk vēlāk, - Eila ar smaidu atbildēja.

Jondalars skaļi iesmējās. - Laikam jau tu to varētu, vai ne?

- Nu, tu taču man parādīji savu signālu, vai ne? - viņa pajautāja, nerātni smaidīdama.

- Savu signālu?

- Vai neatceries? To signālu, ko vīrietis rāda sievietei, kad viņu grib? Tu sacīji, ka es vienmēr to sapratīšot, pēc tam tu mani noskūpstīji un apmīļoji. Tātad tu man devi signālu, un, kad vīrietis dod sievietei sig­nālu, klana sieviete nekad viņam neatsaka.

- Vai tiešām viņa nekad neatsaka? - vīrietis brīnījās, joprojām ne­spēdams tam noticēt.

-Jondalar, tā viņa ir mācīta. Tieši tā īstai klana sievietei ir jāuzvedas, - Eila atbildēja ar perfekti lietišķu nopietnību.

- Hmm, tātad tu saki, ka man ir jāsaka pēdējais vārds? Ja es sacītu: paliekam šeit un dalāmies Baudas veltē, vai tādā gadījumā tu liktu pārējiem gaidīt? - Jaunais vīrietis centās būt nopietns, bet viņa acīs dzirkstīja prieka uguntiņas par šo viņu intīmo joku.

- Tikai tad, ja parādīsi man signālu, - viņa atbildēja, pielāgodamās viņa tonim.

Apskāvis viņu, Jondalars vēlreiz noskūpstīja Eilu, un, sajuzdams sie­vietes silto ādu un vēl siltāko atsaucību, viņš jau gandrīz krita kārdi­nājumā noskaidrot, vai viņa bija jokojusi vai tiešām teikusi patiesību, bet pavisam negribīgi viņš tomēr palaida Eilu vaļā.

- Es labāk būtu vēlējies nelaist tevi vaļā, bet jāļauj tev apģērbties. Pavisam drīz šeit sanāks ļaudis. Ko tu vilksi mugurā?

- Man īstenībā nav nekā, ko vilkt mugurā, ja nu vienīgi daži apmetņi no klana laikiem un vienas garās bikses. Kaut man būtu kaut kas pie­mērots! Dīgija man parādīja, ko viņa taisās ģērbt mugurā. Viņas drēbes ir tik skaistas - nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi. Pēc tam kad sāku sukāt matus ar dadzi, viņa man iedeva vienu no savām sukām, - Eila stāstīja, parādīdama Jondalaram cietu mamuta saru suku, viens tās gals bija cieši notīts ar jēlādu, lai izveidotu rokturi, piešķirot sukai platu konusveida krāsu otas formu. - Dīgija man iedeva arī kreļļu un gliemežvāciņu virteni. Ielikšu to matos, kā to dara Dīgija.

- Labāk ļaušu tev saposties, - Zelandoni vīrietis sacīja, pavērdams aizkaru, lai dotos prom. Vēlreiz pieliecies viņu noskūpstīt, viņš piecēlās. Pēc tam kad ādas aizkars bija nolaidies, Jondalars kādu brīdi palika aiz tā stāvam un viņa pierē ievilkās rūpju rieva. Viņš ļoti vēlējās tagad būt kopā ar Eilu un neraizēties par pārējiem apmetnes iemītniekiem. Dzī­vojot ielejā, viņi bija varējuši darīt, ko vien vēlējās un kad vien vēlējās. Un tad Eilai nevajadzētu gatavoties pieņemšanas ceremonijai Mamutu ciltī, kas dzīvoja tik tālu no Jondalara mājām. Un ja nu viņa gribēs šeit palikt? Jauno vīrieti pārņēma biedējoša izjūta, ka pēc šī vakara nekas vairs nebūs tā, kā bijis.

Pagriezies, lai dotos prom, viņš pamanīja Mamutu, kas aicināja viņu pienākt tuvāk. Garais, jaunais vīrietis piegāja pie slaidā, vecā pareģa.

- Ja neesi aizņemts, man noderētu tava palīdzība, - Mamuts sa­cīja.

- Ar prieku palīdzēšu. Kas man jādara? - Jondalars jautāja.

Izņēmis no mantu noliktavas tālākā gala četras garas kārtis, Mamuts

tās parādīja Jondalaram. Apskatījis tās tuvāk, jaunais vīrietis saprata,

ka kārtis nav izgatavotas no koka, bet gan no cieta kaula; tie bija līki mamuta ilkņi, kam piešķirta taisna forma. Pēc tam vecais vīrs iedeva viņam lielu veseri ar rokturi. Jondalars izpētīja ari smago, veserim lī­dzīgo instrumentu, jo agrāk nekad neko tamlīdzīgu nebija redzējis. Tas viscaur bija apvilkts ar ādu. Pēc taustes viņš sajuta, ka lielajam akmenim apkārt ir ierobīta apaļa grope un ap gropi aptīta lokana vītola rīkste, kas piesieta pie kaula roktura. Pēc tam viss veseris bija apvilkts ar mitru, neapstrādātu ādu, kas bija tīri noskrāpēta. Izžūstot jēlāda sarāvās un cieši piekļāvās gan akmens veserim, gan rokturim, kļuva par stingru ādu un cieši saturēja to kopā.

Mamuts pieveda jauno vīrieti pie pavarda bedres un, pacēlis zāles paklājiņu, parādīja izraktu caurumu, apmēram sešas collas platu, kas bija piepildīts ar maziem akmentiņiem un kaulu gabaliem. Pa abiem viņi tos izņēma ārā, tad Jondalars atnesa vienu no kaula kārtīm un ielika tās galu bedrē. Kamēr Mamuts turēja to taisnu, Jondalars sakrāva tai apkārt akmeņus un kaulus, ar akmens veseri ieblietēdams tos cieši zemē. Kad pirmā kārts bija pamatīgi nostiprināta, viņi ielika vēl vienu un pēc tam vēl vienu; tās, stāvēdamas cita no citas nedaudz atstatu, veidoja loku ap pavardu.

Pēc tam vecais vīrs izņēma kādu paciņu, ļoti piesardzīgi un ar lielu cieņu attina to vaļā un izvilka ārā glīti satītu plānu, trausla materiāla loksni, kas izskatījās pēc pergamenta. Kad tas tika atrullēts, Jondalars ieraudzīja vairākas dzīvnieku figūras - mamutu, putnus un starp tiem arī alu lauvu -, uz pergamenta bija uzzīmētas dīvainas ģeometriskas figūras. Viņi to piestiprināja pie taisnajām kaula kārtīm, tas radīja caur­spīdīga, apzīmēta ekrāna priekšstatu un atradās nomaļus no pavarda. Atkāpies pāris soļu atpakaļ, Jondalars novērtēja kopskatu un ieintriģēts ieskatījās tuvāk. Kad zarnas tika atvērtas, iztīrītas un izžāvētas, tās parasti kļuva caurspīdīgas, bet šī loksne bija izgatavota no kaut kā cita. Viņš nojauta, no kā tā varētu būt darināta, bet nebija drošs par savu pieņēmumu.

- Tā nav taisīta no zarnām, vai ne? Tās būtu jāsašuj kopā, bet šī loksne ir no viena gabala. - Mamuts piekrītot pamāja ar galvu. - Tad jau tai ir jābūt plēvei no kāda liela dzīvnieka ādas iekšpuses, kura kaut kā tikusi noņemta vienā gabalā.

Vecais vīrs pasmaidīja. - Tas bija mamuts, - viņš sacīja. - Balta ma­mutu mātīte.

Jondalara acis plati iepletās, un viņš vēlreiz ar sajūsmu pavērās loksnē.

- Tā kā mamutu mātītes gars pameta viņas miesu Vasaras sapulces pirmo medību laikā, katra apmetne saņēma savu daļu no baltā ma­muta. Visas apmetnes gribēja iegūt balto mātīti. Es palūdzu šo te; mēs to saucam par ādas ēnu. Tai ir mazāk matērijas nekā jebkuram citam gabalam, un to nevar visiem izrādīt, lai redzētu tās reālo spēku, bet es uzskatu, ka tam, kas ir netverams, piemīt lielāks spēks. Šī ir kas vairāk par mazu loksni; tā sevī ietver visu lietu iekšējo dvēseli.

Pēkšņi, skriedami no Sumbra un Dzērves pavarda ejas puses un dzīdamies viens otram pakaļ, Brinans un Krisaveks iebrāzās Mamuta pavarda plāna vidū. Uzkrituši viens otram virsū un cīnīdamies, abi pui­kas gandrīz vai uzdūrās smalkajam izstrādājumam, bet apstājās, kad Brinans pamanīja gara kājas kaula plānu apakšstilbu, kas aizšķērsoja palaidņiem ceļu. Pacēluši acis, viņi paskatījās tieši uz mamuta zīmē­jumu un abi noelsās. Tad viņi pavērās Mamutā. Jondalaram pareģa seja izskatījās bezkaislīga, bez jebkādas izteiksmes, bet, kad septiņgadīgais un astoņgadīgais puika pavērās Mamutā, viņi ātri piecēlās kājās un, uzmanīgi apiedami smalko zīmējumu, devās uz pirmo pavardu, it kā būtu saņēmuši bargu rājienu.

- Puikas izskatījās nožēlas pilni, gandrīz vai nobijušies, bet tu taču nepateici ne vārda, un agrāk šie bērni nekad nav no tevis baidījušies, - Jondalars atzina.

- Viņi ieraudzīja zīmējumu. Dažkārt, kad ieskaties spēcīga gara pašā būtībā, tad ieraugi pats savu dvēseli.

Jondalars pasmaidīja un pamāja, bet nebija pārliecināts, ka sapratis, ko vecais mamuts ar to gribējis sacīt. Jaunais vīrietis nodomāja: "Viņš runā kā zelandoni - noslēpumaini, kā parasti izsakās viņa amata brāļi." Tomēr Jondalars nebija pārliecināts, ka vēlas ieskatīties savā dvēselē.

Iedami cauri Lapsas pavardam, puikas pamāja kaula riku meistaram, un tas viņiem uzsmaidīja. Raneka smaids kļuva vēl platāks, kad viņš atkal pievērsa uzmanību Mamuta pavardam, kuru jau kādu laiku bija vērojis. Tikko bija parādījusies Eila un, nostājusies pie savas gultas priekškara, kārtoja tuniku. Ieraugot jauno sievieti, Raneks nosarka, kaut arī zem tumšās ādas tas nebija redzams. Viņa sirds sāka sisties ātrāk un gurnos bija jūtams sasprindzinājums.

Jo biežāk viņš Eilu redzēja, jo daiļāka viņa kaula meistaram šķita. Saules garie stari, iespīdēdami pa dūmu izejas caurumu, it kā tīši rai­dīja savu trīsuļojošo gaismu uz jauno sievieti, vai varbūt viņam tā tikai likās. Raneks gribēja šo bridi paturēt atmiņā un ar acīm veldzē­ties viņas stāvā. Savā kaislīgajā prātā viņš bija sievieti idealizējis. Eilas kuplie, mirdzošie mati mīkstos viļņos ieskāva viņas seju, it kā zeltains mākonis spēlētos ar saules stariem; viņas dabiskās kustības iemiesoja absolūtu grāciju. Neviens nezināja, kādu uztraukumu Raneks bija pār­dzīvojis, kad Eila bija devusies prom, vai ari nenojauta par to laimi, ko tumšādainais vīrietis izjuta tā dēļ, ka šī sieviete kļūs par Mamutu cilts piederīgo. Raneks saviebās, kad Jondalars, ieraudzījis Eilu, piegāja pie viņas un īpašnieciski aplika viņai roku, aizsegdams tumšādainajam vīrietim skaisto skatu.

Ejot uz pirmo pavardu, Jondalars un Eila viņam tuvojās. Jaunā sie­viete pa ceļam apstājās un ar acīm redzamu sajūsmu un apbrīnu pa­skatījās uz zīmējumu. Virzoties pa koridoru cauri Lapsas pavardam, Jondalars gāja aiz Eilas. Raneks redzēja, kā Eila, pirms paspēja nodurt acis, viņu ieraugot, nosarkst. Tumšādainā vīrieša dēj arī jaunā Zelan­doni seja pietvīka sārta, bet viņa skatiens liecināja par to, ka viņam šīs izjūtas nebūt nav patīkamas. Jauniešiem ejot garām, abi vīrieši viens otru noskatīja no galvas līdz kājām - Jondalara greizsirdība un dusmas bija acīm redzamas. Raneks ļoti nopūlējās izlikties pašpārliecināts un cinisks. Tumšādainā vīrieša acis tūdaļ pievērsās nākamajam stāvam, kas sekoja jauniešiem aiz muguras; ieskatījies acīs vīram, kas bija Lauvas apmetnes garīguma simbols, Raneks zināmu iemeslu dēļ apmulsa.

Piegājuši pie pirmā pavarda, viņi devās cauri ieejas priekšnamam. Eila sāka izprast, kāpēc nebija pamanījusi drudžaino gatavošanos svēt­kiem. Nezija pārraudzīja nokaltušo lapu un kūpošas zāles aizvākšanu no zemē izraktās cepamās bedres, un smaržas, kas plūda no turienes, lika siekalām saskriet mutē. Maltītes gatavošana jau bija sākusies, pirms viņi devās uz upi pēc māliem, un cepetis visu laiku, kamēr viņi strādāja, bija savā nodabā čurkstējis. Tagad to atlika vienīgi likt galdā izsalku­šajiem apmetnes ļaudīm.

Pirmās no bedres tika izceltas stingrās saknes, kas pēc tik ilgas gata­vošanas pašas kusls mutē, tām sekoja grozi, kuros bija sajauktas kaulu smadzenes, zilenes un dažādas izcepušās savvaļas augu sēklas, to skaitā balandu sēklas, visvisādu graudu maisījums un taukainie zemesrieksti. Stundām ilgās gatavošanās rezultātā bija izveidojusies bieza, pudiņam līdzīga masa, kas pēc izņemšanas no groza saglabāja ieņemto formu, un, kaut ari pudiņš nebija salds, ogas tam piešķīra patīkamo augļu aromātu - tas smaržoja brīnumjauki. Pēc tam tika izcelts vesels ma­muta gurna gabals, kas bija izcepies pats savos taukos un tagad bija tik mīksts, ka juka vai ārā.

Saule jau rietēja, un saltais vējš skubināja visus ātrāk atgriezties pajumtē, līdzi nesot gatavo ēdienu. Šoreiz, kad Eilai lūdza pirmajai izvēlēties sev ēdienu, viņa vairs nebija tik kautrīga. Svētki tika rīkoti par godu viņai, un, kaut ari Eilai vēl joprojām nepatika atrasties uzmanības centrā, jaunā sieviete priecājās par šo svētku iemeslu.

Dīgija pienāca klāt un apsēdās viņai blakus; Eila sevi pieķēra nopētām draudzeni. DIgijas biezie, sarkanīgi brūnie mati bija atķemmēti no sejas un saņemti gredzenā, kas slējās pašā galvvidū. Apaļu ziloņkaula kreļļu virtene, kurā katra krellīte darināta un caurdurta ar rokām, bija savīta kopā ar matiem un izcēlās kā kontrastējošs akcents. Dīgijai mugurā bija gara, brīva mīkstas ādas kleita - Eila to uzskatīja par garu tuniku, kas no jostas apņemtā vidukļa krita mīkstās krokās, zvērāda bija nokrāsota tumši brūnā krāsā ar nedaudz spīdīgu faktūru. Kleitai nebija piedurkņu, bet plecos tā bija plata un radīja iespaidu, ka tai ir īsas piedurknes. Mugurpusē, sākot no pleciem, nokarājās garu, sarkanīgi brūnu mamuta spalvu bārkstis, priekšpusē tās veidoja V veida savienojumu un sniedzās vēl zemāk par vidukli.

Kakla līniju izcēla trīskārša ziloņkaula kreļļu virtene, un ap kaklu bija aplikta konusveida gliemežvāku kaklarota, kuru papildināja cilin­driski liepu mizu stobriņi un dzintara gabaliņi. Ap Dīgij as labās rokas augšdelmu bija aplikta ziloņkaula rokassprādze, kurā bija iegravēts mai­nīgs V veida raksts. Tāds pats raksts okera sarkanā, dzeltenā un brūnā tonī atkārtojās arī jostā, kas bija sapīta no dzīvnieku spalvām, dažas no tām bija nokrāsotas. Pie jostas cilpiņā bija piestiprināts krama nazis ar ziloņkaula rokturi, tas atradās jēlādas makstī, un vēl vienā cilpiņā bija piekārta izdobta, melna sumbra raga apakšējā daļa, kas kalpoja kā dzeramais kauss un bija Sumbra pavarda iemītnieku talismans.

Svārki bija piegriezti pa diagonāli - no sāniem virs ceļa līdz zināmai atzīmei priekšā un aizmugurē. Trīs ziloņkaula kreļļu rindas, trušādas strēmelīte, otrā ādas kārta, salikta kopā no vairākām svītraino susliku muguriņām, izcēla diagonālo apakšmalu, no kuras vēl nokarājās garas pinkainā mamuta spalvu bārkstis, kas sniedzās gandrīz vai līdz potītēm. Dīgijai nebija kājās garās bikses, un cauri bārkšu malai bija redzamas viņas kājas, kā ari tumši brūni garie zābaki, kas pēdas daļā atgādināja mokasīnus un bija nopulēti spīdīgi.

Eila brīnījās, kā Mamutu cilts ļaudis panāk ādas spīdumu. Visām Eilas apstrādātajām zvērādām un kažokādām bija mīksta, dabiska faktūra. Bet visā visumā jaunā sieviete apbrīnoja Dīgiju un uzlūkoja viņu ar sajūsmu, nodomājot, ka viņa ir skaistākā Sieviete, ko jebkad redzējusi.

- Dīgij, tavs apģērbs ir tik skaists… vai tā ir tunika?

- To varētu nosaukt par garo tuniku. Īstenībā tā ir vasaras kleita. Pagatavoju to pagājušajā vasarā pirms došanās uz Vasaras sapulci, kad Branags mani pirmo reizi oficiāli bildināja. Biju domājusi vilkt mugurā ko citu, bet tad pārdomāju. Zināju, ka atradisimies telpās un būs loti karsts.

Jondalars pievienojās abām jaunajām sievietēm, un bija skaidri re­dzams, ka ari viņš Dīgiju uzskata par ļoti pievilcīgu sievieti. Uzsmaidot viņai, jaunā vīrieša skatiens, kas padarīja viņu neatvairāmi pievilcīgu, ne tikai izteica viņa jūtas, bet arī zināmā mērā tās pastiprināja un pro­vocēja uz neizbēgamu atsaucību. Dīgija sirsnīgi un vilinoši uzsmaidīja garajam, pievilcīgajam vīrietim ar pasakaini zilajām acīm.

Pie viņiem pienāca Taluts, nesdams milzīgu paplāti ar ēdienu. Paska­tījusies uz vadoni, Eila noelsās. Viņam galvā bija fantastiska cepure, kas sniedzās tik augstu, ka gandrīz vai skāra griestus. Tā bija izgatavota no dažādiem krāsotu ādu gabaliņiem, vairākām dažnedažādām kažokādām - to skaitā bija gara, kupla vāveres aste, kas nokarājās viņam pār muguru un priekšpusē; abās cepures pusēs bija izslējušies divi nelieli mamuta ilkņi, kas augšpusē bija savienoti kopā tāpat kā mītnes ieejas arka. Taluta tunika, kas sniedzās līdz ceļiem, bija tumši bordosarkanā krāsā. Tunikas priekšpuse bija tik bagātīgi izdaiļota ar sarežģītiem mamuta kaula kreļļu rakstiem, dzīvnieku zobiem un dažādiem gliemežvākiem, ka zem tā visa bija grūti saskatīt tunikas ādu.

Piedevām viņam ap kaklu bija uzlikta smaga kaklarota no alu lauvas nagiem un acuzobiem, kurā bija iestarpināti dzintara gabaliņi, un uz krūtīm karājās ziloņkaula plāksnīte ar iegravētām mīklainām zīmēm. Zem vēdera bija sajozta plata, melna ādas josta, priekšpusē sasieta ar ādas pušķīšiem. Pie jostas cilpiņā karājās duncis, izgatavots no noasi­nāta mamuta ilkņa gala ar šķērsām iegravētām līnijām ērtākam atbals­tam; jēlādas maksts ar krama nazi, kuram arī bija ziloņkaula rokturis, un ritenim līdzīgs priekšmets ar spieķiem raksturīgām iedaļām, no kura aukliņās nokarājās maisiņš, acuzobi un pati ievērojamākā lieta - alu lauvas kupls astes galiņš. Talutam kustoties, garas mamuta spalvu bārk­stis, kas gandrīz vai vilkās pa zemi, atklāja to, ka arī vadoņa bikses ir tikpat daiļi izrotātas kā tunika.

īpaši interesanti bija viņa spīdīgie, melnie zābaki - ne jau rotājumu dēļ, jo tādu nebija, bet gan tāpēc, ka apaviem nebija nevienas vīles. Izrādījās, ka zābaki izgatavoti no vesela mīkstas ādas gabala, kas pie­griezts pēc viņa kājas formas. Tā bija viena no vairākām mīklām, ko Eila vēlāk gribēja atminēt.

- Jondalar! Redzu, ka esi atradis divas pašas skaistākās mūsu ap­metnes sievietes! - Taluts iesaucās.

- Tev taisnība, - jaunais Zelandoni vīrietis smaidīdams piekrita.

- Ne mirkli nesvārstoties, varu saderēt, ka šīs abas sievietes jebkurā kompānijā mācētu pašas par sevi pastāvēt, - Taluts turpināja. - Tu esi daudz ceļojis, ko tu par to saki?

- Pilnīgi tev piekrītu. Esmu redzējis daudz sieviešu, bet nekur nav bijušas tādas skaistules kā šeit, - Jondalars atbildēja, skatīdamies tieši uz Eilu. Pēc tam uzsmaidīja arī Dīgijai.

Dīgija smējās. Viņai patika tādi mājieni, bet nebija nekādu šaubu par to, kam piederēja Jondalara sirds. Un Taluts Dīgijai allaž ir veltījis ekstravagantus komplimentus; viņa bija Taluta likumīgā radiniece un mantiniece - māsasmeita, bet māsa savukārt bija viņa mātes meita. Taluts mīlēja sava pavarda bērnus un rūpējās par tiem, bet tie bija Ne­zijas bērni un viņas brāļa Vimeza mantinieki. Nezija pie sava pavarda bija pieņēmusi ari Raneku, tā kā viņa māte bija mirusi, tas padarīja viņu gan par Vimeza pavarda bērnu, gan likumīgo radinieku un mantinieku, bet tas bija izņēmums.

Visi apmetnes ļaudis izmantoja izdevību izrādīt savus greznos tēr­pus, un Eila ļoti centās visu laiku neblenzt te uz vienu, te uz otru. Mamutu cilts ļaužu tunikas bija dažāda garuma, gan ar piedurknēm, gan bez tām, apģērba krāsu gamma bija pati krāšņākā un ar atšķirī­giem rotājumiem. Vīru tunikas parasti bija īsākas, krāšņāk izrotātas, un greznas bija arī cepures. Sievietes pārsvarā deva priekšroku V veida tunikas apakšmalai, kaut arī Talijas tunika vairāk izskatījās pēc apjozta krekla, nēsājama virs biksēm. To klāja izsmalcināti un mākslinieciski zīmējumi, krelles, gliemežvāki, dzīvnieku zobi, gravēts ziloņkauls un ļoti daudz smagnēju dzintara gabalu. Kaut ari sieviešu līnijas vadonei galvā nebija cepures, viņas mati bija tik izsmalcināti sakārtoti un iz­greznoti, ka gandrīz vai izskatījās pēc cepures.

Bet salīdzinājumā ar pārējām Krouzijas tunika izskatījās pati oriģi­nālākā. Tai nebija parastās aizdares priekšpusē, tā bija piegriezta pa diagonāli; šķērsām tunikas priekšējai daļai tās labajos sānos bija noapa­ļots iegriezums un kreisajos - noapaļots izgriezums. Tomēr vispārstei­dzošākā bija tunikas krāsa. Tā bija balta, ne pelēkbalta vai ziloņkaula krāsā, bet spilgti balta, ar bārkstīm un citu dekorējumu starpā izšūta ar lielās ziemeļu dzērves baltajām spalvām.

Pat bērni bija saposti ceremonijai. Ieraudzījusi Latiju stāvam maliņā baram, kas bija sapulcējies ap viņu un Dīgiju, Eila palūdza meiteni pienākt tuvāk un parādīt savu tērpu, īstenībā aicinādama viņu pievie­noties. Savukārt Latija izteica komplimentus Eilas kreļļu un gliemežvāku izkārtojumam, kurus Dīgija bija viņai iedevusi, un nodomāja, ka arī viņai vajadzētu pamēģināt šīs rotas nēsāt tādā veidā. Eila smaidīja.

Viņa nebija varējusi izdomāt, kā šis rotaslietas izmantot, un beidzot bija visas virtenes savijusi kopā un aplikusi ap galvu pāri pierei, tāpat kā nēsāja lingu. Latija tika ātri iesaistīta vispārējā ķircināšanā un kautri pasmaidīja, kad Vimezs viņai izteica komplimentu, ka meitene šovakar esot daiļa, - tas bija dāsns kompliments no tik mazrunīga vīra kā Vi­mezs. Tiklīdz Latija bija pievienojusies šim bariņam, ari Ridags veikli vien sekoja viņai pa pēdām. Eila paņēma puiku klēpī. Ridaga tunika bija pašūta pēc tāda paša parauga kā Talutam, tikai mazāk izdekorēta. Zēns nebūtu varējis panest tik lielu svaru. Taluta svētku drānas svēra daudzreiz vairāk par pašu Ridagu. Tikai daži stiprākie vīri būtu spējuši noturēt uz galvas vienu pašu vadoņa cepuri.

Bet Raneks vēl nesteidzās parādīties. Vairākas reizes Eila bija pēc viņa lūkojusies un pamanījusi viņa prombūtni, bet, beidzot ieraudzījusi tumšādaino vīrieti, viņa bija pārsteigta. Visiem bija paticis izrādīt Eilai savas svētku drēbes, lai redzētu jaunās sievietes reakciju; viņa bija tik iepriecināta, patīkami pārsteigta un nemaz to neslēpa. Raneks, to visu vērodams, gribēja atstāt īpašu atmiņā paliekošu iespaidu, tāpēc atgrie­zās pie Lapsas pavarda, lai vēlreiz pārģērbtos. Viņš bija vērojis Eilu, stāvēdams pie Lauvas pavarda, un, kamēr viņa bija iegrimusi sarunā, paslīdēja garām. Pagriezusi galvu, Eila vienā mirklī viņu ievēroja, un, spriežot pēc jaunās sievietes pārsteigtā skatiena, vēlamais efekts bija panākts.

Raneka tunikas fasons un elegance bija neparasti; tās konusveida piegriezuma forma un platās zvanveida piedurknes piešķīra tai īpaši at­šķirīgu izskatu un nodeva tās ārzemniecisko izcelsmi. Tā nebija Mamutu cilts tunika. Šo tuniku Raneks bija ietirgojis - un dārgi par to samaksājis, bet, tiklīdz bija to ieraudzījis, tā uzreiz sapratis, ka viņam tā ir jāiegūst sev. Reiz, pirms dažiem gadiem, kāda ziemeļu teritorijas apmetne bija devusies tirdzniecības ceļojumā pie rietumu apgabalā dzīvojošas cilts, kas bija attāli radniecīga Mamutu ciltij, un tās vadonim bija uzdāvināts šis krekls kā savstarpēju radniecības saišu apliecinājums un nākotnes draudzības ķīla. Vadonis nebūt negribēja no šī krekla atteikties, bet Raneks bija bijis tik uzstājīgs un beigās par to piedāvājis tik lielu sa­maksu, ka krekla īpašnieks nebija spējis no tās atteikties.

Vairums no Lauvas apmetnes ļaužu tērpiem bija nokrāsoti brūnos toņos vai ari tumši sarkanā, vai dzeltenā un bagātīgi izrotāti ar gai­šas krāsas mamuta kaula krellēm, zvēru zobiem, gliemežvākiem un dzintaru, papildināti ar kažokādām un putnu spalvām. Raneka tunika bija gaišā ziloņkaula krāsā, gandrīz vai balta, gaiši sulīgā tonī, un vī­rietis zināja, ka tā satriecoši kontrastē ar viņa tumšo ādas krāsu, bet vēl pārsteidzošāki bija tunikas rotājumi. Gan krekla priekšpuse, gan aizmugure bija izmantota kā fons gleznai, kas bija uzzīmēta, izmantojot dzeloņcūkas adatas un smalkas aukliņas, kuras bija nokrāsotas sulīgās, spilgtās pamatkrāsās.

Krekla priekšpusē no koncentriskiem apļiem bija uzzīmēts abstrakts sēdošas sievietes portrets spilgti sarkanā, oranžā, zilā, melnā un brūnā krāsā, viena apļu grupa attēloja viņas vēderu, vēl divi pārējie apļi - krūtis. Apļu iekšpusē bija iezīmēti mazāki aplīši, kas attēloja sievietes gūžas, plecus un rokas. Galva sastāvēja no trijstūra, ar smailu zodu un plakanu augšpusi, sejas vaibstu vietā vijās noslēpumainas līnijas. Krūšu un vēdera apļa vidū ar spilgti sarkaniem aplīšiem acīmredzot bija attēloti krūtsgaliņi un naba, no galvas plakanās augšpuses vijās krāsainu akmentiņu virkne - zaļi un sārti turmalīni [7] , sarkani granāti un akvamarīni. Krekla mugurpusē bija attēlota tā pati sieviete, tikai no mugurpuses; ar koncentriskiem apļiem vai tā daļām bija attēloti sievietes dibens un pleci. Tā pati krāsu gamma vairākkārt atkārtojās ari zvanveida piedurknēm.

Nespēdama parunāt, Eila vienkārši skatījās. Pat Jondalars bija pār­steigts. Viņš bija ceļojis pa tālām zemēm, saticis dažādus ļaudis ar atšķirīgu ģērbšanās stilu gan ikdienā, gan svētkos. Jaunais Zelandoni bija redzējis izšuvumus ar putnu spalvām, izpratis un apbrīnojis to krāsošanas tehniku un piešūšanu pie apģērba, bet nekad savā mūžā nebija redzējis nevienu tik krāsainu un iespaidīgu apģērbu.

- Eila, - ierunājās Nezija, paņemdama no Eilas šķīvi, - Mamuts vēlas ar tevi bridi aprunāties.

Eilai pieceļoties, visi ļaudis sāka novākt maltītes šķīvjus un gatavo­ties ceremonijai. Tā kā priekšā bija gaidāma gara ziema, šajā pasīvajā gadalaikā tiks organizēti dažnedažādi svētki un ceremonijas, lai apmet­nes ļaudīm būtu interesantāka dzīve - Brāļu un māsu viesības, Garās nakts dzīres, Smiešanās sacensības, vairāki svētki un festivāli par godu Mātei -, bet Eilas pieņemšana ciltī bija negaidīti svētki, tāpēc arī ļoti patīkami.

Kamēr ļaudis sāka pulcēties pie Mamuta pavarda, Eila sagatavoja uguns iekurināšanas materiālu, kā Mamuts bija lūdzis. Pēc tam viņa sāka gaidīt, pēkšņi sajuzdamās nervoza un satraukta. Eilai tika galve­najos vilcienos izskaidrota ceremonijas norise, tāpēc viņa zināja, kas notiks un ko sagaida no viņas pašas, bet jaunā sieviete nebija uzaugusi Mamutu cilts vidū. Pieņemtās uzvedības normas un paražas Eilai bija svešas, kaut arī Mamuts, izprotot jaunās sievietes bailes, bija mēģinājis viņu mierināt, viņa uztraucās, ka kaut ko var izdarīt nepareizi.

Vērodama ļaudis, viņa sēdēja uz paklājiņa blakus pavardam. Ar acs kaktiņu Eila pamanīja, ka Mamuts ar vienu malku kaut ko iedzer. Vēl viņa ievēroja, ka Jondalars pavisam vientuļš sēž uz viņu gultas paaugsti­nājuma. Jaunais vīrietis izskatījās uztraucies un nepavisam ne laimīgs, un Eila sāka šaubīties, vai rīkojas pareizi, kļūdama par Mamutu cilts piederīgo. Aizvērusi acis, viņa klusējot domās vērsās pie sava totēma. Ja Alu Lauvas gars to nebūtu gribējis, vai viņš būtu viņai atsūtījis zīmi?

Jaunā sieviete zināja, ka tūlīt sāksies ceremonija, jo Taluts un Talija nostājās viņai katrs savā pusē un Mamuts ar aukstiem pelniem ap­bārstīja pēdējo būdā degošo mazo pavardu. Kaut ari tas jau bija noticis iepriekš un apmetnes ļaudis zināja, ko sagaidīt, gaidīšana tumsā, kad iekursies pirmais pavards, bija nervus kutinošs pasākums. Sajutusi uz pleca uzgulstamies roku, viņa aizšķīla pirmo dzirksteli, un pār apmetni pāršalca atvieglota nopūta.

Kad uguns bija atjaunota, Eila piecēlās kājās. Gan Taluts, gan Talija paspēra soli uz priekšu, stāvēdami katrs savā pusē, katram no vadoņiem rokās bija gara kārts. Mamuts novietojās Eilai aiz muguras.

- Mutas, Lielās Zemes Mātes, vārdā esam šeit sapulcējušies, lai sveiktu Eilu Mamutu cilts Lauvas apmetnes mītnē, - Talija iesāka. - Bet mēs ne tikai sveicam šo sievieti Lauvas apmetnē. Viņa ieradās šeit kā svešiniece; tagad mēs vēlamies viņu padarīt par vienu no mums, padarīt viņu par Eilu no Mamutu cilts.

Pēc tam turpināja Taluts: - Mēs esam vareno, pinkaino mamutu med­nieki, mamutus Māte mums piešķīrusi lietošanā. Mamuts ir mūsu pār­tika, apģērbs un patvērums. Ja godināsim Mutu, Viņa liks Mamuta ga­ram sevi atjaunot un katru gadalaiku no jauna pie mums atgriezties. Ja mēs kaut reizi izrādīsim Mātei necieņu vai arī pietiekami nenovērtēsim Mamuta gara velti, mamuts aizies un nekad vairs neatgriezīsies. Tā mums tika teikts. Lauvas apmetne ir kā viens liels alu lauva; mēs visi esam bezbailīgi un lepni. Arī Eila staigā ar bezbailīgi paceltu galvu un ir lepna. Es, Taluts no Lauvas pavarda, Lauvas apmetnes vadonis, pie­dāvāju Eilai kļūt par Mamutu cilts Lauvas apmetnes piederīgo.

- Viņai tiek piedāvāts liels gods. Kas viņu padara par tik vērtīgu? - no sanākušās ļaužu grupas atskanēja kāda balss. Eila pazina, ka balss pieder Frabekam, un priecājās, ka viņai jau iepriekš bija pateikts, ka tā tas ir scenārijā paredzēts.

- Skatoties uz pavardu, varat redzēt, ka Eila savu vērtību ir pierā­dījusi. Viņa ir atklājusi lielu noslēpumu - akmeni, no kura tiek radīta uguns, un viņa katram apmetnes pavardam par brīvu piedāvā uguns akmeni, - Talija atbildēja.

- Eilai piemīt daudzas iemaņas un talanti, - Taluts piebalsoja Talijas atbildei. - Glābjot dzīvību, viņa ir pierādījusi apdāvinātas dziednieces talantu. Pārtikas gādāšanā viņa ir pierādījusi, ka ir prasmīga medniece, kas māk rīkoties ar lingu un jauno ieroci, kuru bija paņēmusi sev līdzi, - pīķu metēju. Attiecībā uz zirgiem, kas atrodas aiz šīs arkas, viņa sevi ir pierādījusi kā Zvēru pavēlniece. Eila darīs cieņu jebkuram pavardam un Lauvas apmetnei atnesīs lielāku godu. Šī sieviete ir tā vērta, lai kļūtu par Mamutu cilts piederīgo.

- Kas galvos par šo sievieti? Kurš būs par viņu atbildīgs? Kas viņai piedāvās vietu pie sava pavarda? - skatīdamās uz brāli, Talija skaļi un skaidri iesaucās. Bet, pirms Taluts paspēja atbildēt, ierunājās kāda cita balss.

- Mamuts galvos par Eilu! Mamuts būs par viņu atbildīgs. Eila ir Mamuta pavarda meita! - sacīja vecais pareģis, viņa balss bija dobjāka, spēcīgāka un valdonīgāka, nekā Eila spēja to kādreiz iedomāties.

No aptumšotās telpas bija dzirdamas pārsteiguma pilnas elsas un pieklusinātas sarunas. Visi bija domājuši, ka Eilu pieņems pie Lauvas pavarda. Tas bija negaidīts pavērsiens… vai varbūt tomēr ne? Eila nekad nebija teikusi, ka ir pareģe vai ka vēlas par tādu kļūt; viņa neuzvedās kā cilvēks, kas pazīstams ar visu nepazīstamo vai nezināmo; viņa ne­bija mācīta kontrolēt īpašus spēkus. Tomēr viņa bija dziedniece. Viņai patiešām piemita īpašs talants un vara pār zirgiem un varbūt arī citiem zvēriem. Viņa varētu kļūt par Meklētāju vai varbūt par Zvēru pievili- nātāju. Tomēr Mamuta pavards pārstāvēja to Zemes bērnu gara spēku, kas sevi dēvēja par mamutu medniekiem. Eila pat vēl nemācēja pilnībā izteikties viņu valodā. Kā gan kāds, kas nepārzināja viņu tradīcijas un nebija pazīstams ar Mutas zinībām, spēs Lauvas apmetnes vārdā iz­skaidrot Mātei viņu vajadzības?

- Mamut, Taluts viņu grasījās pieņemt pie sava pavarda, - Talija iebilda. - Kāpēc Eilai vajadzētu dzīvot pie Mamuta pavarda? Viņa nav sevi veltījusi Mutai un nav mācīta, lai kalpotu Mātei.

- Talij, es neteicu, ka viņa ir mācīta vai kādreiz tāda kļūs, tomēr viņa ir daudz apdāvinātāka, nekā tu spēj iedomāties, un es uzskatu, ka viņas pašas labā mācības būtu gudrs solis. Es neteicu, ka viņa kļūs par Mamuta pavarda meitu. Es teicu, ka viņa ir Mamuta pavarda meita. Eila ir piedzimusi ar tādu mērķi, un pati Māte viņu uz to vadījusi. Tikai viņa pati var izlemt, vai vēlas tikt mācīta, bet tas nemaz nav svarīgi. Eilai nav sevi pilnībā jāvelta šim mērķim, to viņa pati nespēj kontrolēt.

Viņas dzīve būs kalpošana Mātei, vai nu viņa būs tam mācīta, vai ne. Es galvoju par viņu, nevis lai pieņemtu savā mācībā, ja vien viņa pati to nevēlas. Es gribu viņu adoptēt par sava pavarda meitu.

Klausoties vecajā vīrā, Eila izjuta pēkšņus drebuļus. Viņai nepatika domāt, ka viņas liktenis ir jau iepriekš nolemts, ka viņa pati nespēj to kontrolēt - tas izlemts jau piedzimstot. Ko Mamuts bija domājis, sacīdams, ka Māte viņu uz to vadījusi un ka viņas dzīve tiks veltīta kalpošanai Mātei? Vai arī viņu Māte ir izvēlējusies? Izskaidrodams par totēmiem, Krebs bija viņai stāstījis, ka Alu Lauva Eilu izvēlējies, savu iemeslu mudināts. Mogurs bija sacījis, ka Eilai būs nepieciešama spē­cīga aizstāvība. Ko gan varētu nozīmēt tas, ka Māte viņu izvēlējusies? Vai tāpēc viņai nepieciešama aizsardzība? Varbūt tas nozīmē, ka, viņai kļūstot par Mamutu cilts piederīgo, Alu Lauva vairs nebūs viņas totēms un viņu neaizsargās? Tā bija satraucoša doma. Jaunā sieviete nevēlējās zaudēt savu totēmu. Eila centās aizdzīt sliktās priekšnojautas.

Jondalars bija uztraucies par viņas pieņemšanu Mamutu ciltī, bet šis pēkšņais notikumu pavērsiens padarīja viņu vēl bažīgāku. Viņš dzirdēja apkārtējo ļaužu sačukstēšanos un pie sevis domāja, vai ir taisnīgi, ka Eilai ir lemts kļūt par vienu no viņiem. Tā kā Mamuts sacīja, ka viņai no dzimšanas ir lemts būt pie Mamuta pavarda, tad var būt, ka jau pirms vecāku zaudēšanas viņa ir piederējusi pie Mamutu cilts?

Raneks jutās pat vairāk nekā iepriecināts. Viņš bija gribējis, lai Eila kļūtu par vienu no viņiem, bet, ja viņu pieņemtu pie Lauvas pavarda, tad jaunā sieviete kļūtu par viņa māsu. Tumšādainajam vīrietim nemaz negribējās kļūt par Eilas brāli. Viņš gribēja dzīvot kopā ar Eilu, bet brā­lis un māsa to nedrīkstēja darīt. Tā kā viņi abi būs pieņemtie Mamutu cilts piederīgie un ir skaidrs, ka nav dzimuši no vienas mātes, Raneks bija gatavs sev atrast citu pavardu, kas varētu viņu pie sevis pieņemt, lai varētu īstenot bildinājumu, bet viņam ne īpaši gribējās atteikties no radniecīgajām saitēm ar Neziju un Talutu. Bet, ja Eila tiks pieņemta pie Mamuta pavarda, viņam tas nebūs jādara. It īpaši Raneks priecājās par to, ka Eila tiks pieņemta par Mamuta meitu, nevis to, kam nolemts kalpot Mātei, kaut ari pat tas nebūtu viņu atturējis no savu nodomu īstenošanas.

Nezija šķita mazliet vīlusies; viņa jau bija jutusies tā, it kā Eila būtu viņas meita. Bet viņai svarīgāk bija, lai Eila vispār paliktu pie viņiem, un, ja Mamuts viņu gribēja, tad Vasaras sapulces Padomē šādu pie­ņemšanu būs pat vieglāk apstiprināt. Taluts paskatījās uz Neziju, un, kad viņa piekrizdama pamāja, vadonis piekrita Mamuta lēmumam. Arī Talijai nebija iebildumu. Visi četri ātri apspriedās, un Eila piekrita. Jaunā sieviete pat nespēja īsti formulēt iemeslu, kāpēc, bet viņa priecājās, ka kļūs par Mamuta meitu.

Kad aptumšotajā mītnē ļaužu valodas atkal pieklusa, Mamuts pacēla roku ar atpakaļ atliektu plaukstu. - Vai sieviete Eila iznāks priekšā?

Eilai ejot pie vecā vīra, viņas kuņģis sagriezās un ceļgali sāka ļo­dzīties.

- Vai vēlies kļūt par vienu no Mamuta cilts locekļiem? - viņš jau­tāja.

- Jā, - jaunā sieviete nočukstēja aizlūzušā balsī.

- Vai godāsi Mutu, Lielo Māti, cienīsi Viņas garu un, pats galvenais, nekad neapvainosi Mamuta cilts garu? Vai centīsies dzīvot tā, lai būtu Mamutu cilts cienīga, lai nestu godu Lauvas apmetnei, un allaž cienīsi pašu Mamutu un Mamuta pavarda nozīmi?

- Jā. - Viņa gandrīz nespēja vairs parunāt. Eila nemaz nezināja, kas viņai būtu jādara, lai to visu paveiktu, bet viņa noteikti centīsies.

- Vai apmetne pieņem šo sievieti? - Mamuts jautāja sanākušajiem ļaudīm.

- Mēs viņu pieņemam, - unisonā atbildēja ļaužu koris.

- Vai šeit ir kāds, kas Eilu nevēlas?

Iestājās ilgs klusuma bridis, un Eila nebūt nebija droša par to, ka Frabeks tūlīt pat neiebildīs, bet neviens neko neteica.

- Talut, Lauvas apmetnes vadoni, vai ievilksi šo zīmi? - Mamuts jautāja modulētā balsi.

Ieraugot, ka Taluts no maksts izvelk nazi, Eilas sirds sāka ātrāk sis­ties. Tas bija negaidīti. Jaunā sieviete nezināja, ko vadonis grasās ar nazi darīt, bet, lai kas tas ari būtu, viņa bija pārliecināta, ka viņai tas ne­patiks. Saņēmis Eilas roku, lielais vadonis pastūma uz augšu piedurkni un, pielicis nazi, ātri izdarīja iegriezumu rokas augšdelmā, izraisīdams asiņošanu. Sajūtot sāpes, jaunajai sievietei ne vaibsts nepakustējās. Ar nazi, uz kura joprojām bija palikušas Eilas asinis, Taluts iegrieza taisnu svītru mamuta kaula gabalā, kas karājās viņam ap kaklu plāk­snītes veidā, un, Mamutam to pieturot, atstāja uz tā sarkanu švīku. Tad Mamuts pateica vārdus, kurus Eila nesaprata. Viņa neapzinājās, ka neviens tos nesaprot.

- Eila tagad pieskaitāma pie Lauvas apmetnes ļaudīm un tiek ierin­dota starp Mamutu medniekiem, - Taluts paziņoja. - Šī sieviete ir un vienmēr paliks par Eilu no Mamuta cilts.

Mamuts pacēla mazu bļodiņu un uz sievietes brūces uzlēja kādu dedzinošu šķidrumu - Eila saprata, ka tas ir dezinficējošs šķīdums, - tad pagrieza viņu apkārt, ar seju pret ļaudīm. - Esi sveicināta, Eila no

Mamuta cilts, no Lauvas apmetnes, Mamuta pavarda meita! - Uz brīdi viņš ieturēja pauzi un tad piebilda: - Lielā Alu Lauvas gara izvēlētā.

Ļaudis atkārtoja Mamuta vārdus, un Eila aptvēra, ka šī ir otrā reize viņas mūžā, kad viņa tiek pieņemta un padarīta par tādu ļaužu grupas piederīgo, kuru paradumus un tikumus maz zināja. Aizvērusi acis, jaunā sieviete izdzirdēja, kā šie vārdi atbalsojas viņas galvā. Tad pēkšņi viņa attapās. Mamuts bija pieminējis ari viņas totēmu! Kaut arī viņa vairs nebija Eila no klana, viņa nebija zaudējusi savu totēmu! Alu Lauva viņu joprojām aizsargāja. Bet bija noticis vēl kas vairāk: viņa vairs nebija Eila bez savas cilts; tagad viņa bija kļuvusi par Eilu no Mamuta cilts!

- 18

- Eila, lai kur tu ari atrastos, tu allaž vari pieprasīt Mamuta pavarda patvērumu. Mana pavarda meita, lūdzu, pieņem šo piemiņas velti, - Mamuts sacīja, noņemdams no savas rokas ziloņkaula rokassprādzi ar zigzaga līnijām un tās caurdurtos galus sastiprinādams kopā uz Eilas rokas, tieši zem iegriezuma vietas. Pēc tam sirsnīgi viņu apskāva.

Kad Eila piegāja pie gultas paaugstinājuma, kur bija saliktas dāvanas, viņas acīs mirdzēja asaras, bet jaunā sieviete tās notrausa, pirms pacēla koka bļodu. Tā bija apaļa un izturīga, bet vienmērīgi smalki apstrādāta. Uz bļodas nebija ne krāsojuma, ne kokgrebumu, bija redzama tikai iz­smalcināta koka faktūra, bet tā bija simetriski izveidota.

- Mamut, lūdzu, pieņem šo zāļu bļodu kā dāvanu no sava pavarda meitas, - Eila sacīja. - Un, ja atļausi, tava pavarda meita katru dienu šo bļodu piepildīs ar zālēm, lai dziedētu tavas sāpošās locītavas, pirkstus, rokas un ceļgalus.

- Ak, es labprāt šoziem atvieglotu artrīta sāpes, - vecais pareģis ar smaidu atbildēja, pieņemdams bļodu un pasniegdams to Talutam, kas to apskatīja, pamāja un padeva tālāk Talijai.

Talija to kritiski novērtēja, vispirms nospriezdama, ka šī bļoda ir pā­rāk vienkārša, jo tai nebija ne kokgriezumu, ne krāsojuma, pie kuriem sieviešu līnijas vadone bija tā pieradusi. Bet, apskatījusi to tuvāk un ar pirkstu galiem pārlaidusi pa smalko virsmu, kā ari ievērojusi ideālo formu un simetriju, Talija piekrita, ka tas ir izsmalcināts amatnieka darinājums, iespējams, pat vissmalkākais šāda veida izstrādājums, ko viņa jebkad redzējusi. Kad bļoda tika palaista apkārt, tā vēl vairāk iz­raisīja ļaužu interesi un ziņkāri par pārējām dāvanām, kuras Eila bija atvedusi līdzi, jo katrs sev uzdeva jautājumu: vai arī pārējās dāvanas būs tikpat neparasti skaistas?

Nākamais rindā bija Taluts, kas, apskaudams jauno sievieti, uzdāvi­nāja viņai krama nazi ar mamuta kaula rokturi sarkani krāsotā jēlādas makstī, kura bija rotāta ar izsmalcinātu rakstu; tā līdzinājās tai, ko pie jostas nēsāja Dīgija. Izņēmusi nazi no maksts, Eila nekavējoties uzminēja, ka to droši vien bija gatavojis Vimezs, un pieņēma, ka Raneks bija izgrebis un izveidojis rokturi.

Jaunā sieviete paņēma smagu, tumšu zvērādu kaudzi, kas bija do­māta Talutam. Vadoņa sejā atplauka plats smaids, kad viņš pakratīja apmetni, kas bija izgatavots no veselas bizona ādas, un uzlika to sev uz pleciem. Biezās spalvas un plecu apmatojums milzīgo vīru padarīja vēl lielāku, nekā viņš patiesībā bija, un panāktais efekts viņu pilnībā apmierināja. Tad, pamanījis, ka apmetnis piegul pleciem un nokarājas brīvi krītošās krokās, viņš pamatīgāk izpētīja siltā apģērba mīksto un elastīgo iekšpusi.

- Nezij! Paskaties! - vadonis iesaucās. - Vai esi kādreiz redzējusi mīk­stāku bizona ādu? Un tā ir tik silta. Nedomāju, ka gribētu to pārtaisīt par kaut ko citu, pat ne par jaku! Valkāšu to tādu, kāda tā ir.

Eila pasmaidīja par Taluta sajūsmu, iepriecināta par to, ka viņam dāvana tik ļoti iet pie sirds. Jondalars stāvēja aiz muguras vairākiem ļaudīm, kas drūzmējās apkārt Talutam, un arī priecājās par vadoņa izrādīto reakciju. Jaunais vīrietis jau bija to paredzējis un šķita apmie­rināts, ka viņa nojautas bija izrādījušās pareizas.

Nezija sirsnīgi apskāva Eilu un uzdāvināja viņai kaklarotu no pie­skaņotiem, vienādiem spirālveida gliemežvāciņiem; katrs no tiem bija atdalīts ar rūpīgi apstrādātiem polārlapsas maziem, cietiem kāju kaula fragmentiem ar tukšu viduci. Kaklarotas priekšpusē atradās piekariņš, kas bija izgatavots no liela alu lauvas acuzoba. Eila pieturēja kaklarotu, kamēr Tronija to aizmugurē sasēja, tad, pacēlusi alu lauvas acuzobu, paskatījās lejup un sajūsmināti to apbrīnoja, nesaprazdama, kā viņiem bija izdevies izdurt caurumu lauvas zobā.

Pabīdījusi gultas priekškaru, Eila izņēma lielu, slēgtu grozu un nolika to pie Nezijas kājām. Tas izskatījās ļoti vienkāršs. Sapītie meldri nebija krāsoti, vāka malas nerotāja nekādi krāsaini raksti, ne ari ģeometriski ornamenti, ne stilizētas putnu vai dzīvnieku figūras. Papētījusi to tuvāk, sieviete pamanīja izsmalcinātu groza formu un tā meistarīgo pinumu. Nezija saprata, ka tas ir ūdensnecaurlaidīgs un var kalpot par vārāmo katlu.

Nezijai paceļot vāku, lai to izpētītu, visa apmetne noelsās pārstei­gumā. Groza iekšpuse bija sadalīta vairākās iedaļās, kuras norobežoja elastīga bērza tāss, un tas bija pilns ar pārtiku. Tajā atradās mazi, cieti ābolīši; saldie un pikantie savvaļas burkāni; nomizoti, grumbuļaini, cieti saturoši zemesrieksti; sačervelējušies kaltēti ķirši; žāvēti, bet joprojām zaļi dienziedes pumpuri; apaļi, zaļi piena vanagzirņi, kaltēti pākstīs; žāvētas sēnes; kaltēti zaļo sīpolu stublāji un vēl dažas nenosakāmas kaltētas lapas un sakņu gabaliņi. Pārbaudījusi garšaugu izlasi, Nezija sirsnīgi uzsmaidīja Eilai. Tā bija ideāla dāvana.

Kā nākamajai rindā pienāca Talijas kārta. Viņas apskāviens nebija mazāk sirsnīgs, bet oficiālāks, un dāvanas pasniegšana Eilai, kaut nebija domāta ar plašu žestu, bija ceremoniāla gan. Dāvanā tika iedota maza, izsmalcināti izgreznota vācelīte. Tā bija izgrebta no koka mazas kastī­tes formā ar noapaļotiem stūriem. Tajā bija iegravēti un uzkrāsoti zivs attēli un pielīmēti gliemežvāciņu fragmenti. Kopējais kastītes izskats atstāja iespaidu, ka ūdens, zivis un zemūdens augi ir dzīvi. Pacēlusi vāciņu, Eila saprata, kāpēc kastītei bija piešķirts tik vērtīgs izskats. Tā bija pilna ar sāli.

Jaunajai sievietei bija aptuvens priekšstats par sāls vērtību. Uzaugusi pie klana, kas dzīvoja Berana jūras tuvumā, viņa sāli bija uzskatījusi par ikdienišķu pārtikas produktu. Tas bija viegli iegūstams, un dažas zivis pat tika iesālītas, bet iekšzemē, dzīvojot ielejā, viņai vispār nebija sāls, un vajadzēja paiet kādam laikam, lai pie sāls trūkuma pierastu. Lauvas apmetne atradās vēl tālāk prom no jūras nekā viņas ieleja. Sāli, tāpat kā gliemežvākus, vajadzēja nest no liela attāluma, tomēr Talija bija viņai iedevusi veselu kastīti ar sāli. Tā bija reta un ļoti dārga dāvana.

Paņemot sieviešu līnijas vadonei domāto dāvanu, Eila izjuta lielu god­bijību un cerēja, ka Jondalaram, iesakot pareizo dāvanu Talijai, ir tais­nība. Kažokāda, ko viņa bija izvēlējusies, piederēja sniega leopardam - tam, kas bija mēģinājis viņai nočiept medījumu, un tas notika tajā ziemā, kad viņi ar Mazuli bija kopā mācījušies medīt. Toreiz viņa bija plānojusi leopardu tikai aizbaidīt, bet pieaugušajam alu lauvam prātā bija citas domas. Kad izskatījās, ka cīniņš ir neizbēgams, ar lingas mesto akmeni Eila bija apdullinājusi nobriedušo, kaut arī daudz mazāko kaķu dzimtas plēsēju un ar nākamo trāpījumu bija to piebeigusi.

Dāvana acīmredzot bija negaidīta, un Talijas acīs bija lasāms apmie­rinājums; tas notika pēc tam, kad viņa padevās kārdinājumam apmest eleganto, biezo leoparda ziemas kažoku sev ap pleciem un ieraudzīja zvērādas izcilo kvalitāti - to pašu izsmalcināto apdari, ko ari Taluts jau bija pamanījis. Zvērādas iekšpuse bija neticami mīksta. Zvēru ka­žokādas parasti bija daudz cietākas par parastajām ādām. Kažokādu varēja apstrādāt tikai no vienas puses, ar skrāpjiem to izstiepjot un padarot mīkstāku. Lai pagarinātu zvērādas' mūža ilgumu un palielinātu stiprumu, atšķirībā no Eilas ar taukiem apstrādātās kažokādas Mamutu cilts kažokādu uzglabāšanas metode padarīja to cietāku un ne tik elas­tīgu. Talija bija daudz patīkamāk pārsteigta nekā bija cerējusi būt un nolēma izdibināt šo ādas apstrādes metodi.

Pienāca Vimezs, kam rokās bija kāds priekšmets, kurš bija ietīts mīkstā zvērādā. Kad Eila attina sainīti, viņai aizrāvās elpa. Tas bija grezns pīķa uzgalis, tieši tāds, kādu jaunā medniece bija iepriekš ap­brīnojusi. Pavarda gaismā tas vizuļoja kā slīpēts dārgakmens un bija loti vērtīga dāvana. Eilas dāvana Vimezam bija izturīgs zāles paklājiņš, uz kā sēdēt, kad meistars strādā. Vairumam no jaunās sievietes pīta­jiem groziem un paklājiņiem nebija nekādu krāsainu elementu, bet pēdējā ziemā, kuru viņa pavadīja savā alā, jaunā sieviete bija sākusi eksperimentēt ar dažādām zālēm, iepinot izstrādājumos dabisku krāsu variācijas. Rezultātā savienojumā ar viņas parasto pīšanas tehniku bija iznācis paklājiņš ar smalku, bet izcilu, zvaigžņainu rakstu. Kad Eila bija to izgatavojusi, viņa ar paveikto darbu bija bijusi ļoti apmierināta; zvaigžņu asie stari, kas stiepās no centra, atgādināja Vimeza taisītos skaistos pīķa uzgaļus, un paklājiņa pītais raksts rosināja iztēloties smalkas skaidiņas, kas atšķēlās no krama plēksnes. Viņa nezināja, vai Vimezs to pamanīs.

Izpētījis paklājiņu, vecais meistars veltīja Eilai vienu no saviem reta­jiem smaidiem. - Tas ir skaists. Paklājs man atgādina Raneka mātes pī­tos darinājumus. Viņa pīšanas tehniku izprata daudz labāk nekā jebkurš cits, ko līdz šim esmu pazinis. Domāju, ka man to vajadzētu pataupīt, piekārt pie sienas, bet tā vietā sākšu to lietot. Es uz tā sēdēšu strādā­jot. Tas man palīdzēs paturēt prātā darba mērķi. - Vimeza sirsnīgais apskāviens nebija tik atturīgs kā viņa runas maniere. Eila saprata, ka zem vecā meistara klusās ārējās čaulas slēpjas sirsnīgs, draudzīgs virs ar jūtīgu dvēseli.

Apdāvināšanas ceremonijai nebija noteikta nekāda īpaša kārtība, un Eila pamanīja, ka nākamais rindā, kas stāvēja pie gultas paaugstinājuma un centās pievērst sev viņas uzmanību, bija Ridags. Apsēdusies blakus puisēnam, Eila atbildēja uz viņa kaislīgo apskāvienu. Atvēris plaukstu, puisēns viņai pastiepa garu, apaļu trubiņu, putna kājas kaulu ar tukšu viduci, kurā bija izgrebti caurumi. Paņēmusi no zēna dāvanu, jaunā sie­viete to pagrozīja rokās un nebija īsti pārliecināta, vai saprot, kam tā domāta. Paņēmis to atpakaļ, puisēns pielika trubiņu pie lūpām un iepūta tajā. Atskanēja skaļš, griezīgs svilpiens. Ari Eila pamēģināja tajā iepūst un pasmaidīja. Pēc tam jaunā sieviete zēnam uzdāvināja ūdensnecaurlaidīgu āmrijas kapuci, kas bija izgatavota klana stilā, un, puikam uzliekot to galvā, sajuta skaudras sāpes. Ridags tik ļoti atgādināja Durku.

- Reiz es iedevu Ridagam svilpi, lai viņš mani pasauc, kad esmu nepieciešama. Dažkārt puikam pietrūkst elpas, lai pakliegtu, bet iepūst svilpē viņš var, - Nezija skaidroja, - bet šo te viņš pats uztaisīja.

Dīgija pārsteidza Eilu, uzdāvinādama viņai tērpu, ko pati bija plā­nojusi šovakar vilkt mugurā. Ieraudzījusi, kā draudzene uz to skatās, Dīgija nolēma viņai to uzdāvināt. Eila pārsteigta klusēja un vienkārši lūkojās uz jauno tērpu, līdz acīs sariesās asaras. - Man nekad mūžā nav bijušas tik skaistas drēbes.

Tad viņa iedeva Dīgijai sagatavoto dāvanu: grēdu ar groziem un vairākas dažāda izmēra skaisti apstrādātas koka bļodas, kuras varēja izmantot kā krūzītes vai zupas bļodiņas, vai tajās pat iespējams gata­vot ēdienu; Dīgija tās varēs izmantot pie sava pavarda pēc tam, kad sāks dzīvot kopā ar Branagu. Teritorijā, kur kokmateriāli bija diezgan liels retums un trauku izgatavošanai pierastāks materiāls bija kauls vai mamuta ilkņi, šādas bļodiņas tika uzskatītas par īpašu dāvanu. Abas sie­vietes bija ļoti iepriecinātas un apskāvās ar māsu sirsnīgo apskāvienu.

Lai parādītu, ka viņam nav žēl dārgas dāvanas, Frabeks Eilai uzdā­vināja līdz celim garus kažokādas zābakus, kuri līdz pat stulma augšai bija izrotāti ar putnu spalvām, un jaunā sieviete nopriecājās, ka Frabe­kam sagatavojusi savas labākās ziemeļbriežu vasaras ādas. Ziemeļbriežu spalva bija paplāna, ar ļoti sīkām gaisu saturošām adatiņām un da­biski izolējoša. Ziemeļbrieža vasaras kažoks bija gan silts, gan viegls un aukstā laikā, dodoties jebkura zvēra medībās, izcēlās ar savām praktis­kajām un ērtajām valkāšanas īpašībām, tāpēc bija ļoti vērtīgs. No tiem zvērādas gabaliem, kurus Eila uzdāvināja Frabekam, varēja izgatavot veselu komplektu - gan bikses, gan tuniku, un pat visaukstākajā laikā pietiks pa virsu uzvilkt vienu vienīgu papildu apģērba kārtu, tādējādi atbrīvojot vīru no liela smaguma nēsāšanas. Frabeks pamanīja Eilas apstrādāto ādu mīkstumu tāpat kā pārējie, bet viņš par to neizteica nekādas uzslavas, un ari apskāviens sanāca tāds diezgan stīvs.

Fralija jaunajai sievietei bija sarūpējusi kažokādas dūrainīšus, kas bija pieskaņoti zābakiem, un Eila grūtniecei uzdāvināja skaistu koka vārāmo bļodu, kurā bija kulīte ar kaltētām lapām. - Fralij, ceru, ka tev tā tēja garšos, - viņa sacīja, veltīdama sievietei tiešu un daudznozīmīgu skatienu, it kā uzsvērdama teikto. - No rīta, pēc pamošanās, vajadzētu iedzert krūzīti šīs tējas un varbūt vēl vienu uz nakti, pirms gulētiešanas. Ja tev tā garšos, tad iedošu vēl, kad šī būs beigusies.

Apskaujoties Fralija piekrītot pamāja ar-galvu. Frabeks aizdomīgi uz viņām paskatījās, bet Eila tikai iedeva dāvanu, un viņam nebija pamata sūdzēties par Fralijas saņemto tēju, ko pasniedza jaunā Lauvas apmet­nes piederīgā. Eila nebija īsti laimīga par izveidojušos situāciju. Viņai būtu labāk paticis ārstēt Fraliju tieši un atklāti, bet izgrozīšanās bija labāka par neko, un Fralija baidijās nonākt tādā situācijā, kurā varētu šķist, ka viņa izdara izvēli starp viru un māti.

Nākamā rindā bija Krouzija, kas atzinīgi Eilai pamāja. Viņa uzdāvi­nāja mazu ādas somiņu, kas sānos bija sašūta un augšdaļā saņemta kopā. Tā bija nokrāsota sarkana, skaisti izdekorēta ar mazām mamuta kaula krellītēm un izšūta ar baltiem trijstūriem, kuru asais leņķis vēr­sās uz leju. Ap apaļo somas dibenu bija piestiprinātas baltas dzērves spalvas. Eilai somiņa ļoti patika, bet, kad viņa negrasījās to atvērt, Dīgija pačukstēja priekšā, lai to izdara. Iekšpusē atradās auklas un pa­vedieni, izgatavoti no mamuta vilnas, cīpslas, spalvas, augu šķiedras - viss rūpīgi satīts kamolos vai ap dzīvnieku kaulu fragmentiem. Šūša­nas piederumu maisiņā bija asi naži un īleni, kas domāti griešanai un caurduršanai. Eila bija sajūsmā. Viņa gribēja iemācīties Mamutu cilts paņēmienus un noslēpumus apģērbu gatavošanā un izskaistināšanā.

Eila no gultas paņēma mazu koka bļodiņu ar cieši pieguļošu vāciņu un iedeva to vecajai sievietei. Atvērusi to, Krouzija izbrīnīti paskatījās Eilā. Bļodiņa bija pilna ar tīriem, baltiem, lāsumainiem un mīkstiem taukiem - dzīvnieku taukiem bez garšas un krāsas -, kas tikuši izkausēti vārošā ūdenī. Tos pasmaržojusi, Krouzija pasmaidīja, bet vēl joprojām bija izbrīnījusies.

- No ziedlapiņām es iegūstu rožu ūdeni… sajaucu kopā… ar citām lietām, - Eila sāka skaidrot.

- Tad tāpēc tie tauki tik jauki smaržo? Un kam tie domāti? - Kro­uzija jautāja.

- Ar tiem var ierīvēt rokas, seju, elkoņus, pēdas. Pēc tam ir laba sa­jūta. Āda kļūst gluda, - Eila sacīja, paņemot nedaudz ziedes un parīvējot to uz vecās sievas sausās, sasprēgājušās un krunkainās rokas. Pēc tam kad roka bija ieziesta, Krouzija to pataustīja, tad aizvēra acis un lēnām paglāstīja ādu, kas bija kļuvusi mīkstāka. Kad vecā, noplukuši sieva atvēra acis, Eilai likās, ka tajās parādījies mirdzums, kaut arī asaras ne­bija redzamas; viņu apskaujot, varēja sajust sievietes apslēptās trīsas.

Katra dāvanu apmaiņa lika visiem ar vēl lielāku interesi gaidīt nā­kamo, un Eila bija sajūsmā ne tikai par dāvanu saņemšanu, bet arī par došanu. Jaunās sievietes dāvanas Mamutu cilts ļaudīm bija tikpat neparastas kā Eilai viņu sniegtās veltes, tāpēc bija vienādi aizraujoši noskatīties, kā dāvanas tika saņemtas un kā dotas. Jaunā sieviete nekad nebija jutusies tik īpaša, gaidīta un gribēta. Ja viņa ļautu vaļu emocijām, tad prieka asaras būtu neizbēgamas.

Raneks turējās visiem aiz muguras, gaidīdams, kad pārējie būs pa­snieguši savas dāvanas. Viņš gribēja būt pēdējais, lai viņa velte netiktu sajaukta kopā ar citām. Starp visām īpašajām un vienreizīgajām dāva­nām, kuras Eila bija saņēmusi, tumšādainais vīrietis gribēja, lai viņa velte būtu visvairāk atmiņā paliekošā. Eila kārtoja saņemtās dāvanas uz gultas paaugstinājuma, kas tagad jau bija tikpat pilns kā sākumā pirms dāvanu izdalīšanas, kad jaunā sieviete pamanīja dāvanu, kuru bija izvēlējusies Ranekam. Viņai uz brīdi bija jāpadomā, lai saprastu, ka ar Raneku nav vēl apmainījusies dāvanām. Paņēmusi viņam domāto dāvanu rokās, Eila pagriezās, lai vīrieti sameklētu, un ieskatījās ķirci­nošā smaidā atieztos zobos.

- Vai mani esi aizmirsusi? - viņš jautāja. Tumšādainais vīrietis stā­vēja tik tuvu, ka viņa redzēja viņa tumšās acu zīlītes un pirmo reizi pamanīja gaismēnu rotaļu viņa tumši brūnajās acīs - dziļajās, valgajās, neatvairāmajās, tumšajās acīs. Viņa sajuta no tām strāvojam siltas jū­tas, kas mulsināja.

- Nē, ē… neaizmiršu… Lūdzu, - Eila stomījās, atcerēdamās savu dā­vanu, ko turēja rokās, un pastiepa to Ranekam. Kad vīrietis paskatījās lejup, viņa acīs iemirdzējās prieks par biezo, kuplo baltās polārlapsas kažokādu, ko sieviete viņam sniedza. Šī vilcināšanās deva viņai iespēju saņemt sevi rokās, un, kad Raneks atkal palūkojās Eilā, viņas acīs gailēja zobgalīgas dzirkstelītes. - Es domāju, ka tu aizmirsi.

Raneks pasmaidīja, jo jaunā sieviete tik ātri spēja atsaukties viņa jokiem, un tas pavēra viņam iespēju pasniegt savu dāvanu.

- Nē. Neesmu neko aizmirsis. Lūdzu, - viņš sacīja un iedeva kādu priekšmetu, ko rūpīgi bija slēpis aiz muguras. Jaunā sieviete paskatījās uz izgrebtu mamuta kaula figūriņu un gandrīz vai neticēja pati savām acīm. Un pat tad, kad Raneks izņēma viņai no rokām lapsādu, sieviete neuzdrīkstējās sniegties pēc dāvanas. Viņa pat baidījās tai pieskarties un ar milzīgu izbrīnu pavērās Ranekā.

- Ranek, - Eila smagi elpoja, pasniedzās un tad atkal atrāva roku. Vīrietim bija viņa jāpaskubina, un tad viņa to satvēra rokās tik vārīgi, it kā dāvana varētu salūzt. - Tā ir Vīnija! It kā tu būtu attēlojis Vīniju, tikai daudz mazāku, - jaunā sieviete iesaucās, grozīdama rokās izcilo kaula meistardarbu, kas nebija garāks par trīs collām. Mazajai skulptūriņai bija piešķirtas ari krāsas: kažoks bija dzeltenā okera krāsā, kājas bija melnas kā ogles, cietās krēpes, svītra uz muguras līdz pat astei - tās visas atbilda dabiskajai Vīnijas krāsai. - Paskaties! Mazas austiņas, tieši kā Vīnijai. Un kāju nagi un aste. Pat spalva tieši tāda pati! Ak, Ranek! Kā tev tas izdevās?

Ieguvis iespēju apskaut Eilu, Raneks jutās kā septītajās debesīs. Jau­nās sievietes reakcija bija tieši tāda, kādu viņš bija cerējis saņemt.

pat sapņojis, un mīlas pilnais skatiens tumšādainā vīrieša acīs bija tik skaidrs un nepārprotams, ka Nezijas acīs parādījās asaras. Paskatījusies uz Jondalaru, Nezija saprata, ka arī viņš to ir redzējis. Jaunā Zelandoni sejā atspoguļojās dusmas. Nezija saprotoši pašūpoja galvu.

Kad dāvanu apmaiņa bija galā, Eila kopā ar Dīgiju devās uz Sumbra pavardu, lai uzvilktu jauno tērpu. Kopš Raneks bija ieguvis ārzemnie­cisko kreklu, Dīgija bija centusies atdarināt tādu pašu krāsu. Beidzot viņai bija izdevies panākt ko ļoti līdzīgu, no krēmkrāsas zvērādas viņa bija izgatavojusi tuniku ar V veida kakla izgriezumu, tādu pašu apakš­malu un īsām piedurknēm, tai bija arī pieskaņotas bikses ar pītu spilgtas krāsas jostu, kas līdzinājās tām pašām krāsām, kas bija Raneka kreklā. Laukā pavadītās vasaras iespaidā Eilas āda bija tumši iedegusi un gaišie mati izbalējuši, tie bija gandrīz vai tādā pašā krāsā kā gaišā zvērāda. Tērps viņai derēja kā uzliets, it kā būtu tieši viņai šūts.

Ar Dīgijas palīdzību Eila aplika Mamuta dāvāto rokassprādzi, tad ievietoja Taluta dunci sarkanajā makstī un paņēma Nezijas iedoto kak­larotu, bet, kad jaunā Mamutu cilts draudzene viņai ierosināja noņemt nonēsāto, pleķaino, kunkuļaino ādas maisiņu, kuru Eila nēsāja, apliktu ap kaklu, viņa nelokāmi atteicās to darīt.

