Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

36

Sadalot mamutu gaļu, Taluts jutās savā īstajā elementā. Kailām krū­tīm, pamatīgi svīzdams, vicinādams masīvo cirvi kā bērnu rotaļlietiņu, vadonis skaldīja kaulus un ilkņus, graizīja cīpslas un plēsa nost biezo ādu. Viņam patika šis darbs un apziņa, ka tas palīdz viņa ciltij; vadonis priecājās, ka varēja likt lietā savu raženo augumu un tādēļ kādam citam būs mazāk jānopūlas; viņš staroja no laimes, ka var likt lietā savus varenos muskuļus tā, kā neviens cits to nespēj, un visiem, kas vēroja viņu rosāmies, ari bija jāsmaida.

Tomēr milzīgo zvēru dīrāšanā bija nodarbināti daudzi cilvēki, tāpat kā atgriežoties būs vajadzīgas daudzas darbarokas, lai ādas miecētu un izģērētu. Pat zvēru pārnešana mājās prasīja kopējas pūles, tieši tāpēc bija izraudzīti tikai paši labākie no labākajiem medniekiem. Tāpat viņi izraudzījās labākās dzīvnieku ķermeņa daļas - sākot no astes līdz pat ilkņiem. Atlasot gaļas gabalus, viņi bija īpaši izvēlīgi, paņēma tikai pašus labākos, dodot priekšroku treknākajiem, bet pārējos atstāja.

Taču izšķērdība nebija tik liela, kā sākumā izskatījās. Mamutu ciltij viss bija jānes uz savas muguras, un sliktas kvalitātes liesas gaļas no­gādāšana mājās varētu likt nesējam zaudēt vairāk kaloriju, nekā pēc tam spētu atgūt. Rūpīgā šķirošana bija nepieciešama, jo ar pārnesto gaļu ļaudīm būs jāiztiek ilgu laiku, jo tik drīz viņi vairs medībās ne­ies. Tie, kuri medīja un bija atkarīgi no nomedītās gaļas, nenogalināja zvērus bez jēgas. Viņi bija iemācījušies visu racionāli izmantot. Šī cilts dzīvoja saskaņā ar Lielās Zemes Mātes likumiem, apzinājās un saprata savu atkarību no Viņas. Mamutu ļaudis neizšķērdēja Viņas bagātības un resursus.

Kamēr mednieki dalīja gaļu, laiks pieturējās diezgan skaidrs, bet no pēcpusdienas līdz naktij temperatūra strauji kritās. Par spīti tam, ka viņi atradās blakus lielajam ledājam, spilgtajā saules gaismā dienas iesila diezgan krietni - kļuva pietiekami siltas, lai sausajā vējā izkal­tētu liesākos gaļas gabalus, tādējādi padarot vieglāku kravu, kas būs jānes mājās. Bet naktis bija pakļautas ledāja valstībai. Viņu aiziešanas dienā mainījās vējš, rietumos parādījās izkliedēti mākoņi un ievērojami pazeminājās temperatūra.

Eilas zirgi nekad nebija tik augstu novērtēti kā tagad, kad jaunā sieviete tos pietiekami noslogoja ar kravu, ko pārvest mājās. Katrs med­nieks bija sagatavojis sev pamatīgu nesamo un nekavējoties novērtēja zirgu labumu. īpašu interesi izraisīja velkamā platforma. Vairāki ļaudis bija brīnījušies, kāpēc Eila bija uzstājusi, ka jāņem līdzi garās kārtis; bija skaidri redzams, ka tie nebija pīķi. Tagad viņi atzinīgi māja ar galvu. Kāds no vīriem jokojot pat iejūdzās daļēji piekrautajā platformā un pats sāka to vilkt.

Kaut arī mednieki piecēlās agri un dedzīgi vēlējās doties mājup, rīta cēliens jau bija pusē, pirms viņi izkustējās no apmetnes. Pēcpusdienā mednieki kāpa garā, šaurā smilšu, grants un akmeņu kalnā, kas tur jau sen bija izveidojies kā ledāja robežšķirtne un veda tālāk uz dienvidiem. Sasniedzis noapaļoto kalna kori, mednieku bariņš apstājās atpūsties, un Eila atskatījusies pirmoreiz ieraudzīja ledāju, kas, raugoties no tāluma, nebija tīts miglas plīvurā. Viņa nespēja no tā atraut acis.

Tas mirdzēja saulē, tikai daži mākoņi rietumu pamalē nelāva saredzēt ledāja virsotnes, nebeidzami un pamatīgi ledus kalni stiepās pāri zemei, cik tālu vien viņa spēja saskatīt, iezīmēdami to robežu, aiz kuras neviens nedrīkstēja spert kāju. Tā patiešām bija pasaules mala.

Kalna priekšpuse bija nelīdzena, tā atspoguļoja šī apgabala nelielās vietējās atšķirības; medniekiem uzkāpjot pašā virsotnē, skatienam pa­vērtos ieplakas un grēdas, aizas un plaisas, kas, samērojot ar cilvēka augumu, būtu diezgan pamatīgas, bet attiecībā uz kalna izmēru tā virsma šķistu vienmērīgi līdzena. Bija grūti iedomāties, ka milzīgais, nepielūdzamais ledājs ar mirdzošu ledus vairogu apklāja ceturto daļu zemes virsmas. Atsākot iešanu, Eila turpināja skatīties uz ledāju un ievēroja, ka rietumu pusē esošie mākoņi sabiezē un ceļas migla, ietinot ledāju noslēpumainības plīvurā.

