Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

7

Izžuvušie upes krasti bija sakaltušu dubļu un akmeņu putra, kas stiepās cauri stāvai, kokiem un krūmiem apaugušai kalna nogāzei. Tie veda līdz pašai apakšai, kur starp klintīm ieslodzītā upe ar mutuļo­jošu straumi izlauzās ārā un veidoja zemus ūdenskritumus un krāces. Tiklidz Eila bija nostājusies uz savām kājām, tā devās pakaļ zirgiem. Gan Vīnija, gan Skrējējs bija pieraduši pie stāvas takas, jo tāda bija vedusi uz Eilas alu - ielejā, kur viņa dzīvoja; abi zirgi nokāpa lejā bez mazākajām problēmām.

Eila noņēma no Vīnijas muguras vācamo grozu siksnas, lai ķēve va­rētu brīvi ganīties. Bet Jondalars uztraucās par pavadas noņemšanu no Skrējēja kakla, jo vēl ne viņš, ne Eila bez tās nespēja kumeļu kontrolēt; tas jau bija kļuvis pietiekami vecs un varētu sākt niķoties tad, kad viņam tas ienāk prātā. Tā kā pavada netraucēja Skrējējam ganīties, Eila piekrita to atstāt viņam ap kaklu, tomēr jaunajai sievietei labāk būtu paticis dot kumeļam pilnīgu brīvību. Šis fakts lika Eilai apzināties starpību starp Skrējēju un viņas ķēvi. Vīnija bija allaž nākusi un gājusi, kā Eila bija to vēlējusies, bet viņa bija pavadījusi kopā ar ķēvi visu savu laiku - neviena cita jau nebija. Skrējējam bija Vīnija un tāpēc arī mazāks kontakts ar Eilu. Jaunā sieviete nodomāja: "Varbūt man vai Jondalaram vajadzētu vairāk laika pavadīt kopā ar Skrējēju un censties viņu mācīt."

Kad Eila devās palīgā, koraļļiem līdzīgais slazds jau bija sākts būvēt. Sēta bija izgatavota no visiem atrastajiem materiāliem - laukakmeņiem, kauliem, kokiem un zariem -, tie visi tika salikti kopā un sasaistīti. Ba­gātīgā un daudzveidīgā auksto stepju fauna nemitīgi sevi atjaunoja, un vecos kaulus, kas bija izkaisīti pa visu apkārtni, spēcīgā upes straume bieži vien aiznesa prom un izmeta krastā atkritumu kaudzē. Pārmeklējot apkārtni, atklājās, ka turpat blakus atrodas kaulu kaudze, un mednieki uz slazdu būvniecības vietu - blakus izkaltušajam krastam, kuru viņi ierobežoja, - stiepa lielus dzīvnieku kāju kaulus un ribu skeletus. Sētai bija jābūt pietiekami stiprai, lai tā noturētu bizonu baru, bet tai ne­bija jābūt paliekošai būvei. Tā tiks izmantota tikai vienreiz un jebkurā gadījumā diez vai izturēs ilgāk par pavasari, kad ātrā upes straume pārvērtīsies trakojošos palos.

Eila vēroja Talutu vicinām milzīgu cirvi ar akmens asmeni, it kā tā būtu rotaļlieta. Skaldīdams ceļu cauri taisnu, jaunu koku jaunaudzei, no­gāzdams katru koku ar diviem vai trim cirtieniem, vadonis bija novilcis kreklu un pamatīgi svīda. Torneks un Frabeks, kas nocirstos kokus nesa prom, nespēja tikt viņam līdzi. Talija pārraudzīja koku novietošanu. Arī viņai bija gandrīz tikpat liels cirvis kā brālim, un, pārcērtot koku uz pusēm vai sadragājot kādu dzīvnieka kaulu gabalu, lai tas iederētos sētas konstrukcijā, sieviete strādāja ar tādu pašu vieglumu kā Taluts. Vadone varēja sacensties spēkā ar pāris vīriem.

- Talut! - Dīgija iesaucās. Viņa stiepa veselu izliekto mamuta ilkņa priekšējo daļu, kas bija apmēram piecpadsmit pēdu gara. Vimezs un Raneks to balstīja vidusdaļā un pakaļgalā. - Mēs atradām mamuta kau­lus. Vai sacirtīsi šo ilkni?

Lielais sarkanmatainais milzis pasmaidīja. - Šis vecais zvērs droši vien nodzīvojis garu un ilgu mūžu! - viņš sacīja, apsēžoties uz ilkņa jāteniski, kad palīgi bija to nolikuši zemē.

Paceļot vesera izmēra cirvi, Taluta varenie muskuļi saspringa, un gaisā nošvlkstēja vēziena skaņa, tad šķembas un kaulu plēksnītes aizlidoja uz visām pusēm. Eila sajūsmināta skatījās, ar kādu meistarīgu vieglumu spēcīgais vīrs vēzēja pamatīgo darbarīku. Bet Jondalaram šis varoņdarbs izskatījās vēl apbrīnojamāks tā iemesla dēļ, ka viņš nekad agrāk neko tādu nebija redzējis. Eila bija radusi skatīties, kā vīri lieto muskuļu spēku, lai paveiktu neparastus varoņdarbus. Kaut ari Eila bija bijusi garāka par visiem klana vīriešiem, tie bija ļoti muskuļoti un neparasti stipri. Arī klana sievietēm piemita izteikts spēks, un dzīve, ko Eila bija pavadījusi klanā, lika viņai nodarboties ar klana sieviešu pienākumiem, tādējādi netipiski jaunās sievietes smalkajiem kauliem smagais darbs bija viņai attīstījis neparasti spēcīgus muskuļus.

Nolicis cirvi, Taluts uzmeta plecā mamuta ilkņa pakaļējo daļu un sāka soļot uz topošā norobežojuma pusi. Pacēlusi milzīgo vadoņa cirvi, lai noliktu to malā, Eila saprata, ka viņa nemūžam nebūtu varējusi ar to strādāt. Pat Jondalaram tas likās par smagu, lai izveicīgi ar to darbotos. Šis darbarīks bija pielāgots vienīgi pašam lielajam vadonim. Abi pārējie uzcēla plecos otru ilkņa pusi un sekoja Talutam.

Jondalars un Vimezs palika, lai palīdzētu saķīlēt neērtos kaula ga­balus kopā ar akmeņiem - tā būs galvenā barjera jebkuram bēgošam bizonam. Eila kopā ar Dīgiju un Raneku devās vēl pēc citiem kauliem. Jondalars pagriezās un vēroja, kā viņi aiziet; ieraudzījis, ka tumšādainais vīrietis iet blakus Eilai un pasaka kaut ko, kas liek abām sievietēm smieties, Zelandoni virs centās pārvarēt sevi dusmas. Abi - gan Taluts, gan Vimezs - pamanīja sasārtušo, niknuma pārņemto jaunā, izskatīgā viesa seju; nozīmīgi saskatījušies, viņi neizteica nevienu piezīmi.

Pēdējais būvējamais nožogojuma elements bija vārti. Pamatīgs, jauns koks ar nocirstiem zariem bija uzsliets stāvus vienā sētas atveres pusē. Tā nostiprināšanai zemē bija izrakta bedre, labākai noturībai ap to sa­likta akmeņu kaudze. Vēl papildu stiprinājumam tam ar auklām pie­sēja masīvus mamuta ilkņus. Pati sēta bija uzbūvēta no dzīvnieku kāju kauliem, zariem un mamutu ribām, ko stingri piesēja pie šķērskokiem, kas bija nocirsti attiecīgajā izmērā. Tad, vairākiem cilvēkiem turot sētu pareizajā vietā, tās viens gals - izmantojot krustmijas siešanas pa­ņēmienu, kas ļāva tai šūpoties pāris ādas eņģēs, - dažās vietās tika pievienots pie stāvā staba. Otrā galā tika sakrauti akmeņi un smagi kauli, kas stāvēja gatavībā, lai tos sasviestu priekšā sētas ieejai, kad tā tiks aizvērta.

Bija pēcpusdiena, saule vēl joprojām spīdēja augstu pie debesīm, kad viss jau bija sagatavots. Visiem draudzīgi strādājot, slazda būvēšana bija aizņēmusi pārsteidzoši īsu laiku. Sapulcējušies apkārt Talutam, ļau­dis ieturēja azaidu - ēda sauso ceļamaizi, ko bija paņēmuši līdzi, un kaldināja tālākos plānus.

- Grūtākais būs iedzīt bizonus aiz sētas, - Taluts ieminējās. - Ja iedabūsim tur iekšā kaut vienu, tad pārējie droši vien tam sekos. Bet, ja viņiem izdosies aizkļūt sētai garām un skraidīt uz riņķi tajā mazajā teritorijā tur galā, tad viņi dosies uz upi. Upe šeit ir strauja, daži zvēri var netikt tai pāri, bet mums tas neko nedos. Tā mēs viņus zaudēsim. Tādā gadījumā labākais, uz ko varam cerēt, ir atrast kādu noslīkušu bizona rumpi tur, upes lejtecē.