- Dīgij, tas ir mans amulets. Tajā ir Alu Lauvas, klana un mans gars. Tajā ir dažādi mazi akmeņi, tas man ir tikpat nozīmīgs kā Raneka izga­tavotā Vīnijas figūriņa. Krebs man piekodināja: ja pazaudēšu amuletu, totēms mani neatradīs. Un tad es nomiršu, - Eila centās skaidrot.

Skatīdamās uz Eilu, Dīgija kādu bridi kaut ko prātoja. Mazais, netī­rais ādas maisiņš bojāja visu kopskatu. Pat aukliņa, kurā viņa nēsāja maisiņu, bija apspurusi un apdilusi, bet Dīgijai radās kāda ideja.

- Eila, ko tu parasti dari, ja aukliņa ir nodilusi? Izskatās, ka tā drīz vien pārplīsīs, - Dīgija jautāja.

- Tad es uztaisu jaunu maisiņu ar jaunu auklu.

- Tad jau sanāk, ka maisiņš nav tas svarīgākais, bet gan tā saturs ir tas būtiskākais, vai ne?

-Jā…

Paskatījusies apkārt, Dīgija pēkšņi pamanīja Krouzijas dāvināto šu- jampiederumu maisiņu. Paņēmusi to, viņa akurāti salika maisiņa saturu uz gultas un pasniedza to Eilai. - Vai ir kāds iemesls, kāpēc tu nevarētu lietot šo te? Mēs to varētu piestiprināt pie kreļļu virtenes - varētu derēt viena no tām, kas atrodas tev matos, - un tu to varēsi nēsāt, apliktu ap kaklu.

Paņēmusi no Dīgijas skaisto, izrotāto somiņu, Eila uz to paska­tījās, tad, aptinusi ap roku tik pazīstamo veco ādas maisiņu, izjuta mierinājumu, ko viņai sniedza klana amulets. Bet viņa vairs nebija klana sieviete. Taču viņa nebija savu totēmu zaudējusi. Alu Lauvas gars vēl joprojām viņu sargāja, un viņai rādītās zīmes vēl joprojām bija svarīgas, bet tagad Eila piederēja pie Mamutu cilts.

Kad Eila devās atpakaļ pie Mamuta pavarda, katra viņas auguma colla atbilda perfektai Mamutu cilts sievietei - labi ģērbtai Mamutu sievietei, kas ieņēma augstu stāvokli un kam bija sava noteikta vērtība; visu ļaužu acis labvēlīgi novērtēja jauno Lauvas apmetnes piederīgo. Bet viens acu pāris vērās Eilā ne tikai ar labvēlīgu skatienu. No tumšām, smejošām acīm staroja mīlestība, ilgas un kvēla iekāre, ne mazāka kā no izteiksmīgi zilām un ļoti nelaimīgām jauna vīrieša acīm.

Eilai paejot garām, lai noliktu savas vecās drēbes, Manuvs, turot klēpī Nuviju, viņai sirsnīgi uzsmaidīja, un jaunā sieviete atbildēja ar tikpat mīļu smaidu, kurā jautās tāds prieks un laime, kādu jaunā sie­viete līdz šim nebija pazinusi. Tagad viņa bija Eila no Mamutu cilts un darīs visu, ko spēs, lai pilnībā kļūtu par vienu no viņiem. Tad, no mu­gurpuses ieraudzījusi Jondalaru, kas sarunājās ar Danugu, viņa sajuta, ka viss emocionālais pacēlums krītas. Varbūt tā bija viņa stāja vai arī tas, kā bija saduguši jaunā vīrieša pleci, bet kaut kas viņas zemapziņā lika jaunajai sievietei apstāties. Jondalars nebija laimīgs. Bet ko viņa tagad varēja darīt?

Eila steidzās, lai paņemtu uguns akmeņus. Mamuts bija viņai pie­teicis nogaidīt, līdz beidzas ceremonija, un tad tos izdalīt. Pareizs ri­tuāls piešķirtu akmeņiem īsto nozīmīgumu un palielinātu to vērtību. Paņēmusi mazos, dzeltenīgi pelēkos metāliskas krāsas pirīta akmens gabalus, jaunā sieviete tos aiznesa pie sava pavarda. Pa ceļam viņa no mugurpuses pagāja garām Talijai, kas sarunājās ar Neziju un Vimezu, un izdzirdēja viņu sarunu.

- …bet man nebija ne jausmas, ka viņai pieder tāda bagātība. Paska­tieties tikai uz vienām pašām kažokādām! Bizonu āda un polārlapsu ādas, un tad vēl šis sniega leopards - tādus šajā apkārtnē nedabūsi.

Eila pasmaidīja, un viņas priecīgais noskaņojums atgriezās. Viņas dāvanas bija bijušas pieņemamas un novērtētas.

Arī vecais šamanis nebija šo laiku pavadījis bezdarbībā. Kamēr Eila pārģērbās, arī viņš bija pārģērbies. Mamuta* seja bija izkrāsota ar zig- zaga līnijām, kas akcentēja un izcēla viņa tetovējumu, un šamanis bija uzmetis uz pleciem alu lauvas apmetni - tā paša alu lauvas, ar kura asti bija dižojies Taluts. Samaņa kaklarota bija darināta no īsiem, do- biem maza mamuta ilkņa fragmentiem, starp kuriem bija iestarpināti vairāku dažādu dzīvnieku acuzobi, to skaitā arī alu lauvas, kas bija tādi paši kā Eilas kaklarotā.

- Taluts plāno medības, tāpēc man jānodarbojas ar Meklēšanu, - Ma­muts viņai skaidroja. - Pievienojies man, ja vari - un gribi. Jebkurā gadījumā, esi tam gatava.

Eila pamāja, bet viņas kuņģis sarāvās čokurā.

Pie pavarda pienāca Talija un uzsmaidīja jaunpieņemtajai Mamutu cilts piederīgajai. - Nezināju, ka Dīgija gatavojas tev dāvināt šo tērpu, - viņa sacīja. - Neesmu pārliecināta, ka būtu tam agrāk piekritusi; viņa tik smagi pie tā strādāja, bet jāatzīst, ka tev tas piestāv, Eila.

Eila vienkārši pasmaidīja, nezinādama, kā viņai būtu jāreaģē.

- Māt, tieši tāpēc jau es šo tērpu arī uzdāvināju Eilai, - Dīgija sacīja, tuvodamās ar galvaskausa instrumentu rokās. - Es centos izstrādāt procesu, kā panākt, lai āda kļūtu tik gaiša. Tagad, kad amats rokā, varu uztaisīt vēl vienu.

- Esmu gatavs, - Torneks paziņoja, ierodoties ar mamuta kaula mū­zikas instrumentu.

- Labi. Varat sākt, tiklīdz Eila sāks izdalīt akmeņus, - Mamuts sacīja. - Kur ir Taluts?

- Viņš salej savu brūvējumu, - Torneks smaidīdams paziņoja, - un viņš būs ļoti dāsns. Vadonis teica, ka gribot, lai šie būtu īsti svētki.

- Un tā arī būs! - lielais vadonis iesaucās. - Lūdzu! Tas tev, Eila! Atnesu tev kausu. Galu galā tu taču esi šo svētku galvenā vaininiece!

Pagaršojusi dzērienu, Eila joprojām uzskatīja, ka brūvējums neatbilst viņas gaumei, bet šķita, ka pārējiem Mamutu ļaudīm tas gāja pie dūšas. Jaunā sieviete nolēma, ka arī viņai tas jāiemīl. Viņa gribēja kļūt par vienu no viņiem un darīt tā, kā darīja viņi, un iemīlēt visu to, ko mīlēja viņi. Eila izdzēra kausu tukšu. Taluts vēlreiz piepildīja viņas kausu.

- Eila, Taluts tev pateiks, kad sākt izdalīt akmeņus. Pirms tos izdali, sasit tos kopā, lai rodas dzirkstele, - Mamuts deva instrukcijas. Eila pamāja, paskatījās uz kausu savās rokās, tad, izdzērusi to sausu, no­skurinājās no stiprā dzēriena un nolika trauku, lai paceltu akmeņus.

- Eila tagad ir kļuvusi par Lauvas apmetnes piederīgo, - Taluts pa­ziņoja, tiklīdz visi bija apsēdušies, - bet viņai ir katram pavardam vēl viena dāvana - akmens uguns aizkuršanai. Nezija ir Lauvas pavarda saimniece. Eila nodos uguns akmeni viņas glabāšanā.

Piegājusi pie Nezijas, viņa ar kramu uzšķīla spožu dzirksteli no dzelzs pirīta, tad atdeva akmeni Lauvas pavarda saimniecei.

- Kas ir Lapsas pavarda saimnieks? - Taluts turpināja, kamēr Dīgija un Torneks muzicēja uz kaula instrumentiem.

- Tas esmu es. Raneks ir Lapsas pavarda saimnieks.

Eila aiznesa viņam akmeni un uzšķīla to. Bet, saņemot akmeni, tumš­ādainais vīrietis klusi un sirsnīgi pačukstēja: - Lapsas kažoks ir pats mīkstākais un skaistākais, ko jebkad esmu redzējis. Es to turēšu savā gultā un katru nakti domāšu par tevi, kad sajutišu tā maigumu pie savas kailās miesas. - Raneks ar plaukstas virspusi tikai pavisam maigi pieskārās jaunās sievietes sejai, bet viņa to sajuta kā spēcīgu fizisku spiedienu.

Pavisam apmulsusi, Eila atkāpās, tad Taluts izsauca Ziemeļbrieža pa­varda saimnieku; Eilai bija divreiz jāsasit akmeņi, lai uzšķiltu dzirksteli Tronijas pavardam. Fralija pieņēma akmeni Dzērves pavardam, un, ka­mēr Talija paņēma savu akmeni un iedeva vienu arī Mamutam, jaunā sieviete jau jutās apreibusi un ļoti labprāt apsēdās blakus pavardam tajā vietā, kur viņai norādīja Mamuts.

Bungas sāka rībēt visā skaļumā. To skaņa vienlaikus bija gan no­mierinoša, gan neatvairāma. Miteklis bija aptumšots - maza pavarda liesmiņa, kas dega otrpus aizslietnim, bija vienīgais gaismas avots. Eila sadzirdēja sev blakus elpu un paskatījās, no kurienes tā nāk. Blakus pavardam pie zemes bija pieplacis vīrietis - vai varbūt tas bija lauva? Elpa pakāpeniski pārtapa par dobju lauvas rūcienu, bet ne gluži - Eilas uztverošajai ausij tas izklausījās pēc alu lauvas brīdinošā rūciena. Bungu ritmam pievienojās balsis, piešķirot tam skanīgumu un piesātinātību.

Pēkšņi ar mežonīgu rūcienu lauva izdarīja lēcienu un tā siluets pa­rādījās uz aizslietņa. Bet tas gandrīz vai izbiedēti aprāva savu lēcienu Eilas neapzinātās reakcijas dēļ. Viņa izaicināja lauvu ar tik reālu un draudīgu rūcienu, ka vairums vērojošo laužu noelsās. Siluets atguva savu lauvas stāju un atkāpjoties atbildēja ar nomierinošu rūcienu. Eila ierūcās dusmīgā uzvaras priekā, tad izdeva vairākus "hnk, hnk, hnk" ņurdienus, kas kļuva arvien klusāki, jo lauva atkāpās.

Mamuts pie sevis pasmaidīja. Viņš nodomāja: "Eilas atdarinātās lau­vas skaņas ir tik reālas, ka apmuļķotu pat īstu lauvu." Viņš bija ieprie­cināts par to, ka jaunā sieviete bija spontāni viņam pievienojusies. Pati Eila īsti neaptvēra, ko bija izdarījusi, izņemot to, ka pēc pirmā izai­cinājuma viņai bija jautri sarunāties ar Mamutu lauvu valodā. Viņa neko tamlīdzīgu nebija darījusi, kopš Mazulis bija pametis ieleju. Bungu rīboņa kļuva vēl skaļāka un papildināja nākamo ainu - tagad uz aiz­slietņa parādījās čūskveida siluets. Eila sēdēja pietiekami tuvu, lai re­dzētu, ka tas ir Mamuts, kas atdarina dažādus zvērus, bet pat viņai aizrāvās elpa par panākto efektu. Tomēr viņa nebeidza brīnīties, kā ikdienā stīvais un artrīta mocītais vecais vīrs spēj kustēties ar tādu vieglumu. Tad jaunā sieviete atcerējās, ka pirms brīža bija redzējusi viņu kaut ko iedzeram, un nojauta, ka tas droši vien bijis kāds spēcīgs sāpes remdinošs līdzeklis. Tādēļ Mamutam droši vien nākamajā dienā nāksies ciest sāpes.

Pēkšņi Mamuts izlēca priekšā aizslietnim un pietupās blakus mamuta galvaskausa bungām. Kādu īsu brīdi viņš ātrā ritmā pa tām dauzīja un tad pēkšņi apstājās. Pacēlis kausu, ko Eila iepriekš nebija pamanījusi, vīrs no tā iedzēra, tad, pienācis pie jaunās sievietes, piedāvāja arī viņai iedzert. Nemaz nedomādama, Eila ieņēma mazu malciņu un tad vēl vienu, kaut ari dzērienam bija stipra, nepatīkama muskusa garša. Bungu ritma iedrošināta, viņa ātri sajuta dzēriena iedarbību.

Aiz aizslietņa degošās liesmas uz tā uzzīmētajiem dzīvniekiem pie­šķīra kustīgu efektu. Skatoties uz tiem, Eila jutās kā transā, visu uz­manību pievērsa vienīgi dzīvniekiem un tikai attāli dzirdēja apmetnes iemītnieku balsis, kas sāka monotonā ritmā piebalsot bungām. Ieraudā­jās bērns, bet šķita, ka raudas nāk no kādas citas pasaules, jo kustīgās zvēru figūras uz aizslietņa bija Eilu aizrāvušas sev līdzi. Tās šķita gan­drīz vai dzīvas, jo bungu rīboņa atgādināja zvēru kāju dipoņu, maujošus teļus un taurējošus mamutus.

Tad pēkšņi vairs nebija tumšs. Tā vietā apsnigušo līdzenumu apspī­dēja dūmakaina saules gaisma. Mazs muskusa vēršu ganāmpulks bija saspiedies kopā, visapkārt tiem plosījās sniega vētra. Nolaidusies lejup, Eila pamanīja, ka nav viena. Kopā ar viņu ir Mamuts. Aina mainījās. Sniega vētra bija mitējusies, vēja pūstās virpuļojošās sniega vērpetes gaudoja pa stepi kā spokaini mānekļi. Eila kopā ar Mamutu virzījās prom no vientulīgā tukšuma. Tad jaunā sieviete pamanīja, ka kādas šauras ielejas aizvēja pusē majestātiski stāv pāris bizonu, cenšoties izvairīties no vēja. Viņa traucās uz priekšu, brāzās gar upes ieleju, kas bija izskalojusi dziļas aizas. Viņi virzījās gar kādu pieteku, kas priekšā sašaurinājās stāvā kanjona sienā, un Eila ieraudzīja pazīstamo taku virs izžuvušās upes gultnes.

Un tad Eila nonāca kādā tumšā vietā un paskatījās lejup uz mazu pavardu un ļaudīm, kas bija sasēdušies apkārt aizslietnim. Viņa izdzir­dēja lēnu, monotonu ritmu un nepārtrauktu skaņu atkārtošanos. Sa­mirkšķinājusi acis, jaunā sieviete ieraudzīja izplūdušas sejas un sev priekšā Nezijas, Taluta un Jondalara norūpējušos vaigus.

- Vai ar tevi viss kārtībā? - Jondalars jautāja, runādams Zelandoni valodā.

- Jā, jā. Ar mani viss kārtībā, Jondalar. Kas notika? Kur es biju?

- Tas tev jāpastāsta man.

- Kā tu jūties? - Nezija jautāja. - Mamutam allaž pēc tam garšo šī tēja.

- Ar mani viss kārtībā, - jaunā sieviete atbildēja, izslējās un paņēma tējas krūzīti. Viņa patiešām jutās labi. Mazliet nogurusi un apreibusi, bet ne slikti.

- Eila, man šķiet, ka šoreiz tas tev nebija biedējoši, - Mamuts sacīja, tuvodamies viņai.

Eila pasmaidīja. - Nē, es neesmu nobijusies. Bet ko mēs darījām?

- Mēs Meklējām. Es zināju, ka tev piemīt Meklētājas talants. Tieši tāpēc tu esi Mamuta pavarda meita, - viņš sacīja. - Eila, tev piemīt arī citi dabas doti talanti, bet tev ir nepieciešamas mācības. - Viņš redzēja, kā jaunā sieviete sarauc pieri. - Par to tagad neuztraucies. Par to mums būs laiks padomāt vēlāk.

Kamēr Mamuts stāstīja par Meklēšanu - kur viņi devušies un ko atraduši -, Taluts Eilai un dažiem citiem papildināja kausus ar savu brūvējumu. Jaunā sieviete savu kausu iztukšoja vienā piegājienā - tā dzerot, dzira nebija tik pretīga - un tad centās klausīties, bet dzēriens ātri bija apreibinājis viņu. Eilas domas aizklīda kaut kur tālu, un viņa pamanīja, ka Dīgija un Torneks vēl joprojām nodarbojas ar muzicēšanu, bet tagad melodija izklausījās tik ritmiska un patīkama, ka gribējās kustēties tai līdzi. Tā viņai atgādināja klana sieviešu deju un bija grūti koncentrēties uz Mamuta stāstu.

Jaunā sieviete sajuta, ka kāds viņu vēro, un palūkojās apkārt. Viņa pamanīja, ka pie Lapsas pavarda stāvošais Raneks cieši viņā noraugās. Tumšādainais vīrietis uzsmaidīja, un Eila atsmaidīja pretim. Pēkšņi Ta­luts vēlreiz piepildīja Eilas kausu. Pienāca Raneks un pastiepa arī savu kausu. Piepildījis arī to, Taluts atkal pievērsās sarunai.

- Tevi šī saruna neinteresē, vai ne? Pieiesim pie Dīgijas un Torneka, paklausīsimies mūziku, - Raneks klusi ierosināja, pieliecies Eilai pie auss.

- Domāju, ka interesē. Viņi runā par medībām, - Eila atgriezās pie nopietnās diskusijas, bet bija palaidusi garām tik daudz, ka vairs ne­spēja sekot sarunas pavedienam, un, šķiet, neviens pat nepamanīja, vai viņa klausās vai ne.

- Tu neko nepalaidīsi garām. Vēlāk viņi mums par to pastāstīs. Ieklausies mūzikā! - Raneks mudināja, ļaudams viņai iejusties ritmiski pulsējošās skaņās, kas nāca no otras pavarda puses.

- Vai tev drīzāk neinteresētu paskatīties, kā Tornekam tas izdodas? Viņš ir īsts lietpratējs.

Eila noliecās uz to pusi, no kurienes nāca ritmiskā skaņa, kas viņu paņēma savā varā. Viņa palūkojās uz to ļaužu bariņu, kas runāja par medību plāniem, un tad, paraudzījusies uz Raneku, atplauka starojošā smaidā. - Jā, labāk paskatīšos uz Torneku! - viņa atzina, juzdamās ar sevi apmierināta.

Kad Eila piecēlās kājās, Raneks atradās cieši blakus un apstādināja jauno sievieti. - Eila, tev jāpārstāj smaidīt, - tumšādainā vīrieša tonis bija nopietns un bargs.

- Kāpēc? - viņa jautāja, nobažījusies un vairs nesmaidīdama, brīnī­damās, ko atkal bija izdarījusi nepareizi.

- Kad smaidi, tu esi tik pievilcīga, ka man aizraujas elpa, - Raneks atbildēja un domāja to nopietni, pēc tam turpināja: - Un kā lai eju tev blakus, ja nespēšu paelpot?

Eila uz vīrieša komplimentu atbildēja ar smaidu, tad, iztēlojusies, kā Raneks, cīnīdamies pēc elpas, iet viņai līdzās, iesmējās. Viņa nodomāja, ka tas, protams, ir joks, kaut arī nebija pilnīgi pārliecināta par to, ka viņš joko. Abi devās uz Mamuta pavarda jaunās ieejas pusi.

Jondalars vēroja, kā abi tuvojas. Gaidīdams Eilu, jaunais Zelandoni vīrs bija baudījis mūziku un ritmu, bet jutās nepatīkami pārsteigts, ieraugot viņu nākam kopā ar Raneku. Viņš sajuta greizsirdības uzplū­dus un nevaldāmu tieksmi iesist tam tumšādainajam vīrietim, kas bija uzdrīkstējies tuvoties sievietei, kuru viņš mīlēja. Bet, par spīti tam, ka Raneks izskatījās citāds, viņš bija Mamutu cilts un Lauvas apmetnes piederīgais. Jondalars bija vienīgi viesis. Visi ļaudis aizstāvētu Raneku, bet Jondalaram aizstāvju nebija. Viņš centās atgūt savaldību un ve­selo saprātu. Raneks un Eila vienkārši gāja kopā. Kā gan viņš drīkstētu iebilst?

Jau no paša sākuma sakarā ar Eilas pieņemšanu Mamutu ciltī Zelan­doni krama apstrādes meistaru bija mocījušas pretrunas. Viņš gribēja, lai Eila piederētu pie kādas cilts, jo ari viņa pati to vēlējās, un viņam bija jāpiekrīt, ka tādējādi viņa kļūs pieņemamāka Zelandoni ļaudīm. Jondalars bija redzējis, cik Eila bija laimīga, dodot un saņemot dāvanas, un par to priecājās, bet jutās attālinājies un vēl vairāk uztraucies par to, vai viņa kādreiz vēlēsies šo vietu pamest. Galu galā viņš jau sāka prātot, vai arī pašam nevajadzētu kļūt par Mamutu cilts piederīgo.

Pašā sākumā viņš bija it kā līdzdalīgs Eilas pieņemšanā. Bet tagad jutās kā atstumtais, pat no Eilas. Viņa bija viena no viņiem. ŠI bija viņas nakts, viņas svētki - viņas un Lauvas apmetnes. Jondalars nebija iedevis Eilai nevienu dāvanu un nebija arī neko saņēmis. Viņš pat nebija par to domājis, tomēr tagad to nožēloja. Bet Jondalaram nebija nevienas lietas, ko uzdāvināt Eilai vai kādam citam. Viņš bija šeit ieradies tukšām rokām un nebija pavadījis vairākus gadus, gatavodams dažādas mantas. Ceļojuma laikā jaunais Zelandoni vīrietis bija daudz ko iemācījies un uzkrājis zināšanas, bet līdz šim viņam nebija radusies iespēja gūt no tā visa kādu labumu. Vienīgais, ko viņš bija atvedis sev līdzi, - bija Eila.

Drūmi skatīdamies un juzdamies kā nevienam nevajadzīgs nelūgts viesis, Jondalars vēroja, kā Eila smaida un smejas kopā ar Raneku.

19

Sarunai beidzoties, Taluts visiem izdalīja vēl pa kausam savas rau­dzētās dziras, kas bija gatavota no kaķastes sakņu cietes un dažādām citām sastāvdaļām, ar kurām viņš nemitīgi eksperimentēja. Svētki, kas tagad vairāk koncentrējās ap Dīgiju un Torneku, kļuva arvien jautrāki. Viņi spēlēja mūziku, ļaudis dziedāja - dažkārt kopā, dažkārt solo. Citi atkal dejoja, ne tik enerģiski, kā Eila bija redzējusi to darām laukā, bet vieglas ķermeņa kustības ļāva stāvēt uz vietas un šūpoties līdzi ritmā, bieži vien tas notika kopā ar dziedāšanu.

Eila šad tad pamanīja Jondalaru, kas stāvēja aizmugurē, un jau vai­rākas reizes uzsāka ceļu pie viņa, bet kaut kas viņu allaž iztraucēja tikt līdz viņam. Te bija tik daudz ļaužu, un šķita, ka visi sacentās pēc jau­nās sievietes uzmanības. Ari pati Eila, sadzērusies Taluta dziru, pilnībā nespēja kontrolēt savu uzvedību, viņas nodomu viegli varēja novērst kas cits.

Apkārtējo uzmundrināta, Eila nomainīja Dīgiju pie galvaskausa bun­gām un atcerējās dažus no klana ritmiem. Tie bija sarežģīti, atšķirīgi un Lauvas apmetnei neparasti un intriģējoši. Mamutu māca šaubas par Eilas izcelsmi, bet atmiņas, kuras izsauca jaunās sievietes muzicēšana, pilnībā tās likvidēja.

Piecēlies kājās, Raneks nodziedāja un nodejoja joku pilnu dziesmu, kas bija veltīta Eilai, - pilnu ar mājieniem un divdomībām par dāvinā­šanas prieku. Priekšnesums izsauca platus smaidus, zīmīgus un sapro­tošus skatienus, kas lika Eilai nosarkt. Dīgija savai jaunajai draudzenei parādīja, kā nodejot un nodziedāt satīrisku atbildi, bet pašās beigās, kad bija jādod piekrišana vai atraidījums, Eila apstājās. Viņa nespēja pateikt ne jā, ne nē, jo īsti neizprata šīs spēles smalkās nianses, un, kaut arī viņas nodoms nebija vīrieti pamudināt, tajā pašā laikā viņa nevēlējās, lai Raneks domātu, ka viņš Eilai nepatīk. Tumšādainais vīrie­tis pasmaidīja. Nomaskēta ar humoru, dziesma parasti tika izmantota kā pašcieņu saglabājošs līdzeklis, lai atklātu, vai interese ir abpusēja.

Raneku nebūtu apstādinājis pat pilnīgs atteikums; viņš bija gaidījis kaut ko mazāk daudzsološu.

Eila jutās apreibusi gan no dziras un smiekliem, gan viņai veltītās uzmanības. Ikviens gribēja viņu iesaistīt sarunās, uzklausīt, aplikt roku un sajusties tuvāks. Jaunā sieviete nespēja atcerēties, ka kādreiz būtu jutusies tik priecīga un gribēta, izjustu tādu draudzību un sirsnību. Un ikreiz, kad pagriezās, viņa redzēja sajūsminātu, starojošu smaidu un kvēlojošas tumšas acis, kas bija pievērstas vienīgi viņai.

Svētkiem turpinoties, Jaužu bariņš sāka sarukt arvien mazāks. Bērni bija aizmiguši un tika aiznesti uz gultu. Pēc Eilas ieteikuma arī Fralija bija agri devusies pie miera, un pārējie Dzērves pavarda iemītnieki drīz vien viņai pievienojās. Tronija, sūdzēdamās par galvassāpēm, - tajā vakarā viņa slikti jutās - devās pie sava pavarda, lai pazīdītu Hartalu, un pati aizmiga. Ari Jondalars tajā brīdī aizlavījās prom. Viņš izstiepās gultā un, vērodams Eilu, gaidīja viņu sev blakus.

Pēc pāris Taluta brūvētās bouzas kausiem Vimezs bija kļuvis neierasti runīgs un stāstīja dažādus notikumus, izteica ķircinošas piezīmes - sākumā Eilai, pēc tam Dīgijai un beidzot visām pārējām sievietēm. Ta­lija pēkšņi pēc tik daudziem gadiem atklāja, ka Vimezs ir interesants cilvēks, pavilka arī viņu uz zoba un atbildēja uz jokiem. Beidzot viņa ielūdza Vimezu pavadīt šo nakti pie Sumbra pavarda - kopā ar viņu un Barzeku. Kopš Darneva nāves Talija nebija aicinājusi savā gultā otru vīrieti.

Vimezs nosprieda, ka tā būtu laba doma atstāt pavardu Raneka rī­cībā, un, iespējams, tas nebija nekas nesaprātīgs - darīt visiem zināmu, ka sieviete var izvēlēties divus vīriešus. Vimezs loti labi redzēja, kāda situācija sāka veidoties, tomēr šaubījās, ka starp Jondalaru un Raneku varētu tikt panākta kāda vienošanās. Bet lielā sieviete Talija viņam šovakar likās īpaši pievilcīga, viņa bija augstu vērtēta vadone ar lielu teikšanu. Kurš gan var zināt, kādas izmaiņas gaidāmas, ja Raneks izlems mainīt Lapsas pavarda sastāvu?

Drīz visi trīs devās uz mītnes aizmugurējo galu, Taluts ķircināja Ne­ziju doties uz Lauvas pavardu. Dīgija un Torneks bija aizrāvušies ar saviem mūzikas instrumentiem un eksperimentēšanu, pārējiem vairs nepievēršot uzmanību, un Eilai likās, ka viņa dzird dažus no saviem tikko spēlētajiem ritmiem. Tikai tad jaunā sieviete atjēdzās, ka viņi ar Raneku ir palikuši divatā, un tas padarīja viņu biklu.

- Šķiet, ka visi pārējie devušies pie miera, - Eila teica, viņas balss bija mazliet neskaidra. Tagad viņa izjuta bouzas iedarbību un, stāvēdama kājās, līgojās šurpu turpu. Vairums lampu jau bija izdzisušas, un arī pavards vien kvēloja mazām liesmiņām.

- Varbūt arī mums vajadzētu doties uz gultu, - Raneks smaidīdams rosināja. Eila vīrieša acīs pamanīja neizteiktu uzaicinājumu; nespēdama tam pretoties, viņa nezināja, kā lai tiek ar to galā.

- Jā, esmu nogurusi, - viņa atzinās, sākdama iet savas gultas vir­zienā. Paņēmis jauno sievieti aiz rokas, Raneks viņu atturēja.

- Eila, neaizej! - Tumšādainā vīrieša smaids bija pazudis, un balss tonis bija uzstājīgs. Eila pagriezās atpakaļ, un jau nākamajā brīdī Ra­neks bija ieskāvis viņu savās rokās un spēcīgi piekļāvis savu muti jau­nās sievietes lūpām. Eila nedaudz pavēra lūpas, vīrietis nekavējoties atsaucās. Viņš skūpstīja Eilu - viņas kaklu un muti. Rokas sniedzās pēc viņas krūtīm, tad noglāstīja lūpas un gurnus, plauksta iekļāva kājstar­pes pauguriņu, it kā vīrietim nebūtu viņas gana un viņš gribētu iegūt viņu visu uzreiz. Cauri jaunās sievietes augumam izstrāvoja negaidīti kaisles viļņi. Vīrietim piespiežot Eilu sev cieši klāt, viņa sajuta pret savu augumu cietu locekli un savā kājstarpē - pēkšņu mitrumu.

- Eila, es gribu tevi! Nāc uz manu gultu! - Raneks aicināja ar pavē­lošu nepacietību. Ar negaidītu paklausību Eila viņam sekoja.

Visu vakaru Jondalars bija vērojis savu mīļoto sievieti smejamies un dejojam ar jaunajiem ciltsbrāļiem, un, jo ilgāk viņš to visu vēroja, jo attālinātāks pats jutās. Bet it īpaši viņu aizvainoja uzmanību izrādo­šais tumšādainais kaula rīku meistars. Zelandoni vīrs gribēja ļaut vaļu savam niknumam, aiziet un paņemt Eilu prom, bet šīs tagad bija viņas mājas, šie bija viņas uzņemšanas svētki. Kādas gan viņam bija tiesības iejaukties viņu svinībās? Jondalars varēja vienīgi uzlikt sejai pieklājīgu, ne gluži priecīgu masku, bet tajā pašā laikā pats jutās nožēlojami un, dodoties uz gultu, vēlējās iekrist miega aizmirstībā, kas nekādi pie viņa nenāca.

No tumšās, norobežotās vietas Jondalars vēroja, kā Raneks apskauj Eilu un ved viņu prom uz savu gultu, un nespēja noticēt pats savām acīm. Kā gan viņa varēja aiziet ar citu vīrieti, kad viņš viņu gaidīja? Neviena cita sieviete nekad nebūtu izvēlējusies kādu citu vīrieti, kad Jondalars viņu gribēja; un tā izrīkojās sieviete, kuru viņš mīlēja! Jaunais Zelandoni vīrietis gribēja lēkt kājās, paņemt Eilu un iebelzt ar dūri pa tumšādainā vīrieša smaidīgo muti.

Tad viņš iztēlojās nolauztos zobus un asinis un atcerējās kauna un iz- raidījuma pārciestās sāpes. Šie pat nebija viņa ļaudis. Par tādu uzvedību viņi noteikti Jondalaru padzītu, un saltajā mūžīgā sasaluma stepē viņam nebūtu, kur iet. Un kā gan viņš varēja kaut kur doties bez Eilas?

Bet viņa bija izdarījusi izvēli. Viņa bija izvēlējusies Raneku, un tās bija sievietes tiesības izvēlēties to vīrieti, kuru viņa gribēja. Tikai tas, ka Jondalars viņu gaidīja, nenozīmēja, ka Eilai bija jānāk pie viņa, un viņa to nedarīja. Viņa izvēlējās vīrieti no savas cilts - no Mamuta cilts -, vīrieti, kas dejoja, dziedāja un ar viņu flirtēja, ar kuru kopā bija smēju­sies un priecājusies. Vai Jondalars par to varēja viņu vainot? Cik daudz reižu viņš pats bija izvēlējies tādu sievieti, ar kuru kopā bija smējies un priecājies?

Bet kā viņa varēja tā darīt? Viņa taču bija sieviete, kuru viņš mīlēja! Kā viņa drīkstēja izvēlēties kādu citu, kad Jondalars viņu mīlēja? Jaunais Zelandoni bija sāpīgi aizvainots un izmisis, bet ko viņš varēja iesākt? Neko, tikai norīt rūgto greizsirdības kamolu un vērot, kā mīļotā sieviete dodas kādam citam vīrietim līdzi uz gultu.

Eila nespēja loģiski domāt, viņas prāts bija apskurbis no Taluta brū­vējuma, nebija nekādu šaubu par to, ka Raneks viņai likās pievilcīgs, bet ne jau tie bija iemesli, kāpēc viņa aizgāja līdzi tumšādainajam vī­rietim. Viņa to būtu darījusi tā vai tā. Eila bija uzaugusi klanā. Viņa bija audzināta bez vārda runas pakļauties jebkuram vīrietim, kurš to pieprasīja, kurš parādīja viņai signālu, ka vēlas ar viņu kopoties.

Ja jebkurš klana vīrietis parādīja sievietei šo kopošanās signālu, vi­ņai šis pakalpojums bija jāveic, tāpat kā viņa pienestu vīrietim ūdeni vai ēdienu. Tomēr sievietei pieklājība prasīja vispirms apkalpot savu dzīvesbiedru vai to vīrieti, ar kuru kopā dzīvoja, kaut arī tas nebija likums, bet šī norma tika uzskatīta kā pati par sevi saprotama. Vīrieša sieva tika pakļauta viņa teikšanai, bet ne tikai. Saikne starp vīrieti un sievieti bija abpusēji izdevīga, biedriska un bieži vien pēc kāda laika pārvērtās abpusējās jūtās, bet nebija pieļaujams izrādīt greizsirdību vai kādas citas spēcīgas emocijas. Tika uzskatīts, ka vīra sieva tādēļ nepie­derēja viņam mazāk, ja laiku pa laikam sniedza pakalpojumus ari kādam citam vīrietim; un tādēļ viņš savas sievas bērnus nemīlēja mazāk. Viņš par tiem uzņēmās zināmu atbildību, rūpes un mācīšanu, bet vīrieša medījums un savāktā pārtika tika sadalīta visa klana starpā.

Raneks bija devis Eilai "signālu", ko viņa interpretēja kā Citu zīmi, - komandu apmierināt viņa seksuālo vajadzību. Kā jau jebkurai kārtīgi audzinātai klana sievietei, Eilai pat prātā neienāca, ka viņa drīkstētu atteikties. Viņa tikai reizi uzmeta acis savai gultai, bet neredzēja tajā zilās acis, kas noraudzījās viņā ar sāpēm un izmisumu. Ja viņa būtu tās redzējusi, tad būtu bijusi ļoti pārsteigta.

Raneka degsme nebija noplakusi, kad viņi iegāja Lapsas pavarda teritorijā, bet viņš prata sevi vairāk kontrolēt, līdzko Eila atradās viņa valstībā, kaut arī vēl joprojām nespēja tam noticēt. Viņi apsēdās uz Raneka gultas paaugstinājuma. Eila pamanīja polārlapsas kažokādu, ko bija viņam uzdāvinājusi. Eila sāka atraisīt jostu, bet Raneks viņu apstādināja.

- Eila, es pats vēlos tevi izģērbt. Esmu par to sapņojis un gribu, lai viss notiek, kā nākas, - Raneks sacīja.

Jaunā sieviete piekrītot paraustīja plecus. Viņa jau bija pamanījusi, ka Raneks daudzējādā ziņā atšķīrās no Jondalara, un Eilā pamodās ziņkā­rība. Viņa nebūt negribēja izvērtēt, kurš vīrietis ir labāks, tikai vēlējās izprast atšķirības.

Kādu brīdi Raneks vienkārši uz viņu skatījās. - Tu esi tik skaista, - viņš beidzot teica un pieliecās, lai sievieti noskūpstītu. Viņa lūpas bija maigas, kaut arī varēja kļūt uzstājīgas, kad skūpstīja kaislāk. Eila pa­manīja, kā viņa tumšā roka izceļas uz baltās tunikas fona, un maigi to paberzēja. Raneka āda pēc taustes atgādināja jebkura cita cilvēka ādu.

Tumšādainais vīrietis sāka ņemt nost no Eilas matiem krelles un gliemežvākus, pēc tam izlaida rokas caur viņas matiem un, pacēlis tos pie sejas, pataustīja un pasmaržoja. - Skaisti, tik skaisti, - viņš mur­mināja. Noraisījis kaklarotu un amuletu maisiņu, viņš visu rūpīgi salika uz soliņa gultas galvgalī blakus krellēm. Tad, atraisījis Eilas jostu, viņš piecēlās kājās un pievilka viņu sev klāt. Pēkšņi viņš atkal sāka skūpstīt sievietes kaklu un seju, zem tunikas glāstīdams viņas augumu, it kā vairs nespētu gaidīt. Jaunā sieviete sajuta vīrieša iekāri un uzbudinā­jumu. Pirkstu gali, kas aizskāra viņas krūtsgaliņus, izraisīja sievietes augumā veselu sajūtu gammu. Viņa pieliecās tuvāk, pakļaudamās viņam pilnībā.

Raneks apstājās, dziļi ieelpoja, novilka Eilai pār galvu tuniku un, rūpīgi to salocījis, nolika blakus pārējām sievietes mantām. Tad skatījās uz viņu tādām acīm, it kā uz mūžīgiem laikiem censtos iekalt viņas tēlu savā atmiņā. Pagriezis Eilu uz vienu pusi, pēc tam uz otru, viņš veldzēja savas acis, it kā arī tās vajadzētu apmierināt.

- Ideāli, vienkārši ideāli! Paskaties uz tām! Kādas pilnīgas, cik pa­reiza un ideāla forma, - viņš sacīja, ar pirksta galu viegli pārbraukdams sievietes krūšu profilam. Aizvērusi acis, Eila notrīcēja no šī maigā pie­skāriena. Negaidot silta mute jau sūca sievietes krūtsgaliņu, un savās dzīlēs viņa sajuta trīsas. - Ideāli, tik ideāli, - Raneks čukstēja, pieplak- dams pie otras krūts. Iespiedis seju starp abām krūtīm un ar abām rokām tās saņemdams kopā, viņš sūca abus krūtsgaliņus reizē, tajā pašā laikā izdvesdams apmierinošus ņurdienus. Izliekusi kaklu atpakaļ, jaunā sieviete piekļāvās viņam tuvāk; izjuzdama dubultus kaisles viļņus pārņemam augumu, viņa pasniedzās pēc vīrieša galvas, kurā bija tik daudz cietu sprodziņu, un ļāva savām rokām izbaudīt jaunās sajūtas.

Viņi joprojām stāvēja kājās, kad Raneks atkāpās un ar smaidu sejā aplūkoja Eilu, tad atsēja viņas jostu un pavilka bikses uz leju. Nespējis atturēties no sievietes gaišo matiņu aptaustīšanas, tumšādainais vīrietis pieskārās viņas miklajai kājstarpei un pēc tam apsēdināja viņu gultā. Ātri novilcis ari savu kreklu, viņš to nolika blakus Eilas drēbēm, tad, notupies viņas priekšā uz ceļiem, novilka vienu mokasīnu tipa mājas kurpi.

- Vai tev kut? - viņš apjautājās.

- Mazliet, pie pēdām.

- Kāda ir sajūta? - Viņš maigi, bet noteiktām kustībām paberzēja viņas pēdu, uzspiezdams uz kājas pacēluma.

- Laba. - Raneks noskūpstīja viņas kājas pacēlumu. - Laba sajūta, - Eila vēlreiz atkārtoja smaidīdama.

Arī tumšādainais vīrietis pasmaidīja un, novilcis viņai otru kurpi, paberzēja pēdu. Novilcis bikses līdz galam, viņš tās kopā ar kurpēm nolika pie citām Eilas mantām. Saņēmis sievieti aiz rokām, viņš to atkal piecēla kājās - tā, lai viņa stāvētu kaila pēdējo Mamuta pavarda gailošo ogļu palieku gaismā. Skatoties uz viņu, Raneks atkal pagrieza Eilu un aplūkoja viņu no mugurpuses. - Ak Māt! Cik skaisti, kāds ide­āls augums! Tieši tā biju tevi iztēlojies, - viņš murmināja vairāk sev, nevis Eilai.

- Ranek, es neesmu skaista, - viņa vīrieti norāja.

- Eila, tev pašai vajadzētu to redzēt. Tad tu tā nerunātu.

- Jauki, ka tu tā saki un domā, bet es neesmu skaista, - Eila uzstāja un palika pie savas pārliecības.

- Tu esi skaistākā no visām sievietēm, ko jebkad esmu redzējis.

Jaunā sieviete vienīgi pamāja ar galvu. Ja jau viņš vēlas, lai tā domā.

Viņa nespēja viņam to liegt.

Pēc tam kad Raneks bija veldzējis acis; viņš sāka pieskarties - vis­pirms pavisam viegli pa visu ķermeni, ar pirkstiem apvilkdams kontūras no visām pusēm. Tad pievērsās smalkākām detaļām, viņš ar pirkstu iezīmēja sievietes muskuļus zem ādas. Pēkšņi, pārtraucis visas darbības, viņš noplēsa no sevis pārpalikušās drēbes, neskatīdamies, kur tās nokrīt, un saņēma sievieti savās rokās, vēlēdamies ar savu augumu izjust viņas ķermeni. Ari Eila izjuta viņa silto, muskuļaino vīrieša augumu, cieto, izslējušos, piebriedušo locekli. Viņa ieelpoja patīkamo, vīrišķīgo smaržu. Noskūpstījis viņas muti, pēc tam ari seju un kaklu, maigi iekozdams plecos, kas Eilai izsauca trīsas, Raneks, nemitīgi un aizgūtnēm mur­minādams, atkārtoja: - Eila, tu esi tik brīnišķīga, tik skaista, es gribu tevi visu. Gribu uz tevi lūkoties, pieskarties un apskaut. Ak Māt! Kāds skaistums!

Raneka rokas atkal atgriezās pie Eilas krūtīm, mute sūca un nedaudz kodīja krūtsgaliņus, tad viņš sūca tos abus reizē, izdodams klusus ap­mierinājuma ņurdienus. Sūkdams vienu krūti, vīrietis centās paņemt mutē tik daudz no tās, cik spēja, pēc tam ķērās pie otras. Pieliecies sievietes priekšā uz ceļiem un piekļāvis galvu viņas nabai, vīrietis ar rokām apskāva Eilas kājas, gludos, apaļos dibentiņa vaidziņus, sāka tos glāstīt un pieskārās spraugai starp tiem.

Pieglaudies viņas kaunuma apmatojumam, viegli un rotaļājoties vī­rietis ar slapju mēli atrada viņas vagīnu. Eila ievaidējās, un viņš sajuta sievietes drebošo atsaucību.

Piecēlies kājās, Raneks noguldīja viņu gultā uz mīkstām, izsmalcinā­tām un glāstošām zvērādām. Pats iekārtojās blakus un skūpstīja viņu ar maigiem kodieniem, izmantojot tikai lūpas, nevis zobus, pēc tam pasūca un pakodīja krūtis, vienlaikus ar roku glāstīdams un berzēdams vagīnas atveri un sievietes dzīles. Eila vaidēja un iekliedzās, jo viņai radās tāda sajūta, ka Raneks pieskaras visām vietiņām uzreiz.

Paņēmis sievietes roku, viņš to uzlika uz sava cietā, asinīm pieplū­dušā locekļa. Piecēlusies sēdus, Eila iekārtojās ērtāk un, Ranekam par prieku, piekļāva vīrieša locekli pie sava vaiga. Dziestošajā gaismā viņa varēja redzēt savas gaišās rokas aprises uz viņa melnā locekļa. Pēc taus­tes tas bija pavisam gluds. Tomēr šī vīrieša smarža bija citāda - līdzīga, bet atšķirīga, un viņa matiņi bija cieti un sprogaini. Raneks ekstāzē ievaidējās, sajutis siltu miklumu iekļaujam viņa locekli, kā ari velkošas un stiepjošas izjūtas. Tas bija kaut kas vairāk, nekā viņš jebkad bija iztēlojies, vairāk, nekā jebkad bija uzdrošinājies sapņot. Tumšādainais vīrietis domāja, ka nespēs savaldīties, kad Eila sāka lietot tos paņēmie­nus, ko tikai nesen bija iemācījusies, - ātri apļodama ar mēli, iesūca mutē viņa locekli un tad palaida vaļā, vienlaikus to masēdama.

- Ak, Eila, Eila! Tu esi Viņa. Es zināju, ka tā būs. Tu pagodini mani.

Pēkšņi Raneks piecēlās sēdus. - Es tevi gribu un nespēju vairs gaidīt. Lūdzu, darām to tagad! - viņš sacīja aizsmakušā un sasprindzinātā čukstā.

Apgūlusies Eila viņam atvērās. Uzkāpis viņai virsū, Raneks ar garu, trīsošu kliedzienu iegāja viņā. Tad, izvilcis locekli ārā, darīja to vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz, ar katru nākamo grūdienu viņa kliedziens kļuva vēl spalgāks. Sieviete izliecās, lai tiektos viņam pretim, cenšoties pie­skaņoties vīrieša ritmam. - Eila, esmu gatavs. Lūk! - viņš sasprindzi­nājumā iekliedzās, tad pēkšņi ar lielu atvieglojuma nopūtu novaidējās, vēl pāris reižu izdarīja grūdienus un sabruka virs viņas. Eilai vajadzēja ilgāku laiku, lai viņa spētu atslābināties.

Pēc brīža Raneks atrāvās no Eilas, novēlās uz sāniem, pacēlās uz elkoņa un paskatījās Eilā. - Piedod, es nebiju tik ideāls kā tu, - viņš atvainojās.

Viņa sarauca pieri. - Ranek, es nesaprotu, ko tu gribēji teikt. Kas ir ideāls?

- Viss notika pārāk ātri. Tu esi tik brīnišķīga un visu dari tik ideāli, es pārāk ātri biju tam gatavs. Es nespēju sagaidīt, un man šķiet, ka es tev nesagādāju baudu, - viņš atzinās.

- Ranek, šī taču ir Baudas velte, vai ne?

- Jā, tas ir viens no vārdiem, kā to sauc.

- Vai tu domā, ka man tā nebija Bauda? Man bija Bauda. Daudzas Baudas izjūtas.

- Daudzas, bet ne tā īstā Bauda. Ja tu pagaidīsi, tad pēc maza brītiņa es atkal būšu tam gatavs.

- Tas nav vajadzīgs.

- Eila, varbūt tas nav vajadzīgs, bet es tā gribu, - vīrietis sacīja, noliekdamies, lai viņu noskūpstītu. - Es jau gandrīz esmu tam gatavs, - viņš piebilda, glāstīdams Eilas krūtis, vēderu un pasniegdamies pēc kājstarpes pauguriņa. Eila salēcās no Raneka pieskāriena un joprojām trīcēja. - Piedod, tu jau gandrīz biji gatava. Ja vien es būtu spējis at­turēties nedaudz ilgāk.

Viņa neatbildēja. Skūpstīdams krūti un paberzēdams mazo uzkalniņu viņas vagīnā, Raneks juta, ka Eila atkal ir gatava. Pabīdījusi gurnus un piespiezdamās pie viņa, jaunā sieviete iekliedzās. Pēkšņi, reizē ar klie­dzienu un uzplūdu, nāca ari viņas orgasms, un tumšādainais vīrietis sajuta siltu miklumu viņai starp kājām. Eila atslābinājās.

Uzsmaidījusi viņam, sieviete sacīja: - Domāju, ka tagad bija īstā Baudas velte.

- Vēl ne gluži, bet varbūt nākamreiz tā patiešām būs perfekta. Eila, ceru, ka būs vēl daudzas nākamās reizes, - Raneks atbildēja, gulēdams uz sāniem viņai blakus, tumšādainā vīrieša roka atradās uz sievietes vēdera. Juzdamās samulsusi, Eila sarauca pieri. Viņa nesaprata, vai ga­dījumā nebija ko pārpratuši.

Krēslainajā telpā viņa saskatīja tumšu roku uz savas gaišās ādas un pasmaidīja. Viņš allaž bija uzsvēris šo kontrastu - savu tumšo ādu pret gaišo - sievietēm, ar kurām dalījās Baudas veltē. Tas atstāja tādu iespaidu, ko neviens cits vīrietis nespēja panākt, un sievietes to pama­nīja. Viņas to ievēroja un nekad neaizmirsa. Raneks priecājās, ka Māte bija viņu izvēlējusies kā izredzēto un piešķīrusi tādu ādas krāsu. Tas padarīja viņu īpašu, neparastu un neaizmirstamu. Vēl viņam patika zem savas rokas sajust Eilas vēderu, bet vairāk par visu tumšādaino vīrieti spārnoja apziņa, ka šī sieviete atrodas viņam blakus, viņa gultā. Viņš uz to bija cerējis, vēlējies, sapņojis, un pat tagad, kad viņa te atradās, tas šķita neiespējami.

Pēc brītiņa viņš pabīdīja roku augstāk uz krūtīm, apmīļoja krūtsga­liņu un sajuta, kā tas kļūst cietāks. Eila bija sākusi snauduļot, viņa bija nogurusi un izjuta nelielas galvassāpes, bet, kad vīrietis piekļāvās viņas kaklam un lūpām, viņa saprata, ka viņš viņu grib un atkal ir devis īpašo zīmi. Uz īsu brītiņu viņa sajuta aizkaitinājumu un vēlmi viņam atteikt. Šādas domas viņu pārsteidza, gandrīz vai šokēja un pilnībā pamodināja. Raneks skūpstīja viņas kaklu, glāstīja plecu un roku, pēc tam apmīļoja pilnīgās krūtis. Kad viņš jau atkal bija paņēmis mutē krūtsgaliņu, viss Eilas aizkaitinājums jau bija pārgājis. No viņas ķermeņa dzīlēm cēlās patīkamas sajūtas, kas sniedza īsto baudu. Pārgājis pie otras krūts, viņš apmīļoja abas un pēc kārtas tās pasūca, tajā pašā laikā izdodams savas apmierinātās rīkles skaņas.

- Eila, skaistā Eila, - Raneks murmināja. Tad, piecēlies sēdus, viņš palūkojās uz sievieti savā gultā. - Ak Māt! Nespēju noticēt, ka tu esi šeit. Tas ir tik jauki. Šoreiz viss būs, kā nākas, Eila. Es zinu, ka šoreiz viss būs ideāli.

Jondalars gulēja gultā kā pārakmeņojies, zobus sakodis, izmisīgi vē­lēdamies ar savām sažņaugtajām dūrēm iebelzt tumšādainajam vīrietim pa seju, un tikai ar lielu gribasspēku viņš piespieda sevi palikt gultā. Eila bija paskatījusies tieši viņam sejā, tad pagriezusies un aizgājusi kopā ar Raneku. Ikreiz, kad jaunais Zelandoni vīrietis aizvēra acis, viņš redzēja mīļotās sievietes seju, kas skatās tieši viņam virsū, tad pagrie­žas un aiziet.

Tā ir viņas izvēle! Viņš nemitējās sev atkārtot: tā ir viņas izvēle. Eila sacīja, ka mīlot viņu, bet kā viņa var to zināt? Protams, varbūt viņš viņai paticis, varbūt pat mīlēja viņu, kad abi dzīvoja ielejā divi vien; toreiz viņa vēl nevienu citu nepazina. Jondalars bija pirmais Citu vīrietis, kuru Eila jebkad redzējusi. Bet tagad, kad viņa bija satikusi citus vīriešus, kāpēc viņa nevarētu iemīlēt kādu citu? Viņš centās sevi pārliecināt, ka ir tikai taisnīgi, ka Eila satiek citus un pati izdara izvēli, bet viņš nekad nespēs aizmirst to, ka šajā naktī viņa bija izvēlējusies kādu citu.

Kopš tā laika, kad viņš bija atgriezies pie saviem ļaudīm pēc tam, kad kādu laiku bija padzīvojis pie Dalanara, garais, muskuļainais un ļoti izskatīgais vīrietis allaž pats bija sev izvēlējies sievietes. Viņam tikai atlika ar savām neticami zilajām acīm aicinoši palūkoties uz sievieti, un tā vienmēr jau piederēja viņam. Īstenībā sievietes pašas darīja visu, lai viņu uz to pamudinātu. lās viņam sekoja, alka pēc viņa un vēlējās, kaut tiktu uzaicinātas. Un tā Jondalars arī darīja, bet neviena sieviete nespēja līdzināties viņa pirmajai mīlestībai vai likt aizmirst un pārvarēt ar to saistīto dvēselē esošo vainas apziņu. Beidzot viņam bija izdevies atrast to vienīgo sievieti, kuru viņš spēja iemīlēt, un tagad viņa atradās cita vīrieša gultā.

Jau pati doma, ka viņa bija izvēlējusies kādu citu, radīja viņam sāpes, bet, izdzirdējis nepārprotamās Baudas veltes radītās skaņas, kurās Eila dalījās ar Raneku, Jondalars apspieda vaidu, izmisumā ar dūrēm sita pa gultu un beidzot sarāvās čokurā un izsāpēja savu smeldzi. Viņam bija tāda sajūta, it kā vēderā degtu karstas ogles. Krūtīs spieda kamols, rīkle dega, jaunais vīrietis elpoja apslāpētiem gārdzieniem, it kā būtu aizrijies ar dūmiem. No acu kaktiņiem tecēja karstas asaras, kaut arī viņš ar visiem spēkiem bija tās cieši sažmiedzis ciet.

Kad sāpes beidzot pārgāja un viņš par to bija pārliecināts, Jonda­lars nedaudz atslābinājās. Bet tad tās sākās no jauna, un viņš vairs to nespēja izturēt. Pielēcis kājās, viņš kādu brīdi nespēja izšķirties, ko darīt, un tad pajaunajām durvīm izskrēja piebūvē. Jondalaram skrienot garām zirgiem uz ārējo izejas arku, Vīnija saslēja ausis un pagriezās pret viņu.

Vējš Jondalaru atsvieda pret velēnu mītni. Pēkšņais aukstuma vilnis aizrāva elpu un lika apzināties, kur viņš atrodas. Zelandoni vīrietis pa­skatījās uz aizsalušo upi un, pacēlis acis uz debesīm, redzēja, kā mākoņi ar robotām malām traucas garām mēnesim. Viņš bija apstājies dažus soļus prom no būdas. Ledainas vēja adatas cauri kreklam durstīja viņa miesu, izgāja cauri ādai un muskuļiem, līdz pat kaulam.

Trīcēdams Jondalars iegāja atpakaļ miteklī, smagiem soļiem pavil- kās garām zirgiem un atgriezās pie Mamuta pavarda. Sasprindzinājis dzirdi, viņš ieklausījās, bet sākumā neko nesaklausīja. Pēc tam atskanēja elsošana, vaidēšana un kunkstēšana. Paskatījies uz gultu, viņš atkal pagriezās pret piebūvi, nezinādams, kurp doties. Iekšā viņš vairs ne­spēja izturēt; bet ārpusē viņš aizietu bojā. Tomēr viņam bija jādodas laukā, jo viņa mērs bija pilns. Paķēris ceļojuma guļamādas, viņš izgāja cauri arkai uz zirgu piebūvi.

Vīnija nosprauslājās un pagrozīja galvu, un Skrējējs, kas gulēja zemē, sveicināja vīrieti ar klusu zviedzienu. Jondalars devās pie dzīvniekiem, izklāja guļamādu uz zemes blakus Skrējējam un ieritinājās tajā. Pie­būvē bija auksts, bet ne tik auksts kā laukā. Šeit nepūta vējš un no būdas nāca nedaudz siltuma, bet blakus zirgiem bija vēl siltāk. Viņu elpa apslāpēja citas smagas elpošanas skaņas. Tomēr lielāko nakts daļu Jondalars nevarēja aizmigt, viņam pa galvu nemitīgi jaucās dzirdētās skaņas, iztēlē uzbūrās gan īstas, gan izdomātas ainas.

Eila pamodās līdz ar pirmajiem dienas gaismas stariem, kas izsprau­cās cauri dūmu izvades cauruma vāka šķirbām. Pasniegusies otrā gultas pusē pēc Jondalara, jaunā sieviete bija samulsusi, atrodot tur Raneku. Atceroties iepriekšējās nakts notikumus, klāt nāca ari atziņa, ka tūlīt viņu sāks mocīt neizturamas galvassāpes - Taluta bouzas sekas. Iz­slīdējusi no gultas, viņa pacēla drēbes, kuras Raneks bija tik akurāti salicis, un steidzās uz savu gultu. Jondalara tur nebija. Eila palūkojās uz Mamuta pavarda citām gultām. Vienā no tām gulēja Dīgija un Torneks, un Eila nesaprata, vai arī viņi dalījušies Baudas veltē. Tad viņa atcerējās, ka Vimezs bija uzaicināts pie Sumbra pavarda un Tronija nebija labi jutusies. Iespējams, ka Dīgija un Torneks vienkārši bija izdomājuši, ka šeit viņiem gulēt būs ērtāk. Tam nebija nozīmes, bet Eila brīnījās, kur palicis Jondalars.

Jaunā sieviete atcerējās, ka iepriekšējā vakarā, kad svinības jau gāja uz beigām, viņa vairs nebija Jondalaru redzējusi. Kāds teica, ka viņš aizgājis gulēt, bet kur tad viņš ir tagad? Viņa atkal uzmeta acis Dīgi­jai un Tornekam un nodomāja: "Ari Jondalars droši vien guļ pie cita pavarda." Eila ļoti vēlējās to pārbaudīt, bet šķita, ka neviens vēl nav pamodies, un viņai negribējās piecelt visu apmetni kājās. Juzdamās neomulīgi, jaunā sieviete ierāpās tukšajā gultā, savilka sev apkārt ka­žokādas un pēc brītiņa jau atkal bija saldi iemigusi.

Kad viņa pamodās nākamreiz, dūmu izvades vāks bija pastumts malā ūn pa caurumu iespīdēja spilgta dienas gaisma. Viņa mēģināja piecel­ties, bet tad, sajutusi neizturamas, pulsējošas galvassāpes, atkrita atpa­kaļ un aizvēra acis. Viņa nodomāja: "Vai nu es esmu ļoti slima, vai arī galva sāp no Taluta bouzas. Kāpēc gan ļaudīm tik ļoti tā garšo, ja pēc tam tā jāmokās?" Tad Eila sāka domāt par svinībām. Viņa visu skaidri neatcerējās, tikai mūzikas ritmu, dejošanu un dziedāšanu, bet to, kā viss bija sācies, ne. Viņa bija daudz smējusies, pat pati par sevi, kad bija atklājusi, ka arī viņai ir nelielas dziedāšanas dotības, un viņa bija bijusi apmetnes Jaužu uzmanības centrā. Tas nemaz neizskatījās pēc Eilas. Parasti viņai patika atrasties malā un visu vērot, kā ari mācīties un trenēties vienatnē. Vai tā bija bouzas ietekme, kas bija mainījusi viņas parasto izturēšanos un likusi aizmirst par piesardzību? Būt ne­kautrīgākai? Vai tāpēc ļaudis to dzer?

Atkal atvērusi acis, saķērusi galvu, jaunā sieviete piesardzīgi piecēlās. Atvieglojusies nakts grozā - cieši sapītā grozā, kas pa pusei bija piepil­dīts ar sausiem, pulveri saberztiem stepes zālēdāju dzīvnieku mēsliem, kuri absorbēja šķidrumu un fekālijas, - viņa apmazgājās ar aukstu ūdeni. Parušinājusi pavardu, Eila tajā ielika vārāmos akmeņus. Pēc tam uzvilka drēbes, kurās bija šeit ieradusies; tagad šķita, ka apģērbs ir diezgan vienkāršs un ikdienišķs; toreiz, kad viņa pati bija to taisījusi, tas bija licies eksotisks un sarežģīts.

Kustēdamās ļoti lēnām un uzmanīgi, Eila no savas zāļu somas iz­ņēma vairākas paciņas un dažādās proporcijās samaisīja vītolu mizu, pelašķus un kumelītes. Ielējusi aukstu ūdeni vārāmajā grozā, kuru viņa izmantoja rīta tējas vārīšanai, jaunā sieviete tam pielika karstus ak­meņus un gaidīja, līdz ūdens uzvārīsies. Pēc tam ar aizvērtām acīm notupās pie pavarda, gaidīdama, līdz tēja ievilksies. Pēkšņi, ignorēdama pulsējošās galvassāpes, Eila pielēca kājās un atkal pasniedzās pēc savas zāļu somas.

"Gandrīz jau aizmirsu," viņa nodomāja, ņemdama Izas slepeno kon­traceptīvo zāļu tēju. Varbūt šīs zālītes palīdzēja viņas totēmam cīnīties ar vīrieša totēma garu, kā Iza bija domājusi, varbūt zināmā mērā pre­tojās vīriešu orgāna ekstraktam, kā viņa pati uzskatīja, bet Eila negri­bēja riskēt un tagad palikt stāvokli. Viss vēl bija pārāk neskaidrs. Viņa bija gribējusi, lai bērniņu aizsāk Jondalars, bet, gaidīdama tēju, viņa sāka prātot, kā varētu izskatīties viņas un Raneka bērniņš. Vai tas būtu līdzīgs viņam vai viņai? Varbūt mazliet abiem diviem? Droši vien abiem, kā Durks… un Ridags. Tie abi bija jaukteņi. Arī tumšādainais Raneka bērns izskatītos citādi, tikai - sieviete ar rūgtumu nodomāja - neviens to nesauktu par pretīgu radījumu vai dzīvnieku. Šis bērniņš spētu runāt, smieties un raudāt tāpat kā visi citi bērni.

Zinot, cik ļoti Taluts pēc pēdējiem svētkiem un bouzas baudīšanas bija slavējis Eilas pagatavoto galvassāpju remdēšanas līdzekli, Eila pa­gatavoja daudz tējas, lai pietiktu vairākiem cietējiem. Izdzērusi savu tēju, Eila devās meklēt Jondalaru. Jaunā piebūve, kas veda laukā tieši no Mamuta pavarda, izrādījās ļoti parocīga; zināmu iemeslu dēļ viņa nopriecājās, ka nebūs jāiet cauri Lapsas pavardam. Zirgi jau bija izgā­juši laukā, bet, ejot cauri piebūvei, viņa pamanīja Jondalara ceļojuma guļamādu, saritinātu un noliktu pie sienas, un brīnījās - kā tā nokļu­vusi šeit?

Pabīdījusi smago priekškaru, Eila izgāja cauri otrajai arkai un ierau­dzīja Talutu, Vimezu un Mamutu sarunājamies ar Jondalaru, kas stāvēja pret viņu ar muguru.

- Kā jūtas tava galva, Talut? - jaunā sieviete apjautājās, pienākusi klāt vīru bariņam.

- Vai tu man piedāvāsi savas pēcsvētku burvju zālītes?

- Arī man sāp galva, pagatavoju tēju. Tur iekšā ir daudz, pietiks visiem, - Eila pateica un pagriezās pret Jondalaru, laimīgi smaidīdama, ka beidzot viņu atradusi.

Uz īsu bridi Jondalars atbildēja uz viņas smaidu, bet tas bija tikai viens mirklis. Pēc tam jaunā vīrieša seja sadrūma, pierē ievilkās dziļa rieva un acīs parādījās tāds skatiens, kādu viņa agrāk nekad nebija redzējusi. Eilas smaids izgaisa.

- Jondalar, vai ari tu vēlies tēju? - viņa jautāja, pagalam samulsusi un izmisusi.

- Kāpēc tu domā, ka man tā vajadzīga? Es vakar nemaz tik daudz nedzēru, bet liekas, ka tu to nemaz nepamanīji, - viņš atbildēja tik saltā un atsvešinātā balsī, ka to tik tikko varēja pazīt.

- Kur tu biji? Es jau sen tevi meklēju, tevis gultā nebija.

- Tevis arī tur nebija, - viņš attrauca. - Nedomāju, ka tev interesē, kur es biju. - Jondalars pagriezās un devās prom. Eila paskatījās uz pārējiem trim vīriešiem. Taluta sejā viņa ieraudzīja apjukumu. Vimezs jutās neērti, bet ne gluži nelaimīgs. Mamutam bija tāds izskats, kādu Eila nespēja atšifrēt.

- Ē… iešu padzert to tēju, ko tu piedāvāji, - Taluts noteica un ātri pazuda būdā.

- Arī es droši vien iedzeršu kādu tasīti, - Vimezs piebalsoja un sekoja vadonim pa pēdām.

"Ko gan esmu izdarījusi nepareizi?" Eila domāja, un nemiers, ko viņa bija izjutusi, pārauga mokošās ciešanās, kas kuņģi savilka čokurā.

Kārtīgi nopētījis jauno sievieti, Mamuts ierunājās: - Eila, tev jāatnāk pie manis aprunāties. Vēlāk varēsim parunāties divatā. Tagad tevis ga­tavotā tēja droši vien pie mūsu pavarda pievilinās daudzus ciemiņus. Vai tev nevajadzētu kaut ko ieēst?

- Neesmu izsalkusi, - Eila atbildēja; viņas kuņģis atkal savilkās. Viņa nepavisam negribēja jau pašā sākumā izdarīt ko nepareizu savā jaunajā cilti un brīnījās, kāpēc Jondalars ir tik dusmīgs.

Mamuts mierinoši pasmaidīja. - Tev vajadzētu kaut ko ieēst. No tava svētku mielasta palikusi pāri mamuta gaļa, un man šķiet, ka Nezija tev pietaupījusi arī kādu maizes klaipiņu.

Eila pamāja. Dodoties uz velēnu mītnes galveno ieeju, jaunā sieviete bija uztraukusies un apbēdināta un skatījās, kur palikuši zirgi, jo viena viņas prāta daļa bija allaž par tiem nobažījusies. Ieraudzījusi zirgus, viņa pamanīja, ka arī Jondalars ir turpat, un izjuta zināmu atvieglo­jumu. Kad Eila bija uztraukusies, viņa bieži bija smēlusies mierinājumu tieši no dzīvniekiem un, vēl pilnīgi visu līdz galam neizdomājusi, cerēja, ka komunikācija ar zirgiem palīdzēs Jondalaram justies labāk.

Izgājusi cauri priekšnamam, jaunā sieviete nonāca telpā, kur atradās ēdiena gatavošanas pavards. Tur sēdēja Nezija, Ridags un Ragija - viņi visi ēda. Ieraudzījusi Eilu, Nezija pasmaidīja un piecēlās kājās. Kaut arī miesās kupla, Nezija bija izveicīga un kustējās ar graciozu vieglumu; Eila nodomāja, ka viņa droši vien ir arī diezgan spēcīga sieva.

- Paņem gaļu! Iedošu arī maizes kukulīti, ko esmu tev atlikusi. Tas ir pēdējais, - Nezija secināja. - Ja vēlies, iedzer arī karstu tēju. H gatavota no uguns zāles un piparmētrām.

Nosēdusies kopā ar pārējiem, Eila nolauza no cietā, mitrā maizes kukulīša pa gabaliņam un pacienāja Ridagu un Ragiju, bet pati vienīgi paknakstījās ap savu šķīvi.

- Eila, kas noticis? - sieviete jautāja. Viņa zināja, kas noticis, un nojauta iemeslu.

Jaunā sieviete viņā paskatījās uztrauktu skatienu. - Nezij, es pārzinu klana uzvedību, bet ne Mamutu cilts izturēšanos. Gribu visu iemācīties un būt laba Mamutu cilts sieviete, bet nezinu, kad un ko daru nepareizi. Šķiet, ka pagājušonakt esmu izdarījusi kaut ko nepareizu.

- Kāpēc tev tā liekas?

- Kad iznācu laukā, Jondalars bija dusmīgs. Šķiet, ka ari Taluts un Vimezs nav laimīgi. Viņi ātri aizgāja. Nezij, pasaki man: ko es izdarīju nepareizi?

- Eila, tu neko neizdarīji nepareizi, taču par problēmu varētu uzskatīt to, ka tevi mīl divi vīrieši. Dažiem vīriešiem, ja viņiem pret sievieti ir stipras jūtas, parādās īpašnieka instinkts. Viņi negrib, ka viņu sieviete ir kopā ar kādu citu vīrieti. Jondalars uzskata, ka viņam uz tevi ir tie­sības, un dusmojas par to, ka gulēji kopā ar Raneku. Bet Jondalars jau nav tāds vienīgais. Domāju, ka arī Raneks domā tāpat un, ja vien spētu, būtu tieši tāds pats kā Jondalars. Es viņu audzināju no bērna kājas un nekad nebiju redzējusi, ka viņš ar kādu sievieti būtu aizrāvies tā kā ar tevi. Manuprāt, Jondalars cenšas savas izjūtas noslēpt, bet to nespēj, un, ja viņš parādīja savas dusmas, tad tās droši vien samulsināja Talutu un Vimezu. Droši vien tāpēc viņi tik ātri aizgāja. Dažkārt mēs pārāk daudz klaigājam vai cits citu ķircinām. Mēs lepojamies ar savu viesmīlību un draudzību, bet Mamutu cilts ļaudīm nepatīk izrādīt savas dziļākās jūtas. Tas var izraisīt problēmas, mēs cenšamies izvairīties no strīdiem un no­vērst kautiņus. Māsu Padome pat izsaka neapmierinātību ar jauno vīru sirojumiem pa citām ciltīm, piemēram, Sungajiem, un cenšas to aizliegt. Māsu Padome uzskata, ka tādi sirojumi tikai izsauc atbildes reakciju un vairāki ļaudis tiek nogalināti. Viņas uzskata, ka labāk ir nodarboties ar tirdzniecību, nevis sirojumiem. Brāļu Padome ir pielaidīgāka. Vairums no viņiem paši jaunībā devušies sirojumos un uzskata, ka tā ir jaunu vīriešu muskuļu ievingrināšana un neliels piedzīvojums.

Eila vairs Nezijā neklausījās. Nezijas paskaidrojums neviesa nekādu skaidrību, tikai vēl vairāk jauno sievieti samulsināja. Vai Jondalars dus­mojās tāpēc, ka viņa bija atsaukusies uz cita vīrieša signālu? Neviens klana vīrietis nemūžam nebūtu ielaidies tik emocionālā jūtu izpausmē. Brouds bija vienīgais klana vīrietis, kurš jebkad par viņu bija izrādījis kaut mazāko interesi un darīja to vienīgi tāpēc, ka zināja, cik ļoti Eilai tas nepatīk. Daudzi klana ļaudis nesaprata, kāpēc viņš ķēpājas ar tādu neglīteni; Brouds būtu vienīgi priecājies, ja vēl kāds cits vīrietis būtu izrādījis par Eilu interesi. Padomājusi par šo problēmu, jaunā sieviete saprata, ka jau no paša sākuma Jondalaram nebija patikusi Raneka izrādītā interese par viņu.

No priekšnama puses ienāca Mamuts, iedams ar labi pamanāmām grūtībām.

- Nezij, es apsolīju Mamutam piepildīt viņa zāļu bļodu ar iedarbīgu līdzekli pret artrīta sāpēm, - Eila sacīja.

Jaunā zāļu sieva piecēlās kājās, lai vecajam vīram palīdzētu, bet Ma­muts viņas palīdzību atraidīja. - Tu tik ej! Es pabūšu šeit. Man tas tik ātri neiet.

