Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

12

- Paskat, cik daudz ledus nokarājas no viņu spalvas, - Eila sacīja, cenzdamās ar roku notraukt lāstekas, kas bija pinkainos kunkuļos iz­veidojušās Vīnijas garajā, saķepušajā spalvā. Ķēve iezviedzās, dzestrajā rīta gaisā saceldama kūpošu siltas elpas mākonīti, kuru aukstais vējš vienā mirklī izkliedēja. Vētra bija pierimusi, bet virs galvas pie debesim mākoņi joprojām izskatījās draudīgi.

- Bet ziemā zirgi vienmēr atrodas laukā. Eila, viņi parasti nedzīvo alās, - Jondalars pamatoti iebilda.

- Un daudzi zirgi ziemā aiziet bojā pat tad, ja sliktā laikā ir atra­duši kādu patvērumu. Vīnijai un Skrējējam allaž bijusi silta un sausa vieta, kur palikt, ja paši to vēlējās. Viņi nedzīvo kopā ar zirgu baru un nav pieraduši visu laiku atrasties laukā. Šī nav viņiem laba vieta… un arī man ne. Tu solīji, ka jebkurā laikā varēsim doties prom. Gribu atgriezties ielejā.

- Eila, vai tad mūs šeit sirsnīgi neuzņēma? Vai tad vairums laužu nav bijuši laipni un dāsni?

-Jā, mūs labi uzņēma. Mamutu cilts cenšas būt dāsni pret saviem vie­siem, bet šeit mēs esam tikai viesi un ir pienācis laiks doties projām.

Jondalara pierē parādījās bažīgas rievas, kad viņš paskatījās lejup un pašļūkāja kāju. Vīrietis vēlējās kaut ko sacīt, bet īsti nezināja, kā to izdarīt. - Eila… ē… es jau tev teicu, ka kaut kas tamlīdzīgs var notikt, ja tu… ja runāsi par… ē… cilvēkiem, ar kuriem dzīvoji kopā. Vairums ļaužu nedomā par… viņiem tāpat kā tu. - Jondalars pacēla acis. - Ja vien tu nebūtu neko teikusi…

- Jondalar! Es būtu nomirusi, ja klans mani nebūtu pieņēmis! Vai tu gribi sacīt, ka man vajadzētu kaunēties par cilvēkiem, kas par mani rūpējās? Vai tu domā, ka Iza bija mazāk cilvēcīga nekā Nezija? - Eila iesvila dusmās.

- Nē, nē, Eila! Es tā nebiju domājis. Es jau nesaku, ka tev vajadzētu kaunēties, es tikai domāju… man šķiet… tev nevajadzētu par viņiem runāt ar tādiem cilvēkiem, kas to nesaprot.

- Neesmu pārliecināta, ka ari tu to saproti. Kā tu domā, par ko man vajadzētu runāt, kad ļaudis prasa, no kuras cilts esmu cēlusies? Kas ir mani ļaudis? No kurienes nāku? Es vairs nepiederu pie klana - Brouds mani nolādēja, viņiem es esmu mirusi -, kaut tā patiešām būtu noticis! Vismaz viņi beidzot mani pieņēma kā zāļu sievu. Klans mani neatturētu no palīdzēšanas sievietei, kam mana palīdzība nepieciešama. Vai tu maz zini, kāda briesmīga sajūta mani pārņem, kad redzu, kā viņa cieš un man neļauj viņai palīdzēt? Jondalar, es taču esmu zāļu sieva! - Eila to pateica ar bezpalīdzīga izmisuma kliedzienu un dusmīgi pagriezās atpakaļ pie zirgiem.

No velēnu mītnes iznāca Latija un, ieraudzījusi Eilu kopā ar zirgiem, enerģiskā solī tuvojās. - Kā es varu palīdzēt? - viņa jautāja, plati smai­dīdama.

Eila atcerējās savu vakar vakarā izteikto lūgumu pēc palīdzības un centās sevi saņemt rokās. - Nedomāju, ka šobrīd man vajadzīga palī­dzība. Es šeit nepalikšu un drīz došos atpakaļ uz ieleju, - viņa atbildēja meitenei, runādama viņas valodā.

Latija izskatījās satriekta. - A… nu… tad jau iznāk, ka maisos pa kājām, - viņa skumji noteica, dodamās atpakaļ uz mītni.

Eila redzēja meitenes vilšanos. - Bet zirgu kažokus vajag izsukāt. Tie ir pilni ar ledus gabaliņiem. Varbūt šodien palīdzēsi?

- 0 jā! - meitene atsaucās, un smaids viņas lūpās atkal uzplauka. - Kas man jādara?

- Vai redzi tur, zemē pie mītnes, atrodas sausi stublāji?

- Tu domā tos dadžus? - Latija jautāja, paceldama no zemes sasalu­šus stiebrus ar ieapaļām, dzeloņainām, sažuvušām galviņām.

-Jā, es tos atradu upmalā. Ar dadža galviņām var labi sukāt. Nolauz tās, lūk, tā. Aptin ap roku mazu ādas gabaliņu. Tā būs vieglāk tos sa­tvert, - Eila skaidroja. Tad pieveda meiteni pie Skrējēja un parādīja, kā jātur dadži, lai izsukātu jaunā zirdziņa pinkaino ziemas kažoku. Jonda­lars uzkavējās turpat blakus, lai kumeļš nomierinātos, līdz pieradis pie nepazīstamās meitenes, bet Eila devās atpakaļ pie Vīnijas, lauzīja nost lāstekas, kas bija piesalušas pie ķēves kažoka, un viņu sukāja.

Latijas klātbūtne bija uz laiku pārtraukusi abu sarunu par došanos projām, un Jondalars bija par to pateicīgs. Jaunais Zelandoni vīrietis juta, ka bija pateicis vairāk, nekā būtu gribējis, turklāt pateicis to ne­glītā veidā, un tagad bija apjucis par saviem skarbajiem vārdiem. Viņš negribēja, ka Eilai būtu jāpiedzīvo šādas situācijas. Ja viņa tūlīt pat dosies atpakaļ uz ieleju, tad varbūt vairs nekad negribēs to atstāt. Lai kā arī viņš Eilu mīlētu, jaunais vīrietis nebija par sevi drošs, vai spētu atlikušo dzīvi pavadīt, nesatiekot nevienu cilvēku. Viņš saprata, ka ari Eila to nespētu, un pie sevis nodomāja, ka īstenībā viņa labi satiek ar visiem cilvēkiem. Viņai nebūtu nekādu grūtību pielāgoties jebkurai videi, pat ne Zelandoni ciltī. Ja vienīgi Eila nerunātu par… bet viņai ir taisnība. Ko gan lai nabaga sieviete saka, kad viņai jautā par izcelša­nos? Jondalars nojauta: ja vestu Eilu sev līdzi uz mājām, arī tur visi vēlētos to uzzināt.

- Eila! Vai tu vienmēr sukā lāstekas ārā no viņu spalvas? - Latija gribēja zināt.

- Nē, ne vienmēr. Dzīvojot ielejā, zirgi sliktā laikā uzturējās alā. Šeit viņiem nav, kur palikt, - Eila atbildēja. - Kad laiks noskaidrosies, es drīz došos prom, atpakaļ uz ieleju.