- Tādā gadījumā mums viņiem ir jānobloķē ceļš, - Talija ierosināja. - Nedrīkst ļaut tiem tikt garām slazdam.

- Bet kā to izdarīt? - Dīgija interesējās.

- Mēs varētu uzbūvēt vēl vienu sētu, - Frabeks izteica ideju.

- Kā tu zini, ka bizons, nonācis pie sētas, nepagriezīsies uz upes pusi? - Eila jautāja.

Frabeks viņu uzlūkoja ar nicinošu skatienu, bet Taluts paspēja ieru­nāties pirmais:

- Tas ir labs jautājums, Eila. Turklāt šeit, tuvumā, nav vairs materiāla, lai uzbūvētu vēl kādu sētu, - Taluts prātoja.

Frabeks dusmīgi noskatīja Eilu no galvas līdz kājām. Vīrietis jutās tā, it kā Eila būtu viņu nostādījusi muļķa lomā.

- Jebkas, ko mēs varētu izmantot ceļa bloķēšanai, būtu noderīgs, bet, manuprāt, kādam jāstāv tur un jādzen viņi iekšā. Tas varētu būt ļoti bīstams uzdevums, - Taluts turpināja.

- Es tur stāvēšu. Tā ir laba vieta, kur varētu izmantot pīķu metēju, par kuru es tev stāstīju, - Jondalars pieteicās, rādīdams neparasto me­dību ieroci. - Šis ierocis var pīķi aizmest ne tikai tālāk, bet piešķir tam daudz lielāku spēku nekā ar roku mestajam. Ja precīzi nomērķē, tuvā attālumā izmestais pīķis var dzīvnieku nekavējoties nogalināt.

- Vai tā ir taisnība? - Taluts apvaicājās, ar jaunu interesi paskatīda­mies uz Jondalaru. - Mums vēlāk būs par to vēl jāparunā, bet, jā, ja vēlies, vari ieņemt to vietu. Domāju, ka arī man tur vajadzētu stāvēt.

- Un arī man, - Raneks piebalsoja.

Saraucis pieri, Jondalars paskatījās uz tumšādaino, smaidošo vīrieti. Viņš nebija pārliecināts, ka vēlas stāvēt kopā ar vīrieti, kas izrādīja tik acīmredzamu interesi par Eilu.

- Arī es tur stāvēšu, - Talija piebalsoja. - Bet mums drīzāk vajadzētu izveidot atsevišķas kaudzes, aiz kurām stāvēt, nevis būvēt vēl vienu sētu.

- Vai aiz kurām aizbēgt, - Raneks pajokoja. - Kāpēc tu domā, ka bizoni galu galā nedzīsies mums pakaļ?

- Kas attiecas uz pakaļdzīšanos, esam izlēmuši, ko darīt, kad dzīv­nieki šeit ieradīsies, bet kā mēs viņus atdzīsim šurp? - Taluts jautāja, pavērdamies debesīs un pārbaudīdams saules stāvokli pie tām. - No šejienes ir tāls ceļš, lai nokļūtu bizoniem aizmugurē. Mums vairs nav palicis tik daudz laika.

Eila ar vairāk nekā lielu interesi bija tvērusi katru vārdu. Jaunā sie­viete atcerējās, kā bija klausījusies klana mednieku plānos, īpaši pēc tam, kad bija sākusi medīt ar lingu, bieži vēlēdamās, kaut arī pati va­rētu šajās sarunās piedalīties. Šoreiz Eila pati bija viena no mednie­kiem. Viņa pamanīja, ka Taluts bija ieklausījies viņas iepriekš izteiktajā komentārā, un atcerējās, cik labprāt visi bija piekrituši viņas piedāvā­jumam izlūkot bizonu baru. Tas jauno sievieti iedrošināja izteikt vēl vienu priekšlikumu.

- Vīnija ir laba dzinēja, - Eila ierunājās. - Es jau daudzkārt Vīnijas mugurā esmu dzinusi zvēru barus. Varu apjāt apkārt baram, atrast Barzeku un pārējos un drīz vien atdzīt bizonus uz šejieni. Jūs gaidīsiet šeit un iedzīsiet tos slazdā.

Taluts paskatījās uz Eilu, tad uz pārējiem medniekiem un atkal uz Eilu. - Vai esi pārliecināta, ka spēsi to izdarīt? -Jā-

- Kā tu nokļūsi viņiem aiz muguras? - Talija interesējās. - Līdz šim jau dzīvnieki noteikti būs saoduši, ka mēs šeit esam, un vienīgais iemesls, kāpēc tie nav vēl aizgājuši, ir tāpēc, ka Barzeks un jaunieši ir viņus iesprostojuši. Kas lai zina, cik ilgi vēl viņiem izdosies tos no­turēt? Vai tu bizonus neaizdzlsi uz nepareizo pusi, ja dosies pie tiem no šis puses?

- Es tā nedomāju. Bizoni nepievērš lielu uzmanību zirgam, bet apjāšu apkārt, ja tā vēlaties. Zirgs spēj paskriet daudz ātrāk, nekā jūs varat aiziet kājām, - Eila bilda.

- Viņai ir taisnība! Neviens to nevar noliegt. Eila var daudz ātrāk apjāt tiem apkārt ar zirgu, nekā mēs spētu apiet kājām, - Taluts atzina un tad koncentrējies sarauca pieri. - Talij, domāju, ka mums jāļauj viņai to darīt tā, kā jau šī medniece darījusi to agrāk. Ja medības neizdodas, vai tad tam ir kāda nozīme? Gaļa mums noderētu, it īpaši garajā un smagajā ziemas laikā, tā bagātinātu mūsu uzturu, bet mēs jau esam uzkrājuši pietiekamu daudzumu pārtikas. Tāpēc īpaši necietīsim, ja šo­reiz neizdosies.

- Taisnība, bet mēs esam šeit paveikuši smagu darbu.

- Nebūs jau pirmā reize, kas būsim paveikuši smagu darbu, bet at­griezīsimies tukšām rokām. - Taluts atkal ieturēja pauzi. - Pats sliktā­kais, kas var notikt, - mēs pazaudēsim ganāmpulku, bet, ja izdosies, tad pirms tumsas iestāšanās jau dzīrosim ar bizona cepeti un no rīta dosimies mājās.

Talija pamāja. - Labi, Talut. Darīsim pa tavam prātam.

- Tu gribēji teikt - pēc Eilas metodes. Nu tad uz priekšu, Eila! Pa­mēģini atdzīt tos bizonus šurp!

Pasmaidījusi Eila uzsvilpa Vīnijai. Ķēve iezviedzās un pieaulekšoja pie Eilas, Skrējējs sekoja viņai pa pēdām. - Jondalar, paturi Skrējēju šeit, - jaunā sieviete noteica un pievērsās savai ķēvītei.

- Neaizmirsti paņemt savu pīķu metēju! - Jondalars uzsauca nopa­kaļ.

Eila apstājās, lai paņemtu pīķu metēju un pīķus, kas atradās viņas mugursomas sānkabatā, tad ar ietrenētu kustību uzlēca zirgam mu­gurā un prom bija. Kādu bridi Jondalaram bija jānopūlas noturēt jauno kumeļu, kam nepatika, ka viņu atrauj no mātes un neļauj piedalīties aizraujošā skrējienā. Tas bija tieši laikā, un labi vien bija, jo, aizņemts ar kumeļu, Jondalars nepamanīja Raneka sejas izteiksmi, kad tas no­lūkojās Eilai pakaļ.

Sēžot neapseglota zirga mugurā, sieviete ātros auļos jāja gar upes krastu - gar mutuļojošu, trakojošu upi, kas vijās pa līkloču koridoru, kuru no abām pusēm ierobežoja stāvas klintis. Kaili krūmi, kurus aizsedza izžuvuši zāles kušķi, bija piekjāvušies klinšu pakājei un, zemu nolieku­šies uz vēju appūstajām virsotnēm, bija paslēpušies zem sanestās lesa virskārtas, kas piepildīja spraugas, tādējādi padarot skarbās klintis ar akmens dvēseli daudz mīlīgākas. Atklātie izvirzījumi uz nogāzēm, kas bija bagātīgi noklātas ar pamatiezi, atklāja šī reģiona būtiskāko iezīmi - granītu, kas bija izveidojies augstajos kalnos, kuri slējās pāri kailo klinšu virsotnēm.

Nonākusi tajā pašā vietā, kur jau no rīta bija redzējusi bizonus, Eila palēnināja Vīnijas soli, bet dzīvnieku tur vairs nebija. Tie bija sajutuši vai izdzirdējuši slazda būvniecības trokšņus un mainījuši virzienu. Tikko jaunā sieviete iekļuva vienā no pēcpusdienas saulē mestajām klinšu ēnām, viņa pamanīja bizonus un tieši aiz mazā dzīvnieku bariņa uz akmeņu pauguriņa ieraudzīja stāvam Barzeku.