Jaunā sieviete izsteidzās cauri Lauvas un Lapsas pavardiem, atviegloti ieraudzīja, ka tie abi ir tukši, un piemeta malku Mamuta pavarda uguns­kuram. Šķirodama zālītes, jaunā zāļu sieva atcerējās tās neskaitāmās reizes, kad Krebam bija likusi sautējošās kompreses un plāksterus, kā ari vārījusi sāpes remdējošas tējas, lai atvieglotu mogura locītavu sāpes. Šos dziedniecības paņēmienus Eila pārzināja ļoti labi.

Eila gaidīja, līdz Mamuts atpūtīsies, iemalkos silto tēju, kas remdēs viņa vecīgā ķermeņa sāpes, un tad uzdos viņam jautājumus. Arī jaunajai sievietei, tāpat kā vecajam pareģim, tas bija nomierinošs process, kurā viņa varēja parādīt savas amata zināšanas un iemaņas, un tas mazināja stresu, ko viņa bija izjutusi. Tomēr, paņēmusi tējas krūzīti un apsēdusies pretim Mamutam, Eila nezināja, ar ko sākt.

- Mamut, vai tu ilgi dzīvoji klanā? - Eila beidzot jautāja.

- Jā, pagāja kāds laiks, līdz sadzija komplicētais rokas lūzums, un pēc tam es jau gribēju uzzināt vairāk, tāpēc paliku pie viņiem līdz tam laikam, kad viņi devās uz klanu Sapulci.

- Vai tu iemācījies klana paražas?

- Dažas.

- Vai zini kaut ko par signālu?

- Jā, Eila, es zinu par signālu, ko vīrietis rāda sievietei. - Vecais vīrs apklusa, kaut ko pārdomāja un tad turpināja: - Es tev pastāstīšu ko tādu, ko nekad nevienam neesmu stāstījis. Klanā dzīvoja kāda jauna sieviete, kas mani aprūpēja, kamēr dzija mana roka, un pēc tam, kad man veltīja medību ceremoniju un es drīkstēju medīt kopā ar klana vīriem, viņa tika man atdota. Es zinu, kas ir signāls un ko tas nozīmē. Arī es šo signālu lietoju, kaut gan sākumā man tas likās nepieņemami. Viņa bija plakangalvju sieviete un man nešķita īpaši pievilcīga, īpaši jau tāpēc, ka, augot pie Citiem, biju saklausījies tik daudz stāstu par viņiem. Bet toreiz es biju jauns un veselīgs un no manis gaidīja, ka izturēšos kā klana vīrietis.

Jo ilgāk es tur dzīvoju, jo vairāk man tā sieviete iepatikās; tu nevari pat iedomāties, cik tas var būt burvīgi, ja kāds nolasa no lūpām visas tavas vēlmes un vajadzības. Pēc kāda laika atklāju, ka viņai ir arī vīrs. Klanā viņa dzīvoja otrās sievas statusā, sievietes pirmais vīrs bija mi­ris, tāpēc kāds cits mednieks bija viņu pieņēmis pie sevis, tas gan bija noticis diezgan nelabprāt, jo sieviete nāca no kāda cita klana un viņai nebija bērnu. Ejot projām no klana, es negribēju viņu tur atstāt, bet sapratu, ka sieviete būs daudz laimīgāka, dzīvojot kopā ar klanu nekā ar mani un maniem ļaudīm. Turklāt es nezināju, kā mani uzņems, ja atgriezīšos kopā ar plakangalvju sievieti. Pēc tam es bieži esmu domājis, kas ar viņu noticis.

Eila aizvēra acis, jo viņu pārņēma spilgtu atmiņu uzliesmojums. Šķita tik pārdabiski uzzināt informācijas drusciņas par savu klanu no vīrieša, kuru tikai nesen bija satikusi. Eila salika kopā Mamuta stāstu ar savām zināšanām par Bruņa klana vēsturi.

- Viņai tā ari nekad nebija bērnu, viņa vienmēr palika kā otrā sieva, bet viņu vienmēr kāds pieņēma pie sava pavarda. Viņa nomira zemes­trīces laikā, pirms mani atrada.

Mamuts pamāja. Ari viņš priecājās par to, ka tika aizpildīti viņa pa­gātnes baltie plankumi.

- Mamut? Nezija teica, ka Jondalars dusmojas tāpēc, ka es gulēju kopā ar Raneku. Vai tā ir?

- Domāju, ka tā ir.

- Bet Raneks man deva signālu! Kā Jondalars var dusmoties, ja Ra­neks man parādīja signālu?

- Kur tad Raneks iemācījās klana signālu? - Mamuts pārsteigts jau­tāja.

- Ne jau klana signālu. Citu signālu. Kad Jondalars dzīvoja manā ielejā, es jautāju, kāds ir viņa signāls; viņš man parādīja Pirmo baudas rituālu un iemācīja, kā dalīties Lielās Zemes Mātes - Doni - Baudas veltē. Viņš uzlika savu muti uz manējās un noskūpstīja. Uzlika man roku, lika… izjust Baudu. Jondalars stāstija, ka tā es zināšu, kad viņš mani gribēs, - tas esot viņa signāls. Vakar Raneks deva man tādu pašu signālu. Un viņš sacīja: "Es tevi gribu. Nāc uz manu gultu!" Raneks man parādīja signālu. Viņš man pavēlēja.

Paskatījies griestos, Mamuts sacīja: - Ak Māt! - Tad atkal pavērās Eilā. - Eila, tu neko nesaproti. Raneks droši vien tev parādīja signālu, ka viņš tevi vēlas, bet tā noteikti nebija komanda.

Eila ar patiesu izbrīnu skatījās vecajā pareģī. - Nesaprotu.

- Eila, neviens tev neko nedrīkst pavēlēt. Tavs ķermenis pieder tev pašai, tu pati izdari izvēli. Tu pati izlem, ko vēlies darīt un ar kādu cil­vēku vēlies to darīt. Vari doties uz jebkura vīrieša gultu, ko pati izvēlies, ja vien arī viņš to vēlas. Es tur nesaskatu nekādu problēmu, bet tev nekad nav jādalās Baudas veltē ar jebkuru vīrieti, ja pati to nevēlies.

Eila pārstāja domāt par Mamuta vārdiem. - Un ja nu Raneks man atkal dod komandu? Viņš sacīja, ka gribēs mani atkal, turklāt vairākas reizes.

- Nešaubos, ka viņš to vēlas, bet viņš tev nedrīkst neko pavēlēt. Eila, tev neviens neko nedrīkst pavēlēt. Tas nedrīkst notikt pret tavu gribu.

- Pat ne tas vīrietis, kas būs mans vīrs? Nekad?

- Nedomāju, ka tā tu ilgi spētu noturēt vīru; bet nē, pat tavs vīrs nedrīkst tev dot nekādas komandas. Tu savam vīram nepiederi. Tikai tu pati vari izlemt.

- Mamut, kad Raneks man deva signālu, es drīkstēju viņam neiet līdzi?

- Tā tas ir. - Mamuts paskatījās uz Eilas saraukto pieri. - Vai nožēlo, ka aizgāji viņam līdzi?

- Nožēloju? - Eila pakratīja galvu. - Nē. Nenožēloju. Raneks ir… labs. Viņš nav rupjš… kā Brouds. Ranekam… es patīku… viņš labi dalās Baudas veltē. Nē, es nenožēloju. Man žēl Jondalara. Žēl, ka Jondalars dusmojas. Raneks māk labi dalīties Baudas veltē, bet Raneks… nav Jondalars.

20

Pieliekusies gaudojošajā vējā, Eila pagriezās sānis, cenzdamās pa­sargāt seju no mitrās sniega vētras. Katram uzmanīgi spertajam solim spēcīgi pretojās dabas spēks, kas bija saskatāms vienīgi no visapkārt vir­puļojošiem baltiem un sasalušiem kristāla gabaliņiem, kuri atsitās pret jaunās sievietes augumu. Kad trakojošā sniega vētra pieņēmās spēkā, saņēmusi sejā dzeļošu sasalušu graudiņu birumu, Eila piemiedza acis, aizgriezās un paspēra vēl pāris soļu. Nežēlīgā vētra viņu pātagoja no visām pusēm, jaunā sieviete atkal centās kaut ko saskatīt. Ieraudzījusi sev priekšā gludu noapaļotas formas priekšmetu, kas solīja patvērumu, viņa beidzot sajutās atvieglota un pieskārās masīvajai mamutu kaulu arkai.

- Eila! Tev nevajadzēja iet ārā sniega vētrā! - Dīgija iesaucās. - Tādā vētrā var apmaldīties pat dažus soļus no būdas ieejas.

- Tāda vētra jau ir vairākas dienas, krietnu laiku, Vīnija un Skrējējs bija izgājuši laukā. Man bija jāzina, kur viņi aizgāja.

- Vai noskaidroji?

- Jā. Viņiem patīk ganīties pie upes likuma. Tur vējš tik ļoti nepūš un sniegs nav biezā kārtā apsedzis sauso zāli. Vējš sapūtis kupenas otrā pusē. Man ir graudi zirgiem, bet zāles vairs nav. Zirgi zina, kur ir zāle, pat tad, ja laukā ir putenis. Kad Vīnija un Skrējējs atgriezīsies, tad viņus padzirdīšu, - Eila sacīja, nokratīdama sniegu no zābakiem un nopurinādama biezo jaku, ko tikko bija novilkusi. Pa ceļam viņa to pakarināja uz āķa, kas atradās blakus Mamuta pavarda ieejai.

- Bet kāpēc?

- Zirgiem ir jāēd, un es… - Eila iesāka teikumu.

- Man šķita, ka esi prom jau veselu mūžību, - Raneks konstatēja. - Kad apjautājos par tevi Mamutam, viņš teica, ka pēdējoreiz redzējis tevi ieejam zirgu piebūvē, bet, kad pārbaudīju, tevis tur nebija.

- Eila, visi jau sāka tevi meklēt, - ari Tronija piebalsoja.

- Tad Jondalars pamanīja, ka nav tavas jakas un arī zirgu nav. Viņš domāja, ka tu droši vien esi devusies kopā ar tiem, - Dīgija stāstīja,

- tā nu nolēmām, ka labāk meklēsim tevi laukā. Kad pabāzu galvu ārā, lai paskatītos, kāds laiks, ieraudzīju tevi nākam.

- Eila, ja tu tādā briesmīgā laikā dodies laukā, tad tev tas kādam ir jāpasaka, - Mamuts viņu maigi norāja.

- Vai tad tu nesaproti, ka ļaudis tevis dēļ uztraucas, ja ej laukā tādā sniega vētrā? - Jondalars dusmīgā tonī izteica pārmetumu.

Eila centās kaut ko paskaidrot, bet visi vienlaikus bija sākuši ru­nāt. Paskatījusies uz sejām, kas viņu vēroja, jaunā sieviete nosarka.

- Piedodiet, negribēju sagādāt jums uztraukumu! Ilgu laiku esmu dzī­vojusi viena, man nebija neviena, kas par mani uztraucas. Gāju laukā un nācu mājās, kad pati to gribēju. Neesmu pieradusi, ka par mani kāds uztraucas, - viņa skaidroja, paskatīdamās uz Jondalaru, tad uz pārējiem. Mamuts redzēja, kā Eilas pierē iegulst rieva, kad blondais vīrietis aizgriezās prom.

Jondalars juta, kā pats nosarkst, kad devās prom no ļaudīm, kas par Eilu uztraucās. Viņai bija taisnība: Eila bija dzīvojusi viena un pati lieliski spēja par sevi parūpēties. Kādas viņam bija tiesības pārmest par viņas rīcību vai nobārt par to, ka nevienam nebija pateikusi to, ka dodas laukā? Bet, līdzko Jondalars bija pamanījis, ka Eila ir pazudusi un droši vien izgājusi laukā sniegputenī, viņš nobijās. Jaunais Zelan­doni vīrs bija pieradis pie sliktiem laikapstākļiem - tajā vietā, kur viņš uzauga, ziemas bija īpaši aukstas un drūmas, bet viņš nekad nebija redzējis tik bargu ziemu kā šajā pusē. Likās, ka šī vētra jau bez apstājas trako pusi ziemas.

Neviens nebija tik ļoti nobijies par Eilas drošību kā Jondalars, bet viņš negribēja savas lielās bažas izrādīt. Kopš vakardienas svinībām viņam bija grūti ar Eilu sarunāties. Sākumā viņš bija izjutis dziļu aizvainojumu par to, ka jaunā sieviete bija izvēlējusies kādu citu; viņš bija atkāpies un mocījās pretrunās. Jondalars bija mežonīgi greizsirdīgs, tomēr sāka apšaubīt savas jūtas pret Eilu, jo bija izjutis kaunu par to, ka bija viņu šurp atvedis.

Eila vairs nebija devusies uz Raneka gultu, bet katru nakti viņš baiļo­jās, ka viņa tā atkal varētu rīkoties. Šīs domas padarīja viņu saspringtu un nervozu, un viņš atklāja, ka turas pa gabalu no Mamuta pavarda līdz brīdim, kad Eila noliekas gulēt. Pēc tam kad viņš beidzot iekāpa viņu kopīgajā gultā, tad pagrieza viņai muguru un izvairījās pieskar­ties, baidoties, ka varētu zaudēt paškontroli, salūzt un lūgties viņas mīlestību.

Bet jaunā sieviete nesaprata, kāpēc Jondalars no viņas izvairās. Kad viņa centās ar jauno vīrieti aprunāties, viņš atbildēja ar vienzilbes vārdiem vai izlikās aizmidzis; kad viņa aplika viņam roku, viņš bija stīvs un neat­saucīgs. Eilai likās, ka viņa vairs Jondalaram nepatīk, īpaši jau pēc tā ga­dījuma, kad viņš atnesa katram atsevišķas guļamādas, lai nejustu Eilas auguma dedzinošo pieskārienu savam ķermenim. Pat dienas laikā viņš turējās no Eilas pa gabalu. Vimezs, Danugs un Jondalars bija iekārtojuši krama apstrādes darba vietu, tā atradās blakus ēdiena gatavošanas pavardam, un jaunais Zelandoni vīrs pārsvarā visas nomoda stundas pavadīja tur - viņš nespēja strādāt kopā ar Vimezu pie Lapsas pavarda, kur otrā pusē atradās gulta, kurā Eila bija gulējusi kopā ar Raneku.

Pēc kāda laika, kad Eilas draudzīgie mēģinājumi uzlabot attiecības tik bieži bija noraidīti, viņa apmulsa, kļuva šaubu mākta un no viņa attālinājās. Tikai tad Jondalars beidzot sāka aptvert, ka arvien lielākā plaisa viņu attiecībās ir viņa paša nopelns, bet nezināja, kā to visu vērst par labu. Par spīti savai pieredzei un zināšanām par sievietēm, viņš nesaprata, kā jārīkojas mīlošam cilvēkam. Jaunais vīrietis negribēja Eilai stāstīt, ko pret viņu izjūt. Viņš atcerējās, kā jaunas sievietes bija viņu vajājušas, stāstīdamas par savām spēcīgajām jūtām pret viņu, kad pats neko tādu nebija jutis. Tas lika viņam justies neērti un radīja vēlēšanos doties prom. Viņš negribēja, lai Eila nonāktu tādā situācijā, kādā viņš pats bija bijis, tāpēc klusēja un no viņas izvairījās.

Raneks zināja, ka Eila ar Jondalaru vairs nedalās Baudas veltē. Viņš katru mīļu bridi līdz mielēm izjuta jauno sievieti un sekoja viņas gai­tām, tomēr centās to slēpt. Tumšādainais vīrietis zināja, cikos jaunā sieviete dodas pie miera un cikos ceļas, ko viņa ēd un ar ko sarunājas, un pats pēc iespējas vairāk laika centās pavadīt pie Mamuta pavardā. Starp tiem ļaudīm, kas tur parasti pulcējās, Raneka asprātības, kas pa­rasti bija veltītas vienam vai otram Lauvas apmetnes iemītniekam, bieži vien izsauca īstu smieklu vētru. Tomēr viņš mācēja būt izcili piesar­dzīgs, lai nekad nenomelnotu Jondalaru, vienalga, vai Eila bija klāt vai ne. Viesis apzinājās Raneka runas mākslu, bet tāda izveicīga un lokana mēles gudrība nekad nebija bijusi viņa stiprā puse. Tumšādainā vīrieša spēcīgie muskuļi un bezrūpīgā pašpārliecinātība lika slaidajam, ļoti izskatīgajam vīrietim justies kā neveiklam lempim.

Ziemai uzņemot apgriezienus, Eilas un Jondalara neatrisinātās dom­starpības kļuva arvien pamanāmākas. Jaunais Zelandoni sāka baidīties, ka pilnībā zaudēs Eilu un viņa pievērsīsies tumšādainajam, eksotiskajam un pievilcīgajam vīrietim. Viņš nemitīgi centās sevi pārliecināt, ka jā­būt taisnīgam un jāļauj Eilai pašai izdarīt izvēli, ka viņam nav nekādu tiesību neko pieprasīt. Bet Jondalars turējās nomaļus, jo negribēja dot viņai iespēju viņu atraidīt.

Šķita, ka ari Mamutam nepatīk bargā ziema. Lauvas apmetnes ļaudīm bija iekrāti bagātīgi pārtikas krājumi, un visi bija nodevušies parasta­jām ziemas izklaidēm, jo savā velēnu mītnē jutās omulīgi un pasargāti. Vecākie apmetnes iemītnieki parasti pulcējās pie ēdiena gatavošanas pavarda, malkoja tēju, stāstīja dažādus notikumus, gremdējās atmiņās, tenkoja un, kad nebija aizņemti ar kādiem citiem pienākumiem, spēlēja dažādas spēles ar izgrebtiem mamuta kaula vai vienkāršiem kauliņiem. Jaunākie iemītnieki pulcējās pie Mamuta pavarda, smējās, plēsa jokus, dziedāja, mācījās spēlēt dažādus mūzikas instrumentus, kaut arī bieži vien abas šīs grupas sajaucās, un bērni bija gaidīti visur. Šis bija atpūtas laiks - laiks, lai izgatavotu un salabotu dažādus darbarīkus un ieročus, saimniecības piederumus un greznumlietas; laiks, lai pītu grozus un paklājiņus, izgrebtu mamuta kaula un briežragu izstrādājumus; taisītu auklas, virves, striķus un tīklus; laiks, lai izgatavotu un izgreznotu ap­ģērbu.

Eilu interesēja Mamutu cilts ādas apstrādes process, īpaši - krāso­šana. Jauno sievieti arī ieintriģēja krāsainā izšūšanas tehnika, spalvu un krellīšu rotājumi. Izgreznots un šūts apģērbs bija Eilai kaut kas jauns un neparasts.

- Tu teici, ka parādīsi man, kā nokrāsot ādu sarkanu, kad būšu to apstrādājusi. Manuprāt, šī bizona āda jau ir gatava, - Eila sacīja.

- Labi, es tev to parādīšu, - Dīgija piekrita. - Paskatīsimies, kas tur sanāks.

Eila devās uz savu mantu glabātavu, kas atradās viņas gultas galv­galī, un, atritinājusi veselu bizona ādu, izklāja to. Kad tai pieskārās, varēja sajust, cik tā ir mīksta, elastīga, un tā bija gandrīz vai balta. Dīgija ar kritisku aci to novērtēja. Viņa bez komentāriem, bet ar lielu interesi bija vērojusi Eilas zvērādas apstrādes procesu.

Vispirms, izmantojot asu nazi, Eila bija nogriezusi biezo spalvu tuvu pie pašas dzīvnieka ādas, pēc tam ādu izveltnējusi, izdauzījusi ar lielu, gludu mamuta kājas kaulu un noskrāpējusi, izmantojot nedaudz trulu krama plēksnītes malu. Tad noskrāpēja arī ādas iekšpusi, atbrīvojot to no tauku gabaliņiem un asinsvadiem, un, skrāpējot pret spalvu, noņēma ārējo ādas slāni, nokasot arī dzīslojumu. Dīgija būtu to sarullējusi un uz dažām dienām atstājusi pie pavarda, ļaujot, lai tā sāk trūdēt un ap­matojums kļūst vaļīgāks. Kad āda būtu gatava, spalvas pašas nonāktu nost, atstājot ādas ārējo slāni un dzīslojumu neskartu.

Lai ādu padarītu mīkstāku, kā Eila bija to izdarījusi, Dīgija būtu to piesējusi pie rāmja, noskrāpējusi apmatojumu un dzīslojumu.

Strādājot tālāk, Eila ņēma vērā Dīgijas ieteikumu. Pēc izmērcēšanas un mazgāšanas Eila bija plānojusi ādā ieberzēt taukus, lai to padarītu mīkstāku, kā jau bija pieradusi to darīt. Bet Dīgija tā vietā parādīja kādu citu paņēmienu - varēja uztaisīt šķidru putriņu no dzīvnieku sapuvuša- jām smadzenēm un iesūcināt tās ādā. Jaunā Mamutu cilts locekle par rezultātu bija gan pārsteigta, gan iepriecināta. Šo putru ierīvējot, viņa jau varēja sataustīt panāktās izmaiņas zvērādā - tās mīksto struktūru un elastību, ko tai bija piešķīrusi smadzeņu viela. Šis process sākās tikai pēc pamatīgas ādas izgriešanas un nospiešanas. Kamēr tā žāvējās, āda bija nemitīgi jāstiepj un jāvelk, un zvērādas kvalitāte bija atkarīga no tā, cik šī procesa laikā tā bija labi apstrādāta.

- Eila, tev ir talants uz ādas apstrādi. Bizona āda ir smaga, bet tā ir sanākusi tik mīksta. Pēc taustes - vienkārši brīnišķīga. Vai esi nolēmusi, ko vēlies no tās pagatavot?

- Nē. - Eila pašūpoja galvu. - Bet gribu to nokrāsot sarkanu. Kā tu domā? Varbūt uztaisīt apavus?

- Tā ir pietiekami smaga, lai pagatavotu apavus, tomēr tajā pašā laikā ļoti mīksta, varētu pašūt tuniku. Nu tad krāsosim! Vēlāk varēsi izdomāt, ko vēlies no tās pagatavot, - Dīgija piebilda, kad abas kopā devās pie pēdējā pavarda, un pajautāja: - Ko tu tagad darītu ar šo ādu, ja to nekrāsotu?

- Ja tā samirktu no lietus vai peldes, es to pakārtu virs ugunskura dūmiem, lai āda atkal nesacietētu, - Eila atbildēja.

Dīgija pamāja. - Arī es rīkotos tieši tāpat. Bet mēs izdarīsim tā, lai lietus lāses neuzsūktos tajā un notecētu nost.

Ejot cauri Dzērves pavardam, viņas pagāja garām Krouzijai; ieraugot šo sievieti, Eila atcerējās, ka sen jau bija gribējusi ko pajautāt. - Dīgij, vai tu zini, kā dabūt zvērādu baltā krāsā? Kā tā tunika, ko Krouzija valkā. Man patīk sarkanā krāsa, bet pēc tam es gribētu iemācīties zvērādu dabūt arī baltu. Domāju, ka pazīstu kādu, kam baltā krāsa patiktu.

- Balto krāsu ir grūti iegūt, ir ļoti grūti dabūt ādu sniega baltumā. Domāju, ka Krouzija tev to parādīs labāk nekā es. Tev vajadzēs krītu… Vimezam tas varētu būt. Kramam ir krīta apvalks, un parasti tiem krama gabaliem, kurus viņš iegūst no atradnēm ziemeļos, ir balts krīta ap­valks, - Dīgija skaidroja.

Nesdamas mazas piestiņas, stampiņas un vairākus sarkanā okera krā­sas gabalus dažādos toņos, jaunās sievietes devās atpakaļ uz Mamuta pavardu. Dīgija virs pavarda uzlika kausēties taukus, tad apkārt Eilai izkārtoja dažādus ādas krāsas materiālus: ogles gabaliņus melnai krāsai, mangānu - zilgani melnam tonim, spilgti dzeltenus sēra gabalus un vēl dažāda toņa okera gabalus: brūnus, sarkanus, bordosarkanus un dzel­tenus. Par piestām kalpoja dažādu dabisko kaulu bļodiņas, piemēram, brieža pieres kauls, tās varēja būt izkaltas ari no granīta vai bazalta tāpat kā akmens lampas. Stampas bija izgrebtas no cieta mamuta kaula, izņemot vienu, kas bija iegarena un izgatavota no dabiskā akmens.

- Eila, kādu sarkano toni tu vēlies iegūt? Tumši sarkanu, asins sar­kanu, brūnsarkanu vai dzeltenīgi sarkanu - tā kā saules krāsa?

Eilai ne prātā nebija ienācis, ka viņai būs tāda izvēle. - Es nezinu… sarkani sarkanu, - viņa atbildēja.

Dīgija pētīja krāsas. - Domāju, ka ņemsim šo te, - viņa sacīja, pa­celdama to krāsas gabalu, kas bija diezgan gaiši sarkanbrūnā krāsā, - un pievienosim tam arī nedaudz dzelteno, lai vairāk izceltu sarkano, tā varētu būt tā krāsa, kas tev patiktu.

Ielikusi akmens piestiņā mazo sarkanā okera krāsas pikucīti, Dīgija parādīja Eilai, kā to smalki sastampāt, pēc tam citā piestiņā lika viņai sasmalcināt arī dzelteno krāsu. Trešajā bļodiņā Dīgija sajauca abas krā­sas kopā, līdz bija apmierināta ar iegūto toni. Tad, pievienojusi karstus taukus, kas atkal mainīja krāsas toni un padarīja to vēl gaišāku, lika Eilai atplaukt smaidā.

- Jā. Tā ir sarkana krāsa. Ļoti skaisti sarkana, - viņa konstatēja.

Pēc tam Dīgija paņēma garu brieža ribu, kas bija gareniski pāršķelta

uz pusēm tā, ka šūnainā, iekšējā kaula daļa bija redzama izliektajā galā. Izmantodama ribas gludo daļu ar poraino pusi uz leju, viņa pa­cēla atdzesēto sarkano tauku pikuci un ieberza to sagatavotajā bizona ādā, pēc tam, turēdama to rokās, spēcīgi uzspieda. Kad minerāla krāsu iestrādāja materiāla porās, zvērāda pieņēma gludu spīdumu. Uz dzīs­lotas ādas pulējamais rīks un krāsojamie līdzekļi nebūtu tai piedevuši spīdīgu faktūru.

Kādu bridi vērojusi, Eila paņēma vēl vienu ribas kaulu un darīja to pašu, ko Dīgija. Vērojot draudzeni, Dīgija nedaudz viņu palaboja. Kad viens ādas stūris bija nokrāsots, viņa uz brīdi apstādināja Eilu.

- Skaties, - Dīgija rādīja, uzspricēdama pāris ūdens lāšu uz ādas stūra. - Tas notek, vai redzi? - Ūdens lāses pārvērtās lodītēs un tecēja

lejā, neatstādamas nekādas zīmes uz ūdensnecaurlaidīgās faktūras.

*****

- Nu, vai tagad esi jau izlēmusi, ko darīsi ar savu sarkanās ādas gabalu? - Nezija painteresējās.

- Nē, - Eila atbildēja. Viņa bija atritinājusi veselo bizona ādu, lai parādītu to Ridagam un ari pati vēlreiz papriecētu acis. Tā piederēja viņai, viņa bija to miecējusi un apstrādājusi; Eilai nekad mūžā nebija piederējis tāds milzīgs un sarkans ādas gabals, tas bija iznācis patiešām skaisti sarkanā krāsā. - Sarkanā bija klana iecienītā krāsa. Es to atdotu Krebam… ja varētu.

- ŠI ir visspilgtākā sarkanā krāsa, ko jebkad esmu redzējusi. Tāda krāsa mūsu apkārtnē noteikti nevienam nebūs.

- Āda ir ari ļoti mīksta, - Ridags rādija ar zīmēm. Puika bieži nāca uz Mamuta pavardu, lai apciemotu Eilu, un viņa to allaž mīļi sagaidīja.

- Sākumā Dīgija man parādīja, kā ar smadzeņu putriņu padarīt to mīkstu, - Eila sacīja, uzsmaidīdama savai draudzenei. - Agrāk es šim mērķim izmantoju taukus. Tas ir grūti, dažkārt paliek traipi. Labāk, protams, ir izmantot bizonu smadzenes. - Eila uz bridi apklusa, kaut ko domīgi apcerēdama, tad jautāja: - Dīgij, vai šī apstrādes metode der visām zvērādām? - Pēc tam kad Dīgija bija apstiprinoši pamājusi ar galvu, Eila turpināja izvaicāšanu: - Cik daudz tam nepieciešams dzīv­nieku smadzeņu? Cik daudz vajadzīgs briežādai? Un cik trušādai?

- Muta, Lielā Zemes Māte, ar savu izcilo prātu piešķīrusi dzīvniekiem tik daudz smadzeņu, lai tie savu ādu spētu uzglabāt, - Dīgijas vietā ar nelielu smīniņu atbildēja Raneks.

Ridaga klusie rīkles smiekli Eilu uz brīdi samulsināja, tad viņa pa­smaidīja. - Dažiem zvēriem ir pietiekami daudz smadzeņu, lai tos ne­noķertu.

Raneks smējās, un Eila viņam pievienojās, priecādamās, ka sapratusi joka zemtekstu. Tagad jau viņa runāja daudz brīvāk un savas valodas dēļ vairs nejutās neērti.

Jondalars, ienākdams Mamuta pavarda teritorijā un ieraudzīdams, kā Eila kopā ar Raneku smejas, juta kuņģi saraujamies čokurā. Mamuts redzēja, kā jaunais vīrietis aizver acis, it kā izjuzdams lielas sāpes. Paskatījies uz Neziju, viņš pašūpoja galvu.

Danugs, kas bija nācis krama apstrādes meistaram pa pēdām, re­dzēja, kā viņš apstājas, sažņaudz stabu un nodur galvu. Raneka un Jondalara jūtas pret Eilu, kā ari mīlas trijstūra problēma bija visiem skaidri saskatāma, kaut arī daudzi to izlikās neredzam. Viņi negribēja iejaukties, cerēdami, ka trijotne to pati atrisinās, ja viņiem liks mieru. Danugs vēlējās, kaut spētu palīdzēt, bet pats bija apjucis. Tā kā Nezija bija Raneku pieņēmusi, tad viņš sanāca Danugam brālis, bet viņam patika arī Jondalars, un puisis juta līdzi jaunā Zelandoni vira ciešanām. Arī pašam Danugam bija radušās spēcīgas, tomēr vēl ne līdz galam noformulētas jūtas pret daiļo, jauno Lauvas apmetnes sievieti. Atraz­damies blakus Eilai, Danugs piedzīvoja neizskaidrojamu sarkšanu un fiziskas dziņas, jaunais puisis izjuta simpātijas pret šo sievieti. Likās, ka arī viņa, tāpat kā Danugs, kas nespēja tikt galā ar jaunām pārmaiņām un dzīves sarežģījumiem, ir neziņā par to, kā rīkoties šādā situācijā.

Ievilcis dziļi elpu, Jondalars iztaisnojās un turpināja ceļu uz Mamuta pavardu. Eila ar acīm sekoja jaunajam vīrietim un redzēja, kā viņš pie­iet pie Mamuta un iedod pareģim kaut ko. Viņa vēroja, kā abi pārmij pāris teikumu, tad Jondalars ātri nozuda, nepateicis Eilai ne vārda. Viņa bija zaudējusi blakus risinātās sarunas pavedienu un, kad Jondalars bija aizgājis, ātri piesteidzās pie Mamuta, nedzirdēdama ne Raneka uzdoto jautājumu, ne arī redzēdama vilšanos tumšādainā vīrieša sejā. Viņš pateica kādu joku, arī to Eila nedzirdēja un tāpēc vēl vairāk viņu sarūgtināja. Bet Nezija, kas saprotoši uztvēra Raneka izsmalcinātās jūtu nianses, pamanīja sāpes viņa acīs un redzēja, kā viņš apņēmīgi izslej zodu un iztaisno plecus.

Nezija gribēja dot viņam padomu, padalīties pieredzē un uzkrātajā dzīves gudrībā, tomēr turēja mēli aiz zobiem. Sieviete pie sevis nodo­māja, ka viņiem pašiem jātiek galā ar savu likteni.

Tā kā Mamutu cilts ļaudīm ilgu laika periodu bija jādzīvo slēgtās telpās, viņiem bija jāiemācās citam citu paciest. Velēnu mītnē neviens nevarēja norobežoties no pārējiem un dzīvot tikai savu personisko dzīvi; viņiem atlika vienīgi savas pašu domas, tāpēc Mamutu cilts ļaudis bija ļoti uzmanīgi, lai neiejauktos citu apmetnes iemītnieku darīšanās. Viņi izvairījās uzdot intīmas dabas jautājumus vai arī uzstāt ar nevēlamiem padomiem un izpalīdzīgiem piedāvājumiem, kā ari iejaukties personis­kos ķīviņos, ja vien viņiem to nelūdza, un, strīdiem vēršoties plašumā, tie nekļuva par visu pārējo problēmu. Tā vietā, ieraudzīdami attīstāmies sarežģītu situāciju vai problēmu, viņi, klusēdami un stāvot malā, pacie­tīgi un iecietīgi nogaidīja, līdz draugam radās vajadzība pārrunāt savu problēmu, kas saistījās ar bailēm vai neapmierinātību. Viņi nenosodīja un neizteica kritiku, tikai noteica dažus uzvedības ierobežojumus, ja vien tie citus netraucēja un neradīja sarežģījumus. Bija jāatrod tāds risinājums, kas būtu dzīvotspējīgs un apmierinātu visas iesaistītās per­sonas. Viņi ar iejūtību izturējās cits pret cita dvēseles problēmām.

- Mamut… - Eila iesāka, tad aptvēra, ka nemaz īsti nezina, ko teikt. - Ē… domāju, ka tagad ir īstais laiks, lai iedzertu zāles pret artrīta sāpēm.

- Es neiebilstu, - vecais vīrs smaidīdams atbildēja. - Neatceros, cik sen tik labi esmu ziemā juties. Eila, ja ne citu iemeslu dēļ, tad vismaz tādēļ priecājos, ka tu esi šeit. Ļauj, nolikšu šo nazi, ko ieguvu derībās no Jondalara, un tad nodošos tavai gādībai.

- Tu uzvarēji Jondalaru derībās?

- Mēs ar Krouziju sacentāmies spēlē uz pirkstu kauliņiem. Vērojot mūsu spēli, Jondalars izrādīja interesi, tāpēc uzaicināju arī viņu uzspē­lēt. Viņš atzinās, ka labprāt piedalītos, bet viņam neesot nekā, uz ko saderēt. Un tad es viņam pateicu priekšā - tā kā viņš ir tik talantīgs meistars, tad viņš allaž var ko uztaisīt, un es saderēju uz īpašu nazi, ko viņam zaudējuma gadījumā vajadzēs man izgatavot pēc zināmiem nosacījumiem. Jondalars zaudēja. Viņam jau vajadzēja zināt, kā beigsies derības ar tādu cilvēku, kas kalpo Mātei. - Mamuts iesmējās. - Lūk, te tas nazis ir!

Eila pamāja. Vecā vīra atbilde apmierināja viņas ziņkāri, bet jaunā sieviete ļoti vēlējās, kaut kāds viņai pateiktu, kāpēc Jondalars ar viņu nesarunājas. Ļaužu bariņš, kas bija apbrīnojis Eilas sarkani nokrāsoto ādu, sāka izklīst un pameta Mamuta pavardu, palika vienīgi Ridags, kas pievienojās Eilai un Mamutam. Puikam patika noskatīties, kā Eila ārstē veco pareģi, tas bija tik interesanti un nomierinoši. Ridags iekārtojās gultas stūrī.

- Vispirms pagatavošu sautējošo kompresi, - jaunā zāļu sieva sacīja un sāka koka bļodā maisīt vajadzīgo zālīšu sastāvdaļas.

Mamuts un Ridags vēroja, kā Eila mēra, jauc zāles un karsē ūdeni. - Ko tu izmanto sautējošajai kompresei?

- Es nezinu, kā visus šos augus sauc jūsu valodā.

- Apraksti tos. Varbūt varēšu tev pateikt nosaukumus. Pazīstu dažus augus un ārstniecības līdzekļus. Esmu šo to mācījies.

- Viens no augiem aug augstāk par ceļgalu, - Eila sāka to aprakstīt, rūpīgi atcerēdamās, kāds tas izskatās. - Tam ir lielas lapas, ne spilgti zaļas, izskatās, ka tās būtu nokaisītas ar putekļiem. Sākumā tās aug pie kāta, tad kļūst lielas un izaug garas. Zem lapām ir mīksta vilniņa, kā kažokāda. Ar šīm lapām ārstē daudzas slimības, un arī to saknes ir labas, it īpaši lauztiem kauliem.

- Tauksakne! Tai jābūt tauksaknei. Ko vēl tu liec klāt kompresei? - Viņš pie sevis nodomāja: "Tas ir interesanti."

- Nākamais augs ir mazāks, nesniedzas līdz celim. Tā lapas ir kā mazi pīķa uzgaļi, kādus Vimezs taisa. Auga lapas ir tumši zaļas un spīdīgas, arī ziemā tās ir zaļas. Kāts izveidojas no lapām, tam ir mazi gaišas krāsas ziediņi, ar sīkiem, sarkaniem punktiņiem iekšpusē. Tas ārstē pietūkumus un arī izsitumus, - Eila skaidroja.

Mamuts šūpoja galvu. - Lapas paliek zaļas ari ziemā, punktoti zie­diņi. Liekas, ka to nepazīstu. Kāpēc gan to nevarētu nosaukt par punk­toto mūžzaļo augu?

Eila pamāja. - Vai vēlies uzzināt arī par pārējiem?

- Jā, turpini un apraksti vēl kādu.

- Tas ir liels augs, lielāks par Talutu, aug upmalās. Tumši sārtas ogas turas pie tā cauru ziemu. Jaunās lapas ir veselīgas ēšanai, lielās un vecās lapas ir pārāk spēcīgas, no tām var kļūt slikti. Šī auga izkaltētā sakne labi noder sautējošām kompresēm, arī sarkaniem pietūkumiem un palīdz pret sāpēm. No auga žāvētajām ogām gatavoju tēju, kas ārstē tavu artrītu. Vai zini, kā to sauc?

- Nē, diezin vai, bet, tā kā tu šo augu pazīsti, tad tev uzticos, - Ma­muts sacīja. - Tavas zāles ir palīdzējušas manam artrītam, tu ļoti labi zini, kādas zāles jātaisa veciem cilvēkiem.

- Arī Krebs bija vecs vīrs. Viņš bija klibs un mocījās ar artrīta sāpēm. No Izas iemācījos, kā atvieglot viņa ciešanas. Tad palīdzēju arī citiem klana ļaudīm. - Eila apklusa un pacēla acis no zāļu gatavošanas. - Šķiet, ka arī Krouziju nomoka vecuma sāpes. Gribu viņai palīdzēt. Mamut, kā tu domā, vai viņai būtu iebildumi?

- Krouzijai galīgi nepatīk atzīt vecuma problēmas. Jaunībā viņa bija lepna un braša skaistule, bet, šķiet, tev ir taisnība. Tu varētu viņai to pajautāt, it īpaši tādā gadījumā, ja izdomāsi, kā neaizvainot viņas pašlepnumu. Tas vienīgais vēl viņai palicis.

Eila pamāja. Kad zāļu gatavošanas darbi bija galā, Mamuts novilka drēbes. - Kamēr tu atpūtīsies ar sautējošajām kompresēm, - jaunā zāļu sieva piebilda, - man ir sagatavots kāda cita auga pulveris, kuru uz­likšu uz karstām oglēm, un tev būs tas jāieelpo. Tas tev liks pamatīgi izsvīst un palīdzēs pret sāpēm. Tad, pirms šonakt liksies gulēt, man ir sagatavots jauns šķīdums, ar ko apmazgāt tavas locītavas. Ābolu sula un karsta sakne…

- Tu domā mārrutkus! Tos Nezija izmanto ēdiena gatavošanā.

- Jā, no ābolu sulas un Taluta bouzas. No tā āda kļūs silta, arī iekš­pusē.

Mamuts smējās. - Kā gan tu pierunāsi Talutu ļaut tev bouzu izmantot ārīgi, nevis iekšķīgi?

Eila pasmaidīja. - Vadonim patīk brirfumzālītes tēja nākamajā rītā pēc bouzas dzeršanas. Teikšu, ka turpmāk vienmēr tādu viņam pagata­vošu, - zāļu sieva atklāja viltīgi izgudroto plānu, likdama uz vecā vīra sāpīgajām locītavām biezu, lipīgu, karstu apsēju. Viņš ērti atlaidās un aizvēra acis.

- Roka jau izskatās labāk, - Eila konstatēja, strādādama ar to vecā vīra roku, kas reiz jaunībā bijusi lauzta. - Tas laikam bija komplicēts lūzums.

- Tā gan, - Mamuts apstiprināja, atvērdams acis. Šamanis paskatī­jās uz Ridagu, kas ar lielu interesi visā noskatījās. Mamuts nevienam, izņemot Eilu, nebija stāstījis par savu jaunības dienu piedzīvojumu. Kādu brīdi apsvēris, viņš, pieņēmis lēmumu, strauji pamāja ar galvu. - Ir pienācis laiks, lai arī tu to uzzinātu, Ridag. Kad biju jauns vīrs un devos Ceļojumā, nokritu no klints un salauzu roku. Biju apdullis un beidzot ieklīdu plakangalvju apmetnē pie klana ļaudīm. Kādu brīdi dzīvoju kopā ar viņiem.

- Tad tāpēc tu tik ātri iemācījies zīmes! - Ridags smaidīja. - Es atkal domāju, ka esi dikti gudrs.

- Jaunais cilvēk, es esmu gudrs, - Mamuts atbildēja, ari uzsmaidī­dams zēnam, - bet, līdzko Eila man tās atgādināja, tā dažas no tām atcerējos.

Ridaga smaids kļuva vēl platāks. Pēc Nezijas un pārējās Lauvas pa­varda ģimenes viņš šos divus cilvēkus mīlēja vairāk par visu pasaulē, un kopš Eilas ierašanās puika bija tik laimīgs, kā nekad agrāk nebija juties. Pirmo reizi mūžā viņš varēja sarunāties, pārējie ļaudis viņu saprata, viņš pat varēja likt dažam labam pasmaidīt. Vērojot, kā Eila darbojas ap Mamutu, pat zēns ievēroja jaunās zāļu sievas rūpīgumu un pamatīgās zināšanas. Paskatījies uz puiku, Mamuts ar zīmēm parādīja: - Eila ir laba dziedniece.

- Klana zāļu sievas ir ļoti prasmīgas, viņa to iemācījusies no tām. Neviens nebūtu manu roku prasmīgāk sadziedējis. Āda bija pārplēsta, iekšā bija sagājuši netīrumi, un lauztais kauls rēgojās ārā no brūces. Roka bija tā sadragāta, ka izskatījās pēc gaļas gabala. Sieviete vārdā Uba iztīrīja brūci un salika kaulus vietā, pēc tam mana roka pat neuztūka, tajā nebija strutu un mani nemocīja drudzis. Kad roka sadzija, varēju ar to brīvi rīkoties, tikai uz vecumu šad un tad sāku izjust sāpes. Eila savas zināšanas apguvusi no tās sievietes mazmeitas, kas ārstēja manu roku. Man stāstīja, ka tolaik viņa bija atzīta par labāko zāļu sievu, - beidzis savu stāstu, Mamuts vēroja Ridaga reakciju. Zēns jautājoši paskatījās uz abiem pieaugušajiem, nesaprazdams, kā gan viņi abi pazīst vienus un tos pašus ļaudis.

-Jā, un arī Iza bija pati labākā, tāpat kā viņas māte un vecmāmiņa, - Eila pielika stāstam punktu. Viņa nebija pievērsusi uzmanību zēna un vecā vīra klusajai sarunai. - Viņa pārņēma visas savas mātes un vec­māmiņas gudrības un atmiņas.

Pārvietojusi dažus pavarda akmeņus tuvāk Mamuta gultai, Eila ar divām nūjiņām paņēma kvēlojošas ogles un nolika tās uz akmeņiem, pēc tam uzkaisīja uz tām medus puķes saknes pulveri. Sagādājusi Ma­mutam guļamādas, lai kompreses ilgāk turētos siltas, Eila apsedza veco viru, bet viņš piecēlās sēdus, atbalstījās uz elkoņa un domīgi lūkojās jaunajā sievietē.

- Klana ļaudis atšķiras no Citiem tādā veidā, ko daudzi nesaprot. Ne jau tur tā vaina, ka viņi nerunā un viņu komunikācijas veids ir citāds, bet gan viņu domāšana ir atšķirīga. Ja Uba, sieviete, kas mani ārstēja, bija Izas vecmāmiņa un dziedniecības zināšanas iemācījās no savas mātes un vecmāmiņas atmiņām, tad kā tu tās iemācījies, Eila? Tev taču nav klana atmiņu. - Mamuts pamanīja, kā jaunā sieviete samulsumā nosarkst un pārsteigumā ievelk elpu, pirms nodur acis. - Vai varbūt tev tādas ir?

Jaunā zāļu sieva paskatījās pareģim acīs un tad atkal nodūra ska­tienu. - Nē. Man nav klana atmiņu, - viņa atzinās.

- Bet…?

Eila atkal pacēla acis. - Ko tu gribēji ar to teikt? - viņa jautāja. Jaunās zāļu sievas sejas izteiksme bija piesardzīga, gandrīz vai baiļu pilna. Viņa atkal nodūra acis.

- Tev nav klana atmiņu, bet… tomēr tev kaut kas piemīt? Kaut kas no klana?

Eila joprojām bija nodūrusi galvu. Kā viņš to varēja zināt? Viņa to nekad nevienam nebija stāstījusi, pat ne Jondalaram. Viņa tik tikko to spēja atzīt pati sev, bet pēc šīs atziņas jaunā sieviete vairs nekad nebija tāda kā agrāk. Bija tāds laiks, kad notika…

- Vai tas ir saistīts ar tavām zāļu sievas zināšanām? - Mamuts jau­tāja.

Pacēlusi acis, Eila noliedzoši pašūpoja galvu. - Nē, - atbildot jaunās sievietes acis lūdzās Mamutu viņai noticēt. - Iza mani mācīja, kad biju vēl maza meitene. Šķiet, kad sākām mācības, es biju vēl jaunāka pat par Ragiju. Iza zināja, ka man nav atmiņu, bet viņa man lika visu at­cerēties, lika man atkārtot vēl un vēl, līdz visu iegaumēju. Iza bija ļoti pacietīga. Daži klana ļaudis viņai pārmeta, ka nav jēgas mani mācīt, ka es esot pārāk stulba… neko nespējot atcerēties. Viņa tiem atbildēja, ka tā neesot, es vienkārši esot citāda. Es negribēju būt citāda. Piespiedu sevi visu iegaumēt. Es visu pie sevis vairākkārt atkārtoju arī tad, kad Iza mani nemācīja. Es izdomāju savu veidu, kā iemācīties un atcerēties. Tā panācu, ka spēju visu ātri apgūt, lai viņi nedomātu, ka esmu stulba.

Ridaga acis iepletās lielas un apaļas. Vairāk par jebkuru citu tieši šis puika saprata, kā Eila bija jutusies, bet viņš nezināja, ka vēl kāds kādreiz ir juties tieši tāpat kā viņš, kur nu vēl tāda gudriniece kā Eila.

Mamuts pārsteigti lūkojās jaunajā sievietē. - Tātad tu iemācījies at­cerēties Izas klana atmiņas? Tev nu gan ir izcilas dotības! Tās taču sniedzas vairāku paaudžu garumā, vai ne?

Ridags tagad klausījās ļoti uzmanīgi, sajuzdams, ka tūlīt sekos kaut kas ļoti būtisks tieši viņam.

- Jā, - Eila atzina, - bet es neiemācījos visas Izas atmiņas, viņa ne­spēja man iemācīt visu, ko zināja. Jo īstenībā Iza pati nemaz nezināja, cik daudz viņa zina, bet viņa man iemācīja, kā mācīties, kā visu pārbau­dīt un uzmanīgi izmēģināt. Pēc tam kad kļuvu vecāka, viņa mani atzina par savu meitu un es kļuvu par zāļu sievu pa Izas līniju. Toreiz es viņai jautāju, kā varu piederēt pie viņas līnijas? Es nebiju viņas īstā meita, nepiederēju pie klana, un man nebija klana atmiņu. Tad Iza man sacīja, ka man piemītot kaut kas cits, kas esot tikpat labs kā klana atmiņas, varbūt pat vēl labāks. Iza domāja, ka es esot piedzimusi kādai Citu ļaužu zāļu sievai, kas nākusi pa izcilu līniju, tāpat kā Iza, kuras līnija skaitījās vislabākā. Tāpēc esmu zāļu sieva pa Izas līniju. Viņa sacīja, ka reiz es kļūšot pati labākā zāļu sieva.

- Vai zini, ko viņa ar to domāja? Vai zini, kāds talants tev piemīt? - Mamuts jautāja.

- Domāju, ka zinu. Ja kādam nav labi, es redzu, kas viņam kaiš. Es ieskatos acis, sejas krāsā, paostu elpu. Es par to domāju, dažkārt zinu, jau vienīgi paskatoties, citkārt zinu, kādi jautājumi jāuzdod. Tad pagatavoju zāles, kas palīdz. Ne vienmēr tās ir labi zināmas un pārbau­dītas, dažkārt izdomāju ko jaunu, piemēram, bouzu artrīta slimnieku apmazgāšanai.

- Tavai Izai droši vien bija taisnība. Labākajiem dziedniekiem piemīt šāds talants, - Mamuts atzina, un pēkšņi viņam ienāca prātā kāda doma. Vecais šamanis turpināja: - Eila, esmu pamanījis atšķirības starp tevi un tiem dziedniekiem, kurus pazīstu. Tu savā ārstēšanas metodē izmanto dziednieciskus augus; Mamutu cilts dziednieki vēršas vēl arī pēc garu palīdzības.

- Es nesaprotu garu pasauli. Klanā to pārzina vienīgi moguri. Kad Izai bija nepieciešama garu palīdzība, viņa vērsās pie mogura.

Vecais vīrs skatījās jaunās sievietes acīs. - Eila, vai tu gribētu, lai tev palīdzētu arī garu pasaule?

- Jā, bet man nav mogura, kam lūgt palīdzību.

- Tev tas nevienam nav jālūdz. Tu pati vari būt mogurs.

- Es? Mogurs? Bet es taču esmu sieviete. Klana sieviete nevar būt mogurs, - Eila atbildēja, apjukusi par šo ierosinājumu.

- Bet tu taču neesi klana sieviete. Tu esi Eila no Mamutu cilts. Tu esi Mamuta pavarda meita. Labākie Mamutu cilts dziednieki pārzina garu pasauli. Eila, tu esi laba dziedniece, bet kā tu varēsi kļūt par pašu labāko, ja nevērsisies pēc palīdzības garu pasaulē?

Eila sajuta, ka kuņģī samilst liels uztraukuma kamols. Viņa bija zāļu sieva, laba zāļu sieva, un Iza bija teikusi, ka reiz viņa kļūšot par pašu labāko. Tagad Mamuts apgalvo, ka bez garu pasaules palīdzības viņa nevar kļūt par pašu labāko, un vecajam šamanim droši vien ir taisnība. Iza taču allaž prasīja Krebam palīdzību.

- Bet, Mamut, es nepārzinu garu pasauli, - Eila atzinās, juzdamās izmisusi, gandrīz vai panikā.

Pieliecies viņai tuvāk, Mamuts sajuta, ka šis ir īstais brīdis, un no savām iekšējā spēka rezervēm smēlās tādu pārliecību, kas lika tam paklausīt. - Pārzini gan, Eila, - viņš sacīja pavēlošā tonī, - vai tad ne?

Eilas acis bailēs iepletās. - Es negribu iepazīt garu pasauli! - jaunā sieviete iekliedzās.

- Tu baidies no tās pasaules tikai tāpēc, ka to nesaproti. Es tev mā­cīšu to izprast, varu tev palīdzēt to izmantot. Tu piedzimi pie Mamuta pavarda, Mātes noslēpumaino zināšanu vadīta, nav svarīgi, kur tas no­tika un kur tu devies pēc tam. Tu nevari tam pretoties, tevi tas pievelk, un garu pasaule tevi meklē. Tu nevari no tā izvairīties, bet mācoties un izprotot varēsi to kontrolēt. Varēsi likt šiem noslēpumiem kalpot tavā labā. Eila, tu nevari cīnīties pretim savam liktenim, un tava sūtība ir kalpot Mātei.

- Es esmu zāļu sieva! Tā ir mana sūtība.

- Jā, tava sūtība ir būt par zāļu sievu, bet tas nozīmē kalpot Mātei, un reiz, kādu dienu, tevi var uzaicināt kalpot citā veidā. Eila, tev jābūt tam gatavai, tu taču gribi kļūt par pašu labāko zāļu sievu, vai ne? Tu zini, ka dažas slimības nevar izārstēt tikai ar zālēm un dziedniecības metodēm. Kā tu ārstē tādu cilvēku, kurš vairs nevēlas dzīvot? Kādas zāles dod gribasspēku atlabt pēc smaga nelaimes gadījuma? Ja kāds nomirst, kādas zāles tu piedāvā sērotājiem?

Eila nolieca galvu. Ja kāds būtu zinājis, ko viņas labā darīt toreiz, kad nomira Iza, tad viņa droši vien nebūtu zaudējusi pienu un Durks nebūtu bijis jāatdod zīdīšanai citām sievietēm. Vai viņa zinātu, ko darīt, ja tas pats notiktu ar kādu viņai tuvu cilvēku? Vai garu pasaules zināšanas palīdzētu viņai izprast, ko tādā situācijā darīt?

Ridags vēroja saspringto dialogu, zinādams, ka pieaugušie par viņu uz brīdi ir aizmirsuši. Viņš nemēģināja pakustēties, baidīdamies, ka viņi varētu novērsties no kaut kā svarīga, kaut arī nezināja - no kā tieši.

- Eila, no kā tu baidies? Kas tev liek tā novērsties? Pastāsti man! - Mamuts jautāja pārliecinoši sirsnīgā tonī.

Pēkšņi jaunā zāļu sieva piecēlās kājās. Paņēmusi siltās gujamādas, viņa tās kārtīgi apspraudīja apkārt vecā šamaņa augumam. - Jāap­sedz, jābūt siltam, lai kompreses iedarbojas, - viņa sacīja. Bija skaidri redzams, ka jaunā sieviete ir apjukusi un uztraukta. Mamuts atlaidās gultā un bez iebildumiem ļāva Eilai pabeigt ārstēšanu, saprazdams, ka viņai nepieciešams laiks pārdomām. Būdama nervoza un satraukta, viņa sāka soļot pa telpu, acu skatiens bija izklaidīgs, un, vērdamās griestos, jaunā zāļu sieva savā prātā redzēja vīzijas. Negaidot pagriezusies, viņa nostājās pretim vecajam vīram.

- Es tā negribēju! - viņa iesaucās.

- Ko tu negribēji? - Mamuts nesaprata.

- Iet alā… redzēt mogurus.

- Eila, kad tas bija, kad tu iegāji alā? - Mamuts zināja klana ierobe­žojumus, ka sievietes nedrīkstēja piedalīties rituālos. "Eila droši vien ir izdarījusi kaut ko tādu, ko nedrīkstēja, pārkāpusi kādu klana tabū," viņš nodomāja.

- Klanu Sapulcē.

- Tu biji klanu Sapulcē? Viņi rīko šo Sapulci reizi pa septiņiem ga­diem, vai ne?

Eila pamāja.

- Cik sen bija šī Sapulce?

Jaunajai sievietei bija jāapstājas un jāpadomā, koncentrēšanās ne­daudz noskaidroja viņas prātu. - Toreiz, pavasarī, tikko kā bija piedzimis Durks. Nākamajā vasarā būs septiņi gadi! Nākamajā vasarā ir klanu Sapulce. Klans dosies uz Sapulci un pārvedīs mājās Uru. Ura un Durks būs pāris. Mans dēls drīz kļūs par vīrieti!

- Eila, vai tiešām? Tavam dēlam būs tikai septiņi gadi, kad viņš apņems sievu? Tavs dēls, vēl tik jauns būdams, jau kļūs par vīrieti? - Mamuts jautāja.

- Nē, ne tik jauns. Tas notiks varbūt pēc kādiem trim vai četriem gadiem. Viņš ir tik vecs… kā Druvezs. Nav vēl vīrietis. Bet Uras māte aizrunāja Durku Urai par vīru. Arī viņa ir jaukto garu bērns. Ura dzīvos kopā ar Bruņu un Ebru. Kad Durks un Ura būs jau gana pieauguši, viņi kļūs par vīru un sievu.

Ridags neticīgi skatījās uz Eilu. Viņš vēl īsti nesaprata visu šeit ru­nāto, bet viena lieta gan bija pilnīgi skaidra. Eilai bija dēls, tāds pats jauktenis kā viņš, kurš dzīvoja klanā!

- Eila, kas notika pirms septiņiem gadiem klanu Sapulcē? - Mamuts jautāja, negribēdams Jaut izslīdēt sarunas pavedienam, kad bija jau nonācis tik tuvu, lai saņemtu no Eilas piekrišanu sākt mācības, tomēr viņa bija sākusi stāstīt dažas intriģējošas lietas, ko šamanis gribēja noskaidrot. Viedais vīrs bija pārliecināts, kas tas bija ne tikai svarīgi, bet pašas Eilas labā - būtiski.

Gremdējoties sāpīgās atmiņās, jaunā zāļu sieva aizvēra acis. - Iza bija pārāk slima, lai ietu uz Sapulci. Viņa pateica Brūnam, ka es būšu zāļu sieva. Brūns noturēja ceremoniju. Iza man pastāstīja, kā jāsakošļā sakne, lai pagatavotu moguriem dzērienu. Viņa tikai to pastāstīja, jo nevarēja parādīt. Tā sakne ir pārāk… cienījama, lai veiktu ar to ek­sperimentus. Klana Sapulces moguri mani negribēja, jo nepiederu pie klana. Bet neviens cits nemācēja pagatavot viņu dzērienu kā vienīgi zāļu sievas pa Izas līniju. Beidzot viņi tam piekrita. Iza man piekodi­nāja - košļājot nenorit saknes sulu, bet gan spļaut to bļodā, bet man tā nesanāca. Nedaudz sulas es tomēr noriju. Vēlāk man sagriezās galva un prāts, es iegāju alā un, sekojot ugunskuriem, atradu mogurus. Viņi mani neredzēja, bet Krebs to zināja.

Satraukušies Eila atkal sāka šurpu turpu staigāt pa telpu. - Bija tumšs kā dziļā bedrē, un es kritu lejā. - Jaunās sievietes pleci sakumpa, viņa paberzēja rokas, it kā būtu ļoti auksts. - Tad ieradās Krebs, tāpat kā tu, Mamut, bet citādi. Viņš… viņš… aizveda mani sev līdzi.

Tad, turpinot soļot, Eila apklusa. Beidzot viņa apstājās un turpināja: - Vēlāk Krebs bija ļoti dusmīgs un nelaimīgs. Un es kļuvu… citāda. Es nekad par to nerunāju, bet dažkārt man liekas, ka es tur atgriežos, un tad esmu… ļoti nobijusies.

Mamuts nogaidīja, lai pārliecinātos, ka Eila savu stāstu beigusi. Viņš aptuveni nojauta, ko šī sieviete ir pārdzīvojusi. Viņam pašam bija dota atļauja piedalīties klana ceremonijā. Viņi kādā mistiskā un unikālā veidā lietoja noteiktus augus, un viņš pats bija pieredzējis kaut ko prātam neaptveramu. Pat pēc tam, kad viņš jau bija kļuvis par mamutu, vīrietis bija centies to atkārtot, bet nekad nekas nebija sanācis. Viedais vīrs jau gatavojās ko teikt, kad Eila atkal ierunājās.

- Dažkārt es vēlos to sakni aizmest prom, bet Iza man sacīja, ka tā ir nenovērtējama.

Pagāja kāds brīdis, līdz Eilas vārdi nonāca līdz Mamuta apziņai, bet, sapratis tos, Mamuts no šoka gandrīz vai pielēca kājās.

- Vai tu gribi sacīt, ka tev tā sakne ir līdzi? - viņš jautāja, nespēdams savu satraukumu kontrolēt.

- Aiziedama no klana, savu zāļu somu paņēmu līdzi. Sakne ir manā zāļu somā - īpašā, sarkanā maisiņā.

- Bet vai tā vēl joprojām ir derīga? Tu stāstīji, ka kopš tavas aiziešanas no klana pagājuši jau vairāk nekā trīs gadi. Vai tā pa šo laiku nebūs savu spēku zaudējusi?

- Nē, tā ir īpaši sagatavota. Pēc tam kad sakne ir izžāvēta, tā glabājas ilgu laiku. Daudzus gadus.

- Eila, - Mamuts iesāka, cenzdamies atrast pareizos vārdus, - tā ir liela laime, ka tev tā vēl joprojām saglabājusies. Vai zini, ka labākais baiļu pārvarēšanas veids ir stāties tām pretim? Vai tu varētu vēlreiz to sakni pagatavot? Tikai tavai un manai lietošanai?

Eila no šīs domas nodrebinājās. - Nezinu gan, Mamut. Es to nevēlos. Man ir bail.

- Es jau nedomāju, lai tu to darītu tūlīt pat, - viņš iebilda. - Tas neno­tiks līdz tam brīdim, kamēr nebūsi tam speciāli apmācīta un sagatavota. Un tai ir jābūt īpašai ceremonijai, ar dziļu nozīmi un svarīgumu. Varbūt Pavasara festivāla laikā, kad sāksies jauna dzīve? - Vecais vīrs pamanīja, ka Eila atkal nodrebinās. - Tas, protams, būs atkarīgs vienīgi no tevis pašas, un tev nebūt tas nav jāizlemj tūlīt pat, uz vietas. Es vienīgi tev lūdzu atļauju, lai sāktu tevis mācīšanu un sagatavošanu. Kad pienāks pavasaris un tu nejutīsies tam gatava, tad varēsi pateikt nē.

- Kādas ir tās mācības? - Eila apjautājās.

- Vispirms gribu, lai tu iemācies dažas konkrētas dziesmas un pantus un spēj rīkoties ar mamuta galvaskausu, bet pēc tam apgūsti noteiktu simbolu un zīmju nozīmi.

Ridags vēroja, kā Eila aizver acis un sarauc pieri. Puika cerēja, ka viņa piekritīs. Tikko viņš tik daudz bija uzzinājis par savas mātes ļaudīm kā vēl nekad agrāk un gribēja uzzināt vēl vairāk. Tā kā Mamuts un Eila plāno noturēt ceremoniju ar klana rituālu, Ridags bija pārliecināts, ka viņš uzzinās vēl vairāk.

Atvērusi acis, jaunā sieviete izskatījās norūpējusies, bet, norijusi sie­kalas, viņa pamāja. - Labi, Mamut. Es pacentīšos stāties pretim bailēm no garu pasaules, ja tu man palīdzēsi.

Tā kā Mamuts gulēja, viņš neredzēja, kā Eila sažņaudz mazo, izrotāto somu, kas karājās viņai ap kaklu.

= 21 =

- Ha! Ha! Ha! Tā ir trešā reize! - Krouzija iesaucās, viltīgi iesmiedamās, skaitīdama kauliņus ar atzīmēto pusi uz augšu, kas bija uzmesti lēzenā, pītā bļodiņā.

- Atkal tava kārta, - Nezija paziņoja. Viņas sēdēja uz grīdas, blakus apaļai bedrei ar sausu lesa augsni, kuru Taluts parasti izmantoja me­dību plānu zīmēšanai. - Tev joprojām vēl jāuzmet septiņi. Es lieku vēl divus. Viņa uzvilka vēl divas līnijas līdzenajā, ar zemi klātajā zīmēšanas laukumā.

Krouzija paņēma pīto bļodiņu un sakratīja septiņus mazus mamuta kaula kauliņus. Metamie kauliņi, nonākuši uz plakanas virsmas, vēl nedaudz paripoja; no vienas puses tie bija tukši, bet otrā pusē bija iegrebtas līnijas un krāsas. Turēdama lēzeno, seklo bļodiņu pie grīdas, Krouzija uzmeta kauliņus gaisā. Pēc tam, veikli pārvietodama paklājiņu ar sarkanām malām, kas iezīmēja spēles laukumu, viņa noķēra kauliņus bļodiņā. Šoreiz četriem kauliņiem bija uzmetusies atzīmētā puse uz augšu un tikai trīs bija tukši.

- Paskaties! Veseli četri! Palikuši vēl tikai trīs. Pievienoju vēl piecus.

Malkodama tēju no koka krūzītes, Eila sēdēja uz paklājiņa turpat

blakus un vēroja, kā vecā sieviete atkal sakrata kauliņus bļodiņā. Uz­metusi kauliņus gaisā, Krouzija tos atkal noķēra. Šoreiz pieci kauliņi uzmetās ar iezīmētajām malām uz augšu.

- Es uzvarēju! Nezij, vai vēlies vēlreiz pamēģināt?

- Nu labi, varbūt vēl vienu spēli, - Nezija piekrita, pasniegdamās pēc metamās bļodiņas un to pakratīdama. Pametusi kauliņus gaisā, viņa tos noķēra seklajā bļodiņā.

- Tev uzkritusi melnā acs! - Krouzija iesaucās, norādīdama uz kau­liņu, kurš bija uzkritis ar melno pusi uz augšu. - Tu zaudēji! Tātad tu man esi parādā divpadsmit. Vai gribi vēlreiz uzspēlēt?

- Nē, tev šodien veicas, - Nezija secināja, pieceldamās kājās.

- Un kā ar tevi, Eila? - Krouzija nespēja rimties. - Vai nevēlies uz­spēlēt?

- Man šajā spēlē neveicas, - Eila atzinās. - Dažkārt nevaru noķert visus kauliņus.

Aukstajai ziemai ieilgstot, Eila jau vairākkārt bija šo spēli vērojusi, bet ļoti maz piedalījusies; tajās retajās reizēs, kad bija to darījusi, tas notika tikai tāpēc, lai pavingrinātos. Viņa zināja, ka Krouzijai ir labas iemaņas, vecā sieviete nespēlēja tāpat vien, lai vingrinātos, un viņai nebija pacietības ķēpāties ar neaptēstiem un neizlēmīgiem spēlētājiem.

- Un kā ar pirkstu kauliņiem? Lai to spēlētu, nav vajadzīgas nekādas iemaņas.

- Es jau uzspēlētu, tikai nesaprotu to solīšanu, - Eila atzinās.

- Mēs ar Neziju parasti atzīmējam rezultātu un vēlāk to nokārto­jam.

- Kāda starpība - tagad vai vēlāk, es tā vai tā nesaprotu solīšanu.

- Tev taču noteikti ir kas tāds, ko piesolīt, - Krouzija nepacietīgi mudināja, gribēdama ātrāk uzsākt spēli. - Kaut kas vērtīgs.

- Un tu soli kaut ko vērtīgu?

Vecā sieviete strupi pamāja. - Protams.

Eila koncentrējoties sarauca pieri. - Varbūt… kažokādas vai zvērādas, vai kaut ko taisāmu. Lūk! Šķiet, ka izdomāju. Jondalars, spēlējot ar Ma­mutu, solīja uz savām iemaņām. Zaudējis, viņš izgatavoja Mamutam īpašu nazi. Krouzij, vai var solīt uz iemaņām?

- Kādēļ ne? - viņa attrauca. - Es to šeit atzīmēšu, - Krouzija pie­dāvājās, nolīdzinādama smiltis ar naža neaso asmens pusi. Vecā sieva pacēla no zemes divus priekšmetus, kas stāvēja viņai blakus, un, turē­dama katru savā rokā, pastiepa tos uz priekšu. - Šajā spēlē skaitīsim trīs atzīmes. Ja uzminēsi pareizi, atzīme būs tev. Ja nepareizi - tad man. Pirmā no abām, kura iegūs trīs atzīmes, būs šo spēli uzvarējusi.

Eila paskatījās uz diviem muskusvēršu potītes kauliņiem, kurus Krou­zija turēja sev priekšā, - viens bija atzīmēts ar sarkanām un melnām līnijām, otrs bija tīrs. - Es ņemšu to tīro, vai piekriti? - viņa pavai­cāja.

- Piekrītu. - Krouzijas acīs pazibēja viltīgas uguntiņas. - Vai esi ga­tava? - Ar saliektiem pirkstu kauliņiem sieva paberzēja abas plaukstas kopā, tad ieraudzīja, ka Jondalars un Danugs sēž krama apstrādes terito­rijā. - Vai viņš patiešām ir tik labs, kā runā? - viņa jautāja, pamezdama ar galvu vīrieša virzienā.

Eila paskatījās uz Jondalaru, kura blondā galva bija tuvu pieliekta Da­nuga sarkanmatainajam ērkulim. Paskatījusies atpakaļ, Eila ieraudzīja, ka Krouzija abas rokas jau salikusi aiz muguras.

- Jā. Jondalars ir labs, - viņa atzina.

Vai Krouzija tīšām bija novērsusi viņas uzmanību kaut kur citur, lai izsistu viņu no sliedēm, - jaunā sieviete nesaprata. Uzmanīgi nopētījusi veco sievu, viņa ievēroja, kā tā bija sašķiebusi plecus, kā turēja galvu un kāda bija viņas sejas izteiksme.

Krouzija atkal pastiepa rokas, katrā no tām sažņaugtā dūrē atradās kauls. Eila pētīja vecās sievas grumbu izvagoto seju, kas bija kļuvusi kā balta lapa un neizteiksmīga, pēc tam paskatījās uz vecajām artrīta samocītajām rokām ar baltajiem pirkstu kauliņiem. Vai viena roka ga­dījumā nebija par kādu nieku tuvāk krūtīm nekā otra? Eila izvēlējās to otro.

- Tu zaudēji! - Krouzija ļauni nopriecājās, atvērdama roku un pa­rādīdama, ka Eila bija izvēlējusies sarkanmelni apzīmēto kaulu. Viņa ievilka smiltīs īsu līniju. - Vai esi gatava vēlreiz mēģināt?

- Jā, - Eila piekrita.

Šoreiz, starp plaukstām ripinādama kauliņus, Krouzija pie sevis kaut ko dungoja. Sieva aizvēra acis, tad paskatījās griestos un ilgi uz kaut ko skatījās, it kā blakus dūmu izvades caurumam būtu ieraudzījusi ko interesantu. Eilai ļoti kārojās pacelt acis, lai paskatītos, kas tad tur ir tik ievērības cienīgs, un viņa sāka sekot Krouzijas skatienam. Tad, at­cerējusies, kādu viltīgu triku Krouzija bija izvēlējusies iepriekšējā reizē, lai piesaistītu viņas uzmanību, Eila ātri novērsa acis - tieši laikā, lai ieraudzītu, ka izveicīgā, vecā sieva paskatās starp plaukstām, pirms paslēpj tās aiz muguras. Nenovīdīgs, tikko jaušams smaids pazibēja vecajā sejā. Plecu un roku muskuļu kustība radīja priekšstatu, ka pa­slēptajās rokās notiek kāda kustība. Vai Krouzija domāja, ka Eila bija pamanījusi vienu no kauliņiem, un tagad tos samainīja vietām? Vai arī Krouzija tikai gribēja, lai Eila tā domā?

Eila saprata, ka šajā spēlē slēpās kaut kas vairāk par vienkāršu mi­nēšanu, daudz interesantāk bija spēlēt pašai, nevis vērot no malas. Krouzija atkal pastiepa abas rokas, kas bija paslēpušas kauliņus. Eila viņu uzmanīgi nopētīja, to neizrādot. Pirmām kārtām nebija pieklājīgi blenzt uz cilvēkiem, turklāt, lai viss noritētu vēl nemanāmāk, viņa ne­gribēja, lai Krouzija pamana, ko viņa meklē. To bija grūti atklāt, vecā sieva bija pieredzējusi spēlmane, tomēr izskatījās, ka otrs plecs bija pavisam nemanāmi uzrauts mazliet augstāk, un vai otra roka šoreiz nebija nedaudz pavilkta tuvāk? Eila izvēlējās to roku, par kuru viņa domāja, ka Krouzija vēlas, lai viņa izvēlas, - nepareizo.

- Ha! Tu atkal zaudēji! - Krouzija, nemaz neslēpjot sajūsmu, iesaucās, tad veikli piebilda: - Esi gatava?