Par spīti smagajām nastām, mednieki atpakaļceļā virzījās uz priekšu ātrāk, nekā bija nākuši šurp. Katru gadu šis apvidus pa ziemu kardināli mainījās, tāpēc viņu maršruts un pat labi zināmās vietas bija jāpēta no jauna. Bet ceļš uz ziemeļu ledāju un atpakaļceļš nekad nebija pa­redzams. Visi ļaudis par veiksmīgajām medībām bija līksmi un labā noskaņojumā un pēc iespējas ātrāk vēlējās atgriezties Vasaras sapulcē. Šķiet, ka nevienu, izņemot Eilu, neuztrauca un nespieda pie zemes smagā krava. Priekšnojauta, ko jaunā sieviete bija izjutusi turpceļā uz ziemeļiem, atpakaļceļā kļuva vēl spēcīgāka, bet viņa vairījās pieminēt savas ļaunās bažas.

Kaula riku meistars bija pārņemts ar nepacietīgām gaidām, un viņam bija grūti savas emocijas apslēpt. Liels sasprindzinājums Ranekam cēlās arī no Vinkaveka neatslābstošās intereses par Eilu, visu laiku viņš sajuta sevī rodamies neskaidras pretrunas. Bet Eila vēl joprojām bija viņam apsolīta, un pašlaik viņi nesa mājup gaļu kāzu svinībām. Izskatījās, ka pat Jondalars ir samierinājies ar viņu savienošanos, kaut arī nekas vēl nebija skaidri norunāts. Raneks juta, ka garais Zelandoni virs nostājas viņa pusē pret Vinkaveku. Jondalaram piemita vairākas apbrīnojami labas īpašības, viņi mēģināja pat sadraudzēties. Par spīti tam, Raneks saprata, ka Jondalara klātbūtne rada vārdos neizsakāmu apdraudējumu viņa savienībai ar Eilu un varētu būt šķērslis, kas stātos ceļā viņa pilnī­gai laimei. Tumšādainais vīrietis būtu laimīgs tad, kad Jondalars beidzot nolemtu doties prom.

Eila nemaz negaidīja kāzu svinības, kaut ari zināja, ka viņai to būtu vajadzējis darīt. Jaunā sieviete apzinājās, cik ļoti Raneks viņu mīl, un ticēja, ka varētu būt ar viņu laimīga. Doma par to, ka viņai varētu piedzimt bērniņš, kas līdzinātos Trisijas mazulim, radīja viņā prieku. Savā prātā Eila nešaubījās ne mirkli, ka Ralevs ir Raneka dēls. Šis bērns nebija dzimis dažādu garu sajaukuma rezultātā. Eila bija pārliecināta, ka Raneks aizsācis Trisija šo bērnu ar savu esenci, kad dalījies ar Trisiju Baudas veltē. Eilai patika sarkanmatainā sieviete, viņai bija viņas žēl. Jaunā sieviete nolēma, ka viņai nebūtu nekas pretim dalīties Ranekā un pavardā ar Trisiju un Ralevu, ja Trisija to vēlēsies.

Tikai pašā nakts melnumā Eila bija spiesta sev atzīt, ka, iespējams, viņa varētu būt tikpat laimīga, ja vispār nedzīvotu pie Raneka pavarda. Visa ceļojuma laikā viņa bija izvairījusies gulēt kopā ar tumšādaino vīrieti, izņemot tās pāris reizes, kad Ranekam radās pēc viņas nepār­varama vajadzība - ne jau fiziska, bet viņam bija nepieciešams mie­rinājums un tuvība. Atpakaļceļā Eila nespēja dalīties Baudas veltē ar Raneku. Tā vietā, gulēdama viena pati savā guļvietā, Eila spēja domāt vienīgi par Jondalaru. Viņai prātā jaucās vieni un tie paši jautājumi, uz kuriem viņa nespēja rast atbildi.

Atceroties medību dienu, savu tuvo nāves iespēju mamutu bullēna dēļ un smeldzīgo vajadzību Jondalara acīs, Eila prātoja, vai tiešām tā varētu būt patiesība, ka viņš vēl joprojām viņu mīl. Tad kāpēc gan visu ziemu Jondalars bija izturējies kā svešinieks? Kāpēc viņš bija pārstājis meklēt viņā iepriecinājumu? Kāpēc bija aizgājis no Mamuta pavarda? Jaunā sieviete atcerējās to dienu stepē, kad Jondalars pirmoreiz izjāja ar Skrējēju. Atcerēdamās viņa vēlmi un vajadzību pēc viņas un pašas dedzīgo atsaucību, Eila vairs nespēja gulēt no savām ilgām pēc viņa, bet atmiņas aizēnoja viņa noraidījums, pašas sāpes un apjukums.

Pēc īpaši nogurdinošas dienas un vēlas maltītes Eila bija starp pirma­jiem, kas atstāja ugunskuru un devās uz telti. Viņa ar smaidu bija norai­dījusi Raneka cerību pilno lūgumu iet pie viņa gulēt, paskaidrodama, ka pēc garā dienas pārgājiena ir pārguruši, un, ieraugot tumšādainā vīrieša vilšanos, sajutās slikti. Bet viņa patiešām bija nogurusi un nespēja tikt skaidrībā ar savām jūtām. Dodoties uz telti, Eila pamanīja, ka Jondalars atrodas pie zirgiem. Vīrietis bija uzgriezis muguru, un jaunā sieviete netīšām nopētīja viņa lielisko augumu, kustības un stāju. Viņa pie sevis nodomāja, ka tik labi pazīst Jondalaru, ka atpazītu viņu pat no ēnas aprisēm. Tad viņa pamanīja, ka arī pašas augums neapzināti reaģē uz viņa klātbūtni. Viņas elpa paātrinājās, seju klāja piesārtums; Eila izjuta nepārvaramu pievilkšanas spēku un sāka iet viņa virzienā.