Zaļā zāle starp kailajiem, garajiem kokiem blakus upei bija ievilinājusi bizonus šaurajā ielejā, bet, tiklīdz viņi pagāja garām dvīņu klintīm, kas ieskāva upi, tā dzīvniekiem vairs nebija citas izejas kā tikai tā, pa kuru bija ienākuši. Barzeks un jaunie mednieki bija vērojuši bizonus ilgi klīstam gar upi, šad tad apstājamies pamieloties ar zāli, bet apņē­mības pilnus noteikti virzīties ārā no ielejas. Mednieki bija sadzinuši dzīvniekus atpakaļ, bet tas bija viņus atturējis tikai uz neilgu laiku un licis saiet visiem kopā barā, lai apņēmīgi virzītos uz priekšu, kad nākamreiz mēģinās atstāt ieleju. Apņēmība un izmisums var novest pie stihiskas bēgšanas.

Šeit bija atsūtīti četri mednieki, lai aizkavētu dzīvniekus no doša­nās prom, bet viņi ļoti labi zināja, ka panisku bizonu bēgšanu viņiem nemūžam neizdosies apstādināt. Viņi nespēja sadzīt dzīvniekus ielejā un tur tos noturēt. Jau līdzšinējā darbība bija prasījusi lielas pūles, un Barzeks negribēja, ka bizoni panikā mestos uz otru pusi, pirms slazds vēl nav uztaisīts. Akmeņu krāvums, uz kura Barzeks stāvēja, kad Eila viņu pirmoreiz ieraudzīja, bija sakrauts apkārt pamatīgam zaram. Pie tā bija piesiets apģērba gabals, kas plandījās vējā. Tad viņa pamanīja vēl vairākus akmeņu krāvumus, kas balstīja stāvus izslietus koku zarus vai kaulus, kuri cits no cita bija izvietoti diezgan tuvu starp klinti un upi, un uz katra no tiem karājās guļamāda, kāds drēbes gabals vai telts aizsegs. Mednieki bija izmantojuši pat māžus kokus un krūmus, jebko, no kā varēja izveidot kaut ko, kas vējā plandās.

Bizoni nervozi noraudzījās dīvainajos mānekļos, nebūdami droši par to, cik tie var būt draudīgi. Dzīvnieki nevēlējās iet atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradušies, bet negribēja arī doties tālāk uz priekšu.

Ik pa laikam kāds no bizoniem pietuvojās kādam no mānekļiem, bet, tam sākot plandīties, uzreiz atkāpās. Dzīvnieki bija apstādināti, pras­mīgi turēti tieši tur, kur Barzeks to gribēja. Eila bija sajūsmā par šo gudro ideju.

Vadīdama Vīniju tuvu gar klints sienu, Eila centās lēnām apiet bizo­nus, lai neizjauktu smalko līdzsvaru. Viņa pamanīja veco bizonu mātīti ar aplauzto ragu pavirzāmies uz priekšu. Eila negribēja nonākt bizonu ielenkumā un bija gatava jebkuru bridi izlauzties.

Ieraudzījis Eilu, Barzeks atskatījās uz pārējiem medniekiem, tad, pieri saraucis, atkal palūkojās Eilā. Pēc visiem viņu pūliņiem viņš negribēja, ka Eila aizdzen bizonus uz nepareizo pusi. Latija klusām pienāca vi­ņam klāt, un abi čukstus sarunājās, bet visu ilgo laiku, līdz Eila viņus sasniedza, Barzeks ar bažām viņu vēroja.

- Kur ir pārējie? - Barzeks apjautājās.

- Viņi gaida, - Eila atbildēja.

- Uz ko viņi gaida? Mēs taču nevaram šos bizonus te mūžīgi no­turēt!

- Viņi gaida, kad mēs tos aizdzlsim.

- Kā lai mēs tos aizdzenam? Mūsu nav tik daudz! īstenībā zvēri gatavojas izlauzties ārā. Neesmu pārliecināts, vai ilgi vēl varēsim tos šeit noturēt, nespējam ari sadzīt tos atpakaļ. Mums vajadzētu panākt, lai bizoni būtu spiesti panikā bēgt.

- Vīnija viņus aizdzīs, - Eila sacīja.

- Zirgs viņus aizdzīs!

- Viņa jau ir to darījusi ari agrāk, bet būs labāk, ja ari jūs palīdzē­siet.

Danugs un Druvezs, uzmanīdami ganāmpulku un ik pa laikam rai­dīdami kādu akmeni uz tiem nepaklausīgajiem dzīvniekiem, kas uzdro­šinājās pievirzīties tuvu klāt plandošajiem sargiem, bija aizgājuši kādu gabalu tālāk un tagad pienāca tuvāk, lai dzirdētu sarunu. Viņi bija ne mazāk pārsteigti par Barzeku, bet abu atslābusī modrība pavēra iespēju bizoniem izlauzties brīvībā un pielika punktu šai sarunai.

Ar acs kaktiņu Eila redzēja, kā milzīgs jauns bullēns šaujas uz priekšu un tam seko vēl citi. Pēc brīža, kad jauno bizonu bars būs izlauzies brīvībā, viss būs zaudēts. Pagriezusi Vīniju apkārt, Eila nometa pīķus un pīķu metēju un devās pakaļ dumpīgajam bullēnam, pa ceļam no zara paķērusi plandošu tuniku.

Pieplakusi pie Vīnijas muguras un vicinādama tuniku, viņa auļoja tieši pretī dzīvniekam. Bullēns izvairījās un centās viņu apiet no mu­gurpuses. Vīnija vēlreiz pagriezās, kad Eila ar ādas tuniku iesita bizo- nam pa galvu. Nākamais izvairīšanās gājiens pagrieza dzīvnieku atpakaļ šaurajā ielejā, un Eila, sēdēdama Vīnijai mugurā, zvetēja ar ādas gabalu pa galvu visiem nākamajiem dumpīgajiem bizoniem, kas bija sekojuši brašulim pa pēdām.

No bara atrāvās vēl viens dzīvnieks, bet jaunajai medniecei izdevās arī to pagriezt atpakaļ. Izskatījās, ka Vīnija jau instinktīvi zināja, kurš būs nākamais drosminieks, kas mēģinās izbēgt, bet tikpat labi tie varēja būt sievietes neapzinātie signāli, kurus viņa raidīja zirgam, un abas jau laikus nostājās ceļā pinkainajiem zvēriem. No sākuma Eila nebija Vīniju apzināti centusies mācīt. Pirmajā reizē, kad viņa bija uzkāpusi zirgam mugurā, viss bija noticis pavisam instinktīvi un jaunās sievietes prātā nebija ienākusi doma zirgu kontrolēt vai vadīt. Pieaugot sievietes un ķēves savstarpējai sapratnei, tas bija noticis pakāpeniski; kontroli panāca Eilas kāju muskuļu sasprindzināšana un nemanāmas ķermeņa kustības. Tomēr galu galā viņa jau bija sākusi šos paņēmienus lietot ar nodomu; sievietes un zirga starpā vienmēr ir eksistējis kāds papildu elements - viņas bieži ir kustējušās kā viens vesels, it kā domātu vie­nas domas.

Tajā mirklī, kad Eila izkustējās no vietas, pārējie aptvēra situāciju un steidzās apturēt ganāmpulku. Eila jau agrāk bija dzinusi dzīvnieku ba­rus, bet bez palīdzības viņa nespēs likt bizoniem pagriezties uz pretējo pusi. Lielie, kuprainie dzīvnieki bija daudz grūtāk kontrolējami, nekā viņa bija iedomājusies. Viņi tik ilgi bija noturēti uz vietas, un Eila vēl nekad nebija mēģinājusi dzīt dzīvniekus tur, kur viņi negribēja iet. Tas bija tā, it kā instinkts bizonus brīdinātu, ka priekšā gaida lamatas.

Danugs steidzās Eilai palīgā, lai atgrieztu atpakaļ tos, kas sākumā bija metušies uz priekšu; jaunā medniece tik ļoti bija koncentrējusies uz jaunā bullēna apstādināšanu, ka sākumā gandrīz neievēroja Danugu. Ieraudzījusi, ka viens no dvīņu bullēniem atraujas no bara, Latija izrāva zaru no akmens kaudzes un steidzās nobloķēt tam ceļu. Viņa ar zaru sita bizonam pa degunu un dzina to atpakaļ, bet Barzeks un Druvezs apmētāja kādu bizonu mātīti ar akmeņiem un vicināja tai pie deguna zvērādu. Beidzot ar kopējām pūlēm izdevās novērst sākotnējo paniku un pagriezt dzīvniekus atpakaļ. Vecajai mātītei ar nolauzto ragu un vēl dažiem izdevās izbēgt, bet visi pārējie bizoni bija sadzīti mazās upes krastā un virzījās augšup pret straumi. •

Visi dzinēji atviegloti uzelpoja, tiklīdz mazais ganāmpulks bija no­kļuvis aiz granīta klintīm, bet viņiem vajadzēja parūpēties, lai tie iet uz priekšu. Eila apstājās tikai tik ilgi, lai paceltu nomestos pīķus un pīķu metējus, un atkal uzlēca zirgam mugurā.