Pirms Eila paspēja piekrītot pamāt ar galvu, Krouzija atkal paslēpa rokas aiz muguras un izstiepa priekšā, lai jaunā sieviete minētu, bet šoreiz viņa bija paliekusies uz priekšu. Eila pasmaidīja, bet nepadevās. Vecā sieva allaž kaut ko mainīja, centās atturēties no pastāvīgām no­rādēm. Eila izvēlējās to roku, kuru pati uzskatīja par pareizo, un tika atalgota ar atzīmi smiltīs. Nākamās divas reizes Krouzija mainīja pozu, nolaižot rokas zemāk, un Eila atkal kļūdījās.

- Es uzvarēju trīs reizes! Bet tu nevari pārbaudīt savu veiksmi, pie­daloties tikai vienā spēlē. - Vai gribi uzspēlēt vēl vienu reizi? - sieva piedāvāja.

- Jā, spēlēšu vēlreiz, - Eila piekrita.

Krouzija pasmaidīja, bet, kad nākamās divas reizes Eila precīzi uzmi­nēja, vecās sievas sejas izteiksme saskāba. Saraukusi pieri, viņa sajauca vēršu kauliņus trešo reizi.

- Paskaties tur! Kas tas tāds? - Krouzija jautāja, ar zodu norādot un uzkrītoši mēģinot novērst jaunās sievietes uzmanību.

Eila paskatījās, un, kad viņa atkal pievērsās Krouzijai, vecā sieva jau staroja smaidā. Jaunā sieviete nesteidzoties izvēlējās to roku, kurā atradās uzvaru nesošais kauliņš, jo viņai tas bija skaidrs jau diezgan ātri. Eila negribēja, lai Krouzija pārāk bēdātos, bet spēlējot viņa bija iemācījusies iztulkot neapzinātos vecās sievietes ķermeņa signālus un skaidri zināja, kurā rokā viņa turēja balto kaulu, it kā Krouzija pati būtu viņai to pateikusi.

Veco sievu nebūtu iepriecinājusi ziņa, ka viņa sevi tik viegli nodod, bet Eilai piemita neparasta priekšrocība. Gandrīz vai instinktīvi viņa bija pieradusi novērot un iztulkot neapzinātu ķermeņa valodu un dažādas grūti pamanāmas sejas izteiksmes. Tas piederēja pie klana valodas bū­tiskākās daļas, tā viņi cits citam izteica dažādas nianses un noskaņo­jumus. Eila bija pamanījusi, ka ķermeņa valodai un dažādām pozām ir nozīme arī šo ļaužu sazināšanās veidā, kaut arī viņi to nedarīja apzināti, jo galvenokārt sarunājās tikai ar vārdiem.

Eila bija bijusi tik aizņemta, cenzdamās iemācīties savu jauno ļaužu sarunu valodu, ka nebija pielikusi reālas pūles, lai izprastu viņu neapzi­nāto, mēmo ķermeņa valodu. Tagad, kad viņa jau runāja diezgan brīvi, varbūt vēl ne tik pareizi un tekoši, jaunā sieviete varēja paplašināt savas sazināšanās iemaņas, lai aptvertu arī tās prasmes, kas neattiecās uz verbālo komunikāciju. Spēlējot ar Krouziju, Eila apzinājās, ka, izmanto­jot zināšanas un izpratnes spējas, ko bija apguvusi, dzīvodama klanā, viņa var daudz ko uzzināt par saviem jaunajiem ļaudīm. Un, ja klana ļaudis nemācēja melot, jo ar ķermeņa valodu meli nebija noslēpjami, tad tie, kurus viņa pazina kā Citus, pat vēl mazāk mācēja neatklāt savus noslēpumus jaunajai sievietei. Viņi pat neapzinājās, ka "sarunājas". Eila vēl pilnībā nemācēja iztulkot Citu ķermeņa signālus… bet viņa mācījās.

Jaunā sieviete izvēlējās to Krouzijas roku, kurā viņa bija sažņaugusi balto muskusvērša kauliņu, un vecā sieviete, redzami aizvainota, atzī­mēja Eilai trešo svītriņu. - Tagad veiksme nostājusies tavā pusē, - viņa atzina. - 1a kā es uzvarēju vienā spēlē un tu - otrā, mēs varētu uzskatīt šo spēli par neizšķirtu un aizmirst solījumus.

- Nē, - Eila nepiekrita. - Mēs saderējām uz iemaņām. Tu vari kaut ko prasīt no manām zināšanām par dziedniecību. Es tev palīdzēšu. Un man ir vajadzīgas tavas zināšanas.

- Kādas tad? - Krouzija jautāja. - Manas iemaņas spēlē? Tas ir tas labākais, ko pēdējā laikā māku, bet tu jau mani pārspēji. Ko tu vēlies no manis?

- Nē, ne jau spēles iemaņas. Es gribu nokrāsot zvērādu baltu, - Eila atzinās.

Krouzija no pārsteiguma noelsās. - Baltu zvērādu?

- Kā tā tunika, ko tu biji uzvilkusi manas pieņemšanas svētkos.

- Jau gadiem ilgi neesmu taisījusi baltu zvērādu, - Krouzija sacīja.

- Bet tu taču to māki, vai ne? - Eila nerimās tincināt.

- Jā. - Krouzijas acīs parādījās maigi sapņaina izteiksme. - To es iemācījos no savas mātes, kad biju vēl maza meitene. Reiz Dzērves pavardam tā bija goda lieta, vai vismaz leģendas tā vēsta. Neviens cits to nedrīkstēja valkāt… - Vecās sievas acis atkal atguva iepriekšējo nocietināto izteiksmi. - Bet tas bija sen, vēl pirms Dzērves pavards zaudēja savu cieņu un augsto stāvokli, pirms saņēma tik nožēlojamu līgavas pūru. - Krouzija bargi paskatījās uz jauno sievieti. - Ko gan tev nozīmē balta zvērāda?

- Tā ir skaista, - Eila atbildēja. Krouzijas acu skatiens nevilšus at- maiga. - Un baltā krāsa dažam labam ir godājama, - viņa pabeidza savu sakāmo, nodurot acis un paskatoties uz savām rokām. - Es gribu pagatavot īpašu tuniku, tieši tādu, kāda dažam labam patīk, - īpaši baltu tuniku.

Eila nepamanīja, ka Krouzija paskatījās uz Jondalaru, kas tieši tajā brīdī skatījās uz viņām. Jaunais vīrietis, acīmredzami samulsis, ātri no­vērsa acis. Vecā sieva pielieca galvu uz jaunākās sievietes pusi, kura to vēl joprojām turēja nodurtu.

- Un kas man par to būs? - Krouzija apvaicājās.

- Vai tu mani iemācīsi? - Eila smaidīdama pacēla galvu. Vecās sievas acīs viņa pamanīja nozibam mantkārības uguntiņas, bet ne tikai, tajās slēpās vēl kas vairāk - kaut kas vientulīgs un maigs. - Es tev ārstēšu artrītu, - Eila atbildēja, - tāpat kā Mamutam.

- Kurš ir teicis, ka man tas ir vajadzīgs? - Krouzija atcirta. - Es ne tuvu neesmu tik veca kā Mamuts.

- Nē, Krouzij, tu neesi tik veca, bet tevi moka sāpes, tikai tu par tām nesūdzies, tā vietā tu sūdzies par daudzām citām lietām, bet es to zinu, jo esmu zāļu sieva. Zāles nevar izdziedēt sāpošus kaulus un locītavas, to nespēj nekas, bet tās var likt tev justies labāk. Karstās kompreses palīdzēs tev vieglāk kustēties un noliekties, un es pagatavošu ari zāles pret sāpēm, dažas būs jādzer no rītiem, bet dažas - citos laikos, - Eila skaidroja. Tad, saprazdama, ka vecai sievai jāglābj sava goda pēdējās paliekas, piebilda: - Man jāpagatavo tev šis zāles, lai nokārtotu savu spēles parādu. Tās ir manas iemaņas.

- Nu, šķiet, ka man būs jāļauj tev šo parādu samaksāt, - Krouzija sacīja, - bet es gribu sarunāt vienu lietu.

- Ko tad? Ja varēšu, palīdzēšu.

- Es gribu vēl tos mikstos, baltos taukus, kas sauso, veco ādu padara gludu… un jaunu, - viņa klusām piebilda. Tad, iztaisnojusi muguru, Krouzija asā tonī turpināja: - Ziemā mana āda allaž sasprēgā.

Eila pasmaidīja. - Es tos uztaisīšu. Tagad tu man pastāsti, kas ir pati labākā zvērāda baltai ādai, un es pie Nezijas noskaidrošu, kas glabājas aukstajā noliktavā.

- Briežāda. Ziemeļbriedis ir piemērots, kaut gan to labāk izmantot aukstā laikā kažokādai. Derēs jebkurš briedis - staltbriedis, alnis, me­gaceros. Tomēr, pirms izvēlies zvērādu, tev būs vajadzīgs vēl kaut kas.

- Kas tad?

- Tev būs jāsakrāj urīns.

- Urīns?

- Jā, viss, ko tu izčurā. Var noderēt jebkura cilvēka urīns, tomēr tevis pašas ir vislabākais. Sāc jau tagad to uzkrāt, pat pirms atkausēsi kādu briežādu. Urīns ir jāuzglabā kādā siltā vietā, - Krouzija deva pa­domu.

- Es parasti čurāju aiz aizkara, spainī ar mamuta mēsliem un pel­niem. Pēc tam tas tiek iznests ārā.

- Vairs uz spaini neej. Uzglabā to mamuta galvaskausā vai kādā ūdensnecaurlaidīgā grozā. Tādā traukā, kas netek.

- Kāpēc ir vajadzīgs urīns?

Pirms Krouzija atbildēja, viņa ieturēja pauzi un novērtēja jauno sie­vieti. - Es nekļūstu jaunāka, - viņa beidzot sacīja, - un man nav neviena cita… izņemot Fraliju. Parasti sieviete nodod savas iemaņas bērniem vai mazbērniem, bet Fralijai nekad nav laika un viņu neinteresē ādas apstrāde - viņai patīk šūšana un izšūšana -, un viņai nav meitu. Fralijas dēli… nu, viņi vēl ir jauni. Kas to lai zina, kas viņiem interesēs? Bet māte man atstāja šīs zināšanas, un man tās… kādam ir jānodod tālāk. Ādas apstrāde ir smags darbs, bet esmu redzējusi tevis apstrādātās ādas. Pat tās kažokādas un zvērādas, kuras tu atvedi sev līdzi, pierāda tavu rūpību un meistarību ādu apstrādē, un, lai uztaisītu baltu ādu, šīs iemaņas ir nepieciešamas. Jau daudzus gadus es pat nebiju vairs iedomājusies par baltas zvērādas izgatavošanu, un neviens cits par to nav izrādījis nekādu interesi, bet tu man to pajautāji. Tāpēc tev es to pastāstīšu.

Vecā sieva paliecās uz priekšu un pieķērās Eilai pie rokas. - Baltās zvērādas noslēpums slēpjas tavā urīnā. Tev tas var likties dīvaini, bet tā ir patiesība. Kad urīns kādu brīdi pastāv siltā vietā, tas mainās. Pēc tam kad ar to piesūcināsi zvērādu, visi palikušie tauku gabaliņi un traipi paši iznāks ārā. Ari spalvas daudz vieglāk noies, tā tik ātri nesadils un pat bez apdūmošanas kļūs mīksta. Tieši tāpēc tā nebūs ne dzeltenbrūnā, ne brūnā krāsā. Pēc tam kad tā vairākas reizes būs izmazgāta, izspiesta un izstrādāta sausa, tā būs gatava baltajai krāsai.

Ja kāds Krouzijai būtu prasījis, viņa nespētu izskaidrot ne urīna gal­venās sastāvdaļas, ne urlnvielas ietekmi uz zvērādu, ne to, ka urīns siltā telpā sadalās un kļūst par amonjaku. Viņa zināja vienīgi to: ja urīnam ļauj novadēties, tas kļūst par kaut ko citu - par kaut ko tādu, kas iz­šķīdina taukus un strādā kā balinātājs un tajā pašā laikā palīdz paglābt zvērādu no baktērijām un iznīcības. Krouzija nemācēja izskaidrot, kāpēc tā notiek, ne arī to, ka šo vielu sauc par amonjaku, viņai vienīgi bija jāzina, ka tā tas notiek.

- Krīts… vai mums ir krīts? - vecā sieva jautāja.

- Vimezam ir. Viņš stāstīja, ka tas krams, ko viņš nesen pārnesis, nāk no krīta klintīm, un viņam vēl joprojām ir vairāki akmeņi, kam ir krīta apvalks, - Eila skaidroja.

- Kāpēc tu prasīji Vimezam kritu? Kā tu varēji zināt, ka es tev to piekritīšu parādīt? - Krouzija aizdomīgi jautāja.

- Es to nezināju. Jau sen esmu gribējusi uztaisīt baltu tuniku. Ja tu man to neparādītu, tad es pati mēģinātu, bet nezināju, ka jāuzkrāj urīns, un nekad nebūtu par to iedomājusies. Priecājos, ka tu man pa­rādīsi, kā tas pareizi jādara, - jaunā sieviete sacīja.

- Hm, - bija vienīgais Krouzijas komentārs; viņa jau bija piekritusi, tikai vēl negribēja to atzīt. - Tikai neaizmirsti pagatavot tos baltos, mīkstos taukus. - Pēc tam vecā sieva piebilda: - Un sataisi taukus ari zvērādai, vēlāk noderēs. Varēsim tos sajaukt kopā ar krītu.

Eila pabīdīja malā smago ieejas arkas priekškaru un paskatījās laukā. Vēlas pēcpusdienas vējš gaudoja un pastiprināja drūmo garastāvokli, tas pieskaņojās pelēcīgajai, nemīlīgajai ainavai un pelēkajām, mākoņiem klātajām debesīm. Jaunā sieviete ilgojās, kaut briesmīgais aukstums, kas iesprostojis viņu telpās, dotu kādu atelpu, bet radās tāda sajūta, ka šis depresīvais gadalaiks nemūžam nebeigsies. Vīnija nosprauslojās, un Eila pagriezusies ieraudzīja, ka zirgu piebūvē ienāk Mamuts. Viņa vecajam vīram uzsmaidīja.

Jau no paša sākuma Eila pret veco pareģi bija izjutusi lielu cieņu, bet, kopš viņš sāka jauno sievieti mācīt, cieņa bija pāraugusi mīlestībā. Daļēji viņa saskatīja stipru līdzību starp garo, slaido, neticami veco ma­mutu un maza auguma kroplo, vienacaino klana moguru - nevis izskata ziņā, bet gan raksturu dēļ. Eila jutās gandrīz vai tā, ka no jauna būtu atradusi Krebu vai vismaz viņa amata brāli. Abiem šiem vīriem piemita dziļa cieņa un sapratne par garu pasauli, kaut arī gariem, kurus viņi pielūdza, bija atšķirīgi vārdi; viņi abi spēja valdīt pār brīnumainiem spēkiem, kaut arī abi nebija fiziski spēcīgi; turklāt abi lieliski pārzināja cilvēku dabu. Bet, iespējams, ka pats lielākais iemesls, kāpēc Eila bija iemīlējusi Mamutu, bija tas, ka viņš, tāpat kā Krebs, bija viņu pieņēmis pie sava pavarda un padarījis par sava pavarda meitu un palīdzējis daudz ko izprast.

- Eila, es tevi meklēju. Tā jau domāju, ka tu varētu būt šeit, pie zirgiem, - Mamuts noteica.

- Lūkojos laukā, vēlēdamās, kaut būtu pavasaris, - Eila atbildēja.

- Šis ir laiks, kad vairums ļaužu vēlas pārmaiņas, lai uzsāktu darīt kaut ko jaunu vai aplūkotu jaunas vietas. Viņiem viss ir apnicis, cilvēki daudz guļ. Domāju, ka tieši šī iemesla dēļ mums ziemas otrajā pusē ir tik daudz svētku un svinību. Drīz būs Smieklu konkurss. Daudziem tas ļoti patīk.

- Kas ir Smieklu konkurss?

- Tieši tas, pēc kā tas izklausās. Katrs cenšas pārējos sasmīdināt. Daži ļaudis uzvelk mugurā smieklīgas drēbes vai apģērbj tās otrādi, mēdās cits uz citu, smieklīgi uzvedas, dzen jokus vai cits citu izjoko. Un, ja kāds par to dusmojas, tad tiek vēl vairāk izsmiets. Gandrīz vai visi gaida šos sarīkojumus, bet nevieni svētki netiek tik ļoti gaidīti kā Pavasara festivāls. Īstenībā tieši tāpēc es tevi meklēju, - Mamuts atzinās. - Pirms šiem svētkiem tev vēl daudz kas jāiemācās.

- Kāpēc Pavasara festivāls ir tik īpašs? - Eila nebija pārliecināta, ka to gaida.

- Daudzu iemeslu dēļ. Tie ir gan mūsu nopietnākie, gan laimīgākie svētki. Ar tiem tiek atzīmētas garās, ļoti aukstās ziemas beigas un pavasara atnākšana. Tiek uzskatīts: ja tu novēro gadalaiku ciklu, tu iz­pratīsi dzīves jēgu. Vairums laužu saskaitījuši trīs gadalaikus. Pavasaris ir atdzimšanas gadalaiks. Mātes dzemdību ūdeņu straumē, pavasara palos, Lielā Zemes Māte rada jaunu dzīvību. Vasara - siltais gadalaiks - ir augšanas un vairošanās laiks. Ziema ir "mazā nāve". Pavasarī dzī­vība atmostas, atdzimst no jauna. Daudzu iemeslu dēļ trīs gadalaiki ir pietiekami, bet Mamuta pavards saskaitījis piecus. Mātes noteiktais skaits ir pieci.

Par spīti sākotnējai atturībai, Eila atklāja, ka viņu šīs mācības, ku­ras Mamuts viņai piedāvāja, ir aizrāvušas. Viņa tik daudz ir apguvusi: jaunas idejas, domas, pat jaunu domāšanas veidu. Bija tik aizraujoši atklāt un prātot par daudzām jaunām lietām, justies piederīgai, nevis atstumtai. Dzīvojot klanā, zināšanas par gariem, skaitļiem un pat medī­bām bija viņai liegtas; tās bija domātas vienīgi vīriešiem. Tikai moguri un viņu palīgi visu pamatīgi apguva, neviena sieviete nekad nedrīkstēja kļūt par moguru. Sievietes pat nedrīkstēja piedalīties sarunās par tādām tēmām kā gari un skaitli. Klana medības Eilai allaž bijušas tabu, bet vīri Jāva sievietēm klausīties, jo uzskatīja, ka viņas, vienalga, nespēj neko iemācīties.

- Es vēlos atkārtot dziesmas un pantus, ko esam mācījušies, un gribu parādīt tev ko īpašu - simbolus. Manuprāt, tev tie liksies interesanti. Daži ir saistīti ar dziedniecību.

- Dziedniecības simboli? - Eila pārjautāja. Protams, viņai tas inte­resēja. Abi kopā iegāja Mamuta pavardā.

- Vai grasies kaut ko darīt ar balto zvērādu? - Mamuts jautāja, no­likdams paklājiņus pie pavarda blakus savai guļvietai. - Vai arī taisies to paglabāt tāpat kā sarkano?

- Par sarkano neesmu vēl izlēmusi, bet no baltās ādas gribu pašūt baltu tuniku. Mācos šūt, bet pagaidām vēl nekas labs nesanāk. Baltā zvērāda sanāca tik ideāla, tāpēc negribu to sabojāt, līdz iemācīšos labi šūt. Dīgija un dažkārt arī Fralija, kad Frabeks viņai to atļauj, mani māca.

Eila pāršķēla kādu kaulu un piemeta to pavardam, bet Mamuts iz­ņēma nelielu, ovālu ziloņkaula priekšmetu ar pamatīgu, izliektu virsmu. Ar akmens kaltu no mamuta ilkņa bija izgrebta ovāla forma, tad kalšana turpināta, līdz iegrebta dzija rieva. Ass cirtiens vienā galā bija nošķēlis mamuta ilkni. Mamuts no pavarda izņēma kaula ogli, un Eila, sadabū­juši mamuta galvaskausu un āmuram līdzīgo bungu vālīti, izgatavotu no brieža raga, apsēdās blakus savam skolotājam.

- Pirms sākam nodarboties ar bungām, gribu tev parādīt dažus kon­krētus simbolus, kurus mēs lietojam, lai saglabātu atmiņā dziesmas, stāstus, sakāmvārdus, vietas, laiku, vārdus - jebko, ko cilvēks vēlas atce­rēties, - Mamuts sāka savu mācību stundu. - Tu mums rādīji žestus un zīmes; zinu, ka esi pamanījusi to, ka arī mēs lietojam noteiktus žestus, kaut arī ne tik daudzus kā klanā. Mēs pamājam ardievas un, ja vēla­mies, lai kāds pienāk klāt, pametam ar roku, un šie žesti ir saprotami. Vēl mēs izmantojam žestus, kad kaut ko aprakstām vai atstāstam kādu notikumu, vai ari kad kāds, kurš kalpo Mātei, vada kādu ceremoniju. Lūk, parādīšu tev vienu vienkāršu žestu. Tas līdzinās klana simbolam.

Mamuts ar vienu roku izdarīja apļveida kustību, plauksta bija vērsta uz āru. - Tas nozīmē "visi, ikviens, viss", - pareģis skaidrodams paņēma rokā ogli. - Tagad varu atkārtot to pašu kustību ar ogli uz mamuta kaula, redzi? - viņš stāstīja, uzzīmēdams apli. - Tagad šis simbols no­zīmē "viss", un ikreiz, kad to ieraudzīsi, pat ja to būs uzzīmējis kāds cits mamuts, tu zināsi, ka tas nozīmē "viss".

Vecajam vīram patika mācīt Eilu. Viņa bija apķērīga skolniece un ātri visu apguva, bet bija vēl kas vairāk - jaunās sievietes alkas pēc zināša­nām bija acīm redzamas. Mamutam skaidrojot, Eilas sejā atspoguļojās emocijas - gan ziņkāre, gan interese, kā ari milzīgs izbrīns, kad viņa skaidroto saprata.

- Es nemūžam nebūtu to iedomājusies! Vai kāds var šīs zināšanas apgūt? - viņa jautāja.

- Dažas no šīm mācībām ir svētas, un tikai tie, kas pieder pie Mamuta pavarda, var tās uzzināt, bet pārsvarā visu pārējo var iemācīties jebkurš, kas vien par to izrāda interesi. Bieži vien sanāk tā, ka tie, kas par šīm lietām ieinteresējušies, beigās tiek pieņemti pie Mamuta pavarda. Šī svētā mācība bieži vien slēpjas aiz kādas citas nozīmes, dažkārt pat vairākām. Vairums ļaužu zina, - viņš uzvilka vēl apli uz mamuta kaula, - tātad tas nozīmē "viss", bet tam ir arī cita nozīme. Lielajai Mātei ir daudzi simboli, šis ir tikai viens no tiem. Tas var nozīmēt arī - Muta, Visas Dzīvības Radītāja. Daudzām citām līnijām un figūrām ir atkal sava nozīme, - Mamuts turpināja. - Piemēram, šī nozīmē "ūdens", - skaidrojot šamanis uzvilka zigzaga līniju.

- Tā bija attēlota kartē, kad medījām bizonus, - Eila atcerējās. - Es jau domāju, ka tā nozīmē upi.

- Jā, tā var nozīmēt arī upi. Tas atkarīgs no tā, kur šis simbols ir uzzīmēts un ar ko tas tiek vilkts - tas var mainīt nozīmi. Ja to uzzīmē šādi, - Mamuts uzvilka vēl vienu zigzaga līniju ar papildu svītrām, - tas nozīmē, ka ūdens ir dzerams. Un, tāpat kā aplim, arī šai līnijai ir otra nozīme. Tā apzīmē jūtas, kaislību, mīlestību un dažkārt arī naidu. Tā var arī atgādināt kādu mūsu sakāmvārdu: upe plūst klusi, kad ūdens ir dziļš.

Jaunā sieviete sarauca pieri, šajā sakāmvārdā nojauzdama kādu no­zīmi arī sev.

- Vairums dziednieku piešķir simboliem kādu pazīmi, kas ļauj viņiem tos atcerēties, kā atgādnes sakāmvārdiem, ja vien šie sakāmvārdi neat­tiecas uz dziedniecību un ārstēšanu, un citi cilvēki tos parasti nesaprot, - Mamuts skaidroja. - Es daudz neko par šiem simboliem nezinu, bet, kad dosimies uz Vasaras sapulci, tu tur satiksi citus dziedniekus. Tie tev varēs daudz vairāk pastāstīt.

Eilu tas ieinteresēja. Viņa atcerējās, ka klanu Sapulcē bija satikusi citas zāļu sievas un daudz no tām iemācījusies. Viņas bija dalījušās zināšanās par dziedniecību un zālēm, pat iemācījušas viņai jaunus pa­ņēmienus, bet labākais bija tas, ka Eila beidzot bija satikusi cilvēkus, ar kuriem dalīties pieredzē. - Gribu iemācīties vairāk, - viņa sacīja. - Es pārzinu tikai klana dziedniecības metodes.

- Eila, manuprāt, tev ir vairāk zināšanu, nekā pati to aptver, un noteikti daudz vairāk, nekā daudzi no mūsu dziedniekiem sākumā par tevi domās. Daži pat varētu paši no tevis mācīties, bet domāju, ka sa­pratīsi: paies kāds laiks, līdz tevi pilnībā pieņems. - Vecais vīrs vēroja, kā Eila atkal sarauc pieri, un vēlējās, kaut spētu atvieglot Eilas sākotnējo pieņemšanu. Viņš zināja vairākus iemeslus, kāpēc viņai nebūs viegli satikties ar citiem Mamutu cilts ļaudīm, īpaši jau tik lielā skaitā. Bet viedais vīrs pie sevis nodomāja: "Par to vēl nevajag uztraukties," - un mainīja sarunas tematu. - Es vēlētos tev ko jautāt par klana dziednie­cības metodēm. Vai tās vienmēr balstās tikai uz atmiņām? Vai tev ir arī kādi paņēmieni, kas palīdz atcerēties?

- Es atceros, kā izskatās augi, sēklas, dzinumi un graudi; kur tie aug un kam tie der; kā tos sajaukt, sagatavot un lietot. Atceros arī dažādas dziedniecības metodes. Es izdomāju arī jaunus zāļu izmantošanas vei­dus, bet tas tikai tāpēc, ka zinu, kā zāles jālieto, - viņa stāstīja.

- Vai tu nelieto nekādus simbolus vai atgādnes?

Eila kādu bridi domāja, tad smaidīdama piecēlās un atnesa savu zāļu somu. Izbērusi sev priekšā somas saturu - dažādus mazus maisiņus un paciņas, kas bija rūpīgi satītas ar aukliņām un smalkām šņorītēm, - jaunā zāļu sieva paņēma divus maisiņus.

- Šajā te ir piparmētras, - viņa sacīja, parādīdama to Mamutam, - bet šajā - mežrozīšu augļi.

- Kā tu to zini? Tu neesi tos ne atvērusi, ne arī pasmaržojusi.

- Zinu to tāpēc, ka ap piparmētru maisiņu ir apsieta aukliņa, kas izgatavota no kāda konkrēta krūma šķiedrainas mizas, un vienā auklas galā ir iesieti divi mezgli. Aukliņa, kas apsieta ap mežrozīšu augļu pa­ciņu, ir garš sars no zirga astes, un tajā pēc kārtas ir iesieti trīs mezgliņi, cieši cits pie cita, - Eila skaidroja. - Vēl, ja man nav iesnu, saožu arī smaržas atšķirību, bet dažām ļoti spēcīgām zālēm vispār nav nekādas smaržas. Tās tiek sajauktas kopā ar spēcīgi smaržojošām kāda auga lapām, kurām nav nekādas dziednieciskas vērtības, tāpēc nekad netiks lietotas nepareizas zāles. Tās visas apsietas ar atšķirīgām aukliņām, dažādiem mezgliem, tās dažādi smaržo un atrodas dažādās paciņās. Tās visas ir atgādnes, vai ne?

- Gudri… ļoti gudri, - Mamuts atzina. - Jā, tās ir atgādnes. Bet tev ir jāatceras katras paciņas dažādās aukliņas un mezgli, vai ne? Tomēr tas ir vienreizīgs paņēmiens, lai atcerētos un lai allaž tiktu lietotas tikai pareizās zāles.

Eilas acis bija atvērtas, bet viņa gulēja mierīgi un nekustējās. Velēnu mītnē bija tumšs, blāvi spīdēja vienīgi ierobežotie pavardi. Jondalars bija tikko iekāpis gultā un, nogūlies blakus, centās pēc iespējas mazāk viņu traucēt. Vēl nesen jaunā sieviete bija domājusi pārcelties uz gul­tas iekšpusi, bet pēc tam pārdomāja. Viņa negribēja, lai Jondalaram būtu viegli iekāpt, klusām ieslīdēt un izkāpt no gultas. Ieritinājies savā atsevišķajā guļamādā, jaunais vīrietis nogūlās uz sāniem, ar seju pret sienu un gulēja nekustīgi. Viņa zināja, ka Jondalars tik ātri neaizmigs, un ļoti vēlējās pastiepties un viņam pieskarties, bet jau agrāk viņa bija atraidīta un nevēlējās to piedzīvot vēlreiz. Eilai bija sāpējis, kad jaunais vīrietis bija teicis, ka esot noguris, vai izlicies aizmidzis, vai arī neatsaucies uz viņas pieskārieniem.

Jondalars nogaidīja, līdz Eilas elpa norādīja uz to, ka viņa beidzot ir aizmigusi. Tad viņš klusām pagriezās uz otriem sāniem, pacēlās uz elkoņa un, skatoties uz viņu, veldzēja acis. Jaunās sievietes atrisušie mati bija apklājuši guļamādas, viena roka bija izbāzta ārā, atkailinot vienu krūti. No viņas plūda siltums un tikko manāma sievietes smarža. No alkām viņai pieskarties Jondalars sajuta sava auguma trīsas, bet zināja, ka Eilai nepatiks, ja traucēs viņas miegu. Un tad viņš atcerējās savu dusmu izvirdumu un apjukumu par viņas kopā ar Raneku pavadīto nakti, viņš baidījās, ka Eila viņu vairs negribēs. Pēc tā gadījuma ikreiz, kad viņi netīšām saskārās, Eila atrāvās atpakaļ. Viņš jau vairākkārt bija apdomājis iespēju pārvākties uz citu gultu, pat uz citu pavardu, bet, lai cik arī grūti viņam bija gulēt šai sievietei blakus, vēl ļaunāk būs gulēt tālu prom no viņas.

Viena atrisusi matu sproga atradās Eilai uz sejas, tā kustējās ar katru sievietes elpas vilcienu. Pastiepies Jondalars maigi to noņēma viņai no sejas, pēc tam atkal uzmanīgi atlaidās gultā un ļāvās miega varai. Aiz­vēris acis un klausīdamies jaunās sievietes elpā, Jondalars aizmiga.

Eila pamodās no sajūtas, ka kāds uz viņu skatās. Pavardi jau bija aizkurināti, un pa daļēji aizklāto dūmu izvades caurumu ieplūda dienas gaisma. Pagriezusi galvu, viņa ieraudzīja Raneka kvēlās, tumšās acis, kas neatlaidīgi viņu vēroja no Lapsas pavarda puses. Eila viņam mie­gaini uzsmaidīja un saņēma pretim platu, apmierinātu smaidu. Jaunā sieviete bija pārliecināta, ka vieta viņai blakus būs tukša, pastiepusi roku, viņa par to pārliecinājās, jo atrada vienīgi kaudzē saliktas guļam­ādas. Tad, atgrūdusi segas, viņa piecēlās. Eila zināja, ka Raneks pagaidīs, līdz viņa būs piecēlusies un saģērbusies, un tikai pēc tam nāks ciemos uz Mamuta pavardu.

Kad jaunā sieviete pirmoreiz apzinājās, ka Raneks viņu vienmēr vēro, viņa bija jutusies neērti. Zināmā mērā tas bija glaimojoši, un Eila zināja, ka tumšādainā vīrieša uzmanības izrādīšanā neslēpjas nekādi ļauni no­domi, bet klanā tāda skatīšanās citas ģimenes pavardā tiktu uzskatīta par nepieklājību. Klana alā, tāpat kā šeit - Mamutu cilts velēnu mājoklī, nebija iespējams no pārējiem norobežoties, bet Raneka uzmanības iz­rādīšanu Eila uztvēra kā nelielu iejaukšanos savā privātajā dzīvē. Tāda tā arī bija un vēl vairāk pastiprināja jaunās sievietes dziļi slēpto sa­sprindzinājumu. Kāds allaž atradās blakus. Dzīvojot kopā ar klanu bija tieši tāpat, bet ar šiem ļaudīm Eila nebija kopā uzaugusi. Bieži vien atšķirības bija pavisam nelielas, bet velēnu mitekļa ciešajā saspiestībā tās kļuva arvien manāmākas vai arī Eila tās saasināti uztvēra. Šad un tad jaunajai sievietei uznāca vēlēšanās doties projām. Pēc trim vientu­lībā pavadītajiem gadiem ielejā Eila nekad nebija iedomājusies, ka var pienākt tāds laiks, kad viņa vēlēsies palikt'viena, bet, dzīvojot šeit, viņa ilgojās pēc vientulības, brīvības un vienatnes.

Steidzoties veikt parastos rīta rituālus, Eila iekoda dažus kumosiņus no vakardienas maltītes pārpalikumiem. Atvērtie dūmu izvades caurumi parasti nozīmēja to, ka laukā ir skaidrs laiks, un jaunā sieviete nolēma doties ārā kopā ar zirgiem. Atbīdījusi priekškaru, kas norobežoja Ma­muta pavardu no zirgu piebūves, viņa pie zirgiem ieraudzīja Jondalaru un Danugu, tāpēc nedaudz saminstinājās, lai izdomātu, ko darīt.

Rūpes par zirgu vajadzībām - vai nu piebūvē, vai laukā, ja laiks atļāva, - deva Eilai atpūtu no cilvēkiem, kad viņa vēlējās izbaudīt vien­tulību, bet šķita, ka arī Jondalaram patika pavadīt laiku pie zirgiem. Ieraudzījusi jauno vīrieti kopā ar zirgiem, viņa bieži vien atturējās iet tiem klāt, jo, tiklīdz viņa pienāca, tā viņš devās prom, murminādams kaut ko par to, ka nevēlas jaukties viņai un zirgiem pa vidu. Eila gribēja atvēlēt arī viņam laiku, ko pavadīt kopā ar zirgiem. Zirgi nodrošināja viņai komunikācijas iespējas ar Jondalaru, jo kopējās rūpes lika viņiem sarunāties, kaut arī tas notika diezgan rezervēti. Jaunā vīrieša vēlme atrasties pie zirgiem un siltās jūtas pret tiem lika viņai domāt, ka Jon­dalaram dzīvnieku sabiedrība nepieciešama pat vairāk nekā viņai pašai.

Eila iegāja zirgu piebūvē. Iespējams, ka Danuga klātbūtne atturēs Zelandoni vīrieti no ātras došanās prom. Jaunajai sievietei tuvojoties, Jondalars jau grasījās aiziet, bet viņa pasteidzās kaut ko pateikt, lai iesaistītu viņu sarunā.

- Jondalar, vai esi jau domājis, kā apmācīsi Skrējēju? - Eila jautāja. Viņa smaidot sveicināja Danugu.

- Ko viņam iemācīt? - Jondalars vaicāja, nedaudz par šo jautājumu samulsis.

- Iemācīt viņam uz savas muguras nest jātnieku.

Jondalars jau bija par to domājis. Patiesībā viņš tikko Danugam bija par to it kā starp citu ieminējies. Zelandoni vīrs negribēja atklāt savu lielo vēlmi jāt Skrējēja mugurā. īpaši tas notika tādos brīžos, kad viņš nespēja tikt galā ar Eilas acīmredzamo aizraušanos ar Raneku, tad viņš iedomājās sevi auļojam pa stepi brūnā ērzeļa mugurā, jūtoties tik brīvs kā vējš, bet nebija pārliecināts, vai to vajadzētu darīt. Varbūt tagad Eila gribēs, lai Raneks jāj ar viņas kumeļu?

- Es biju par to domājis, bet nezināju, vai… kā iesākt, - Jondalars sacīja.

- Domāju, ka tev vajadzētu darīt to pašu, ko mēs jau darījām ielejā. Pieradini kumeļu pie tā, ka atrodies viņam mugurā. Pieradini viņu pār­nēsāt smagu kravu. Nezinu vienīgi, kā Skrējēju pieradināt pie tā, lai tas ietu tur, kur tu vēlies, lai viņš iet. Viņš māk iet pavadā, bet nezinu, kā viņš ies pavadā, ja sēdēsi viņam mugurā, - Eila runāja ātri, vienā mirklī izteikdama piedāvājumus un cenzdamās noturēt Jondalara uzmanību.

Vērodams Eilu un tad Jondalaru, Danugs vēlējās, kaut spētu pateikt ko tādu, lai viss pēkšņi būtu labi ne tikai starp šiem diviem cilvēkiem, bet visiem. Kad jaunā sieviete pārtrauca runāt, iestājās neveikls klu­suma brīdis. Danugs centās šo klusumu aizpildīt.

- Varbūt viņš varētu turēt pavadu no aizmugures, kamēr pats sēž zirgam mugurā, tā vietā, lai turētos pie Skrējēja krēpēm, - jaunais puisis ierosināja.

Pēkšņi, it kā tumšajā telpā kāds būtu sasitis kopā kramu ar dzelzs pirītu, Jondalars precīzi spēja iztēloties Danuga teikto. Tā vietā, lai dotos prom, jo izskatījās, it kā pie pirmās izdevības viņš būtu gatavs aizbēgt, Jondalars, sparīgi domādams, aizvēra acis un sarauca pieri. - Danug, vai zini? Tas varētu izdoties! - viņš atzina. Aizrāvies ar šo ideju, kas varētu atrisināt problēmu, par kuru viņš bija uztraucies, jaunais vīrietis uz brīdi aizmirsa savas bažas par neskaidro nākotni. - Varbūt es kaut ko varētu piesiet pie viņa pavadas un turēt to no aizmugures. Kādu stipru auklu… vai ādas auklu… varbūt abas kopā?

- Man ir šauras ādas aukliņas, - Eila ieminējās, pamanījusi, ka Jon­dalars vairs nav tik saspringts. Jaunā sieviete priecājās, ka viņam nav zudusi interese par kumeļa mācīšanu, un viņai pašai bija interesanti, kā tas izdosies. - Es tās tūlīt atnesīšu. Tās ir iekšā.

Jondalars sekoja Eilai cauri arkai uz Mamuta pavardu. Tad pēkšņi apstājās, kad viņa devās pie paaugstinājuma, kur atradās visas viņas mantas, lai sameklētu auklas. Raneks, sarunādamies ar Dīgiju un Tro- niju, pagriezās un veltīja Eilai savu apburošo smaidu. Jondalars juta, kā kuņģis savelkas čokurā, viņš aizvēra acis un sakoda zobus. Jaunais Zelandoni vīrietis atmuguriski kāpās atpakaļ uz izejas arku. Eila pagrie­zās, lai iedotu viņam mazu rullīti ar elastīgu ādas auklu.

- Šī ir stipra aukla, - jaunā sieviete sacīja, dodama to viņam. - Paga­tavoju to pagājušajā ziemā. - Pacēlusi acis, viņa ieskatījās jaunā vīrieša uztrauktajās zilajās acīs, kurās atspoguļojās mokošas sāpes, apmulsums un neizlēmība. - Tas bija vēl pirms tam, kad tu ieradies manā ielejā, Jondalar. Pirms Lielā Alu Lauvas gars tevi izvēlējās un atveda uz turieni.

Paņēmis rullīti, viņš izsteidzās laukā. Jondalars nespēja tur palikt. Kad vien Raneks parādījās pie Mamuta pavarda, viņam bija jādodas prom. Zelandoni vīrs nespēja būt blakus, kad Eila atradās kopā ar tumš­ādaino vīrieti, kas pēdējā laikā notika arvien biežāk. Viņš bija pa gabalu vērojis, kā jaunieši sanāk kopā pie ceremoniju norises pavarda, katrs dara savu darbu, dalās ar idejām un iemaņām. Jondalars bija dzirdējis, kā viņi muzicē un dzied, klausījies viņu jokos un smieklos. Un ikreiz, kad viņš izdzirdēja Eilas smieklus, kuriem pievienojās Raneka balss, viņš saviebās.

Nolicis ādas auklas rullīti blakus kurnēja pavadai, Jondalars paņēma biezo jaku, kas karājās zirgu piebūvē uz āķa, un devās laukā, pa ceļam drūmi uzsmaidīdams Danugam. Pārvilcis jaku pār galvu, viņš cieši ap seju savilka kapuci, iebāza rokas dūraiņos, kas karājās pie piedurknēm, un devās augšā uz stepi.

Spēcīgais vējš, kas pie debesim dzenāja pelēcīgos mākoņus, bija šim gadalaikam parasta parādība, un saule, kas ik pa brīdim izlauzās cauri mākoņiem, nespēja paaugstināt zemo temperatūru, kura saglabājās krietni zem nulles grādiem. Sniega sega bija trūcīga, un sausais gaiss krakšķēdams zaga mitrumu no plaušām, ar katru elpas vilcienu nāk­dams laukā pa muti tvaika mutuļu veidā. Jondalars nevarēs ilgi uzturē­ties laukā, bet aukstums viņu nomierināja ar nemitīgo prasību pirmām kārtām domāt par izdzīvošanu un tikai tad par pārējām problēmām. Jaunais vīrietis nesaprata, kāpēc viņš tik spēcīgi reaģē uz Raneka klāt­būtni. Bez šaubām, daļēji tas bija saistīts ar viņa bailēm zaudēt Eilu un daļēji - ar prātā iztēloto. Savās vīzijās viņš redzēja Eilu kopā ar tumšādaino vīrieti, turklāt viņu vēl mocīja urdoša vainas apziņa par savu vilcināšanos pieņemt Eilu tādu, kāda viņa ir, - bez jebkādiem aizspriedumiem. Kāda daļa no Jondalara uzskatīja, ka Raneks viņu ir pelnījis vairāk nekā viņš pats. Bet vismaz viens gan šķita pilnīgi skaidrs. Eila gribēja, lai viņš, nevis Raneks, mēģina iemācīt Skrējēju nest jātnieku sev uz muguras.

Danugs vēroja, kā Jondalars sāk kāpt augšā pa nogāzi, tad ļāva priekš­karam aizvērties un lēnām devās atpakaļ mītnē. Kad jaunais puisis gāja garām, Skrējējs iezviedzās un papurināja galvu, un, paskatījies uz zirgu, Danugs pasmaidīja. Tagad, šķiet, jau visi bija zirgus iemīļojuši, ļaudis ar tiem sarunājās un glāstīja, kaut arī ne ar tik lielu pieķeršanos, kā Eila to mēdza darīt. Nu jau bija pierasts, ka piebūvē dzīvo zirgi. Cik ātri bija aizmirsies pārsteigums un izbrīna, ko Danugs bija izjutis pirmajā reizē, viņus ieraugot. Izgājis cauri otrajai arkai, jaunais puisis pamanīja, ka Eila stāv pie savas gultas paaugstinājuma. Uz brīdi apstājies, viņš piegāja jaunajai sievietei klāt.

-Jondalars aizgāja pastaigāties pa stepi, - viņš sacīja Eilai. - Tā nav laba doma tādā aukstumā un vējā iet ārā vienam pašam, tomēr pašlaik laukā nav arī tas pats sliktākais laiks.

- Danug, vai tu centies man pateikt, ka ar Jondalaru viss būs kārtībā? - Eila puisim uzsmaidīja, un uz brīdi viņš sajutās kā pēdējais muļķis. Protams, ar Jondalaru viss būs kārtībā. Viņš ir pārvarējis tādus lielus attālumus un māk par sevi parūpēties. - Paldies, - jaunā sieviete viņam pateicās, - par tavu palīdzību un vēlēšanos palīdzēt! - Viņa pasniedzās un saņēma puiša roku. Danuga roka bija auksta, bet Eilas pieskāriens - silts; sakarā ar jūtām, ko Eila viņā izraisīja, jaunais vīrietis īpaši spēcīgi izbaudīja šo pieskārienu, bet dziļi zemapziņā sajuta ari to, ka šoreiz Eila piedāvā ko vairāk - savu draudzību.

- Varbūt arī es iziešu laukā un pārbaudīšu izliktās cilpas, - viņš noteica.

- Eila, pamēģini šādi! - Dīgija ierosināja.

Ar mazu, cietu polārlapsas kājas kaulu, kam no dabas bija izveidots ass gals, kas ar smilšakmens palīdzību padarīts vēl asāks, viņa prasmīgi izurbināja caurumu ādas gabala malā. Tad virs cauruma nolika smalku cīpslas pavedienu un ar šūšanai paredzētā īlena galu izvēra to cauri. Ar pirkstiem to uztvērusi ādas otrā pusē, Dīgija izvilka pavedienu. Viņa izdūra caurumu otrajā ādas gabalā, kuru šuva klāt pie pirmā, un at­kārtoja to pašu procesu.

Eila paņēma no draudzenes treniņa nolūkiem paredzētos ādas gaba­liņus. Izmantodama četrstūrainu mamuta ādas gabaliņu kā uzpirksteni, viņa izdūra aso polārlapsas kaulu cauri ādai, izveidojot mazu cauru­miņu. Pēc tam mēģināja uzlikt plāno cīpslu virs cauruma un izvērt to cauri, bet šī tehnika viņai vēl nepadevās, un Eila jau atkal jutās pilnīgi izmisusi.

- Dīgij, man šķiet, ka es nekad to neiemācīšos! - viņa žēlojās.

- Eila, tev vienkārši daudz jāvingrinās. Es jau no bērna kājas ar to nodarbojos. Protams, man tas padodas viegli, bet arī tu to apgūsi, ja turpināsi vingrināties. Tā ir tā pati tehnika, kad ar asu krama nazi iegriež mazu atveri un izvelk cauri ādas aukliņas, lai izgatavotu darba apģērbu, un tev tas sanāk ļoti labi.

- Bet ar smalkām dzīslām un maziem caurumiņiem to izdarīt ir daudz grūtāk. Es nevaru cīpslu izvērt cauri. Jūtos tik neveikla! Nezinu, kā Tronijai izdodas savērt krelles un spalvas, - Eila atzinās, paskatīda­mās uz Fraliju, kas ripināja garu, tievu ziloņkaula cilindru smilšakmeņu spraugā. - Cerēju, ka viņa man to parādīs, lai pēc tam, kad būšu uz­šuvusi balto tuniku, varētu to izrotāt, bet es pat nezinu, vai spēšu to uzšūt tādu, kā vēlos.

- Eila, tu to spēsi. Manuprāt, nav nekā tāda, ko tu nevarētu izdarīt, ja vien patiešām to vēlies, - Tronija sacīja.

- Izņemot dziedāšanu! - Dīgija paķircināja draudzeni.

Visi iesmējās, to skaitā arī Eila. Kaut ari balss, kādā viņa runāja, bija zema un patīkama, dziedāšana patiešām nebija viņas stiprā puse. Eila varēja noturēt vienkāršu melodiju un monotoni vilkt līdzi, taču viņai nebija muzikālās dzirdes. Jaunā sieviete saklausīja nepareizu toni un mācēja ari nosvilpot kādu melodiju, bet viņa nespēja modulēt balsi. Tāda virtuozitāte, kāda piemita Barzeka balsij, bija īsts brīnums. Eila cauru dienu varēja klausīties viņā, ja vien viņš būtu ar mieru tik ilgi dziedāt. Viņai patika ari Fralijas skaidrā, smalkā, augstā un patīkamā balss. īstenībā gandrīz visi Lauvas apmetnes iemītnieki varēja dziedāt, izņemot Eilu.

Par viņas dziedāšanu un balsi tika dzīti joki, kas iekļāva ari komen­tārus par viņas akcentu, kaut ari tā drīzāk bija runas maniere, nevis akcents. Eila smējās kopā ar pārējiem. Jaunā sieviete nevarēja padziedāt un pati to labi apzinājās, un, jokojot par viņas balsi, daudzi ļaudis bija ari personīgi uzslavējuši viņas runu. Viņi to uzskatīja par komplimentu, ka Eila tik ātri un tekoši bija iemācījusies sarunāties viņu valodā, un joki par dziedāšanu lika jaunajai sievietei sajust, ka viņa šeit tiek mīlēta.

Ikvienam piemita kāda īpatnība, par ko pārējie plēsa jokus: Taluta lielais augums, Raneka ādas krāsa, Talijas spēks. Vienīgi Frabeks ap­vainojās, ja viņam aiz muguras zīmju valodā smējās. Lauvas apmetnes ļaudis, pat par to nedomādami, bija sākuši tekoši sarunāties pārveidotā klana zīmju valodas variantā. Tā rezultātā Eila nebija vienīgā, kas iz­baudīja sirsnīgu uzņemšanu. Arī Ridags tagad varēja jokoties kopā ar pārējiem.

Eila paskatījās uz zēnu. Ridags sēdēja uz paklājiņa, viņam klēpī at­radās Hartals. Lai mazulis nerāpotu pie mammas un neizkaisītu krel­lītes, ko viņa Fralijai palīdzēja darināt, zēns nodarbināja šo kustīgo bērnu ar skriemeļiem, kas pārsvarā bija atlasīti no brieža mugurkaula. Ridagam ļoti labi padevās bērnu pieskatīšana. Puisim bija gana daudz pacietības, lai ar tiem spēlētos un izklaidētu tos, kamēr vien pašam bija tāda vēlēšanās.

Ari Ridags atsmaidīja viņai pretim. - Tu neesi vienīgā, kas nemāk dziedāt, - puika ar zīmēm rādīja.

Eila pasmaidīja. Nē, viņa nodomāja, viņa nebija vienīgā, kas nemā­cēja dziedāt. Ari Ridags nevarēja nedz dziedāt, nedz sarunāties, nedz spēlēties, nedz skriet, nedz arī dzīvot ar pilnu krūti. Par spīti ārstēšanai, Eila nezināja, cik ilgi šim puisim lemts dzīvot. Viņš varēja nomirt ari šajā pašā dienā vai arī vēl nodzīvot vairākus gadus. Jaunā zāļu sieva varēja viņu vienīgi mīlēt katru dienu, kamēr viņš atradās šajā pasaulē, un cerēt, ka varēs viņu mīlēt arī vēl rītdien.

- Arī Hartals nemāk dziedāt! - puika turpināja sarunāties zīmju valodā un iesmējās saviem dīvainajiem rīkles smiekliem.

Eila iespurdzās un izbrīnīti pašūpoja galvu. Puika bija zinājis, par ko viņa bija domājusi, un par to gudri un smieklīgi pajokojis.

Stāvēdama pie pavarda, Nezija viņus abus vēroja. Sieviete nodomāja: "Varbūt tu nevari padziedāt, Ridag, bet tu tagad vari sarunāties." Puika uz pamatīgas auklas bija savēris dzīvnieka mugurkaula skriemeļus un grabināja tos mazuļa priekšā. Bez zīmju valodas palīdzības, kas atklāja arvien pieaugošo Ridaga gudrību un sapratnes spējas, viņam nekad nebūtu atļauts uzņemties atbildību par Hartalu, lai māte varētu strādāt; mazulis tagad varēja neatrasties viņai blakus. Kādas izmaiņas Eila bija ienesusi Ridaga dzīvē! Šoziem neviens vairs neapšaubīja puikas piede­rību pie cilvēku sugas, izņemot Frabeku, un Nezija bija pārliecināta, ka tā vairāk ir viņa spītība, nevis pārliecība.

Eila turpināja cīnīties ar īlenu un cīpslām; ja vien viņa spētu dabūt pavedienu caurumā un pēc tam otrā pusē ārā! Jaunā sieviete mēģi­nāja darīt tā, kā Dīgija bija viņai rādījusi, bet tam bija nepieciešamas iemaņas, kas nāca ar gadiem ilgu treniņu, un Eilai līdz tam vēl bija ilgs laiks. Izmisumā viņa nometa klēpī ādas parauga gabaliņus un sāka vērot, kā pārējie gatavo mamuta kaula krelles.

Pareizā leņķi izdarīts ass cirtiens pa mamuta ilkni lika loti plānai, izliektai kaula šķembai atdalīties nost. Ar kalta dzeļiem tika izgrebtas līnijas, un, sievietei vairākkārt pa tām uzsitot, atšķēlās gareni gabali, pēc tam lielajā sagatavē tika izveidotas gropes. Ar skrāpjiem un nažiem, kas atšķēla garas, izliektas skaidas, tika izgrebtas rievas un izgriezti raupji, cilindriski gabaliņi, pēc tam tie tika saslapināti, lai būtu vieglāk noslīpējami, un ar smilšakmeni noberzti gludi. Pēcāk tika izmantoti asi krama naži, kam bija izveidoti zāģim līdzīgi zobi un garš rokturis, lai cilindriskos mamuta kaula gabaliņus sazāģētu mazās daļiņās, un pēc tam tiem tika nopulētas maliņas.

Pēdējais darbiņš bija izdurt tiem pašā centrā caurumu, lai uzvērtu uz aukliņas vai piešūtu pie apģērba. Arī tas tika paveikts ar īpaši pie­mērotu darbarīku. Prasmīgs darbarīku meistars bija izgatavojis precīzu instrumentu ar garu un šauru galu, kas bija iestiprināts iegarenā, tievā nūjiņā, kura savukārt bija perfekti taisni un gludi apstrādāta. Uz maza, bieza mamuta kaula diska centrā tika novietots rokas urbja uzgalis, un tad, tāpat kā uguns ieguves procesā, starp plaukstām šurpu turpu tika virpināta nūjiņa, ar spēku virzot to lejup, līdz tika izurbts caurums.

Eila vēroja, kā Tronija plaukstās groza nūjiņu, koncentrēdamās, lai caurums iznāktu precīzs. Jaunajai sievietei ienāca prātā, ka šie ļaudis velta lielas pūles, lai izgatavotu tādu greznumlietiņu, kurai nebija ne­kāda praktiska lietojuma. Krelles nepalīdzēja pārtikas sagādē, un ar tām nevarēja izgatavot apģērbu, tās bija iespējams tikai pie tā piestip­rināt. Bet Eila sāka izprast, kāpēc krelles tika uzskatītas par tik vērtīgu lietu. Lauvas apmetnes iemītnieki nekad nebūtu atļāvušies tādu laika patēriņu un pūļu ieguldījumu, ja viņiem nebūtu nodrošināts siltums un sarūpēti pietiekami iespaidīgi pārtikas krājumi. Tikai draudzīga un labi organizēta ļaužu grupa varēja priekšdienām saplānot un uzkrāt vajadzīgās lietas, lai brīvajā laikā varētu atļauties gatavot krelles. Tāpēc, jo vairāk kreļļu viņi nēsāja, jo skaidrāk demonstrēja, ka Lauvas apmetne ir pārticīga un iekārojama dzīvesvieta, jo lielāku cieņu un augstāku stāvokli viņi iegūs citu apmetņu vidū.

Eila paņēma ādas gabalus, ko bija nometusi klēpī, un ar kaula īlenu paurbināja pēdējo caurumu nedaudz lielāku, pēc tam ar tā paša īlena palīdzību centās izvērt dzīslu cauri caurumam. Šoreiz tas izdevās, un jaunā sieviete izvilka cīpslu no ādas gabala otras puses, bet šuvums neizskatījās tik akurāts kā Dīgijas precīzie un mazie dūrieni. Zaudē­jusi drosmi, Eila pacēla acis un ieraudzīja Ridagu veram uz aukliņas dzīvnieka mugurkaula fragmentus, kuriem viducī bija dabas izveidotie tukšumi. Pacēlis vēl vienu skriemeli, puika izvēra diezgan stingro auklu cauri kaula tukšajam viducim.

Eila dziļi ievilka elpu un vēlreiz ķērās pie sava rokdarba. "Izdurt īlenu cauri ādas gabalam nemaz nav tik grūti, viņa nodomāja." Gandrīz vai viss kaula īlens iziet cauri ādai. Jaunā sieviete prātoja: ja vien pie īlena viņa uzreiz varētu piestiprināt pavedienu, tad būtu daudz vieglāk…

Pārtraukusi darbu, viņa uzmanīgi nopētīja mazo kaula instrumentu. Tad Eila paskatījās uz Ridagu, kas sasēja kopā aukliņas galus un iedeva kaulu grabuli mazajam Hartalam. Viņa vēroja, kā Tronija plaukstās vir- pina rokas urbi, pēc tam pagriezās un paskatījās, kā Fralija maza smilš­akmens gabala gropē pulē ziloņkaula cilindriņu. Aizvērusi acis, Eila atcerējās, kā pagājušajā vasarā viņas ielejā Jondalars bija taisījis kaula uzgaļus pīķiem…

Vēlreiz paskatījusies uz kaula šujamo īlenu, jaunā sieviete iesaucās: - Dīgij!

- Kas noticis? - jaunā sieviete izbijusies atsaucās.

- Es izdomāju, kā tas jādara!

- Kas jādara?

- Kā izvērt cīpslu cauri caurumam! Kāpēc gan nevarētu izveidot caurumu kaula īlena otrajā galā un tad izvērt tam cauri pavedienu? Tāpat kā Ridags ver cauri auklu tiem kauliem. Pēc tam to vienā laidā varētu durt cauri ādas gabalam un pavediens nāktu līdzi. Kā tu domā? Vai tas izdotos? - Eila jautāja.

Dīgija uz bridi aizvēra acis, tad paņēma no Eilas īlenu un kārtīgi to nopētīja. - Tam būs jābūt ļoti mazam caurumiņam.

- Tie caurumi, kurus Tronija taisa krellēs, ari ir mazi. Vai tam jābūt vēl mazākam?

- Šis kauls ir ļoti ciets un izturīgs. Nebūs viegli tajā uztaisīt cauru­miņu, un neredzu, kur tam varētu būt labākā vieta.

- Vai mēs nevarētu kaut ko izgatavot no mamuta ilkņa vai kāda cita kaula? Jondalars no kaula taisa garus, šaurus piķa uzgaļus, pēc tam ar smilšakmeni tos pulē un asina, kā pašlaik to dara Fralija. Vai mēs nevarētu uztaisīt ko līdzīgu mazam pīķa uzgalim un tad otrā galā izurbt caurumu? - Eila vaicāja, no sajūsmas izjuzdama lielu sasprin­dzinājumu.

Dīgija to vēlreiz apsvēra. - Mums jāpierunā Vimezs vai kāds cits uztaisīt mazāku urbi, bet… tas varētu izdoties. Eila, es domāju, ka tas varētu izdoties!

Likās, ka visi ļaudis sanākuši pie Mamuta pavarda. Viņi bija sastā­jušies bariņos pa trim vai četriem un pļāpāja, bet gaisā virmoja gaidu pilna atmosfēra. Klīda runas, ka Eila grasās izmēģināt jauno pavediena vilcēju. Pie tā izgatavošanas bija strādājuši vairāki meistari, bet, tā kā sākotnēji tā bija bijusi Eilas ideja, tad viņa būs pirmā, kas to izmēģinās. Vimezs un Jondalars bija strādājuši kopā, lai izgudrotu jaunu veidu, kā krama urbi izgatavot mazāku, lai ar to varētu izurbt caurumu. Raneks bija atlasījis kaulus un, izmantojot savus instrumentus, bija izgatavojis vairākus mazus, garus, noasinātus irbulīšus. Eila pati bija tos nopulē­jusi un uzasinājusi, kā viņai vajadzīgs, bet Tronija bija tajos ieurbusi caurumiņus.

Eila varēja sajust virmojam satraukumu, un, kad viņa paņēma ādas gabalu paraugus un cīpslas, visi pārējie, atmetuši izlikšanos, ka ne­jauši gājuši garām, sapulcējās viņai apkārt. Cieta, izkaltusi brieža cīpsla, brūna kā vecs ādas gabals, tikpat resna kā pirksts, atgādināja koka zariņu. Tā tika dauzīta tik ilgi, līdz kļuva par baltu kolagēnšķiedru saišķi, kas viegli sadalījās cīpslu šķiedrās, kuras varēja izveidot par rupjiem vai tieviem pavedieniem, vai pat smalku diegu - atkarībā no vēlmēm. Eila izjuta, ka šim brīdim jāpiešķir drāmas efekts, un nesteidzo­ties pētīja cīpslu, tad beidzot atlika malā tievu pavedienu. Ar siekalām to samitrinot, lai pavediens kļūtu mīkstāks, viņa to sasēja kopā, tad, kreisajā rokā turēdama pavediena vilcēju, viņa kritiski nopētīja mazo caurumiņu. Droši vien būs grūti ievērt cīpslu mazajā caurumiņā. Cīpsla jau sāka izžūt un kļuva nedaudz cietāka, tas visu padarīja vieglāku. Eila uzmanīgi izvēra cīpslas pavedienu cauri mazajam caurumiņam un, paveikusi to, atviegloti nopūtās, pēc tam pacēla gaisā mamuta kaula šujamadatu, kuras vienā galā karājās ievērtais pavediens.

Tālāk, saņēmusi aiz malas novalkātu, treniņam paredzētu ādas ga­balu, viņa iedūra adatu, izveidojot caurumu. Tikai šoreiz viņa spieda adatu cauri ādai un pasmaidīja, kad ieraudzīja pavedienu velkamies kopā ar adatu. Atskanot izbrīna pilniem sajūsmas saucieniem, jaunā sieviete pacēla to gaisā, lai visi varētu apskatīt. Tad, paņēmusi otru ādas gabalu, ko gribēja piešūt klāt, atkārtoja to pašu procesu, kaut arī šoreiz viņai par uzpirksteni bija jāizmanto četrstūrainais mamuta ādas gabaliņš, lai izdurtu adatu cauri daudz biezākai un stingrākai ādai. Ar vienu dūrienu savilkusi abus gabalus kopā, viņa izdarīja vēl vienu dūrienu un pacēla sašūtos gabalus augšā.

- Tas izdodas! - Eila iesaucās, izbaudīdama uzvaras prieku un trium­fējoši smaidīdama.

Viņa iedeva Dīgijai ādas gabalu un adatu, lai izdara pāris dūrienu. - Tas tiešām sanāk. Skaties, māt! Pamēģini pati! - Dīgija sacīja, pado­dama sieviešu līnijas vadonei ādas gabalu un pavediena vilcēju.

Izdarījusi pāris dūrienu, Talija atzinīgi pamāja un padeva to tālāk Nezijai, kura arī izmēģināja un nodeva tālāk Tronijai. Tronija padeva to Ranekam, kas centās izdabūt adatu cauri abiem gabaliem uzreiz un atklāja, ka cietajai ādai tomēr ir grūti izdurt cauri.

- Manuprāt, ja tu no krama izgatavotu mazu griežamu uzgalīti, - viņš sacīja, padodams to tālāk Vimezam, - būtu vieglāk izdurt cauri biezajai ādai. Kā tu domā?

Izmēģinājis Vimezs piekrītot pamāja. - Jā, bet šis pavediena vilcējs nu gan ir viena laba lieta!

Ikviens apmetnes iemītnieks izmēģināja jauno darbarīku un tam piekrita. Šūšana bija kļuvusi daudz vieglāka, ja pavediens vilkās līdzi adatai, nekā iepriekš, kad to atsevišķi nācās grūst cauri katram cau­rumam.

Pacēlis mazo šūšanas piederumu, Taluts to izpētīja no visām pusēm, piedevām sajūsmināti mādams ar galvu. Gara, slaida adata, kurai viens gals bija ass, bet otrā atradās mazs caurumiņš, bija izgudrojums, kura lietderība jau pašā sākumā tika nekavējoties novērtēta. Vadonis brī­nījās, kāpēc jau agrāk nevienam tas nebija ienācis prātā. Tas bija tik vienkāršs un pats par sevi saprotams izgudrojums, un tajā pašā laikā ļoti noderīgs.

=22 =

Divu zirgu kāju pāri unisonā dipināja pa cieto zemi. Eila zemu nolie­cās pār ķēves skaustu, samiegusi acis vējā, kas pātagoja seju. Viņa jāja pavisam viegli, sievietes ceļgalu un gūžu muskuļi savstarpēji perfekti mijiedarbojās ar spēcīgajiem, saspringtajiem auļojošās ķēves musku­ļiem. Jātniece pamanīja, ka otra zirga kāju ritms mainās, un paskatījās uz Skrējēju. Viņš bija izrāvies priekšā, bet tad uzrādīja acīm redzamas noguruma pazīmes un sāka atpalikt. Eila lika Vīnijai pakāpeniski sa­mazināt ātrumu un apstāties, ari jaunais kumeļš apstājās. No smagās zirgu elpas gaisā pacēlās tvaika mākoņi, dzīvnieki nokāra galvu. Abi auļotāji bija paguruši, bet skrējiens bija bijis labs.

Izbaudīdama iespēju atrasties svaigā gaisā un sēdēdama Vīnijai mu­gurā, taisni izslējusies, Eila viegli šūpojās līdzi zirga gaitas ritmam. Laukā bija auksts, bet skaists laiks, saule spoži atmirdzēja vizuļojošajā ledū un baltajā sniegā, ko vēl nesen bija sanesis sniegputenis.

Tiklīdz Eila tajā rītā bija izgājusi laukā no velēnu mītnes, viņa nolēma izvest zirgus garā izjādē. Laikapstākļi vilināja laukā. Viss šķita gaišāks, it kā būtu noņemta kāda smaga, nomācoša nasta. Jaunajai sievietei likās, ka aukstums vairs nav tik stiprs, tomēr ārēji nekas nebija mainījies. Ledus tāpat bija stingrs, mazās, sadzītās sniega granulas bija tikpat cietas kā iepriekš.

Eilai nebija tādu zināšanu, lai noteiktu, ka temperatūra ir paaug­stinājusies un vējš vairs nepūš ar tādu spēku kā agrāk, bet viņa bija pamanījusi nelielas izmaiņas, kaut ari to varētu iztulkot kā intuīciju, izjūtu - īstenībā tā bija izcila jutība. Ļaudis, kas dzīvoja tik ekstrēmi aukstā klimatā, uzreiz pamanīja, ka laikapstākļi kļuvuši nedaudz pielai­dīgāki, un bieži vien to apsveica ar īpaši priekpilnām emocijām. Pavasa­ris vēl nebija pienācis, bet nežēlīgais, sparīgais aukstuma tvēriens bija nedaudz atslābis, un pavisam nelielas, bet uzreiz pamanāmas siltuma vēsmas nesa sev līdzi solījumu, ka dzīve drīz atkal sāks mutuļot.

Sieviete pasmaidīja, kad jaunais kumeļš ar lepni izslietu kaklu un paceltu asti dižmanīgi aizdrasēja pa priekšu. Viņa joprojām par

Skrējēju domāja kā par mazuli, kuram bija palīdzējusi nākt pasaulē, bet kumeļš vairs nebija nekāds mazulis. Kaut ari vēl nebija pilnīgi attīstījies, Skrējējs jau tagad bija lielāks par savu mammu un viņam piemita īsts rikšotāja talants. Skrējējam patika auļot lielā ātrumā, bet abu zirgu skriešanas manierē bija manāmas atšķirības. īsajā distancē Skrējējs bija nenoliedzami ātrāks par Vīniju, jau pašā startā viegli aizskriedams vi­ņai garām, bet Vīnijai piemita daudz lielāka izturība. Ķēve bija spējīga daudz ilgāku laiku uzturēt ātru tempu un, ja bija jānoskrien kāds garāks gabals, neizbēgami noķēra kumeļu un izrāvās tam priekšā.

Nokāpusi no Vīnijas muguras, Eila uzreiz apstājās, pirms pastūma priekškaru un iegāja būdā. Viņa bija bieži izmantojusi zirgus kā aiz­bildinājumu, lai tiktu projām, un šorīt viņa bija bijusi īpaši apmieri­nāta, kad laiks bija piemērots garākai izjādei. Kaut arī jaunā sieviete bija laimīga, ka atkal atradusi cilvēkus un ka viņu pieņēma kā vienu no savējiem un iesaistīja visos pasākumos, tomēr ik pa laikam viņa izjuta nepieciešamību pabūt vienatnē. It īpaši tas notika tajās reizēs, kad neskaidrības un neatrisināti pārpratumi palielināja spriedzi slēgtajā ļaužu kopienā.

Fralija daudz laika bija pavadījusi kopā ar jaunajiem ļaudīm pie Ma­muta pavarda, tas Frabekā bija izraisījis arvien pieaugošas dusmas. Eila bija dzirdējusi strīdus, kas skanēja no Dzērves pavarda puses, vai drīzāk garus Frabeka komentārus par Fralijas prombūtni. Eila zināja, ka šim vīrietim nepatika, ka viņa sieva pārāk cieši sadraudzējas ar viņu, un bija pārliecināta, ka grūtniece tagad vēl vairāk no viņas izvairīsies, lai tikai saglabātu mieru pie sava pavarda. Tas Eilu uztrauca, īpaši pēc tam, kad Fralija bija viņai pastāstījusi par asiņošanu. Eila bija brīdinājusi sievieti, ka viņa var zaudēt bērniņu, ja pietiekami daudz neatpūtīsies, un bija apsolījusi iedot viņai zāles, bet tagad, kad neapmierinātais Frabeks visu laiku riņķos apkārt, to izdarīt būs daudz grūtāk.

Turklāt pašai Eilai bija nemierīga sirds par Jondalaru un Raneku. Jaunais Zelandoni vīrietis visu laiku bija bijis atturīgs, bet pēdējā laikā jau sāka vairāk līdzināties agrākajam Jondalaram. Pirms dažām dienām Mamuts bija lūdzis Jondalaru atnākt pie viņa un aprunāties par kādu konkrētu darbarīku, ko šamanis bija savā galvā izprātojis, bet viedais vīrs visu dienu bija bijis aizņemts un bija atradis laiku šo projektu pār­spriest tikai pašā vakarā, kad pie Mamuta pavarda parasti sapulcējas jaunieši. Kaut arī abi klusu sarunājās vienā pavarda pusē, viņi ļoti labi varēja dzirdēt smieklus un tik ierasto ķircināšanos.

Raneks izrādīja Eilai daudz lielāku uzmanību nekā jebkad agrāk un pēdējā laikā, maskējoties ar jokiem un ķircināšanos, bija uzstājis, lai

Eila atkal nāk pie viņa gultā. Jaunajai sievietei vēl joprojām bija grūti viņam strikti atteikt, pakļaušanās vīrieša vēlmēm šķita tik pamatīgi viņā ieaudzināta, ka to pārvarēt nebija viegli. Eila smējās par tumš­ādainā vīrieša jokiem - viņa arvien labāk sāka izprast humoru, dažkārt arī nomaskētos nopietnos nolūkus, bet mācēja meistarīgi izvairīties no Raneka uzstājīgā uzaicinājuma, ko pavadīja smieklu vētra, kas bija veltīta pašam iniciatoram. Arī viņš pats smējās, novērtēdams Eilas hu­mora izjūtu, un jauno sievieti pievilka šī bez jebkādiem aizspriedumiem piedāvātā vīrieša draudzība. Būt kopā ar viņu bija tik viegli.

Mamuts pamanīja, ka arī Jondalars smaida, un atzinīgi pamāja ar galvu. Krama darbarīku meistars bija izvairījies no jauniešu saietiem, vienīgi pa gabalu vērojis draudzīgo ķircināšanos, un smiekli bija vienīgi vairojuši šī jaunā Zelandoni greizsirdību. Viņš nesaprata, ka smieklus parasti izraisīja Eilas atteikums Raneka piedāvājumam, tomēr Mamuts to zināja.

Nākamajā dienā Jondalars Eilai uzsmaidīja, un viņa nodomāja, ka tas notiek pirmoreiz pēc tik ilga laika, un jaunā sieviete juta, ka kaklā iestrēdzis kamols un sirds sāk sisties daudz ātrāk. Dažas nākamās dienas Jondalars sāka daudz agrāk atgriezties pie Mamuta pavarda, ne vienmēr sagaidīdams, kad Eila jau bija aizmigusi. Kaut arī viņa vēl joprojām nevēlējās viņam uzbāzties un Jondalars vilcinājās viņai tuvoties, jaunā sieviete jau sāka cerēt, ka viņš būs ticis pāri tam, lai kas tas ari būtu, kas šo vīrieti tik ilgi bija nomocījis. Tomēr viņa vēl baidījās cerēt.

