Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

31

No rīta Lauvas apmetnes ļaudis turpināja ceļu uz upes augšteci, virzīdamies pa līdzenumu plakankalni, bet ik pa brīdim ari uzmezdami skatienu krāčainajai upei, kas plūda lejā no viņiem pa kreisi; tās ūdens bija duļķains no ledāja kūstošajiem ūdeņiem un sanesām, kas kūlās pa atvariem. Sasnieguši atzarojumu, kur divas lielas upes savienojas vienā, viņi nogriezās gar kreiso atzaru. Pēc divu pamatīgu pieteku pārbriša- nas, kad ļaudis vairumu savu mantu bija salikuši apaļā laivā, kuru šim mērķim bija paņēmuši līdzi, viņi nokāpa lejā uz palieni un turpināja ceļu cauri mežiem un upes ielejas leknajām pļavām.

Taluts turpināja vērot kalnu sistēmu un aizas, kas atradās upes ot­rajā, stāvajā labajā krastā, salīdzinādams ieskrāpētos simbolus kaula kartē ar tām norādēm, kas atrodas dabā; Eilai šie simboli joprojām nebija saprotami. Viņiem priekšā, blakus krasam upes pagriezienam, atradās pretējā krasta augstākā virsotne, kas pacēlās divsimt pēdu virs ūdenslīmeņa. Tajā pusē, kur atradās Lauvas apmetnes ļaudis, bija plašas zālāju platības un nelieli koku puduri, kas iestiepās zemienē vairāku jūdžu tālumā. Pieejot tuvāk, Eila pamanīja kaulu krāvumu, kam pašā augšā stāvēja uzlikts vilka galvaskauss. Gar upes krastu, kurp devās Taluts, stiepās dīvaina klinšu grēda.

Upe šajā vietā bija plata, sekla un viegli pārejama, bet kāds bija pada­rījis tās šķērsošanu vēl vieglāku. Pāri upei no akmeņiem, klints atlūzām un kauliem, saliktiem ik pa gabalu, bija uztaisīts ceļš, lai cilvēki bez problēmām varētu to šķērsot; ūdens plūda apkārt šiem akmeņiem.

Jondalars apstājās, lai aplūkotu krāvumu tuvāk. - Cik gudra doma! - viņš atzina. - Tā var šķērsot upi, pat nesaslapinot kājas.

- Labākā vieta, kur uzsliet teltis, ir tajā pusē - tā dziļā ieplaka labi pasargā no vēja, bet labākā vieta medīšanai ir šajā pusē, - Barzeks skaidroja. - Šis uzbūvētais ceļš pāri upei katru gadu ar plūdiem tiek aizskalots, bet Vilka apmetne to allaž atkal atjauno. Izskatās, ka šo­gad viņi ir īpaši pacentušies, droši vien tāpēc, lai viesiem būtu vieglāk šķērsot upi.

Taluts sāka iet pāri upei. Eila pamanīja, ka Vīnija ir ļoti satraukta, un nodomāja, ka zirgs laikam nevēlas iet pa taciņu, kur starp akme­ņiem skalojas ūdens, bet ķēve viņai sekoja bez jebkādiem starpgadī­jumiem.

Nogājis lielāko ceļa pusi pāri upei, vadonis apstājās. - Lūk, tieši te ir pati labākā zvejošanas vieta, - viņš atzīmēja. - Straume ir ātra, tātad šeit ir dziļš. Laši nāk līdz pat šai vietai, arī stores, kā arī citas zivis: līdakas, foreles un sami. - Vadonis savus komentārus veltīja īpaši Eilai un Jondalaram, tomēr tajā pašā laikā vērsdamies pie visiem jauniešiem, kas vēl šeit nav bijuši. Bija pagājuši vairāki gadi, kopš visa Lauvas ap­metne kopā bija apciemojusi Vilka apmetni.

Otrpus upei, kad Taluts viņus vadīja uz plašas aizas pusi, iespējams, kādu pusjūdzi tālāk, otrpus kalnam, Eila izdzirdēja nākam dīvainas ska­ņas - tādu kā skaļu dūkoņu vai apslāpētu dārdienu. Viņi lēnām virzījās augšā kalnā. Apmēram sešdesmit pēdas virs upes līmeņa un kādus simt piecdesmit jardus tālāk viņi nonāca lielas aizas dibenā. Paskatījusies uz priekšu, Eila noelsās. Augstu klinšu sienu aizsargātas, apmēram jūdzi garā ieplakā bija ērti izvietojušās kāds pusducis apaļu celtņu. Bet ne jau apaļās mītnes lika jaunajai sievietei noelsties.

Tie bija cilvēki. Visa mūža garumā Eila nekad vienkopus nebija redzē­jusi tik daudz ļaužu. Uz Mamutu cilts Vasaras sapulci bija sapulcējušās vairāk nekā trīsdesmit apmetnes, krietni pāri tūkstotim ļaužu. Visa apkārtne bija nosēta teltīm. Šeit bija vismaz četras vai piecas reizes vairāk ļaužu, nekā parasti sanāk uz klana Sapulci, - un visi šie cilvēki tagad uz viņu skatījās.

Drīzāk gan uz viņas zirgiem un Vilku. Jaunais vilks bija notupies viņai starp kājām, tikpat šokēts kā pati Eila. Jaunā sieviete sajuta ari Vīnijas paniku un bija pārliecināta, ka Skrējējs nejūtas neko labāk. Dzīv­nieku satraukums palīdzēja viņai pašai pārvarēt savas milzīgās bailes, ieraugot tik daudz ļaužu. Pacēlusi acis, Eila ieraudzīja Jondalaru, kas aiz pavadas centās noturēt Skrējēju, lai tas nesaceļas kājās, bet pārbijies puika tā mugurā bija cieši iekrampējies zirga krēpēs.

- Nezij, paņem Ridagu! - Eila uzsauca. Sieviete jau pati bija ierau­dzījusi problēmu, un viņai vairs nevajadzēja jaunās sievietes pamudi­nājumu. Eila palīdzēja Mamutam nokāpt no Vīnijas muguras un aplika roku ap ķēvītes kaklu, vedinot to pie jaunā ērzeļa, lai Vīnija palīdzētu tam nomierināties. Vilks sekoja jaunajai sievietei pa pēdām.

- Piedod, Eila! Man vajadzēja padomāt, kā zirgi reaģēs uz tik daudz cilvēku klātbūtni, - Jondalars sacīja.

- Vai tu zināji, ka te būs tik daudz ļaužu?

- Es… nezināju, bet nojautu, ka varētu būt tikpat daudz, cik parasti sanāk uz Zelandoni cilts Vasaras sapulci.

- Domāju, ka mums vajadzētu iekārtot Kaķastes apmetni kaut kur nostāk no pārējiem, - Talija runāja skaļā balsi, lai pievērstu visu ap­metnes Jaužu uzmanību. - Varbūt šeit, nometnes malā? Tā mēs būsim tālāk no visiem, - runājot vadone lūkojās apkārt, - bet Vilka apmetnei šogad ir izveidojies strautiņš, kas tek cauri viņu ieplakai, un tas pa­griežas uz šo pusi.