Taluts tikko bija padzēries no savas ūdens somas, kad viņam likās, ka ir dzirdējis attālu dunoņu, it kā vāju pērkona dārdu. Pagriezis galvu uz upes lejteces pusi, vadonis kādu bridi ieklausījās, negaidīdams, ka tik drīz kaut ko dzirdēs, un nebūdams pārliecināts, ka vispār ko dzirdēs. Nolicis ausi pie zemes, viņš klausījās.

- Viņi nāk! - Taluts iekliedzās, pielēkdams kājās.

Visi steigā sameklēja pīķus un aizsteidzās katrs uz savu posteni, kuru jau iepriekš bija iedalījuši. Frabeks, Vimezs, Torneks un Dīgija izklaidus nostājās gar stāvās klints sienas vienu pusi, gatavi pēc bara paiešanas garām aplenkt tos no mugurpuses un aizvērt vārtus. Talija stāvēja vistuvāk atvērtajiem vārtiem no otras puses, gatava tos aizcirst, līdzko bizoni būs sagājuši aplokā.

Starp koraļļiem līdzīgo nožogojumu un trakojošo upes straumi Ra­neks stāvēja pāris soļu atstatumā no Talijas, vēl pēc pāris soļiem nostā­jās Jondalars - gandrīz vai pie pašas ūdensmalas. Taluts izvēlējās vietu nedaudz uz priekšu no viesa - slapjajā krastā. Katram medniekam rokā bija ādas gabals, ko vicināt virsū nākošajiem dzīvniekiem gar purnu cerībā pagriezt tos sānis, bet katram, izņemot Jondalaru, rokā bija arī gatavībā pacelts pīķis, kas nedaudz tika žonglēts un stingri satverts ap spalu.

Šaurais, plakanais koka rīks, ko Zelandoni vīrs turēja labajā rokā, sniedzās no pirkstu galiem līdz elkonim, un centrā tam bija izkalta grope. Vienā galā kā atbalsts bija izveidots āķis, un priekšdaļā, abās pusēs bija divas ādas cilpas, kur ielikt pirkstus. Jondalars turēja to ho­rizontāli un bija ievietojis tajā vieglu pīķi, kura resnais gals, apdarināts ar putnu spalvām, balstījās pret pīķu metēja āķi, bet smailais gals bija garš, noasināts, ar bīstamu kaula uzgali. Ar diviem pirkstiem, kas bija izvērti cauri cilpām, viegli pieturēdams pīķi, viņš aiz jostas aizbāza vi­cināmo ādas gabalu un ar kreiso roku paņēma otru pīķi, gatavodamies to izmest otrajā metienā.

Tad visi sāka gaidīt. Neviens nerunāja,, un klusajā gaidīšanas brīdī pat niecīgākā skaņa atbalsojās ar milzīgu troksni. Putni čivināja un sasaucās. Vējš čabināja sausos zarus. Ūdens, plūzdams pāri akmeņiem, šļakstījās un burbuļoja. Mušas dūca. Skrienošo bizonu kāju dipoņa kļuva arvien skaļāka.

Tad pāri rīboņai, kas tuvojās, varēja saklausīt cilvēku sakliegšanos, bizonu maušanu, īdēšanu un dusmīgu baurošanu. Saspringti skatoties, visi gaidīja aiz upes līkuma parādāmies pirmo bizonu, bet, kad dzīv­nieks parādījās, tas nebija viens. Vienā mirklī jau bija redzams viss panikā bēgošais ganāmpulks - milzīgi, pinkaini, tumši brūni dzīvnieki ar gariem, melniem, nāvējošiem ragiem nesās tieši virsū medniekiem. Gaidīdami uzbrukumu, visi saspringa. Bara priekšgalā skrēja lielais, jaunais bullēns, kuram jau gandrīz bija izdevies izlauzties brīvībā, pirms sākās nopietnā dzīvnieku vajāšana un dzīšana. Ieraudzījis sev priekšā iežogojumu, bullēns mainīja virzienu un pagriezās uz upes pusi, kur viņu jau gaidīja mednieki.

Dzenoties pakaļ dzīvniekiem, Eila mina uz papēžiem mazajam bi­zonu bariņam un bija brīvi turējusi savu pīķu metēju, bet, tuvojoties pēdējam pagriezienam, jaunā medniece, nezinādama, ko var sagaidīt, pacēla to gatavībā. Viņa redzēja bullēnu mainām virzienu… un nesoties tieši virsū Jondalaram. Pārējie bizoni tam sekoja.

Skriedams pretī dzīvniekam, Taluts vicināja tuniku, bet pinkainajam bizonam jau bija apnikušas vicinātās lupatas un tās viņu vairs neatbai­dīja. Ne bridi nevilcinājusies, Eila pieliecās uz priekšu un dzina Vīniju pilnos auļos. Izvairīdamās no pārējiem bizoniem un tos apdzīdama, viņa pietuvojās lielajam bullēnam un izmeta pīķi tieši tajā brīdī, kad Jondalars izmeta savējo. Tieši tad tika izmests arī trešais pīķis.

Ķēve aizauļoja garām medniekiem un, ieskriedama ūdenī, apšļāca Talutu. Eila palēnināja Vīnijas skrējienu, lika tai apstāties un ātri atgrie­zās atpakaļ. Līdz tam viss jau bija beidzies. Lielais bizons gulēja zemē. Aizmugurē esošie dzīvnieki sāka skriet lēnāk, un tiem, kas atradās tuvāk nogāzei, nebija vairs cita ceļa, kā vienīgi iet uzbūvētajā slazdā. Pēc tam kad pirmais bizons bija iegājis pa vārtiem, arī pārējie ar nelielu paskubi­nāšanu no malas sekoja aplokā. Kad pēdējais klaidonis bija iežogojumā, Talija vārtus aizvēra un Torneks un Dīgija tiem priekšā aizvēla lielu ak­meni. Vimezs un Frabeks to piesēja pie kārtīgi nostiprinātiem balstiem, kamēr Talija blakus pirmajam akmenim aizvēla vēl vienu.

Joprojām nedaudz drebēdama, Eila nokāpa no Vīnijas muguras. Jon­dalars, Taluts un Raneks bija notupušies pie bullēna.

- Jondalara pīķis ir ietriecies vienā kakla pusē un izgājis cauri rīklei. Tas viens pats būtu nogalinājis bulli, bet arī tevis mestais pīķis, Eila, būtu to nobeidzis. Es pat neredzēju, kā tu uzradies, - Taluts ar nelielu sajūsmu uzlielīja jauno mednieci par viņas varoņdarbu. - Tavs pīķis ietriecās dziļi, tieši cauri viņa ribām.

- Bet, Eila, tā darīt bija bīstami. Tevi varēja savainot, - Jondalars aizrādīja. Vīrieša balsī bija saklausāmas dusmas, bet tā bija reakcija pēc bailēm, ko viņš bija izjutis pēc tam, kad saprata, ko Eila bija izdarījusi. Tad, paskatījies uz Talutu, Zelandoni vīrs norādīja uz trešo pīķi. - Kam pieder šis pīķis? Tas bija labi izmests, iegāja dzīvniekam dziļi krūtīs un arī būtu viņu apstādinājis.

- Tas ir Raneka piķis, - Taluts apstiprināja.

Jondalars pagriezās pret tumšādaino virieti, un viņi viens otru nomē­rīja skatieniem. Viņu starpā varēja valdīt nesaskaņas, sāncensība varēja abus padarīt par pretiniekiem, bet viņi bija pirmie cilvēki, kas apdzīvoja skaisto, skarbo un pirmatnējo zemeslodi un apzinājās, ka izdzīvošana ir atkarīga no savstarpējās sadarbības.

- Esmu tev pateicību parādā, - Jondalars atzina. - Ja mans pīķis nebūtu trāpījis, es tev būtu pateicies par savas dzīvības glābšanu.

- To tev nāktos darīt tikai tad, ja arī Eila būtu aizmetuši garām. Bizons tika trīsreiz nogalināts. Tam nebija nekādu iespēju nesties tev virsū. Šķiet, ka tev ir lemts palikt dzīvam. Tev paveicies, draugs; droši vien Māte tevi sargā. Vai tev visā tā veicas? - Raneks, to pajautājis, pavērās Eilā ar pielūgsmes pilnu skatienu un ne tikai.