"Nē, tam nav nekādas jēgas," viņa nodomāja. "Ja es pieietu pie viņa aprunāties, viņš, sameklēdams kādu atrunu, vienkārši dotos prom, aiz­ietu atrast kādu citu, ar ko aprunāties." Jaunā sieviete iegāja teltī, jo­projām izbaudīdama tās sajūtas, ko Jondalars bija viņā izraisījis, un ielīda guļamādās.

Viņa bija bijusi tik nogurusi, bet tagad nespēja aizmigt, grozījās un mētājās, cenšoties apslāpēt savas ilgas pēc Jondalara. Kas gan viņai kaiš? Neizskatījās, ka viņš viņu gribētu, kāpēc tad viņai vajadzētu tā tvīkt pēc šī vīrieša? Bet kāpēc gan dažreiz viņa acīs parādās tas īpašais skatiens? Kāpēc toreiz stepē viņš tik ļoti viņu gribēja? Toreiz radās tāda sajūta, ka Jondalaru pievelk tāds spēks, ar kuru viņš nespēj cīnīties. Pēkšņi viņai prātā ienāca kāda doma, un Eila sarauca pieri. Varbūt Jondalars izjūt tādu pašu nepārvaramu tieksmi pēc viņas, kādu viņa pati izjūt pret viņu, un varbūt viņš nemaz to nevēlas? Varbūt tieši tas ir visu problēmu pamats?

Viņa sajuta sevi atkal nosarkstam, bet šoreiz to izraisīja sarūgtinā­jums. Domājot par to tādā veidā, viss pēkšņi kļuva skaidrs - gan Jon­dalara izvairīšanās, gan viņa bēgšana projām. Vai tas tā notika tāpēc, ka viņš negribēja viņu gribēt? Eila atcerējās visas tās reizes, kad bija centusies viņam tuvoties, parunāties, saprast, tad vienīgais, ko Jonda­lars bija gribējis, bija izvairīšanās, un jaunā sieviete jutās pazemota. Viņa nodomāja: "Viņš mani negrib. Ne tā kā Raneks, kas mani grib. Kad dzīvojām ielejā, Jondalars reiz sacīja, ka mīlot mani un vedīšot mani sev līdzi, bet nekad nelūdza mani kļūt par viņa sievu. Viņš nekad nepieminēja, ka vēlas ar mani dzīvot pie viena pavarda vai ka vēlas manus bērnus."

Eila sajuta acs kaktiņos krājamies karstas asaras. "Kāpēc man tā jā­raizējas par viņu, ja es viņam esmu vienaldzīga?" Nošņaukājusies Eila ar plaukstu virspusi izslaucīja acis. "Visu šo laiku, kamēr esmu par viņu domājusi un alkusi pēc viņa, viņš vienkārši grib mani aizmirst.

Nu, Raneks mani grib un māk ari man sniegt Baudas velti. Un viņš ir labs pret mani. Viņš grib ar mani dzīvot pie viena pavarda, un es pat neesmu īpaši labi pret viņu izturējusies. Un viņam ir ari skaisti bērni, vismaz Trisijas mazulis ir ļoti jauks. Manuprāt, man jākļūst laipnākai pret Raneku un jāaizmirst Jondalars," Eila nodomāja. Bet, tiklīdz šie vārdi viņas domās izveidojās, acīs atkal parādījās asaras, un, lai kā arī jaunā sieviete censtos, viņa nespēja atbrīvoties no domām, kas veidojās kaut kur dziļi viņas iekšienē. "Jā, Raneks ir labs pret mani, bet Raneks nav Jondalars, un es mīlu Jondalaru."

Eila vēl joprojām bija nomodā, kad ļaudis sāka nākt teltī un doties pie miera. Viņa vēroja, kā Jondalars ienāk pa telts atveri un vilcinādamies paskatās viņas virzienā. Kādu bridi arī Eila skatījās uz viņu, tad izslēja zodu un novērsās. Tieši tajā brīdī teltī ienāca Raneks. Eila piecēlās sēdus un uzsmaidīja viņam.

- Man šķita, ka esi nogurusi. Tāpēc tu tik agri aizgāji gulēt, - kaula rīku meistars sacīja.

- Man likās, ka tā tas ir, bet nevarēju aizmigt. Varbūt man tomēr iet gulēt pie tevis? - viņa jautāja.

Raneka spožais smaids būtu aptumšojis sauli, ja tā šobrīd spīdētu.

- Tā ir laba doma, ja es esmu noguris, mani nekas nevar traucēt aizmigt, - Taluts izteica savas domas ar labvēlīgu smaidu, apsēzdamies uz guļamādām, lai atšņorētu zābakus. Bet Eila pamanīja, ka Jondalars nesmaida. Zelandoni vīrietis bija aizvēris acis, bet tas nenoslēpa viņa sāpju grimasi, ne ari pēkšņo sakāves soli, dodoties uz savām cisām. Tad, negaidot pagriezies, viņš izskrēja laukā no telts. Raneks saskatījās ar Talutu, pēc tam tumšādainais vīrietis pavērās Eilā.