Mājokļa iekšpusē Nezija bija izgājusi cauri ēdiena gatavošanas pa­varda teritorijai un atradās jau priekštelpā, lai ietu laukā, bet, tuvojoties izejas arkai, viņa izdzirdēja šo sarunu un apstājās, lai ieklausītos. Viņa jau bija baidījusies, ka pēc vakardienas skandāla Eila droši vien vēlēsies doties prom, un tas nozīmētu, ka ne Ridagam, ne pārējiem apmetnes iemītniekiem vairs nebūtu nevienas zīmju mācības stundas. Sieviete jau bija pamanījusi atšķirību ļaužu attieksmē pret Ridagu tagad, kad varēja ar viņu sarunāties. Protams, izņemot Frabeku. "Tagad man žēl, ka lūdzu Talutam atļauju viņiem mums pievienoties… tikai… kur gan tagad Frabeks atrastos, ja nebūtu to lūgusi? Fralijai nepavisam nav labi, šī grūtniecība viņai ir smaga."

- Eila, kāpēc tev jādodas prom? - Latija vaicāja. - Mēs varētu viņiem arī šeit uztaisīt patvērumu.

- Viņai taisnība. Nemaz nebūtu grūti uzsliet telti vai nojumi, vai kaut ko pie ieejas mītnē, lai pasargātu zirgus no skarbajiem vējiem un sniega, - Jondalars piebilda.

- Domāju, ka Frabekam nepatiktu, ka dzīvnieki atrodas tik tuvu, - Eila iebilda.

- Frabeks ir vienīgais, kas tā uzskata, Eila, - Jondalars neatlaidās.

- Bet Frabeks pieder pie Mamutu cilts, taču es ne.

Neviens šo apgalvojumu neatspēkoja, bet Latija nosarka no kauna par visu apmetni.

Iekšpusē, noklausījusies sarunu, Nezija steidzās atpakaļ uz Lauvas pavardu. Taluts, tikko pamodies, atgrūda zvērādas un, pārkāris savas milzīgās kājas pāri gultas paaugstinājumam, apsēdās. Pakasījis bārdu un ar plašu žestu izstaipījis rokas, vadonis pavēra muti, lai sulīgi no­žāvātos, tad savilka sāpīgu grimasi un uz brīdi saķēra galvu rokās. Paskatījies augšup, Taluts ieraudzīja Neziju un muļķīgi pasmaidīja.

- Vakar būšu par daudz iedzēris bouzu, - lielais vīrs paziņoja. Pie­cēlies kājās, viņš pasniedzās pēc savas tunikas un uzvilka to mugurā.

- Talut, Eila plāno doties prom, tiklīdz laiks noskaidrosies, - Nezija sacīja.

Lielais vīrs saviebās. - Es jau baidījos, ka tā notiks. Žēl gan. Biju cerējis, ka viņi pārziemos kopā ar mums.

- Vai nevar ko darīt lietas labā? Kādēļ gan Frabeka sliktā rakstura dēļ viņiem būtu jādodas prom, ja visi pārējie vēlas, lai viņi paliek?

- Nezinu, ko lai iesāk. Nezij, vai esi ar viņu aprunājusies?

- Nē. Dzirdēju, kā viņi ārā sarunājās. Eila stāstīja Latijai, ka šeit nav vietas, kur zirgi varētu patverties, tie bija sliktā laikā pieraduši dzīvot alā kopā ar Eilu. Latija sacīja, ka mēs varētu uztaisīt zirgiem pajumti, un Jondalars ierosināja, ka tā varētu būt telts vai kas tamlīdzīgs, kas atrastos pie ieejas. Tad Eila sacīja, ka Frabekam nepatiktu, ka viņam tik tuvu atrastos dzīvnieki, un es zinu, ka ar to viņa nedomāja zirgus.

Taluts devās uz izeju, un Nezija gāja viņam līdzi. - Varbūt mēs varētu kaut ko zirgiem sameistarot? - viņš prātoja. - Bet, ja Eila vēlas doties prom, tad mēs nedrīkstam viņu piespiest palikt. Viņa pat nepieder pie Mamutu cilts, un Jondalars ir Zel… Zella… lai nu kā tur bija.

Nezija viņu apturēja. - Vai mēs nevarētu Eilu pieņemt Mamutu ciltī? Viņa saka, ka viņai nav savu ļaužu. Mēs varētu viņu adoptēt, pēc tam tu un Talija varētu noorganizēt ceremoniju, kas uzņemtu viņu Lauvas apmetnē.

Taluts ieturēja pauzi un pārdomāja piedāvājumu. - Nezinu gan, Ne­zij. Nevar taču kuru katru padarīt par Mamutu cilts locekli. Visiem būs jādod piekrišana, un mums vajadzēs kādu labu pamatojumu, lai Vasaras sapulcē to izskaidrotu Padomei. Turklāt tu sacīji, ka viņa dodas projām, - to pateicis, Taluts atbīdīja priekškaru un teciņiem aizskrēja uz gravu.

Nezija palika stāvam arkas ārpusē, vērodama, kā Taluts atgriežas, tad paskatījās uz slaido, blondo sievieti, kas sukāja gaiši brūnā zirga biezo kažoku. Kārtīgi aplūkodama Eilu, Nezija pie sevis prātoja, no kādu ļaužu cilts šī sieviete varēja nākt. Ja Eila bija zaudējusi savu ģimeni dienvidos, uz pussalas, viņas ļaudis varēja piederēt pie Mamutu cilts. Vairākas apmetnes pa vasaru dzīvoja pie Berana jūras, un pussala atradās tur­pat vien blakus, bet vecākā sieviete tomēr to apšaubīja. Mamutu cilts zināja, ka tā ir plakangalvju teritorija, un parasti no tās izvairījās, un Eilā bija kas tāds, kas īsti neatgādināja Mamutu ļaužu izskatu. Varbūt viņas ģimene bija cēlusies no Šaramudiem, no tiem upes ļaudīm, pie kuriem bija dzīvojis Jondalars? Vai varbūt viņa cēlusies no Sungajiem - ļaudīm, kas dzīvoja ziemeļaustrumos? Bet Nezija nezināja, vai tie bija aizceļojuši tik tālu uz dienvidiem, līdz pašai jūrai. Varbūt Eilas ļaudis bija svešinieki, kas ceļoja no vienas vietas uz citu? To bija grūti pateikt, bet viena lieta bija pilnīgi skaidra. Eila nebija plakangalve… un tomēr tie ļaudis bija viņu pieņēmuši.

No mītnes iznāca Barzeks un Torneks, viņiem sekoja Danugs un Dru­vezs. Visi vīrieši sveicināja Neziju ar zīmēm, ko Eila bija viņiem parā­dījusi, Lauvas apmetnē tā jau bija kļuvusi par tradīciju, un Nezija pati bija to veicinājusi. Nākamais iznāca ārā Ridags, parādīja viņai sveicienu un uzsmaidīja. Arī Nezija parādīja puikam sveicienu un atsmaidīja pre­tim, bet, apskaujot zēnu, viņas smaids izdzisa. Ridags neizskatījās labi. Viņš bija aizelsies un bāls un izskatījās vēl vairāk saguris nekā parasti. Varbūt viņš ir slims?

-Jondalar! Re, kur tu esi! - Barzeks iesaucās. - Es uztaisīju vienu pīķu metēju. Gatavojāmies iet augšā uz stepi to izmēģināt. Sacīju Tornekam, ka neliela izkustēšanās palīdzēs viņam atbrīvoties no galvassāpēm, ko dabūjis no vakardienas pārāk lielās dzeršanas. Vai gribi pievienoties?

Jondalars paskatījās uz Eilu. Neizskatījās, ka šorīt viņi kaut ko atri­sinās, un Skrējējam gluži labi patika, ka Latija par viņu rūpējas.

- Labs ir. Paņemšu arī savējo, - Jondalars piekrita.