Talija bija paredzējusi cilvēku reakciju un nebija vīlusies. Pārējie Sa­pulces dalībnieki bija ieraudzījuši, kā Lauvas apmetne šķērso upi, un tagad bija sapulcējušies, lai novērotu viņu ierašanos. Bet vadone nebija paredzējusi, ka dzīvnieki būs satraukti no iepazīšanās ar tik lielu ļaužu baru.

- Varbūt apmetīsimies tur, pie klints sienas? - Barzeks ierosināja. - Tur nav diez cik līdzena vieta, bet mēs varētu to pielabot.

- Izskatās labi. Vai kādam ir iebildumi? - Taluts apjautājās, īpaši vērsdamies pie Eilas. Jaunā sieviete un Jondalars vienkārši veda dzīvnie­kus turp, gribēdami tos ātrāk kaut kur nomitināt. Lauvas apmetne sāka attīrīt vietu no akmeņiem un krūmiem, to izlīdzinot, lai varētu uzsliet savu lielo kopējo telti, izgatavotu no dubultas zvērādas kārtām.

Dzīvošana teltī bija daudz ērtāka, ja tā bija izgatavota no divām ādas kārtām. Izolējošais gaisa slānis, kas izveidojās starp šīm divām kārtām, palīdzēja telti saglabāt siltumu, un vēsos vakaros mitruma kondensācija tika novadīta zemē pa ārējās zvērādas iekšpusi. Iekšējā kārta, kas tika pabāzta zem telts grīdas paklājiem, palīdzēja izvairīties no caurvēja. Kaut arī šī nebija tik ilglaicīga būve kā Lauvas apmetnes velēnu mītne, tas bija daudz pamatīgāks veidojums par parasto vasaras telti, kas bija izgatavota no vienas ādas kārtas un tika uzslieta tikai uz vienu nakti; to viņi bieži vien izmantoja ceļojot. Lai atšķirtu no ziemas mītnes, savu vasaras mitekli viņi bija nosaukuši par Kaķastes apmetni; lai kur viņi arī ar to ceļotu, tā viņi to dēvēja, tomēr paši sevi joprojām uzskatīja par Lauvas apmetni.

Telts bija sadalīta četrās savstarpēji atkarīgās konusveida daļās, katrā no tām bija paredzēta atsevišķa ugunskura vieta, kuru balstīja spēcīgi, elastīgi jauni koki, kaut arī mamutu ribu kauli vai citi gari kauli varētu tikt un patiešām arī tika izmantoti. Centrālā daļa, kas bija pati lielākā, bija paredzēta Lauvas, Lapsas un Mamuta pavardam. Kaut arī telts pla­tība nebija tik ietilpīga kā velēnu mītne, tā galvenokārt tika izmantota pārnakšņošanai, un reti kad gadījās tā, ka visi ļaudis vienlaikus gulēja teltī. Visi citi pasākumi - gan privātie, gan sabiedriskie - parasti notika laukā, tāpēc telts uzsliešana nozīmēja arī teritorijas noteikšanu ārpus tās sienām. Kaķastes pavarda, kas kalpoja kā galvenais iekšējais ēdiena gatavošanas pavards, izvietojumam bija liela nozīme.

Kamēr ļaudis strādāja pie telts uzsliešanas un ārējās teritorijas noro­bežošanas, pārējie Vasaras sapulces dalībnieki pamazām sāka atgūties no sākotnējā izbrīna pilnā klusuma un satraukti savā starpā sarunā­jās. Beidzot Eila saprata dīvainā, pieklusinātā trokšņa iemeslu. Jaunā sieviete atcerējās: kad pirmoreiz viņa bija ieradusies Lauvas apmetnē, cik viņai tā bija likusies trokšņaina, jo visi ļaudis runāja vienlaikus. Tagadējais troksnis bija daudzreiz skaļāks, tajā apvienojās visas cilts ļaužu balsis.

"Nav nekāds brīnums, ka Vīnija un Skrējējs ir tik nervozi," jaunā dziedniece pie sevis nodomāja. Ļaužu pūļa nepārtrauktā čalošana ari pašu Eilu darīja nervozu. Viņa nebija pie tā pieradusi. Klanu Sapulcē nebija bijis tik daudz ļaužu, un, ja arī būtu bijis, tā nekad mūžā nebūtu bijusi tik trokšņaina. Klani, sazinoties savā starpā, izmantoja tikai dažus vārdus, tāpēc klanu ļaužu Sapulce bija klusa. Bet to ļaužu, kuru sazi­nāšanās līdzeklis bija valoda, nometnes teritorijā, izņemot dažus retus gadījumus, parasti valdīja liela kņada. Tāpat kā stepes vējš, ari ļaužu runas nekad nepieklusa, mainījās tikai skaļuma intensitāte.

Daudzi ļaudis piesteidzās klāt, lai apsveicinātos ar Lauvas apmetni, piedāvādami palīdzību telts uzsliešanā un vietas iekārtošanā; viņi tika sirsnīgi sagaidīti, bet Taluts un Talija savā starpā apmainījās ar zīmī­giem skatieniem. Vadoņu pāris neatcerējās, ka agrāk viņiem būtu bijuši tik daudz draugu, kas tik dedzīgi būtu steigušies palīgā. Ar Latijas, Jondalara, Raneka un ari daļēju Taluta palīdzību Eila iekārtoja zirgu mājvietu. Abi jaunie vīrieši labi sastrādājās, bet savā starpā gandrīz nemaz nesarunājās. Jaunā sieviete atraidīja ziņkārīgo cilvēku palīdzības piedāvājumus, skaidrojot, ka zirgi ir bikli un tramīgi un svešinieki tos padara nervozus. Bet tas tikai visiem lika saprast, ka viņa ir galvenā atbildīgā persona par dzīvniekiem, un izraisīja vēl lielāku ziņkāri. Eilas vārds ātri vien izplatījās pa visu nometnes teritoriju.

Pašā tālākajā savas apmetnes stūrī, nedaudz aiz aizas klints sienas izliekuma, kas pavēra skatu uz upes ieleju, viņi uzslēja zirgu nojumi, izmantojot ādas telti, ko Eila un Jondalars bija lietojuši, kad kopā ceļoja; to balstīja mazi koki un pamatīgi zari. Tā tika noslēpta no ļaudīm, kas bija sapulcējušies ielejā, bet no tās pavērās brīnišķīgs skats uz upi un skaistajām mežu ieskautajām pļavām.

Lauvas apmetne jau bija uzslējusi telti un pašlaik iekārtoja guļvietas diezgan pašaurajā pagaidu mītnē, kad Vilka apmetnes delegācija kopā ar dažiem citiem cilvēkiem ieradās viņus oficiāli apsveikt. Viņi atradās nometnes saimnieku teritorijā, un, kaut ari tas bija gaidāms, saimnieki izrādīja pieklājības žestu, atļaujot visiem viesiem lietot Vilka apmetnes īpašumā esošos zvejas rīkus, ogas, riekstus, sēklas, saknes un medību vietas. Kaut ari Vasaras sapulce neilgs visu vasaru, tik liela laužu bara izmitināšana varēja saimniekiem sagādāt zaudējumus, un tāpēc vaja­dzēja noskaidrot, vai nevajadzētu izvairīties no kādas īpašas vietas, lai pārliecīgi neizmantotu šīs teritorijas resursus.