Sasnieguši purvu, mednieki nolēma sameklēt apkārtceļu. Šoreiz vi­ņiem bija pārāk smagas nastas, lai cīnītos iziet tam cauri. Tika ņemta talkā mamuta kaula karte no iepriekšējiem gadiem un pieņemts lēmums nākamajā rītā mainīt virzienu. Taluts bija pārliecināts, ka tas neaiz­ņemtu pārāk daudz laika apiet purvam apkārt, kaut arī viņam bija grūti par to pārliecināt Raneku, kas negribēja paciest nekādu vilcināšanos.

Iepriekšējā vakarā, kad viņi bija nolēmuši iet pa jauno maršrutu, Eila jutās neparasti aizkaitināta. Arī zirgi visu dienu bija niķojušies, pat viņiem veltītā uzmanība, tos sukājot un ķemmējot, nebija dzīvniekus nomierinājusi. Kaut kas nebija tā, kā vajag. Eila nezināja, kas tas ir, bet izjuta dīvainu nemieru. Cenzdamās nomierināties, viņa sāka iet pa atklāto stepi un aizklīda prom no apmetnes.

Ieraudzījusi irbju perējumu, jaunā medniece stiepās pēc lingas, bet izrādījās, ka ir to atstājusi apmetnē. Pēkšņi bez nekāda redzama iemesla irbju bars panikā uzspurdza gaisā. Pie horizonta parādījās zeltainais ērglis. Ar maldinoši lēniem spārnu vēzieniem putns slīdēja pa gaisu, un izskatījās, ka tas nekur nesteidzas. Tomēr daudz ātrāk, nekā Eila spēja aptvert, ērglis metās virsū zemu lidojošajai irbei. Milzīgā ātrumā ērglis sagrāba savu laupījumu knābī un saspieda to līdz nāvei.

Eila nodrebinājās un devās atpakaļ uz apmetni. Viņa ilgi palika no­modā, sarunājās ar citiem medniekiem un centās nomierināt sevi. Bet gultā miegs nāca negribīgi un atnesa sev līdzi nemierīgus sapņus. Naktī viņa bieži pamodās un ar rīta ausmu jau bija nomodā un nespēja vairs aizmigt. Izkāpusi no guļamādām, Eila devās laukā no telts un aizkūra uguni, lai uzvārītu ūdeni.

Debesīm kļūstot gaišākām, jaunā sieviete malkoja tēju un izklaidīgi skatījās uz kāda nokaltuša zieda vārgo čemuru, kas auga blakus uguns­kuram. Pa pusei apēsts, auksts mamuta cepeša gabals bija pacelts augstu gaisā, uzlikts uz mamutu piķu trijkāja tieši virs ugunskura, lai to pasargātu no sirojošiem dzīvniekiem. Eila pazina savvaļas burkānu un, pamanījusi žagaru kaudzē lauztu zaru ar smailu galu, izmantoja to par rokamo mietu, lai iegūtu sakni, kas atradās zemē pāris collu dziļumā. Tad viņa pamanīja vēl dažus nokaltušus čemurus un, kamēr raka tos ārā, ieraudzīja arī dadžu kātus, kas bija kraukšķīgi un sulīgi pēc tam, kad tika notīrīti dzelkšņi. Netālu no dadžiem jaunā sieviete atrada pūpēdi, kas joprojām bija balts un svaigs, un dienziedes ar kraukšķīgiem jauniem pumpuriem. Kad ļaudis sāka mosties, Eila jau bija izvārījusi lielu katlu ar zupu, kuru iebiezināja ar sasmalcinātiem un izvārītiem graudiem.

- Tas nu gan ir varen brīnišķīgi! - iesaucās Taluts, ar lielu mamuta kaula karoti smeldams otro porciju. - Kā tu šorīt izdomāji izvārīt bro­kastis tik garšīgu zupu?

- Nenāca miegs, un tad pamanīju, ka visi šie dārzeņi aug tepat blakus. Tas novirzīja manas domas no… dažādām lietām, - viņa atbil­dēja.

- Es gulēju tik cieši kā lācis ziemas miegā, - Taluts atzinās un vērīgi nopētīja Eilu, vēlēdamies, kaut Nezija būtu viņam blakus. - Eila, vai tevi kas satrauc?

Viņa papurināja galvu. - Nē… nu, vispār jā. Bet nemāku izskaidrot, kas tas ir.

- Vai neesi saslimusi?

- Nē, tas nav tā. Es vienkārši jūtos… dīvaini. Arī zirgi kaut ko nojau- tuši. Skrējēju ir grūti novaldīt, un Vīnija ir nervoza…

Pēkšņi Eilai no rokām izkrita krūzīte, un jaunā sieviete apķēra sevi ar rokām, it kā vēlēdamās pasargāties no kaut kā, un ar šausmām ska­tījās debesīs dienvidaustrumu virzienā. - Talut! Paskaties! - Tālumā pie debesīm parādījās tumši pelēks mākonis - milzīgs, kustīgs un tumšs mākonis, kas aizklāja visas debesis. - Kas tas ir?

- Es nezinu, - lielais vadonis atzinās, izskatīdamies tikpat nobijies kā Eila. - Pasaukšu Vinkaveku.

- Arī es to nezinu. - Abi pagriezās pret tetovētā mamuta balsi. - Tas nāk no dienvidaustrumu kalniem. - Vinkaveks cīnījās, lai saglabātu paškontroli. Viņš nedrīkstēja izrādīt bailes, bet to izdarīt nebija viegli. - Tai jābūt kādai zīmei no Mātes.