Kamēr viņi gaidīja, Eila pamanīja, ka abi jaunie puiši - Druvezs un Danugs - cenšas neievērot Latijas pūles pievērst sev uzmanību, kaut arī lielais, sarkanmatainais jaunais vīrietis kautrīgi Eilai uzsmaidīja. Latija nelaimīgām acīm noskatījās pakaļ savam brālim un brālēnam, kad tie aizgāja kopā ar vīriem.

- Būtu varējuši uzaicināt arī mani sev līdzi, - meitene klusi murmi­nāja, tad apņēmīgi pagriezās pret Skrējēju un turpināja to sukāt.

- Latij? Vai gribi iemācīties, kā rīkoties ar pīķu metēju? - Eila jautāja, atcerēdamās senās dienas, kad bija nolūkojusies pakaļ medniekiem, vēlēdamās doties tiem līdzi.

- Viņi būtu varējuši man pavaicāt. Es allaž esmu pārspējusi Druvezu stīpu un šautriņu mešanā, bet šie abi pat nepaskatījās uz mani, - Latija sūkstījās.

- Latij, ja vēlies, es tev to vēlāk parādīšu. Pēc tam kad būsim izsu­kājušas zirgus, - Eila piedāvājās.

Latija pacēla acis un paraudzījās Eilā. Meitene atcerējās jaunās sie­vietes pārsteidzošos paraugdemonstrējumus ar pīķu metēju un lingu un bija arī pamanījusi, ka Danugs viņai uzsmaida. Tad pēkšņi meitenei prātā ienāca kāda doma. Eila nemaz necentās sev pievērst uzmanību, viņa vienkārši darīja to, ko pati vēlējās, bet visā, ko darīja, jaunā sieviete bija tik izcila, ka ļaudīm bija viņai jāpievērš uzmanība.

- Eila, es gribētu, ka tu man to parādi, - Latija sacīja. Tad pēc brīža pavaicāja: - Kā tev viss tik labi padodas? Es runāju par pīķu metēju un lingu.

Pirms atbildēja, Eila apdomājās. - Es to ļoti vēlos un… arī ļoti daudz trenējos.

No upes puses parādījās Taluta stāvs, vadoņa bārda un mati bija slapji, bet acis pa pusei pievērtas.

- Ūūū, mana galva! - viņš pārspīlēti vaidēja.

- Talut, kāpēc tu saslapināji galvu? Šādā aukstā laikā tu saslimsi, - Nezija aizrādīja.

- Es jau esmu slims. Iemērcu galvu aukstā ūdenī, lai atbrīvotos no galvassāpēm. Ūūū.

- Neviens tevi nespieda tik daudz dzert. Ej iekšā un noslaukies!

Eila ar bažām pavērās Mamutu vadonī, nedaudz pārsteigta par to,

ka Nezija izrādīja tik maz līdzjūtības. Ari pašu Eilu pēc pamošanās bija mocījušas galvassāpes, un jaunā sieviete nejutās gluži vesela. Vai šīs sliktās sajūtas bija izraisījis dzēriens? Vai vaininiece bija bouza, kas visiem tik ļoti garšoja?

Vīnija pacēla galvu un iezviedzās, pēc tam Eilai piebakstīja. Ledus gabaliņi, kas bija piesaluši dzīvnieka kažokam, ķēvei nesāpēja, kaut ari kāds lielāks gabals varēja būt krietni pasmags, bet zirgiem patika sukāšana un viņiem pievērstā uzmanība, un ķēve bija pamanījusi, ka Eila ir pārtraukusi viņu sukāt un par kaut ko aizdomājusies.

- Vīnij, izbeidz! Tu vienkārši gribi, lai pievēršu tev lielāku uzmanību, vai ne? - Eila sacīja, izmantodama savu parasto sazināšanās valodu, kādā viņa sarunājās ar zirgiem.

Kaut arī Latija jau bija to dzirdējusi agrāk, meitene bija pārsteigta par Vīnijas zviedziena perfekto atdarinājumu Eilas izpildījumā un vēroja zīmju valodu, ko tagad jau nedaudz pārzināja, tomēr nebija pārlieci­nāta, ka žestus saprot pilnībā.

- Tu māki sarunāties ar zirgiem! - meitene iesaucās.

- Vīnija ir draudzene, - jaunā sieviete atbildēja, izrunādama zirga vārdu, kā to darīja Jondalars, - apmetnes ļaudis bija vairāk pieraduši dzirdēt zirga vārdu, nevis zviegšanu. - Ilgu laiku viņa bija mana vienīgā draudzene. - Noglāstījusi ķēvi, viņa pārbaudīja arī kumeļa spalvu un noglāstīja arī to. - Domāju, ka būs jau gana sukāts. Tagad paņemsim pīķu metēju un dosimies trenēties!

Iegājušas velēnu mītnē, abas pagāja garām Talutam, kas izskatījās galīgi savārdzis, un devās uz ceturto pavardu. Eila paņēma pīķu metēju un vairākus pīķus un, dodoties ārā, pamanīja pelašķu tēju, kas bija pa­likusi pāri no rīta vārījuma, kad jaunā sieviete bija gribējusi atbrīvoties no galvassāpēm. Izkaltuši ziedu čemuri un auga trauslās, pūkainās lapas joprojām turējās pie stiebra, kas bija audzis blakus dadzim. Būdams svaigs, pelašķis bija rūgts un aromātisks, tas bija laidis saknes pie upes un uzsūcis enerģiju no lietus un saules, bet jaunajai zāļu sievai atgā­dināja tos pašus augus, ko viņa jau agrāk bija kaltējusi un gatavojusi. Bez galvassāpēm Eilu vēl mocīja arī gremošanas traucējumi, tāpēc viņa bija nolēmusi pelašķus izmantot kopā ar vītola mizu.

Eila pie sevis nodomāja: "Varbūt šī tēja palīdzētu ari Talutam?" Kaut gan, klausoties vadoņa sūdzībās, šķita, ka vilkazobu tēja, ko zāļu sieva bija pagatavojusi sev, lai atbrīvotos no stiprajām galvassāpēm, būs tas labākais risinājums. Tomēr tās bija ļoti spēcīgas zāles.

- Talut! Iedzer šo te, tas palīdzēs pret galvassāpēm, - Eila ierosināja pa ceļam, dodamās laukā. Lielais vīrs vārgi pasmaidīja un, paņēmis pie­dāvāto krūzīti, izdzēra to tukšu, īpaši negaidīdams, ka tā ko palīdzēs, bet priecājās par līdzjūtību, ko neviens cits nebija viņam izrādījis.

Blondā sieviete un meitene kopā devās augšā uz stepi, iedamas uz no­mīdīto laukumu, kur bija notikušas sacensības. Nonākušās stepē, viņas ieraudzīja, ka četri vīri, kas šeit bija jau atnākuši agrāk, vienā laukuma galā jau trenējas; sievietes devās uz otru galu. Vīnija un Skrējējs viņām sekoja. Latija uzsmaidīja tumši brūnajam zirdziņam, kad tas iezviedzās un pagrieza galvu viņas virzienā. Pēc tam tas iekārtojās blakus savai mammai un sāka ganīties, kamēr Eila rādīja Latijai, kā jāmet pīķis.

- Paņem to šādi, - Eila sāka skaidrot, rādīdama, kā jātur šaurais koka rīks, kas bija apmēram divas pēdas garš horizontālā stāvoklī. Viņa ielika labās rokas pirmo un otro pirkstu ādas cilpās.

- Pēc tam ieliec pīķi, - jaunā sieviete turpināja, ievietodama apmē­ram sešas pēdas garo piķi gropē, kas atbilda tā izmēram. Pīķa resnajā galā uzstādīdama āķi, kas bija iegrebts kā atbalsts, Eila rīkojās ļoti uzmanīgi, lai nesabojātu dekoratīvās spalvas. Tad, pacēlusi pīķi stabilā stāvoklī, viņa atkāpās un to izmeta. Pīķa metēja garais, brīvais gals pacēlās uz augšu, piešķirdams papildu garumu un nodrošinādams svi­ras darbības efektu, un pīķis aizlidoja ar lielu ātrumu un spēku. Jaunā medniece pasniedza rīku Latijai.