Taluts bija bijis ļoti pārsteigts, kad viņam paziņoja par Vasaras sa­pulces vietas maiņu. Mamutu cilts parasti nesatikās izvēlēto saimnieku apmetnē. Parasti tika izraudzīta teritorija, kas atradās kaut kur stepē vai kādas lielas upes ielejā, kur daudz vieglāk varētu izvietot tādas lielas ļaužu masas.

- Lielās Mātes vārdā laipni lūdzam pie mums Lauvas apmetni, - sa­cīja kāda slaida, sirma sieviete.

Talija jutās šokēta, viņu ieraugot. Tā bija sieviete, kurai bija piemi­tusi neparasta grācija un neiedomājami laba veselība un kura bez pro­blēmām bija pildījusi dalītos vadoņu pienākumus, bet tagad izskatījās, ka viena gada laikā viņa ir novecojusi par desmit gadiem. - Mārlij, paldies par tavu viesmīlību! Mutas vārdā mēs tev pateicamies.

- Redzu, ka jums atkal izdevies to izdarīt, - vīrietis sacīja, satverdams sveicienā abas Taluta rokas.

Valezs bija jaunāks par savu māsu, bet Talija pirmoreiz pamanīja, ka arī viņam jau parādās vecuma pazīmes. Pēkšņi tas lika viņai aizdomāties par pašas gadiem. Lauvas apmetnes vadonei vienmēr bija šķitis, ka Mārlija un Valezs ir viņas vienaudži.

- Manuprāt, šis ir jūsu lielākais pārsteigums, - Valezs turpināja. - Kad Torans ieskrēja iekšā, saukdams kaut ko par zirgiem, kas kopā ar jums šķērso upi, visiem bija jāiet skatīties. Un tad kāds pamanīja vilku…

- Mēs nebūt neprasām, lai par to tagad mums stāstītu, - Mārlija piebilda, - kaut ari jāatzīst, ka mani māc ziņkāre. Jums šis stāsts būs jāatkārto daudzas reizes. Tāpēc varbūt labāk pagaidīsim līdz vakaram, lai jūs to varētu izstāstīt visiem kopā.

- Protams, Mārlijai ir taisnība, - Valezs atzina, kaut gan pats Vilka apmetnes vadonis jau tagad bija gatavs šo stāstu uzklausīt. Vēl viņš pamanīja, ka māsa izskatās ļoti nogurusi.» Viņš baidījās, ka šī Vasaras sapulce varētu izrādīties viņai pēdējā. Tieši šī iemesla dēļ Valezs bija piekritis uzņemties saimnieka apmetnes pienākumus, kad izrādījās, ka sākotnēji sarunātā tikšanās vieta, upei mainot gultni, tika applūdināta. Šogad viņi abi nodos savas vadoņu pilnvaras citiem.

- Lūdzu, izmantojiet visu, kas vien jums nepieciešams. Vai esat ērti iekārtojušies? Žēl, ka jums nācās apmesties tik tālā stūri, bet jūs ieradāties pārāk vēlu. Es jau vairs pat nebiju pārliecināts, ka vispār atnāksiet, - Mārlija sacīja.

- Mums nācās izmest pāris līkumu, - Taluts atzinās. - Bet šī ir pati labākā vieta. Šeit ir tīkamāk mūsu dzīvniekiem. Viņi nav pieraduši pie tik liela ļaužu bara.

- Vēlētos uzzināt, kā tie vispār ir pieradināti kaut vai pie viena cil­vēka! - iesaucās kāda balss. Talijas acis iemirdzējās, kad pie viņiem pienāca garš jauneklis, bet Dīgija pirmā pie viņa piesteidzās klāt.

- Tarneg! Tarneg! - jaunā sieviete iesaucās, steidzoties viņu apskaut. Arī pārējie Sumbra pavarda ļaudis no viņas daudz neatpalika. Jauneklis apskāva savu māti, pēc tam ari Barzeku, un visiem acīs bija asaras. Pēc tam arī Druvezs, Brinans un Tusija pieprasīja jaunekļa uzmanību. Aplicis rokas ap abu zēnu pleciem, jauneklis tos apskāva un izteica komplimentus, cik lieli tie izauguši, un pēc tam pacēla Tusiju uz ro­kām. Pēc apskaušanās un pakutināšanas, kas izsauca priecīgu meitēna ķiķināšanu, Tarnegs nolaida māsiņu zemē.

- Tarneg! - Taluts ieaurojās.

- Talut, vecais lāci! - Tarnegs atsaucās tikpat spēcīgā balsī, kad abi vīri apskāvās. Viņiem bija acīm redzama līdzība - jauneklis izskatījās gandrīz pēc tāda paša lāča kā viņa tēvocis, bet Tarnegam piemita mā­tes tumsnējā ādas krāsa. Pieliecies jauneklis paberzēja savu vaigu pie Nezijas sejas un, ar draiskulīgu smīnu apskāvis apaļīgo sievieti, pacēla viņu gaisā.

- Tarneg! Ko tu dari? Liec mani zemē! - Nezija bārās.

Jauneklis viegli nolaida savu tanti pie zemes un piemiedza viņai ar aci. - Talut, tagad es zinu, ka esmu tikpat spēcīgs vīrs kā tu, - Tarnegs paziņoja un skaļi iesmējās. - Vai tu maz zini, cik ilgi esmu gaidījis, lai to izdarītu? Tikai lai pierādītu, ka to spēju?

- Nav vajadzīgs, lai… - Nezija iesāka.

Atmetis galvu, Taluts ierēcās varenos smieklos. - Jaunais cilvēk, tam ir vajadzīgs vēl kas vairāk. Kad varēsi man līdzināties arī gultas priekos, tad būsi tikpat labs vīrs kā es.

Nezija pārtrauca bārties, lai atgūtu pašcieņu, un, šūpodama galvu, ar mīlestību vienkārši skatījās uz savu vīrieti - lielo lāci. - Kāpēc tieši Vasaras sapulcē visi padzīvojušie vīrieši allaž grib pierādīt, ka atguvuši otro jaunību? - viņa jautāja. - Vismaz tad es varu atpūsties. - Nezija sastapās ar Eilas ieinteresēto skatienu.

- Es nu gan par to nebūtu tik drošs! - Taluts iesaucās. - Es vēl nebūt neesmu tik vecs, ka nevarētu pavērt ceļu sava pavarda lauvenei tikai tāpēc, ka iešķūrēju ari blakusceļos.

- Hmm, - Nezija paraustīja plecus, aizgriezdamās un neuzskatīdama par vajadzīgu atbildēt.