Ievilkusi dziļi elpu, Eila pastūma malā smago priekškaru un ielaida iekšā zirgus. Nokratījusi silto jaku un pakārusi to uz āķa, viņa iegāja mītnē. Dīvainā kārtā pie Mamuta pavarda gandrīz vai neviena nebija. Tur bija tikai Jondalars, kas sarunājās ar Mamutu. Eilai par to bija prieks, bet arī pārsteigums, viņu šeit ieraugot, un šī atziņa lika viņai apjaust, cik maz pēdējā laikā viņa bija redzējusi Jondalaru. Pasmaidījusi viņa pie­steidzās pie vīriešiem, bet Jondalara sarauktā piere lika jaunās sievietes mutes kaktiņiem nolaisties uz leju. Likās, ka viņš nemaz nepriecājās par Eilas ierašanos.

- Tu visu ritu bija kaut kur aizklīdusi viena pati! - viņš nomurmināja. - Vai tad nezini, ka ir bīstami doties ārā vienai pašai? Tu liec visiem uztraukties. Drīz vien jau kāds būtu devies tevi meklēt.

Jondalars neteica, ka tieši viņš bija tas, kas bija uztraucies, ka tieši viņš grasījās doties Eilu meklēt.

Eila iebilda viņa kaislīgajiem pārmetumiem. - Es nebiju viena. Biju kopā ar Vīniju un Skrējēju. Viņiem tas bija nepieciešams.

- Tev nevajadzēja tā aiziet, kad laukā ir tik auksts. Vienai pašai ir bīstami uzturēties ārā, - viņš neveikli piebilda, paskatījies uz Mamutu un cerēdams saņemt viņa atbalstu.

- Es jau teicu, ka nebiju viena. Biju kopā ar Vīniju un Skrējēju, un laukā ir jauks laiks, spīd saule un nemaz nav tik auksts. - Eilu uztrauca Jondalara dusmas, viņa nesaprata, ka tās bija gandrīz vai nepanesamas maskētas bailes par viņas drošību. - Jondalar, arī agrāk esmu ziemā gājusi laukā viena pati. Kā tu domā, kas gāja kopā ar mani ziemā laikā, kad dzīvoju ielejā?

Jaunais Zelandoni nodomāja: "Eilai ir taisnība. Viņa zina, kā par sevi parūpēties. Man nevajadzētu viņai visu laiku stāstīt, kad un kur viņa drīkst iet." Mamuts nebija izskatījies īpaši noraizējies, kad Jondalars viņam bija pajautājis, kur ir Eila, un viņa taču ir Mamuta pavarda meita. Juzdamies kā pēdējais muļķis, kas sarīkojis scēnu par pilnīgi neko, jau­nais vīrietis nodomāja, ka viņam vajadzētu pievērst lielāku uzmanību vecā šamaņa uzvedībai.

- Ē… nu… varbūt aiziešu apraudzīt zirgus, - viņš izstomīja un aiz­steidzās uz zirgu piebūves pusi.

Vērojot viņu aizejam, Eila nesaprata, vai Jondalars domā, ka viņa nemāk par zirgiem parūpēties. Viņa jutās apmulsusi un apbēdināta. Jondalara uzvedību vispār nevarēja izprast.

Mamuts cieši vēroja jauno sievieti. Viņas aizvainojums un uztrau­kums bija skaidri redzams. Kāpēc cilvēkiem, kuri viens otru mīlēja, bija tik grūti izprast pašiem savas problēmas? Mamuts bija noskaņots savest viņus kopā un piespiest saskatīt to, kas visiem pārējiem bija tik skaidri redzams, bet viņš no tā atturējās. Viņš jau tā bija izdarījis tik daudz, cik bija uzskatījis par vajadzīgu. Jau no paša sākuma viedais šamanis Zelandoni vīrā bija saskatījis slēptu spriedzi un bija pārliecināts, ka problēma nav tik vienkārša, kā izskatījās. Labāk bija ļaut viņiem pašiem ar to tikt galā. Viņi vairāk iemācīsies no savas pieredzes, ja viņiem pa­šiem ļaus šo problēmu atrisināt. Bet Mamuts vismaz varēja pamudināt Eilu par to ar viņu aprunāties, palīdzēt viņai atklāt izvēles iespēju un apzināties pašai savas vēlmes un iespējas.

- Eila, vai tu teici, ka laukā vairs nav auksts? - Mamuts apjautā­jās.

Pagāja kāds brīdis, kamēr Mamuta jautājums nonāca līdz jaunās sievietes apziņai, iziedams cauri nomācošu domu labirintam, kas viņu uztrauca. - Ko? A… jā, tā man šķiet. Varbūt vēl nemaz nav kļuvis siltāks, vienkārši neliekas vairs tik auksts.

- Es jau prātoju, kad Viņa salauzis ziemas pretestību, - Mamuts sacīja. - Domāju, ka tam drīz vajadzētu notikt.

- Salauzt pretestību? Es nesaprotu.

- Tas ir tikai tāds teiciens, Eila. Apsēdies, es tev pastāstīšu ziemas teiku par Lielo Dāsno Zemes Māti, kas radīja visu dzīvību uz mūsu zemes, - vecais vīrs smaidīdams sacīja. Eila apsēdās viņam blakus uz paklājiņa pie pavarda.

- Lielā cīņā Zemes Māte ieguva nedaudz spēka no Haosa, kas ir auksts un nekustīgs tukšums - kā nāve, un no tā viņa radīja dzīvību un siltumu, bet Viņai vienmēr ir jācīnās par to dzīvību, ko Pati radījusi. Kad tuvojas aukstais gadalaiks, mēs zinām, ka ir sākusies cīņa starp Dāsno Zemes Māti, kas vēlas saglabāt siltumu un visu dzīvo, un Haosa auksto nāvi, bet vispirms Viņai jāparūpējas par Saviem bērniem.

Eila tagad bija aizrāvusies ar šo stāstu un, alkdama dzirdēt turpi­nājumu, uzsmaidīja vecajam vīram. - Kas Viņai jādara, lai parūpētos par Saviem bērniem?

- Dažus no tiem Viņa noliek ziemas guļā, citus ieģērbj silti, lai tie pretotos aukstumam, vēl citus aicina sagādāt pārtiku un paslēpties. Laikam kļūstot arvien aukstākam, šķiet, ka nāve ir uzvarējusi; Māte tiek atstumta atpakaļ arvien tālāk un tālāk. Pašā aukstākajā gadalaika kulminācijā, kad Māte ir ierauta cīņā par dzīvību un nāvi, nekas nekus­tas, nekas nemainās - šķiet, ka viss ir miris. Ja mums nebūtu silta mi­tekļa, kur dzīvot, un uzkrāta pārtika, nāve ziemā būtu ņēmusi virsroku; dažkārt, ja cīņa noris ilgāk nekā parasti, tā notiek. Tad neviens neiet laukā. Ļaudis kaut ko darina, stāsta stāstus, runājas, bet neko daudz nekustas un vairāk guļ. Tieši tāpēc ziemu dēvē par mazo nāvi. Beidzot, kad aukstums ir aizdzinis Viņu tik tālu, ka tālāk vairs nav iespējams, Māte sāk pretoties. Viņa cīnās pretim, līdz salauž ziemas pretestību. Tas nozīmē, ka drīz būs klāt pavasaris, bet pagaidām pavasara vēl nav. Viņa ir izcīnījusi garu un ilgu cīņu, un Mātei ir mazliet jāatpūšas, pirms Viņa atkal spēs visiem dot dzīvību. Bet vai zini? Viņa ir uzvarējusi. To var saost un sajust gaisā.

- Tā tas ir! Mamut, es to patiešām sajutu! Tieši tāpēc biju izvedusi zirgus izskrieties. Māte ir uzvarējusi ziemas pretestību! - Eila iesaucās. Šī teika precīzi atspoguļoja jaunās sievietes pašreizējās sajūtas.

- Domāju, ka pienācis laiks svētkiem, kā tu domā?

- 0 jā! Arī man tā šķiet!

- Varbūt tu vēlēsies man palīdzēt tos noorganizēt? - Mamuts pagai­dīja tikai tik ilgi, līdz Eila pamāja ar galvu. - Ne jau visi jūt, ka Māte ir uzvarējusi, bet drīz vien to sapratis. Mēs abi varam vērot zīmes un nolemt, kad būs pienācis īstais laiks.

- Kādas zīmes?

- Kad dzīvība sāks atkal kūsāt, katrs cilvēks to izjutīs citādi. Daži tad ir laimīgi un grib doties laukā, bet vēl ir ļoti auksts, lai ietu ārā, tāpēc viņi kļūst viegli aizvainojami vai aizkaitināti. Viņi grib atzīt dzīves kūsā- šanu sevī, bet vēl būs jāpārcieš daudz spēcīgu vētru. Ziema apzinās, ka ir šo cīņu zaudējusi, un tāpēc šajā laikā kļūst vēl niknāka, ari ļaudis to jūt un tāpēc dusmojas. Esmu priecīgs, ka esi darījusi mani modru. Tieši šajā laikā, kad ziema atkāpjas, ļaudis kļūst nemierīgi. Eila, es domāju, ka ari tu to pamanīsi. Tāpēc tieši šajā laikā vislabāk ir rīkot svētkus. Tas dos cilvēkiem iemeslu izpaust savu prieku, nevis dusmas.

Ieraudzījis jaunās sievietes saraukto pieri, Mamuts pie sevis domāja: "Es zināju, ka viņa to pamanīs. Es pats tikko biju sācis apjaust šo at­modu, bet viņa jau ir to pamanījusi. Zināju, ka viņa ir apdāvināta, bet šīs sievietes spējas joprojām mani pārsteidz, un esmu pārliecināts, ka neesmu atklājis visu viņas talantu potenciālu. Varbūt nekad to neuz­zināšu? Iespējams, ka Eilas spējas ir daudz lielākas nekā manis paša. Ko viņa sacīja par to sakni un moguru ceremoniju? Gribētos, lai viņa sagatavo… klana medību ceremoniju! Tā mani toreiz pilnībā mainīja, rezultāts bija pamatīgi jūtams. Joprojām to izjūtu. Arī viņa ir to piere­dzējusi… vai tas varēja viņu mainīt? Palielināt viņas dabas dotās spējas? Interesanti… vai Pavasara festivāls būtu par ātru, lai atkal nobaudītu to saknes uzlējumu? Varbūt man vajadzētu nogaidīt, līdz Eila strādās kopā ar mani Pretestības salaušanas svētkos… vai nākamajos… pa šo laiku mums būs daudz un dažādi svētki gaidāmi…"

Dīgija gāja garām Mamuta pavardam, nesdama smagās ziemas drē­bes.

- Eila, cerēju, ka tevi satikšu. Gribu pārbaudīt savas izliktās cilpas un paskatīties, vai tajās nav noķerta kāda baltā polārlapsa, lai Branagam pašūtu biezo jaku. Vai gribi nākt kopā ar mani?

Tikko pamodusies, Eila paskatījās uz daļēji aizsegto dūmu izvades caurumu. - Izskatās, ka laukā ir jauks laiks. Es tikai saģērbšos.

Atmetusi guļamādas, jaunā sieviete piecēlās sēdus, izstaipījās un no­žāvājās, tad devās uz priekškara aizsegto teritoriju, kas atradās blakus zirgu piebūvei. Pa ceļam viņa pagāja garām gultai, kurā gulēja kāds pus­ducis bērnu, sakrituši čupu čupām kā mazi vilcēni. Ieraudzījusi Ridaga lielās, brūnās acis atvērtas, viņa tam uzsmaidīja. Puika atkal aizvēra acis un omulīgi iekārtojās jaunākajiem bērniem pa vidu - starp Nuviju, kas bija jau gandrīz četrus gadus veca un Ragiju, kam drīz būs astoņi gadi. Čupā gulēja ari Krisaveks, Brinans un Tusija, un pēdējā laikā Eila bija tur manījusi ari Tašeru, Fralijas jaunāko atvasīti, kam vēl nebija trīs gadi un kas jau sāka rotaļāties kopā ar pārējiem bērniem. Vēl jaunā sieviete bija pamanījusi, ka Latija, kura jau drīz kļūs par sievieti, arvien retāk un retāk spēlējas kopā ar bērniem.

Mamutu cilts bērni tika ļoti lutināti - tie drīkstēja ēst un gulēt, kur paši to vēlējās. Reti kad viņi ievēroja vecāku iezīmēto pavarda terito­riju; visa mītne atradās viņu rīcībā. Bērni varēja pieprasīt apmetnes pieaugušo laužu uzmanību, un bieži vien ari pieaugušie to izmantoja kā interesantu pārmaiņu; neviens nekur nesteidzās, un nevienam nebija nekur jāiet. Kad vien pieaugušie veltīja savu uzmanību bērniem, vecā­kais no grupas bija gatavs palīdzēt un visu izskaidrot. Ja bērni gribēja sašūt ādas, viņiem tika iedoti vajadzīgie instrumenti, ādas strēmeles un cīpslas pavedieni. Ja viņi gribēja izgatavot krama darbarīkus, viņiem iedeva krama gabalus, kā ari akmens vai kaula āmurus.

Bērni cīkstējās un kūleņoja, izgudroja dažādas spēles, kas bieži vien atdarināja pieaugušo nodarbes. Viņi izveidoja paši savus mazos pa­vardus un iemācījās aizdegt uguni. Bērni spēlēja medības, uzdūra uz iesmiem gaļas gabalus, kurus atnesa no aukstās pārtikas noliktavas, un cepa tos uz uguns. Spēlējot "pavardus", bērni atdarināja pieaugušo kopošanos, vecāki par to tikai iecietīgi pasmaidīja. Neviena normālās dzīves nodarbe netika izcelta kā kaut kas slēpjams vai aizliedzams; viss bija nepieciešamā dzīves skola, lai bērni kļūtu par pieaugušajiem. Vienīgais aizliegums attiecās uz vardarbību - it īpaši uz ekstrēmu un nevajadzīgu nežēlību.

Dzīvodami tik noslēgtā grupā, viņi bija iemācījušies, ka nekas, izņe­mot vardarbību, nespēs sagraut apmetni vai tās ļaudis, it īpaši jau tajā garajā, aukstajā ziemas laikā, kad visiem bija jāuzturas telpās. Vai nu tas bija netīšām, vai tīšām, bet ikviena paraža, ieradums, kopā sanākšana vai darbošanās, ja ne atklāti uz to tendēta, tad vismaz bija domāta tā, lai vardarbību samazinātu līdz minimumam. Apmetnes pieņemtie no­teikumi pieļāva plašu dažādu indivīdu uzvedības modeļu spektru, bet, kā likums, uzvedība nedrīkstēja būt vardarbīga, pieļaujami bija vienīgi spēcīgu emociju izvirdumi. Personiskie talanti tika izkopti un veicināti. Tolerance tika atbalstīta, bet greizsirdība' un skaudība - izskausta. Kā alternatīva aktīvi tika izmantota sacensība, kas attiecās arī uz strīdiem, bet tika ievērots zināms rituāls - viss tika stingri kontrolēts un turēts normas robežās. Arī bērni ātri vien iemācījās apmetnes noteikumus. Kliegšana tika atļauta, bet kaušanās - ne.

Pārbaudījusi lielo ūdens somu, Eila atkal uzsmaidīja aizmigušajiem bērniem, kas iepriekšējā nakti ilgi bija palikuši nomodā. Viņai patika, ka visapkārt ir bērni. - Pirms došanās ārā man vajadzētu atnest sniegu. Mums ir maz ūdens, un kādu laiku nav snidzis. Te tuvumā vairs nevar atrast tīru sniegu.

- Labāk nekavēsimies, - Dīgija mudināja. - Pie mūsu pavarda vēl ir ūdens, ari Nezijai tas ir. Atpakaļceļā atnesīsim. - Kamēr Eila ģērbās, Dīgija jau vilka mugurā savas siltās ziemas āra drēbes. - Man ir līdzi ūdens soma un nedaudz pārtikas, tāpēc, ja neesi izsalkusi, varam do­ties ceļā.

- Varu paēst vēlāk, bet man jāuzvāra karsta tēja, - Eila atbildēja. Dīgijas dedzīgā vēlēšanās ātrāk iet prom bija pielipusi ari Eilai. Viņas tikai nesen bija atsākušas iziet ārā no mītnes, un pavadīt laiku divatā ar Dīgiju bija ļoti jautri.

- Man šķiet, ka Nezija ir uzvārījusi karstu tēju, nedomāju, ka viņai būs kas iebilstams iedot ari mums kādu krūzīti.

- Viņa no rītiem vāra piparmētru tēju, es tikai pielikšu tai vēl kaut ko klāt… kaut ko tādu, ko man patīk no rītiem iedzert. Paņemšu līdzi arī savu lingu.

Nezija uzstāja, lai abas jaunās sievietes ieēd karstus graudus, un iedeva viņām ceļamaizei vakardienas cepeša šķēles. Taluts gribēja zināt, uz kuru pusi abas dosies, un noskaidrot Dīgijas izlikto cilpu atrašanās vietu. Izgājušas laukā pie mītnes galvenās ieejas, abas sievietes pama­nīja, ka diena jau sākusies, pie pamales saule bija uzlēkusi virs mākoņu maliņas un sākusi savu ceļojumu pa skaidrajām debesīm. Eila redzēja, ka zirgi jau bija izgājuši laukā. Viņa tos nespēja par to nosodīt.

Dīgija parādīja Eilai, kā, pagriežot kāju, ātri to iemaukt ādas cilpā, kura bija pievienota pie iegarena, apaļa rāmja, kas bija nopīts no spēcī­gām vītola rīkstēm, un kā ērti pārvietoties ar sniega kurpēm. Nedaudz patrenējusies, Eila jau drīz vien soļoja pa sniegu pāri nogāzei blakus Dīgijai.

No zirgu piebūves ieejas Jondalars vēroja abas sievietes dodamies prom. Saraucis pieri, viņš palūkojās debesīs un apsvēra, vai nesekot viņām, tad pārdomāja. Viņš redzēja dažus mākoņus, bet neko tādu, kas pareģotu briesmas. Kāpēc viņš allaž tik ļoti uztraucās par Eilu, kad vien viņa izgāja no Lauvas apmetnes? No viņa puses bija smiek­līgi sekot viņai visur pa pēdām. Šoreiz taču viņa negāja viena, bet gan kopā ar Dīgiju, un abas jaunās sievietes, bez šaubām, mācēja par sevi parūpēties… pat ja uznāktu sniegs… vai gadītos vēl kas ļaunāks. Ja viņš sekotu, tad pēc kāda brīža abas sievietes to pamanītu, un tad viņš tikai maisītos pa kājām, kad abas vēlētos divatā parunāties. Jondalars Jāva priekškaram nokrist un atgriezās mitekli, bet nespēja atbrīvoties no izjūtas, ka Eilai varētu draudēt briesmas.

- Eila! Paskaties! - Dīgija iesaucās, notupusies uz ceļiem un pārbau­dīdama sasalušo, balti pūkaino zvēriņu, kurš bija iekritis cilpā, kas tagad bija cieši sažņaugusies tam ap kaklu. - Es izliku vēl vairākas lamatas. Pasteigsimies un pārbaudīsim arī tās!

Eila gribēja palikt un izpētīt cilpu, bet sekoja Dīgijai. - Ko tu grasies ar to darīt? - viņa jautāja, kad bija panākusi draudzeni.

- Tas būs atkarīgs no tā, cik daudz lapsu būs iekritušas cilpās. Gri­bēju uztaisīt Branaga jakai kapuces apmali, bet pašreiz šuju viņam ari sarkanu tuniku - ne tik spilgtu kā tavējā. Tai būs garas piedurknes un būs vajadzīgas divas zvērādas, tāpēc cenšos pieskaņot otro zvērādu pie pirmās. Esmu izdomājusi to izrotāt ar polārlapsas kažokādu un zobiem. Ko tu par to domā?

- Tā būs skaisti. - Abas jaunās sievietes kādu bridi slēpoja klusumā, pēc tam Eila jautāja: - Kā tev šķiet, kas vislabāk piestāvētu baltai tu- nikai?

- Tas atkarīgs no tā, vai gribi to nokrāsot arī citās krāsās vai saglā­bāt pilnīgi baltu.

- Man šķiet, ka gribu to saglabāt baltu, bet neesmu vēl īsti pārlie­cināta.

- Tad tai labi piestāvētu baltā polārlapsa.

- Es jau par to biju domājusi, bet… nešķita, ka tas būtu īsti pareizi, - Eila atzina. Ne jau krāsa Eilu uztrauca. Jaunā sieviete atcerējās, ka savā pieņemšanas ceremonijā bija uzdāvinājusi balto polārlapsas ādu Rane­kam, un negribēja, ka kaut kas viņai atgādinātu par to reizi.

Otrā cilpa bija ieplīsusi, bet tā bija tukša. No cīpslām gatavotā cilpa bija pārkosta, un sniegā bija redzamas vilka pēdas. Trešajā atkal bija noķerta lapsa, kas bija sasalusi ragā, bet lielākā lapsas daļa bija ap­grauzta un noēsta, tā ka īstenībā āda vairs nebija derīga. Un atkal Eila pamanīja vilka pēdas.

- Šķiet, ka es ķeru cilpā lapsas, lai vilkiem būtu, ar ko mieloties, - Dīgija konstatēja.

- Dīgij, izskatās, ka te bijis tikai viens vilks, - Eila sacīja.

Dīgija jau sāka baiļoties, ka nedabūs vairs nevienu veselu zvērādu, pat ja arī ceturtajā cilpā būs ieķēries kāds zvēriņš. Abas jaunās sievietes steidzās uz to vietu, kur bija uzstādīta ceturtā cilpa.

- Tai vajadzētu būt tur tālāk, pie tiem krūmiem, - Digija sacīja, kad abas tuvojās mazai koku jaunaudzei, - bet es neredzu…

- Re, kur tā ir! - Eila iesaucās, steigdamās uz priekšu. - ŠI izskatās laba. Un paskaties uz asti!

- Izcili! - Dīgija atviegloti nopūtās. - Man bija vajadzīgas vismaz divas lapsādas. Atraisījusi sasalušo lapsu no cilpas un sasējusi to kopā ar pirmo, Dīgija tās pārmeta pār koka zaru. Tagad viņa jutās daudz atvieglotāka, ka noķērusi divas lapsas. - Man gribas ēst. Apstāsimies šeit un kaut ko iekodīsim, labi?

- Kad tu tā saki, tad arī man sāk gribēties ēst.

Viņas atradās gravā, kas bija apaugusi ar retiem kokiem, tie gan vairāk līdzinājās krūmiem, nevis kokiem; gravu bija izveidojis strautiņš, kas izlauzies cauri biezajam lesa slānim. Garās, bargās ziemas pēdējās dienās mazajā ielejā bija jūtams drūms un paguris izsīkums. Šī bija panīkusi vieta, kur dominēja balta, melna un garlaicīgi pelēka krāsa. Sniega kārta, kurā krūmāji vietām bija izlauzušies virspusē, bija sen uzsnigusi un cieta, tajā bija redzamas daudzu zvēru pēdas; tā izskatījās veca un netīra. Nolūzuši zari vēstīja par vētras, sniega un izsalkušu zvēru postījumiem. Vītoli un alkšņi bija cieši pieplakuši pie zemes un no bargās ziemas sekām tagad gulēja garšļaukus. Daži panīkuši bērziņi bija saglabājuši savu stalto stāju un tagad vējā grabināja kailos zarus, kuri sitās kopā un radīja nepatīkamu troksni, it kā tie kliegtu pēc atbilstošas zaļas lapu rotas. Pat skuju koki bija zaudējuši krāsu. Līkas priedes, kuru mizu vietām klāja pelēku ķērpju ielāpi, bija izbalējušas, garās lapegles bija tumšā krāsā un salīkušas no smagās sniega nastas.

Uz vienas lēzenas nogāzes bija saglabājušās sniega kupenas, no ku­rām rēgojās garas niedres ar asiem dzelkšņiem - tagad tie bija sausi, pārkokojušies ložņaugu stumbri, kas pagājušajā vasarā bija šeit ieau­guši, lai apgūtu jaunu teritoriju. Eila šo vietu paturēja prātā ne jau kā neizejamu biezokni ar asiem dzelkšņiem, bet gan kā vietu, kur meklēt ogas un attiecīgajā gadalaikā arī ārstniecības augu lapas. Jaunā sie­viete redzēja ko vairāk par drūmo, neinteresanto ainavu, kas atņēma visas cerības; apkārtne izskatījās daudzsološa, īpaši jau tad, ja uzspīdēja saule.

Abas sievietes sarausa sniega kaudzes un izveidoja sev sēdvietu tajā vietā, kur vasarā atrastos mazās upītes krastmala. Atvērusi plecu somu, Dīgija izņēma līdzi paņemto ceļamaizi un arī tik svarīgo ūdeni. Atvērusi bērza cibiņu, Dīgija iedeva Eilai kompakto ceļojuma maizi - barojošu žāvētu augļu un gaļas maisījumu, kuram bija pievienoti enerģijai tik nepieciešamie tauki, - tā bija izveidota apaļa plāceņa formā.

- Māte vakar pagatavoja savus tvaicētos kukulīšus ar priežu sēklām un iedeva man vienu līdzi, - Dīgija paziņoja, atvērdama citu paciņu un nolauzdama arī Eilai gabalu. Eila bija tos ļoti iemīļojusi.

- Man būs jāpajautā Talijai recepte, kā tos pagatavot, - Eila sacīja, nokozdama gabaliņu, pirms attina Nezijas doto cepeti un nolika kat­rai priekšā pa šķēlei. - Mums šeit sanācis brangs mielasts. Vienīgi vēl noderētu kādi svaigi zaļumi.

- Tad jau būtu pati pilnība. Nevaru sagaidīt pavasara atnākšanu. Pēc Pretestības salaušanas svētkiem kļūst arvien grūtāk to sagaidīt, - Dīgija atbildēja.

Eila bija sajūsmā par šo draudzīgo pikniku, kurā piedalījās viņa pati un draudzene, un, sēžot šaurajā gravā, kur nepūta asie vēji, jaunajai sievietei kļuva pat silti. Atraisījusi aukliņu pie kakla, viņa nogrūda ka­puci un apsēja ap galvu lingu. Aizvērusi acis, viņa pagrieza seju pret sauli. Aiz nolaistajiem plakstiņiem uz sarkana fona viņa saskatīja apa­ļas, žilbinošas lodes atspīdumu un izjuta patīkamu siltumu. Kad Eila atkal atvēra acis, viņai likās, ka redz visu ar daudz lielāku skaidrību.

- Vai ļaudis Pretestības salaušanas svētkos allaž cīkstas? - Eila jau­tāja. - Nekad agrāk nebiju redzējusi ļaudis cīkstamies, nepakustinot kājas.

- Jā, tā godina…

- Paskat, Dīgij! Pavasaris! - Eila pārtrauca savu draudzeni, pielēca kājās un pieskrēja pie blakus esošā vītolu krūma. Kad arī otra sieviete pienāca klāt, Eila parādīja uz tievā zariņa spilgti zaļu pumpura aizmetni, tas bija izlauzies par agru, lai izdzīvotu. Apbrīnodamas pavasara vēst­nesi, sievietes viena otrai uzsmaidīja par šo atklājumu, it kā pašas būtu izdomājušas pavasari.

Cilpa joprojām karājās netālu no vītola. Eila to pacēla. - Man šķiet, ka šis ir labs medīšanas paņēmiens. Dzīvnieki nav jāmeklē. Vienkārši uztaisi cilpu un vēlāk nāc un pārbaudi to. Kā tu to taisi un kā zini, ka tajā ieķersies lapsa?

- To nav grūti uztaisīt. Tu jau zini, ka cīpslas kļūst cietas, ja tās izmērcē un pēc tam izžāvē, tāpat kā āda, kura nav apstrādāta.

Eila pamāja.

- Galā jāuztaisa maza cilpiņa, - Dīgija turpināja, rādīdama, kāda tā ir. Tad paņem otru galu, izver cauri un uztaisi vēl vienu cilpu, tik lielu, lai lapsas galva izietu tai cauri. Tad tu to saslapini un, atstājot cilpu vaļā, ļauj tai izžūt vaļējā veidā. Pēc tam jādodas uz lapsu teritoriju, parasti uz tādām vietām, kur esi tās redzējusi vai arī agrāk noķērusi. Māte man parādīja šo vietu. Parasti lapsas šeit nāk katru gadu, to var pateikt pēc atstātajām pēdām. Tās parasti pārvietojas savu alu tuvumā pa vienām un tām pašām pēdām. Lai uzstādītu cilpu, ir jāatrod lapsas pēdas, kur tās iet cauri krūmiem vai kokiem, un jāizliek cilpa tieši iemītās takas vidū, apmēram viņu galvas augstumā, tad tā jāsasien šādi un vēl tā, - skaidrojot Dīgija to demonstrēja, un Eila koncentrējoties bija saraukusi pieri.

- Kad lapsa skrien pa iemīto taku, tās galva ieskrien cilpā un cilpa cieši savelkas ap kaklu. Jo naskāk lapsa kārpās no tās ārā, jo ciešāk cilpa savelkas. Tas notiek diezgan ātri. Vienīgā problēma ir atrast lapsu ātrāk par pārējiem zvēriem. Danugs man izstāstīja kādu paņēmienu, kā ziemeļos dzīvojošie ļaudis ir sākuši izlikt cilpas. Pēc viņa teiktā, šie ļaudis pieliec kādu jaunu kociņu un piesien to pie cilpas tā, ka, zvēram tajā ieskrienot, tā cieši nesavelkas, bet, kad koks atliecas atpakaļ, tas uzvelk noķerto zvēru augšā. Tā lapsa tiek saglabāta nesaplēsta, līdz to izņem no cilpas.

- Tā nu gan ir laba doma, - Eila atzina, dodamās atpakaļ pie sniegā izveidotajām sēdvietām. Pacēlusi galvu, Dīgijai par pēkšņu pārsteigumu, viņa noraisīja no galvas lingu un pētīja zemi. - Kur ir kāds akmens? - Eila čukstēja. - A, te tas ir!

Ar tik ātru kustību, kurai Dīgija tik tikko spēja izsekot līdzi, viņas draudzene pacēla akmeni, ielika to lingā un izmeta. Dīgija dzirdēja, kā akmens piezemējas, bet tikai tad, kad arī viņa pienāca pie sēd­vietas, ieraudzīja Eilas mērķi. Tas bija baltais sermulis, līdzīgs lielai zebiekstei, apmēram četrpadsmit collu kopējā garumā, bet apmēram piecu collu garumā stiepās balta, pūkaina aste ar melnu galiņu. Vasarā iegarenajam, mīkstās kažokādas zvēriņam būtu bijis bagātīgs brūns kažoks ar baltu pavēderi, bet ziemā lunkanā, sīkā sermuļa kažoks kļūst zīdaini balts, izņemot melno degungalu, mazās, šaudīgās ačteles un pašu astes galiņu.

- Tas čiepa mūsu cepeti! - Eila iesaucās.

- Es to pat nepamanīju šajā baltajā sniegā. Tev nu gan ir asa redze, - Dīgija atzina. - Un tu tik veikli rīkojies ar lingu; nezinu gan, Eila, vai tev vēl vajadzētu pūlēties ar cilpām.

- Linga noder tad, kad medījums ir redzams, bet ar cilpu var noķert zvērus pat tad, kad pats nemaz neesi klāt. Abi paņēmieni ir labi, - Eila atbildēja, nopietni to uztverdama.

Abas draudzenes apsēdās, lai pabeigtu maltīti. Runājoties Eilas roka visu laiku glāstīja biezo, mīksto mazā sermuļa kažoku. - Sermuļiem ir visskaistākais kažoks, - viņa secināja.

- Pārsvarā tāds ir visiem sabuļveidīgajiem, - Dīgija piekrita. - Ūde­lēm, sabuļiem, pat āmrijām ir labs kažoks. Tas nav tik mīksts, bet ļoti labi noder kapucēm, ja negribi, lai ap seju izveidojas sarmas kārtiņa. Bet sabuļveidlgos zvēriņus ir grūti noķert cilpā un ari ar piķi tos nevar nomedīt. Tie ir veikli un viltīgi. Tomēr ar tavu lingu tas gan ir iespējams, bet vēl joprojām nesaprotu, kā tev tas izdodas.

- Medījot šādus zvēriņus, esmu daudz ar to trenējusies. Sākumā mediju tikai gaļēdājus un pamatīgi izpētīju viņu paradumus.

- Kāpēc? - Dīgija painteresējās.

- Es vispār nedrīkstēju medīt, tāpēc nemedīju tādus dzīvniekus, kas derēja maltītei, tikai tos, kas mums zaga pārtikas krājumus. - Eila no­spraustajās ar sāju apskaidrību. - Biju domājusi, ka tā viss būs kār­tībā.

- Kāpēc viņi negribēja, ka tu medī?

- Klana sievietēm ir aizliegts medīt… bet galu galā man atļāva izman­tot lingu. - Atceroties senos notikumus, jaunā sieviete uz bridi apklusa.

- Vai zini, ka es vispirms nomedīju āmriju un tikai ilgi pēc tam man izdevās nomedīt trusi? - Viņa pasmaidīja par šo ironiju.

Dīgija apbrīnā pašūpoja galvu un pie sevis nodomāja: "Eilai nu gan bijusi dīvaina bērnība."

Viņas piecēlās, lai dotos prom, un, kamēr Dīgija aizgāja pakaļ nome­dītajām lapsām, Eila pacēla mazo, balto, pūkaino sermuli. Viņa ar roku noglāstīja tā zīdaino kažoku no galvas līdz pat astei.

- Lūk, tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs! - Eila pēkšņi iesaucās.

- Sermulis!

- Bet tev jau tas ir, - Dīgija atbildēja.

- Nē, es domāju - baltajai tunikai. Gribu tunikas malas apstrādāt ar baltu sermulādu un astītēm. Man patīk tās astes ar mazajiem, mel­najiem galiņiem.

- Kur tu atradīsi tik daudz sermuļu, lai izrotātu savu tuniku? - Dīgija jautāja. - Tuvojas pavasaris. Drīz tie atkal mainīs kažoka krāsu.

- Man nemaz tik daudz nevajag, un, ja te bija viens, tad tuvumā parasti ir vēl kāds. Es tos nomedīšu un darīšu to tūlīt pat, - Eila pie­ņēma lēmumu. - Man tikai jāsameklē labi akmeņi. Viņa sāka kašņāties pa sniegu, aizsalušā strauta malā meklēdama akmeņus.

- Tūlīt pat? - Dīgija pārjautāja.

Eila apstājās un pacēla galvu. Satraukumā viņa gandrīz bija aizmirsusi par Dīgijas klātbūtni. Viņa varētu apgrūtināt pēdu dzīšanu un piela- vīšanos zvēriņiem. - Dīgij, tev nav mani jāgaida. Dodies atpakaļ. Es atradīšu mājupceļu.

- Doties atpakaļ? Es nekad mūžā nelaistu garām tādu izdevību no­skatīties, kā tu medī ar lingu.

- Vai varēsi uzvesties ļoti klusu?

Dīgija pasmaidīja. - Eila, arī es esmu agrāk medījusi.

Jaunā sieviete nosarka, juzdama, ka pateikusi ko nepareizu. - Es nebiju domājusi…

- Zinu jau, zinu, - Dīgija atteica un pasmaidīja. - Domāju, ka varēšu kaut ko iemācīties no tāda cilvēka, kas vispirms nomedīja āmriju un tikai pēc tam - trusi. Amrijas ir daudz ļaunākas, neģēlīgākas, bezbailī­gākas un spītīgākas par pārējiem dzīvniekiem, to skaitā arī par hiēnām. Esmu redzējusi, kā viņas aizdzen leopardus no viņu medījumiem, viņas pat nebaidās stāties pretim alu lauvam. Pacentīšos turēties pa gabalu. Ja tev liksies, ka es sermuļus aizbaidu, pasaki man, un es tevi pagaidīšu šeit. Tikai neliec man doties mājās.

Eila atviegloti pasmaidīja, nodomādama, cik brīnišķīgi, ka viņai ir tāda draudzene, kas viņu tik ātri saprot. - Sermuļi ir tikpat nelietīgi kā āmrijas. Tie ir tikai mazāki, Dīgij.

- Vai es tev varu kaut kā palīdzēt?

- Mums vēl ir palicis cepetis. Tas varētu noderēt, bet vispirms ir jāatrod pēdas… pēc tam, kad būšu sameklējusi pietiekami daudz ak­meņu.

Kad Eila bija salasījusi pietiekami daudz akmeņu un ielikusi tos mai­siņā, kas bija piesiets pie jostas, viņa paņēma plecu somu un pārmeta to pār kreiso plecu. Tad, meklēdama labāko vietu, no kurienes sākt medības, jaunā medniece apstājās un izpētīja apkārtni. Dīgija turējās viņai blakus, kādu soli aiz muguras, un gaidīja, kad Eila noteiks vir­zienu, kurp doties. Gandrīz vai nolasījusi draudzenes domas, Eila sāka klusām viņai stāstīt.

- Sermuļi netaisa alas. Tie savām mītnēm izmanto jebko, ko tik var atrast, pat trušu alas - pēc tam kad ir tos nogalinājuši. Dažkārt man šķiet, ka tiem nemaz nav vajadzīgas alas, kad nav mazuļu. Tie allaž pārvietojas: medī, skrien, rāpjas, paceļas pakaļkājās un skatās apkārt, un mūždien kādu nogalina, gan dienā, gan naktī, pat pēc tam, kad ir jau paēduši; šie zvēri var savu medījumu pat pamest. Sermuļi ēd pilnīgi visu: vāveres, trušus, putnus, olas, kukaiņus, pat sapuvušu un smirdīgu gaļu, bet pārsvarā tomēr pārtiek no svaiga medījuma. Iedzīti slazdā, tie izplata smirdīgu smaku; sermuļi to neizšļāc kā skunksi, bet smaka ir tikpat riebīga, turklāt tie taisa šādu troksni… - Eila izdeva tādu skaņu, kas pa pusei izklausījās pēc apslāpēta kliedziena un pa pusei pēc - rukšķēšanas. - Pārošanās laikā tie svilpo.

Dīgija no pārsteiguma bija pilnīgi mēma. Tikko viņa bija uzzinājusi par sermuļiem daudz vairāk nekā visā iepriekšējā mūžā. Viņa pat ne­zināja, ka sermuļi vispār izdod kādu skaņu.

- Sermulienes ir labas mammas, viņām ir daudz bērnu… divas ro­kas… - Eila apklusa, domādama skaitļa vārdu. - Desmit, dažkārt ari vai­rāk mazuļu, citreiz tām piedzimst tikai daži. Tie paliek kopā ar mammu, līdz ir gandrīz vai pieauguši. - Jaunā medniece vēlreiz apklusa, lai kri­tiski nopētītu apkārtni. - Šajā gadalaikā, protams, ir vieglāk būt blakus mammai. Mēs meklējam pēdas… šķiet, ka blakus meldriem. - Eila sāka iet uz sniega kupenas pusi, kas vietām vairāk, vietām mazāk bija apklā­jusi meldru mudžekli, tie šajā vietā bija auguši jau vairākus gadus.

Dīgija viņai sekoja, brīnīdamās, kā gan draudzene var tik daudz zināt, jo nemaz nav par viņu vecāka. Dīgija bija pamanījusi, ka Eilas runa ik pa laikam apraujas, - tā bija vienīgā viņas satraukuma izpausme, bet tā Dīgija apjauta, cik labi draudzene jau tagad runā. Viņa reti kad runāja ātri, bet Eilas Mamutu valodas prasme bija tuvu perfektai, ja neņem vērā to, kā viņa izrunāja dažas skaņas. Dīgija domāja, ka viņas draudzene nekad netiks galā ar šo runas manieri, un ļoti cerēja, ka tā arī būs. Tā viņa izcēlās uz pārējo fona… un bija cilvēciskāka.

- Meklē mazas pēdiņas ar pieciem pirkstiem, dažreiz ir redzami ti­kai četri; sermuļi salīdzinājumā ar pārējiem gaļēdājiem atstāj visma­zākās pēdiņas, un viņu pakaļkājas iet pa tiem pašiem nospiedumiem kā priekškājas.

Dīgija nedaudz atpalika, vēroja un negribēja sabojāt trauslos pēdu nospiedumus. Ar katru sperto soli Eila uzmanīgi izpētīja apkārtni - sniega klāto zemi un katru nokritušo baļķi, visus krūmu zariņus, slaidos koku stumbrus, kailos bērzus un smagos, sniega pilnos priežu zarus ar tumšajām skujām. Pēkšņi jaunās mednieces modrais skatiens pārstāja šaudīties, tas sastinga no tā skata, kuru ieraugot viņai aizrāvās elpa. Lēnām nolikusi kāju pie zemes, viņa pasniedzās pēc plecu somas, no kuras izņēma lielu bizona cepeša gabalu un nolika to sev priekšā uz zemes. Pēc tam uzmanīgi atkāpās un pasniedzās pēc akmeņu maisiņa.

Dīgija nekustēdamās no mugurpuses vēroja Eilu, cenzdamās ieraudzīt to pašu, ko redzēja Eila. Beidzot viņa pamanīja kustību un tad ieraudzīja vairākus mazus, baltus zvēriņus, kas līkumotā gaitā virzījās uz viņu pusi. Zvēriņi skrēja ar pārsteidzošu ātrumu, kaut ari tiem bija jārāpjas pāri kritalām, jākāpelē augšā un lejā pa kokiem, jālaužas cauri krūmiem, jāizbrien cauri un jāapskrien apkārt bedrēm un plaisām un vēl piedevām jāaprij viss, ko tie savā ceļā atrada. Dīgija nekad agrāk nebija redzē­jusi mazos, rijīgos gaļēdājus, tāpēc tagad ar sajūsmu tos vēroja. Ik pa brīdim tie paslējās uz pakaļkājām; spīdīgās, melnās ačteles modri vēroja apkārtni, ausis kāri tvēra katru skaņu, bet oža tos nemaldīgi vilināja pie nelaimīgā medījuma.

Postošā mazo sermuļu orda sakļāvās kopā, izlocīdamās cauri strup- astu un peļu alām, palīzdama zem koku saknēm, meklējot ziemas miegā guļošas vardes un tritonus un mezdamās pakaļ maziem putnēniem, kas bija pārāk nosaluši un izsalkuši, lai spētu palidot. Zvēru galviņas šaudījās uz visām pusēm, mazās, melnās acu krellītes dedzīgi kvēloja, tie ar nāvīgu precizitāti uzklupa sava medījuma smadzenēm, pārkoda skaustu un jūga vēnu. Uzbrūkot bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetu­miem, sermuļi bija visprasmīgākie un asinskārākie slepkavas no visas dzīvnieku pasaules, un Dīgija ļoti nopriecājās, ka tie ir tik mazi. Sermu­ļiem nebija nekāda pamatota iemesla pārējo dzīvnieku slepkavnieciskai iznīcināšanai, vienīgi alkas nogalināt - kā arī nepārtraukti aktīvajiem zvēriņu ķermeņiem bija nepieciešams atrasties mūžīgā kustībā, kā daba bija to nolēmusi.

Sermuļus piesaistīja ceptās gaļas šķēle, un bez svārstīšanās tie mek­lēja īsāko ceļu pie tās. Pēkšņi sākās apjukums - pāri rijīgo sermuļu galvām sāka birt akmeņi, daži tika notriekti zemē, un gaisā uzvirmoja viņu nekļūdīgi spēcīgā smaka. Dīgija bija tik ļoti aizrāvusies ar zvēriņu vērošanu, ka bija palaidusi garām jaunās mednieces rūpīgos sagatavo­šanās darbus un veiklo akmeņu izmešanu.

Tad pēkšņi no nekurienes starp baltajiem sermuļiem uzradās liels, melns dzīvnieks, Eila bija pārsteigta, izdzirdot draudīgu rūcienu. Ari vilks bija devies pēc bizona šķēles, bet to aizturēja divi drosmīgi un bezbailīgi sermuļi. Atkāpies tikai nedaudz, melnais plēsējs saprata, kurš sermulis tikko bija padarīts nekaitīgs, un gaļas šķēles vietā paķēra beigto zvēriņu.

Bet Eila negrasījās ļaut melnajam vilkam nozagt viņas sermuli; viņa bija pielikusi pārāk lielas pūles, lai to nomedītu. Tas bija viņas medī­jums, un viņai to vajadzēja baltajai tunikai. Kad vilks jau cilpoja prom ar mazo, balto sermuli zobos, medniece devās tam pakaļ. Ari vilki ir gaļēdāji. Kad Eila vientulībā bija trenējusies medīšanā ar lingu, viņa bija tos pētījusi tikpat cītīgi kā sermuļus. Viņa izprata ari vilku uzvedību. Skrienot pakaļ vilkam, viņa paķēra kādu nolūzušu zaru. Sastopoties ar mērķtiecīgu uzbrukumu, vientuļais vilks varētu pamest sermuli.

Ja tur būtu bijis vesels bars, kaut vai tikai divi vilki, viņa nekad nebūtu mēģinājusi tik pārgalvīgi tiem uzbrukt, bet, kad melnais vilks apstājās, lai stingrāk saņemtu sermuli zobos, Eila, pacēlusi zaru, lai izdarītu spēcīgu triecienu, metās tam virsū. Viņa nedomāja par zaru kā par ieroci, jaunās mednieces mērķis bija vilku aizbaidīt, lai tas iz­bīlī izlaistu no zobiem mazo, pūkaino zvēriņu. Bet šoreiz izrādījās, ka izbīties nācās Eilai pašai. Nometis sermuli sev pie kājām, ar draudīgu un biedējošu rūcienu vilks metās viņai virsū.

Jaunās sievietes acumirklīga reakcija bija mest tam ar zaru, lai aiz­sargātos un atturētu uzbrūkošo vilku, bet viņas asais prāts sacīja: skrien! Bet, kad Eila koku pilnajā jaunaudzē atvēzējās ar sasalušo un trauslo zaru, tas sašķīda pret koku. Viņai rokā palika sapuvis stumbenis, bet tā asais gals tika ietrieks vilkam purnā. Pagaidām tas bija pietiekami, lai plēsēju uz brīdi atturētu. Arī vilks bija iebiedēts un nemaz vairs tik ļoti nealka viņai uzbrukt. Apstājies, lai paceltu zobos beigto sermuli, plēsējs izskrēja no kokiem apaugušās gravas.

Eila bija pārbijusies, dusmīga un pārskaitusies. Viņa nedrīkstēja pie­ļaut, ka sermulis tik viegli tiek nozagts. Medniece vēlreiz metās pakaļ vilkam.

- Ļauj tam iet! - Dīgija sauca. - Te jau būs gana! Lai taču vilks to patur.

Bet Eila to nedzirdēja, viņa tam nepievērsa uzmanību. Vilks devās uz atklātu teritoriju, un Eila metās viņam cieši pa pēdām. Sniegdamās pēc akmens, viņa atklāja, ka maisiņā palikuši tikai divi vien, tomēr viņa skrēja vilkam pakaļ. Kaut arī jaunā sieviete sagaidīja, ka milzīgais plēsējs drīz vien no viņas atrausies, viņai bija vēl vienu reizi jāmēģina to apturēt. Ielikusi akmeni lingā, medniece to izmeta skrienošajam zvē­ram pa pēdām. Otrais akmens, kas acumirklī lidoja pakaļ pirmajam, piebeidza to, ko bija iesācis pirmais. Abi bija trāpījuši mērķī.

Vilkam nokrītot gar zemi, drošsirdīgā medniece izjuta milzīgu gan­darījumu. Šis dzīvnieks nekad vairs neko viņai nezags. Pieskrējusi tam klāt, lai atgūtu savu nomedīto sermuli, Eila izlēma paņemt līdzi arī vilka ādu, bet, kad Dīgija bija beidzot pienākusi klāt, jaunā sieviete sēdēja blakus beigtajam melnajam vilkam un baltajam sermulim un nebija pakustējusies. Eilas sejas izteiksme radīja Dīgijā bažas.

- Eila, kas tev kaiš?

- Man vajadzēja ļaut vilcenei to paturēt. Man vajadzēja zināt, ka viņai ir iemesls, lai dotos pēc gaļas cepeša, kaut ari tur bija sermuļi. Vilki zina, cik tie ir neganti, un parasti vientuļš vilks svešā vietā atkāpsies, nemaz nemēģinot uzbrukt. Man vajadzēja viņai ļaut paņemt to sermuli.

- Es nesaprotu. TU atguvi savu sermuli, turklāt vēl dabūji arī melna vilka ādu. Ko tu ar to gribēji sacīt - tev vajadzēja ļaut, lai viņa to patur?

- Skaties! - Eila rādīja uz melnā vilka pavēderi. - Viņa zīda mazuli. Vilcenei ir mazuļi.

- Vai tad vēl nav par agru, lai vilki apbērnotos? - Dīgija jautāja.

- Jā, tas noticis daudz par agru. Un viņa bijusi vientuļniece. Tieši tāpēc šai vilcenei bijušas lielas grūtības atrast pietiekami daudz barības. Tieši tāpēc viņa nāca pēc cepeša un tik ļoti gribēja paturēt sermuli. Paskaties uz viņas ribām. Mazuļi viņai atņēmuši tik daudz spēka. Tur ir tikai kauli un āda. Ja vilcene būtu dzīvojusi vilku barā, bars būtu pa­rūpējies, lai viņai būtu, ar ko barot bērnus, bet, ja viņa būtu dzīvojusi barā, tad viņai tagad nebūtu mazuļu. Parasti tikai vilku bara vadonei ir mazuļi, turklāt viņai nav parasta krāsa. Vilki ir pieraduši pie noteiktām krāsām un zīmēm. Viņa līdzinās tai baltajai vilcenei, kuru mēdzu vērot, kad pētīju vilku paradumus. Arī viņa pārējiem vilkiem nepatika. Viņa allaž centās pielabināties bara vadonei un vadonim, bet tie viņu negri­bēja. Pēc tam kad bars kļuva pārāk liels, viņa aizgāja. Varbūt baltajai vilcenei apnika, ka viņa nevienam nepatīk.

Eila paskatījās lejup uz melno vilcēni. - Tā arī viņa ir izdarījusi. Varbūt tieši tāpēc viņa gribēja mazuļus, jo jutās tik vientuļa. Bet viņai nevajadzēja tik agri apbērnoties. Dīgij, man šķiet, ka šī ir tā pati melnā vilcene, kuru redzēju, kad medījām bizonus. Viņa droši vien pameta savu baru, lai sameklētu kādu vientuļu vilku un pati izveidotu savu baru, jauni vilku bari tiek veidoti tieši tā. Bet ar vientuļajiem vilkiem nekad nav viegli. Vilkiem patīk medīt barā, un tie cits par citu rūpējas. Vilku bara vadonis allaž palīdz vadonei aprūpēt kucēnus. Tev kādreiz vajadzētu tos pavērot, vilkiem patīk rotaļāties ar saviem mazuļiem. Bet kur gan ir viņas tēviņš? Vai viņai tāds vispār ir? Varbūt viņš ir miris?

Dīgija bija pārsteigta, kad ieraudzīja Eilu cīnāmies ar asarām miruša vilka dēļ. - Eila, agrāk vai vēlāk visi vilki mirst. Mēs visi atgriežamies Mātes klēpī.

- Es zinu, Dīgij, bet sākumā viņa bija citāda un pēc tam bija vientuļa. Vēl dzīvai esot, viņai vajadzēja kaut kam būt - kādam tēviņam, baram, pie kura piederēt, vai vismaz mazuļiem.

Dīgijai likās, ka viņa sāk saprast, kāpēc Eila tik ļoti pārdzīvo par kādu kaulainu, vecu, melnu vilcēni. Viņa iedomājās sevi vilcenes vietā. - Eila, viņai bija mazuļi.

- Un tagad arī mazuļiem jāiet bojā. Viņiem nav sava bara. Nav pat tēva. Bez mātes viņi nomirs. Pēkšņi Eila pielēca kājās. - Es neļaušu mazuļiem nomirt!

- Kā to saprast? Uz kurieni tu ej?

- Iešu tos sameklēt. Sekošu melnās vilcenes pēdām līdz viņas alai.

- Tas var būt bīstami. Varbūt tomēr arī citi vilki ir turpat tuvumā. Kā tu vari tik droši to zināt, ka viņa bija vientuļniece?

- Dīgij, esmu par to pilnīgi droša. Man pietika ar to, ko redzēju.

- Nu labi, Eila. Ja jau nevaru mainīt tavas domas, tad paklausies, ko teikšu.

- Ko tad?

-Ja domā, ka skraidīšu te apkārt kopā ar tevi, meklēdama melnā vilka pēdas, tad pati vari nest savus sermuļus, - Dīgija sacīja, izmezdama no savas plecu somas piecus beigtus balto sermuļu rumpīšus. - Man jau pašai ir gana ko stiept savas lapsas! - Dīgija apmierināti smaidīja.

- Ak, Dīgij! - Eila ar lielu sirsnību un mīlestību pasmaidīja draudze­nei pretim. - Tu tos atnesi! - Abas jaunās sievietes apkampās, izrādī­damas viena otrai draudzības un mīlestības jūtas.

- Eila, viena lieta ir pilnīgi skaidra. Tev blakus nekad nav garlaicīgi! - Dīgija palīdzēja Eilai ielikt sermuļus plecu somā. - Ko darīsi ar vilcēni? Ja mēs tagad to nepaņemsim, tad paņems kāds cits, un melna vilka āda nemaz nav tik bieži sastopama.

- Es gribētu to paņemt, bet vispirms man jāatrod viņas mazuļi.

- Nu labi. Tad es ņemšu vilcēni, - Dīgija piedāvājās, pārmezdama nedzīvo rumpi pār plecu. - Ja vēlāk būs laiks, es to nodīrāšu. - Viņa jau gribēja uzdot vēl kādu jautājumu, bet pārdomāja. Gan jau drīz viņa tāpat uzzinās, ko draudzene plāno darīt, ja atradīs mazuļus dzīvus.

Viņām bija jādodas atpakaļ uz gravu, lai uzņemtu pareizās pēdas. Vilcene bija labi papūlējusies noslēpt savas pēdas, zinādama, kāda vēr­tība ir tādai dzīvei, kuru viņa vada vientulībā. Vairākas reizes Dīgija bija pārliecināta, ka viņas ir pēdas pazaudējušas, arī viņa pati bija laba pēddzine, bet Eila bija apņēmusies turpināt un atkal tās sameklēja. Kad abas bija atradušas īsto vietu, par kuru Eila bija pārliecināta, ka tā ir vilcenes ala, saule jau rādīja vēlu pēcpusdienu.

- Eila, teikšu tev godīgi. Neredzu nekādas dzīvības pazīmes.

- Tā tam vajadzētu būt, ja mazuļi atstāti vieni paši. Ja mēs manītu kādas dzīvības pazīmes, tad tās tikai piesaistītu briesmas.

- Varbūt tev ir taisnība, bet, ja tur iekšā ir mazuļi, kā tu panāksi, lai tie nāk laukā?

- Šķiet, ka ir tikai viens veids, kā to uzzināt. Man būs jālien tur iekšā.

- Eila, tu nedrīksti to darīt! Viena lieta ir novērot vilkus pa gabalu, bet nedrīkst taču līst iekšā viņu alās. Un ja nu tur ir vēl kāds, ne tikai kucēni? Te kaut kur tuvumā var blandīties vēl kāds pieaudzis vilks.

- Vai tad tu redzēji kādas cita pieauguša vilka pēdas blakus melnās vilcenes pēdām?

- Nē, bet man tomēr vēl joprojām nepatīk doma, ka tu līdīsi vilku alā.

- Neesmu nākusi tālo ceļu, lai paliktu neziņā par to, vai tur iekšā ir kāds mazulis. Dīgij, man jālien iekšā!

Nolikusi plecu somu zemē, Eila devās uz mazo, tumšo caurumu zemē. Tas bija izrakts kādā vecā migā, kas jau sen bijusi pamesta, jo šī nebija tā pati labākā vieta vilku mājoklim, taču midzenis bija tas labākais, ko melnā vilcene spēja sameklēt pēc tam, kad viņas tēviņš - kāds vecs, vien­tuļš vilks, kuru bija piesaistījusi vilcenes pāragrā kopošanās vēlme, - bija gājis bojā cīniņā. Nometusies uz vēdera, Eila sāka līst iekšā vilku migā.

- Eila, pagaidi! - Dīgija iekliedzās. - Ņem manu nazi!

Jaunā medniece pamāja, ielika nazi zobos un sāka rāpties dziļāk mel­najā caurumā. Sākumā tas lēzeni gāja uz leju, pēc tam eja sašaurinājās. Pēkšņi Eila atklāja, ka ir iesprūdusi, un viņai bija jārāpjas atpakaļ.

- Eila, mums vajadzētu iet. Kļūst jau vēls, un, ja tu nevari tur ielīst, tad neko nevar darīt.

- Nē, - jaunā medniece neatkāpās no sava lēmuma un pāri galvai novilka biezo jaku. - Es tur iekļūšu iekšā.

Kamēr Eila nebija ielīdusi alā, viņa trīcēja no aukstuma, bet pēc pirmā posma, kur lēzenums gāja uz leju, eja kļuva itin šaura. Netālu no dibena, kur tā izlīdzinājās, ala kļuva plašāka, bet šķita, ka tā ir pamesta. Viņas pašas augums aizsedza gaismu, un jaunajai medniecei vajadzēja kādu brītiņu pagaidīt, līdz acis aprada ar tumsu, bet, sākot virzīties ārā, Eilai likās, ka izdzirdējusi kādu skaņu.

- Vilks, mazais vilks, vai tu esi šeit? - viņa iesaucās, tad atcerējās tās daudzās reizes, kad bija vērojusi un klausījusies vilkos, jaunā sieviete žēlabaini iekaucās. Pēc tam Eila ieklausījās. No paša tumšākā un dziļākā migas padziļinājuma atskanēja klusa, maiga smilkstēšana, un jaunajai medniecei gribējās no prieka iekliegties.

Palīdusi tuvāk tai vietai, no kurienes nāca skaņa, viņa vēlreiz iekaucās. Smilkstēšana jau bija dzirdama tuvāk, tad Eila ieraudzīja divas spīdī­gas actiņas, bet, kad viņa pasniedza roku pēc kucēna, kas atkāpās un klusām ierūcās, jaunā sieviete sajuta, ka asi zobiņi kā adatas iecērtas viņas rokā.

- Au! Tev nu gan ir cīņas spars! - Eila ierunājās un pasmaidīja. - Tevi vēl mīt vēlme dzīvot. Nu, mazais vilcēn, nāc šurp! Viss būs labi. Nāc nu! Žēlabaini iekaukusies, viņa vēlreiz pastiepa roku pēc mazā vilcēna un sajuta spalvainu kamoliņu. Kārtīgi satvērusi to rokā, viņa vilka līdzi vilcēnu, kas visu ceļu laukā no alas sprauslāja un kārpījās. Beidzot jaunā medniece izlīda no alas.

- Dīgij! Paskaties, ko es atradu! - Eila iesaucās, triumfējoši smaidī­dama un paceldama gaisā mazo, pelēko, pūkaino vilcēnu.

= 23 =

Jondalars atradās velēnu mitekļa ārpusē, staigādams šurpu tupu starp galveno ieeju un zirgu piebūvi. Pat Taluta vecajā, siltajā jakā, kas bija viņam mugurā, saulei norietot, viņš juta temperatūras paze­mināšanos. Jau vairākas reizes jaunais vīrietis bija uzkāpis augšā pa nogāzi tajā virzienā, kur bija aizgājušas Eila un Dīgija, un pašlaik jau domāja tur uzkāpt vēlreiz.

Jau kopš paša rīta, kad abas sievietes bija aizgājušas, Jondalars bija centies apslāpēt urdošo nemieru, un, kad pēcpusdienā jaunais vīrietis sāka uztraukti soļot, nekur sev nerazdams mieru, pārējie apmetnes ļaudis žēlīgi smaidīja, bet tagad viņš savās bažās vairs nebija viens. Arī Talija bija vairākas reizes mērojusi ceļu augšā uz nogāzi, un Taluts sāka runāt, ka jāpulcē meklētāju grupa, kas ar lāpām dosies meklēt Eilu un Dīgiju. Pat Vīnija un Skrējējs izskatījās tramīgi.

Kad brīnišķīgais, sarkanais saules disks aizslīdēja aiz mākoņiem un palika karājamies pašā zemes malā, tas parādījās kā asi izteikts spožs gaismas aplis un izskatījās pārdabisks, ne kā no šīs pasaules nācis, nenosakāma lieluma, pārāk pareizs un simetrisks, lai iederētos dabis­kajā vidē. Bet kvēlojošais, sarkanais aplis piešķīra krāsu arī mākoņiem un nedaudz veselīgāku izskatu bālajam, spocīgajam pusmēnesim, kas karājās zemu pie rietumu puses debesīm.

Kad Jondalars jau atkal grasījās kāpt nogāzē, tās virsotnē parādījās divi silueti, kuri izcēlās pret izteiksmīgo mēļas krāsas fonu, kas pakā­peniski pārgāja uz tumšu indigo toni. Augstu debesīs mirguļoja tikai viena vientuļa zvaigzne. Atviegloti nopūties un pēc pēkšņās spriedzes atslābuma juzdamies apreibis, Jondalars atspiedās pret velvētās ejas mamutu ilkņiem. Viņas bija sveikas un veselas. Eila bija atgriezusies.

Bet kur gan viņas tik ilgi klīdušas? Viņām taču vajadzēja zināt, ka visi uztrauksies. Kas gan abas bija tik ilgi aizkavējis? Varbūt Eilai un Dīgijai bija draudējušas kādas briesmas? Viņam tomēr vajadzēja sekot abām sievietēm pa pēdām.

- Viņas nāk! Viņas nāk! - Latija sauca.

Ļaudis, pa pusei apģērbušies, izskrēja laukā no velēnu mītnes; tie, kas bija silti saģērbušies, devās sievietēm pretim.

- Kur jūs tik ilgi bijāt? Ir jau gandrīz tumšs. Kur jūs bijāt? - Jon­dalars pieprasīja paskaidrojumus, līdzko abas sievietes bija nonākušas pie būdas.

Eila pārsteigti viņā pavērās.

- Vispirms ievedīsim viņas iekšā, - Talija norīkoja. Dīgija zināja, ka māte nebūt nav sajūsmā par viņas vēlo pārnākšanu, bet viņas bija bijušas prom visu dienu, bija pārgurušas, turklāt laukā strauji sāka kristies temperatūra. Pārmetumi varēja pagaidīt, vispirms Talijai va­jadzēja pārliecināties, ka abām ceļiniecēm nekas nekait. Abas jaunās sievietes tika steidzīgi ievestas iekšā cauri priekšnamam - pie ēdiena gatavošanas pavarda.

Dīgija, laimīga par to, ka beidzot var noņemt smago nastu, nosvieda no pleciem melnās vilcenes rumpi, kas bija sasalis ragā un ieņēmis viņas plecu formu. Kad viņa nometa vilku uz paklājiņa, visapkārt atskanēja pārsteiguma pilni izsaucieni un Jondalars nobālēja. Tātad briesmas to­mēr bijušas.

- Tas ir vilks! - Druvezs iesaucās, ar sajūsmas pilnu skatienu nomē­rīdams māsu. - Kur jūs to vilku dabūjāt?

- Pagaidiet, līdz ieraudzīsiet, kas ir Eilai, - Dīgija sacīja, izņemdama no plecu somas baltās polārlapsas.

Ar vienu roku Eila izcēla no somas sasalušos sermuļus, ar otru kaut ko uzmanīgi turēja zem siltās jakas ar kažokādas kapuci.

- Tie ir ļoti skaisti sermuļi, - Druvezs atzina, nebūdams tādā sajūsmā par mazajiem, baltajiem sermuļiem kā par melno vilku, bet negribē­dams Eilu aizvainot.

Eila puisim uzsmaidīja, tad atraisīja auklu, ko bija apsējusi siltajai jakai ap vidukli, un no azotes izvilka ārā mazu, pelēku, spalvainu ka­moliņu. Visi skatījās, kas tas tāds ir, Pēkšņi kamoliņš pakustējās.

Vilcenes kucēns bija ērti iesnaudies pie Eilas siltā ķermeņa zem bie­zās jakas, bet viņu nobiedēja gaisma, troksnis un nepazīstamās sma­kas. Kucēns iesmilkstējās un mēģināja atkal pieglausties sievietei, kuras smarža un siltums jau bija kļuvuši pazīstami. Eila nolika mazo, pūkaino radībiņu uz zīmēšanas smilšu laukumiņa. Mazais vilcēns pieslējās kājās, paspēra pāris grīļīgu solīšu, tad pēkšņi pietupās un uztaisīja peļķīti, ko mīkstās, sausās smiltis ātri uzsūca.

- Tas ir vilks! - Danugs iesaucās.

- Mazs vilcēns! - Latija piebalsoja, viņas acis priekā mirdzēja.

Eila redzēja, ka Ridags pieliecas tuvāk, lai aplūkotu mazo zvērēnu. Zēns pastiepa roku, kucēns to paostīja un nolaizīja. Ridaga smaids lie­cināja par neviltotu prieku.

- Eila, kur tu dabūji mazo vilcēnu? - puisēns ar zīmēm vaicāja.

- Tas ir garš stāsts, - Eila rādīja pretim, - pastāstīšu vēlāk. - Viņa veikli novilka silto jaku. Nezija to paņēma un pasniedza viņai karstas tējas krūzīti. Jaunā sieviete pateicīgi pasmaidīja un iedzēra malciņu.

- Nav svarīgi, kur viņa to dabūja. Ko viņa ar to darīs? - Frabeks in­teresējās. Eila zināja, ka vīrietis ir apguvis zīmju valodu, kaut arī pats apgalvoja, ka neprotot. Viņš ļoti labi bija apjautis Ridaga teikto. Eila pagriezās pret Frabeku.

- Vai zini, Frabek? Es grasos par vilcēnu rūpēties. - Eilai to pasakot, viņas acis izaicinoši iespīdējās. - Es nogalināju viņa māti, - viņa rādīja melnās vilcenes virzienā, - un tāpēc rūpēšos par viņas bērnu.

- Tas nav bērns, bet gan vilks! Tas ir zvērs, kas var savainot cilvē­kus, - Frabeks atbildēja. Eila reti kad bija ieņēmusi tik noteiktu stāju attiecībā pret šo vīrieti vai jebkuru citu apmetnes iemītnieku, un Fra­beks bija atklājis, ka jaunā sieviete, lai izvairītos no konflikta vai arī kad viņš bija gana nejauks, nenozīmīgās lietās bieži vien piekāpjas. Viņš nebija cerējis saņemt tādu tiešu pretestību, un viņam tas nemaz nepatika, it īpaši jau tāpēc, ka varēja nojaust - lietas nevirzīsies viņam vēlamajā gultnē.

Paskatījies uz mazo vilcēnu, pēc tam uz Frabeku, Manuvs sirsnīgi pasmaidīja. - Frabek, vai tad tu baidies, ka šis dzīvnieks var tev no­darīt pāri?

Smieklu rēkoņa lika Frabekam no dusmām nosarkt. - Es jau tā nebiju to domājis. Vilki var savainot cilvēkus. No sākuma bija zirgi, tagad jau parādās vilki. Kas būs pēc tam? Es neesmu dzīvnieks un negribu dzīvot kopā ar tiem, - viņš sacīja. Pateicis savu sakāmo, Frabeks aizslāja prom, nebūdams gatavs pārbaudīt, vai pārējie Lauvas apmetnes iemītnieki atbalstīs viņa viedokli vai Eilu ar viņas dzīvniekiem, ja viņš piespiestu tiem izdarīt izvēli.

- Nezij, vai tev vēl ir palicis pāri kāds gaļas gabals no bizonu ce­peša?

- Tu droši vien esi izbadējusies. Es tev tūlīt sarūpēšu pusdienas.

- Ne jau es esmu badā, bet gan mazais vilcēns, - Eila sacīja.

Nezija atnesa Eilai cepeša šķēli, brīnīdamās, kā gan tāds mazs ra­dījums spēs to apēst. Bet Eila atcerējās mācību, ko bija saņēmusi sen: mazuļi drīkst ēst to pašu, ko viņu mammas, bet ēdamajam ir jābūt mīkstākam, vieglāk sakošļājamam un norijamam. Reiz viņa uz savu alu bija atnesusi ievainotu alu lauvas mazuli un barojusi to ar galu un buljonu, nevis pienu. Ari vilki ir gaļēdāji. To viņa atcerējās no tām die­nām, kad bija vilkus vērojusi, lai ko vairāk par tiem uzzinātu; vecie vilki bieži vien sakošļāja un norija barību, tā varēja aiznest gaļu atpakaļ uz midzeni, kur to atvēma, lai mazie vilcēni varētu paēst. Bet Eilai nebija barība jāsakošļā, viņai bija rokas un ass nazis, viņa varēja to sagriezt.

Pēc tam kad bija sagriezusi gaļu mazos gabaliņos un saspaidījusi putriņā, Eila ielēja bļodiņā ari nedaudz silta ūdens, lai temperatūra vairāk līdzinātos mātes pienam. Kucēns jau bija sācis apošņāt zīmējamā laukuma teritorijas malas, bet šķita, ka viņam bail iziet no šis smilšu bedres ārā. Apsēdusies uz paklājiņa, Eila pastiepa roku un klusām pa­sauca vilcēnu. Viņa bija paņēmusi to no aukstas un vientulīgas alas un atnesusi siltumā un omulībā, jau viņas smarža vien vilcēnam aso­ciējās ar drošību. Pūkainais kamoliņš gāzelēdamies nāca pie izstieptās rokas.

Sākumā viņa to paņēma rokās, lai pārbaudītu. Tuvāka apskate atklāja, ka mazais vilcēns ir puika un vēl ļoti jauns, droši vien ne vairāk kā viens pilns mēneša cikls ir pagājis kopš viņa dzimšanas. Eilai būtu gribējies uzzināt, vai viņam bijuši ari brālīši un māsiņas un, ja bijuši, kad tie nomiruši. No pirmās izpētes nelikās, ka vilcēns būtu ievainots, un tas nešķita arī trūcīgi barots, kaut gan pati melnā vilcene neapšaubāmi bija īsts kaulukambaris. Kad Eila iedomājās par briesmīgajiem upuriem, ko melnajai vilcenei vajadzējis nest, lai saglabātu šī kucēna dzīvību, tas viņai atgādināja par tiem smagajiem pārbaudījumiem, ko pati reiz pārdzīvojusi, un tas stiprināja viņas apņemšanos. Ja viņa pratīs, tad saglabās vilcenes dēla dzīvību, lai ko tas arī prasītu, - ne Frabeks, ne arī kāds cits nespēs viņu no tā atturēt.

Turēdama kucēnu klēpī, Eila iemērca pirkstu smalki sakapātās ga­ļas virumā un pielika to vilcēnam pie purniņa. Mazulis bija izsalcis. Piebāzis purniņu, viņš nolaizīja jaunās sievietes pirkstu pavisam tīru. Iebraukusi virumā vēlreiz, viņa ar pirkstu to pasmēla, arī šoreiz vilcēns dedzīgi to nolaizīja tīru. Turēdama mazuli klēpī, Eila turpināja viņu barot, sajuzdama, ka mazais puncītis kļūst apaļāks. Sajutusi, ka nu jau būs gana, viņa pielika tam pie purniņa ūdens trauku, bet vilcēns to tikai paošņāja. Tad, piecēlusies kājās, jaunā sieviete aiznesa savu lolojumu pie Mamuta pavarda.

- Man šķiet, ka tur, pie tā sola, tu atradīsi kādu vecu grozu, - Ma­muts teica, sekodams viņai pa pēdām.

Eila uzsmaidīja vecajam vīram. Viņš bija precīzi nolasījis savas audzēknes domas. Parakņājusies kaudzē, jaunā sieviete atrada lielu, pītu vārāmo katlu, kas vienā pusē bija izjucis, un nolika to pie savas gultas galvgaļa. Kad viņa bija ielikusi tajā vilcēnu, tas sāka smilkstēt un gribēja tikt laukā. Paņēmusi mazuli rokās, Eila vēlreiz pārlaida acis mantu kaudzei, nebūdama īsti droša par to, kas mazajam varētu no­derēt. Viņai ļoti gribējās ņemt to blakus sev gultā, bet viņa jau bija to piedzīvojusi, kad auga Vīnija un Mazulis. Vēlāk būs ļoti grūti dzīvnieku no tā atradināt, turklāt Jondalars varbūt nemaz negribēs gulēt vienā gultā ar vilku.

- Grozā viņam nepatīk. Vilcēns droši vien grib gulēt pie mammas un citiem brālīšiem un māsiņām, - Eila noteica.