- Vai šādi? - meitene jautāja, turēdama pīķu metēju tā, kā Eila bija skaidrojusi. - Pīķis atbalstās gropē, un es ielieku pirkstus cilpās, lai to saturētu, un vienu tā galu atbalstu pret aizmugures daļu.

- Labi. Tagad met!

Latija neveikli izmeta pīķi labu gabalu uz priekšu. - Tas ir tik grūti, - viņa atzina, pati ar sevi apmierināta.

- Nē. Pīķi izmest nemaz nav tik grūti, - Eila sacīja. - Pīķim ir grūti likt lidot tur, kur to vēlies.

- Tu domā - precīzi izmest. Tāpat kā bultu trāpīt aplī.

Eila pasmaidīja. - Jā. Nepieciešams treniņš, lai liktu bultai ielidot aplī… ielidot tieši aplī. - Jaunā sieviete bija pamanījusi, ka tuvojas Fra­beks, lai paraudzītos, ar ko vīri nodarbojas, un tas viņai lika pievērst uzmanību savai runai. Eila joprojām vēl nerunāja īsti pareizi. Viņa no­domāja, ka pašai vēl jātrenējas. Bet kāda gan tam nozīme? Viņa taču šeit nepaliks.

Eilai mācot, Latija trenējās pīķa mešanā; abas bija tik ļoti aizrāvušās, ka nepamanīja vīrus, kas bija pārtraukuši savu nodarbi, viņām pietu­vojušies un tagad stāvēja un viņas vēroja.

- Tev labi sanāk, Latij! - Jondalars uzsauca, kad Latija bija trāpījusi mērķī. - Var izrādīties, ka būsi pārāka par visiem pārējiem! Man šķiet, ka šiem puišiem jau apnicis trenēties un viņi grib paskatīties, kā tev tas sanāk.

Danugs un Druvezs izskatījās samulsuši. Jondalars ķircinājās, bet viņam bija sava daļa taisnības, un Latijas smaids kļuva starojošs. - Es būšu labāka par visiem pārējiem. Trenēšos, līdz tāda patiešām kļūšu, - viņa sacīja.

Viņi nolēma, ka vienai dienai treniņu būs gana, un devās lejā uz velēnu mītni. Kad viss bariņš bija pietuvojies pie ilkņiem izliktās arkas, pa to ārā izbrāzās Taluts.

- Eila! Lūk, kur tu esi! Kas tas bija par dzērienu, ko tu man iedevi? - viņš jautāja, tuvodamies jaunajai sievietei.

Eila atkāpās soli atpakaļ. - Pelašķi ar lucernu un nedaudz aveņu lapu un…

- Nezij! Vai dzirdēji? Uzzini recepti, kā to taisa. Tā kā ar roku no­ņēma manas galvassāpes! Tagad jūtos kā no jauna piedzimis! - Taluts pavērās apkārt. - Nezij?

- Viņa kopā ar Ridagu aizgāja uz upi, - Talija skaidroja. - Šorīt viņš izskatījās saguris, un Nezija nedomāja, ka viņam vajadzētu doties tik tālu. Bet Ridags sacīja, ka gribot iet viņai līdzi… īsti neesmu pārliecināta, vai tā bija tā zīme, ko viņš rādīja. Es apsolīju iet līdzi un palīdzēt viņai atnest atpakaļ Ridagu vai ūdeni. Es jau dodos uz turieni.

Talijas sacītais pievērsa Eilas uzmanību vairāk nekā tikai viena iemesla dēļ. Viņa bija nobažījusies par bērnu, bet vēl vairāk - jaunā sieviete

Talijas attieksmē pret puiku pamanīja skaidri redzamas izmaiņas. Tagad viņš bija Ridags, ne tikai "puika", un Talija runāja par to, ko viņš bija sacījis. Ridags viņas acīs bija kļuvis par personību.

- Nu… - Taluts uz brīdi apjuka, pārsteigts par to, ka Nezija neatra­dās viņa tik pierastajā redzeslokā, tad, pats sev pārmezdams, ka bija to gaidījis, iesmiedamies, jautāja: - Eila! Vai tu man nepastāstīsi, kā to gatavo?

- Jā, - jaunā zāļu sieva apsolīja. - Labi.

Vadonis izskatījās iepriecināts. - Ja vēl kādreiz grasos izbrūvēt bou­zu, tad man vajadzētu zināt, kā nākamajā rītā izārstēties no galvas­sāpēm.

Eila pasmaidīja. Par spīti vadoņa raženajam augumam, sarkanma­tainajā milzenī jautās kas ļoti mīļš un sirsnīgs. Jaunā sieviete nebūt nešaubījās: ja Talutu nokaitinātu, viņš varētu būt arī briesmīgs. Viņš bija tikpat izveicīgs un ātrs, cik stiprs; vīram noteikti netrūka arī savas gudrības, tomēr vadoņa raksturā bija arī sava daļa maiguma. Viņam nepatika dusmoties. Kaut arī viņš labprāt pajokoja par citiem, tikpat bieži viņš smējās arī par savām vājībām. Taluts ar patiesām rūpēm risināja savu ļaužu ikdienas problēmas, un Lauvas apmetnes vadoņa līdzcietība bija izdaudzināta tālu ārpus šī mitekļa robežām.

Pēkšņi visu ļaužu uzmanība tika pievērsta upei, no kurienes atska­nēja spalgs kliedziens. Pametusi skatienu tajā virzienā, Eila sāka skriet lejup pa nogāzi; vairāki cilvēki viņai sekoja. Nezija bija nometusies ceļos pie maza ķermenīša un bēdās vaimanāja. Talija stāvēja viņai blakus, izskatīdamās satriekta un bezpalīdzīga. Pieskrējusi klāt, Eila konstatēja, ka Ridags ir zaudējis samaņu.

- Nezij? - ar savu sejas izteiksmi Eila viņai jautāja, kas bija noti­cis.

- Mēs gājām augšā pa nogāzi, - Nezija skaidroja. - Ridagam bija grūti paelpot. Tāpēc izlēmu, ka labāk nesīšu viņu uz rokām; noliekot ūdens somu, izdzirdēju viņu sāpēs iekliedzamies. Pacēlusi acis, ieraudzīju viņu šeit tā guļam.

Jaunā zāļu sieva noliecās un uzmanīgi pārbaudīja mazo zēnu, pie­liekot pie viņa krūtīm savu roku un pēc tam arī ausi un pataustot viņa kaklu pie zoda. Ar satrauktu skatienu Eila pavērās Nezij ā un tad pa­griezās pret apmetnes sieviešu kārtas vadoni.

- Talij, aiznes Ridagu uz mītni, uz Mamuta pavardu! Pasteidzies! - viņa nokomandēja.

Uzskrējusi augšā, jaunā zāļu sieva izbrāzās cauri velvētajai ieejai. Pieskrējusi pie savas gultas, viņa parakņājās pa savām mantām, līdz atrada neparasto somiņu, kas bija izgatavota no vienas veselas ūdrādas. Izgāzusi tās saturu uz gultas, viņa satraukti cilāja dažādas mazas tur­ziņas un mazus sainīšus, pētīdama to formu un saturu, kā ari aukliņu, ar kuru tie bija sasieti, un tajā iesieto mezglu daudzumu.