Eila stāvēja blakus abiem zirgiem un turēja Vilku pie sevis, lai tas nerūktu un nebaidītu citus cilvēkus, bet ar lielu interesi bija vērojusi notikumus un ari apkārtējo ļaužu reakciju. Danugs un Druvezs izskatījās nedaudz samulsuši. Kaut ari abi jaunekļi vēl nebija tik pieredzējuši, viņi saprata, kāda tēma tiek apspriesta, un tā ļoti nodarbināja ari viņu prātu. Tarnega un Barzeka smaidi stiepās līdz pat ausim. Latija sarkdama un bālēdama centās paslēpties aiz Talijas platās muguras, un izskatījās tā, it kā visas šis muļķības uz viņu neattiektos. Eila pamanīja, ka visi cilvēki labdabīgi smaida, pat Jondalars, un tas viņu pārsteidza. Jaunā sieviete bija gribējusi izprast, vai Zelandoni vīrieša iemesli tādai viņa uzmanībai attiecībā pret viņu ir saistīti ar tik dažādajām tradīcijām. Iespējams, ka atšķirībā no Mamutu cilts Zelandoni ļaudis neuzskatīja, ka cilvēkiem ir tiesības pašiem izvēlēties savus partnerus, bet nešķita, ka Jondalars to neatbalstītu.

Nezijai ceļā uz telti paejot viņai garām, Eila pamanīja, ka sievietes lūpu kaktiņos arī pavīd neliels, zinošs smaidiņš. - Tā tas notiek katru gadu, - Nezija klusi nočukstēja. - Viņam jāpievērš sev uzmaniba, jā­pierāda, kāds viņš ir dižens vīrs, un dažas pirmās dienas viņš pat atrod veidu, kā "iešķūrēt kādos pāris blakusceļos", kaut ari viņa allaž izskatās pēc manis - blonda un apaļīga. Tad, kad Taluts domā, ka neviens vairs to neievēro, tad laimīgs pavada pārējās naktis Kaķastes apmetnē - un nebūt nav tik laimīgs, ja manis nav blakus.

- Kurp tad tu dodies?

- Kas to var zināt? Šāda mēroga sapulcē, kaut ari pazīsti daudzus - vai vismaz katru apmetni -, tad visus cilvēkus nevar pazīt vienlīdz labi. Tomēr jāatzīst, ka bieži vien pavadu laiku kopā ar kādu sievieti, kura audzina bērnus, un uzzinu kādu jaunu recepti, kā izkaltēt mamuta gaļu. Dažkārt kāds vīrs piesaista manu uzmanību vai arī es iekritu vi­ņam acīs, bet man ar to nav jāplātās. Talutam piestāv lielīšanās, bet, ja viņš uzzinātu patiesību, nedomāju, ka viņam patiktu, ja arī es sāktu plātīties.

- Tātad tu to nedari, - Eila konstatēja.

- Zini, ļoti maz vajadzīgs, lai pie pavarda saglabātu harmoniju un labas attiecības… un arī viņu iepriecinātu.

- Tu viņu patiešām mīli, vai ne?

- To veco lāci! - Nezija sāka iebilst, tad pasmaidīja, un viņas acīs iezagās maigums. - Sākumā mums visādi gāja - tu jau zini, cik viņš var būt skaļš, - bet es nekad nepieļāvu, ka Taluts ņem pār mani virsroku vai sakliedz uz mani. Domāju, ka tieši tas viņam manī patīk. Taluts var salauzt viru uz pusēm, ja vien to vēlas, bet tas nav viņa dabā. Dažkārt viņš var sadusmoties, bet viņā nav ļaunuma. Viņš nekad nenodarītu pāri kādam, kas ir par viņu vājāks, - un tādi jau ir gandrīz vai visi! Jā, es viņu mīlu, un, kad tu mīli vīrieti, tad gribi darīt tādas lietas, kas viņu iepriecina.

- Vai tu… neietu ar citu vīrieti, kas būtu tev iepaticies, pat ja to vēlētos un tas viņu iepriecinātu?

- Eila, manos gados to izdarīt nebūtu grūti. Īstenībā, ja atklātos patiesība, man nebūtu nekā diža, ar ko lielīties. Kad biju jaunāka, tad allaž gaidīju Vasaras sapulces, lai redzētu jaunas sejas, padraiskotos un dažkārt pat pamīcītos pa zvērādām, bet, manuprāt, Talutam ir taisnība vienā lietā. Nav daudz tādu vīru, kas varētu ar viņu sacensties. Ne jau viņa "iešķūrēšanas neceļos" dēļ, bet gan tāpēc, ka viņam rūp, kā viņš to dara.

Eila saprotoši pamāja. Tad sarauca pieri, domādama kādu domu. Un ko lai dara tad, ja ir divi vīrieši, kuriem tu patīc?

- Jondalar!

Eila pacēla acis, kad izdzirdēja kādu svešu balsi, kas izsauca viņa vārdu. Jaunā sieviete redzēja, kā Jondalars atplaukst smaidā un aizstei­dzas sirsnīgi apsveicināties ar kādu sievieti.

- Tātad tu vēl joprojām dzīvo Mamutu ciltī! Kur ir tavs brālis? - sie­viete apjautājās. Tā bija spēcīga izskata sieva, ne īpaši gara, bet mus­kuļota.

Jondalara pierē iegūla sāpīga rieva. Eila varēja redzēt no sievietes sejas izteiksmes, ka viņa visu saprot.

- Kā tas notika?

- Lauvene nozaga brāļa medījumu, un viņš tai dzinās pakaļ uz alu. Lauvenes draugs viņu nogalināja un arī mani savainoja, - Jondalars paskaidroja tik skopos vārdos, cik vien iespējams.

Sieviete līdzjūtīgi pamāja. - Tu teici, ka biji ievainots? Kā tad tu tiki no turienes projām?

Jondalars paskatījās Eilas virzienā un redzēja, ka viņa skatās uz vi­ņiem. Viņš pieveda sievieti pie Eilas. - Eila, iepazīsties ar Brīsiju no Mamutu cilts Vītolu apmetnes… vai drīzāk Aļņa apmetnes. Taluts stās­tīja, ka tā saucot jūsu ziemas mītni. ŠI ir Eila no Mamutu cilts Lauvas apmetnes, Mamuta pavarda meita.

Brīsija palika bez valodas. Mamuta pavarda meita! No kurienes viņa uzradusies? Pagājušajā vasarā šādas sievietes Lauvas apmetnē nebija. Eila pat nebija Mamutu cilts vārds.

- Brisij, - Eila iepazinās, - Jondalars man par tevi stāstīja. Tu esi tā, kas izglāba viņu un viņa brāli no Lielās Mātes upes plūstošajām smiltim, un tu esi Talijas draudzene. Priecājos ar tevi iepazīties.

Brīsija nodomāja: "Tas noteikti nav Mamutu cilts un arī ne Sungaji ak­cents. Tas nav arī Jondalara akcents. Neesmu pārliecināta, ka tas vispār ir akcents. Viņa patiešām loti labi runā Mamutu valodā, bet šai sievietei piemīt īpatnējs runas veids - viņa norij dažus vārdus." - Priecājos ar tevi iepazīties… Eila, vai tāds bija tavs vārds? - Brīsija pārjautāja.