Atšķirībā no Taluta Raneks bija redzējis Eilu tuvojamies. Jaunā sie­viete nebaidījās no garajiem, asajiem ragiem, viņas mati plīvoja vējā, acīs vīdēja niknums un dusmas, viņa kontrolēja zirgu tā, it kā tas būtu daļa no viņas pašas ķermeņa; viņa izskatījās pēc atriebes dievietes vai kā visas dzīvās radības Māte, kas allaž bija pratusi sevi aizsargāt. Šķita, ka viņai nebija bail par to, ka gan viņa pati, gan zirgs varēja tikt saba­dīti līdz nāvei. Izskatījās gandrīz vai tā, ka viņa ir Mātes iemiesojums, kas spēj tikpat viegli kontrolēt bizonus kā savu zirgu. Raneks nekad nebija redzējis nevienu viņai līdzīgu. Eila bija viss, ko viņš jebkad bija vēlējies: skaista, spēcīga, bezbailīga, rūpīga, aizsargājoša. Viņa bija īsta sieviete.

Ieraugot, kā Raneks skatās uz viņa sievieti, Jondalars juta, ka viņa iekšas sagriežas. Kā gan Eila varēja to nepamanīt? Kā gan viņa spēja uz to nereaģēt? Zelandoni vīrieti pārņēma bailes, ka viņš varētu zaudēt eksotiskajam, tumšādainajam vīrietim, un viņš nezināja, ko iesākt. Viņa pierē iegūla dusmu un izmisuma rievas; sakodis zobus, viņš novērsās un centās savas jūtas noslēpt.

Jondalaram bija daudzkārt nācies redzēt, ka sievietes un vīrieši bija reaģējuši tāpat, kā šobrīd to darīja viņš, un allaž viņš bija izjutis pret tiem līdzjūtību un nelielu nožēlu. Tā bija īsti bērnišķīga uzvedība - kā nepieredzējušam bērnam, kam trūka prāta un zināšanu, kā šajā pa­saulē jāuzvedas. Viņš uzskatīja, ka pats spēj tam stāvēt pāri. Raneks bija drosmīgi rīkojies, lai izglābtu viņa dzīvību, un bija īsts vīrietis. Vai viņš varēja Raneku vainot, ka Eila viņu tā piesaista? Vai viņai nebija tiesības pašai izvēlēties? Jondalars sevi ienīda par to, ka tagad tā jutās, bet nespēja sev neko padarīt. Izrāvis savu pīķi no bizona, viņš aizgāja projām.

Slaktiņš jau bija sācies. Aiz žoga, drošībā, mednieki svieda pīķus uz maurojošajiem, maujošajiem, apjukušajiem dzīvniekiem, kas haotiski skraidīja pa slazda iekšpusi. Uzrāpusies uz žoga, Eila atrada ērtu vietu, kur pieturēties, un vēroja, kā Raneks spēcīgi un precīzi izmet savus pī­ķus. Milzīga bizonu mātīte streipuļodama nokrita viņam pie kājām. Arī Druvezs izmeta pīķi uz to pašu dzīvnieku, un vēl viens pīķis lidoja no citas puses - viņa nezināja, kas bija to izmetis. Kuprainais, pinkainais zvērs nogāzās gar zemi, un tā masīvā, zemu noliektā galva sabruka tam uz ceļiem. Eila saprata, ka pīķu metēji nepažēlos nevienu. Ar roku mestie pīķi lidoja ātri un efektīvi.

Pēkšņi kāds bullis ietriecās sētā, sadragādams to ar vairāku tonnu smago masu. Pa gaisu lidoja skaidas, stiprinājumi kļuva vaļīgi, stabi tika izgāzti. Sajutusi, ka sēta šūpojas, Eila nolēca no tās zemē, bet ar to viss nebeidzās. Bizona ragi bija iesprūduši sētā! Pūlēdamies atbrīvoties, viņš purināja visu uzbūvēto sētu. Eila domāja, ka tā tūlīt sabruks.

Taluts uzrāpās uz nestabilās sētas un ar vienu vienīgu pamatīgā cirvja zvēlienu iedragāja milzīgā zvēra galvaskausu. Vadoņa sejā iešļācās asins strūkla, un buļļa smadzenes izšķīda uz visām pusēm. Bizons saļima un ar joprojām iestrēgušajiem ragiem sagāza nestabilo sētu, noraudams Talutu zemē.

Lielais vadonis izveicīgi lēca no krītošās sētas un, kad tā nogāzās, paspēris pāris soļu, vēlreiz trieca ar cirvi pa galvu vienīgajam kājās palikušajam bizonam. Sēta bija savu uzdevumu izpildījusi.

- Tagad jāsāk strādāt, - noteica Dīgija, ar roku norādīdama uz vietu, kur bija uzstādīta pagaidu sēta. Kritušie dzīvnieki bija izkaisīti pa visu teritoriju un gulēja zemē kā tumši brūni spalvaini pauguri. Piegājusi pie tuvākā bizona, Dīgija no maksts izvilka aso krama nazi un, uzsēdusies tam jāteniski pāri, pārgrieza dzīvniekam rīkli. No jūga vēnas izšļācās spilgti sarkanas asinis, tad, kļuvušas tumši sarkanas, sāka ritēt lēnāk un sakrājās peļķē ap zvēra purnu un muti. Tās platā aplī lēni sūcās zemē, nokrāsodamas pelēcīgi brūno zemi melnu.

- Talut! - Dīgija uzsauca, sasniegusi nākamo pinkaino spalvu pau­guru. Garš pīķis rēgojās dzīvnieka sānos un joprojām vibrēja. - Nāc un izbeidz šī dzīvnieka mokas, bet šoreiz centies saglabāt tā smadzenes. Gribu tās izmantot. - Taluts ātri atbrīvoja bizonu no mokām.

Pēc tam sekoja asiņainais iekšu izņemšanas, dīrāšanas un sadalīšanas darbs. Eila pievienojās Dīgijai un palīdzēja pārvelt lielo bizona mātīti, lai atsegtu tās mīksto pavēderi, jondalars jau devās sievietēm palīgā, bet Raneks bija tuvāk un piesteidzās pirmais. Viņus vērodams, Jonda- lars prātoja, vai ceturtais cilvēks ir nepieciešams vai arī tikai maisīsies pa kājām.

Sākot no tūpļa, viņi uzšķērda vēderu un rīkli, nogriezdami ar pienu pierietējušos tesmeņus. Lai atvērtu ribas, Eila pieķērās pie vienas puses, bet Raneks - pie otras. Kad krūškurvis bija atvērts, Dīgija gandrīz vai iekāpa iekšā joprojām siltajā vēdera dobumā un, lai nesabojātu galu, pa visiem kopā izrāva iekšējos orgānus - kuņģi, zarnas, kas drīz vien sāktu uzpūst rumpi. Pēc tam visi kopā ķērās pie ādas dīrāšanas.

Bija skaidri redzams, ka viņiem nebija vajadzīga palīdzība. Jondalars ieraudzīja, kā Latija un Danugs cīnās ar kāda mazāka bizona ribu atvēr­šanu. Pastūmis Latiju sānis, viņš ar vienu spēcīgu un dusmīgu rāvienu atvēra krūškurvi. Bet sadalīšana gabalos bija smags darbs, un, kad viņi tika līdz ādas novilkšanai, Jondalara dusmas jau bija pierimušas.

Eilai šis darbs nebija svešs; viņa to bija darījusi viena pati un tur­klāt vairākas reizes. Adu vajadzēja dīrāt nevis ar nazi, bet nobraucīt. Tiklīdz tā tika novilkta no kājām, tā viegli atdalījās no muskuļiem un bija daudz lietderīgāk un tīrāk ar dūrēm no iekšpuses sist, līdz tā kļūst vaļīga, un pēc tam to novilkt. Adu bija vieglāk atgriezt tajās vietās, kur bija pievienotas muskuļu saites. Mamutu cilts mednieki izmantoja spe­ciālu dīrāšanas nazi ar kaula rokturi un abpusēji asu asmeni, kas pašā galā bija noapaļots un neass, lai nepārdurtu dzīvnieka ādu. Eila bija tā pieradusi lietot nažus un darbarīkus bez spala, ka jutās ne savā ādā, kad bija jāstrādā ar nazi, kam bija spals, kaut ari, tiklīdz ar to aprada, uzreiz saprata, ka spēj to labāk kontrolēt un līdzsvarot.