Eilas domas joņoja nenormālā ātrumā. "Tā ir viņa sirds. Zinu, ka problēma slēpjas viņa sirdi. Sirdspuksti neizklausījās pareizi. Ko man darīt? Es neko daudz par sirdi nezinu. Nevienam Bruņa klanā nebija sirds problēmu. Man jāatceras, ko Iza man skaidroja. Ari vēl viena zāļu sieva klanu Sapulcē par to runāja, viņas klanā bija divi cilvēki ar sirds problēmām. Vispirms jāpadomā - Iza allaž ieteica noteikt, kāda tieši ir problēma. Viņš ir bāls un uztūcis. Zēnam ir problēmas ar elpošanu, un viņš izjūt sāpes. Pulss ir vājš. Sirdij ir jāstrādā spēcīgāk, jāizdara stip­rāki grūdieni. Ko šajā gadījumā labāk izmantot? Varbūt velnābolu? Nē, šķiet, tomēr ne. Kā būtu ar dzeguzeni? Vai varbūt beladonnu? Driģenes? Uzpirkstiti? Uzpirkstlti… uzpirkstltes lapas. Tā ir ļoti stipra. Tā var viņu nogalināt. Bet viņš nomirs, ja neiedošu kaut ko pietiekami stipru, lai viņa sirds atkal normāli darbotos. Cik daudz man to izmantot? Vai man to uzvārīt vai izmērcēt? Ak, kaut es atcerētos, kā Iza to darīja! Kur ir manas uzpirkstltes? Vai tad man to nav?"

- Eila, kas noticis? - Pacēlusi acis, jaunā zāļu sieva ieraudzīja sev blakus Mamutu.

- Tas ir Ridags… viņa sirds. Ļaudis nes viņu šurp. Es meklēju… augus. Ar garu kātu… ziedi nokārušies… sārti, ar sarkaniem plankumiņiem iekšā. Tiem ir lielas lapas, pēc taustes lapas otra puse ir kā zvērādas vilna. Tie liek sirdij… straujāk sisties. Vai zini tādus? - Eila jutās kā sapinusies sava niecīgā vārdu krājuma dēļ, bet viņa tomēr bija mācējusi izteikties daudz skaidrāk, nekā pati to aptvēra.

- Protams, zinu. lā ir purpurpuķe, tās otrs nosaukums ir uzpirk- stite. Tā ir ļoti spēcīga… - Mamuts vēroja, kā Eila aizver acis un dziļi ieelpo.

- Jā, bet tā ir vajadzīga. Jāizdomā, cik daudz… Lūk, kur soma! Iza teica, lai vienmēr nēsāju to līdzi.

Tieši tajā brīdī ienāca Talija, nesdama uz rokām mazo puisīti. Paķērusi zvērādu no savas gultas, Eila to noklāja zemē pie pavarda un parādīja sievietei, lai liek zēnu uz tās. Nezija stāvēja tieši Talijai aiz muguras, un arī visi pārējie drūzmējās apkārt.

- Nezij, novelc Ridagam silto jaku! Attaisi viņa drēbes! Talut, šeit ir pārāk daudz ļaužu. Atbrīvo telpu! - Eila deva norādījumus, pati nemaz neapzinādamās, ka izsaka pavēles. Atvērusi mazo ādas maisiņu, ko turēja rokās, jaunā zāļu sieva paostīja tā saturu un ar bažīgu skatienu pavērās vecajā samani. Tad Eila paskatījās uz bezsamaņā gulošo bērnu un viņas sejā iegūla apņēmības pilna profesionāla izteiksme. - Mamut! Vajadzīga karsta uguns. Latij, atnes vārāmos akmeņus, katliņu ar ūdeni un krūzīti!

Kamēr Nezija atraisīja Ridaga drēbes, Eila salika zem zēna galvas vairāk zvērādu, lai paceltu to augstāk. Taluts lika apmetnes ļaudīm atkāpties, lai Ridagam būtu vairāk gaisa un Eilai - telpa, kur darbo­ties. Latija, gaužām noraizējusies, rūpējās par pavardu, ko Mamuts bija iekūris, cenzdamās pēc iespējas ātrāk uzkarsēt akmeņus.

Eila pārbaudīja Ridaga pulsu - to bija grūti samanīt. Viņa pielika ausi pie bērna krūtīm; zēna elpa bija sekla un čīkstoša. Ridagam bija nepieciešama palīdzība. Atliekusi zēna galvu, viņa pavēra bērna muti, tad, pieplakusi pie viņa mutes, iepūta gaisu puikas plaušās, tāpat kā bija to darījusi ar Nuviju.

Mamuts kādu brīdi viņu vēroja. Eila izskatījās pārāk jauna, lai viņai būtu uzkrāta pietiekama dziednieces pieredze, tāpēc arī bija parādījies tāds neizlēmības bridis, bet tas jau bija pagājis. Tagad viņa bija mie­rīga, koncentrējusies vienīgi uz bērnu un ar rāmu pārliecību izteica pavēles.

Pamājis savā nodabā, vecais, viedais vīrs apsēdās pie mamuta gal­vaskausa bungām un impulsīvi sāka tās dauzīt mērenā taktī, pats klusi piedziedādams, tas dīvainā kārtā atviegloja to spriedzi, ko izjuta Eila. Drīz vien jau arī pārējie apmetnes ļaudis pievienojās dziedinošajam, monotonajam dziedājumam; tas atviegloja viņu spriedzi, un tādējādi viņi izjuta, ka var dot ari savu labvēlīgo ieguldījumu. Arī Torneks un Dīgija pievienojās ar saviem instrumentiem, tad parādījās Raneks ar grabošiem gredzeniem, kas bija izgatavoti no ilkņa kaula. Bungu rīboņa, gredzenu klabināšana un monotonais dziedājums nebija ne skaļš, ne uzmācīgs, bet gan maigi pulsējošs un nomierinošs.

Beidzot arī ūdens bija uzvārījies, un Eila delnā iemērīja izkaltētās uzpirkstlšu lapas un iebēra tās vārošajā ūdenī. Tad viņa gaidīja, ļau­dama tām ievilkties un cenzdamās saglabāt mieru, līdz beidzot viņas intuīcija un tējas uzlējuma krāsa lika noprast, ka brūvējums ir gatavs. Jaunā zāļu sieva ielēja pagatavotās zāles krūzītē. Tad, paņēmusi klēpi Ridaga galvu, viņa uz mirkli aizvēra acis. Šīs nebija tās zāles, kuras varēja nevērīgi lietot. Nepareiza uzlējuma deva varēja zēnu nogalināt, un katra auga lapu spēka iedarbība bija atšķirīga.

Atvērusi acis, Eila savā priekšā ieraudzīja divas izteiksmīgi zilas acis, pilnas mīlestības un rūpju, viņā noraugāmies un īsu mirkli pateicīgi uzsmaidīja Jondalaram. Pielikusi krūzīti pie lūpām, Eila iemērca tajā mēli, pārbaudīdama brūvējuma stiprumu. Pēc tam pielika rūgtās zāles pie bērna lūpām.

No pirmā malciņa Ridags aizrijās, bet tas viņu nedaudz uzmundri­nāja. Viņš centās Eilai pateicībā uzsmaidīt, bet tā vietā sanāca sāpju grimase. Viņa pavisam lēnām lika puikam dzert vēl un pati uzmanīgi un rūpīgi vēroja viņa reakciju: ādas temperatūras un krāsas izmaiņas, acu kustību, elpas dziļumu. Arī visi Lauvas apmetnes ļaudis viņu nepacietīgi vēroja. Viņi nebija aptvēruši, cik daudz šis cilvēkbērns viņiem nozīmē, līdz viņa dzīvība tika apdraudēta. Ridags bija pie viņiem uzaudzis, viņš bija viens no viņiem, un tikai nesen ļaudis bija sākuši saprast, ka viņš nemaz tik daudz neatšķiras no viņiem pašiem.