- Zini ko, Eila? Iedod viņam kādu no savām mantām, - Mamuts ierosināja. - Kaut ko mīkstu, ērtu un pazīstamu. Tagad tu esi viņa mamma.

Jaunā sieviete pamāja un pārskatīja savu garderobi. Viņai nekā daudz nebija. Skaistais Dīgijas dāvātais tērps, tad vēl viens, ko pati bija uz­meistarojusi, pirms viņi atstāja ieleju, un vēl visādi sīkumi, ko bija sadevuši pārējie ļaudis, lai viņai būtu drēbes, ko nomainīt. Dzīvojot klanā, Eilai bija bijuši daudz apmetņu, un pat ielejā…

Pēkšņi viņa pamanīja mugursomu, kuru bija atnesusi no ielejas, tā stāvēja nolikta mantu glabātavā, nostāk no pārējām lietām. Pārmek­lējusi somu, Eila izvilka Durka apmetni, bet, paturējusi to kādu bridi, viņa ādas gabalu salocīja un nolika atpakaļ. Jaunā sieviete nespēja no tā atteikties. Tad viņa atrada savu veco klana apmetni, kas bija izgatavots no mīkstas ādas. Reiz viņa bija tādu valkājusi, cik vien sevi atcerējās, viņa bija to aptinusi sev apkārt un sasējusi ar garu auklu, tā bija noticis līdz pat tai dienai, kad viņi kopā ar Jondalaru aizjāja no ielejas. Tagad šķita, ka pagājusi jau vesela mūžība. Izklājusi grozu ar klana apmetni, viņa ielika tajā vilka kucēnu. Paošņājies apkārt, tas ātri iekārtojās un drīz vien jau bija cieši aizmidzis.

Pēkšņi Eila sajuta lielu nogurumu un izsalkumu, viņai mugurā jo­projām atradās sniegā piemirkušās drēbes. Noāvusi slapjos zābakus ar saveltas mamutu vilnas oderi, Eila uzvilka sausas drēbes un mīkstus mājas apavus, kurus Taluts bija iemācījis viņai izgatavot. Jaunā sieviete savā pieņemšanas ceremonijā bija ieinteresējusies par šiem apaviem, kas vadonim bija kājās, un piedabūjusi, lai Taluts viņai parāda, kā tie izgatavojami.

Apavi tika gatavoti, ievērojot dabiskās brieža vai aļņa īpatnības: šo zvēru pakaļkājām ir tāds pats izliekums, kāds ir cilvēka kājai. Āda tiek pārgriezta zem kājas locītavas un novilkta vienā gabalā. Pēc apstrādes apakšējā daļa tiek ar dzīslām sašūta pēc vajadzīgā izmēra un apava augšdaļa virs potītes apsieta ar auklām vai saitēm. Rezultātā iznāk viengabalaina, silta un ērta kurpe - zeķe.

Pārģērbusies Eila devās uz piebūvi pārbaudīt zirgus un tos nomierināt, bet, sākot glaudīt ķēvi, viņa sajuta pretestību un neļaušanos glāstiem.

- Tu saod vilka smaku, vai ne, VInij? Tev būs pie tās jāpierod. To nāksies darīt jums abiem. Vilks kādu bridi dzīvos te, kopā ar mums. Pastiepusi rokas, viņa ļāva abiem zirgiem tās apostīt. Skrējējs, sprauslā­jot un mētājot galvu, atkāpās, pēc tam vēlreiz apostīja sievietes rokas. Vīnija ielika purniņu Eilas plaukstās, bet ķēves ausis bija pieglaustas pie galvas, un viņa neizlēmīgi mīņājās. - VInij, tu pieradi pie Mazuļa, tāpēc pieradīsi ari pie… Vilka. Rit, kad tas pamodīsies, atnesīšu viņu pie tevis. Kad ieraudzīsi, cik viņš ir maziņš, tad sapratīsi, ka tāds mazulis nevar tev nodarīt pāri.

Atgriezusies pie Mamuta pavarda, Eila ieraudzīja Jondalaru, kas nolū­kojās vilka kucēnā. Vīrieša sejas izteiksme bija neizprotama, bet jaunajai sievietei likās, ka viņa Zelandoni vīra acīs redz ziņkārību un tādu kā maigumu. Pacēlis galvu un ieraudzījis nākam Eilu, Jondalars sarauca pieri tik pazīstamajā rievā.

- Eila, kāpēc tu tik ilgi biji prom? - viņš vaicāja. - Visi jau bija gatavi iet jūs meklēt.

- Mēs tā nebijām plānojušas, bet, tiklīdz ieraudzīju, ka manis no­galinātā melnā vilcene baro bērnus, man bija tie jāsameklē, - Eila pa­skaidroja.

- Kāda tam nozīme? Vilki visu laiku iet bojā, Eila! - Jondalars bija sācis sarunu normālā tonī, bet bailes par viņas drošību izlauzās kā dusmas. - Tas bija muļķīgi tā dzīt vilkam pēdas. Ja jūs būtu uzdūru­šās vilku baram, tie būtu jūs saplosījuši gabalos. - Jondalars bija bijis slims no uztraukumiem un kreņķiem, bet kopā ar atvieglojumu nāca arī nedrošības izjūta, kā ari nedaudz izmisuma un dusmu.

- Jondalar, man tas ir no svara, - Eila aizsvilās, mezdamās aizstāvēt vilcēnu. - Un es nemaz neesmu tik stulba! Es jau nogalināju gajēdājus, pirms sāku medīt citus zvērus. Es pazīstu vilkus. Ja tur būtu bijis vilku bars, es nekad nebūtu sekojusi pa vilcenes pēdām, kas aizveda uz viņas midzeni. Bars būtu parūpējies par viņas mazuli.

- Pat ja tā bija vientuļa vilcene, kāpēc tu visu dienu dzinies pakaļ vienam mazam vilcēnam? - Jondalara balss bija kļuvusi skaļāka. Tā viņš atbrīvojās no uztraukuma un mēģināja Eilu pārliecināt vairs nekad tā neriskēt.

- Tas kucēns bija viss, kas melnajai vilcenei piederēja. Es nevarēju pieļaut, ka viņš nomirst bada nāvē, jo nogalināju viņa mammu. Ja ne­viens nebūtu parūpējies par mani, kad biju maza, ari manis nebūtu starp dzīvajiem. Tāpēc ari man ir jārūpējas par neaizsargātām dzīvām radibiņām, pat par vilka kucēnu. - Ari Eila bija sākusi runāt skaļāk.

- Tas nav viens un tas pats. Vilks ir dzīvnieks. Eila, tev nu gan vaja­dzēja būt vairāk prāta, lai riskētu ar dzīvību vilka kucēna dēj, - Jonda­lars kliedza. Šķita, ka viņam neizdodas Eilu pārliecināt. - Šis nav īstais laiks, lai visu dienu pavadītu laukā.

- Jondalar, man ir prāts un pašai sava galva uz pleciem, - Eila at­bildēja, un viņas acis meta dusmu zibeņus. - Es biju tā, kas visu dienu bija laukā. Vai tev šķiet, ka nezinu, kāds ārā ir laiks? Vai tev šķiet, ka nezinu, kad manai dzīvībai draud briesmas? Es par sevi mācēju parū­pēties, vēl pirms tu ieradies manā ielejā, un biju saskārusies ar daudz lielākām briesmām. Es pat varēju parūpēties ari par tevi. Man nebūt nav vajadzīgi tavi pārmetumi, ka esmu stulba un man nav prāta!

Ļaudis, kas sāka sapulcēties pie Mamuta pavarda un kļuva par strīda aculieciniekiem, nervozi smaidīja un centās tam nepievērst uzmanību. Paskatījies apkārt, Jondalars pamanīja, ka vairāki cilvēki smaida un savā starpā sarunājas, bet uz visu pārējo fona īpaši izcēlās viens tumšādains vīrietis ar spīdošām acīm. Vai gadījumā viņa platajā smaidā nebija ma­nāma augstprātība?

- Tev taisnība, Eila. Es tev neesmu vajadzīgs, vai ne? Neesmu tev nekam vajadzīgs, - Jondalars ātrumā izspļāva, tad, ieraudzījis, ka tuvojas Taluts, pajautāja: - Talut, vai tev nebūtu iebildumu, ja es pārceltos pie ēdienu gatavošanas pavarda? Centīšos nevienam nemaisīties pa kājām.

- Nē, protams, man nav iebildumu, bet…

- Paldies, tad jau labi, - Zelandoni vīrietis noteica un pagrāba savu guļamādu un mantas no gultas, kurā bija gulējis kopā ar Eilu.

Eila šķita galīgi satriekta un nejutās savā ādā, domājot, ka Jondalars patiešām nevēlas gulēt viņai blakus. Viņa jau gandrīz vai bija gatava lūgties, lai viņš neaiziet, bet lepnums viņu no tā atturēja. Viņi bija gu­lējuši vienā gultā, bet jau ļoti sen nebija dalījušies Baudas veltē, tāpēc jaunā sieviete bija pārliecināta, ka Jondalars viņu vairs nemīl. Ja jau viņš viņu vairs nemīlēja, tad Eila nelūgsies viņu palikt, kaut ari, iedomājoties par to, jaunās sievietes kuņģis no bailēm un bēdām sarāvās čokurā.

- Tad jau paņem ari savu pārtikas devu, - viņa sacīja, kad vīrietis stūķēja mugursomā visu savu mantību. Tad, mēģinādama padarīt šķir­šanos ne tik pilnīgu un galīgu, viņa piebilda: - Kaut gan nezinu, kas tev tur gatavos ēst. Tas jau nemaz nav īsts pavards.

- Kā gan tu domā, kas man gatavoja ēst, kad ceļoju? Vai tā bija Doni? Man nav vajadzīga sieviete, kas par mani rūpētos. Pats māku gatavot ēst! - Un tā viņš aizmetās prom, sagrābies pilnas rokas ar zvērādām, izgāja cauri Lauvas un Lapsas pavardiem un nometa savas guļamādas blakus darbarīku izgatavošanas teritorijai. Vērojot Jondalaru aizejam, Eila nespēja tam noticēt.

Visa mītne zumēja no runām par abu jauniešu šķiršanos. Izdzirdējusi jaunumus, šurp pa koridoru skrēja Dīgija, ari nespēdama tam noticēt. Viņas abas ar māti bija devušās uz Sumbra pavardu, lai klusām apru­nātos, kamēr Eila bija barojusi vilcēnu. Dīgija, kas ari bija pārģērbusies sausās drēbēs, izskatījās saņēmusi sodu un tagad bija apņēmības pilna. Viņām tomēr nevajadzēja palikt laukā tik ilgi gan pašām savas drošības dēļ, gan to uztraukumu dēļ, ko bija sagādājušas pārējiem ļaudīm; taču, būdama vēlreiz tādos pašos apstākļos, Dīgija būtu rīkojusies tieši tāpat. Talija gribēja aprunāties ari ar Eilu, bet saprata, ka tas nav vajadzīgs, īpaši jau pēc tam, kad bija noklausījusies Dīgijas stāstu. Eila bija tei­kusi Dīgijai doties atpakaļ, pirms abas bija sākušas bezjēdzīgo vilcenes midzeņa pēdu dzīšanas pasākumu, turklāt abas bija pieaugušas jaunas sievietes, kas ļoti labi mācēja pašas par sevi parūpēties, bet Talija nekad mūžā nebija bijusi tik ļoti noraizējusies par savu meitu.

Nezija piebakstīja Tronijai; abas sievietes piepildīja šķīvjus ar uz­sildītu ēdienu, aiznesa tos uz Mamuta pavardu un pasniedza Eilai un Dīgijai. Varbūt viss nokārtosies, kad abas būs paēdušas un pastāstījušas savus piedzīvojumus?

Visi bija atturējušies uzdot jautājumus par vilcēnu, kamēr jaunās sie­vietes nebija pārģērbušās siltās drēbēs, paēdušas un arī mazais kucēns aprūpēts. Kaut arī Eila šķita ļoti izsalkusi, tagad viņai bija grūti norīt kādu kumosu. Viņa turpināja skatīties tajā virzienā, kur bija aizgājis Jondalars. Šķiet, ka visi pārējie ļaudis bija sanākuši pie Mamuta pavarda, gaidīdami aizraujošā piedzīvojuma izklāstu, kas tiks stāstīts un vēlreiz pārstāstīts. Par spīti Eilas noskaņojumam, visi alka dzirdēt stāstu, kā Eila atgriezās mājās ar vilka kucēnu.

Dīgija sāka stāstīt par dīvainajiem apstākļiem, kurus abas piedzī­vojušas, ņemot polārlapsas ārā no cilpām. Tagad viņa bija pilnīgi pār­liecināta, ka apgrauztā lapsa bija melnās, novājinātās un izsalkušās vilcenes nedarbs, tā viena pati nespēja nomedīt ne briedi, ne zirgu, ne bizonu un bija mielojusies ar cilpās iekļuvušajām lapsām. Eila mi­nēja, ka, iespējams, melnā vilcene bija sekojusi Dīgijai pa pēdām un ielāgojusi, kur viņa izliek cilpas. Tad Dīgija izstāstīja par Eilas vēlmi iegūt baltos sermuļus, lai kaut ko kādam izgatavotu; šoreiz neesot de­rējusi polārlapsa, bet gan baltie sermuļi.

Jondalars ieradās tad, kad stāstīšana jau bija sākusies, un, cenšoties palikt neviena neievērots, apsēdās pie sienas. Viņš jau tagad nožēloja un šaustīja sevi par pārsteidzīgo aiziešanu, bet juta, ka nobāl, izdzirdējis Dīgijas piezīmi. Ja Eila kādam grasījās kaut ko šūt no baltas kažokādas un negribēja to darīt no polārlapsas, tad tas noteikti bija tāpēc, ka viņa jau šim kādam bija uzdāvinājusi baltu polārlapsu. Un Jondalars ļoti labi zināja, kam savā pieņemšanas ceremonijā viņa bija uzdāvinājusi baltu polārlapsu. Aizvēris acis, Jondalars savilka dūres klēpī. Viņš pat negribēja par to domāt, bet nespēja no šīm domām izvairīties. Tātad Eila no baltajiem sermuļiem pagatavos kaut ko tumšādainajam vīrietim, Ranekam, kas baltajās kažokādās izskatījās vienkārši satriecoši.

Arī Raneks savā galvā prātoja - kurš šis kāds varētu būt? Viņam bija aizdomas, ka tas varētu būt Jondalars, bet klusībā cerēja, ka var­būt tomēr kāds cits - varbūt viņš pats? Tā viņam prātā ienāca kāda doma: vai nu Eila viņam kaut ko pašūs, vai ne, bet viņš pats varētu kaut ko viņai izgatavot. Raneks atcerējās jaunās sievietes sajūsmu un prieku par izgrebto zirdziņu, ko bija viņai uzdāvinājis, un viņam šī doma ļoti iepatikās - vajadzētu izgatavot viņai vēl kaut ko, kaut ko tādu, kas viņu atkal iepriecinātu, īpaši jau tagad, kad lielais, blondais vīrs bija aizvācies. Jondalara klātbūtne allaž uz viņu bija iedarbojusies kā ierobežojums, bet, ja jau Zelandoni vīrs pats atteicās no savām pirm­tiesībām, atstādams Eilas gultu un pavardu, tad Raneks uzskatīja, ka viņam visi ceļi paveras, lai aplidotu Eilu vēl uzstājīgāk.

Mazais vilcēns miegā iesmilkstējās, un Eila, sēdēdama uz savas gul­tas, pastiepa roku un noglāstīja kucēnu, lai viņu nomierinātu. Sava īsā mūža laikā vienīgā reize, kad mazulis bija juties siltumā un drošībā, bija blakus savai mammai, taču tā bija bieži viņu pametusi vienu pašu aukstajā un tumšajā midzenī. Bet Eilas roka bija izcēlusi viņu laukā no biedējošās un vientulīgās alas un sagādājusi viņam siltumu, barību un drošības izjūtu. Zem sievietes mierinošā glāsta vilcēns, nemaz nepa- modies, atkal ērti iekārtojās.

Eila ļāva Dīgijai stāstu turpināt, tikai iestarpināja kādu piezīmi un paskaidrojumu. Viņai nemaz nebija noskaņojuma runāt, un interesanti bija tas, ka otras jaunās sievietes stāstījums nebūt nelīdzinājās tam, ko viņa pati būtu stāstījusi. Tas bija patiess,-tikai izstāstīts no cita redzē­juma, Eila bija mazliet pārsteigta par savas draudzenes iespaidiem. Viņa pati nebija šo situāciju uztvērusi kā tik bīstamu. Izrādās, ka Dīgija bija daudz vairāk nobijusies no vilcenes; šķita, ka viņa patiešām neizprot vilku paradumus.

Vilki bija pieskaitāmi pie miermīlīgākajiem gaļēdājiem, un viņu rī­cība bija paredzama, ja vien pievērš uzmanību viņu signāliem; sermuli bija daudzreiz asinskārīgāki, un lāči - neprognozējamāki. Vilki reti kad uzbruka cilvēkiem.

Bet Dīgija par vilkiem tā nedomāja. Viņa aprakstīja, kā vilcene bija draudīgi metusies Eilai virsū un kā Dīgija esot nobijusies. Bijusi bīstama situācija, pat ja Eila spējusi atvairīt vilcenes uzbrukumu. Eilu varēja sa­vainot, bet droši vien viņa būtu palikusi dzīva, jo vilcene esot atkāpusies un, tiklīdz paķērusi zobos beigto sermuli, tā laidusies prom. Kad Dīgija stāstīja, kā Eila pirmoreiz ielīdusi vilcenes migā, visi apmetnes ļaudis ar sajūsmu Eilā noraudzījās. Viņi to uzskatīja vai nu par ļoti drosmīgu, vai ari pārdrošu, taču pati jaunā sieviete sev nepiedēvēja ne vienu, ne otru īpašību. Viņa bija zinājusi, ka tuvumā nav neviena pieauguša vilka, jo citu vilku pēdu nebija. Melnā vilcene bija vientuļniece, varbūt aizklīdusi tālu no savas parastās teritorijas, un tagad - beigta.

Dīgijas izteiksmīgais stāstījums par Eilas varoņdarbiem vienā no klausītājiem izsauca ko vairāk par vienkāršu sajūsmu. Jondalars sāka uztraukties arvien vairāk un vairāk. Viņš savā prātā izpušķoja šo stāstu vēl pamatīgāk, iztēlojās, kā Eilai uzbrūk vilku bars, viņa ir savainota un asiņo, un varbūt ir noticis pats ļaunākais. Viņš vairs nespēja to paciest, un Zelandoni vīrieša agrākais uztraukums atgriezās ar dubultu spēku. Ari citi ļaudis izjuta kaut ko līdzīgu.

- Eila, tev nevajadzēja sevi pakļaut tādām briesmām, - sacīja sie­viešu vadone.

- Māt! - Dīgija iesaucās. Talija bija solījusi meitai, ka nepieminēs savu uztraukumu.

Ļaudis, kas joprojām atradās piedzīvojumu stāsta varā, saviebās par dramatiskā stāstījuma pārtraukšanu - notikušais tika pasniegts ļoti meistarīgi. Tas, ka stāsts bija patiess, palielināja adrenalīnu, un, kaut ari vēlāk tas tiks vēl daudz reižu atkārtots, tam nekad vairs nebūs pirmās noklausīšanās svaiguma iespaida. Noskaņa bija sabojāta - galu galā Eila taču tagad bija sveika un vesela atgriezusies mājās.

Eila paskatījās uz Taliju un pēc tam uz Jondalaru. Jaunā sieviete bija ievērojusi, kad viņš atgriezās pie Mamuta pavarda. Jondalars bija dus­mīgs, un izskatījās, ka arī Talija jūtas tāpat. - Es nemaz nebiju tādās briesmās, - Eila sacīja.

- Vai tad tev šķiet, ka līšana vilka midzenī nav bīstama? - Talija jautāja.

- Tur nebija nekā bīstama. Tas bija vientuļa vilka midzenis, un vilcene jau bija mirusi. Es tikai devos sameklēt viņas bērnus.

- Var jau būt, bet vai tiešām vajadzēja palikt tik ilgi laukā un dzīt vilkam pēdas? Kad jūs atgriezāties, bija jau gandrīz pilnīgi tumšs, - Ta­lija piebilda.

Jondalars bija teicis to pašu. - Bet es zināju, ka melnajai vilcenei ir bērniņi, viņa bija zīdītāja. Bērni bez mammas aizietu bojā, - Eila skaidroja, kaut arī jau vienreiz bija to teikusi, un domāja, ka visiem tas jau tāpat ir skaidrs.

- Tātad vilka dēļ tu apdraudēji pati savu dzīvību? - Talija jautāja un, kaut arī skaļi to nepateica, pie sevis nodomāja: "Arī Dīgijas." - Pēc tam kad melnā vilcene bija tev uzbrukusi, bija pavisam liels neprāts turpināt viņu izsekot tikai tādēļ, lai atgūtu vienu balto sermuli. Tev vajadzēja ļaut viņai iet.

- Es tev nepiekrītu, Talij, - iejaucās Taluts. Visi pagriezās pret vadoni. - Apkārtnē klīda izsalcis vilks, tas pats, kurš jau bija izsekojis Dīgiju, kad viņa lika lamatas. Kurš gan tagad var apgalvot, ka tas atkal nebūtu viņu izsekojis? Laiks kļūst siltāks, bērni arvien biežāk spēlējas laukā. Ja tam vilkam būtu patiešām liels izmisums, viņš būtu varējis uzbrukt kādam bērnam, un mēs nebūtu to gaidījuši. Tagad mēs zinām, ka vilks ir beigts. Tā ir labāk.

Ļaudis, piekrītot vadonim, māja ar galvu, bet Taliju tik viegli nevarēja apklusināt. - Varbūt ir labāk, ka vilks ir pagalam, bet tu taču piekritīsi, ka nebija jāpaliek laukā tik ilgi, lai meklētu vilcenes bērnus? Un tagad, kad Eila ir atradusi vilcenes kucēnu, ko mēs ar to iesāksim?

- Man šķiet, ka Eila rīkojās pareizi, sekojot vilkam un to nogalinot, bet žēl, ka bija jānogalina māte zīdītāja. Visām mātēm ir tiesības uz­audzināt savus bērnus, pat vilkumātēm. Bet vai zini, Talij? Vēl vairāk, tās nemaz nebija tik nevajadzīgas pūles, ka Eila un Dīgija izsekoja vilcenes pēdām līdz viņas migai. Viņas izdarīja ko vairāk par kucēna atrašanu. Tā kā viņas atrada tikai vienu pēdu pāri, tad mēs tagad zinām, ka apkārtnē vairs neklīst neviens izsalcis vilks. Un, ja Mātes vārdā Eila pažēloja vilcenes mazuli, es tajā neredzu nekādu ļaunumu. Tas taču ir tikai maziņš vilcēns.

- Tagad tas ir tikai maziņš kucēns, bet tas jau tāds ilgi nepaliks. Ko mēs darīsim, kad pa mūsu māju klīdis pieaudzis vilks? Kā tu vari zināt, ka tad viņš neuzbruks bērniem? - Frabeka jautāja. - Pie mūsu pavarda drīz pasaulē nāks mazulis.

- Ņemot vērā Eilas spējas saprasties ar dzīvniekiem, es uzskatu, ka viņa mācēs to atturēt no uzbrukšanas cilvēkiem. Un vēl vairāk - tagad runāšu kā Lauvas apmetnes vadonis - ja būs kaut viens mājiens, ka vilks kādu varētu savainot, - Taluts zīmīgi paskatījās uz Eilu, - es to nogalināšu. Eila, vai tu tam piekriti?

Visu acis pievērsās Eilai. Sākumā viņa nosarka un sastomījās, bet tad pateica tieši to, ko tobrīd domāja. - Es nevaru pilnīgi droši apgalvot, ka šis kucēns, kad būs pieaudzis, nevienu nesavainos. Es pat nevaru zināt, vai viņš šeit paliks. Es no maza kumeliņa uzaudzināju lielu ķēvi. Viņa uz kādu laiku bija devusies līdzi zirgu baram, kur viņai bija ērzelis, bet vēlāk atkal atgriezās pie manis. Vēl esmu uzaudzinājusi alu lauvu, līdz viņš kļuva pavisam pieaudzis. Vīnija Mazulim bija kā mamma, kad viņš vēl bija mazs, un viņi abi sadraudzējās. Kaut ari alu lauvas medī zirgus un Mazulis arī tikpat viegli varēja savainot mani, viņš neapdraudēja ne mani, ne Vīniju. Es viņu allaž uzskatīju par savu bērnu. Kad Mazulis aizgāja, lai sameklētu sev draudzeni, viņš neatgriezās, nepalika alā, bet mani apciemoja, un dažkārt mēs viņu satikām stepē. Viņš nekad neapdraudēja ne Vīniju, ne Skrējēju, ne mani pat pēc tam, kad bija atradis sev draudzeni un izveidojis pats savu baru. Mazulis uzbruka diviem vīriem, kas bija iegājuši viņa alā; vienu viņš nogalināja, bet, kad liku viņam iet prom un atstāt Jondalaru un viņa brāli mierā, viņš paklausīja. Gan alu lauva, gan vilks - abi ir gaļēdāji. Esmu dzīvojusi kopā ar alu lauvu un vērojusi vilkus. Nedomāju, ka vilks, kurš uzaudzis cilvēku apmetnē, jel kādreiz darīs tiem pāri, bet piekrītu: ja kaut reizi radīsies kaut jel mazākais drauds, ka kāds bērns vai cilvēks varētu būt apdraudēts, - jaunā sieviete vairākreiz norija siekalas, - es, Eila no Mamutu cilts, pati viņu nogalināšu.

Nākamajā rītā Eila nolēma iepazīstināt vilcēnu ar Vīniju un Skrē­jēju, lai zirgi varētu pierast pie viņa smakas un nebūtu vairs nekādas nevajadzīgas nervozēšanas. Pabarojusi mazuli, viņa to paņēma rokās un aiznesa uz piebūvi pie zirgiem. Jaunajai sievietei nemanot, vairāki ļaudis bija redzējuši, kā viņa aiziet.

Pirms Eila piegāja zirgiem klāt, viņa tomēr pacēla sakaltušus zirgu izkārnījumus, salauza tos un ierīvēja kucēnu ar šķiedrainajiem putek­ļiem. Jaunā sieviete cerēja, ka stepes zirgs labprāt sadraudzēsies ar vēl vienu mazo mednieku, kā ķēve bija to darījusi ar alu lauvu, bet viņa atcerējās, ka Vīnija bija daudz pretimnākošāka Mazulim pēc tam, kad viņš bija izvārtījies viņas izkārnījumos.

Kad Eila pacēla pūkaino kamoliņu Vīnijai pie purna, ķēve sākumā iz­vairījās, bet tās iedzimtā ziņkāre tomēr ņēma virsroku. Viņa piesardzīgi pienāca klāt un pasmaržoja nomierinošo un pazīstamo zirgu smaku, kas bija sajaukusies ar daudz bīstamāko vilka aromātu. Ari Skrējējs bija tikpat ziņkārīgs, tomēr nebija tik piesardzīgs kā viņa mamma. Jaunajam ērzelim bija iedzimtas bailes no vilkiem, tomēr Skrējējs nekad nebija dzīvojis savvaļas zirgu barā un nekad nebija kritis par upuri rūdītam medījošu vilku baram. Zirgs pienāca klāt siltajam, dzīvajam, interesantajam, tomēr nedaudz biedējošajam pūkainajam kamolam, ko Eila bija saņēmusi abās plaukstās, un pastiepās uz priekšu, lai tuvāk to izpētītu.

Pēc tam kad zirgi bija pietiekami apostījuši vilcēnu, lai ar to iepazītos, Eila to nolika zemē, priekšā abiem lielajiem zālēdājiem, un izdzirdēja kādu noelšamies. Paskatījusies uz Mamuta pavarda ieejas pusi, viņa pamanīja tur stāvam Latiju un turam priekškaru. Aiz meitenes mugu­ras bija sapulcējušies vēl vairāki ļaudis: Taluts, Jondalars un citi. Viņi negribēja Eilu traucēt, bet viņus arī mocīja ziņkāre, un ļaudis nespēja pretoties urdošajai interesei pavērot vilcēna un zirgu pirmo tikšanos. Kaut ari vēl maziņš, vilks tomēr bija plēsējs, un zirgi parasti skaitījās viņa ierastais medījums. Bet kāju spērieni un zobi varēja būt briesmīgi ieroči. Bieži vien bija nācies redzēt, kā zirgi bija savainojuši vai pat nogalinājuši pieaugušus, uzbrūkošus vilkus un pavisam mierīgi varēja tikt galā arī ar šo mazo plēsēju.

Zirgi zināja, ka viņiem no mazā mednieka nedraud nekādas bries­mas un ātri vien pārvarēja savu sākotnējo piesardzību. Visi skatītāji pasmaidīja, ieraugot, kā mazais, grīļīgais vilcēns, kas pats nebija neko lielāks par vienu zirga nagu, skatījās augšup uz dīvaino milžu masī- vajām kājām. Vīnija nodūra galvu un ar purnu pabakstīja kucēnu, tad atrāvās atpakaļ un vēlreiz tam piebāza savu vingro degunu. Skrējējs pietuvojās interesantajam kamoliņam no otras puses. Mazā radībiņa pieplaka pie zemes un sarāvās, kad ieraudzīja, kā viņam tuvojas divas milzīgas galvas. No mazā vilcēna skatpunkta, pasauli apdzīvoja vieni vienīgi milži. Cilvēki un pat sieviete, kas bija viņu pabarojusi un no­mierinājusi, bija īsti milži.

Vilcēns nesaskatīja nekādas briesmas no siltās elpas, kas plūda no ieplestajām zirgu nāsīm. Viņa jutīgajai ožai šo zirgu smaka likās pazīs­tama. Ar to bija piesūkušās Eilas drēbes, mantas un arī pati sieviete. Mazais vilcēns nodomāja, ka šie četrkājainie milži arī pieder pie viņa bara, un ar kucēna dedzību izpatikt piebāza savu mazo, melno degunteli pie ķēves siltā un mīkstā purniņa.

- Viņi sasveicinās ar deguniem! - Eila dzirdēja, kā Latija skaļā čukstā iesaucas.

Kad vilcēns sāka laizīt ķēves purnu, kā parasti kucēni sasveicinās ar bara locekļiem, Vīnija ātri pacēla galvu. Bet viņa bija pārāk ieintriģēta, lai ilgi atrautos no izbiedētās, mazās radibiņas, un drīz vien jau pieņēma niecīgā plēsēja glāstošo, silto laizīšanu.

Pēc kāda brīža, kad dzīvnieki bija sapazinušies, Eila atkal paņēma mazo vilcēnu rokās, lai nestu to atpakaļ. Sākotnējā iepazīšanās bija izvērtusies labvēlīga, bet viņa nolēma nepārspīlēt. Vēlāk viņa izvedīs vilcēnu izjādē.

Eila bija ievērojusi Jondalara pārsteigto, maiguma pilno sejas izteiksmi, kad dzīvnieki satikās. Šī sejas izteiksme reiz viņai bija tik pazīstama, tā viņai sagādāja neizsakāmu prieku. Varbūt tagad viņš atkal gribēs pārcel­ties atpakaļ pie Mamuta pavarda, kad visu būs apdomājis? Bet, Eilai ejot iekšā un uzsmaidot viņam savu lielo un skaisto smaidu, Jondalars novērsa seju, nolaida acis un ātri sekoja Talutam pie ēdienu gatavošanas pavarda. Priekam izgaistot, Eila nodūra galvu, atgriezās smeldzošā smaguma sajūta, un sieviete bija pārliecināta, ka viņa Jondalaram vairs nepatīk.

Nekas nebija tālāk no patiesības. Jondalars nožēloja, ka bija rīkojies tik pārsteidzīgi, kaunējās par to, ka bija uzvedies kā puika, un bija pārliecināts, ka pēc tādas pēkšņas aiziešanas vairs nav vēlams. Jaunais Zelandoni vīrietis nedomāja, ka Eilas smaids ir veltīts tieši viņam. Viņš uzskatīja, ka tas ir sekmīgās dzīvnieku sapazlstināšanas rezultāts, bet šis smaids izraisīja viņā tādas mīlas mokas un alkas, ka vīrietis nespēja ilgāk atrasties viņai blakus.

Raneks redzēja, kā Eilas acis seko lielā, blondā vīrieša aizejošajai mugurai. Viņš nesaprata, cik ilga būs viņu šķiršanās un kādas tai būs sekas. Kaut arī tumšādainais vīrietis baidījās lolot jebkādas cerības, viņš tomēr nodomāja, ka Jondalara prombūtne varētu palielināt viņa izredzes iegūt Eilu. Ranekam bija nojauta, ka tieši viņš ir daļējs šo abu jauniešu šķiršanās iemesls, bet puisis juta, ka abu problēmām ir arī daudz dziļākas saknes. Viņš nebija slēpis savu interesi par Eilu, un ne­viens no abiem nebija norādījis, ka tā ir pilnīgi nevietā. Jondalars nebija viņam skaidri pateicis par saviem nopietnajiem nodomiem dzīvot kopā ar Eilu; Zelandoni vīrietis vienkārši bija izturējies noraidoši, ar apspies­tām dusmām. Kaut ari Eila nebija neko darījusi, lai viņu pamudinātu, viņa nebija arī tumšādaino vīrieti strikti atraidījusi.

Iā bija taisnība, ka Eilai patika Raneka sabiedrība. Viņa nesaprata, kas Jondalaram lika būt tik atturīgam, bet droši zināja, ka kaut ko bija izdarījusi nepareizi. Raneka uzmanības izrādīšana un pastāvīgā klāt­būtne lika viņai saprast, ka viņas uzvedība nav bijusi pareiza.

Latija stāvēja blakus Eilai, meitenes acis mirdzēja priekā un interesē par mazo kucēnu, kas atradās jaunās sievietes rokās. Raneks viņām pievienojās.

- Eila, tas nu gan bija skats, ko nekad neaizmirsīšu, - Raneks sacīja. - Kā tas mazulis pieskārās milzīgā zirga purnam! Tas nu gan ir viens sīks un drosmīgs vilcēns!

Paskatījusies uz tumšādaino vīrieti, Eila pasmaidīja, iepriecināta par viņa uzslavu, it kā mazais zvēriņš būtu bijis viņas pašas bērns. - Sā­kumā Vilks bija nobijies. Zirgi ir daudz lielāki par viņu. Priecājos, ka dzīvnieki tik ātri sadraudzējās.

- Vai tā tu viņu sauksi? Par Vilku? - Latija jautāja.

- Neesmu vēl par to domājusi. Tomēr šķiet, ka tas vārds viņam tīri labi piestāv.

- Arī es nevaru iedomāties citu vēl atbilstošāku, - Raneks viņai pie­balsoja.

- Vilk, ko tu pats par to saki? - Eila jautāja, paceldama mazuli un skatīdamās uz viņu. Kucēns sparīgi pieplaka viņai klāt un nolaizīja seju. Visi pasmaidīja.

- Šķiet, ka viņam šis vārds patīk, - Latija atzina.

- Eila, tu patiešām pazīsti dzīvniekus, - Raneks apgalvoja, tad ar jautājošu skatienu piebilda: - Tomēr es gribētu tev kaut ko pavaicāt. Kā tu zināji, ka zirgi viņam nenodarīs pāri? Vilku bari medī zirgus, un esmu redzējis, kā zirgi nogalina vilkus. Šie dzīvnieki ir nāvīgi ienaidnieki.

Eila kādu brīdi apdomājās. - Neesmu pārliecināta. Es vienkārši to zināju. Varbūt Mazuļa dēļ? Arī alu lauvas nogalina zirgus, bet vajadzēja redzēt, kā Vīnija ar viņu spēlējās, kad Mazulis bija vēl pavisam maziņš. Viņa bija tik aizbildnieciska kā īsta mamma vai vismaz tante. Vīnija zināja, ka vilka kucēns nevar viņai nodarīt pāri, un, šķiet, ari Skrējējs to sajuta. Manuprāt, ja vairāki dzīvnieki jau no bērna kājas būtu auguši kopā, tie varētu būt draugi, arī cilvēku draugi.

- Vai tāpēc Vīnija un Skrējējs ir tavi draugi? - Latija pajautāja.

- Jā, tā man šķiet. Mums ir bijis gana laika citam pie cita pierast. Arī Vilkam ir vajadzīgs laiks.

- Vai tu domā, ka viņš varētu pierast arī pie manis? - Latija ar ilgām pajautāja. Eila pasmaidīja, ļoti labi šīs jūtas pazīdama.

- Ņem, - jaunā sieviete sacīja, dodama meitenei kucēnu. - Paturi viņu.

Latija apskāva rokās nonākušo silto im izvairīgo kustonīti, tad pie­spieda savu vaigu pie mīkstā, pūkainā kažociņa. Vilks nolaizīja meitenei seju, iekļaudams arī viņu savā barā.

- Šķiet, ka es viņam patīku, - Latija sacīja. - Viņš tikko man iedeva buču!

Eila pasmaidīja par meitenes prieka pilno sajūsmu. Jaunā sieviete zināja, ka vilka kucēni visiem izrāda tādu draudzību; cilvēkiem šāda uzmanības pierādīšana šķiet neatvairāma tāpat kā pieaugušiem vilkiem. Tikai tad, kad vilki kļūst pieauguši, tie kļūst piesardzīgi, izvairīgi un aizdomīgi pret visiem svešiniekiem.

Kamēr Latija turēja rokās vilcēnu, Eila to ziņkārīgi nopētīja. Vilka kažoks vēl joprojām nebija pieņēmis tumši pelēko krāsu, tam vēl bija mazuļa pūka. Tikai vēlāk kažokam parādīsies tumšākas un gaišākas joslas - tas iegūs tipiskas pieauguša vilka krāsas, ja tā vispār notiks. Vilcēna mammai bija īsti melns kažoks, daudz tumšāks nekā ronim, un Eilai ļoti interesēja, kādā krāsā būs Vilka spalva.

Izdzirdējuši Krouzijas kliedzienus, visi pagrieza galvu.

- Tavi solījumi ir plika graša vērti! Tu apsolīji man izrādīt cieņu! Tu solīji, ka allaž būšu vēlama pie tava pavarda, lai kas ari notiktu!

- Es zinu, ko solīju. Tev nav tas man jāatgādina! - Frabeks kliedza pretim.

Ķīviņš nebija negaidīts. Garā ziema bija sagādājusi iespēju taisīt da­žādas lietas un labot, grebt un aust, pārstāstīt notikumus, spēlēt spēles un mūzikas instrumentus, kavēt laiku ar dažādām izklaidēm, kādas vien tik bija izdomātas. Bet, garajam, aukstajam gadalaikam tuvojoties beigām, šis bija īstais laiks, lai ciešā kopdzīve izraisītu raksturu nesa­skaņas. Frabekam un Krouzijai bija izveidojušās tik saspīlētas attiecības, ka vairums ļaužu nojauta - konflikts būs neizbēgams.

- Tagad tu saki, ka gribi, lai es dodos prom. Esmu māte, un man nav, kur iet, un tu gribi, lai es aizeju. Vai tā tu turi savu solījumu?

Vārdu kauja skanēja pa visu koridoru un drīz vien pilnā sparā turpi­nājās pie Mamuta pavarda. Vilka kucēns, nobijies no trokšņa un kņa­das, izķepurojās no Latijas rokām un prom bija, pirms meitene paspēja saskatīt, uz kuru pusi tas devies.

- Es savus solījumus turu, - Frabeks sacīja. - Tu mani nepareizi sa­prati. Es gribēju teikt… - Vīrietis bija devis solījumu, bet toreiz viņš vēl nezināja, kāda būs dzīve kopā ar veco raganu. Kaut viņš varētu dzīvot kopā tikai ar Fraliju un viņam nebūtu jāpiecieš viņas māte, Frabeks prātoja, cenzdamies izdomāt, kā tikt ārā no tā strupceļa, kur Krouzija bija viņu iedzinusi.

- Es gribēju teikt… - Pamanījis Eilu, viņš skatījās jaunajai sievietei tieši virsū. - Mums nepieciešama lielāka telpa. Dzērves pavards mums ir par mazu. Un ko mēs darīsim tad, kad piedzims bērns? Šķiet, ka pie šī pavarda ir varen daudz vietas, tās pietiek pat dzīvniekiem!

- Tas nav dzīvnieku dēļ. Mamuta pavards jau tāds bija, vēl pirms Eila šeit ieradās, - Raneks metās aizstāvēt jauno sievieti.

- Visi apmetnes ļaudis sanāk šeit kopā, tam ir jābūt lielākam. Pat tad vietas ir par maz. Tu nevari dzīvot pie tik liela pavarda.

- Vai tad es prasīju tik lielu? Es tikai sacīju, ka mūsējais ir par mazu. Kāpēc gan Lauvas apmetnei jāizbrīvē vieta dzīvniekiem, nevis cilvēkiem?

Sāka sanākt ļaudis, lai redzētu, kas te notiek. - Tu nedrīksti pretendēt uz Mamuta pavarda teritoriju, - ierunājās Dīgija, atbrīvodama vietu vecajam šamanim, kas iznāca priekšā. - Mamut, pasaki to viņam.

- Neviens nav izbrīvējis nekādu speciālu vietu vilkam. Kucēns gul grozā, Eilai pie gultas, - Mamuts sāka runāt pieklājīgā tonī. - Tu ap­galvo, ka Eilai pieder vesels pavards, bet viņai ir tikai neliels pleķītis, ko viņa var saukt par savējo. Ļaudis šeit sanāk kopā, vai te notiek kāda ceremonija vai ne, īpaši jau bērni. Pie šī pavarda vienmēr kāds atrodas, dažreiz arī Fralija un viņas bērni.

- Esmu jau Fralijai sacījis, ka man nepatīk, ka viņa tik daudz laika pavada šeit, bet viņa apgalvo, ka vajag vairāk vietas, kur izklāt savu darbu. Fralijai nebūtu jānāk šeit strādāt, ja pie mūsu pavarda būtu vairāk vietas.

Fralija nosarka un devās atpakaļ pie Dzērves pavarda. Tā viņa bija sacījusi Frabekam, bet tā nebija gluži taisnība. Ari viņai patika pavadīt laiku pie Mamuta pavarda jaukās sabiedrības dēļ, un Eilas padoms bija viņai palīdzējis pārdzīvot sarežģīto grūtniecību. Tagad Fralija saprata, ka viņa vairs nevarēs šeit nākt.

- Es jau nerunāju par vilku, - Frabeks turpināja kašķēties, - man jau neviens neprasīja, vai vēlos dzīvot vienā miteklī ar dzīvnieku. Tikai tāpēc, ka viens cilvēks grib šeit savākt visādus zvērus, es nesaprotu, kāpēc man vajadzētu ar tiem dzīvot kopā. Es neesmu dzīvnieks un neesmu ar tādiem kopā uzaudzis, bet šie dzīvnieki izrādās svarīgāki par cilvēkiem. Visa apmetne būvē atsevišķu piebūvi zirgiem, bet mums jāsaspiežas pie paša mazākā pavarda!

Sacēlās pamatīgs troksnis, visi reizē kaut ko bļāva, cenzdamies, lai viņus sadzirdētu.

- Ko tu ar to gribēji sacīt - "mazākais pavards visā būdā"? - Torneks aizsvilās. - Mums nemaz nav vairāk vietas kā tev, varbūt pat vēl mazāk, un pie mūsu pavarda ir tieši tikpat cilvēku!

- Tā tas ir, - Tronija piebalsoja. Arī Manuvs enerģiski māja ar galvu, piekrizdams šiem vārdiem.

- Nevienam nav pietiekami daudz vietas, - Raneks atzina.

- Viņam taisnība! - Tronija atkal enerģiski piekrita. - Manuprāt, pat Lauvas pavards ir mazāks par jūsējo, Frabek, un tur ir vēl vairāk cilvēku, vairāk pieaugušo. Viņi nu gan ir patiešām saspiesti. Varbūt viņiem va­jadzētu pievienot kādu daļu no ēdiena gatavošanas pavarda teritorijas? Ja kāds pavards ir to pelnījis, tad tas noteikti ir Lauvas pavards.

- Bet Lauvas pavards nemaz neprasa vairāk vietas, - Nezija centās iebilst.

Eila skatījās te uz vienu, te uz otru, nespēdama saprast, kā visa apmetne pēkšņi tikusi ievilkta skaļā strīdā, bet jaunā sieviete sajuta, ka daļēji tā ir viņas vaina.

Visai kņadai pa vidu pēkšņi atskanēja skaļš un grandošs rēciens, kas apklusināja ikvienu. Ar valdonīgu pārliecību visiem pa vidu bija nostājies Taluts. Vadoņa kājas bija ieplestas un labajā rokā atradās no­slēpumaini izgreznotais, garais, taisnais mamuta kaula miets. Viņam pievienojās Talija, atbalstīdama brāli ar savu klātbūtni un autoritāti. Eilu šis iespaidīgais pāris nobiedēja.

- Esmu atnesis Runas vāli, - Taluts paziņoja, paceldams mietu un pakratīdams to, lai pastiprinātu teikto. - Mēs šo problēmu apspriedīsim miera ceļā un atrisināsim taisnīgi.

- Mātes vārdā lūdzu neizrādīt necieņu Runas vālei! - Talija iesaucās. - Kurš runās pirmais?

- Man šķiet, ka Frabekam jārunā pirmajam, - Raneks sacīja. - Viņam ir samilzusi problēma.

Eila bija virzījusies uz malu, cenšoties tikt prom no skaļā kliedzošo ļaužu pūļa. Jaunā sieviete pamanīja, ka Frabeks jūtas neērti un nervozē, kad viņam pievērsti naidīgi skatieni. Raneka komentārs bija licis visiem saprast, ka tieši viņš ir visa šī jucekļa vaininieks. Stāvēdama aiz Danuga muguras, Eila pirmo reizi kārtīgi nopētīja Frabeku.

Vīrietis bija vidēja auguma, iespējams, pat mazāks. Tagad, kad viņa bija to pamanījusi, Eilai likās, ka varbūt pat viņa ir nedaudz garāka par Frabeku, bet viņa bija mazliet garāka arī par Barzeku un, iespējams, vienā augumā ar Vimezu. Viņa jau bija pieradusi, ka ir garāka par citiem, tāpēc iepriekš nebija tam pievērsusi uzmanību. Frabekam bija gaišbrūni mati, vietām pareti, acis ikdienišķi zilas, pat sejas vaibsti iz­skatījās pārāk pareizi un neuzkrītoši. Viņš bija parasta izskata vīrietis, jaunā sieviete nevarēja atrast neko tādu, kas liecinātu par viņa karei­vīgo, aizskarošo uzvedību. Kad Eila dzīvoja klanā, toreiz bija bijušas tādas reizes, kad viņa bija vēlējusies, kaut izskatītos tāda pati kā pārējie klana cilvēki, tāpat kā Frabeks līdzinājās saviem ļaudīm.

Kad Frabeks izgāja priekšā un no Taluta paņēma Runas vāli, Eila ar acs kaktiņu pamanīja Krouzijas sejā ļaunu smīnu. Protams, vecā sieva bija vismaz daļēji vainojama par tādu Frabeka uzvedību, bet vai tas bija viss? Bija jābūt vēl kaut kam. Eila meklēja Fraliju, bet starp ļaudīm, kas bija sapulcējušies pie Mamuta pavarda, viņu nemanīja. Tad jaunā sieviete ievēroja, ka grūtniece visu vēro no Dzērves pavarda teritorijas malas.

Frabeks pāris reižu nokrekšķējās, tad, satvēris ciešāk Runas vāli, iesā­ka savu sakāmo: - Jā, man patiešām ir problēma. - Nervozi pavēries apkārt, viņš saviebās un izslēja muguru. - Tātad mums, Dzērves pavar­dam, ir problēma. Mums nav pietiekami daudz vietas. Mums nav vietas, kur strādāt, mūsējais ir vismazākais pavards visā apmetnē…

- Tas nav pats mazākais! Viņu pavards ir lielāks nekā mūsējais! - Tronija iesaucās, nespēdama sevi apvaldīt.

Talija ar bargu skatienu sievieti apklusināja. - Tronij, tev būs iespēja izteikties, kad Frabeks būs beidzis savu sakāmo.

Tronija nosarka un nomurmināja atvainošanos. Sievietes apmulsums piešķīra Frabekam vairāk drosmes. Viņš ieņēma agresīvāku nostāju.

- Mums jau tagad nav pietiekami daudz vietas, Fralijai nav, kur strā­dāt, un… Krouzijai ari vajag vairāk vietas. Un drīz mums būs vēl viens cilvēks. Domāju, ka mums pienākas vairāk vietas. - Atdevis Runas vāli Talutam, Frabeks atkāpās.

- Tronij, tagad tu drīksti runāt, - Taluts paziņoja.

- Nedomāju… es tikai… nu labi, runāšu ar, - viņa beidzot saņēmās, iznāca priekšā un paņēma Runas vāli. - Mums nav vairāk vietas kā pie Dzērves pavarda, un mums ir tieši tikpat cilvēku. - Pēc tam, cenzdamās izmantot Taluta klātbūtni, Tronija piebilda: - Manuprāt, pat Lauvas pavards ir mazāks…

- Tas uz šo lietu neattiecas un nav svarīgi, Tronij, - Taluts sacīja. - Lauvas pavards neprasa lielāku teritoriju, un mēs neatrodamies bla­kus Dzērves pavardam, lai mūs ietekmētu Frabeka vēlme pēc lielākas vietas. Tev kā Ziemeļbrieža pavarda turētājai ir visas tiesības uzstāties, tā ka izmaiņas pie Dzērves pavarda, visticamāk, izraisīs arī pārmaiņas pie tava pavarda. Vai ir vēl kas, ko tu vēlētos teikt?

- Nē, nav vis, - Tronija atbildēja, noraidoši papurinot galvu un at­dodama Talutam Runas vāli.

- Vai vēl kāds vēlas izteikties?

Jondalars vēlējās, kaut varētu ko bilst, lai palīdzētu, bet viņš nebija šīs cilts piederīgais un nedrīkstēja iejaukties. Viņš gribēja nostāties Eilas pusē un tagad vēl vairāk nožēloja to, ka bija pārcēlis savu guļasvietu.

Zelandoni virs gandrīz vai nopriecājās, kad Raneks paspēra soli uz priekšu un paņēma Runas vāli. Kādam bija Eila jāaizstāv.

- Problēma nav tik samilzusi, kā Frabeks to pārspīlē. Es nevaru spriest, vai viņiem vajag vairāk vietas vai ne, bet Dzērves pavards nav tas mazākais mūsu apmetnē. Tas gods pienākas Lapsas pavardam. Bet mēs esam tikai divi, tāpēc nesūdzamies.

Atskanēja balsu murdoņa, un Frabeks dusmīgi pašķielēja uz kaula rīku meistaru. Starp šiem abiem vīriem nekad nav valdījusi sapratne. Raneks allaž ir uzskatījis, ka viņam ar Frabeku nav nekā kopēja, un cen­ties viņu ignorēt. Savukārt Frabeks to uzskatījis par nievājošu attieksmi, un šajā sajūtā bija zināma deva patiesības. Viņu attiecības pasliktinājās tad, kad Frabeks sāka izteikt Eilai veltītas nievājošas piezīmes, tajās reizēs Raneks patiešām saskaitās.

Cenšoties novērst vēl vienu lielu strīdu, Taluts skajā balsī uzrunāja Frabeku: - Kā, tavuprāt, vajadzētu mainīt mītnes izvietojumu, lai tavam pavardam būtu vairāk vietas? - Vadonis padeva garo mamuta kaula vāli Frabekam.

- Nekad neesmu teicis, ka vēlos atņemt vietu Ziemeļbrieža pavardam, bet man šķiet: ja dažam labam ir tik daudz vietas, lai turētu dzīvnie­kus, tad viņam ir vairāk vietas, nekā vajadzīgs. Zirgiem tika uzcelta vesela piebūve, bet, šķiet, nevienam nerūp, ka mums drīz ir gaidāms pieaugums. Varbūt to visu varētu… samainīt vietām. Frabeks stostīda­mies pabeidza savu sakāmo. Viņš nemaz nepriecājās, redzot Mamutu pasniedzamies pēc Runas vāles.

- Vai tu gribi sacīt: lai Dzērves pavardam atbrīvotu vairāk vietas, Ziemeļbrieža pavardam vajadzētu pārcelties pie Mamuta pavarda? Tas viņiem būtu ļoti neērti. Kas attiecas uz to, ka Fralija nāk šeit strādāt, tu taču negribēsi, ka viņa tiktu ieslodzīta pie Dzērves pavarda, vai ne? Tas nebūtu veselīgi un atņemtu viņai sabiedrību, ko tava sieva atradusi pie mūsu pavarda. Tieši šeit viņai ir jārada savi darbi. Šis pavards ir domāts tam, lai visi nāktu šeit strādāt, kam pie sava pavarda ir tam par maz vietas. Mamuta pavards pieder visiem un tagad jau arī kļuvis par mazu, kad pie tā sanāk visi apmetnes ļaudis.

Kad Mamuts atdeva Runas vāli Talutam, Frabeks izskatījās kā pērienu saņēmis, bet viņš sabozās un nostājās aizsardzības pozā, kad vārdu atkal ņēma Raneks.

- Kas attiecas uz zirgu piebūvi, mums visiem no tās ir savs labums, īpaši jau pēc tam, kad tur tika izrakti arī aukstie pagrabi. Jau tagad tā daudziem kļuvusi par ērtu ieeju. Pamanīju, ka ari tu, Frabek, tur glabā savas āra drēbes un izmanto to daudz biežāk nekā galveno ieeju, -

Raneks sacīja. - Turklāt bērni ir mazi. Tie neaizņem daudz vietas. Man nešķiet, ka tev vajag vairāk vietas.

- Kā tu to vari zināt? - iejaucās Krouzija. - Pie tava pavarda nav piedzimis neviens bērns. Bērni aizņem vietu, turklāt daudz lielāku, nekā tu domā.

Tikai pēc tam, kad Krouzija bija to pateikusi, viņa aptvēra, ka pir­moreiz mūžā ir nostājusies Frabeka pusē. Kašķīgā vecā sieva saviebās un nodomāja, ka šoreiz varbūt Frabekam bijusi taisnība, varbūt viņiem patiešām vajag vairāk vietas. Tā bija taisnība, ka Mamuta pavards bija visas apmetnes pulcēšanās vieta, bet tas piešķīra Eilai lielākas priekšro­cības, jo viņa dzīvoja pie tik liela pavarda. Kaut ari tad, kad Mamuts tur bija dzīvojis viens, visi to bija uzskatījuši par kopējo pavardu; turpretim tagad, izņemot ceremoniju pasākumus, visi to vairāk uzskatīja par Eilas pavardu. Dzērves pavardam pievienota lielāka teritorija varētu piešķirt tās locekļiem augstāku stāvokli.

Šķita, ka visi, savā starpā zinoši saskatīdamies, Krouzijas iejaukšanos uztvēra kā signālu, lai sāktu izrunāties. Taluts un Talija atjāva apmet­nes iemītniekiem izpaust spontānās emocijas. Dažkārt cilvēkiem vaja­dzēja ļaut izrunāties. Šī vispārējā sajukuma laikā Talija uztvēra Barzeka skatienu, un, kad visi daudzmaz bija nomierinājušies, Barzeks iznāca priekšā un pieprasīja Runas vāli. Talija piekrītoši pamāja, it kā zinātu, ko viņš grasās sacīt, kaut ari abi savā starpā nebija pārmijuši ne vārda.

- Krouzijai ir taisnība, - Barzeks iesāka, pamādams uz vecās sievas pusi. Pieņemdama izteikto atzinību, viņa iztaisnoja muguru, un Bar­zeka vērtība Krouzijas acīs uzkāpa par vairākiem punktiem. - Kaut arī bērni augumā ir mazi, tie patiešām aizņem lielu vietu - daudz vairāk, nekā kāds spētu iedomāties. Iespējams, ka pienācis laiks izmaiņām, bet man neliekas, ka Mamuta pavardam vajadzētu atteikties no savas teritorijas. Dzērves pavarda iemītnieku vajadzības pieaug, bet Sumbra pavarda - samazinās. Tarnegs ir devies dzīvot uz savas sievietes ap­metni, un drīz vien viņš kopā ar Dīgiju nodibinās savu apmetni. Tad arī Dīgija vairs pie mums nedzīvos. Tādēļ, saprotot pieaugošās ģimenes vajadzības, Sumbra pavards atteiksies no daļas savas teritorijas par labu Dzērves pavardam.

- Frabek, vai tas tevi apmierinās? - Taluts jautāja.

-Jā, - Frabeks piekrita, īsti nezinādams, kā lai reaģē uz tik negaidītu notikumu pavērsienu.

- Tad atstāšu to jūsu ziņā izlemt, cik daudz vietas Sumbra pavards jums piešķirs, bet man šķiet, ka būtu taisnīgi vēl nekādas izmaiņas neuzsākt, kamēr Fralijai nav piedzimis bērns. Vai piekrītat?

Frabeks pamāja, joprojām vēl būdams samulsis. Savā iepriekšējā apmetnē viņam ne sapņos nebūtu rādījies pieprasīt savam pavardam lielāku teritoriju; ja viņš to būtu darījis, tad visi par viņu būtu smējušies. Lai izteiktu šādu lūgumu, Frabekam nebija ne vajadzīgā stāvokja, ne privilēģiju. Sākoties strīdam ar Krouziju, nepietiekamā platība nemaz nebija bijusi viņam prātā. Viņš vienkārši bija meklējis argumentus, kā atbildēt uz vecās sievas dzēlīgajiem, kaut ari taisnīgajiem apvainoju­miem. Tagad jau viņš sāka pats sevi pārliecināt, ka vietas trūkums bijis iemesls visiem ķīviņiem, un reizi par visām reizēm Krouzija bija nostā­jusies viņa pusē. Frabeks izjuta panākumu skurbumu. Viņš šajā cīņā bija uzvarējis. īstenībā - divās cīņās: vienā ar Krouziju, otrā ar ap­metni. Ļaudīm izklīstot, viņš ieraudzīja, ka Barzeks sarunājas ar Taliju, un Frabekam ienāca prātā, ka viņš šiem abiem cilvēkiem ir pateicību parādā.

- Liels paldies, ka mani sapratāt, - Frabeks sacīja sieviešu vadonei un Sumbra pavarda saimniekam.

Barzeks izteica parastās atrunas, bet viņi nebūtu iepriecināti, ja Fra­beks nebūtu piekritis viņu priekšlikumam par papildu teritorijas pie­šķiršanu. Viņi Joti labi zināja, ka piekrišanas maksa tālu pārsniegs dažu pēdu robežu. Tas nozīmēja to, ka Dzērves pavardam bija pietiekami augsts stāvoklis, lai no pašas sieviešu vadones saņemtu šādu dāvanu, tomēr, kad Talija un Barzeks jau iepriekš bija savā starpā apsprieduši pavardu robežu pārbīdes jautājumu, viņi bija domājuši par Krouzijas un Fralijas stāvokli. Viņi jau bija paredzējuši abu ģimeņu mainīgo situāciju un vajadzības. Barzeks jau bija pat plānojis šo jautājumu izvirzīt daudz agrāk, bet Talija bija ierosinājusi nogaidīt piemērotāku bridi, varbūt pasniegt to kā dāvanu jaundzimušajam.

Abi bija zinājuši, ka šis ir īstais brīdis to darīt. Viņiem pat nevajadzēja savā starpā ne saskatīties, ne pamāt ar galvu, viss jau tāpat bija skaidrs. Un, tā kā Frabeks tikko bija izcīnījis simbolisku uzvaru, Dzērves pavarda ļaudīm bija jābūt mierā ar piešķirto papildu teritoriju. Kad Frabeks pienāca klāt, lai izteiktu savu pateicību, Barzeks tikko ar lepnumu bija atzīmējis, cik Talija bija gudri rīkojusies. Dodoties atpakaļ uz Dzērves pavardu, Frabeks tīksminājās par šo starpgadījumu, uzskaitīdams visus tos punktus, kuros, pēc viņa domām, bija uzvarējis, it kā tā būtu bijusi viena no spēlēm, ko apmetnei tik ļoti patīk spēlēt, un viņš turpināja pārskaitīt savus ieguvumus.

Patiesībā tā bija spēle - ļoti izsmalcināta un pavisam nopietna re­latīvo pakāpju rotaļa, kurā piedalījās visi sabiedrības indivīdi. Pēc šīs metodes visi kopienas locekļi piešķīra sev zināmu statusu: zirgi un vilki dzīvoja barā, cilvēki - sabiedrībā, tātad viņi varēja sadzīvot kopā. Spēle pretstatīja divus atšķirīgus spēkus, abi bija vienādi svarīgi izdzīvošanai - gan personības neatkarībai, gan sabiedrības labklājībai. Mērķis bija sasniegt funkcionālu līdzsvaru.

Dažkārt un ari zināmos apstākļos indivīdi spēja būt gandrīz vai auto­nomi. Cilvēks var dzīvot viens un neuztraukties ne par kādu stāvokli, bet neviena suga nespēj izdzīvot bez saskarsmes ar sev līdzīgajiem. Galējais iznākums būtu nāve. Tā būtu iznīcība. Taču tikpat iznicinoša var būt ari pilnīga indivīdu pakļautība sabiedrības grupai. Dzīve nav nedz statiska, nedz nemainīga. Bez savas individualitātes nevar notikt ne pārmaiņas, ne pielāgošanās, un pastāvīgi mainīgajā pasaulē jebkura suga, kas nespēj pielāgoties, ir lemta bojāejai.

Dzīvojot sabiedrībā, kura sastāv tikai no diviem indivīdiem vai kura ir tik liela kā visa plašā pasaule neatkarīgi no tās formas, cilvēki vienmēr sevi ierindos zināmā hierarhijā. Vispārēji pieņemtas pieklājības normas un tradīcijas var palīdzēt nogludināt domstarpības un atvieglot stresu, lai saglabātu realizējamu līdzsvaru nemitīgi mainīgās sistēmas ietvaros. Dažās situācijās sabiedrības labklājības labā vairumam indivīdu nav jāmeklē kompromisi savas personiskās neatkarības dēļ. Citās situācijās sabiedrības vajadzības var prasīt absolūtu savas individualitātes vai pat dzīvības ziedošanu. Tā ir absolūta patiesība, viss ir atkarīgs no apstākļiem; neviena galējība nevar pastāvēt ilgu laiku, arī sabiedrība nevar pastāvēt, ja daži tās locekļi savu ego paceļ augstāk par visas kopienas interesēm.

Eila atklāja, ka bieži salīdzina klana dzīvesveidu ar Mamutu cilts tra­dīcijām, un sāka izprast atšķirīgās Bruņa un Lauvas apmetnes vadoņa un vadones vadīšanas metodes. Jaunā sieviete redzēja, kā Taluts noliek Runas vāli ierastajā vietā, un atcerējās, ka sākumā, ierodoties Mamutu cilts apmetnē, bija domājusi, ka Brūns ir labāks vadonis par Talutu. Brūns būtu vienkārši pieņēmis lēmumu, un pārējie būtu paklausījuši viņa pavēlei, vai nu viņiem tas patiktu, vai ne. Daudzi klana locekļi pat nebūtu uzdrīkstējušies apspriest vadoņa lēmumu. Brūnam nekad nebija jāstrīdas vai jāpaceļ balss. Bargs skatiens vai strupa pavēle nekavējo­ties ieviesa kārtību. Eilai bija licies, ka Taluts nespēj kontrolēt skaļos, ķildīgos ļaudis un viņi savu vadoni neciena.

Tagad viņa par to vairs nebija tik pārliecināta. Eilai šķita, ka daudz grūtāk ir vadīt tādu cilvēku kopienu, kas uzskata, ka ikvienam - gan vīrietim, gan sievietei - ir tiesības izteikties un būt uzklausītam. Jaunā sieviete vēl joprojām domāja, ka Brūns bija bijis labs klana vadonis, bet viņa šaubījās, vai klana vadonis būtu spējis vadīt Lauvas apmetnes ļaudis, kas bija raduši brīvi izteikties. Kad visi vienlaikus gribēja izteikt savu viedokli un uzreiz to visiem darīt zināmu, dažkārt cilvēki varēja kļūt ļoti skaļi un trokšņaini, bet Taluts nekad nepieļāva zināmu robežu pārkāpšanu. Kaut ari viņam piemita pietiekama autoritāte, lai pārējiem uzspiestu savu gribu, tā vietā viņš izvēlējās vadīt savus ļaudis pēc vien­prātības un pielāgošanās principiem. Talutam bija piešķirtas zināmas tiesības un sviras, uz kurām uzspiest, un viņam pašam bija paņēmiens, kā pievērst ļaužu uzmanību, bet bija nepieciešams zināms talants un spēks, lai cilvēkus pierunātu, nevis turētu paklausībā. Lauvas apmetnes vadonis iemantoja cieņu, pats izrādīdams to ari citiem.

Dodamās pie cilvēku bariņa, kas bija sastājies blakus pavardam, Eila skatījās visapkārt, meklēdama vilka kucēnu.

Tā bija neapzināta rīcība, un, kad jaunā sieviete vilcēnu nekur nema­nīja, tad nodomāja, ka mazulis būs atradis kādu vietiņu, kur paslēpties, līdz visa šī jezga beigsies.

- … Frabeks dabūja, ko gribēja, - Torneks sacīja, - pateicoties Talijai un Barzekam.

- Es par to priecājos Fralijas dēļ, - Tronija atzinās, atviegloti uzzi­nājusi, ka Ziemeļbrieža pavards netiks pārvietots vai tā teritorija sama­zināta. - Es tikai ceru, ka tas uz kādu laiku Frabeku apklusinās. Šoreiz viņš tiešām sacēla varenu ļembastu.

- Man tādi ļembasti nemaz nepatīk, - Eila izteica savu viedokli, atcerēdamās, ka ķilda bija sākusies ar Frabeka sūdzību, ka viņas dzīv­niekiem ir vairāk vietas nekā viņam.

- Par to neuztraucies, - Raneks viņu mierināja. - Šī bija gara ziema. Katru gadu ap šo laiku notiek tādi ķīviņi. Tā ir tikai tāda neliela izlādē­šanās, lai vienmuļajai dzīvei piešķirtu krāsas.

- Bet viņam nevajadzēja sacelt tādu traci, lai iegūtu savam pavardam vairāk vietas, - Dīgija piebilda. - Es dzirdēju, ka māte ar Barzeku jau sen par to runāja, pirms vēl Frabeks šo jautājumu izvirzīja. Viņi grasījās ziedot Dzērves pavardam daļu no savas pavarda teritorijas kā dāvanu Fralijas jaundzimušajam. Frabekam bija tas vienīgi jāpalūdz.

- Tieši tāpēc Talija ir tik laba vadone, - Tronija atzina. - Viņa domā arī par tādām lietām.

- Talija ir laba, un arī Taluts ir varens, - Eila piebalsoja.

- Jā, ir gan, - Dīgija pasmaidīja. - Tieši tāpēc viņš vēl joprojām ir Lauvas apmetnes vadonis. Neviens tik ilgu laiku nepaliek vadoņa godā, ja nespēj iemantot ļaužu cieņu. Manuprāt, ari Branags būtu tikpat labs vadonis. Viņam ir Taluts, no kā mācīties. - Sirsnīgās jūtas, kas valdīja starp Dīgiju un viņas mātes brāli, bija daudz dziļākas nekā parastās formālās attiecības ar tēvoci, kura no mātes mantotais stāvoklis jaunajai sievietei nodrošināja augstu stāvokli Mamutu ciltī.

- Bet kurš kļūtu par vadoni, ja Talutam nebūtu tādas cieņas? - Eila painteresējās. - Un kā tas notiktu?

- Nu… ē… - Dīgija nezināja, ko teikt. Jaunieši pagriezās pret Mamutu, lai viedais vīrs atbildētu uz Eilas jautājumu.

-Ja vecākais vadonis nodod apmetnes vadīšanu jaunākam brālim vai māsai, kas šim pienākumam izvēlēti, - parasti tie ir radinieki, tad seko mācību periods, pēc tam vecākais vadonis kļūst par padomdevēju, - šamanis un skolotājs paskaidroja.

- Jā. Tieši tā arī Brūns darīja. Kad viņš bija jaunāks, tad izrādīja cieņu vecajam Zūgam un vērsās pie viņa pēc padoma, bet, kad pats kļuva vecāks, tad nodeva klana vadību Broudam - savas sievas dēlam. Bet kas notiek tādā gadījumā, ja vadonis apmetnes ļaužu acīs zaudē cieņu? Vai tad viņa vietā stājas kāds jauns vadonis? - Eila jautāja, ļoti ieinteresējusies par šo jautājumu.

- Izmaiņas nenotiktu ātri, - Mamuts turpināja, - bet pēc kāda laika ļaudis vienkārši vairs negrieztos pie viņa pēc padoma. Tie vērstos pie kāda cita - pie kāda, kas veiksmīgāk prastu vadīt medības vai labāk risinātu viņu problēmas. Dažkārt vadonis pats atkāpjas, citreiz apmetne sašķeļas - daži aiziet līdzi jaunajam vadonim, bet citi paliek kopā ar veco. Bet paši vadoņi parasti tik viegli no sava stāvokļa vai pilnvarām neatsakās, un tas var izraisīt problēmas, pat kautiņus. Tādā gadījumā lēmumu parasti pieņem Padome. Vadonis vai vadone, kas kopīgi dalījuši varu ar kādu, kas izraisījis problēmas vai ir atbildīgs par radušos situā­ciju, reti kad spēj nodibināt jaunu apmetni, kaut arī tā varētu nebūt viņas… - Mamuts apklusa, un Eila pamanīja, ka šamaņa acis pievēršas Dzērves pavarda vecajai sievai, kas sarunājās ar Neziju, - tās personas vaina. Ļaudis vēlas tādus vadoņus, uz kuriem var paļauties, un neuzticas tiem, kam bijušas problēmas… vai traģēdijas.

Eila pamāja, un Mamuts zināja, ka viņa audzēkne saprata gan viņa teikto, gan slēpto domu. Saruna turpinājās, bet jaunās sievietes domas atgriezās pie klana. Brūns bija bijis labs vadonis, bet ko gan iesāks viņa klans, ja Brouds tāds nebūs? Viņai būtu interesanti uzzināt, vai tādā gadījumā tiks iecelts jauns vadonis; un kurš tas varētu būt? Paies vēl ilgs laiks, līdz Brouda sievas dēls kļūs pieaudzis. Bailes, kas visu laiku bija urdījušas Eilas zemapziņu, pēkšņi izlauzās uz āru.

- Kur ir Vilks? - viņa jautāja.

Kopš trača sākuma jaunā sieviete nebija vilcēnu redzējusi, to nebija redzējis arī neviens cits. Visi sāka mazuli meklēt. Eila pārmeklēja savu gultu un visus pavarda stūrus, pat ar aizkaru atdalito telpu, kur atradās grozs ar pelniem un zirgu izkārnījumiem, ko bija kucēnam ierādījusi dabisko vajadzību kārtošanai. Jaunā sieviete sāka izjust tādu pašu pa­niku kā māte, kas pazaudējusi savu bērnu.

- Re, kur viņš ir! - viņa ar atvieglojumu izdzirdēja Torneka balsi, bet vēders sarāvās čokurā, kad vīrietis piebilda: - Vilks ir pie Frabeka. - Frabekam tuvojoties, jaunās sievietes pārsteigums robežojās ar šoku. Viņa nebija vienīgā, kas skatījās pārsteiguma pilnā neticībā.

Frabeks, kas nekad nepalaida garām iespēju nozākāt Eilas dzīvniekus vai to aprūpes dēļ arī pašu jauno sievieti, tagad savās rokās maigi aijāja vilka kucēnu. Nododot vilcēnu jaunās sievietes rokās, Frabeks nedaudz vilcinājās, it kā viņš negribētu atdot mazo, spalvaino kamoliņu, un jaunā sieviete pamanīja Frabeka acīs daudz maigāku skatienu, nekā jebkad agrāk šī vīrieša acīs redzējusi.

- Viņš droši vien nobijās, - Frabeks skaidroja. - Fralija stāstīja, ka pēkšņi tas smilkstēdams uzradies pie mūsu pavarda. Viņa nezināja, no kurienes tas nācis. Arī bērni atradās pie pavarda, Krisaveks to pacēla un uzlika uz mantu glabātavas paaugstinājuma, kas atrodas blakus viņa gultas galvgalim. Bet tur sienā ir dziļa niša. Tā ala iestiepjas diezgan tālu kalna nogāzē. Atradis šo alu, vilcēns tajā ierāpās līdz pašam galam un negribēja nākt laukā.