- Jā, Eila.

- Tas ir neparasts vārds. - Kad nesekoja nekādi turpmāki paskaid­rojumi, Brīsija turpināja: - Šķiet, ka tu esi tā, kas… ē… pieskata… šos dzīvniekus. - Brisijai ienāca prātā, ka viņa nekad mūžā nebija stāvējusi tik tuvu dzīvam dzīvniekam, vismaz ne tādam, kurš stāvētu mierīgi un necenstos aizbēgt.

- Tas tāpēc, ka dzīvnieki viņai pakļaujas, - Jondalars ar smaidu pa­skaidroja.

- Bet vai tik es arī tevi neredzēju ar vienu no tiem? Jondalar, jāat­zīstas, ka tu mani pārsteidzi. Šajās drēbēs man uz brīdi likās, ka esi Darnevs, un, kad tu vedi zirgu, man šķita: vai nu es sapņoju, vai ari Darnevs atgriezies no garu pasaules.

- Es mācos no Eilas, kā ar šiem dzīvniekiem apieties, - Jondalars paskaidroja. - Viņa ir tā, kas mani izglāba no alu lauvas ķetnām. Tici man, viņa māk apieties ar dzīvniekiem.

- Tas ir redzams, - Brīsija piekrita, šoreiz skatīdamās uz Vilku, kas vairs nebija tik nervozs, kaut arī jaunā vilka modrība izskatījās vēl draudīgāka. - Vai tāpēc viņu pieņēma pie Mamuta pavarda?

- Tas ir tikai viens no iemesliem, - Jondalars atbildēja.

No Brīsijas puses tas bija dūriens tumsā - minējums, ka Eila tikai nesen tikusi pieņemta pie Lauvas apmetnes Mamuta pavarda. Jondalara atbilde apstiprināja viņas minējumus. Tomēr nekas neatbildēja uz jautā­jumu, no kurienes šī sieviete uzradusies. Vairums ļaužu minēja, ka viņa atnākusi kopā ar garo, blondo vīrieti, varbūt tā ir viņa pavarda sieviete vai māsa, bet Brīsija ļoti labi zināja, ka Jondalars bija ieradies viņas apmetnē tikai kopā ar savu brāli. Kur gan viņš šo sievieti atradis?

- Eila! Cik jauki tevi atkal satikt!

Pacēlusi acis, viņa ieraudzīja Branagu, kas bija sadevies rokās ar Dīgiju. Viņi sirsnīgi apskāvās un paberzēja vaigus. Kaut ari Eila tikai reizi bija satikusi Branagu, viņi jau jutās kā seni draugi, un bija tik jauki šajā sapulcē kādu pazīt.

- Māte grib, lai tu nāc un iepazīsties ar Vilka apmetnes abiem va­doņiem, - Dīgija aicināja.

- Protams, - Eila piekrita, priecādamās par attaisnojumu, lai varētu tikt prom no vērīgās Brīsijas. Jaunā sieviete bija pamanījusi sievietes atjautīgo minējumu - domu gājienu - un viņas tuvumā nejutās īpaši ērti. - Jondalar, vai paliksi pie zirgiem? - Viņa bija pamanījusi, ka vēl pāris cilvēku bija pienākuši klāt kopā ar Dīgiju un Branagu, un virzījās tuvāk dzīvniekiem. - Viņiem vēl viss šeit ir tik jauns, un dzīvnieki priecāsies, ja kāds pazīstams būs viņiem tuvumā. Kur ir Ridags? Viņš varētu pieskatīt Vilku.

- Viņš ir iekšā teltī, - Dīgija sacīja.

Eila pagriezās, lai paskatītos, un pamanīja puiku kautrīgi stāvam pie ieejas. - Talija grib, lai es iepazīstos ar saimnieku apmetnes vadoņiem. Vai pieskatīsi Vilku? - Eila rādīja ar zīmēm un vienlaikus arī runāja.

- Pieskatīšu, - zēns parādīja pretim, šķībi paskatīdamies uz cilvēku pūli, kas bija sastājies apkārt. Ridags lēnām pienāca klāt, apsēdās blakus Vilkam un aplika tam roku.

- Paskatieties! Viņa pat sarunājas ar plakangalvjiem! Viņa droši vien labi saprotas arī ar dzīvniekiem! - kāda izsmējīga balss sauca no pūļa. Vairāki ļaudis iesmējās.

Eila apmetās apkārt un dusmīgi meklēja to, kas bija šo piezīmi iz­teicis.

- Ikviens var ar viņiem sarunāties - var arī sarunāties ar akmeni; tikai - kā tos piedabūt, lai tev atbild? - ierunājās kāda cits balss, kas izsauca vēl lielākus smieklus.

Eila pagriezās balss virzienā, dusmās būdama tik nikna, ka tik tikko spēja parunāt.

- Vai kāds šeit cenšas pateikt, ka šis zēns ir dzīvnieks? - ierunājās kāda pazīstama balss. Eila sarauca pieri, kad priekšā iznāca Lauvas apmetnes iemītnieks.

- Tā ir, Frabek. Un kāpēc gan ne? Viņš tāpat nesaprot, ko es runāju. Plakangalvji ir dzīvnieki, un tu to esi vairākkārt uzsvēris.

- Un tagad, Čaleg, es saku, ka esmu kļūdījies. Ridags ļoti labi saprot, ko tu saki, un viņam nav grūti tev atbildēt. Tikai tev ir jāiemācās viņa valoda.

- Kāda valoda? Plakangalvji nerunā. Kurš tev ir sastāstījis visus šos niekus?

- Tā ir zīmju valoda. Viņš sarunājas ar rokām, - Frabeks atbildēja. Pūli atskanēja vispārēji izsmējīgi smiekli. Eila jau tagad ar ziņkāri vēroja Frabeku. Šim vīrietim nepatika, ka par viņu smējās.

-Ja negribat, varat man neticēt, - viņš paraustīja plecus un sāka iet prom, it kā viņam būtu vienalga, tad pagriezās pret to vīrieti, kurš bija izsmējis Ridagu. - Bet es tev pateikšu vēl kaut ko. Viņš māk sarunāties ari ar to vilku, un, ja puika dos komandu vilkam tev uzbrukt, tad es par tavām iespējām nedotu ne tik, cik melns aiz naga.

Čalegam nemanot, Frabeks bija ar zīmēm kaut ko parādījis Ridagam; šīs roku kustības svešiniekam neko neizteica. Savukārt Ridags bija kaut ko pajautājis Eilai. Visa Lauvas apmetne vēroja šo kluso sazināšanos, priecādamies par šīs slepenās valodas priekšrocībām, kurā viņi var sa­zināties, citiem neko nesaprotot.

Nemaz nepagriezies, Frabeks turpināja: - Ridag, kāpēc tev to viņam neparādīt?