Eila īsti neapjauta, kad mūzika un monotonā skandēšana apklusa, bet Ridaga klusi izdvestā skaņa, dziļi ievelkot elpu, absolūtajā un sa­springtajā velēnu mītnes klusumā izklausījās kā uzvaras sauciens.

Zēnam otrreiz dziļi ievelkot elpu, jaunā zāļu sieva pamanīja nelielu sārtumu slimnieka vaigos, un viņas uztraukums nedaudz atslāba. Mū­zikas ritms atsāka skanēt, šoreiz jau citā tempā; ieraudājās kāds bērns, un bija dzirdama balsu murdoņa. Nolikusi krūzīti, Eila pārbaudīja pulsu pie zēna kakla un pataustīja viņa krūtis. Tagad viņš elpoja daudz vieglāk un neizjūta tik lielas sāpes. Pacēlusi acis, zāļu sieva ieraudzīja Neziju, kas smaidīja caur asarām. Viņa nebija viena.

Eila turpināja turēt zēnu sev klēpī, līdz pārliecinājās, ka viņš guļ ērtā pozā, un pēc tam turpināja viņu auklēt, jo pati tā gribēja. Ja pa pusei pievēra acis, tad gandrīz vai varēja aizmirst par apkārt stāvošajiem ap­metnes ļaudīm. Jaunā sieviete gandrīz vai varēja iztēloties, ka šis zēns, kas bija tik līdzīgs viņas pašas dēlam, patiešām ir tas bērns, kuru viņa dzemdējusi. Asaras, kas ritēja pār Eilas vaigiem, tika lietas viņas pašas un dēla dēļ, kuru viņa tik dedzīgi vēlējās redzēt, kā ari mazā puisēna dēļ, kas atdusējās viņas rokās.

Beidzot Ridags aizmiga. Izciestās mokas bija ņēmušas savu tiesu gan no zēna, gan pašas Eilas. Pacēlis bērnu uz rokām, Taluts viņu aiznesa uz savu pavardu un ielika gultā, bet Jondalars palīdzēja Eilai piecelties. Zelandoni vīrietis turēja jauno sievieti apskautu, viņa tam piekļāvās, juzdamās iztukšota un pateicīga par atbalstu.

Vairumam sanākušo apmetnes ļaužu acīs mirdzēja atvieglojuma asa­ras, bet viņiem bija grūti atrast piemērotuš vārdus. Ļaudis nezināja, ko sacīt sievietei, kas bija izglābusi bērnu. Viņi smaidīja, atzinīgi māja ar galvu, sirsnīgi pieskārās un murmināja kaut ko, ko bija grūti saprast. Eilai tas bija vairāk nekā pietiekami. Tajā brīdī viņa justos neērti, ja kāds būtu pārāk daudz runājis vai viņu slavējis.

Pēc tam kad Nezija bija pārliecinājusies, ka Ridags ir ērti noguldīts, viņa devās aprunāties ar Eilu. - Es jau domāju, ka viņš no mums ir aizgājis. Nespēju noticēt, ka viņš tikai guļ, - viņa sacīja. - Tās zāles patiešām bija labas.

Eila pamāja. - Jā, bet stipras. Viņam tās vajadzētu dzert katru dienu, tikai nedaudz, kopā ar citām zālēm. Es tās pagatavošu. Tās būs jāga­tavo kā tēja, tikai nedaudz jāpavāra. Es parādīšu. Iedod viņam izdzert mazu krūzīti no rīta un vēl vienu pirms gulētiešanas. Pa nakti viņam būs vairāk jāčurā, līdz pāries uztūkums.

- Eila, vai tās zāles palīdzēs viņam atveseļoties? - Nezija jautāja ar cerībām balsi.

Jaunā zāļu sieva pasniedzās pēc viņas rokas un tieši ieskatījās sie­vietei acīs.

- Nē, Nezij. Nekādas zāles nepalīdzēs viņam atveseļoties, - viņa atbildēja pārliecinošā balsī, kurā ieskanējās bēdīga nots.

Pieņemdama Eilas atbildi, Nezija nolieca galvu. Viņa jau to visu laiku bija zinājusi, bet Eilas zāles bija panākušas tik brīnumainu atveseļoša­nos, ka viņa nespēja nenoticēt brīnumam.

- Zāles palīdzēs. Tās liks Ridagam justies labāk. Viņam tik ļoti vairs nesāpēs, - jaunā sieviete turpināja. - Bet šo zāļu man nav daudz. Lie­lāko daļu zāļu atstāju ielejā. Nebiju domājusi, ka tik ilgi būsim prom. Mamuts pazīst uzpirkstītes, varbūt ari viņš tās ir salasījis.

Viedais vīrs ierunājās: - Eila, mans talants izpaužas Meklēšanā. Man nepiemīt īpaši lielas dziednieka iemaņas, bet Vilka apmetnes mamuts ir labs dziednieks. Pēc tam kad laiks noskaidrosies, varam kādu aizsūtīt, lai apjautājas, vai viņam nav šīs zālītes. Tomēr tas aizņems vairākas dienas.

Jaunā zāļu sieva cerēja, ka viņai būs tik daudz sirdi stimulējošo uz­pirkstlšu lapu, lai pietiktu līdz tam laikam, kad kāds sadabūs vairāk, bet viņa ļoti nožēloja to, ka nebija paņēmusi līdzi pārējās sagatavotās zāles. Viņa nebija droša par kāda cita metodēm. Eila vienmēr bija loti uzma­nīgi un lēni kaltējusi lielās, pūkainās uzpirkstīšu lapas vēsā un tumšā vietā, lai pēc iespējas vairāk saglabātu šo zāļu ārstniecisko iedarbību. Zāļu sieva vēlējās, kaut tagad viņai pie rokas būtu viss rūpīgi sagata­votais zāļu tēju arsenāls, bet tās bija palikušas viņas mazajā alā ielejā.

Mācīdamās no Izas, ari Eila allaž nēsāja līdzi savu zāļu somu, kurā atradās īpaši kaltētas koku mizas, lapas, ziedi, augļi un sēklas. Tas no­derēja pirmās palīdzības sniegšanā. Kaut arī viņa bija dzīvojusi viena un īsti nebija, kur to visu izmantot, jaunās sievietes alā atradās dažādu zālīšu uzkrājumi. Augu vākšana vasaras beigās bija kļuvusi viņai par pieradumu, kas veidojies Izas mācības rezultātā. Tā bija gandrīz vai pati par sevi saprotama nodarbe, gluži kā staigāšana. Eila bija iepazinusi savas vides augu valsti un zināja tās dažādo lietojumu - sākot no šķiedrām virvju pīšanai un beidzot ar to izmantošanu ēdiena gatavo­šanā, bet visvairāk jauno zāļu sievu interesēja tieši augu ārstnieciskais izmantojums. Jaunā sieviete nespēja paiet garām nevienam pazīstamam augam ar ārstnieciskām īpašībām, to nesavācot, un tādus augus viņa pazina simtiem.

Eila tik labi pārzināja augu valsti, ka viss jaunais un nezināmais viņu piesaistīja. Šajos nepazīstamajos augos viņa meklēja līdzību ar jau izmantotajiem un lielos vilcienos izprata to lietojumu.

Viņa spēja atšķirt radniecīgās augu grupas un sugas, bet ļoti labi zināja, ka līdzīgais augu izskats var būt maldinošs un to iedarbība var nebūt vienāda; uzmanīgi eksperimentēdama pati uz sevis un izmanto­dama savas zināšanas un pieredzi, viņa tos nogaršoja un pārbaudīja.