No dzīvnieku kājām un muguras tika izvilktas cīpslas; tām tiks at­rasts plašs lietojums: no pavediena šūšanas līdz pat cilpu un lamatu izgatavošanai. Dzīvnieka āda tiks izmantota kā jēlāda vai kažokāda. Garo, pinkaino spalvu savīs virvēs un dažāda izmēra striķos, kas no­derēs zvejas tīkliem, putnu ķeršanai vai arī attiecīgajā gadalaikā cilpu izlikšanai maziem dzīvnieciņiem. Visas smadzenes tika saglabātas, ari vairāki kāju nagi, lai kopā ar kauliem un ādas pārpalikumiem savārītu līmē. Milzīgajiem ragiem, kas varēja stiepties sešu pēdu garumā, bija augsta vērtība. Cietos ragu galus, kas aizņēma apmēram trešdaļu no visa raga lieluma, varēja izmantot kā sviras, tapas, spundes, ķīļus un dunčus. Dobās ragu daļas ar masīvajiem apakšgaliem pārvērtās par koniskām caurulītēm, kuras izmantoja uguns uzpūšanai, vai par piltuvēm šķidruma, pulvera vai sēklu iepildīšanai ādas maisos un pēc tam to iztukšošanai. Raga vidusdaļa kopā ar pamatīgu apakšējo daļu palika neskarta, tā varēja kalpot par dzeramo kausu. Sadalot to šauros, šķērseniskos gabaliņos, varēja izgatavot sprādzes, rokassprādzes vai savilcējgredzenus.

Ari bizonu purni un mēles tika saglabātas - kopā ar aknām tās bija izsmalcināta delikatese. Pēc tam katra bizona ķermenis tika sadalīts sep­tiņos gabalos; divos gurnu gabalos, divās priekšējās ceturtdaļās, divās vidusdaļas pusēs un milzīgā kakla gabalā. Zarnas, kuņģi un pūšļi tika izmazgāti un ietīti ādās. Vēlāk tie tiks piepūsti ar gaisu, lai nesaraujas, un izmantoti kā ēdienu uzglabāšanas trauki taukiem un šķidrumiem vai arī kā pludiņi zvejas tīkliem. Izmantojama bija katra dzīvnieka daļa, bet ne viss no katra dzīvnieka tika paņemts; tika paņemts tikai tas labākais un noderīgākais. Tikai tik daudz, lai varētu aiznest.

Sarūgtinot jauno kumeļu, Jondalars bija aizvedis Skrējēju un droši to piesējis pusceļā augšup pa stāvo taku, lai tas nemaisītos pa kājām un būtu prom no briesmām. Tiklīdz bizoni bija iedzīti slazdā un Eila bija ļāvusi ķēvei iet, Vīnija bija savu kumeliņu atradusi. Kad Jondalars bija beidzis palīdzēt Latijai un Danugam ar pirmo bizonu, viņš devās pie Skrējēja, jo, ieraudzījis tik daudz beigtu dzīvnieku, kumeļš kļuva tramīgs. Arī Vīnijai šis skats nepatika, bet viņa jau bija pie tā piera­dusi. Ieraudzījusi viņus nākam, Eila pamanīja Barzeku un Druvezu atkal dodamies lejup pa upes krastu un saprata, ka lielajā kņadā ar bizonu dzīšanu slazdā viņi bija pametuši savas mugursomas. Jaunā sieviete devās viņiem pakaļ.

- Barzek, vai ejat pakaļ somām? - viņa pajautāja.

Vīrietis viņai uzsmaidīja. - Jā, un arī pārējām drēbēm. Mēs tādā steigā aizskrējām… nav jau tā, ka es to nožēlotu. Ja tu tieši tajā brīdī nebūtu likusi bizoniem pagriezties, mēs noteikti būtu tos zaudējuši. Tas nu gan bija īsts triks, ko tu paveici ar savu zirgu. Ja pats savām acīm nebūtu to redzējis, tad nemūžam tam neticētu, bet uztraucos, ka visu tur nācās pamest. Visi šie beigtie bizoni pievilinās apkārtējos gaļēdājus. Kamēr gaidījām, pamanīju svaigas vilku pēdas. Vilkiem patīk sakošļāt ādu, ja vien tiek tai klāt. Ari āmrijas to nesmādē, tās visu pamatīgi saposta, vilki to vairāk dara prieka pēc.

- Varu aizjāt ar zirgu pakaļ somām un drēbēm, - Eila piedāvāja.

- Nebiju par to iedomājies! Pēc tam kad būsim beiguši, te būs gana daudz palicis, ar ko pārējiem dzīvniekiem mieloties, bet es negribu tiem atstāt neko tādu, ko pats nevēlos.

- Vai atceries, ka mēs somas noslēpām? - Druvezs jautāja. - Eila tās nekad neatradis.

- Tā tas ir, - Barzeks piekrita. - Šķiet, ka būs vien pašiem jāiet.

- Vai Druvezs zina, kur tās atrast? - Eila pajautāja.

Puika paskatījās uz Eilu un pamāja.

Jaunā sieviete pasmaidīja. - Vai gribi aizjāt turp kopā ar mani?

Zēna sejā parādījās plats smaids. - Vai drīkstu?

Paskatījusies uz Jondalaru, Eila noķēra viņa skatienu un pamāja, lai viņš ar visiem zirgiem nāk šurp. Jaunais vīrietis piesteidzās klāt.

- Aizvedīšu Druvezu paņemt somas un pārējās mantas, ko viņi tur atstāja, kad sākās bizonu dzīšana, - Eila skaidroja, runādama Zelandoni valodā. - Ļaušu arī Skrējējam nākt līdzi, laba izskriešanās viņu nomie­rinās. Zirgiem nepatīk miruši dzīvnieki. Arī Vīnijai sākumā bija grūti to pārdzīvot. Tu pareizi darīji, ka biji kurnēju piesējis pavadā, bet mums vajadzētu viņu sākt mācīt, lai Skrējējs kļūst tāds pats kā Vīnija.

Jondalars pasmaidīja. - Tā ir laba ideja, bet kā to izdarīt?

Eila sarauca pieri. - Neesmu vēl izdomājusi. Vīnija dara visu tā, kā es gribu, jo arī viņa pati to grib; mēs esam labas draudzenes, bet nezinu, kā būs ar Skrējēju. Viņam patīc tu, Jondalar. Varbūt viņš darīs visu, kā tu gribi. Domāju, ka mums abiem vajadzēs to izmēģināt.

- Es to vēlos, - vīrietis atbildēja. - Reiz arī es, tāpat kā tu to dari ar Vīniju, gribētu jāt ar Skrējēju.

- Ari es to vēlētos, Jondalar, - jaunā sieviete atsaucās, ar siltām mī­lestības jūtām atcerēdamās, kā reiz viņa bija cerējusi, ka blondais Citu vīrietis iemīlēs Vīnijas kumeļu un tas varētu jauno Zelandoni iedrošināt palikt ielejā kopā ar viņu. Tieši tāpēc viņa bija lūgusi Jondalaru dot kumeļam vārdu.

Barzeks bija gaidījis, kamēr abi svešinieki sarunājās viņam nepazīs­tamā valodā, un kļuva nepacietīgs. Beidzot viņš sacīja: - Ja jau dosieties pēc somām, es iešu atpakaļ un palīdzēšu tikt galā ar bizoniem.

- Pagaidi brītiņu! Palīdzēšu Druvezam uzkāpt zirgam mugurā un došos tev līdzi, - Jondalars piedāvājās.

Abi vīri palīdzēja zēnam tikt zirgam mugurā un palika vērojam, kā Eila un viņš aizjāj.

Kad abi jātnieki atgriezās, ēnas jau bija kļuvušas garas un viņi stei­dzās pārējiem palīgā. Vēlāk, pie upes mazgājot garās dzīvnieku zarnas, Eila atsauca atmiņā to laiku, kad kopā ar klana sievietēm nodarbojās ar dzīvnieku dīrāšanu un sadalīšanu. Pēkšņi viņai ienāca prātā, ka šī bija pirmā reize, kad viņa medījusi grupā kā pilntiesīga medniece.

Jau agrā jaunībā Eila bija allaž gribējusi doties līdzi vīriem, kaut arī zināja, ka klana sievietēm aizliegts medīt. Bet vīri ar savu medību mākslu tika turēti augstā godā, un viņi to visu tik aizraujoši stāstīja, ka jaunā meitene bija iztēlojusies sevi par mednieci, īpaši tādās reizēs, kad gribēja izvairīties no kādas nepatīkamas vai grūtas situācijas. Tas bija tikai nevainīgs sākums, kas noveda pie daudz sarežģītākām situācijām, nekā Eila to kādreiz spēja iztēloties. Pēc tam kad viņai atjāva medīt ar lingu, kaut ari pārējie medību prieki vēl joprojām bija liegti, Eila bija bieži klusībā noklausījusies, kā vīri apspriež medību stratēģiju. Klana vīrieši nedarīja neko citu, kā gāja medībās - izņemot vēl vienīgi me­dību apspriešanu, ieroču izgatavošanu un piedalīšanos medību rituālos. Klana sieviešu pienākums bija nomedītos dzīvniekus nodīrāt, sadalīt gabalos, sagatavot zvērādas apģērbam un gultai, iekonservēt un paga­tavot gaļu, turklāt vēl izgatavot traukus, auklas, paklājus, dažnedažādus mājsaimniecības piederumus un savākt ēšanai saknes, augus un dažā­das ārstnieciskas zālītes, kuras tika izmantotas ari citām vajadzībām.