Pēkšņi Vilks vairs nesēdēja mierā, un bērns vairs nebija viņam aplicis roku ap kaklu. Ar vienu slaidu lēcienu Vilks atradās blakus smejošajam vīram, dzīvnieka spalva bija sacēlusies, zobi atiezti, un rūciens sacēla spalviņas uz visu klātesošo skaustiem. Zākātāja acis plati iepletās, kad viņš stindzinošās bailēs atlēca atpakaļ. Arī vairums ļaužu, kas stāvēja viņam blakus, atvirzījās, bet Čalegs devās prom. Pēc Ridaga signāla Vilks rātni atgriezās savā vietā blakus zēnam, izskatīdamies ar sevi apmierināts, pāris reižu apgriezās apkārt, nolika galvu uz ķepām un vēroja Eilu.

Jaunā sieviete pati sev atzina, ka tas bija risks, kaut ari dotais sig­nāls īsti nenozīmēja uzbrukt. Tā bija spēle, ko bērni spēlēja ar Vilku, - rotaļīga uzklupšana, tā ari vilka kucēni parasti draiskojās savā starpā, tikai Vilkam bija iemācīts savaldīt kodienu. Dodoties medību sirojumos, Eila bija izmantojusi līdzīgu signālu, kad gribēja, lai Vilks izbaidītu ārā medījumu. Kaut arī dažkārt tas beidzās ar to, ka Vilks uzklupa un pats nogalināja dzīvniekus, signāls nenozīmēja kādam uzbrukt vai kādu sa­vainot, un zvērs nebija vīrieti aizticis. Vilks vienīgi bija izdarījis lēcienu vīrieša virzienā. Tomēr pastāvēja risks, ka viņš to varēja izdarīt.

Eila ļoti labi zināja, kā vilki aizsargā savu teritoriju vai baru. Lai to aizstāvētu, viņi ir gatavi nogalināt. Vērojot vilku atgriežamies savā vietā, jaunā sieviete nodomāja: "Ja vilki mācētu smieties, tad mans Vilks tagad noteikti gardi smietos." Eila nespēja atturēties no izjūtas, ka vilks zina, kas notiek; doma bija vienīgi pabaidīt, un viņš savu uz­devumu bija godam veicis. Tas nebija vienīgi rotaļīgs uzbrukums, Vilka kustībās nebija manāms nekāds draiskums. Zvērs bija perfekti notēlojis uzbrukumu, tikai pusceļā savaldījies. Jaunajam vilkam bija grūti aprast ar tik lielām ļaužu masām, bet viņš bija labi uzvedies. Un, ieraugot iz­biedētā vīrieša seju, risks attaisnojās. Ridags nebija nekāds dzīvnieks!

Branags izskatījās nedaudz šokēts, bet Dīgija smaidīja, kad viņi pie­vienojās Talijai, Talutam un vēl vienam pārim. Eila tika oficiāli iepazīs­tināta ar saimnieku apmetnes abiem vadoņiem, un jaunā sieviete uzreiz saprata to, ko jau zināja visi pārējie, - Mārlija ir ļoti slima. Jau domās prātodama, kādas zāles šai sievietei pagatavot, Eila nodomāja, ka Mār- lijai nevajadzētu šeit atrasties. Novērtēdama slimnieces ādas krāsu, acu izteiksmi, ādas un matu struktūru, jaunā dziedniece prātoja, vai šai sievietei vispār vēl kas spēj līdzēt, bet viņa sajuta slimās vadones gribasspēku un to, ka viņa tik viegli nepadosies. Šoreiz tas pat varētu būt svarīgāk par pašām zālēm.

- Tas nu gan bija varens gājiens! - Mārlija atzina, pamanīdama Eilas interesanto un dīvaino runas manieri. - Vai tas bija puika vai tu pati, kas kontrolēja vilku?

- Es nezinu, - jaunā dziedniece smaidīdama atbildēja. - Vilks klausa signāliem, bet šoreiz mēs to abi rādījām.

- Vilks? Tu to izrunāji tā, it kā tas būtu viņa vārds, - Valezs sacīja.

- Tas ir viņa vārds.

- Vai arī zirgiem ir vārdi? - Mārlija painteresējās.

- Ķēvīti sauc vī-nī, - Eila to izrunāja tā, it kā zirgs pats to būtu pateicis, un Vīnija iezviedzās pretim, kas nometnes saimniekiem izrai­sīja nervozu smaidu. - Vairums cilvēku vienkārši viņu sauc par Vīniju. Ērzelis ir viņas dēls. Jondalars viņu nosauca par Skrējēju. Šis vārds nāk no viņa valodas, tas nozīmē: tāds, kam patīk ātri skriet un kas pārspēj citus.

Mārlija pamāja. Eila kādu brīdi nopētīja sievieti, tad pagriezās pret Talutu. - Esmu ļoti nogurusi, strādājot pie zirgu vietas sagatavošanas. Vai redzi to lielo baļķi? Vai tu to nevarētu atnest, lai varētu apsēs­ties?

Uz īsu bridi lielais vadonis bija pilnīgā nesaprašanā. Tāda uzvedība bija Eilai pavisam netipiska. Viņa nemūžam neko tādu nelūgtu, īpaši jau sarunas vidū ar saimnieku apmetnes vadoni. Ja kādam šeit patiešām vajadzēja apsēsties, tad tā noteikti bija Mārlija. Tad pēkšņi viņš saprata. Nu, protams! Kāpēc viņš pats par to agrāk nebija iedomājies? Taluts aizsteidzās pēc baļķa un viens pats to atnesa.

Eila apsēdās. - Ceru, ka neiebilstat. Es patiešām esmu pārguruši. Mārlij, vai nevēlies man pievienoties?

Mārlija apsēdās, viņu kratīja nelieli drebuli. Pēc brīža viņa pasmaidīja.

- Paldies, Eila! Nebiju plānojusi šeit tik ilgi uzkavēties. Kā tu zināji, ka man reibst galva?

- Viņa ir dziedniece, - Dīgija paskaidroja.

- Zvēru pievilinātāja un dziedniece? Tā nu gan ir neparasta kom­binācija. Nav nekāds brīnums, ka Mamuta pavards izvirzīja uz viņu tiesības.

- Ja tu to pieņemtu, es vēlētos tev kaut ko pagatavot, - Eila piedā­vāja.

- Eila, mani jau ir apskatījuši vairāki dziednieki, bet, ja vēlies, vari pamēģināt. Tagad mainām tematu, vēlos uzzināt ko citu. Vai tu biji pārliecināta, ka vilks nenodarīs vīram pāri?

Eila kādu brīdi padomāja, tad atbildēja: - Nē, nebiju pārliecināta. Viņš vēl joprojām ir ļoti jauns, un ne vienmēr uz viņu var paļauties. Bet zināju, ka atrodos pietiekami tuvu, lai novērstu viņa uzbrukumu, ja gadījumā zvērs pats neapstātos.

Mārlija pamāja. - Arī uz cilvēkiem ne vienmēr var paļauties, tad kā lai paļaujas uz dzīvniekiem? Ja tu būtu atbildējusi ko citu, es nebūtu tev ticējusi. Tu jau zini, tiklīdz Čalegs atgūsies, tā sāks sūdzēties, lai glābtu savu pašcieņu. Viņš šo jautājumu pacels Brāļu Padomē, un tie to uzdos mums.