Eila ari ļoti uzmanījās ar zāļu daudzumu un sagatavošanas metodēm. Viņa zināja, ka no ekstraktiem, kas tika gatavoti, uzlejot vārošu ūdeni uz dažādām augu lapām, ziediem vai ogām un atstājot tos ievilkties, varēja iegūt aromātiskas ēteriskās eļļas un esences. Turpretim vārīšana, kuras rezultātā varēja iegūt dažādas zāles, izvilkt no augiem sveķaino un rūgto garšu, vairāk tika lietota cietām izejvielām, tādām kā koku mizas, saknes un sēklas. Viņa zināja, kā, izmantojot taukus un sabiezi­nošas vielas, no augiem iegūt vajadzīgās eļļas un līmes, kā pagatavot sautējošas kompreses, plāksterus, toniku, sīrupus un ziedes. Viņa mā­cēja pareizās proporcijās samaisīt kopā dažādas sastāvdaļas un zināja, kā nepieciešamības gadījumā jārīkojas, lai vajadzīgās zāles atšķaidītu vai sabiezinātu.

Šo pašu salīdzināšanas principu, ko jaunā sieviete lietoja augu izpē­tei, viņa izmantoja arī dzīvnieku iepazīšanai. Eilas zināšanas par cilvēka ķermeni un tā funkcijām bija radušās daudzu izmēģinājumu un pieļauto kļūdu apsvēršanas rezultātā, un tā veidojās galīgā atziņa; pamatīgās zināšanas dzīvnieku anatomijā bija pārbaudītas nomedīto dzīvnieku sadalīšanā. Dzīvnieku ķermeņa radniecība ar cilvēku tika saskatīta da­žādos nelaimes gadījumos.

Eila bija botāniķe, farmaceite un dziedniece; viņas maģija slēpās ezoteriskajās zināšanās, kas simtiem, tūkstošiem vai miljoniem gadu laikā tika nodotas no paaudzes paaudzē un ko uzlaboja augu vācēji un mednieki, kuru eksistence bija atkarīga no pamatīgām zināšanām par zemi, uz kuras viņi dzīvoja, un tās produktiem.

Vadoties no nerakstītās vēstures mūžīgajiem resursiem, kas Eilai tika nodoti ar padomiem, ko viņa saņēma no Izas, kā ari no iedzimtā analītiskā talanta un intuitīvās uztveres spējas, jaunā zāļu sieva spēja diagnosticēt daudzas slimības, izārstēt slimniekus un sadziedēt ievai­nojumus. Ar izcili asu krama nazi viņa pat šad un tad spēja veikt mazas ķirurģiskas operācijas, bet pārsvarā gadījumu viņas dziedniecība bija vairāk attiecināma uz ārstniecības augu komplekso, aktīvo iedarbību. Eila bija profesionāle, un viņas zāles bija prasmīgi sagatavotas, bet jaunā zāļu sieva nespēja izdarīt nopietnu operāciju, lai novērstu iedzimtu sirdskaiti.

Vērojot aizmigušo zēnu, kas tik ļoti līdzinājās viņas pašas dēlam, jaunā sieviete bija pateicīga un izjuta lielu atvieglojumu, zinot, ka Dur­kam nebija iedzimtu veselības problēmu - bet tas neremdēja viņas sāpes atklāt Nezijai, ka Ridagu nekādas zāles nespēs izārstēt.

Vēlāk pēcpusdienā Eila izšķiroja savas zāļu tēju paciņas un maisiņus, lai sagatavotu uzlējumu, ko bija apsolījusi Nezijai. Mamuts atkal klusībā vēroja jaunās sievietes rosīšanos. Tagad vairs nevienam neradīsies šau­bas par Eilas dziednieces spējām, tajā skaitā pat Frabekam, kaut ari viņš vēl joprojām negribēs to atzīt, vai arī Talijai, kas to nebija tik atklāti paudusi, bet kas, kā vecais vīrs zināja, bija ļoti skeptiski noskaņota. Eila šķita esam vienkārša jauna sieviete, pat viņa vecišķajām acīm ļoti pievilcīga, bet Mamuts bija pārliecināts, ka šajā sievietē slēpās kas vai­rāk, nekā visi spēja iedomāties; viedais vīrs šaubījās, vai pat Eila pati pilnā mērā apzinās savu potenciālu.

Šamanis pie sevis prātoja: "Kāds gan šai jaunajai sievietei bijis sarež­ģīts un apbrīnojams mūžs! Viņa izskatās tik jauna, bet pieredzes ziņā ir daudz nobriedušāka un vecāka, nekā daudziem no šiem ļaudīm reiz lai­mēsies būt. Cik ilgi Eila bija klanā dzīvojusi?" Viņš turpināja prātot: "Kā gan viņa apguvusi tādu pieredzi viņu ārstniecības zināšanās?" Viedais vīrs bija pārliecināts, ka tādas zināšanas parasti nenodeva cilvēkiem, kas nebija pie viņiem dzimuši, un Eila bija bijusi svešiniece - daudz lielākā mērā, nekā daži labi to jebkad sapratis. Tad pēkšņi parādījās arī viņas negaidītais talants Meklēšanā. Kādas vēl neatklātas spējas slēpjas šajā jaunajā sievietē? Kādas zināšanas vēl nav izmantotas? Kādi noslēpumi nav vēl atklāti?

Eilas spēks parādās krīzes situācijās; Mamuts atcerējās, kā viņa bija devusi pavēles Talijai un Talutam. "Pat man," viņš ar smaidu atcerē­jās, "un nevienam nebija nekādu iebildumu. Viņai ir iedzimts vadones talants. Kādām nelaimēm viņa ir izgājusi cauri, lai tik jaunos gados tiktu tā pārbaudīta? Esmu pārliecināts, ka Mātei attiecībā uz šo jauno sievieti ir savi plāni, bet kā tad ar jauno vīrieti Jondalaru? Arī viņš ir labi ieredzēts, bet viņam nepiemīt nekādi izcili talanti. Kāds ir Viņas mērķis attiecībā uz šo jauno Zelandoni vīrieti?"

Eila jau novāca savu zāļu paciņu pārpalikumus, kad pēkšņi Mamuta uzmanību piesaistīja viņas ūdrādas zāļu soma. Tā likās kaut kur redzēta. Aizverot acis, vecā vīra acu priekšā iznira vīzijas par ļoti līdzīgu somu, kas viņā uzjundīja veselu atmiņu gūzmu.

- Eila, vai drīkstu to apskatīt? - viņš vaicāja, gribēdams aplūkot somu tuvāk.

- Vai šo te? Manu zāļu somu? - viņa jautāja.

- Allaž esmu vēlējies uzzināt, kā tās tiek taisītas.

Eila pasniedza viņam neparasto somu, pamanīdama viedā vīra ga­rajās, tievajās un vecajās rokās artrīta radītos mezglus.

Vecais šamanis to rūpīgi izpētīja. Soma izskatījās nonēsāta, tātad Eilai tā jau kādu laiku ir piederējusi. Soma nebija izgatavota, sašujot kopā atsevišķus ādas gabaliņus, bet gan no veselas ūdra ādas. Šim ūd­ram pat nebija uzšķērsts vēders, kā to dara vairumā gadījumu, viņam bija tikai pārgriezta rīkle, pat galva bija palikusi piesieta ar aukliņu so­mas otrā pusē. Dzīvnieka kauli un iekšas tikušas izvilktas pa kaklu, smadzenes - izžāvētas un saplakušas. Pēc tam veselā ūdrāda tikusi izžāvēta un ar akmens īlenu vienādos attālumos ap kaklu izdurti cau­rumiņi, tajos ievērta aukliņa, lai somu varētu nēsāt plecā. Rezultātā tika iegūta spīdīga, ūdensizturīga ūdrāda, ar visu asti un pēdiņām, un galva tiek izmantota kā somas aizveramā klape.