- Tā droši vien viņam atgādināja mammas midzeni, - Eila secināja.

- Tā ari Fralija sacīja. Viņai tagadējā stāvoklī bija diezgan grūti ierā- pot tam pakaļ, un man šķiet, ka viņa bija arī nobijusies pēc tam, kad dzirdēja Dīgijas stāstu, kā tu līdi vilka midzenī. Bet viņa negribēja arī, ka Krisaveks līstu tam pakaļ. Kad es pārnācu, tad man bija jālien tajā alā un jāvelk vilcēns laukā. Frabeks uz mirkli pieklusa, un, kad turpi­nāja, Eila viņa balsī saklausīja nelielu izbrīnu. - Kad pasniedzos pēc viņa, vilcēns bija tik priecīgs, mani ieraugot, ka nolaizīja man visu seju. Centos viņu no tā atturēt.

Frabeks centās ieņemt savrupu un neieinteresētu stāju, lai noslēptu faktu, ka īstenībā viņu bija aizkustinājis vilka mazuļa, kas bija nobi­jies, dabiskā pievilcība un mīļums. - Bet, kad noliku viņu zemē, tas tik smilkstēja un raudāja, līdz atkal viņu pacēlu. Līdz tam laikam apkārt jau bija savākušies vairāk ļaužu. - Nezinu, kāpēc kucēns izvēlējās mani vai Dzērves pavardu, lai meklētu kādu drošu vietu, kur paslēpties.

- Tagad viņš apmetni uzskata par savu baru un zina, ka tu esi šīs apmetnes piederīgais, īpaši jau pēc tam, kad biji izcēlis viņu ārā no alas, kuru tas bija atradis, - Eila skaidroja, cenzdamās attēlot notikušo.

Atgriezies pie sava pavarda, Frabeks bija apjautis uzvaras saldo garšu un vēl kaut ko dziļāku, kas lika viņam izbaudīt nepierastu sir­snību un sajusties vienlīdzīgam ar pārējiem apmetnes iemītniekiem. Viņi nebija Frabeku ignorējuši vai pasmējušies par viņu. Taluts viņu allaž uzklausīja, it kā viņam būtu tāds stāvoklis, kas to garantētu, un Talija - pati sieviešu līnijas vadone - bija piedāvājusi atteikties no sava pavarda zināmas teritorijas daļas. Pat Krouzija bija nostājusies viņa pusē.

Ieraugot Fraliju, Frabekam kaklā ieskrēja kamols; tā bija viņa dārgā, augstu stāvokli ieņemošā sieva, kuras dēļ tas viss bija iespējams; viņa skaistā grūtniece, kas drīz dzemdēs viņa paša pavarda pirmo bērnu - Dzērves pavarda, kuru Krouzija bija viņam atvēlējusi. Frabeks bija bijis aizkaitināts, kad Fralija bija pastāstījusi, ka vilcēns noslēpies nišā, bet, par spīti bargajiem vārdiem, kucēna dedzīgā atzīšana bija šo vīrieti pārsteigusi. Pat mazais vilka mazulis bija viņu pieņēmis un spēja no­mierināties tikai pēc tam, kad Frabeks bija paņēmis to rokās. Un Eila sacīja, ka tas noticis tāpēc, ka vilks zinājis, ka viņš ir Lauvas apmetnes piederīgais. Pat vilks atzina viņa piederību pie šīs apmetnes.

- Tu viņu labāk pieskati, - Frabeks pamācīja, pagriezdamies, lai dotos prom. - Uzmani viņu! Ja nepieskatīsi, kāds var viņu samīt.

Pēc Frabeka aiziešanas vairāki ļaudis, kas bija bijuši liecinieki šai dīvainajai ainai, pilnīgā nesapratnē vērās cits citā.

- Tās tik ir pārmaiņas! Interesanti - kas viņam uznācis? - Dīgija brīnījās. - Ja es tik labi viņu nepazītu, tad nodomātu, ka viņam patie­šām patīk Vilks!

- Nebiju domājis, ka viņš ir spējīgs uz ko tādu, - atzinās Raneks, tagad izjuzdams pret Dzērves pavarda vīru lielāku cieņu, nekā jebkad agrāk bija izjutis.

24

Četrkājainās Mātes valstības radības allaž ir kalpojušas vai nu pārti­kai, vai kažokādām, vai arī Lauvas apmetnes garu iemiesojumam. Torei­zējie ļaudis pazina dzīvniekus to dabiskajā vidē, pārzināja to kustības un migrācijas paradumus, zināja, kur tos meklēt un kā tos medīt. Bet apmetnes ļaudis pirms Eilas ierašanās kopā ar ķēvi un jauno kumeļu nekad nebija pazinuši atsevišķus dzīvnieku sugu pārstāvjus.

Eilas savstarpējās attiecības ar zirgiem un, laikam ejot, arī ar pā­rējiem apmetnes iemītniekiem bija nebeidzama viela pārsteigumiem. Agrāk nekad nevienam nebija ienācis prātā, ka dzīvnieki varētu izrādīt atsaucību cilvēkam vai būt iemācīti atsaukties uz svilpienu, vai nest uz savas muguras jātnieku. Bet pat zirgi ar visu savu interesanto uzvedību un piemīlīgumu nespēja radīt tādu sajūsmu kā vilcēns. Ļaudis respek­tēja vilkus kā medniekus un dažos gadījumos arī kā pretiniekus. Dažkārt vilkus medīja to siltā ziemas kažoka dēļ, un, kaut ari reti, gadījās, ka cilvēki ķērās pie vilku gaļas ēšanas. Tomēr daudz biežāk cilvēki un vilki centās cits citu respektēt un izvairīties no kontaktiem.

Bet paši mazākie radījumi parasti prot izraisīt īpašu mīļumu, tas ir viņu iedzimtais izdzīvošanas paņēmiens. Bērni, kā arī dzīvnieku mazuļi aizskar kādu dziļu dvēseles stīgu, kas rada atsaucību, bet Vilkam - tā viņu tagad visi dēvēja - piemita īpašs šarms. Jau no pašas pirmās die­nas, kad mazais, pūkainais, tumši pelēkais kamoliņš gāzelējās pa velēnu mītnes grīdu, viņš paņēma savā varā visu Lauvas apmetnes iemītnieku sirdis. Ikvienam bija grūti pretoties kucēna dedzīgumam, un drīz vien vilcēns jau bija kļuvis par visas apmetnes mīluli.

Tas palīdzēja saprasties, kaut arī apmetnes ļaudis neaptvēra, ka cilvēku un vilku uzvedība nav nemaz tik atšķirīga. Abi sugu pārstāvji bija gudras, sabiedriskas radības, kas ievēroja sarežģītu un nepastāvīgu attiecību vis­pārējo modeli un ar savām individuālajām atšķirībām deva labumu visai grupai. Ņemot vērā abu sugu - vilku un cilvēku - sabiedriskās dzīves uzbūves līdzības un noteiktas rakstura īpašības, kas bija attīstījušās indi­viduāli, starp abām šīm grupām bija iespējamas vienreizīgas attiecības.

Vilka mūžs sākās neparastos un sarežģītos apstākļos. Kā vienīgais izdzīvojušais kucēns no vientuļās vilcenes, kas bija zaudējusi savu tē­viņu, metiena, viņš nekad neuzzināja, kādu drošību piedāvā atrašanās vilku barā. Tā kā vilcēns nebija izbaudījis brāļu vai māsu mierinošo kompāniju, ne arī gādīgu tanšu vai onkuļu sabiedrību - tie būtu palikuši viņa tuvumā, ja mātei gadījumā uz īsu brīdi būtu jāaiziet, - viņam bija nācies izbaudīt vientulību, kas vilka kucēnam bija tik nepierasti. Vienī­gais vilks, ko viņš savā īsajā mūžā bija pazinis, bija mamma, un vilcēna atmiņas par viņu sāka bālēt, tā ka mātes vietu tagad ieņēma Eila.

Bet jaunā sieviete bija viņam kļuvusi par kaut ko vairāk. Izlemjot paturēt un uzaudzināt vilka kucēnu, viņa kļuva par to cilvēku sugas pārstāvi, kas veicināja īpašo saiti starp šīm pilnīgi atšķirīgajām sugām - suņu sugu un cilvēkiem; šī saite atstās ilgstošas un pamatīgas sekas.

Pat ja tuvumā būtu bijuši citi vilki, Vilks, kad tika atrasts, vēl bija pārāk jauns, lai spētu ar tiem saradoties. Apmēram mēnesi ilgajā mūžā viņš tikai tagad tik tikko būtu sācis līst laukā no midzeņa, lai iepazītos ar saviem radiniekiem - vilkiem, pie kuriem viņš tiks pieskaitīts visu savu atlikušo mūžu. Tā vietā Vilkam nācās sarast ar Lauvas apmetnes cilvēkiem un zirgiem.

Tā bija pirmā, bet nebūs pēdējā reize. Šai idejai piedzimstot netīšām vai arī tīšām, tas atkārtosies vēlreiz, vairākkārt un daudzās vietās. Visu mājas suņu sugu senči bijuši vilki, un sākumā tie saglabāja savas īstās vilku īpašības. Bet, laikam ejot, vairākas vilku paaudzes, kuras uzauga cilvēku vidē, sāka atšķirties no saviem savvaļas sugas brāļiem.

Dzīvnieki, kuri piedzima ar pieļaujamānrvai parastām krāsas, formas un auguma ģenētiskajām variācijām - tumšs kažoks, balti plankumi, gredzenā sagriezta aste, mazāki vai lielāki -, bet kurus viņu pašu bars būtu atstūmis, cilvēkiem bieži vien iepatikās daudz labāk.

Pat ģenētisko noviržu eksemplāri - miniatūri dzīvnieki-punduriši vai milzīgi sugas eksemplāri, kuriem bija lieli kauli un kuri savvaļā nebūtu izdzīvojuši un nespētu vairoties, - cilvēku apmetnēs tika laipni pie­ņemti un uzaudzināti. Galu galā neparastie suņu dzimtas eksemplāri un tie, kas neatbilda normālajam tipam, tika audzēti un tika attīstītas tās viņu īpašības, kas cilvēkiem bija vēlamas, līdz ar laiku sāka izzust vairāku suņu līdzība ar viņu senčiem vilkiem un tā bija vairs tik tikko pamanāma. Tomēr viņiem saglabājās vilku gudrība, aizsargāšanas spēja, uzticība un rotaļīgums.

Vilks ātri uztvēra apmetnes relatīvo stāvokļu iedalījumu, kā būtu to darījis arī vilku barā, kaut ari viņa paša statusu interpretācija ne vienmēr atbilda cilvēku noteiktajiem priekšstatiem. Kaut arī Talija bija

Lauvas apmetnes sieviešu līnijas vadone, Vilka acīs Eila ieņēma augstāku stāvokli; vilku barā mazuļu māte tika uzskatīta par visu vilku mātīšu va­doni un tā reti kad pieļāva, ka kāda cita mātīte dzemdētu pēcnācējus.

Neviens visā apmetnē precīzi nezināja, ko dzīvnieks domā vai jūt, vai arī viņam vispār piemīt domas un jūtas, kas būtu cilvēkiem saprotamas, bet tam nebija nozīmes. Apmetnes ļaudis viņu vērtēja pēc uzvedības, un, spriežot pēc Vilka darbībām, neviens vairs nešaubījās, ka viņš bez­galīgi mīl un dievina Eilu. Lai kur arī viņa atrastos, viņš allaž zināja, kur mamma patlaban, un pēc svilpiena, knipja, aicinoša žesta vai pat mā­jiena uzreiz metās pie jaunās sievietes kājām, ar pielūgsmi skatīdamies viņai acīs un nolasot vismazāko vēlēšanos. Vilks savās izpausmēs bija absolūti nesavtīgs un visu piedodošs. Kad Eila viņu rāja, viņš smilkstēja verdziskā padevībā un, kad tika samīļots, tad luncinājās prieka ekstāzē. Viss viņa dzīves piepildījums bija izpelnīties Eilas uzmanību. Lielākais Vilka prieks bija tad, kad jaunā sieviete ar viņu rotaļājās vai draiskojās, kaut viens glāsts vai vārds bija pietiekami, lai viņš sajūsmā sāktu Eilu laizīt vai izrādītu citas acīm redzamas pieķeršanās pazīmes.

Ne pret vienu citu Vilks neizrādīja tik eksaltētas jūtas. Pret vairumu ļaužu viņš attiecās ar dažādu pakāpju draudzību un atzīšanu, tas cil­vēkos izraisīja pārsteigumu, ka dzīvnieks var izrādīt tādu jūtu gammu. Vilka attieksme pret Eilu stiprināja apmetnes ļaužu viedokli par to, ka šai sievietei piemīt maģiskas spējas kontrolēt dzīvniekus, un tas palie­lināja cieņu pret viņu.

Jaunajam vilkam radās mazliet lielākas grūtības noteikt, kurš viņa barā ir vīriešu kārtas vadonis. Tam, kurš vilku barā ieņēma šo stāvokli, pienācās cienījama un gādīga attieksme no citu vilku puses. Vilku barā vadoņa apsveicināšanas ceremonija sastāvēja no dedzīgas viņa purna laizīšanas, kažoka ošņāšanas un spiešanās klāt, kas bieži vien beidzās ar brīnišķīgu, kopīgu gaudošanas ceremoniju, kurā visi izteica atzinību vadoņa ieņemtajam stāvoklim. Bet ļaužu sabiedrībā nebija neviena tik īpaša tēviņa, kuram tiktu izrādīta tāda godbijība.

Tomēr Vilks bija pamanījis, ka divi lieli, četrkājaini viņa netradicio­nālā bara locekļi ar daudz lielāku dedzību apsveic kādu garu, blondu vīrieti nekā pārējos cilvēkus, tikai Eila to nedarīja. Turklāt šī vīrieša smaka bija spēcīgi iesūkusies Eilas gultā un tās tuvākajā apkārtnē, ari paša Vilka grozā. Tā kā nebija neviena cita kandidāta, Vilks sliecās uz to, ka tēviņu vadoņa lomu jāpiešķir Jondalaram. Dzīvnieka apņēmību vēl vairāk nostiprināja tas, ka viņa draudzīgie tuvošanās mēģinājumi tika atalgoti ar sirsnīgu un rotaļīgu uzmanības pierādīšanu.

Kāds pusducis bērnu, kas spēlējās kopā ar Vilku, tika uztverti kā viņa brāļi un māsas. Kucēns daudz laika pavadīja bērnu sabiedrībā, visbiežāk tas notika pie Mamuta pavarda. Tiklīdz bērniem tika iedzīta bijība pret vilcēna asajiem, mazajiem zobiņiem un viņi iemācījās ne- izprovocēt to uz pašaizsardzības nolūkā izdarītu ķepas cirtienu, bērni atklāja, ka Vilkam patīk viņa ņemšana rokās, glāstīšana un apmīļošana. Dzīvnieks toleranti izturējās pret neapzinātiem, pārmērīgiem emociju izvirdumiem un, šķiet, saprata atšķirību starp Nuvijas ciešo saspiedienu, viņu nesot, un Brinanu, kas parāva viņu aiz astes, lai izdzirdētu smilks- tus. Pirmā darbība tika iecietīgi uztverta, bet otrā - atalgota ar atriebīgu kodienu. Vilkam patika spēlēties, un viņš allaž pamanījās iekļūt pašā cīņas karstumā, un bērni ātri vien aptvēra, ka kucēnam patīk pienest aizmestas lietas. Kad visi bezspēkā sabruka čupā un aizmiga, lai kur arī būtu, vilcēns bieži atradās bērniem pa vidu.

Pēc pirmās nakts, kad Eila bija solījusi nekad Vilkam neļaut nevienu savainot, jaunā sieviete pieņēma lēmumu mērķtiecīgi un saprātīgi viņu dresēt. Vīnijas dresēšana pašā sākumā bija nejauša. Pirmo reizi uzkāp­jot ķēvei mugurā, Eila bija drīzāk vadījusies pēc saviem impulsiem un nebija zinājusi, ka, biežāk ar Vīniju izjājot, viņa intuitīvi mācās zirgu kontrolēt. Kaut arī tagad jaunā sieviete apzinājās tos signālus, kurus pati bija izdomājusi un apzināti lietojusi, Vīnijas kontrolēšanas paņē­mieni joprojām lielā mērā nāca no viņas intuīcijas, un Eila uzskatīja, ka ķēve paklausa viņas komandām tikai tāpēc, ka pati tā vēlas.

Alu lauvas apmācīšana bija noritējusi jau mērķtiecīgāk. Atradusi ievainoto lauvēnu, jaunā sieviete zināja, ka viņai jāpanāk, lai lauva paklausa viņas komandām un vēlmēm. Viņas pirmie centieni tā ap­mācīšanā bija veltīti lauvēna neizmērojamās mīlestības izpausmes ap­valdīšanai. Viņa to skoloja ar pacietību, tāpat kā klanā tiek audzināti bērni. Lauvēna maigie uzmanības apliecinājumi tika atalgoti ar pie­ķeršanos; viņš tika pastumts malā vai arī viņa vienkārši piecēlās kājās un devās prom, kad tas aizmirsa par savu ķetnu smagumu un spēlējās pārāk nežēlīgi. Kad lauvēns, nespēdams savu entuziasmu kontrolēt, sa­jūsmā metās viņai virsū, viņam tika iemācīts apstāties, kad Eila pacēla roku un bargā balsi teica: "Pārtrauc!" Šī mācība bija tik pamatīgi viņā iesakņojusies, ka pat tad, kad Mazulis jau bija kļuvis par pieaugušu lauvu tēviņu un bija tikpat liels kā Vīnija, tikai daudzkārt smagāks, viņš apstājās pēc Eilas dotās komandas. Tādos gadījumos jaunā sieviete noteikti atbildēja ar sirsnīgu lauvas kažoka pakasīšanu un paberzēšanu, un bieži vien abi apķērušies visā augumā ripinājās pa zemi. Pieaugot alu lauva iemācījās daudzas lietas, pat medīt kopā ar Eilu.

Drīz vien jaunā sieviete saprata, ka bērni, mācoties izprast vilka pa­radumus, var vienīgi iegūt. Viņa sāka mazuļiem stāstīt dažādus notiku­mus par tiem laikiem, kad pati mācījās medīt un pētīt plēsīgo dzīvnieku, arī vilku, dzīvesveidu. Eila skaidroja, ka vilku baram parasti ir sava mātīte - vadone - un tēviņš - vadonis -, tāpat kā Mamutu ciltij, un pastāstīja, ka vilki savā starpā sazinās ar noteiktām pozām un žestiem, kā arī skaņām. Notupusies četrrāpus, jaunā sieviete parādīja vilku va­doņa stāju - galva augšā, ausis izslietas, aste piespiesta pie ķermeņa - un pozu, kā bara vilks tuvojas vadonim - pieliecies zemāk par vadoni un laizīdams vadoņa purnu, perfekti atdarinādams vajadzīgās skaņas. Viņa attēloja arī brīdinājumu netuvoties un rotaļīgu uzvedību. Arī ku­cēns bieži piedalījās šajās mācību stundās.

Bērniem tas patika, un pa reizei arī pieaugušie ar tikpat lielu interesi klausījās Eilas pasniegtās mācību stundas. Nepagāja ilgs laiks, kad vilka signāli tika iekļauti bērnu spēlēs, bet neviens tos nemācēja lietot labāk vai ar lielāku sapratni kā bērns, kura paša valoda galvenokārt sastāvēja vienīgi no zīmēm. Starp Ridagu un Vilku izveidojās īpašas attiecības, kas pārsteidza apmetnes ļaudis un lika Nezijai no brīnumiem vien šūpot galvu. Puika ne tikai lietoja vilku signālus, to skaitā arī vairākas skaņas, bet attīstīja tos vēl tālāk. Cilvēkiem, kas to visu vēroja, bieži vien likās, ka īstenībā Ridags patiešām ar Vilku sarunājas, un šķita, ka jaunais dzīvnieks zina, ka puikam nepieciešama īpaša uzmanība un rūpes.

Jau no paša sākuma Vilks pret puiku izturējās ar lielāku pietāti un maigumu un ar saviem kucēna paņēmieniem viņu aizstāvēja. Izņemot Eilu, nebija neviena cita, kura sabiedrībā vilcēns tik labprāt uzturētos. Pat vēl vairāk - ja Eila bija aizņemta, Vilks sameklēja Ridagu un bieži vien apgūlās blakus zēnam vai ieritinājās viņam klēpī. Eila pati īsti nezināja, kā Vilks un Ridags bija atraduši kopēju valodu un viens otru tik labi saprata. Ar puikas iedzimto talantu varētu izskaidrot viņa spējas nolasīt vilka signālos pašas smalkākās nianses, bet kā gan tik jauns vilka kucēns varētu zināt vārga cilvēkbērna vajadzības?

Kopā ar citām zvēram dotajām komandām Eila izdomāja pārveidotus vilka signālus, lai kucēnu mācītu. Pēc vairākām nevietā uztaisītām peļ­ķītēm pirmajā reizē viņam tika iemācīts nokārtot dabiskās vajadzības grozā ar zirga mēsliem un pelniem, tāpat kā to darīja cilvēki, vai arī doties laukā. Tas izdevās pārsteidzoši viegli; pats Vilks šķita samulsis par savām peļķītēm un pieglaimojās, kad Eila viņu par to sarāja. Nā­kamā mācību stunda bija jau daudz grūtāka.

Vilkam patika košļāt ādu, īpaši zābakus un kurpes; lai atradinātu viņu no šī paraduma, bija nepieciešami stingri un bargi paņēmieni. Kad vien

Eila pieķēra viņu darām šīs blēņas un par to sarāja, kucēns izskatījās nožēlas pilns un verdziski pazemīgi gribēja savu mammu iepriecināt, bet pēc brīža, tiklīdz jaunā sieviete pagrieza viņam muguru, tā atkal kļuva nepaklausīgs un no jauna ķērās pie tās pašas nodarbes. Ikviena apmet­nes iemītnieka apavi bija jāsargā, bet lielākās briesmas draudēja Eilas iemīļotajām mīkstajām ādas zeķēm. Šķita, ka Vilks nespēj tām vienaldzīgi paiet garām. Jaunajai sievietei bija tās jāpakarina kaut kur augstu pie griestiem, kur viņš nevarēja zeķes aizsniegt, jo citādi tās būtu saplēstas sīkās driskās. Kaut ari Eilai bija žēl sakošļāto mantu, vēl sliktāk viņa jutās tad, ja Vilks to bija izdarījis ar citu ļaužu mantām. Viņa bija atbildīga par to, ka bija vilka kucēnu atnesusi uz Lauvas apmetni, un jutās tā, it kā katrs vilcēna nodarītais postījums būtu viņas pašas vaina.

Eila šuva pēdējos krellīšu dekorus pie savas baltās tunikas, kad no Lapsas pavarda puses izdzirdēja satrauktu kņadu.

- Hei! Tu! Atdod man to! - Raneks kliedza.

Jaunā sieviete jau pēc skaņas noprata, ka Vilks atkal sadarījis kādas blēņas. Viņa skrēja skatīties, kāda šoreiz ir problēma, un ieraudzīja, ka Raneks un Vilks cīkstas par kādu novalkātu zābaku.

- Vilk! Laid to vaļā! - Eila pavēlēja, ātrā žestā nolaizdama roku tieši vilcēnam pie purniņa. Kucēns nekavējoties atlaida zābaku un, ausis atglaudis un asti nolaidis, pazemīgi smilkstēdams, pieplaka pie zemes. Raneks nolika savu zābaku uz paaugstinājuma.

- Ceru, ka viņš nesaplosīja tavu zābaku, - Eila sacīja.

- Tam nav nozīmes. Zābaks tāpat ir vecs, - Raneks smaidīdams atbil­dēja un ar apbrīnu piebilda: - Eila, tu patiešām pārzini vilku paradumus. Viņš dara tieši to, ko tu viņam liec.

- Bet tikai tik ilgi, kamēr pati šeit stāvu un viņu pieskatu, - viņa atzinās, paskatīdamās lejup uz dzīvnieku. Vilks viņu vēroja, nogaidoši luncinādams asti. - Tiklīdz pagriezīšu viņam muguru, tā tas ķersies pie kaut kā cita, kaut arī labi zina, ka nedrīkst neko aiztikt. Vilks to liks mierā, tiklīdz ieraudzīs mani tuvojamies, bet nezinu, kā lai viņam iemāca neaiztikt citu ļaužu mantas.

- Varbūt viņam vajadzīga kāda pašam sava mantiņa? - Raneks iero­sināja. Tad, paskatījies jaunajā sievietē maigām, tumšām un spožām acīm, piebilda: - Vai kāda no tavām mantām.

Kucēns skatījās uz Eilu un smilkstēja, lai izpelnītos mammas uzma­nību. Beidzot, nespēdams vairs sagaidīt, tas pāris reižu ierējās. - Mierā! Klusu! - jaunā sieviete nokomandēja, juzdamās neērti par tādu vilcēna uzvedību. Pilnīgi satriekts, Vilks atkāpās, nogūlās uz ķepām un skatījās uz savu pielūgsmes objektu.

Pavērojis šo ainu, Raneks sacīja Eilai: - Viņš nespēj pārdzīvot, ka tu neesi ar viņu apmierināta. Viņš grib zināt, ka tu viņu mīli. Domāju, ka saprotu, kā viņš jūtas.

Tumšādainā vīrieša acīs parādījās tāda sirsnība un ilgas, kas jau agrāk bija Eilu tik loti aizkustinājušas. Viņa sajuta, ka pašas augumam pārskrien trīsas un tas vēlas atsaukties; izjutusi uzbudinājumu, viņa atkāpās. Lai noslēptu satraukumu, jaunā sieviete noliecās pie kucēna un pacēla to uz rokām. Vilks dedzīgi nolaizīja viņai seju, no laimes luncinādams asti.

- Nu, vai redzi! Tagad, kad viņš zina, ka tu viņu mīli. Vilks ir laimīgs, - Raneks teica. - Arī es būtu laimīgs, ja zinātu, ka tev patīku. Vai es tev patīku?

- Ē… protams, Ranek, tu man patīc, - Eila stostījās, juzdamās ne­ērti.

Vīrieša sejā parādījās plats smaids un acīs iemirdzējās nebēdnīga dzirkstelīte un vēl kaut kas dziļāks. - Es būtu ļoti laimīgs, ja varētu tev parādīt, cik ļoti tavi vārdi mani iepriecina, - viņš atzinās, pienākdams tuvāk klāt un aplikdams roku jaunajai sievietei ap vidukli.

- Es tev ticu, - viņa atbildēja, pavirzīdamās prom. - Ranek, tev nav tas man jāizrāda.

Šī nebija pirmā reize, kad Raneks bija mēģinājis Eilai tuvoties. Parasti šie tuvošanās mēģinājumi bija izteikti jokojoties, lai Eila neaizmirstu par viņa jūtām, joki ļāva jaunajai sievietei no tiem izvairīties, nepaze­mojot ne sevi, ne Raneku. Sajuzdama, ka gaidāma nopietna saruna, un gribēdama no tās izvairīties, Eila devās prom. Viņai bija tāda priekšno­jauta, ka tumšādainais vīrietis varētu viņu aicināt savā gultā, un tāpēc nezināja, vai spēs atteikt vīrietim, kas ierosinās iet uz gultu vai pat izteiks tiešu lūgumu. Eila zināja, ka viņai ir tiesības šo piedāvājumu noraidīt, bet pakļaušanās bija tik dziļi viņā iesakņojusies, ka jaunā sie­viete nezināja, vai spēs atteikt.

- Kāpēc ne, Eila? - Raneks jautāja, atpalicis soli aiz muguras. - Kā­pēc tu neļauj man to pierādīt? Tagad tu guli viena. Tev nevajadzētu gulēt vienai.

Eila izjuta sirdsapziņas pārmetumus un nožēlu par to, ka tagad viņa patiešām guļ viena, bet centās to neizrādīt. - Es neguļu viena, - viņa atbildēja, pacēlusi kucēnu. - Pie manis guļ Vilks savā grozā, tieši blakus manai galvai.

- Tas jau nav viens un tas pats, - Raneks iebilda. Vīrieša balss tonis bija nopietns, un izskatījās, ka viņš ir gatavs šo tematu apspriest. Tad Raneks apstājās un pasmaidīja. Viņš negribēja jauno sievieti steidzināt.

Varēja redzēt, ka viņa ir satraukta. Vēl jau nav pagājis ilgs laiks kopš šķiršanās no Jondalara. Tumšādainais vīrietis centās kliedēt saspringto gaisotni. - Vilks ir pārāk mazs, lai tevi sasildītu… bet jāatzīst, ka puisis ir simpātisks. - Raneks maigi pabužināja kucēna galvu.

Pasmaidījusi Eila ielika jauno kucēnu grozā. Viņš nekavējoties izlēca no tā ārā uz grīdas, apsēdās un sāka kasīties, pēc tam pieskrēja pie sava barojamā trauka. Jaunā sieviete sāka locīt tuniku, lai noliktu to. Viņa noglāstīja mīksto, balto ādu un sermuļa kažoku, iztaisnoja mazās astītes ar melnajiem galiņiem, juzdama, ka kuņģis savelkas čokurā un kaklā veidojas kamols. Acīs koda asaras, kuras viņa centās kontrolēt. "Nē, tas nav viens un tas pats," viņa domāja. "Kā tas var būt viens un tas pats?"

- Eila, tu taču zini, cik ļoti es tevi gribu, cik ļoti tu man patīc, - Ra­neks sacīja, nostādamies viņai aiz muguras. - Tu taču to zini, vai ne?

- Šķiet, ka zinu, - viņa atbildēja nepagriezdamās, bet aizvērusi acis.

- Eila, es tevi mīlu. Zinu, ka tagad tu vēl jūties apjukusi, bet gribu, lai tu to zini. Iemīlēju tevi no pirmā acu skatiena. Gribu dalīt savu pavardu kopā ar tevi, dzīvot ar tevi kopā. Gribu darīt tevi laimīgu. Zinu, ka tev vajadzīgs laiks, lai to visu apdomātu. Neprasu tev uzreiz pieņemt lēmumu, bet apsoli, ka tu par to padomāsi… ļauj man tevi darīt laimīgu. Vai padomāsi par to?

Eila paskatījās uz balto tuniku savās rokās, un viņas domas sagriezās virpulī. "Kāpēc Jondalars vairs nevēlas gulēt kopā ar mani? Kāpēc viņš vairs man nepieskaras un nedalās Baudas veltē, kāpēc to nedarīja arī tad, kad vēl gulēja man blakus? Viss ir mainījies pēc tam, kad kļuvu par Mamutu cilts piederīgo. Vai viņam nepatīk, ka esmu šeit pieņemta? Ja reiz tā, kāpēc tad viņš man to neteica? Varbūt viņš to negribēja? Viņš taču teica, ka gribēja. Biju domājusi, ka viņš mani mīl. Varbūt viņš ir pārdomājis? Varbūt viņš mani vairs nemīl? Jondalars nekad nav mani lūdzis dzīvot kopā ar viņu. Ko es darīšu, ja Jondalars dosies prom viens pats bez manis?" Kamols Eilas kuņģi bija tik ciets kā akmens. "Ranekam es patīku, un viņš grib, lai arī man viņš patiktu. Viņš ir jauks un jautrs, liek man allaž smieties… un viņš mani mīl. Bet es viņu nemīlu. Kaut es spētu viņu iemīlēt… varbūt man vajadzētu pacensties to izdarīt?"

- Jā, Ranek. Es par to padomāšu, - viņa maigi atbildēja, bet, sakot šos vārdus, jaunās sievietes kakls sažņaudzās un iesmeldzās.

Jondalars vēroja, kā Raneks aiziet no Mamuta pavarda. Garais Zelan­doni vīrs bija kļuvis par novērotāju, kaut arī pašam par to bija kauns. Tā nebija piedienīga uzvedība ne šajā sabiedrībā, ne arī viņa paša mājās, kad pieaudzis cilvēks pārmērīgi skatās vai uztraucas par kāda cita cil­vēka parastām darbībām, un Jondalars vienmēr ir ievērojis un jūtīgi uztvēris pieņemtās uzvedības normas. Jauno vīrieti uztrauca tas, ka viņu var uzskatīt par nepieklājīgu, bet tur neko nevarēja līdzēt. Viņš centās to darīt slepus, bet visu laiku vēroja Eilu pie Mamuta pavarda.

Kaulu apstrādes meistara spriganais solis un apmierinātais smaids, atgriežoties pie Lapsas pavarda, nobaidīja garo Lauvas apmetnes viesi. Viņš apzinājās, ka Eila viņam kaut ko pateikusi vai izdarījusi, kas tik loti pacilājis Mamutu cilts vīru, un savā slimīgajā iztēlē Jondalars jau iztēlojās pašu ļaunāko.

Zelandoni vīrs zināja, ka Raneks kļuvis par pastāvīgu Mamuta pa­varda viesi, līdzko pats bija to pametis, un tagad nemitīgi sevi šaustīja, ka pats viņam tādu iespēju sagādājis. Viņš vēlējās, kaut spētu muļķīgo strīdu un pateiktos vārdus padarīt nebijušus, bet bija pārliecināts, ka ir jau par vēlu, lai kaut ko labotu. Jondalars jutās bezpalīdzīgs, bet zināmā mērā ari atvieglots, ka starp viņu un Eilu tagad nostājies attālums.

Kaut arī viņš pats sev to neatzina, Zelandoni vīra darbība bija vērsta uz ko vairāk nekā uz vienkāršu vēlmi ļaut sievietei pašai izvēlēties, kuru vīrieti viņa grib. Jondalars jutās tik ļoti sāpināts, ka daļa no viņa vēlējās atkāpties: ja jau Eila spēj no viņa atteikties, tad arī viņš var atteikties no šīs sievietes. Bet arī viņam bija jādod sev izvēles iespējas - paskatīties, vai ir iespējams pārvarēt savu mīlestību uz Eilu. Viņš patiesi šaubījās, vai Eilai nebūtu labāk šeit palikt - šeit, kur sievieti pieņēma un mīlēja, nekā kopā ar viņu atgriezties pie Zelandoni cilts, viņa ļaudīm, un vēl viņš baidījās par to, kāda būs viņa paša nostāja, ja viņa ļaudis Eilu nepieņems. Vai tad viņš būs gatavs dalīties ar šo sievieti trimdas dzīvē? Vai viņš būs gatavs atkal doties prom un pamest savus ļaudis, īpaši jau pēc tam, kad būs veicis tik garu Ceļojumu mājup? Vai varbūt tādā gadījumā ari viņš no Eilas atteiksies?

Ja Eila izvēlētos kādu citu, ko mīlēt, tad Jondalars būtu spiests viņu atstāt un tad viņam nebūtu jāpieņem tāds grūts lēmums. Bet doma par to, ka Eila varētu mīlēt kādu citu, lika viņa kuņģim tā sagriezties, elpai aizrauties, kaklam aizžņaugties un izraisīja tik neciešamas sāpes, ka Jondalars nezināja, vai spētu to pārdzīvot - vai vispār to vēlas. Jo vairāk viņš pats ar sevi cīnījās, lai savu mīlestību neizrādītu, jo īpašnieciskāks un greizsirdīgāks kļuva un jo vairāk sevi par to ienīda.

Centieni tikt galā ar spēcīgajām un dalītajām jūtām prasīja savas no­devas. Jondalars nespēja vairs ne ēst, ne gulēt, viņš izskatījās izkāmējis un izdēdējis. Apģērbs uz viņa garā auguma sāka nokarāties. Zelandoni meistars vairs nespēja koncentrēties pat ne uz skaistu krama gabalu.

Dažkārt jau viņam likās, ka zaudē saprātu vai viņu savā varā pārņēmis kāds kaitīgs nakts mošķis. Viņš bija tik nomocījies ar savu mīlestību pret Eilu un nobēdājies, ka var viņu zaudēt, un nobijies par to, kas var notikt, ja neļaus viņai aiziet, ka nespēja atrasties šīs sievietes tuvumā. Jondalars baidījās, ka zaudēs kontroli un izdarīs kaut ko tādu, ko pēc tam atkal nožēlos. Bet viņš nespēja no viņas atraut acis.

Lauvas apmetnes ļaudis piedeva savam viesim šo mazo, netaktisko uzvedības pārkāpumu. Viņi zināja par Jondalara jūtām pret Eilu, kaut arī pats viņš tās vēlējās noslēpt. Visa apmetne runāja par sāpīgo un nepatīkamo stāvokli, kurā atradās visi trīs jaunie ļaudis. No malas vēro­tājiem viņu problēmas atrisinājums šķita pavisam vienkāršs. Bija skaidri redzams, ka Eila un Jondalars viens otru mīl, tad kāpēc gan viņi neiz­stāsta viens otram par savām jūtām un pēc tam neuzaicina arī Raneku piedalīties viņu kopdzīvē? Bet Nezija nojauta, ka viss nebūt nav tik vienkārši. Gudrā, mātišķā sieviete saprata, ka Jondalara mīlestība pret Eilu ir tik spēcīga, ka visu nevar atrisināt ar pāris vārdiem. Starp abiem jauniešiem bija izveidojies kaut kas daudz dziļāks. Un Nezija vairāk nekā jebkurš cits saprata arī Raneka patiesās mīlestības jūtas pret Eilu. Viņa neuzskatīja, ka šo situāciju varētu atrisināt arī visu triju jauniešu vienošanās par kopdzīvi. Eilai būs jāizdara izvēle.

Kopš tā brīža, kad Raneks bija lūdzis Eilu padomāt par nākšanu dzī­vot pie viņa pavarda un skaļi izteicis sāpīgo, acīm redzamo faktu, ka tagad viņa guļ viena pati, Eila vairs nespēja domāt ne par ko citu, it kā šai domai piemistu kāds milzīgs spēks. Jaunā sieviete bija pieķēru­sies pie cerību salmiņa, ka Jondalars piedos viņas skarbos vārdus un atgriezīsies, īpaši jau tāpēc, ka ikreiz, paraugoties uz ēdienu gatavo­šanas pavarda pusi - starp balsta stabiem un dažādām mantām, kas karājās pie griestiem no pavardiem un atradās viņiem pa vidu, - Eila uztvēra jaunā vīrieša skatienu, kaut arī viņš uzreiz novērsās. Tādējādi viņai radās iespaids, ka Jondalars vēl aizvien izrāda par viņu interesi, ja jau reiz lūkojas viņas virzienā. Bet katra nākamā nakts, kuru viņa pavadīja vienatnē, šīs cerības tikai mazināja.

"Padomā par to…" Raneka vārdi atbalsojās Eilas galvā, kad viņa, lau­zīdama kaltētās diždadža un saldās papardes lapas, gatavoja Mamutam tēju, lai mazinātu vecā vīra artrīta sāpes,* un domāja par tumšādaino, smaidīgo vīrieti, un nesaprata, vai kādreiz spēs viņu iemīlēt. Bet doma par dzīvi bez Jondalara lika viņas kuņģim iesmelgties no dīvainas tuk­šuma izjūtas. Piemetuši bļodā ar sasmalcinātajām lapām arī svaigu ziemcieti, Eila uzlēja karstu ūdeni un aiznesa bļodu vecajam vīram.

Kad viedais šamanis viņai pateicās, jaunā zāļu sieva pasmaidīja, bet likās iegrimusi savās domās un skumja. Visu dienu viņa izskatījās do­mīga un izklaidīga. Mamuts zināja: kopš tā brīža, kad Jondalars pārcēlās, Eila jutās bēdīga, un vēlējās, kaut spētu jaunajai sievietei palīdzēt. Ša­manis bija redzējis, ka pirms kāda laika Raneks bija runājis ar Eilu, un apsvēra, vai nevajadzētu ar savu skolnieci par to parunāt, bet viedais vīrs uzskatīja, ka Eilas dzīvē nekas nenotiek bez iemesla. Mamuts bija pārliecināts, ka Māte ar nolūku bija radījusi viņas pagaidu grūtības, un vilcinājās iejaukties. Lai kādas grūtības viņa un abi jaunie vīrieši tagad izciestu, tas bija nepieciešams. Mamuts noskatījās Eilai pakaļ, kā viņa ieiet zirgu piebūvē, un redzēja, kā pēc kāda laika jaunā sieviete atkal atgriežas.

Ierobežojusi pavardu, Eila piegāja pie savas gultas paaugstinājuma, izģērbās un bija gatava iet gulēt. Pārciest kārtējo nakti vienai bija īstas mocības, apzinoties to, ka Jondalars negulēs viņai blakus. Jaunā sieviete centās sevi nodarbināt ar šādiem tādiem maziem darbiņiem, lai atliktu iešanu pie miera savās aukstajās cisās, zinādama, ka tāpat pusi nakts gulēs nomodā. Beidzot, paņēmusi rokās vilka kucēnu, Eila apsēdās uz gultas malas un to samīļoja, tad paglāstīja un aprunājās ar silto, mazo, mīļo radībiņu, līdz kucēns viņas rokās aizmiga. Pēc tam jaunā sieviete ielika vilcēnu grozā un paglāstīja, līdz tas atkal iemiga. Lai kompensētu Jondalara prombūtni, Eila dāsni dāvāja savu mīlu Vilkam.

Mamuts saprata, ka atrodas nomodā, un atvēra acis. Viņš tik tikko tumsā spēja saskatīt aptuvenas aprises. Būdā valdīja klusums, nakts mieru traucēja vienīgi neliela čabināšanās, smaga elpa un klusa krāk­šana miegā. Vecais vīrs lēnām pagrieza galvu pret blāvajām oglītēm, kas vārgi gailēja pavardā, cenzdamies atklāt, kas bija viņu pamodinājis no dziļā miega un licis atvērt acis. Izdzirdējis sev blakus aizžņaugtas elsas un apspiestus šņukstus, viņš atmeta nost siltās guļamādas.

- Eila? Eila, vai tev kas sāp? - Mamuts klusi vaicāja. Jaunā sieviete uz savas rokas sajuta uzgulstam siltu plaukstu.

- Nē, - viņa atbildēja piesmakušā, sasprindzinātā balsī. Jaunās sie­vietes seja bija pagriezta pret sienu.

- Tu raudi.

- Piedod, ka tevi pamodināju. Man vajadzēja uzvesties klusāk.

- Tu jau biji klusa. Ne jau tevis radītie trokšņi mani pamodināja, bet gan tava vajadzība. Māte mani sauca tev palīgā. Tev sāp. Tevi nomoka iekšējas sāpes, vai ne?

Eila dziļi un sāpīgi ievilka elpu, cenzdamās apslāpēt raudas, kas gri­bēja izlauzties uz āru. - Jā, - viņa atbildēja. Kad jaunā sieviete pagrieza Mamutam seju, viņš krēslā ieraudzīja asaras viņas acīs.

- Tad izraudies, Eila. Tev nevajag šīs sāpes paturēt sevī. Tavām sāpēm ir pamatots iemesls, un tev ir tiesības izraudāties, - Mamuts secināja.

- Ak, Mamut! - Eila, smagi šņukstot, izdvesa, tad, joprojām apspiez­dama elsas, ar viedā vīra atļauju atviegloti izraudāja savas sirdssāpes un ciešanas.

- Eila, neturi to sevī. Dažreiz ir labi izraudāties, - Mamuts pamācīja, sē­dēdams uz jaunās sievietes gultas malas un maigi viņu paijādams. - Viss notiks tā, kā tam jānotiek, kā tam lemts notikt. Viss būs labi, Eila.

Kad jaunā sieviete beidzot pārtrauca raudāt, viņa sameklēja mīkstu ādas gabaliņu, lai noslaucītu seju un degunu, un apsēdās blakus vie- dajam vīram. - Tagad jūtos labāk, - viņa konstatēja.

- Vienmēr ir labāk izraudāties, ja tāda vajadzība rodas, bet nekas vēl nav beidzies, Eila.

Viņa nolieca galvu. - Es zinu. - Tad, pagriezusies pret pareģi, jautāja: - Bet kāpēc?

- Kādu dienu tu uzzināsi, kāpēc. Es uzskatu, ka tavu dzīvi vada va­reni spēki. Tev ir izvēlēts īpašs liktenis. Šī nasta, kas tev jānes, nav viegla; paskat, ko tik tu savā īsajā mūžā esi izcietusi! Bet ne jau visa tava dzīve sastāvēs vienīgi no ciešanām, tu piedzīvosi ari patiesi lielus prieka mirkļus. Eila, ļaudis tevi mīl. Tu pie sevis piesaisti mīlestību. Šī velte tev piešķirta, lai tu pārciestu smago nastu. Tev apkārt mūžīgi valdīs mīlestība… varbūt tās būs pat par daudz…

- Es domāju, ka Jondalars mani mīl…

- Neesi tik pārliecināta par to, ka viņš tevi nemīl, bet tevi mīl arī daudzi citi, ieskaitot šo veco vīru, - Mamuts smaidot sacīja. Arī Eila atsmaidīja viņam pretim. - Pat vilks un zirgi tevi mīl. Vai tad kopā nesanāk daudz dzīvu radību, kas tevi mīl?

- Tev taisnība. Iza mani mīlēja. Viņa bija mana māte. Nav svarīgi, ka viņa mani nedzemdēja. Mirstot viņa atzinās, ka mani mīlējusi visvai­rāk… Krebs mani mīlēja… kaut arī mēdzu viņam sagādāt vilšanos… un sāpināt. - Eila uz brīdi apklusa, tad turpināja: - Uba mani mīlēja… un Durks. - Viņa atkal apklusa. - Mamut, kā tu domā, vai es vēl kādreiz satikšu savu dēlu?

Vecais vīrs ieturēja pauzi, pirms deva atbildi. - Cik ilgi tu neesi viņu redzējusi?

- Trīs… nē, četrus gadus. Viņš piedzima agrā pavasari. Kad aizgāju no klana, Durkam bija trīs gadi. Tagad viņš ir apmēram tikpat vecs kā

Ridags… - Pēkšņi paskatījusies uz Mamutu, Eila ar neviltotu satrau­kumu turpināja: - Mamut, Ridags ir jaukto garu bērns, tāpat kā mans dēls. Ja jau Ridags drīkst šeit dzīvot, kāpēc Durks to nedrīkstētu? Tu biji aizgājis uz pussalu un atgriezies, kāpēc es nevarētu uz turieni aiziet un atvest Durku uz šejieni? Tas taču nemaz nav tik ļoti tālu.

Mamuts sarauca pieri, apdomādams, ko lai atbild. - Eila, es nespēju atbildēt uz šo jautājumu. Tikai tu pati vari rast uz to atbildi, bet tev viss ļoti rūpīgi jāapsver, pirms izlem, kā būs labāk ne tikai tev, bet arī tavam dēlam. Tu piederi pie Mamutu cilts. Tu esi iemācījusies runāt mūsu valodā, esi apguvusi daudzas no mūsu tradīcijām, bet tev vēl ari daudz jāmācās.

Eila vairs neklausījās šamaņa rūpīgi izvēlētajos vārdos. Viņas domas jau auļoja tālu uz priekšu. - Ja Nezija varēja pieņemt bērnu, kurš nespēj pat parunāt, kāpēc nevarētu pieņemt tādu, kurš mācēs runāt? Durks varētu runāt, ja viņam iemācītu valodu. Durks varētu kļūt par Ridaga draugu. Durks varētu viņam palīdzēt, aizskriet un visu ko atnest. Durks ir lielisks skrējējs.

Mamuts ļāva Eilai turpināt viņas dedzīgo Durka labo īpašību uz­skaitījumu, līdz viņa pati apklusa, tad vecais vīrs jautāja: - Eila, kad tu plāno doties viņam pakaļ?

- Tiklīdz tas būs iespējams. Šopavasar… nē, pavasarī ir grūti ceļot, pārāk lieli pali. Man būs jānogaida līdz vasarai. - Eila ieturēja pauzi. - Varbūt ari ne. Šovasar notiek klanu Sapulce. Ja nenokļūšu līdz turie­nei pirms viņu došanās ceļā, man būs jāgaida, līdz klans no turienes atgriezīsies. Bet pēc tam Ura jau būs atnākusi kopā ar klanu…

- Vai tā ir tā meitene, kas apsolīta tavam dēlam? - Mamuts pain­teresējās.

- Jā, pēc pāris gadiem viņi apprecēsies. Klana bērni attīstās agrāk nekā Citu bērni… nekā es pieaugu. Iza jau bija sākusi šaubīties, vai es vispār kādreiz kļūšu par sievieti. Salīdzinājumā ar klana meitenēm es tik lēni attīstījos… tomēr Ura jau varētu būt sieviete un gatava savam vīrietim, ar kuru kopā dalīt pavardu. - Eila sarauca pieri. - Kad toreiz redzēju Uru, viņa vēl bija zīdainis un Durks… Pēdējoreiz, kad redzēju Durku, viņš vēl bija mazs puika. Drīz viņš kļūs par vīrieti, gādās par savu sievu - sievieti, kas dzemdēs bērnus. Bet man vēl nav vīra. Mana dēla sieva var dzemdēt bērnus ātrāk par mani pašu.

- Eila, vai tu zini, cik tev ir gadu?

- Ne gluži precīzi, bet ziemas beigās, aptuveni ap šo laiku, es parasti saskaitu savus gadus. Nezinu, kāpēc tā. Jaunā sieviete atkal sarauca pieri. - Šķiet, ka pienācis laiks pievienot vēl vienu gadu klāt. Tas nozīmē, ka tagad man jābūt… - Eila aizvēra acis un koncentrējās uz skaitļa vārdiem. - Tagad man ir astoņpadsmit gadu, Mamut. Es jau esmu veca!

- Tātad tev bija vienpadsmit gadu, kad piedzima dēls? - pareģis pārsteigts jautāja. Jaunā sieviete pamāja ar galvu. - Es pazinu tādas meitenes, kas kļuva par sievietēm deviņu vai desmit gadu vecumā, bet tas nu gan ir ļoti agri. Latija vēl nav sieviete, un viņai jau rit divpa­dsmitais gads.

- Drīz viņa par tādu kļūs. To var redzēt, - Eila piebilda.

- Laikam jau tev taisnība. Eila, bet tu nu gan vēl neesi veca. Dīgijai ir septiņpadsmit gadu, un viņu līdz šīs Vasaras sapulcei pie vīra neizdos.

- Tā ir gan. Apsolīju, ka piedalīšos viņas kāzās. Nevaru vienlaikus būt divās vietās - klanu Sapulcē un Mamutu cilts Vasaras sapulcē. - Ma­muts ievēroja, kā Eila nobāl. - Es, vienalga, nedrīkstu piedalīties klanu Sapulcē. Neesmu pat īsti pārliecināta, vai drīkstu doties atpakaļ pie sava klana. Esmu nolādēta. Esmu mirusi. Pat Durks var domāt, ka esmu gars, un no manis nobīties. Ak, Mamut! Ko lai es daru?

- Vispirms tev viss labi jāapdomā, pirms izlemsi, kā būs labāk, - pa­reģis atbildēja. Eila izskatījās nomākta, un vecais vīrs nolēma mainīt sarunas tematu. - Bet tev vēl ir laiks. Vēl jau nav pienācis pavasaris. Tomēr Pavasara festivāls drīz jau būs klāt, pirms vēl to apjautīsim. Vai esi padomājusi par to sakni un ceremoniju, par kuru runāji? Vai vēlies to ceremoniju noturēt Pavasara festivāla laikā?

Eila sajuta drebuļus pārskrienam pār augumu. Jau doma pati par sevi viņu biedēja, bet Mamuts taču būs līdzās un palīdzēs. Viņš zinās, ko darīt, un šķiet, ka viņš ir ieinteresēts un grib par to ko vairāk uzzināt.

- Labi, Mamut. Jā, es to darīšu.

Jondalars uzreiz pamanīja izmaiņas Eilas un Raneka attiecībās, kaut arī nevēlējās to atzīt. Jauneklis vēroja viņus vairākas dienas, līdz nespēja vairs sev noliegt, ka Raneks neko citu nedara, kā visu laiku uzturas pie Mamuta pavarda, un Eilai viņa klātbūtne ir tīkama un pat vēlama. Nav svarīgi, ka Jondalars pats sevi centās pārliecināt, ka tas viss ir tikai uz labu un ka viņš ir izdarījis pareizi, aizvākdamies prom, tomēr jaunais vīrietis nespēja atvieglot sāpes par Eilas mīlestības zaudēšanu vai pārvarēt aizvainojumu par sevis atstumšanu. Par spīti tam, ka viņš bija tas, kurš no viņas aizgāja un labprātīgi atstāja šīs sievietes gultu un sabiedrību, tagad Jondalars juta, ka Eila viņu atraida.

Zelandoni vīrs pie sevis nodomāja: "Viņiem tas neprasīs ilgu laiku. Iepriekšējā dienā arī es pagrozījos ap Mamuta pavardu, un Eila nespēja sagaidīt, līdz aiziešu, lai varētu apsveicināties ar Raneku. Viņi abi droši vien nespēj sagaidīt, kad aizvākšos. Man to vajadzēja zināt… Par ko tu viņu tagad vaino? Tu esi tas, kurš aizgāja." Jondalars turpināja sevi šaustīt. "Viņa taču tev neteica iet projām. Pēc pirmās reizes Eila taču neatgriezās pie Raneka. Viņa atradās tev blakus, gatava tev atdoties, un tu to zināji…

Tagad viņa ir gatava atdoties Ranekam. Un viņš to nespēj sagaidīt. Vai vari šo vīrieti par to vainot? Varbūt tā arī ir labāk? Eilu šeit pieņēma atplestām rokām, Mamutu cilts ir vairāk pieraduši pie plakangalvjiem… klana. Un viņu šeit mīl…

Jā, viņu mīl. Vai tad tas nav tieši tas, ko tu viņai novēli? Būt pie­ņemtai un mīlētai…

Bet es taču viņu mīlu!" viņš nodomāja ar pieaugošām sāpēm un izmisumu. "Ak, Māt! Kā lai to pārdzīvoju? Viņa ir vienīgā sieviete, ko jebkad esmu tā mīlējis. Negribu viņu sāpināt, negribu, lai Eilu padzītu. Kāpēc man vajadzēja iemīlēties tieši viņā? Ak, Doni! Kāpēc tai bija jābūt tieši viņai?

Varbūt man vajadzētu doties prom? Jā, man jāiet prom." Jondalars risināja savu domu pavedienu, nespēdams šajā brīdī spriest ar skaidru galvu.

Jondalars devās uz Lauvas pavardu un pārtrauca Taluta un Mamuta sarunu par gaidāmo Pavasara festivālu. - Es dodos prom, - viņš sacīja. - Ko es varētu darīt, lai ietirgotu nepieciešamos produktus? - Jaunā vīrieša sejā bija redzams neaprakstāms izmisums.

Šamanis un vadonis savā starpā pārmija zinošus skatienus. - Jonda­lar, mans draugs, - Taluts viņu uzrunāja, uzsitot pa plecu, - mēs tev labprāt iedosim visu, kas tev vajadzīgs, bet tagad tu nevari aiziet. Tu­vojas pavasaris, bet paskaties, kas notiek laukā - sniegputenis, pēdējie ziemas sniegputeņi ir paši bīstamākie.

Nomierinājies Jondalars aptvēra, ka viņa impulsīvā vēlme doties prom ir nerealizējama. Neviens pie pilna saprāta esošs cilvēks šādā laikā neuzsāktu garu Ceļojumu.

Turpinot runāt, Taluts sajuta, kā atslābst jaunā vīrieša sasprindzinā­tie muskuļi. - Pavasarī būs pali un tev nāksies šķērsot vairākas upes. Turklāt, Jondalar, nebūtu pareizi, ja esi pārlaidis ziemu pie Mamutu cilts, aizceļojis tik tālu no mājām un nebūsi nomedījis nevienu mamutu kopā ar Mamutu cilts medniekiem. Tiklīdz būsi atgriezies mājās, tev tādas iespējas nekad vairs nebūs. Pirmās medības notiks pašā vasaras sā­kumā, drīz pēc tam, kad nonāksim Vasaras sapulcē. Labākais laiks, lai sāktu Ceļojumu, būtu tieši tūlīt pēc tam. Tu man izdarītu lielu pakal­pojumu, ja apsvērtu iespēju palikt pie mums līdz pirmajām mamutu medībām. Gribētos, lai tu liktu lietā savu piķu metēju.

-Jā, protams, es par to padomāšu, - Jondalars piekrita. Tad, ieskatījies lielā, sarkanmatainā vadoņa acis, noteica: - Un, paldies, Talut. Tev tais­nība. Vēl es nevaru aiziet.

Sakrustojis kājas, Mamuts sēdēja savā mīļākajā vietiņā un meditēja - tas bija guļasvietas paaugstinājums, kas atradās blakus viņa paša gultai un tika izmantots kā noliktava, kurā uzglabājās ziemeļbriežu liekās guļamādas, kažokādas un citi gultas piederumi. Pareģis ne tik daudz bija nodevies meditācijai, cik domāšanai. Kopš tās nakts, kad veco viru pamodināja Eilas raudāšana, viņš jo skaudrāk sāka apzināties jaunās sievietes izmisumu par Jondalara aiziešanu. Viņa skolnieces skaudrais izmisums bija atstājis uz veco viru spēcīgu iespaidu. Kaut ari viņai bija izdevies no pārējiem ļaudīm noslēpt savu jūtu patieso dziļumu, tagad Mamuts apzinājās Eilas uzvedības smalkās nianses, kuras iepriekš bija palaidis garām. Kaut ari jaunajai sievietei patiesi patika Raneka sabied­rība un viņa smējās par tumšādainā vīrieša jokiem, īstenībā viņai bija ļoti nomākts garastāvoklis, un tās rūpes un uzmanība, ko viņa veltīja Vilkam un zirgiem, vienīgi apliecināja viņas vientulīgās ilgas.

Pievērsis lielāku uzmanību Zelandoni cilts viesim, Mamuts viņa uz­vedībā saskatīja tādas pašas ilgas un izmisumu. Ari viņu savā varā bija pārņēmis mokošs nemiers, kaut ari jaunais vīrietis, tāpat kā Eila, centās to noslēpt. Pēc Jondalara impulsīvi izteiktā lēmuma doties prom, kad laukā trakoja sniegputenis, vecais pareģis sāka baiļoties, ka no domas zaudēt Eilu vīrieša veselais saprāts sāk pamazām aptumšoties. Vecajam vīram, kas izprata Mutas pasauli un Viņas nolemtos likteņus, tā jau izskatījās pēc patiesas apmātības, nevis vienkāršas jaunības mīlestības. Iespējams, ka Mātei attiecībā uz Jondalaru ir savi plāni, kuros ari Eilai atvēlēta kāda loma.

Kaut arī Mamuts nevēlējās iejaukties abu jauniešu attiecībās, viņš gribēja izprast, kāpēc Māte bija viņam parādījusi, ka Viņai ir spējas un spēks ietekmēt abu attiecības. Kaut arī pareģis bija pārliecināts, ka galu galā viss izvērsīsies tā, kā labpatiks pašai Mātei, varbūt Viņa tomēr vēlējās, lai Mamuts šajā lietā nedaudz piepalīdz.

Kamēr viņš prātoja, kā padarīt Mātes vēlmes zināmas, pie viņa pa­varda ieradās Raneks, acīmredzot meklēdams Eilu. Mamuts zināja, ka Eila kopā ar Vīniju bija izvedusi Vilku izjādē un kādu laiku būs prom. Pavēries apkārt, Raneks ieraudzīja veco vīru un pienāca viņam klāt.

- Mamut, vai gadījumā nezini, kur ir Eila? - viņš pajautāja.

- Zinu gan. Viņa ir laukā, kopā ar dzīvniekiem.

- Tāpēc domāju, ka neesmu viņu kādu bridi redzējis.

- Pēdējā laikā tu bieži ar viņu esi kopā.

Raneks pasmaidīja. - Ceru, ka drīz būšu vēl biežāk.

- Ranek, Eila šeit neieradās viena. Vai tad Jondalaram nav galvenās tiesības uz viņu?

- Tā varēja būt, kad viņi tikko ieradās, bet viņš pats no tām atteicās. Viņš aizgāja no šī pavarda, - Raneks sacīja. Mamuts tumšādainā vīrieša tonī pamanīja pašaizsardzības reakciju.

- Manuprāt, starp viņiem vēl aizvien valda spēcīgas jūtas. Un zini, Ranek, es nedomāju, ka viņu šķiršanās būs ilgstoša, ja vien viņu lielajai mīlestībai tiks dota iespēja uzplaukt no jauna.

- Mamut, tu man iesaki atkāpties, bet diemžēl ir jau par vēlu. Arī man pret Eilu ir spēcīgas jūtas. - Raneka balss aizlūza no emociju pārbagātības. - Mamut, es viņu mīlu, gribu ar Eilu apprecēties un no­dibināt savu pavardu. Man ir pienācis laiks apņemt sievu, gribu sava pavarda bērnus. Nekad neesmu saticis nevienu sievieti, kas līdzinātos Eilai. Viņā ir viss, par ko jebkad esmu sapņojis. Ja man izdosies viņu pārliecināt, tad gribu, lai šo Solījumu paziņo Pavasara festivāla laikā, un vasarā mēs apprecēsimies.

- Ranek, vai esi pārliecināts, ka tieši to tu vēlies? - Mamuts jau­tāja. Viedajam vīram patika Raneks, un pareģis zināja, ka Vimezs būtu priecīgs, ja tumšādainais jauneklis, kuru viņš pārveda no ceļojumiem, atrastu sev sievieti un nodibinātu savu pavardu. - Mamutu ciltī ir daudz sieviešu, kas labprāt dzīvotu kopā ar tevi. Ko teiksi tai skaistajai, jau­najai, sarkanmatainajai sievietei, ar kuru jau gandrīz biji nonācis līdz Solījumam? Kā viņu sauca? Vai Trisija? - Mamuts bija pārliecināts: ja tumšādainajā sejā varētu saskatīt pietvīkumu, tad Raneka seja tagad būtu sarkanā krāsā.

- Es teikšu… teikšu, ka man ļoti žēl. Tur neko nevar darīt. Es gribu tikai Eilu, neviena cita man nav vajadzīga. Eila tagad pieder pie Mamutu cilts. Viņai jādzīvo kopā ar Mamutu vīrieti. Gribu, lai tas būtu es.

- Ranek, ja tā būs lemts, tad tas piepildīsies, - Mamuts laipni atbil­dēja. - Tikai atceries, ka ne jau tev ir jāizdara izvēle un pat ne Eilai. Māte ir izvēlējusies Eilu un šajā dzīvē paredzējusi viņai kādu misiju, tāpēc arī apveltījusi viņu ar tik daudziem talantiem. Tāpēc nav svarīgi ne tas, ko tu izlemsi, ne tas, ko pati Eila izlems. Mutai uz viņu ir pirm­tiesības. Jebkurš vīrietis, kas savienosies ar Eilu, arī ieņems savu vietu viņai paredzētajā misijā.

= 25 =

Kad aizvēsturiskā zemeslode nemanāmi pavērsa savu sasalušo zie­meļpuses vaigu tuvāk lielajai, spīdošajai zvaigznei, ap kuru tā riņķoja, tad pat tās teritorijas, kas atradās tuvāk ledājiem, sajuta maigu siltuma skūpstu un lēnām modās no aukstās ziemas dziļā miega. Sākumā pa­vasaris nāca negribīgi, tad ar tā gadalaika nepacietību, kuram atvēlēts tik īss laiks, eksaltētā steigā nometa no saviem pleciem sasalušo ledus mantiju, kas pārvērtās ūdenī un paātrināja zemes atmodu.

Lāses, kas pirmajā siltajā pavasara pēcpusdienā pilēja no zariem un velvētās ieejas, aukstajā naktī sasala lāstekās. Nākamajās pakāpeniski siltākajās dienās slaidie, koniskie ledus pīķi stiepās arvien garāki, tad ledus tvēriens atlaidās un lāstekas ieurbās kupenā, saruka līdz ar slapjā sniega kaudzi, kuru dubļainie palu ūdeņi aizrāva sev līdzi. Kūstošā sniega un ledus urdziņas, strautiņi un mazas upītes apvienojās lielās upēs, lai aiznestu sev līdzi uzkrātos ūdeņus, kas bija turēti ledus gūstā. Mutuļojoši ūdeņi brāzās pa vecajām upes gultnēm un gravām vai ari mīkstajā lesa augsnē izveidoja jaunus ūdensceļus, dažkārt briežragu liekšķeres un mamuta kaula lāpstas palīdzēja novadīt ūdeni.

Kad nemierīgie ūdeņi ieplūda ledus klātajā tecē, ar sasaluma kārtu segtā upe savā cīņā par ziemas tvēriena vājināšanu vaidēja un krak- šķēja. Tad pēkšņi, bez jebkāda brīdinājuma, ar skaļu rībienu, kas bija dzirdams pat mītnē un kam sekoja otrs krakšķis un pēc tam dunošs dārdiens, tika paziņots, ka ledus vairs nespēj savā varā noturēt plūs­tošos palu ūdeņus. Ledus gabali un peldoši aisbergi, kurus savā varā aizrāva līdzi spēcīgā un ātrā straume, sizdamies, pazuzdami zem ūdens un galeniski griezdamies, iezīmēja pavasara sākumu.

It kā kopā ar plūdiem būtu aizskalots ari aukstums, apmetnes iemīt­nieki, kas tāpat kā upe bija turēti aukstās ziemas gūstā, iznāca laukā no velēnām klātā mitekļa. Kaut arī bija kļuvis tikai nedaudz siltāks, dīkā telpu dzīve uzvirmoja ar pilnu sparu un pārvērtās enerģiskās, brīvās aktivitātēs. Jebkurš iemesls, lai dotos svaigā gaisā, tika dedzīgi atbalstīts, nevienam pat nebija nekādu pretenziju ķerties pie lielās pavasara tīrīšanas.

Lauvas apmetnes ļaudis pēc saviem kritērijiem bija tīrīgi. Kaut ari ūdens ledus un sniega veidā bija daudz, vajadzēja iekurt ugunskuru un izmantot lielus kurināmā krājumus, lai to izkausētu. Lai gan daļa ūdens, kas tika izkausēta ēdienu gatavošanai un dzeršanai, tika izmantota mazgāšanās nolūkiem, laiku pa laikam cilvēki gāja arī pirtī. Personīgās higiēnas telpas bija labi iekārtotas, instrumenti un darbarīki tika rūpīgi uzglabāti, tie pāris apģērba gabali, kas ziemas laikā tika valkāti telpās, tika izsukāti, periodiski izmazgāti un labi aprūpēti. Tomēr ziemas beigās mītnes iekšienē valdošā smaka bija neizturama.

Pie asās smakas bija vainīga ari pārtika, kas atradās dažādās uzgla­bāšanas un bojāšanās stadijās, kā ari sacepta, jēla vai sabojājusies gaļa; degošu tauku smārds, kas bieži vien cēlās no sasmakušiem taukiem eļļas lampās, kurās vecajiem taukiem tika arvien pievienoti jauni; iz­kārnījumu grozi, kurus ne vienmēr uzreiz iztīrīja; urīna toveri, kas tika uzglabāti un atstāti, - tajos ar baktēriju palīdzību urīnviela sadalījās, līdz tā pārvērtās par amonjaku; un ari pašu cilvēku izgarojumi. Kaut arī pirtis bija veselīgas un attīrīja ādas poras, tās maz palīdzēja atbrīvoties no parastajiem ķermeņa izgarojumiem, bet tāds jau nebija pirts mērķis. Cilvēka smaka bija daļa no viņa identitātes.

Mamutu cilts bija pieradusi pie ikdienas dzīves bagātīgajiem un asa­jiem smārdiem. Šo ļaužu ožas sajūta, lai saglabātu savas vides identitāti, bija labi attīstīta un izmantota, tāpat kā redze un dzirde. Pat dzīvnieku smakas netika uzskatītas par nepatīkamām - arī tās bija dabiskas. Bet, iestājoties siltākam gadalaikam, pat tie deguni, kas bija pieraduši pie parastajām ikdienas smakām, sāka izjust ilgstošā laika periodā šaurās telpās dzīvojušu divdesmit septiņu cilvēku kopdzīves sekas. Pavasaris bija tas laiks, kad tika atvilkti priekškari, lai izvēdinātu mitekli, un uzkrātie ziemas gruži tika iztīrīti un izmēzti laukā.

Eilas pienākumos ietilpa izšķūrēt zirgu mēslus no jaunās piebūves. Jaunajai sievietei par prieku, zirgi bija veiksmīgi pārlaiduši ziemu, bet tas nebija pārsteidzoši. Stepes zirgi bija izturīgi dzīvnieki, pieraduši pie saltās ziemas bardzības, kaut ari tiem pašiem bija jāmeklē barība. Vīnija un Skrējējs varēja brīvi, paši pēc savas gribas, nākt un iet savā ziemas mītnē un doties prom, tas viņu sugas brāļiem nebija pieejams. Turklāt viņiem allaž bija sarūpēts ūdens un barība. Savvaļā zirgi ātri attīstās; normālos apstākļos, lai izdzīvotu, tas ir nepieciešams, un Skrējējs, tāpat kā citi kumeļi, kas bija nākuši pasaulē apmēram tajā pašā laikā, bija sasniedzis pieauguša zirga lielumu. Kaut ari nākamo dažu gadu laikā viņš vēl kļūs nedaudz brangāks, Skrējējs bija veselīgs un jauns ērzelis, nedaudz lielāks par savu mammu.

Pavasaris bija arī zināma trūkuma laiks. Daži produkti, īpaši tik iecie­nītie dārzeņi, bija beigušies, un arī citi pārtikas krājumi sāka jau iz­sīkt. Novērtējuši atlikušās pārtikas daudzumu, visi nopriecājās, ka bija tomēr devušies pēdējās bizonu medībās. Ja Lauvas apmetnes ļaudis nebūtu to darījuši, tad tagad viņiem būtu izsīkuši arī gaļas krājumi. Kaut arī gaļa piepildīja vēderus, tā pilnībā nespēja apmierināt apetīti. Atcerējusies, kā Iza pavasarī Bruņa klanam bija gatavojusi atspirdzinošu toniku, Eila nolēma to pagatavot arī Lauvas apmetnes ļaudīm. Dažādo kaltēto augu uzlējums, to skaitā ar dzelzi bagātās dzeltenās skābenes un no cingas pasargājošie mežrozīšu augļi, atviegloja pamatvitamīnu trūkumu, kas izraisīja kāri pēc svaigas pārtikas, bet pilnībā šo vēlmi neizskauda. Visi alka pēc pirmajiem pavasara zaļumiem. Tomēr vaja­dzība pēc Eilas dziedniecības zināšanām bija daudz lielāka par pavasara tonika gatavošanu.

Tā kā velēnu mītne bija labi nosiltināta un apkurināta ar vairākiem pavardiem, lampām un siltumu deva arī cilvēku ķermeņi, tur iekšā bija tīkami. Pat tad, kad laukā valdīja bargs aukstums, iekšā varēja staigāt diezgan plānās drēbēs. Ziemas laikā Lauvas apmetnes ļaudis uzmanījās, lai pirms došanās laukā attiecīgi saģērbtos, bet, sniegam sākot kust, pazuda arī piesardzība. Kaut ari laukā temperatūra svārstījās ap nulli, likās daudz siltāks un ļaudis devās ārā gandrīz tādās pašās drēbēs, kādās staigāja mitekļa iekšpusē. Pavasara lietū un kūstošajā sniegā apmetnes iemītnieki pirms atgriešanās mājās bieži izmirka un nosala, un tas pazemināja viņu dabisko aizsardzību.

Eilai šajās siltajās pavasara dienās bija darba pilnas rokas, jaunajai zāļu sievai daudz biežāk nekā visaukstākajā ziemas laikā bija jāārstē klepus, iesnas un sāpoši kakli. Pavasara saaukstēšanās un elpošanas ceļu infekcijas epidēmija bija skārusi gandrīz vai visus Lauvas apmet­nes iemītniekus. Pat pašai Eilai nācās uz dažām dienām likties gultā, lai apārstētu nelielu drudzi un rejošu klepu. Agrā pavasarī viņai jau bija nepieciešams ārstēt gandrīz vai visus iemītniekus. Atkarībā no va­jadzības jaunā zāļu sieva apgādāja savus pacientus ar ārstnieciskajām zāļu tējām, inhalācijām, karstām kompresēm, kuras lika uz krūtīm un kakla, kā arī līdzcietīgi sēdēja pie sasirgušo gultām un profesionāli vi­ņiem palīdzēja. Visi slavēja Eilas dziedniecības paņēmienu iedarbību. Ja zāļu sieva nespēja nekā citādi palīdzēt, tad vismaz lika ļaudīm justies labāk.