- Mums?

- Māsu Padomei, - Talija paskaidroja. - Māsām pieder galavārds. Viņas ir tuvākas Mātei.

- Priecājos, ka biju klāt un redzēju to pati savām acīm. Tagad man nav jāuztraucas par pilnīgi pretēju un neticamu stāstu taisnīgu izsprie­šanu, - Mārlija sacīja. Viņa kārtīgi nopētīja zirgus un pēc tam arī Vilku.

- Šķiet, ka viņi ir pilnīgi normāli dzīvnieki, nevis gari vai kādas ma­ģiskas būtnes. Eila, pastāsti man - ko dzīvnieki ēd, kad dzīvo kopā ar tevi? Vai viņi ēd?

- Jā, to pašu, ko viņi parasti ēd. Vilks galvenokārt ēd gaļu, vai nu jēlu, vai ceptu. Ar viņu jārēķinās kā ar vēl vienu apmetnes iemītnieku, parasti viņš ēd to pašu, ko es, pat dārzeņus. Dažkārt es viņam kaut ko nomedīju, bet vilkam pašam tīri labi padodas peļu un citu sīku dzīvnieciņu medības. Zirgi ēd zāli un graudus. Es biju domājusi viņus drīz aizvest uz pļavu ganībās, uz to, kas atrodas pāri upei, un uz kādu bridi viņus tur atstāt.

Valezs paskatījās pāri upei un tad pavērās Talutā. Eila varēja redzēt, ko vadonis pie sevis domā. - Eila, negribētos tev to teikt, bet atstāt viņus tur vienus varētu būt bīstami.

- Kāpēc? - jaunās sievietes balsi ieskanējās panika.

- Mednieku dēļ. Jo tavi zirgi izskatās līdzīgi citiem zirgiem, īpaši jau ķēve. Jaunā ērzeļa tumšā krāsa ir diezgan neparasta. Mēs varētu palaist ziņu, lai nenogalina nevienu brūnu zirgu, īpaši tad, ja tie iz­skatās ļoti draudzīgi. Bet ķēve… visi stepes zirgi ir tādā pašā krāsā, un nedomāju, ka mēs varētu lūgt cilvēkiem nenogalināt zirgus. Dažiem tā ir iecienītākā gaļa, - Valezs skaidroja.

- Tad man jāiet viņai līdzi, - Eila pieņēma lēmumu.

- To tu nedrīksti darīt! - Dīgija iesaucās. - Tā tu visu palaidīsi ga­rām.

- Es nevaru pieļaut, ka kāds Vīnijai nodara pāri, - Eila atbildēja. - Tāpēc man vajadzēs kaut ko palaist garām.

- Tas gan būtu ļoti slikti, - arī Taluts izteica savas domas.

- Vai nevari kaut ko izdomāt? - Dīgija jautāja.

- Nē… ja vien arī Vīnija būtu brūnā krāsā, - Eila prātoja.

- Nu, tad kāpēc mums viņu nepadarīt brūnu?

- Padarīt viņu brūnu? Kā tad?

-Ja nu mēs sajauktu krāsas, kā es to daru, krāsojot zvērādas, un ar tām iesmērētu Vīniju?

Eila kādu brīdi apdomājās. - Nedomāju, ka tas izdosies. Dīgij, tā ir laba doma, ja nosmērēsim viņu brūnu, tad nebūs lielas atšķirības. Bet ari Skrējējs ir apdraudēts. Arī brūns zirgs joprojām izskatās pēc zirga, un, ja kāds medī zirgus, tad nebūs viegli atcerēties nenogalināt brūnos eksemplārus.

- Tā tas ir, - Taluts piekrita. - Medniekiem galvā ir vienīgi medī­bas, un divi brūni zirgi, kas nebaidās no cilvēkiem, būs ļoti kārdinoši mērķi.

- Un kā būtu ar kādu citu krāsu, piemēram… sarkanu? Kāpēc ne­nokrāsot Vīniju sarkanu? Spilgti sarkanā krāsā. Tad viņa patiešām iz­celtos.

Eila sašķobīja seju. - Dīgij, man diez ko nepatīk doma par Vīnijas nokrāsošanu sarkanā krāsā. Viņa izskatīsies dīvaina. Tomēr tā ir laba ideja. Tad visi sapratīs, ka viņa nav parasts zirgs. Domāju, ka mums to vajadzētu pamēģināt, bet spilgti sarkans zirgs… Pagaidiet! Man prātā ienāca kāda cita doma! - Eila iesteidzās teltī. Uzmetusi ceļasomu uz guļamādām, pašā somas apakšā jaunā sieviete atrada meklēto. Viņa to paķēra un izskrēja laukā.

- Paskaties, Dīgij! Vai atceries? - Eila jautāja, atvērdama spilgti sar­kano zvērādu, ko pati bija nokrāsojusi. - Tā ari nevarēju izdomāt, ko no tās izgatavot. Man tā vienkārši ļoti patīk tieši krāsas dēļ. Uzsiešu to Vīnijai mugurā, kamēr viņa ganīsies pļavā.

- Tā ir spilgti sarkana! - Valezs izsaucās un pamāja ar galvu. - Man šķiet, ka tas varētu nostrādāt. Ja šī zvērāda būs viņai mugurā, tad visi sapratis, ka viņa ir īpašs zirgs, un droši vien viņu nemedīs pat bez sevišķas teikšanas. Šovakar mēs paziņosim, ka zirgu, kam uz muguras ir sarkana zvērāda, un viņai blakus esošo brūno ērzeli nedrīkst medīt.

- Domāju, ka par ļaunu nenāktu ari Skrējējam kaut ko uzsiet uz muguras, - Taluts ierosināja. - Tam nav jābūt kaut kam tikpat spilg­tam, bet kādai lietai, ko taisījis cilvēks, lai visi, kas pieiet piķa mešanas attālumā, saprastu, ka tas nav parasts zirgs.

Mārlija ierunājās: - Tā kā uz visiem ļaudīm nevar pilnībā paļauties, dažkārt ari vārdi nelīdz. Es ieteiktu tev ar Mamutu izdomāt zirgu me­dību aizliegumu. Kāds pamatīgs lāsts varētu aizbaidīt jebkuru, kam kārotos pārliecināties, cik šie zirgi ir nāvējoši dzīvnieki.

- Tu varētu pateikt, ka Ridags sūtīs Vilku izrēķināties ar visiem, kas daris zirgiem pāri, - Branags smaidīdams ierosināja. - Šis stāsts jau tagad droši vien ceļo pa visu nometni no mutes mutē un ar katru nā­kamo stāstītāju tiek izpušķots arvien vairāk.

- Tā varētu būt ļoti laba doma, - Mārlija piekrita, pieceldamās uz promiešanu. - Vismaz to varētu palaist apkārt kā baumu.