Mamuts to atdeva atpakaļ Eilai. - Vai pati to pagatavoji?

- Nē, Iza. Viņa bija Bruņa klana zāļu sieva, mana… māte. Jau no bērnī­bas viņa man mācīja, kur aug zālītes, kā pagatavot un lietot zāles. Viņa bija slima un nevarēja aiziet uz klanu Sapulci. Brūnam bija vajadzīga zāļu sieva. Arī Uba vēl bija par jaunu, tāpēc es biju vienīgā.

Mamuts saprotoši pamāja, tad cieši paskatījās jaunajā sievietē. - Kādu vārdu tu tikko minēji?

- Manas mātes? Izas?

- Nē, to otro.

Eila brīdi padomāja. - Uba?

- Kas ir Uba?

- Uba ir… māsa. Ne mana īstā māsa, bet tikpat kā. Viņa ir Izas meita. Tagad ari viņa ir zāļu sieva… un māte….

- Vai tas ir populārs vārds? - Mamuts viņu pārtrauca, un viņa balsī bija dzirdams satraukums.

- Nē… man tā nešķiet… Krebs viņu nosauca par Ubu. Arī Izas mātes mātei bija tāds pats vārds. Krebam un Izai bija viena māte.

- Krebs! Eila, pasaki man, vai šim Krebam bija slima roka un viņš gāja, nedaudz pieklibodams?

- Jā, - Eila izbrīnījusies atbildēja. Kā gan Mamuts to varēja zināt?

- Un vai viņam bija vēl viens brālis - jaunāks, bet spēcīgāks un veselīgāks?

Eila sarauca pieri, brīnīdamās par Mamuta dedzīgajiem jautājumiem.

- Jā, tas bija Brūns. Viņš bija klana vadonis.

- Ak Lielo Māt! Nespēju tam noticēt! Tagad es saprotu.

- Es neko nesaprotu, - Eila nomurmināja.

- Eila, nāc apsēdies! Gribu tev kaut ko pastāstīt.

Viņš pieveda Eilu tuvāk pavardam, pie tās vietas, kur atradās viņa gulta. Mamuts piemetās uz gultas maliņas, bet Eila apsēdās uz grīdas paklājiņa un jautājoši vērās viņā.

- Reiz, pirms daudziem, daudziem gadiem, kad biju vēl jauneklis, ar mani atgadījās kaut kas dīvains, kas izmainīja visu manu dzīvi,

- Mamuts iesāka savu stāstu. Eila sajuta pēkšņu, satraucošu kņudoņu tieši zem ādas, un viņai radās izjūta, ka zina, ko vecais vīrs viņai tūlīt stāstīs.

- Mēs ar Manuvu nākam no vienas apmetnes. Vīrietis, ko viņa māte izvēlējās par savu viru, bija mans brālēns. Mēs kopā uzaugām un, kā jau daudzi jaunieši to dara, runājām par kopīgu Ceļojumu, bet tajā vasarā, kad bijām gatavojušies doties prom, Manuvs pēkšņi saslima. Smagi saslima. Es degu nepacietībā doties prom, jo jau gadiem ilgi bijām šo Ceļojumu plānojuši, un turpināju cerēt, ka mana drauga vese­lība uzlabosies, bet slimība ievilkās. Beidzot, jau pašās vasaras beigās, nolēmu viens pats doties Ceļojumā. Visi man ieteica to nedarīt, bet man nebija miera.

Bijām plānojuši apiet apkārt Berana jūrai un tad pa tās rietumu krastu aiziet līdz pat Dienvidu jūrai, noejot gandrīz to pašu maršrutu kā Vi­mezs. Bet, tā kā vasara jau gāja uz beigām, nolēmu iet pa īsāko ceļu, šķērsot pussalu un pa rietumu pārēju doties uz kalniem.

Eila pamāja. Bruņa klans bija izmantojis to pašu maršrutu, dodoties uz klanu Sapulci.

- Nevienam par savu plānu nestāstīju. Tā bija plakangalvju zeme, un es zināju, ka saņemšu daudz iebildumu. Domāju, ja būšu uzmanīgs, tad izvairīšos no jebkādiem kontaktiem, bet nebiju rēķinājies ar nelaimes gadījumiem. Vēl joprojām nesaprotu, kā tas gadījās. Gāju gar augstu upes krastu, tā bija gandrīz vai kā klints, un jau nākamajā brīdī apzi­nājos, ka esmu paslīdējis un gāžos lejup. Kādu brīdi droši vien gulēju bezsamaņā. Kad nācu pie samaņas, bija jau vēla pēcpusdiena. Man sāpēja galva un apziņa nebija skaidra, bet vissliktāk bija klājies manai rokai. Kauls bija izkustējies un lauzts, un es cietu lielas sāpes.

Kādu brīdi klamzāju gar upes krastu, īsti nebūdams pārliecināts, uz kurieni eju. Biju pazaudējis savu somu un pat nedomāju to meklēt. Nezinu, cik ilgi biju tā gājis, bet bija jau gandrīz tumšs, kad pamanīju degam kādu ugunskuru. Nebiju iedomājies, ka atrodos jau uz pussalas. Ieraudzījis pie ugunskura cilvēkus, devos uz turieni.

Varu iedomāties viņu pārsteigumu, kad iegāju viņu vidū, bet līdz tam biju bijis tik nesakarīgs, ka neaptvēru, kur īsti atrodos. Pārsteigums nāca vēlāk. Pamodos nepazīstamā vidē, pats nezinādams, kā biju tur nokļuvis. Kad atklāju, ka man uz galvas uzlikta sautējoša komprese un roka pakārta pārsējā, atcerējos kritienu un nodomāju: kā man pavei­cies, ka esmu nokļuvis apmetnē, kurā ir tik labs dziednieks; tad pēkšņi parādījās kāda sieviete. Eila, tu droši vien vari iedomāties manu šoku, kad atklāju, ka atrodos klana apmetnē.

Eila ari bija šokēta. - Tu! Tu esi tas vīrs ar lauzto roku? Tu pazīsti Krebu un Bruņu? - Eila iesaucās, no absolūtā pārsteiguma sajuzdamās kā ar ūdeni aplieta. Jūtas viņu pārņēma savā varā, un acu kaktiņos iemirdzējās asaras. Tā bija it kā ziņa no viņas pagātnes.

- Tu esi par mani dzirdējusi?

- Iza man stāstīja, ka pirms viņas dzimšanas viņas mātes māte esot ārstējusi kādu vīru ar lauztu roku. Tas esot bijis Citu vīrietis. Arī Krebs man to stāstīja. Viņš sacīja, ka Brūns esot ļāvis man palikt, jo no vīrieša - tas esi tu, Mamut, - esot uzzinājis, ka Citi arī esot cilvēki. - Skatīdamās uz vecā, cienījamā vīra sirmajiem matiem un grumbu izvagoto seju, Eila apklusa. - Iza tagad staigā pa garu pasauli. Viņa vēl nebija dzimusi, kad tu ieradies… un Krebs… bija vēl tikai zēns, viņu vēl toreiz Ursus nebija paspējis izvēlēties. Kad Krebs nomira, viņš bija vecs virs… Kā gan tu vēl vari būt dzīvs?

- Es jau pats par to brīnos. Kāpēc gan Māte nolēmusi man piešķirt tik daudz dzīves gadu? Šķiet, ka tikko Viņa man deva uz to atbildi.

-