Eila bija pārliecināta, ka zemei draud kāda briesmīga katastrofa, lai ar tādu spēku izspļautu kaut ko tādu. Tumši pelēkā masa droši vien bija neiedomājami milzīga, ja no tāda gabala izskatījās tik liela, un mākonis izplezdamies un viļņodamies auga arvien varenāks. Spēcīgs vējš sāka to pūst rietumu virzienā.

- Tas ir piens no Doni krūtīm, - minēja Jondalars daudz ikdienišķākā balsī nekā patiesībā jutās, izmantodams vārdu no savas valodas. Tagad jau visi bija iznākuši laukā no telts, skatīdamies uz šausmīgo izvirdumu un milzīgo, izplūdušo mākoni ar verdošiem vulkāna pelniem.

- Kāds ir… tas vārds, ko tu lietoji? - Taluts pārjautāja.

- Tas ir kalns, īpašs kalns, kas izverd uguni. Reiz ko tādu piedzīvoju, kad biju vēl pavisam mazs, - Jondalars stāstīja. - Mēs to saucam par "Mātes krūtīm". Vecais zelandoni pastāstīja mums par to kādu senu leģendu. Tas, ko es redzēju, atradās tālu prom, augstajā vidienē. Vēlāk kāds vīrs, kurš tajā laikā bija ceļojis un atradies tam kalnam tuvāk, pastāstīja, ko bija redzējis. Tas bija ļoti aizraujošs stāsts, bet viņš bija nobijies. Pirms tam bija jūtami vairāki nelieli zemes grūdieni, un tad kalna virsotne tika nopūsta nost. No tās parādījās liela strūkla, kā tā tur, un debesis aizklāja melns mākonis. Tomēr tas neizskatījās pēc pa­rasta mākoņa. Tas mākonis sastāvēja no viegliem putekļiem, tādiem kā pelni. Tas tur… - Jondalars norādīja uz milzīgo, melno mākoni, kas virzījās uz rietumiem, - izskatās, ka iet no mums projām. Ceru, ka vējš nemainīsies. Kad pelni nosēdīsies uz zemes, tie pārklās itin visu. Dažreiz gadās, ka tie pārklāj zemi krietni biezā slānī.

- Tas droši vien notiek tālu no šejienes, - Brīsija ieminējās. - No šejienes mēs pat tā īsti neredzam kalnus, turklāt nav dzirdamas nekādas skaņas - ne rūcieni, ne dārdi, nav jūtama arī zemes līgošanās. Tikai tā lielā strūkla un tumši pelēkais mākonis.

- Tieši tāpēc, pat ja pelni nosēdīsies šeit apkārt, mums nekas ļauns nedraud. Esam labu gabalu prom no tās vietas.

- Tu stāstīji, ka bija jūtamas ari zemestrīces? Zemestrīces allaž ir bijušas Mātes zīme. Arī šai jābūt kādai zīmei. Mamutiem būs jāmeditē un jāatrod izskaidrojums, - Vinkaveks paziņoja, negribēdams izrādīties nekompetentāks par svešinieku.

Eila vairs nedzirdēja neko citu kā vien vienu vienīgu vārdu "zemes­trīce". Viņa ne no kā cita uz pasaules tik ļoti nebaidījās kā no zemes­trīcēm. Piecu gadu vecumā viņa bija zaudējusi savu ģimeni mežonīgas mīkstās zemes tricināšanās, un tad viņas mūžā bija bijusi vēl viena zemestrīce, kurā gāja bojā Krebs, un Brouds pēc tam bija viņu padzinis no klana. Zemestrīces allaž bija vēstījušas par postošiem zaudējumiem un kardinālām pārmaiņām. Eila tik tikko spēja savaldīties.

Tad ar pašu acs kaktiņu jaunā sieviete pamanīja pazīstamu kustību. Nākamajā brīdī pelēks kažoks metās viņai virsū, uzlēca ar ķepām uz auguma un uz krūtīm uzlika slapjas, dubļainas ķepas. Eila sajuta, kā asa mēle laiza viņas zodu.

- Vilk! Vilk! Ko tu šeit dari? - viņa brīnījās, bužinādama zvēram kaklu. Tad, šausmu pārņemta, Eila sastinga un iesaucās. - Ak nē! Tas ir Ridags! Vilks ir atnācis man pakaļ, lai aizvestu pie Ridaga! Man jāiet. Man nekavējoties jādodas prom!

- Atstāj šeit velkamo platformu un zirgu kravu un jāj prom, - Taluts ieteica. Viņa acīs bija skaidri saskatāmas sāpes. Ridags bija vadoņa pa­varda bērns, tāpat kā jebkurš cits Nezijas bērns, un Taluts viņu mīlēja. Ja viņš pats nebūtu augumā tik ražens, Eila būtu viņam piedāvājusi jāt ar Skrējēju un atgriezties kopā ar viņu nometnē.

Ieskrējusi teltī apģērbties, jaunā sieviete ieraudzīja Raneku. - Tas ir Ridags, - viņa sacīja.

- Es zinu, tikko dzirdēju, ko teici. Ļauj man tev palīdzēt. Ielikšu tavā somā ko ēdamu un ūdeni. Vai tev būs vajadzīgas guļamādas? Arī tās ielikšu, - tumšādainais vīrietis piedāvāja savu palīdzību, kamēr Eila šņorēja zābakus.