Bruņa klanā bija apmēram tikpat cilvēku, cik Lauvas apmetnē, bet mednieki reti kad bija nogalinājuši vairāk nekā vienu vai divus dzīv­niekus vienā reizē. Tādējādi viņiem bieži bija jādodas medībās. Šajā gadalaikā klana mednieki devās medībās gandrīz vai katru dienu, lai sadabūtu pēc iespējas vairāk gaļas, ko uzkrāt ziemas mēnešiem. Kopš Eilas ierašanās šī bija pirmā reize, kad vispār kāds devās medībās, un, kaut arī jaunā medniece par to brīnījās, neviens nelikās par to noraizē­jies. Viņa pārtrauca savu darāmo un vēroja, kā vīrieši un sievietes dīrā bizonu ādas un sadala gabalos nomedīto dzīvnieku gaļu. Diviem vai trijiem cilvēkiem strādājot kopā pie viena bizona, darbs tika paveikts daudz ātrāk, nekā Eila bija domājusi, ka tas iespējams. Tas lika viņai aizdomāties par šo ļaužu un klana atšķirību.

Mamutu sievietes medīja; tas, pēc Eilas domām, nozīmēja to, ka bija vairāk mednieku. Taisnība gan, ka deviņi no visiem medniekiem bija vīrieši un tikai četras sievietes - sievietes ar bērniem reti kad devās medībās -, bet tā bija vērā ņemama atšķirība. Ar vairāk medniekiem varēja medīt efektīvāk, tāpat ari, visiem kopā apstrādājot gaļu, darbs ritēja daudz raitāk. Tas bija loģiski, bet jaunā sieviete juta, ka tur slēpjas vēl kas, kaut kas svarīgs un būtisks, ko viņa nespēj saskatīt. Mamutu medniekiem bija ari pavisam cita domāšana. Viņi nebija tik konserva­tīvi un stingri nesekoja likumiem - kas ir pareizi un kas ne, un kas jau kādreiz ticis darīts iepriekš. Šajā sabiedrībā vīrieša un sievietes loma nebija tik izteikta, viņu uzvedība nebija strikti ierobežota. Likās, ka viss ir vairāk atkarīgs no personīgās vēlmes un tā, kas katram padodas vislabāk.

Jondalars bija viņai stāstījis, ka viņa čiltī nevienam nav aizliegts medīt, un, kaut arī medības bija svarīgas un vairums ļaužu patiešām medīja, vismaz jaunībā, medības nevienam netika uzspiestas. Acīm­redzot arī Mamutu ciltij ir līdzīgas tradīcijas. Zelandoni vīrietis bija centies viņai izskaidrot, ka cilvēkam varbūt piemīt citas tikpat vērtīgas iemaņas, kas viņam padodas daudz labāk, un minēja sevi par piemēru. Pēc tam kad Jondalars bija apguvis krama apstrādes mākslu, viņš bija ieguvis prasmīga meistara reputāciju; viņš savus izgatavotos darbarīkus un pīķus varēja iemainīt pret visu vajadzīgo. Viņam pašam vispār nebija nepieciešams medīt, ja nu vienīgi pats to vēlējās.

Bet Eila tomēr vēl pilnīgi visu nesaprata. Kāda tad viņiem ir ceremo­nija, kad zēns tiek ievadīts vīrieša kārtā, ja jau nav svarīgi, vai vīrietis medī vai ne? Klana vīri būtu apjukuši, ja nedomātu, ka medības viņu dzīvē ir galvenā nodarbošanās. Zēns nevarēja kļūt par vīrieti, ja nebija ieguvis savu pirmo lielo medījumu. Tad Eila iedomājās Krebu. Viņš ne­kad nebija medījis. Krebs nevarēja medīt, jo viņam nebija vienas acs, vienas rokas un turklāt vēl viņš kliboja. Krebs bija bijis lielākais mogurs, viedākais klana vīrs, bet nekad nebija neko nomedījis un viņam nekad nebija bijusi ceremonija, kurā viņš būtu ticis ievadīts vīrieša kārtā. Krebs sevi neuzskatīja par vīrieti. Bet Eila zināja, ka viņš tāds bija.

Kaut arī bija jau iestājusies krēsla, kad mednieki tika ar visu galā, neviens ar asinīm nošķiestais cilvēks nevilcinājās nomest drēbes un nopeldēties upē. Sievietes mazgājās nedaudz tālāk - upes augštecē, bet abas grupiņas varēja viena otru redzēt. Sarullētās dzīvnieku ādas un sadalītie ķermeņi tika sakrauti vienā kaudzē, un tiem apkārt tika sakurināti vairāki ugunskuri, lai atbaidītu četrkājainos plēsējus un mait- ēdājus. Ugunskuriem blakus tika sakrautas izskalotās koku sanesas, kritušie un augošie koki, kas tika izmantoti sētas būvniecībai. Virs viena no ugunskuriem cepās gurna gabals, un visapkārt bija uzslietas vairākas zemas teltis.

Iestājoties tumsai, temperatūra ļoti strauji kritās. Eila nopriecājās par aizlienētajām un ne gluži savam izmēram atbilstošajām drēbēm, ko bija aizņēmusies no Dīgijas un Talijas, bet pašas apģērbs, ko viņa bija izmazgājusi, lai dabūtu ārā asins traipus, tagad žāvējās pie ugunskura kopā ar izmazgātajām citu mednieku drēbēm. Pēc tam jaunā medniece pavadīja kādu laiku ar zirgiem, lai pārliecinātos, ka dzīvniekiem ir ērti un tie ir nomierinājušies. Vīnija bija iekārtojusies netālu no ugunskura, virs kura cepās gaļa, - uz robežas, ko vēl apspīdēja gaisma, bet pēc iespējas tālāk no kautķermeņiem, kuri gaidīja savu aiznešanu uz velēnu mītni, un arī prom no atkritumu kaudzes, kuru apsargāja blāvi degošs ugunskurs un no kuras laiku pa laikam bija dzirdama ņurdēšana un vaukšķēšana.

Pēc tam kad mednieki bija pamielojušies ar sātīgo bizona cepeti - brūnu un kraukšķīgu no ārpuses, bet jēlu pie kaula -, viņi piemeta malku ugunskuram, sasēdās tam apkārt un, malkojot karstu zāļu tēju, pārrunāja dienas notikumus.

-Jums vajadzēja redzēt, kā viņa pagrieza to ganāmpulku, - Barzeks iesāka. - Nezinu, cik ilgi vēl mums būtu izdevies to noturēt. Dzīvnieki jau sāka kļūt arvien nervozāki, un, tiklīdz tas bullis izrāvās, biju pār­liecināts, ka mums nāksies medījumu zaudēt.

- Mums jāpateicas Eilai par veiksmīgajām medībām, - atzina Ta­luts.

Eila nosarka no nepierastās uzslavas, bet kautrība bija tikai redzamā daļa no pārdzīvojuma. Viņas pieņemšana, kā ari spēju un iemaņu no­vērtējums, kas bija ietverts uzslavā, jaunajā sievietē radīja siltas izjūtas. Visu savu mūžu viņa bija ilgojusies pēc tādas atzīšanas.

- Padomājiet, kas mums būs par stāstu, ko pavēstīt Vasaras sapulcē! - Taluts piebilda.

Saruna pieklusa. Pacēlis kādu sausu zaru, kas tik ilgi bija gulējis zemē, ka tā miza karājās tik vaļīgi kā veca un savītusi āda, un uzlicis uz ceļgala, vadonis to pārlauza uz pusēm un iemeta ugunskurā. Gaisā uzvirmoja dzirksteles, apgaismodamas ap ugunskuru cieši kopā sasē­dušo mednieku sejas.

- Ne vienmēr medības ir tik veiksmīgas. Vai atceraties to reizi, kad gandrīz vai izdevās nomedīt balto bizonu? - Talija iejautājās. - Cik žēl, ka tam tomēr izdevās aizbēgt.

- Tas droši vien bija izredzētais. Es jau biju pārliecināts, ka viņš mums ir rokā. Vai esi kādreiz redzējis baltu bizonu? - Barzeks jautāja Jondalaram.

- Esmu par tādiem dzirdējis un redzējis viņu ādu, - Jondalars at­bildēja. - Zelandoni ciltī baltie dzīvnieki tiek uzskatīti par neaizskara­miem.

- Vai arī baltie truši un lapsas? - Dīgija painteresējās.

- Jā, bet ne tik lielā mērā. To skaitā arī baltās irbes. Mēs uzskatām, ka baltie dzīvnieki ir saņēmuši Doni pieskārienu. Tie, kas piedzimuši balti un visu gadu paliek balti, ir neaizskarami, - Jondalars skaidroja.