Lauvas apmetnes ļaudis nolūkojās, kā aiziet Vilka apmetnes vadoņi. Pēc tam Talija, skumji pašūpojusi galvu, devās pabeigt iekārtošanās darbus. Taluts nolēma aiziet painteresēties, kas organizē sacensības, lai iekļautu tajās ari piķa mešanas disciplīnu, un pa ceļam apstājās, lai aprunātos ar Brisiju un Jondalaru. Visi trīs kopā devās prom. Dīgija un Branags kopā ar Eilu piegāja pie zirgiem.

- Es zinu īsto cilvēku, kas varētu palaist šo baumu pa nometni, - Bra­nags sacīja. - Ņemot vērā tos stāstus, kas jau tagad klīst pa nometni, pat ja ļaudis tiem pilnībā netic, manuprāt, viņi ies zirgiem ar likumu. Nedomāju, ka kāds izvēlēsies riskēt, lai Ridags tam uzrīda Vilku. Es jau gribēju pajautāt - kā Ridags iemācījies dot Vilkam signālus?

Dīgija ar lielu pārsteigumu paskatījās vīrietī, kuram bija devusi Solī­jumu. - Šķiet, ka tu to tiešām nezini, vai ne? Nezinu, kāpēc man vaja­dzētu domāt, ka tikai tāpēc, ka es kaut ko zinu, ari tu to zini. Frabeks neko neizdomāja, lai aizstāvētu Lauvas apmetni. Viņš teica taisnību. Ridags ļoti labi saprot visu, ko pārējie runā. Un vienmēr ir to sapratis. Mēs to vienkārši nezinājām līdz tam brīdim, kad Eila mums iemācīja zīmju valodu, lai mēs varētu puiku saprast. Kad Frabeks izlikās ejam prom, viņš ar zīmēm parādīja Ridagam, kā rīkoties, un savukārt puika to pajautāja tālāk Eilai. Mēs visi sapratām, ko viņi saka, tāpēc zinājām, kas sekos.

- Vai tā ir taisnība? - Branags jautāja. - Jūs savā starpā sarunājāties, un neviens to nezināja? - Viņš iesmējās. - Nu, ja jau Lauvas apmetne mani iepazīstināja ar saviem pārsteigumiem, varbūt ari man vajadzētu iemācīties šo slepeno valodu?

- Eila! - Krouzija iesaucās, iznākusi no telts. Jaunieši apstājās un pagaidīja, līdz vecā sieva pienāk klāt. - Talija man tikko pastāstīja, ko jūs izlēmāt darīt, lai iezīmētu zirgus, - viņa sacīja tuvodamās. - Sar­kanā krāsa izcelsies uz gaišā zirga, bet tev nav divu spilgti sarkanu zvērādu. Izpakojot mantas, atradu kaut ko tādu, ko gribu tev tagad iedot. Krouzija attina saini, kas vēl nesen bija sasiets, izņēma salocītu ādas gabalu un izpurināja to.

- Ak! Krouzij! - Eila iesaucās. - Cik tas ir skaists! Jaunā sieviete aiz pārsteiguma noelsās, ieraudzīdama krita balto ādas apmetni, kas bija izgreznots ar kaula krellītēm, izsmalcinātiem trijstūriem, kas atkārtojās, un eža adatām, kuras bija sarkanā okera krāsā un piestiprinātas dažādos ornamentos - taisnleņķa spirālēs un zigzagos.

Redzot Eilas sajūsmu, Krouzijas acis iemirdzējās. Kad jaunā sieviete pati bija pašuvusi tuniku, viņa saprata, cik grūti ir nokrāsot zvērādu baltu. - Tā būs Skrējējam. Manuprāt, balts ļoti labi izcelsies uz viņa tumši brūnā kažoka.

- Krouzij, šī tunika ir pārāk skaista šādiem mērķiem. Tā sasmērē- sies un apklāsies putekļiem, īpaši jau tad, ja Skrējējs ar to vārtīsies pa zemi, tai nokritīs visi izšuvumi. Es nevaru pieļaut, ka Skrējējs to valkā uz lauka, - Eila sacīja.

Krouzija uz viņu bargi paskatījās. - Ja kāds ies medīt zirgus un ierau­dzīs brūnu zirgu, kam uz muguras uzsieta balta, izšūta tunika, vai tu domā, ka šāds mednieks metis tam ar piķi?

- Nē, bet tu tajā esi ieguldījusi pārāk lielu darbu, lai tik vienkārši ļautu to sabojāt.

- Tas darbs tika ieguldīts pirms vairākiem gadiem. - Tad daudz mīlī­gākā balsī un miklām acīm Krouzija piebilda: - Tā tika gatavota manam dēlam, Fralijas brālim. Nekad neesmu varējusi to atdot kādam citam. Nespētu paciest, ja redzētu kādu citu to valkājam, un nespēju to arī aizsviest prom. Esmu to nēsājusi līdzi no vienas vietas uz citu kā nevēr­tīgu ādas gabalu un veltīgi ieguldītu darbu. Ja mana zvērāda palīdzēs aizstāvēt šo dzīvnieku, tā būs bijusi kaut kam noderīga, ieguldītajam darbam būs kāda vērtība. Gribu, lai tu to pieņem par visu to, ko esi manā labā darījusi.

Eila pieņēma piedāvāto saini, bet izskatījās apjukusi. - Krouzij, ko tad es esmu tavā labā darījusi?

- Tas nav svarīgi, - viņa strupi atteica. - Vienkārši paņem to.

Frabeks, kas tajā bridi steidzās iekšā telti, pacēlis acis un viņus ierau­dzījis, pašapmierināti pasmaidīja un tad iegāja iekšā. Jaunieši viņam atsmaidīja pretim.

- Biju ļoti pārsteigts, kad Frabeks iznāca priekšā, lai aizstāvētu Ri­dagu, - Branags izteica savas domas. - Es biju domājis, ka viņš ir pē­dējais, kas tā darītu.

- Frabeks ir ļoti mainījies, - Dīgija iebilda. - Viņam joprojām patīk pastrīdēties, bet ar viņu vairs nav tik grūti saprasties. Dažkārt viņš pat ir gatavs kādu uzklausīt.

- Nu, viņš jau nekad nav baidījies iznākt visu priekšā un pateikt savas domas, - Branags piebilda.

- Varbūt tur jau ari tā problēma slēpās, - Krouzija sacīja. - Nekad neesmu sapratusi, ko Fralija viņā saskatījusi. Es centos, kā varēju, lai savu meitu atrunātu no savienošanās ar Frabeku. Viņam nebija nekā, ko piedāvāt. Viņa mātei nebija nekāda stāvokļa, pašam ari nepiemita nekādi izcili talanti, manuprāt, meita sevi veltīgi izniekoja. Varbūt viņai patika tas, ka Frabekam allaž bijusi drosme pateikt savas domas, turklāt viņš Fraliju patiešām ļoti vēlējās iegūt. Šķiet, ka man jau sen vajadzēja uzticēties meitas izvēlei. Tikai tas, ka kādam nav paveicies ar bagātiem vecākiem, nenozīmē, ka viņš nevēlas kļūt labāks.

Branags paskatījās uz Dīgiju un tad pāri Krouzijas galvai uz Eilu. Viņaprāt, pati Krouzija ir vēl vairāk mainījusies nekā Frabeks.