- Ak, Ranek! - Eila noteica. Viņš bija pārāk labs pret viņu. - Kā lai tev pasakos?

- Eila, viņš ir mans brālis.

"Nu, protams!" viņa nodomāja. "Arī Raneks viņu mīl." - Piedod. Ta­gad nespēju loģiski domāt. Vai vēlies atgriezties kopā ar mani? Biju domājusi lūgt to Talutam, bet viņš ir pārāk smags, lai jātu Skrējēja mugurā. Tomēr tu to varētu.

- Es? Jāt ar zirgu? Nekad mūžā! - Raneks iesaucās, izskatīdamies nobijies un nedaudz atkāpdamies.

Eila sarauca pieri. Viņa nebija zinājusi, ka Ranekam tādas bailes no zirgiem, bet tagad, par to padomājot, viņa atskārta, ka tumšādainais vīrietis bija viens no tiem retajiem, kas nekad nebija lūdzis pajāt ar zirgiem. Eila brīnījās: kāpēc gan tā?

- Es pat nezinātu, kā to zirgu vadīt un… Eila, es baidos, ka varu nokrist. Tev tas ir ļoti piemērots, un šī ir viena no tām prasmēm, ko tevī mīlu, bet es pats nekad nejāšu ar zirgu, - Raneks sacīja. - Dodu priekšroku savām kājām. Man pat nepatīk zābaki.

- Bet kādam ir jājāj līdzi. Viņai nevajadzētu atgriezties vienai, - Ta­luts sacīja, stāvēdams pie telts ieejas.

- Viņai nenāksies atgriezties vienai, - ierunājās Jondalars. Viņš jau bija saģērbies ceļojuma drēbēs un stāvēja blakus Vīnijai, turēdams Skrē­jēju aiz pavadas.

Eila ievilka dziļu atvieglojuma nopūtu un tad atkal sarauca pieri. Kāpēc Jondalars gribēja jāt kopā ar viņu? Viņš nekad un nekur nebija gribējis doties ar viņu divatā. Viņam taču īstenībā viņa nemaz nerūpēja. Jaunā sieviete nopriecājās, ka Jondalars būs kopā ar viņu, bet viņa pati neko viņam neteiks. Viņa jau tā vairākas reizes bija sevi pazemojusi.

Liekot ceļasomas uz Vīnijas muguras, Eila pamanīja, ka Vilks lok ūdeni no Raneka bļodiņas. Zvērs jau bija paspējis aprit ari pusi bļodas ar gaļu.

- Ranek, paldies tev, ka viņu pabaroji! - viņa pateicās.

- Tikai tas, ka nejāju ar zirgu, nenozīmē, ka nemīlu dzīvniekus, Eila, - kaula rīku meistars atbildēja, juzdamies nenovērtēts. Viņš nebija gri­bējis Eilai atklāt, ka baidās jāt ar zirgu.

Jaunā sieviete pamāja ar galvu un pasmaidīja. - Tiksimies, kad būsi atgriezies Vilka apmetnē, - Eila sacīja. Abi apskāvās un saskūpstījās, un jaunā sieviete nodomāja, ka Raneks viņu pārāk dedzīgi piekļauj pie sevis. Viņa apskāva arī Talutu un Brīsiju, paberzēja Vinkaveka vaigu un uzkāpa zirgam mugurā. Vilks nekavējoties nostājās Vīnijai pie kājām.

- Ceru, ka Vilks nav pārāk noguris, lai dotos atpakaļ, kad skrējis visu garo gabalu šurp, - Eila noteica.

- Ja Vilks piekusis, viņš var jāt kopā ar tevi uz Vīnijas muguras, - Jondalars ieteicās, sēdēdams Skrējēja mugurā un cenzdamies savaldīt nervozo ērzeli.

- Tev taisnība, nespēju loģiski domāt, - Eila atbildēja.

- Jondalar, parūpējies par Eilu, - Raneks pieteica. - Kad viņa uztrau­cas par kādu, tad aizmirst parūpēties pati par sevi. Gribu, lai viņa uz mūsu kāzām ir sveika un vesela.

- Ranek, es par viņu parūpēšos. Neuztraucies, tev būs vesela un veselīga sieviete, ko vest pie sava pavarda, - Jondalars atbildēja.

Eila paskatījās uz vienu vīrieti, tad uz otru. Šajos vārdos bija izteikts kas vairāk nekā tas, kas īstenībā tika pateikts.

Viņi jāja vienmērīgā riksī līdz pat dienas vidum, tad apstājās, lai atpūstos un paēstu ceļojuma azaidu. Eila bija tik ļoti noraizējusies par Ridagu, ka labāk turpinātu ceļojumu, bet zirgiem bija vajadzīga atpūta. Viņa prātoja, vai Ridags pats bija sūtījis Vilku viņai pakaļ. Tas izska­tījās ticami. Jebkurš cits būtu devis priekšroku cilvēkam. Tikai Ridags izdomātu, ka Vilks ir pietiekami gudrs, lai saprastu ziņu, sekotu Eilai pa pēdām un viņu atrastu. Bet Ridags nekad to nedarītu, ja tas nebūtu kaut kas patiešām ļoti svarīgs.

Šausminošie notikumi dienvidaustrumos bija jauno sievieti nobai­dījuši. Lielais izvirdums, kas tiecās pret debesīm, bija apstājies, bet mākonis vēl joprojām atradās turpat un turpināja plesties. Bailes no dīvainajām zemes konvulsijām bija Eilai tik pamatotas un dziļas, ka viņa atradās nelielā šokā. Tikai primārās bailes par Ridagu piespieda viņu saglabāt paškontroli.