- Arī mūsu ciltī baltajiem dzīvniekiem ir īpaša nozīme. Tieši tāpēc Dzērves pavardam ir tik augsts statuss… parasti, - Talija pievienojās sarunai, ar nievājošu skatienu palūkodamās uz Frabeku. - Lielā ziemeļu dzērve ir baltā krāsā, un šie putni ir īpašiē Mutas sūtņi. Un baltajiem mamutiem piemīt īpaša maģija.

- Nekad neaizmirsīšu baltā mamuta medības, - Taluts atzinās. Gai­doši skatieni iedrošināja viņu turpināt. - Toreiz visi mednieki bija sa­jūsmā, kad izlūki paziņoja par balto mamutu mātīti. Tas mums visiem ir pats lielākais gods, ka Māte mums parādījusi un atvēlējusi balto mamutu mātīti, un, tā kā tās bija pirmās Vasaras sapulces medības, tas nozīmētu visiem labu veiksmi, ja mums to izdotos pieveikt, - vadonis skaidroja viesiem.

- Visiem medniekiem, kas vēlējās piedalīties tajās medībās, bija jā­veic attīrīšanās smagais pārbaudījums un badošanās, lai pārliecinātos, ka esam piemēroti, un vēl piedevām Mamutu Padome uzlika mums ierobežojumus, bet mēs visi gribējām būt izvēlēto pulkā. Es toreiz biju jauns, ne vecāks par Danugu, bet tikpat liels kā viņš tagad. Varbūt tieši tādēļ mani izvēlējās? Un arī man izdevās mamutu mātītei trāpīt ar pīķi. Tieši tāpat kā ar to bizonu, kas gāja tev virsū, Jondalar; neviens nezināja, kura pīķis zvēru nogalināja. Droši vien Māte negribēja, lai kādam atsevišķam cilvēkam vai apmetnei tiktu tas gods. Baltais mamuts piederēja visiem. lā bija labāk. Nebija ne skaudības, ne aizvainojuma.

- Esmu dzirdējis par balto lāču sugu, kas dzīvo tālu ziemeļos, - ieminējās Frabeks, kas arī vēlējās piedalīties sarunā. Varbūt neviens individuāls mednieks, ne arī kāda atsevišķa apmetne nevarēja izpelnī­ties nopelnus par baltā mamuta nogalināšanu, bet tas tomēr nenovērsa skaudību un aizvainojumus. Ikviens, kurš bija izvēlēts piedalīties tajās medībās, ieguva daudz augstāku stāvokli, nekā Frabeks bija iemantojis kopš dzimšanas.

- Arī es par tiem esmu dzirdējis, - Danugs piebalsoja. - Tajā laikā, kad dzīvoju krama raktuvēs, Sungaji cilts ļaudis bija ieradušies, lai ietir­gotu kramu. Viena no viņu sievietēm bija laba stāstītāja. Viņa mums pastāstīja par Pasaules Māti un sēņu vīru, kas nakts laikā seko saulei, un vēl par daudz un dažādiem dzīvniekiem. Tieši viņa mums pastāstīja arī par balto lāci. Viņa teica, ka baltie lāči dzīvo uz ledus un barojas vienīgi ar zivīm, bet tiek uzskatīti par nekaitīgiem un mīlīgiem dzīvniekiem tāpat kā lielais alu lācis, kas neēd gaļu; to nevarētu teikt par brūnajiem lāčiem. Tie gan ir nejauki zvēri. - Danugs nepamanīja, cik aizkaitināti Frabeks uz viņu paskatījās. Puisis nebija gribējis viņu pārtraukt, bet vienkārši bija priecīgs, ka arī viņam bija, ko teikt.

- Reiz klana vīri, atgriezušies mājās, stāstīja par baltiem degunra­džiem, - Eila ierunājās. Frabeks joprojām bija aizkaitināts un nikni paskatījās uz jauno sievieti.

- Jā, baltie ir retums, - ari Raneks piebalsoja, - bet arī melnie ir īpaši. - Tumšādainais vīrietis sēdēja nedaudz tālāk no ugunskura, viņa seja atradās ēnā un tik tikko bija saskatāma, tomēr baltie zobi spīdēja arī tumsā un acīs rotaļājās šķelmīgas uguntiņas.

- Jā, tu mums patiešām esi īpašs un ļoti laimīgs, kad katra Vasaras sapulces sieviete pati grib pārliecināties, cik patiesībā ļoti īpašs tu esi, - Dīgija piezīmēja.

Raneks iesmējās. - Dīgij, ko es tur varu darīt, ja pašas Mātes meitas ir tik ziņkārīgas? Tu taču negribētu, lai es kādu sarūgtinu, vai ne? Bet šoreiz es nerunāju par sevi, bet gan par melnajiem kaķiem.

- Melnajiem kaķiem? - Dīgija ievaicājās.

- Vimez, es kā pa miglu atceros lielu, melnu kaķi, - Raneks turpināja, pagriezdamies pret vīru, ar kuru dzīvoja pie viena pavarda. - Vai tu kaut ko par to zini?

- Izrādās, ka melnais kaķis uz tevi atstājis spēcīgu iespaidu. Nedo­māju, ka tu to atcerēsies, - Vimezs sacīja. - Toreiz tu vēl biji zīdainis, bet tava māte iekliedzās. Tu biji aizčāpojis kaut kur prom, un tieši tajā brīdī, kad māte tevi ieraudzīja, viņa pamanīja arī lielu, melnu kaķi - kā sniegā leopardu, tikai melnu tas nolīda no koka. Viņa droši vien do­māja, ka tas metīsies tev virsū, bet vai nu viņas kliedziens to aizbaidīja, vai arī tāds nemaz nebija zvēra nodoms. Lielais kaķis vienkārši turpināja savu ceļu, bet viņa skrēja tev pakaļ. Pēc tam vēl ilgu laiku māte tevi vairs neizlaida no acīm.

- Vai tajā vietā, kur tu toreiz dzīvoji, bija vēl kādi melni kaķi? - Ta­luts interesējās.

- Ne pārāk daudz, bet daži eksemplāri klaiņoja apkārt. Pārsvarā viņi dzīvoja mežos un pa naktīm medīja, tāpēc nebija bieži redzami.

- Tie bija tāds pats retums kā šeit baltie, vai ne? Bizoni un daži ma­muti ir tumši, bet tie nav pavisam melni. Melni ir īpaši. Cik tad daudz īsti melnu dzīvnieku mums ir? - Raneks jautāja.

- Šodien, kad kopā ar Druvezu jājām pēc mantām, mēs redzējām melnu vilku, - Eila ierunājās. - Nekad agrāk nebiju redzējusi melnu vilku.

- Vai tas patiešām bija melns? Varbūt tikai tumšs? - Raneks jautāja, patiešām ieinteresēts.

- Melns. Ar gaišāku pavēderi, bet melns. Liekas, ka tas bija vientu­ļais vilks, - Eila piebilda. - Citas vilku pēdas neredzēju. Vilku barā tas ieņemtu… zemu stāvokli. Tam vajadzētu aiziet, varbūt satikt kādu citu vientuļo vilku vai izveidot jaunu baru.

- Zems stāvoklis? Kā tu tik daudz zini-par vilkiem? - Frabeks iejaucās. Vīrieša balsī ieskanējās neliels izsmiekls, it kā viņš negribētu Eilai ticēt, bet tajā pašā laikā bija arī ieinteresēts.

- Kad mācījos medīt, es medīju tikai gaļēdājus. Darīju to ar lingu. Ilgi viņus novēroju. Tā uzzināju par vilkiem. Reiz vilku barā ieraudzīju baltu vilcēni. Citiem vilkiem viņa nepatika. Viņai bija jāiet prom. Vilkiem nepatīk citas krāsas vilki.

- Tas patiešām bija melns vilks, - ari Druvezs to apstiprināja, gri­bēdams aizstāvēt Eilu, īpaši jau pēc aizraujošās izjādes zirga mugurā.

- Ari es to redzēju. Sākumā pat nebiju par to pārliecināts, bet tas bija vilks un patiesi melns. Un man likās, ka vilks bija viens pats.

- Kas attiecas uz vilkiem, šonakt mums būs jādežurē. Vēl jo vairāk tāpēc, ja apkārt klīst melnais vilks, - Taluts noteica. - Varēsim par to pastāstīt citiem, bet kādam ir jāpaliek nomodā un viss jāuzmana.

- Mums vajadzētu atpūsties, - Talija piebilda, pieceldamās kājās.

- Rit ir garš ceļš priekšā.

- Es sargāšu pirmais, - Jondalars pieteicās. - Kad piekusīšu, tad kādu pamodināšu.

- Vari modināt mani, - Taluts atļāva. Jondalars pamāja.

- Arī es sargāšu, - Eila pieteicās.

- Kāpēc tev nesargāt kopā ar Jondalaru? Tā ir laba doma - sargāt divatā. Tā jūs divatā neļausiet viens otram iemigt.

-