Nezija stāstīja, ka ļaudis allaž pavasaros saaukstējas, bet, kad Ma­muts nolikās slimības gultā neilgi pēc Eilas, viņa ignorēja savu saslim­šanu un cēlās augšā, lai rūpētos par veco vīru. Mamuts bija ļoti vecs, un jaunā sieviete par viņu uztraucās. Smaga elpošanas ceļu infekcija viņam varēja būt nāvējoša. Tomēr šamanim, par spīti cienījamam ve­cumam, vēl joprojām piemita ievērojama izturība, un viņš atveseļojās daudz ātrāk par dažu labu citu sasirgušo. Kaut arī vecajam vīram patika viņam veltītā jaunās zāļu sievas uzmanība, viņš Eilu mudināja parū­pēties arī par citiem, kuriem viņas māka bija vairāk nepieciešama, un arī pašai atpūsties.

Jaunajai sievietei nebija vajadzīgi nekādi pamudinājumi, kad Fralijai sākās drudzis un dziļš, krūtis pušu plēsošs klepus, bet viņas vēlme pa­līdzēt nevainagojās nekādiem panākumiem. Frabeks nelaida Eilu savā pavarda teritorijā, lai ārstētu Fraliju. Krouzija par to ar viņu nikni la­mājās, un arī pārējie apmetnes iemītnieki viņai šoreiz piekrita, bet Frabeks palika nelokāms. Krouzija pat sastrīdējās ar Fraliju, cenzdamās savu meitu pārliecināt, lai viņa ignorē Frabeku, bet viss bija velti. Slimā sieviete vienīgi noliedzoši pašūpoja galvu un turpināja klepot.

- Bet kāpēc tā? - Eila jautāja Mamutam, kopā ar veco vīru malko­dama karstu tēju un klausīdamās Fralijas klepus lēkmēs. Tronija bija pieņēmusi Tašeru pie sava pavarda; Fralijas puika bija apmēram vienos gados ar Nuviju un Hartalu. Krisaveks gulēja kopā ar Brinanu pie Sum­bra pavarda, lai sasirgusi grūtniece varētu atpūsties, bet Eila pārdzīvoja katru Fralijas klepus lēkmi.

- Kāpēc viņš neļauj man Fralijai palīdzēt? Viņš taču redz, ka citi slimnieki jau jūtas labāk, un Fralijai mana palīdzība nepieciešama vai­rāk nekā pārējiem. Viņai šādas klepus lēkmes ir bīstamas, īpaši jau grūtniecības pēdējā stadijā.

- Eila, uz šo jautājumu nav grūti atbildēt. Ja kāds reiz uzskata, ka klana ļaudis ir dzīvnieki, tad šim cilvēkam ir neiespējami noticēt, ka viņiem piemīt kādas dziedniecības zināšanas. Un, ja jau tu esi uzaugusi kopā ar viņiem, tad kā tu vari kaut ko zināt no dziedniecības?

- Bet viņi taču nav dzīvnieki! Klana zāļu sieva ir ļoti zinoša.

- Eila, es to zinu. Es labāk par citiem esmu lietas kursā par klana zāļu sievu prasmi. Domāju, ka tagad jau par to ir pārliecinājušies visi šeit dzīvojošie, pat Frabeks. Vismaz viņi novērtē tavu talantu, bet Fra­beks pēc visiem tiem strīdiem nevēlas atkāpties no savas nostājas. Viņš baidās, ka tādējādi zaudēs savu autoritāti.

- Kas tad ir svarīgāks? Viņa autoritāte vai Fralijas bērniņš?

- Fralijai jārūpējas par sava vīrieša autoritāti.

- Tā jau nav Fralijas vaina. Frabeks un Krouzija mēģina viņu piespiest izvēlēties starp viņiem abiem, bet Fralija tādu izvēli nekad neizdarīs.

- Tāds ir Fralijas lēmums.

- Tur jau slēpjas tā problēma. Viņa nevēlas pieņemt lēmumu. Viņa atsakās šo izvēli izdarīt.

Mamuts pašūpoja galvu. - Nē, viņa savu izvēli ir izdarījusi, vai nu viņa to apzinās, vai ne. Bet izvēle neattiecas ne uz Frabeku, ne ari uz Krouziju. Cik drīz viņai gaidāmas dzemdības? - vecais virs painteresē­jās. - Man šķiet, ka viņa jau ir tām gatava.

- Es īsti nezinu, bet man gan nešķiet, ka viņa būtu tām gatava. Viņa izskatās tik resna tāpēc, ka parasti ir loti vāja, bet bērns vēl nav ieņēmis vajadzīgo pozu. Tieši tas mani uztrauc. Manuprāt, dzemdībām vēl par ātru.

- Eila, tu tur neko nevari darīt.

- Bet, ja Frabeks un Krouzija tā par visu nestrīdētos…

- Tam ar to nav nekāda sakara. Tā nav Fralijas problēma, tas attiecas vienīgi uz Frabeku un Krouziju. Fralijai nav jāļauj sevi iesaistīt viņu konfliktā. Viņa pati var pieņemt savus lēmumus, un īstenībā viņa jau to dara. Viņa izvēlas neko nedarīt. Vai drīzāk, ja tavas bailes ir pamato­tas, - un es ticu, ka tas tā ir, - pašlaik viņa izvēlas, vai dzemdēt tagad vai vēlāk. Iespējams, viņa izvēlas, vai dot bērnam dzīvību vai mirt… un varbūt arī apdraud pati sevi. Bet tā ir viņas izvēle, un varbūt tur slēpjas kas vairāk, nekā kāds no mums to vispār zina.

Mamuta teiktais palika Eilai prātā vēl ilgi pēc tam, kad viņu saruna jau bija beigusies, un jaunā sieviete devās gulēt, joprojām par to do­mādama. Protams, Mamutam bija taisnība. Par spīti Fralijas jūtām pret Frabeku un māti, tā nebija viņas cīņa. Eila centās izdomāt kādu pa­ņēmienu, kā Fraliju pārliecināt, bet viņa jau to bija mēģinājusi darīt ari agrāk, un tagad, kad Frabeks viņu nelaida sava pavarda tuvumā, jaunajai zāļu sievai tādas izdevības vairs nebija. Dodoties pie miera, Eilas prāts nebija mierīgs.

Viņa pamodās nakts vidū un palika mierīgi guļam un klausoties. Jaunā sieviete nesaprata, kas bija viņu pamodinājis, bet viņai likās, ka būdas tumsā bija dzirdējusi Fraliju ievaidamies. Pēc ilga klusuma brīža Eila nodomāja, ka tas droši vien bijis tikai sapnis. Vilks iesmilkstējās, un viņa pastiepa roku, lai to nomierinātu. Varbūt arī viņam rādījies slikts sapnis un tāpēc viņa pamodusies. Eilas roka apstājās pusceļā, nemaz nesasniegusi Vilku, jo, sasprindzinot dzirdi, viņai likās, ka dzird apspiestu vaidu.

Atmetusi guļamādas, jaunā sieviete piecēlās no gultas. Klusām ap­gājusi apkārt priekškaram, viņa sataustīja ceļu uz grozu un atvieglo­jās, tad, pārvilkusi pār galvu tuniku, devās pie pavarda. Viņa dzirdēja apspiestu klepošanu, tad klepus lēkmi, kas beidzot pārtrūka ar tikpat apspiestu vaidu. Parušinājusi ogles, Eila piemeta pavardam nedaudz aizkura un kaulu šķilu, līdz iedegās maza liesmiņa, tad ielika oglēs pāris akmeņu un pasniedzās pēc ūdens somas.

- Vari ari man uztaisīt tēju, - būdas tumsā atskanēja Mamuta balss no viņa gultas puses, tad vecais virs atmeta guļamādas un piecēlās sēdus. - Manuprāt, drīz pamodīsies itin visi.

Eila pamāja un vārāmajā grozā ielēja vairāk ūdens. Sekoja vēl viena klepus lēkme, tad pie Dzērves pavarda sākās rosīšanās un atskanēja apslāpētas balsis.

- Viņai vajadzīgs kaut kas, kas remdētu klepu un ari mazinātu dzem­dību sāpes… ja jau nav par vēlu. Pārbaudīšu savu zāļu krājumus, - Eila sacīja, nolikdama malā krūzīti un saminstinādamās, -… ja nu gadījumā kāds man to palūgs.

Jaunā zāļu sieva pacēla degošu pagali, un Mamuts vēroja, kā viņa pieiet pie kaltēto augu novietnes, - šos krājumus viņa bija atvedusi sev līdzi no ielejas. Mamuts nodomāja: "Ir interesanti vērot, kā viņa darbojas dziedniecības jomā. Tomēr viņa ir vēl par jaunu, lai būtu jau apguvusi tādas zināšanas. Ja es būtu Frabeka vietā, tad vairāk uztrauk­tos par viņas jaunību un iespējamo pieredzes trūkumu, nevis izcelšanos. Zinu, ka Eilu mācīja pati labākā klana zāļu sieva, bet kā gan viņa savos gados var jau tik daudz zināt? Viņa droši vien ir ar šīm zināšanām jau piedzimusi, un tā zāļu sieva, Iza, jau no paša sākuma to droši vien pa­manījusi." Mamuta pārdomas iztraucēja vēl viena no Dzērves pavarda nākoša klepus lēkme.

- Lūdzu, Fralij, iedzer ūdeni, - Frabeks uztraukti sacīja.

Fralija pašūpoja galvu, nespēdama parunāt, cenzdamās kontrolēt klepus lēkmi. Viņa bija nogūlusies uz sāniem, paslējusies uz elkoņa un turēja pie mutes mīkstu ādas gabaliņu. Fralijas acis no drudža spīdēja un seja no piepūles bija sarkana. Grūtniece paraudzījās uz māti, kas sēdēja uz gultas, ejas otrā pusē, skatīdamās uz savu meitu.

Krouzijas dusmas un izmisums bija skaidri redzami. Vecā sieva bija izmēģinājusies visādi, lai pierunātu meitu lūgt palīdzību, - gan pārlie­cinājusi, gan strīdējusies un bārusies -, nekas nelīdzēja. Krouzija bija pat no Eilas paņēmusi zāles pret saaukstēšanos, un no Fralijas puses tā bija pēdējā muļķība neizmantot palīdzību, kas bija pieejama. Pie visa bija vainīgs tas stulbais vīrelis, tas muļķis Frabeks, bet runāt par to arī nebija nekādas jēgas. Krouzija bija izlēmusi, ka viņa par šo tēmu vairs neteiks ne vārda.

Fralijas klepus pierima, un viņa, galīgi pārmocījusies, atkrita gultā. Varbūt tās otras sāpes - tās, kuras viņa negribēja atzīt, - būs mitējušās. Aizturējusi elpu, lai nekas netraucētu, Fralija nogaidīja un ar izbailēm domāja, kas tagad notiks. Muguras lejasdaļā sākās sāpes. Aizvērusi acis, grūtniece dziļi ievilka elpu un ar gribasspēku centās tās aizraidīt prom. Uzlikusi roku uz izspīlētā vēdera vienas puses, viņa sajuta, kā muskuli saraujas, kad sāpes un uztraukums pieauga. Fralija domāja, ka dzemdībām vēl ir par agru. Bērnam vēl nevajadzēja dzimt, vismaz vienu veselu mēness ciklu.

- Fralij? Vai ar tevi viss kārtībā? - Frabeks apjautājās, joprojām stāvē­dams blakus ar ūdens krūzīti rokās.

Grūtniece centās viņam uzsmaidīt, redzēdama vīrieša uztraukumu un bezpalīdzību. - Tas tikai klepus, - viņa atbildēja. - Visi pavasarī slimo.

Bet pie sevis Fralija nodomāja: "Neviens Frabeku nesaprot un visma­zāk no visiem - mana māte. Viņš tik ļoti cenšas visiem pierādīt, ka ir kaut ko vērts. Tieši tāpēc viņš nekad nepiekāpjas, allaž strīdas un ātri apvainojas. Viņš sagādā raizes Krouzijai. Viņš nesaprot, ka es parādīju savu vērtību, vairākkārt izmantoju savu stāvokli un ietekmes spēku, pierādīju, cik daudz var pieprasīt savai dzimtai un radiniekiem, lai zie­dotu sevi tā, ka visi to redzētu. Māte bija centusies to viņam pierādīt, piešķirot Frabekam tiesības uz Dzērvi, ne tikai pavardu, pie kura es viņu atvedu apprecoties, bet gan tiesības apgalvot, ka Dzērve ir viņa paša pirmdzimtības tiesības."

Krouzija bija gaidījusi pieklājīgu pakļaušanos viņas vēlmēm un lūgu­miem, lai Frabeks pierādītu, ka viņš novērtē un izprot to, ka Dzērves pavards, kas joprojām nesa viņas vārdu, kaut arī vecajai sievai vairs nebija tik lielas teikšanas, ir tas, pēc kā viņam tiekties. Bet Krouzijas prasības varēja būt pārmērīgas. Viņa bija tik daudz ko zaudējusi, tāpēc vecajai sievai bija grūti atteikties no vēl atlikušajām pretenzijām uz ieņemamo stāvokli, īpaši jau nu tā cilvēka dēļ, kas pats bija pilnīga niecība. Krouzija baidījās, ka Frabeks varētu viņas cieņu cilvēku acīs pazemināt, viņai bija nepieciešams pastāvīgs atgādinājums un pierā­dījums, ka viņas stāvoklis ir novērtēts. Fralija jau nebūs tā, kas viņu kauninās un centīsies to izskaidrot. Tā bija ļoti smalka lieta, ar tādām zināšanām var vienīgi piedzimt… mantot uz visu mūžu. Bet Frabekam nekad nekas nav piederējis.

Fralija atkal sāka izjust sāpes mugurā. Ja viņa gulētu mierīgi, varbūt tās pārietu… ja vien varētu neklepot. Tagad grūtniece vēlējās, kaut varētu aprunāties ar Eilu, vismaz lai saņemtu kādas zāles pret klepu, bet sieviete nevēlējās, lai Frabeks nodomātu, ka viņa nostājusies mātes pusē. Un gari paskaidrojumi vienkārši sakairinās viņas kaklu vēl vairāk un padarīs Frabeku agresīvāku. Fralija sāka atkal klepot tieši tajā brīdī, kad kontrakcijas bija sasniegušas sāpju kulmināciju. Grūtniece apspieda sāpju vaidu.

- Fralij? Vai ir… vai ir kas vairāk par klepu? - Frabeks apjautājās, cieši viņā lūkodamies. Vīrietis nedomāja, ka klepus dēļ viņa tā vaidētu.

Fralija ar atbildi vilcinājās. - Kā tu to domāji - vai ir kas vairāk? - grūtniece vaicāja.

- Nu, bērns… bet tev taču ir bijušas divas dzemdības, tev taču tās lietas jāpārzina, vai ne?

Fraliju atkal sagrāba mokoša klepus lēkme, un, atguvusi kontroli, viņa izvairījās no uzdotā jautājuma.

Kad Eila devās atpakaļ uz gultu, lai pabeigtu ģērbšanos, dienas gais­ma jau sāka spraukties cauri dūmu izvades vāka malām. Pārsvarā visi apmetnes iemītnieki pusi nakts bija pavadījuši nomodā. Vispirms viņus pamodināja Fralijas nekontrolējamās klepus lēkmes, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka viņa cieš ne tikai no saaukstēšanās. Tronijai bija grūti noval­dīt Tašeru, kas vēlējās atgriezties pie mātes. Tā vietā sieviete viņu pacēla uz rokām un aiznesa pie Mamuta pavarda. Puisēns joprojām čīkstēja, tāpēc Eila, piedāvādama dažādas mantas, kas novērstu mazuļa uzma­nību, panēsāja viņu apkārt pa plašo pavarda teritoriju. Vilcēns sekoja jaunajai sievietei pa pēdām. Eila iznesa Tašeru caur Lapsas un Lauvas pavardiem un iegāja ēdiena gatavošanas pavarda teritorijā.

Jondalars vēroja jauno sievieti tuvojamies, viņa centās nomierināt un apklusināt bērnu, un viņa sirds sāka sisties ātrāk. Domās viņš vē­lējās, kaut Eila pienāktu tuvāk, tomēr tajā pašā laikā jutās nervozs un nemierīgs. Kopš viņa aiziešanas no Mamuta pavarda abi jaunieši gandrīz vairs nesarunājās, un viņš nezināja, ko teikt. Paskatījies apkārt, Jondalars centās izdomāt, kas varētu bērnu nomierināt, un pamanīja mazu kaulu no cepeša pārpalikuma.

- Varbūt viņam patiktu to pakošļāt? - pastiepdams kaulu Eilai, Jon­dalars piedāvāja savu padomu, kad jaunā sieviete ienāca koplietošanas pavarda teritorijā.

Paņēmusi kaulu, viņa to ielika bērnam rociņā. - Tašer, ņem šo te! Varbūt tev tas patiks?

Visa gaļa no kaula bija nograuzta, tomēr tās smarža vēl bija saglabā­jusies. Iebāzis resnāko kaula galu mutē un to nogaršojis, Tašers nolēma, ka viņam tas patīk, un beidzot apklusa.

- Tā bija laba doma, Jondalar, - Eila izteica atzinību. Turēdama uz rokām trīsgadīgo bērnu, jaunā sieviete stāvēja viņam pavisam tuvu klāt un skatījās acis.

- Mana māte tā mēdza darīt, kad mazā māšele niķojās, - viņš sa­cīja.

Vērdamies viens otram acis, abi jaunieši ilgpilniem skatieniem vel­dzējās viens otrā, neko neteikdami, bet pamanīdami katru izmaiņu otra sejā - jaunu vaibstu, rievu un ēnas ap acīm. Eila nodomāja: "Jondalars ir novājējis. Viņš izskatās izmocīts." Savukārt Jondalars nodomāja: "Eila ir uztraukusies un norūpējusies par Fraliju. Viņa grib šai sievietei pa­līdzēt. Ak Doni! Cik Eila ir skaista!"

Tašers nometa kaulu, un Vilks to pagrāba zobos.

- Met to zemē! - Eila izkliedza komandu. Negribīgi vilcēns to nolika zemē, bet palika stāvam sardzē pie kārotā kaula.

- Tagad jau tu vari ļaut viņam to notiesāt. Nedomāju, ka Frabekam patiktu, ja tu iedotu kaulu Tašeram pēc tam, kad tas pabijis Vilka zo­bos.

- Negribu viņam ļaut ņemt tās lietas, kas nav domātas viņam.

- īstenībā jau Vilks to nemaz nepaņēma. Tašers to nometa. Varbūt kucēns nolēma, ka tas domāts viņam? - Jondalars prātīgi piebilda.

- Iespējams, ka tev ir taisnība. Šķiet, ka viņam nekas nebūtu pretim to paturēt. - Eila deva Vilkam atļauju, un tas atkal paņēma kaulu zobos un tad pa tiešo devās uz Jondalara guļvietu, kur viņš tieši uz zemes, blakus krama apstrādes darba vietai, bija izklājis guļamādas. Vilcēns, tajās ērti iekārtojies, sāka grauzt kaulu.

- Vilk, ej prom no turienes! - Eila iesaucās, dodamās viņam pakaļ.

- Eila, ir jau labi… ja tev pašai nav nekas pretim. Viņš bieži nāk uz šejieni un jūtas te kā mājās. Man… patīk viņa sabiedrība.

- Nē, man nav nekas pretim, - jaunā sieviete noteica un tad pasmai­dīja. - Tu vienmēr biji labs arī pret Skrējēju. Man šķiet, ka dzīvniekiem tu patīc.

- Bet ne tā kā tu. Tevi viņi mīl. Es… - Pēkšņi Jondalars apklusa. Jaunā vīrieša pierē iegūla sāpju rieva, un viņš aizvēra acis. Atvēris acis, viņš iztaisnojās un kādu soli atkāpās atpakaļ. - Māte tevi aplaimojusi ar retu talantu, - Zelandoni vīrs sacīja, šoreiz viņa tonis un izturēšanās bija daudz oficiālāki.

Pēkšņi Eila sajuta acīs sariešamies karstas asaras, un rīkle sāka sūr­stēt. Nodūrusi acis, arī viņa atkāpās soli atpakaļ.

- Spriežot pēc skaņām, šķiet, ka Tašeram drīz vien būs klāt māsiņa vai brālītis, - Jondalars secināja, mainīdams sarunas tematu.

- Diemžēl tā izskatās, - Eila piekrita.

- Kā? Vai tad tu nepriecājies, ka Fralijai piedzims mazulis? - Jonda­lars pārsteigts jautāja.

- Protams, priecājos. Bet ne tagad, vēl ir daudz par ātru.

- Vai tu to droši zini?

- Nē, droši nezinu. Man neļāva viņu apskatīt, - jaunā zāļu sieva atzinās.

- Vai Frabeks?

Eila pamāja. - Nezinu, ko man iesākt.

- Nesaprotu, kāpēc tas vīrietis joprojām noniecina tavas zināšanas un talantu?

- Mamuts saka, ka Frabeks netic, ka "plakangalvji" var kaut ko zināt no dziedniecības, tāpēc neuzskata, ka es būtu varējusi no viņiem ko iemācīties. Manuprāt, Fralijai patiešām vajadzīga palīdzība, bet Mamuts saka, ka viņai pašai tā jālūdz.

- Iespējams, Mamutam ir taisnība, bet, ja Fralijai patiešām tūlīt sāk­sies dzemdības, varbūt viņa tevi pasauks palīgā?

Eila pārlika Tašeru uz otras rokas, mazulis bija iebāzis īkšķi mutē un uz kādu bridi šķita nomierinājies. Jaunā sieviete paskatījās uz Vilku, kas bija ērti izlaidies uz tik pazīstamajām Jondalara guļamādām, kuras vēl nesen bija atradušās viņas pašas gultā. Kažokādas un vīrieša tuvums lika Eilai atcerēties viņa pieskārienus - to, kā viņš bija licis viņai justies. Jaunā sieviete vēlējās, kaut viņa guļamādas joprojām atrastos viņas gultā. Eilai, paskatoties uz Jondalaru vēlreiz, viņas acīs atspoguļojās alkas un iekāre, jau tajā pašā brīdī ari viņš izjuta tieši to pašu un smel­dzīgi vēlējās viņai pieskarties, bet, saņēmis visus spēkus, no tā atturējās. Jondalara reakcija samulsināja Eilu. Viņš bija paskatījies uz viņu ar tādu skatienu, kas allaž kaut kur dziļi iekšienē bija izsaucis viņā patīkamas trīsas. Bet kāpēc viņš pēkšņi to pārtrauca? Jaunā sieviete bija satriekta, bet vienu brīdi viņa bija sajutusi… kaut ko… iespējams - cerību. Varbūt, ja viņa turpinās censties, tad izdosies atrast veidu, kā viņam piekļūt?

- Ceru, ka pasauks, - Eila atbildēja, - bet tad jau varbūt būs par vēlu apturēt dzemdības. - Eila sāka iet projām, un Vilks, piecēlies kā­jās, viņai sekoja. Paskatījusies uz dzīvnieku un pēc tam uz vīrieti, viņa ieturēja pauzi un jautāja: - Jondalar, ja Fralija lūgs manu palīdzību, vai tu paturēsi Vilku pie sevis? Es nevaru viņam ļaut man sekot uz Dzērves pavardu un maisīties pa kājām.

- Protams, kāda runa! - vīrietis piekrita. - Bet vai viņš nāks uz šejieni?

- Vilk, ej atpakaļ! - Eila pavēlēja. Kucēns vaicājoši paskatījās uz savu mammu un nedaudz iesmilkstējās. - Ej atpakaļ uz Jondalara gultu! - jaunā sieviete pavēlēja, paceldama roku un norādīdama virzienu. - Ej uz Jondalara gultu! - viņa atkārtoja. Iespiedis asti starp kājām un pieplacis pie zemes, Vilks paklausīja. Apsēdies uz guļamādām, viņš skatījās uz savu pavēlnieci. - Paliec tur! - viņa nokomandēja. Jaunais vilks atgūlās, nolika galvu uz ķepām un ar acīm pavadīja Eilu, kad viņa pagriezās un gāja prom no pavarda teritorijas.

Krouzija, joprojām sēdēdama savā gultā, vēroja, kā Fralija sāpēs kliedz un mētājas. Beidzot, kad sāpes pārgāja, Fralija dziļi ievilka elpu, bet tā izraisīja klepus lēkmi, un viņas mātei likās, ka meitas skatienā pavīd izmisums. Arī pati Krouzija bija izmisumā. Kādam taču bija kaut kas jādara! Fralijai jau bija sākušās dzemdības, un klepus viņu vēl vairāk nomocīja un atņēma spēkus. Nebija vairs lielas cerības, ka bērniņš būs dzīvs, tas piedzims par agru, un tādi mazuļi parasti neizdzīvo. Lai atvieg­lotu klepus lēkmes un sāpes, Fralijai bija nepieciešamas zāles, un vēlāk viņai būs nepieciešams kāds līdzeklis, kas atvieglos arī viņas bēdas. Runāt ar pašu Fraliju nebija nekādas jēgas, ne jau tagad, kad apkārt maisījās tas stulbais vīrietis. Vai tad viņš neredzēja, ka sievai ir problēmas?

Krouzija nopētīja Frabeku, kas, izskatīdamies bezpalīdzīgs un uz­traucies, riņķoja ap Fralijas gultu. Vecā sieva nodomāja: "Varbūt viņš patiešām tā tagad jūtas? Varbūt vajadzētu mēģināt vēlreiz uzsākt sa­runu, bet vai runāšanai ar Fraliju būs kāda jēga?"

- Frabek! - Krouzija iesaucās. - Gribu ar tevi aprunāties.

Vīrietis izskatījās pārsteigts. Krouzija reti kad uzrunāja viņu vārdā

vai paziņoja, ka vēlas ar viņu aprunāties. Parasti viņa tikai nelabā balsī ķērca uz viņu.

- Ko tu gribi?

- Fralija ir pārāk spītīga, lai mani klausītu, bet līdz šim tev jau droši vien pielēcis, ka viņai sākušās dzemdības…

Fralija pārtrauca māti ar pamatīgu klepus lēkmi, kas smacējā viņu nost.

- Fralij, pasaki man taisnību, - Frabeks pieprasīja, kad lēkme bija mitējusies. - Vai tev ir sākušās dzemdības?

- Es… man tā šķiet, - grūtniece atbildēja.

Vīrietis pasmaidīja. - Kāpēc tu man to neteici?

- Jo cerēju, ka tas tā nav.

- Bet kāpēc? - viņš pēkšņi uztraukti jautāja. - Vai tad tu negribi šo mazuli?

- Frabek, vēl ir daudz par agru. Bērni, kas tik agri piedzimst, parasti neizdzīvo, - Krouzija atbildēja meitas vietā.

- Neizdzīvo? Fralij, vai tad kaut kas nav kārtībā? Vai tā ir taisnība, ka šis bērniņš neizdzīvos? - Frabeks vaicāja, pavisam šokēts un bēdu pārņemts. Visu dienu viņu bija mocījusi sajūta, ka notiks kaut kas bries­mīgs, bet viņš nebija gribējis tam ticēt un nedomāja, ka varētu būt tik ļauni.

- Fralij, tas būs pirmais mana pavarda bērns. Tavs bērns, kas piedzi­mis pie mana pavarda. - Notupies blakus gultai, Frabeks saņēma sievas roku. - Šim bērnam ir jādzīvo. Saki man, ka šis bērns dzīvos, - vīrietis lūdzās. - Fralij, saki man, ka šis bērns dzīvos!

- To es tev nevaru solīt, jo nezinu. - Fralijas balss bija saspringta un piesmakusi.

- Fralij, man likās, ka tu par šīm lietām visu zini. Tu taču esi māte. Tev jau ir dzimuši divi bērni.

- Katru reizi ir citādi, - viņa nočukstēja. - Ar šo bija grūti jau no paša sākuma. Uztraucos, ka šo mazuli zaudēšu. Bija tik daudz dažādu uztraukumu… dzīvesvietas meklēšana… es nezinu. Man vienkārši šķiet, ka šim bērnam vēl par agru nākt pasaulē.

- Fralij, kāpēc tu man to neteici?

- Ko tad tu būtu darījis? - Krouzija jautāja. Vecās sievas tonis bija savaldīgs un gandrīz vai bezcerīgs. - Ko tad tu būtu palīdzējis? Vai tad tu kaut ko zini par grūtniecību? Bērnu dzemdēšanu? Klepu? Sāpēm? Viņa negribēja tev neko teikt, jo tu neko nedarīji, vienīgi apvainoji to cilvēku, kas varēja palīdzēt. Tagad bērns nomirs, un es zinu, cik pati Fralija ir vārga.

Frabeks pagriezās pret Krouziju. — Fralija? Ar Fraliju nekas nevar notikt! Vai ne? Sievietēm taču visu laiku dzimst bērni.

- Es nezinu, Frabek. Paskaties uz viņu un spried pats!

Fralija centās apspiest klepus lēkmi, kas draudēja atkal atsākties, un pieņēmās ari sāpes mugurā. Grūtnieces acis bija aizvērtas un iekritušas; mati izspūruši un sapinkājušies; seja no sviedriem spīdīga. Pielēcis kā­jās, Frabeks devās prom no sava pavarda teritorijas. - Frabek, kur tu ej? - Fralija jautāja.

- Došos pēc Eilas.

- Pēc Eilas? Bet es domāju…

- Viņa jau no pirmās dienas, kad šeit ieradās, sacīja, ka tev ir pro­blēmas. Viņai izrādījās taisnība. Ja jau viņa to redzēja, tad varbūt pa­tiešām ir dziedniece. Visi saka, ka tā esot. Nezinu, vai tā ir taisnība, bet mums kaut kas ir jādara… ja vien tu nevēlies, lai es to daru.

- Atved Eilu! - Fralija nočukstēja.

Gaisā valdīja spriedze, kad Frabeks pa būdas koridoru devās Mamuta pavarda virzienā.

- Eila, Fralijai ir… - viņš tik tikko spēja iesākt, būdams pārāk nervozs un uztraucies par sava goda saglabāšanu.

- Jā, es zinu. Palūdz, lai kāds pasauc Neziju man palīgā un aiznes to trauku. Uzmanīgi, tas ir karsts! Tas ir novārījums Fralijas klepum, - Eila uzsauca, aizsteigdamās Dzērves pavarda virzienā.

Pacēlusi acis un ieraudzījusi Eilu, Fralija pēkšņi sajuta lielu atvieg­lojumu.

- Pirmām kārtām mums jāsakārto šī gulta, lai tev būtu ērti. - Eila lietišķi ķērās pie darba, pavilkdama gultas pārklājus un guļamādas, kā ari iekārtodama dzemdētājas galvu pret spilveniem un kažokādām.

Fralija pasmaidīja un nez kāpēc pamanīja, ka Eila vēl joprojām runā ar akcentu. Nē, tas pat nav gluži akcents, viņa nodomāja. Jaunajai zāju sievai vienkārši ir grūti izrunāt dažas skaņas. Dīvaini, cik gan ātri var pie kaut kā tāda pierast. Blakus gultai parādījās Krouzijas galva. Vecā sieva pasniedza Eilai salocītu ādas gabalu.

- Eila, ņem! Tas ir Fralijas dzemdību palags. - Sievietes to atvēra un, kad Fralija pabīdījās, izklāja to viņai apakšā. - Bija jau pēdējais laiks, lai tevi pasauktu, bet ir jau par vēlu apturēt dzemdības, - Krouzija atzina. - Žēl gan, man ir intuīcija, ka šoreiz būtu meitenīte. Žēl, ka viņa neizdzīvos.

- Krouzij, neesi par to tik pārliecināta, - Eila atbildēja.

- Šis bērns nāk pasaulē krietni par agru, tu taču to zini.

- Jā, bet vēl nevajag no šī bērna atteikties un jau sūtīt to uz viņ­pasauli. Vēl daudz ko var izdarīt, ja vēl nav pārāk priekšlaikus… un ja dzemdības noritēs labi. - Eila paskatījās lejup uz Fraliju. - Pagaidīsim un tad jau redzēsim.

- Eila, - Fralija ierunājās spožām acīm, - vai tu domā, ka ir kāda cerība?

- Cerība ir vienmēr. Tagad iedzer šo te! Tas pieklusinās tavu klepu un liks tev justies labāk. Pēc tam paskatīsimies, cik tālu esi tikusi.

- Kas tas tāds ir? - Krouzija gribēja zināt.

Jaunā zāļu sieva kādu bridi nopētīja Krouziju un tad atbildēja. Vecās sievas balsī bija ieskanējies pavēlniecisks tonis, bet Eila saklausīja, ka šo jautājumu motivēja interese un uztraukums. Viņa saprata, ka vecās sie­vas balss tonis drīzāk bija viņas runas maniere, it kā viņa būtu pieradusi izkliegt pavēles. Bet, ja kāds cilvēks, kas neatrodas vadoņa lomā, ieņem šādu pavēlniecisku toni, to var pārprast kā nepamatotu un paģērošu.

- Uzlējumā izmantota savvaļas melnā ķirša iekšējā miza, kas Fraliju nomierinās, mazinās klepu un dzemdību sāpes, - Eila skaidroja, - tā no­vārīta kopā ar izkaltētu zilā cohosh" sakni, kas sākumā saberzta pulverī, lai palīdzētu spiedējmuskuļiem labāk strādāt un pasteidzinātu dzemdī­bas. Viņai jau sākušās dzemdības, tāpēc tās vairs nevar apturēt.

- Hmm, - Krouzija noteica, piekrītoši pamādama. Viņai bija intere­santi pārbaudīt Eilas profesionālās zināšanas, it kā viņa šādas sastāv­daļas zinātu. Vecā sieva ar Eilas atbildi bija apmierināta un saprata, ka viņa vienkārši nebija pagatavojusi tādu uzlējumu, kuru kāda cita zāļu sieva bija ieteikusi, bet patiešām zināja, ko dara. Tas nebija tāpēc, ka pati Krouzija zinātu šo zāļu īpašības un iedarbību, bet gan tāpēc, ka Eila to perfekti pārzināja.

Visi apmetnes iemītnieki uz pāris mirkļiem ienāca Dzērves pavardā apraudzīt dzemdētāju un atbalstīt viņu, bet uzmundrinošajiem smai­diem piemita zināmas skumjas. Viņi zināja, ka Fralijai stāv priekšā smags pārbaudījums un uz laimīgu iznākumu cerības bija mazas.

Frabekam laiks vilkās gliemeža gaitā. Viņš nezināja, ko sagaidīt, un jutās apjucis un nedrošs. Tajās reizēs, kad viņš pats bija atradies netālu no dzemdētājām, laiks tik lēni nevilkās un viņam nešķita, ka dažai labai sievietei bērna dzemdēšana varētu sagādāt tādas mocības. Vai tad viņas visas tā mētājas, sasprindzinās un kliedz?

Frabekam nebija vietas pašam pie sava pavarda, to bija okupējušas sievietes, un viņš tāpat nevarēja neko palīdzēt, tāpēc nebija vajadzīgs. Neviens pat nepamanīja, ka viņš skatīdamies un gaidīdams sēž Krisa- veka gultā. Beidzot viņš piecēlās un devās prom, īsti nemaz nezinā­dams, uz kurieni iet. Nolēmis, ka jūtas izsalcis, vīrs devās uz ēdiena gatavošanas pavarda pusi, cerot atrast kādu cepeša pārpalikumu vai ko tamlīdzīgu. Zemapziņā Frabeks domāja, ka jāsameklē Taluts. Viņš juta vajadzību ar kādu aprunāties, padalīties ar kādu pieredzē, kas varētu viņu saprast. Sasniedzis Mamuta pavardu, viņš ieraudzīja Raneku, Da­nugu un Torneku stāvam pie pavarda padziļinājuma un sarunājamies ar Mamutu; šis bariņš bija daļēji nobloķējis koridoru. Frabeks apstājās, negribēdams ar viņiem satikties un lūgt, lai paiet malā.

Saminstinājies viņš saprata, ka nevar šeit tā mūžīgi stāvēt, un devās vīriešu pulciņa virzienā uz Mamuta pavarda centrālo daļu.

- Kā viņa jūtas, Frabek? - Torneks apjautājās.

Vīrs nedaudz salēcās no draudzīgā jautājuma. - Kaut es to zinātu! - viņš attrauca.

* Cohosh - saukta arī par Melnās čūskas sakni vai sievu sakni.

- Saprotu, kā tu jūties, - Torneks turpināja ar sāju smaidu sejā. - Ari es vienmēr jūtos nevajadzīgs, kad Tronija dzemdē. Nespēju pārdzīvot, ka viņai sāp, un vēlos, kaut varētu kaut kā palīdzēt, bet to jau nevar. Tā ir sievietes lieta, un viņai pašai ar to jātiek galā. Pēc tam mani allaž pārsteidz, cik ātri viņa aizmirst sāpes un problēmas, kad ierauga bērnu un zina, ka tas būs… - Torneks apklusa, aptvēris, ka pateicis par daudz. - Piedod, Frabek. Negribēju…

Fralijas virs sarauca pieri un pagriezās pret Mamutu. - Fralija domā, ka bērns dzimst par agru. Krouzija apgalvo, ka bērni, kas dzimst priekš­laikus, neizdzīvo. Vai tā ir taisnība? Vai šis bērns nomirs?

- Uz to es, Frabek, nevaru atbildēt. Tas viss atrodas Mutas rokās, - vecais vīrs atbildēja, - bet zinu tikai to, ka Eila nepadosies. Tas ir at­karīgs no tā, cik daudz par agru bērns dzimst. Priekšlaikus dzimušie mazuļi ir vārgi un mazi, tāpēc tie parasti nomirst. Bet ne jau vienmēr tie aiziet bojā, īpaši jau tad, ja nedzimst daudz par agru. Un, jo ilgāk tie dzīvo, jo labākas ir viņu izredzes. Es gan nezinu, ko Eila var izdarīt, bet, ja kāds vispār spēj ko izdarīt, tad tā ir Eila. Šai sievietei ir piešķirts varens talants, un varu tev apgalvot, ka neviens dziednieks nebūtu va­rējis saņemt labāku apmācību. Pats no savas pieredzes zinu, cik klana zāļu sievas ir zinošas. Viena no viņām reiz mani izdziedēja.

- Tevi! Tevi ārstēja plakangalvju sieviete? - Frabeks iesaucās. - Ne­saprotu. Kā? Kad?

- Kad biju vēl jauns un devos Ceļojumā, - Mamuts sacīja.

Jaunie vīrieši gaidīja, kad šamanis savu stāstu turpinās, bet drīz vien kļuva pavisam skaidrs, ka viņš to nevēlas darīt.

- Ak, vecais vīrs! - Raneks ierunājās ar platu smaidu. - Interesanti - cik daudz stāstu un noslēpumu ir noglabāti tava garā mūža pūra lādē?

- Ak, jauno cilvēk! Esmu aizmirsis krietni vairāk par tava mūža tiesu, bet daudz arī atceros. Kad tu piedzimi, es jau biju vecs.

- Cik tev ir gadu? - Danugs painteresējās. - Vai tu pats maz to zini?

- Reiz bija laiki, kad katru pavasari, kāda svarīga notikuma laikā, atzīmēju atgādni uz zvērādas. Aizpildīju vairākas zvērādas, ceremoniju aizslietnis ir viens no tiem. Tagad jau esmu pārāk vecs un gadus vairs neskaitu. Bet zini, Danug? Tev es pateikšu, cik man gadu. Manai pirma­jai sievietei piedzima trīs bērni. - Mamuts paskatījās uz Frabeku. - Pirm­dzimtais, dēls, nomira. Otrajam bērnam,-meitai, bija četri bērni. Kad vecākā meitene pieauga, viņa deva dzīvību Talijai un Talutam. Tu, pro­tams, esi Taluta sievietes pirmais bērns. Talijas pirmdzimtā sieviete jau tagad varētu gaidīt bērnu. Ja Muta man atļaus nodzīvot vēl vienu gadu, tad piedzīvošu piekto paaudzi. Lūk, tā, Danug, tik vecs es esmu.

Danugs šūpoja galvu. Izrādās, ka Mamuts ir vecāks, nekā viņš bija spējis iedomāties.

- Mamut? Vai jūs ar Manuvu esat radinieki? - Torneks interesējās.

- Viņš ir mana jaunākā brālēna sievas trešais bērns, tāpat kā tu esi Manuva sievietes trešais bērns.

Tieši tajā bridi pie Dzērves pavarda sākās satraukta kņada, un visi viri pagriezās uz to pusi.

- Tagad ievelc dziļi elpu, - Eila rosināja, - un spied vēlreiz! Nu jau viss ir gandrīz galā.

Smagi elsodama un turēdamās pie Nezijas rokas, Fralija spēcīgi spieda.

- Labi! Ļoti labi! - jaunā zāļu sieva viņu iedrošināja. - Lūk, kur tas nāk! Te tas ir! Labi! Nu, lūk!

- Fralij, tev ir meitiņa! - Krouzija iesaucās. - Es taču tev sacīju, ka ši būs meitene!

- Kā viņai ir? - Fralija apjautājās. - Vai viņa ir…

- Nezij, vai palīdzēsi Fralijai izspiest placentu? - Eila palūdza, attīrī­dama gļotas no zīdaiņa mutes, kas centās izdarīt pirmo elpas vilcienu. Iestājās briesmīgs klusums. Visu sirdis gaidās pārstāja pukstēt, kad pēkšņi atskanēja brīnumains dzīvības kliedziens.

- Viņa ir dzīva! Viņa ir dzīva! - Fralija iesaucās, sievietes acīs mir­dzēja atvieglojuma un cerības asaras.

"Jā, meitenīte ir dzīva," Eila nodomāja, "bet tik sīciņa." Viņa nekad mūžā vēl nebija redzējusi tik niecīgu zīdaini. Tomēr bērns bija dzīvs - tas spārdījās un elpoja. Jaunā zāļu sieva uzlika meitenīti ar seju uz leju Fralijai uz vēdera un atcerējās, ka pati ir redzējusi tikai klana bērnu dzimšanu. Varbūt Citu bērni dzimst daudz mazāki? Palīdzējusi Nezijai ar placentu, viņa apgrieza bērnu otrādi un divās vietās nosēja nabassaiti ar sarkani krāsotu cīpslas gabalu, ko bija jau iepriekš sagatavojusi. Ar asu krama nazi viņa pārgrieza nabassaiti. Lai nāk kas nākdams, ma­zulīte bija ieradusies pasaulē - neatkarīgs, dzīvs, elpojošs cilvēkbērns. Bet pāris nākamās dienas būs kritiskākās.

Apmazgādama bērnu, Eila to rūpīgi pārbaudīja. Meitenīte pēc izskata bija nevainojama, tikai pavisam sīciņa, un raudas skanēja diezgan vārgi. Ietinusi zīdaini mīkstā ādas paladziņā, jaunā zāļu sieva padeva to Krou­zijai. Kad Nezija un Talija bija novākušas dzemdību palagu un Eila bija pārliecinājusies, ka Fralija ir tiri nomazgāta un jūtas ērti, sapakota ar absorbējošām saitēm, kas izgatavotas no mamuta vilnas, jaundzimusī mazulīte tika ielikta Fralijai padusē. Pēc tam Eila pamāja Frabekam, lai nāk šurp un aprauga sava pavarda pirmdzimto meitiņu. Krouzija grozījās turpat tuvumā.

Attinusi zīdaini, Fralija ar asarām acis paskatījās uz Eilu un, apmī­ļojusi mazo bērniņu, sacīja: - Viņa ir tik sīciņa! - Tad, atsējusi tunikas priekšpusi, Fralija pielika bērnu pie krūts. Zīdainis pabakstīja krūtsga­liņu, saņēma to mutē, un no Fralijas smaida Eila saprata, ka meitenīte sākusi zīst. Bet jau pēc brīža mazulis atlaida krūti un no lielā darba izskatījās pārmocījies.

- Viņa ir tik sīciņa… vai viņa izdzīvos? - Frabeks pajautāja Eilai, bet tas vairāk skanēja pēc lūguma.

- Viņa elpo. Ja viņa zīž krūti, tad ir cerība, bet, lai dzīvotu, viņai būs jāpalīdz. Mazulīte jātur siltumā, bieži jāēdina, un viņai nedrīkst atļaut darīt neko citu, jo spēka viņai ir pavisam maz. Viss piens, ko viņa apēd, palīdzēs viņai izaugt, - jaunā zāļu sieva skaidroja. Tad bargi paskatījās gan uz Frabeku, gan Krouziju. - Ja gribat, lai bērns izdzīvo, pie šī pavarda vairs nedrīkst notikt nekādi strīdi. Tas bērnam nenāk par labu, un jūs nedrīkstat uztraukt mazulīti. Viņai pat nevajadzētu ļaut raudāt, jo mazajai vēl nav tik daudz spēka, lai to darītu. Viņa nejaudās ēst, un tas traucēs augt.

- Eila, kā tad es varu nejaut viņai raudāt? Kā lai es uzzinu, kad viņu barot, ja viņa neraud? - Fralija jautāja.

- Gan Frabekam, gan Krouzijai ir tev jāpalīdz, jo mazulītei katru brīdi ir jābūt ar tevi kopā, it kā tu joprojām būtu stāvoklī. Fralij, manuprāt, pats labākais risinājums būtu uztaisīt nesamo, lai meitiņa aizvien būtu tev pie krūts. Tādējādi tu varēsi viņu turēt siltumā. Viņu nomierinās tavs tuvums un sirdspuksti, jo ir jau pie tiem pieradusi. Bet pats svarīgākais ir tas, ka ikreiz, kad viņai gribēsies ēst, tad vajadzēs tikai pagriezt galviņu un pasniegties pēc krūtsgaliņa. Tā viņa varēs pietaupīt spēkus un tos nevajadzēs iztērēt raudāšanai.

- Un kā ar pārtīšanu? - Krouzija apjautājās.

- Krouzij, iesmērē meitenītes ādu ar mīkstajiem taukiem, ko tev iedevu, es tos uztaisīšu vēl. Izmantojiet tīrus, sausus mēslus, kurus aptiniet viņai ap vidukli, lai tie uzsūc viņas pašas izkārnījumus. Kad bērnu vajadzēs pārtīt, metiet tos prom, bet pārāk daudz viņu nedrīkst kustināt. Un, Fralij, tev pašai ir jāatpūšas, un daudz nestaigā apkārt ar savu mazo meitiņu. Atpūta arī tev nāks par labu. Mums jāmēģina mazināt klepus lēkmes. Ja pāris nākamo dienu laikā mazulīte izdzīvos, tad ar katru jaunu dienu kļūs arvien stiprāka. Frabek un Krouzij, ar jūsu palīdzību meitiņai ir iespējas izdzīvot.

Kad pie pamales sārtā saule norietēja mākoņa segā un tika nolaists durvju priekškars, Lauvas apmetnes būdā strāvoja vājas cerības. Vai­rums ļaužu jau bija ieturējuši vakara maltīti un tagad pavardiem pie­meta kurināmo, mazgāja traukus, lika bērnus gulēt un savācās kopā uz vakara sarunām un citu ļaužu sabiedrības baudīšanu. Vairāki ļaudis sēdēja ap Mamuta pavardu, bet sarunas bija pieklusinātas līdz klusai murdoņai, it kā skaļas balsis šobrīd būtu nevietā.

Eila bija padzirdījusi Fraliju ar maigu, atslābinošu dzērienu un atstā­jusi jauno māmiņu guļam. Nākamajās dienās viņai nebūs daudz laika miegam. Vairums zīdaiņu, pirms mostas, lai tiktu pabaroti, ieiet savā saprātīgā gulēšanas ritmā, bet Fralijas jaundzimušais nespēj vienā reizē pietiekami daudz paēst un tāpēc ilgi nevar nogulēt, jo pēc īsa brītiņa atkal jūtas izsalcis. Fralijai būs jāpielāgojas zīdaiņa miega ritmam un jāmēģina iztikt ar īsiem snaudas brīžiem, līdz bērns kļūs stiprāks.

Bija gandrīz vai dīvaini redzēt Frabeku un Krouziju strādājam kopā, viņi centās sadarboties, lai spētu palīdzēt Fralijai, un bija ārkārtīgi pie­klājīgi un ieturēti. Iespējams, tas neturpināsies ilgi, bet viņi abi ļoti centās, un šķita, ka dala abu izjustā naida izsīkst.

Krouzija bija agri devusies pie miera. Šī diena viņai bija smaga, un vecā sieva nemaz vairs nebija tik jauna un spēcīga. Viņa bija pārguruši un gribēja pēc kāda brīža piecelties, lai vēlāk atkal palīdzētu Fralijai. Krisaveks joprojām tika nolikts gulēt pie Talijas dēla, un Tronija pieska­tīja Tašeru. Skatīdamies pavarda liesmās un visu pārdomādams, Frabeks sēdēja vientulībā pie Dzērves pavarda. Virs izjuta uztraukumu un at­bildību par sava pavarda pirmdzimto sīko meitenīti, un vienlaikus viņu satrauca arī bailes. Eila bija uz kādu brīdi ielikusi zīdaini Frabeka rokās, kamēr abas ar Krouziju iekārtoja Fraliju ērtāk. Skatīdamies uz savu meitu, virs bija sajūsmā - kā kaut kas tik niecīgs var būt tik brīnišķīgs? Mazuļa trauslajām rociņām bija jau izveidojušies nadziņi. Viņš baidījās pakustēties, uztraukdamies, ka var mazajai ko salauzt, un izjuta lielu atvieglojumu, kad Eila paņēma zīdaini atpakaļ, tomēr tajā pašā laikā viņš ari nevēlējās no tā šķirties.

Pēkšņi Frabeks piecēlās kājās un devās prom pa koridoru. Šajā naktī viņš negribēja būt viens. Apstājies pie Mamuta pavarda robežas, viņš paskatījās uz cilvēkiem, kas bija sasēduši apkārt pavardam. Tie bija Lau­vas apmetnes jaunieši; agrāk viņš būtu tiem pagājis garām, dodoties uz ēdiena gatavošanas pavardu, lai apciemotu Talutu un Neziju vai Taliju un Barzeku, Manuvu, Vimezu, vai vēlāk arī Jondalaru un dažkārt arī Danugu. Kaut ari Krouzija bieži atradās pie ēdiena gatavošanas pavarda, daudz vieglāk bija pārdzīvot vecās sievas ignoranci nekā Dīgijas vēso

attieksmi un Raneka nievājošo izturēšanos. Bet Torneks jau agrāk bija bijis draudzīgs pret Frabeku, arī viņa sieva bija dzemdējusi, un tāpēc viņš zināja, kā Frabeks jutās. Jaunais tēvs dziļi ievilka elpu un devās pie pavarda.

Visi jaunieši sāka skaļi smieties, un, tiklīdz Frabeks bija nostājies blakus Tornekam, uz kādu brīdi viņam likās, ka pārējie smejas par viņu. Tajā brīdī viņam ļoti gribējās mukt prom.

- Frabek! Te nu tu esi! - Torneks iesaucās.

- Man šķiet, ka palikusi vēl tēja, - Dīgija sacīja. - Ieliešu tev krū­zīti.

- Visi man stāsta, ka tev piedzimusi skaista, maza meitiņa, - Raneks sacīja. - Un Eila apgalvo, ka viņai ir izredzes izdzīvot.

- Mums ir paveicies, ka Eila ir šeit, - Tronija piebalsoja.

- Jā, ir gan, - arī Frabeks piekrita. Kādu brīdi visi klusēja. Šie bija pirmie labie vārdi, ko Frabeks pateica par Eilu.

- Varbūt Pavasara festivāla laikā tavai meitai varēs dot vārdu, - Latija ieminējās. Frabeks nebija pamanījis meiteni sēžam ēnā, blakus Mamu­tam. - Tas viņai nestu veiksmi.

- Jā, tā būtu gan, - Frabeks atzina, sniegdamies pēc tējas krūzes, ko Dīgija viņam sniedza, un sākdams justies ērtāk.

- Arī man būs sava loma Pavasara festivālā, - meitene paziņoja pa pusei kautrīgi, pa pusei ar lepnumu.

- Latija ir kļuvusi par sievieti, - Dīgija Frabekam skaidroja ar ne­daudz vīzdegunīgu lielākās māsas attieksmi, informējot otru pieaugušu cilvēku, kurš tādas lietas saprot.

- Šīgada Vasaras sapulces laikā Latijai būs Pirmās baudas rituāls, - Tronija piebilda.

Frabeks pamāja un uzsmaidīja Latijai, īsti nesaprazdams, ko lai saka.

- Vai Fralija vēl guļ? - Eila apjautājās.

- Kad aizgāju, tad vēl gulēja.

- Domāju, ka arī man laiks doties pie miera, - jaunā zāļu sieva noteica, pieceldamās kājās. - Esmu nogurusi. - Uzlikusi plaukstu uz Frabeka rokas, viņa jautāja: - Vai pamodināsi mani, kad Fralija piecel­sies?

- Jā, labi, Eila… ē… ū… paldies, - vīrs klusām pateicās.

- Eila, man šķiet, viņa ir paaugusies, - Fralija jūsmoja. - Varu droši apgalvot, ka mazā ir kļuvusi smagāka, un viņa sāk skatīties apkārt. Manuprāt, viņa arī ilgāk zīž krūti.

- Pagājušas jau piecas dienas. Ari man liekas, ka mazulīte kļūst stiprāka, - jaunā zāļu sieva piekrita.

Fralija pasmaidīja, un jaunās māmiņas acīs saskrēja asaras. - Eila, nezinu, ko es bez tevis būtu iesākusi. Visu laiku sevi vainoju, ka jau agrāk negriežos pēc tavas palīdzības. Jau no paša sākuma man negāja diez ko lāgā, bet, kad Frabeks ar māti sāka strīdēties, es nespēju no­stāties neviena pusē.

Eila vienīgi pamāja ar galvu.

- Zinu, ka ar māti var būt grūti, bet viņa ir tik daudz zaudējusi. Vai zini, ka viņa bija sieviešu līnijas vadone?

- Man jau tā likās.

- Es biju vecākā no četriem bērniem, man bija divas māsas un brā­lis… kad tas notika, biju apmēram Latijas gados. Māte aizveda mani uz Brieža apmetni, lai iepazīstinātu ar viņu sieviešu vadones dēlu. Viņa gribēja sarunāt mūsu kopdzīvi. Es negribēju uz turieni iet, un, kad satiku to puisi, viņš man neiepatikās. Biju par viņu vecāka, bet mani vairāk uztrauca mans ieņemamais stāvoklis nekā pašas jūtas, un pirms ciemošanās beigām māte jau panāca manu piekrišanu. Mūsu kāzas tika noliktas uz nākamo vasaru. Kad atgriezāmies savā apmetnē… ak, Eila, tas bija šausmīgi… - Fralija aizvēra acis, cenšoties kontrolēt savas emo­cijas.

- Neviens nezina, kas notika… bija izcēlies ugunsgrēks. Mūsu ap­metne bija veca, to vēl bija cēlis manas mātes tēvocis. Ļaudis runāja, ka jumta klājums, koks un kauli bija izžuvuši. Viņi domāja, ka tas sācies naktī… neviens netika ārā…

- Fralij, man tik žēl, - Eila izteica līdzjūtību.

- Mums nebija, kurp iet, tāpēc atgriezāmies Brieža apmetnē. Visiem bija mūs žēl, bet īsti laimīgi par mūsu ierašanos viņi nebija. Tās apmet­nes ļaudis baidījās, ka neatnesam arī viņiem savu nelaimi, turklāt bijām zaudējušas savu stāvokli. Viņi gribēja lauzt vienošanos par kāzām, bet Krouzija vērsās pēc taisnības pie Māsu Padomes, kas lika viņiem pildīt solīto. Ja viņi to nebūtu darījuši, tad Brieža apmetne būtu zaudējusi ietekmi un stāvokli. Tā nu es tajā vasarā apprecējos. Māte teica, ka man tas jādara. Tas bija viss, kas mums bija atlicis, bet šajā kopdzīvē nebija nekādas laimes, ja nu vienīgi ieguvu Krisaveku un Tašeru. Māte allaž ar visiem strīdējās, īpaši jau ar manu vīru. Viņa bija pieradusi būt sieviešu vadone, pieradusi pieņemt lēmumus un baudīt citu ļaužu cieņu. Viņai nebija viegli to visu zaudēt. Māte nespēja no tā visa atteik­ties un samierināties. Ļaudis sāka viņu uzskatīt par rūgtuma pilnu un kašķīgu sievu, kam patīk sūdzēties, un vairs nevēlējās uzturēties viņas sabiedrībā. - Fralija apklusa un pēc tam turpināja:

- Kad manu vīru nobadīja sumbrs, Brieža apmetnes ļaudis sacīja, ka nesam viņiem vienīgi neveiksmes, un lika mums doties prom. Māte centās man sarunāt nākamo kopdzīvi. Par mani tika izrādīta interese. Man joprojām bija tas stāvoklis, kuru mantoju no dzimšanas, to neviens nevar atņemt, bet neviens negribēja pieņemt māti. Visi uzskatīja, ka viņa nes vienīgi neveiksmi, bet, manuprāt, ļaudīm vienkārši nepatika viņas nemitīgā sūkstīšanās. Tomēr nevarēju māti par to vainot. Ļaudis viņu vienkārši nesaprata.

Vienīgais, kas izteica mums abām piedāvājumu, bija Frabeks. Viņam nebija nekā daudz, ko piedāvāt… - Fralija pasmaidīja, - bet viņš pie­dāvāja visu, kas viņam bija. Sākumā nebiju pārliecināta, ka gribu viņa piedāvājumam piekrist. Viņam nebija nekāds dižais stāvoklis, un Fra­beks ne vienmēr zina, kā jāuzvedas… viņš mulsina māti. Viņš grib būt noderīgs, tāpēc, sakot riebīgas lietas par… citiem cilvēkiem, cenšas sev piesaistīt uzmanību un būt svarīgs. Nolēmu pamēģināt dzīvot ar viņu kopā. Kad mēs atgriezāmies un es pateicu, ka vēlos pieņemt Frabeka piedāvājumu, māte bija pārsteigta. Viņa nekad nav sapratusi…

Fralija paskatījās uz Eilu un mīļi pasmaidīja. - Vai spēj iedomāties, kā ir dzīvot kopā ar tādu cilvēku, kurš tevi negrib un jau no paša sākuma nekad nav par tevi rūpējies? Un pēc tam atrast tādu vīrieti, kurš tevi tik ļoti vēlas, ka ir gatavs atteikties no visa, kas viņam ir, un apsola tev sniegt visu, kas viņam reiz būs? Pirmajā naktī, kad kopā devāmies projām, viņš pret mani izturējās kā… pret īpašu dārgumu. Frabeks ne­spēja noticēt, ka drīkst man pieskarties. Viņš lika man justies… nespēju to izskaidrot… gribētai. Kad esam vieni, viņš joprojām tā pret mani izturas, bet jau pašā sākumā viņi ar māti sāka ķīvēties. Eila, kad starp abiem pacēlās goda jautājums, vai man vajadzētu griezties pie tevis pēc palīdzības, es nespēju sagraut Frabeka pašcieņu.

- Fralij, šķiet, ka es to saprotu.

- Visu laiku mēģināju sev iegalvot, ka nav jau tik slikti, bet tavas zāles man tiešām palīdzēja. Allaž ticēju, ka Frabeks savas domas mainīs, kad šis brīdis pienāks, bet gribēju, lai tā būtu viņa paša doma, nevis kaut kas tāds, ko esmu viņam uzspiedusi.

- Priecājos, ka viņš savas domas mainīja.

- Bet nezinu, ko būtu darījusi, ja mans bērniņš būtu…

- Pat vēl tagad mēs nevaram būt pilnīgi drošas, bet šķiet, ka tev taisnība. Mazulīte patiešām izskatās spēcīgāka, - Eila piekrita.

Fralija pasmaidīja. - Esmu izdomājusi viņai vārdu. Domāju, ka Fra­beks priecāsies. Esmu nolēmusi viņu nosaukt par Bektiju.

Eila stāvēja pie tukša produktu uzglabāšanas paaugstinājuma un šķiroja dažādus kaltētus augus - tur atradās mazas mizu kaudzītes, saknes, sēklas, stublāju čupiņas, bļodiņas ar kaltētām lapām, ziedi, augļi un daži veseli augi. Viņai tuvojās Raneks, cenzdamies klusi pielavīties un turēdams kaut ko aiz muguras.

- Eila, vai esi aizņemta? - viņš pajautāja.

- Nē, Ranek, ne ļoti. Šķiroju savus ārstniecības augus, lai redzētu, kas man būs jāsavāc. Šodien biju laukā kopā ar zirgiem. Pavasaris patiešām tuvojas - tas ir mans mīļākais gadalaiks. Sāk parādīties zaļi pumpuri un pūpoli - man arvien ir patikuši tie pūkainie, mazie pumpuriņi. Drīz jau itin viss būs zaļš.

Raneks pasmaidīja par Eilas dedzību. - Visi ar nepacietību gaida Pavasara festivālu. Tad mēs svinam jaunas dzīvības rašanos, godinām pirmsākumus un sakarā ar Fralijas zīdaini un Latijas ieiešanu sievietes statusā mums būs daudz, ko svinēt.

Eila nedaudz savilka pieri. Viņa īsti nesaprata, vai priecājas par savu lomu Pavasara festivālā. Mamuts bija viņu mācījis un bija notikušas dažas patiešām interesantas lietas, bet tas viss bija nedaudz biedējoši. Tomēr ne tik loti, kā viņa bija baidījusies. Viss jau būs labi. Eila atkal pasmaidīja.

Raneks bija viņu vērojis, domādams, kas gan notiek šīs sievietes prātā, un cenšoties ievirzīt sarunu tādās sliedēs, kā dēļ bija ieradies. - Šogad ceremonija droši vien būs īpaši aizraujoša… - Viņš apklusa un meklēja īstos vārdus.

- Šķiet, ka tev taisnība, - jaunā sieviete atbildēja, joprojām domā­dama par savu lomu šajā festivālā.

- Izskatās, ka tu pati nemaz neesi tik ļoti sajūsmināta, - Raneks ieteicās pasmaidīdams.

- Jā? Es patiešām gribu redzēt Fralijas meitiņas vārda došanas cere­moniju un esmu priecīga arī par Latiju. Atceros, cik pati biju pacilāta, kad beidzot kļuvu par sievieti, un cik Iza bija atvieglota. Vienkārši Ma­muts plāno ko tādu, par ko neesmu īpašā sajūsmā.

- Visu laiku aizmirstu, ka tu taču tikai nesen kļuvi par Mamutu cilts piederīgo. Tu jau nemaz nezini, kas tas Pavasara festivāls tāds īsti ir. Nav nekāds pārsteigums, ka tu to nepieņem tā kā visi pārējie. - Nervozi pašļūkājis kājas, Raneks nodūra acis un tad atkal paskatījās uz jauno sievieti. - Eila, varbūt tu un arī es to uzņemtu daudz labāk, ja… - Ra- neks apklusa un nolēma mainīt pieeju, tāpēc pastiepa to priekšmetu, ko visu laiku bija turējis sev aiz muguras. - Uztaisīju tev šo te.

Eila ieraudzīja to, ko vīrietis viņai sniedza. Jaunā sieviete paskatījās uz Raneku ar pārsteigumu un prieku. - Tu to pagatavoji man? Bet kāpēc?

- Tāpēc, ka tā gribēju. Tas ir tev, un punkts. Uztver to kā pavasara dāvanu, - viņš mudināja Eilu šo dāvanu pieņemt.

Uzmanīgi paņēmusi rokās no mamuta kaula izgrebto priekšmetu, jaunā sieviete to rūpīgi aplūkoja. - Šī ir viena no jūsu sievietes-putna figūriņām, - Eila sacīja ar sajūsmu un prieku, - tā līdzinās tai, kuru tu jau agrāk man rādīji, tomēr tā nav tā pati.

Tumšādainā vīrieša acis iemirdzējās. - Izgatavoju to tieši tev, bet man tevi jābrīdina, - viņš turpināja ar zobgalīgu nopietnību. - Es to nobūru, tāpēc tev… tā patiks un patiks arī tās radītājs.

- Ranek, tāpēc jau tev nebija šī figūriņa jānobur.

- Tātad tev tā patīk? Pastāsti man - ko tu par to domā? - Vīrietis tincināja, kaut arī parasti nevaicāja cilvēkiem, ko tie par viņa darbu domā; viņam nebija svarīgi, ko tie domāja. Viņš strādāja sava prieka pēc un lai iepriecinātu Māti, bet šoreiz vairāk par citām reizēm viņš gribēja Eilu iepriecināt. Šajā darbā - katrā iegriezumā un grebumā - meistars bija ieguldījis savu sirdi, ilgas un sapņus, cerēdams, ka Mātes figūriņa paveiks brīnumus ar sievieti, kuru viņš mīlēja.

Ciešāk papētījusi figūriņu, Eila pamanīja uz leju vērstu trijstūri. Tas bija tās sievietes simbols, par kuru viņa bija mācījusies, un skaitlis trīs bija radīšanas simbols un Mutai svēts. Leņķis atkārtojās kā V veida simbols, kas varētu apzīmēt figūriņas priekšpusi, ja tā būtu domāta sieviete, vai aizmuguri - ja domāts putns. Visa figūriņa bija izrotāta V veida simbolu rindām un paralēlām līnijām, kas uzbūra fantastisku ģeometrisku zīmējumu, kas jau pats par sevi bija skaists, bet rosināja iztēloties vēl ko vairāk.

- Ranek, tā ir ļoti skaista! It īpaši man patīk, kā tu esi izveidojis šīs līnijas. Raksts man savā ziņā atgādina putna spalvas, bet liek arī iztēloties ūdeni, tādu kā tas, kas atzīmēts kartēs, - Eila izteica savu viedokli.

Raneka smaids apmierinājumā pletās vēl platāks. - Es zināju! Zināju, ka tu to ieraudzīsi! Tās ir Viņas gara spa'lvas, kad Viņa pārvēršas par putnu un pavasarī atgriežas, un tas ir Mātes dzemdību ūdens, kas pie­pilda jūru.

- Ranek, tā ir tik brīnišķīga, bet es nevaru to pieņemt, - Eila sacīja, cenzdamās figūriņu atdot atpakaļ.

- Kāpēc ne? Es taču to taisīju tev, - tumšādainais vīrietis atteicās to ņemt atpakaj.

- Bet ko es tev varu dot pretim? Man nav nekā tik vērtīga kā šī lieliskā figūriņa.

- Ja tas vien tevi uztrauc, tad man ir priekšlikums. Tev ir kas vairāk, tas daudzkārt pārsniedz šī mamuta kaula gabala vērtību, - Raneks no­teica, un jaunā vīrieša acīs pazibēja jautras uguntiņas… un mīlestība. Viņš kļuva nopietnāks. - Eila, nāc dzīvot pie manis! Esi mana sieviete! Gribu, lai tu nāc dzīvot pie mana pavarda. Gribu, lai tavi bērni ir mana pavarda bērni.

Eila nevēlējās neko atbildēt. Raneks redzēja viņas svārstīšanos un turpināja runāt, mēģinādams viņu pārliecināt. - Padomā, cik daudz kā mums ir kopīga. Tu esi Mamutu sieviete, es esmu Mamutu cilts vīrietis, mēs abi tikām šajā cilti pieņemti. Un, ja sāksim kopdzīvi, tad nevienam no mums nevajadzēs pārvākties uz citu apmetni. Mēs abi varētu palikt Lauvas apmetnē, tu joprojām varētu rūpēties par Mamutu un Ridagu, par to Nezija ļoti priecātos. Bet pats svarīgākais, Eila, ir tas, ka es tevi mīlu un gribu dzīvot savu dzīvi kopā ar tevi.

- Es… es nezinu, ko teikt.

- Eila, saki jā\ Paziņosim par to visiem pārējiem un Pavasara festivāla laikā sarīkosim arī Apsolīšanās ceremoniju. Tad šovasar kopā ar Dīgiju varēsim savas attiecības nokārtot oficiāli.

- Nu, nezinu… es nedomāju…

- Tev nav tagad uzreiz jāatbild. - Raneks bija cerējis, ka Eila būs gatava nekavējoties teikt jāvārdu. Tagad tumšādainais vīrietis saprata, ka tas var aizņemt ilgāku laiku, bet viņš negribēja no Eilas dzirdēt atteikumu. - Tikai pasaki, ka dosi man iespēju pierādīt, cik ļoti es tevi mīlu, cik ļoti tevi gribu un cik laimīgi mēs varētu būt kopā.

Eila atcerējās, ko bija stāstījusi Fralija. Viņa bija jutusies īpaša, kad vīrietis bija viņu gribējis, bet arī viņas priekšā tagad stāvēja vīrietis, kas viņu mīl un no viņas nevairās. Un Eilai patika doma palikt šeit, kur ļaudis viņu mīl un kur arī viņa tos mīl. Tagad Lauvas apmetne bija kļuvusi par viņas ģimeni. Jondalars nemūžam šeit nepaliks. Viņa jau sen to bija zinājusi. Viņš gribēja doties atpakaļ uz savām mājām un reiz bija gribējis arī viņu ņemt sev līdzi. Tagad šķita, ka Zelandoni vīrs vairs nepavisam viņu negrib.

Raneks ir jauks, Eilai viņš patika, un kopdzīve ar šo vīrieti nozīmētu palikšanu Lauvas apmetnē. Un, ja viņai būs vēl kāds bērniņš, tad to vajadzētu pagādāt labi drīz. Viņa nekļūs jaunāka. Par spīti tam, ko teica Mamuts, jaunajai sievietei astoņpadsmit gadi likās liels vecums. Viņa nodomāja, ka būtu jauki dzemdēt vēl kādu bērnu. Tādu kā Fralijas mazu­līte, tikai spēcīgāku. Viņa varētu dzemdēt bērnu no Raneka. Vai bērnam būtu Raneka vaibsti, viņa tumšās un dziļās acis, maigās lūpas, īsais, platais deguns, kas tik ļoti atšķiras no milzīgajiem, knābim līdzīgajiem klana vīriešu deguniem? Jondalara deguns pēc formas un izmēra bija kaut kur pa vidu… kāpēc gan viņa tagad domāja par Jondalaru?

Pēkšņi Eilai prātā ienāca kāda doma, kas lika sirdij no sajūsmas puk­stēt daudz straujāk. Viņa nodomāja: "Ja palikšu šeit kopā ar Raneku, tad varētu aiziet un atvest Durku uz šejieni! Varbūt jau nākamajā vasarā? Tad nebūs klana Sapulces. Un ko tad darīt ar Uru? Kāpēc gan neņemt līdzi ari viņu? Ja došos prom kopā ar Jondalaru, tad zinu, ka vairs nekad mūžā Durku neredzēšu. Zelandoni cilts dzīvo pārāk tālu ziemeļos, un Jondalars negribēs atgriezties pēc Durka un vest viņu mums līdzi. Ja vien Jondalars varētu palikt un kļūt par Mamutu cilts piederīgo… bet viņš to nemūžam nedarīs." Paskatījusies Ranekam acīs, jaunā sieviete tajās ieraudzīja mīlestību. Varbūt viņai vajadzētu padomāt par kopdzīvi ar viņu?

- Teikšu, ka par to padomāšu, Ranek, - viņa atbildēja.

- Zinu, ka tu padomāsi, bet, Eila, ja tev vajadzīgs vairāk laika, lai izlemtu par Solījuma došanu, tad domā, bet nāc vismaz uz manu gultu. Dod man iespēju pierādīt, cik ļoti tevi mīlu. Apsoli, ka vismaz tik daudz izdarīsi. Eila, nāc uz manu gultu… - Raneks saņēma jaunās sievietes roku.

Nodūrusi acis, Eila centās tikt skaidrībā ar savām jūtām. Viņa sajuta spēcīgu, kaut arī neskaidru, nepārvaramu tieksmi viņam paklausīt. Kaut ari viņa saprata, kas tas ir, bija grūti pārvarēt šaubas, vai viņai vajadzētu iet šī vīrieša gultā. Bet Eila prātoja, vai nedot Ranekam iespēju, varbūt izmēģināt padzīvot kopā, kā Fralija bija izdarījusi ar Frabeku.

Eila pamāja, joprojām acis nodūrusi. - Es iešu uz tavu gultu.

- Vai šovakar? - Raneks pajautāja, trīcēdams no prieka un no laimes gribēdams skaļi kliegt.

- Jā, Ranek. Ja tu tā vēlies. Šovakar iešu pie tevis gultā.