Bet, par spīti visām bailēm, jaunā sieviete ļoti labi apzinājās, ka blakus viņai atrodas Jondalars. Viņa jau gandrīz bija aizmirsusi, cik laimīga bija jutusies kopā ar viņu. Eila bija sapņojusi, kā jās ar Vīniju un Jondalars - ar Skrējēju, tikai viņi abi kopā, un Vilks cilpos blakus. Atpūšoties jaunā sieviete viņu vēroja, bet darīja to paslepus, ar klana sievietes spēju palikt nemanāmai - vērot, bet pašai palikt nemanāmai. Tikai skatīšanās vien uz šo vīrieti izraisīja viņā siltumu un vēlmi at­rasties tuvāk, bet nesenais piedzīvojums ar Jondalara neizskaidrojamo uzvedību, pašas samulsums par savu uzbāšanos, kad viņas klātbūtne nebija vēlama, neradīja viņā vēlēšanos izrādīt savu interesi. Ja jau viņš viņu negribēja, tad ari Eila viņu negribēs, vai vismaz viņa negrasīsies izrādīt, ka patiesībā alkst pēc šī Zelandoni vīrieša.

Arī Jondalars viņu vēroja, gribēdams izdomāt, kā lai uzsāk sarunu, kā pateikt Eilai, cik ļoti viņš viņu mīl, kā atgūt savu mīļoto. Bet izskatījās, ka viņa izvairās, vīrietis nespēja notvert viņas skatienu. Jondalars zi­nāja, cik ļoti Eila ir satraukusies par Ridagu, - arī viņš pats baiļojās, ka nav noticis pats ļaunākais, - un negribēja viņai uzbāzties. Viņš nebija pārliecināts, ka šis ir Īstais laiks, lai atklātu savas personiskās jūtas, un pēc visa šī ilgā laika viņš pat nezināja, kā iesākt. Jājot atpakaļ uz Vilka nometni, Jondalara iztēlē raisījās pārdrošas fantāzijas, varbūt viņi tagad varētu doties uz viņa mājām, pat neiegriežoties Vasaras sapulces vietā. Bet viņš zināja, ka tas nav iespējams. Viņa ir vajadzīga Ridagam, un Eila bija devusi Ranekam Solījumu. Viņi grasījās savienoties. Kādēļ lai viņa gribētu nākt viņam līdzi?

Abi jaunieši pasēdēja tikai īsu brīdi. Tiklīdz Eila izdomāja, ka zirgi jau pietiekami atpūtušies, viņi atkal devās ceļā. Bet, nojājuši tikai nelielu gabalu, viņi ieraudzīja nākam kādu cilvēku. Viņš jau pa gabalu sveici­nāja, un, piejājuši tuvāk, abi ieraudzīja, ka tas ir Ludegs - ziņnesis, kas bija atnesis viņiem ziņu par Vasaras sapulces vietas maiņu.

- Eila! Tieši tevi es meklēju! Nezija sūta mani tev pakaļ. Diemžēl ar sliktām ziņām. Ridags ir ļoti slims, - Ludegs pavēstīja jaunumus. Tad pavērās apkārt. - Kur tad visi pārējie?

- Viņi nāk. Mēs devāmies ceļā, tiklīdz to uzzinājām. - Eila atbildēja.

- Bet kā jūs to varējāt uzzināt? Es esmu vienīgais ziņnesis, kas tika ar šo ziņu nosūtīts, - Ludegs bija nesaprašanā.

- Nē, - Jondalars iebilda. - Tu esi vienīgais cilvēku dzimtas ziņnesis, kas tika nosūtīts, bet vilki skrien ātrāk par cilvēkiem.

Pēkšņi Ludegs pamanīja jauno vilku. - Viņš taču nebija medībās kopā ar jums! Kā Vilks te nokļuva?

- Man šķiet, ka Ridags pats viņu atsūtīja, - Eila izteica savu viedokli. - Vilks mūs sameklēja purva otrā pusē.

- Arī tā ir laba lieta, - Jondalars piebilda. - Tu būtu varējis nesatikt medniekus. Atpakaļceļā viņi nolēma iet apkārt purvam. Ar smagu kravu ir vieglāk tikt uz priekšu, ja zem kājām ir ciets pamats.

- Tātad viņi atrada mamutus. Labi, visi par to priecāsies, - Ludegs noteica un paskatījās uz Eilu. - Manuprāt, jums vajadzētu pasteigties. Tā ir liela laime, ka atrodaties tik tuvu.

Jaunā dziedniece juta, kā no viņas sejas pazūd pēdējā asins lāsīte.

- Ludeg, vai vēlies jāt atpakaļ kopā ar mums? - Jondalars piedāvāja, pirms viņi steidzās tālāk. - Varam jāt divatā.

- Nē. Jums ātrāk jātiek uz priekšu. Jūs jau tā esat man aiztaupījuši garu ceļojumu. Man nav nekas pretim doties atpakaļ pašam ar savām kājām.

Eila dzina Vīniju auļos līdz pat pašai Vasaras sapulces nometnei. Viņa jau bija nolēkusi no zirga un iegājusi teltī, pirms vēl kāds spēja aptvert, ka viņa atgriezusies.

- Eila! Tu esi šeit! Tu paspēji! Es jau baiļojos, ka Ridags būs no mums aizgājis, pirms tu paspēsi atgriezties, - Nezija sacīja. - Ludegs nu gan ātri līdz jums nokļuvis!

- Ne jau Ludegs mūs atrada. Tas bija Vilks, - Eila paskaidroja, no­mezdama silto jaku un steigdamās pie Ridaga gultas.

Jaunajai dziedniecei uz brīdi bija jāaizver acis, lai pārvarētu šoku. Zēna sakostie žokļi un sasprindzinātie sejas vaibsti runāja paši par sevi, ka viņš cieš sāpes, briesmīgas sāpes. Ridags bija bāls, ap acīm tumši loki, vaigu un pieres kauli bija izspiedušies asā leņķī. Katrs elpas vilciens prasīja piepūli un izraisīja vēl lielākas sāpes. Eila pacēla acis uz Neziju, kas stāvēja blakus gultai.

- Nezij, kas notika? - Jaunā dziedniece zēna dēļ cīnījās ar asarām, lai nesāktu raudāt.

- Kaut es to zinātu! Viņam viss bija kārtībā, tad pēkšņi sākās šīs sāpes. Es izmēģināju visu, ko tu man ieteici, devu viņam zāles. Nekas nelīdzēja, - Nezija stāstīja.

Eila sajuta vieglu pieskārienu pie rokas. - Priecājos, ka atnāci, - zēns rādīja ar zīmēm.

Kur viņa jau bija to redzējusi? Šo piepūli parādīt zīmes, kad ķermenis jau ir tik vārgs, ka nespēj vairs pakustēties? Iza. Tieši tā pirms nāves bija izskatījusies Iza. Toreiz Eila bija atgriezusies no gara ceļojuma un ilgas uzkavēšanās klanu Sapulcē. Bet šoreiz viņa bija devusies tikai mamutu medībās. Viņi nebija prom tik ilgu laiku. Kas notika ar Ridagu? Kā viņš tik ātri varēja kļūt tik ļoti slims? Vai šī slimība jau visu laiku bija mitusi viņa ķermenī un lēnām attīstījusies?

- Tu aizsūtīji Vilku, vai ne?

- Zināju, ka viņš jūs atradīs, - Ridags rādīja zīmes. - Vilks ir gudrs.

Tad Ridags aizvēra acis, un Eilai bija jānovēršas, arī viņa aizvēra acis.

Viņai bija sāpīgi redzēt, kā zēns cīnās pēc elpas, redzēt viņa sāpes.

- Kad tu pēdējoreiz iedzēri zāles? - Eila apjautājās, kad zēns atvēra acis un paskatījās uz viņu.

Ridags vārgi pakustināja galvu. - Nepalīdz. Nekas vairs nepalīdzēs.

- Kā to saprast, ka nekas vairs nepalīdzēs? Tu taču neesi zāļu sieva. Kā tu vari to zināt? Es esmu tā, kas to zina, - Eila skaidroja, cenzdamās izklausīties droša un pārliecināta.

Ridags vēlreiz viegli pagrozīja galvu. - Es zinu.

- Es tevi izmeklēšu, bet vispirms iedošu zāles, - Eila sacīja, bet ļoti baidījās, ka pati tūlīt uz vietas sabruks. Kad viņa jau gribēja doties prom, zēns viegli pieskārās viņas rokai.

- Neej! - Viņš atkal aizvēra acis, un jaunajai zāļu sievai nācās ska­tīties, kā viņš cīnās, lai vēlreiz sāpīgi ievilktu elpu, tad vēlreiz, palik­dams galīgi bez spēka. - Vai Vilks ir šeit? - viņš beidzot parādīja ar zīmēm.

Eila uzsvilpa, un, lai kurš tas arī bija, kas laukā bija centies Vilku atturēt no ieiešanas teltī, šim cilvēkam tas vairs neizdevās. Vilks at­skrēja un uzlēca uz zēna gultas, cenšoties nolaizīt slimniekam seju. Ridags pasmaidīja. Šis smaids klana bērna sejā, kas šim zēnam sanāca tik neatkārtojams, bija kas vairāk, nekā Eila spēja izturēt. Jaunais, ne­valdāmais dzīvnieks zēnam bija par strauju. Jaunā dziedniece lika tam nokāpt no gultas.

- Aizsūtīju Vilku. Gribēju Eilu, - Ridags turpināja sarunāties ar ro­kām. - Es gribu… - Šķita, ka viņš nezināja, kā šo vārdu parādīt ar zīmēm.

- Ridag, kas ir tas, ko tu gribi? - Eila viņu iedrošināja.

- Viņš centās arī man to pateikt, - Nezija sacīja. - Bet es viņu nesa­pratu. Ceru, ka tu sapratīsi. Šķiet, ka viņam tas ir ļoti svarīgi.

Aizvēris acis, Ridags sarauca pieri, un zāļu sievai radās iespaids, ka puika cenšas kaut ko atcerēties.

- Durkam paveicies. Viņš… pieder Eilai. Es gribu… moguru.

Zēns tik ļoti nopūlējās, lai to parādītu, tas bija viņam prasījis daudz spēka, bet viss, ko Eila varēja darīt, bija censties viņu saprast. - Mo­guru? - Zīme bija klusa. - Tu domāji to vīru no garu pasaules? - dzied­niece balsī jautāja.

Ridags, juzdamies iedrošināts, pamāja. Bet Nezijas sejas izteiksme bija neizdibināma. - Vai to viņš visu laiku centās pateikt? - sieviete vaicāja.

- Jā, šķiet, ka tā ir, - Eila atbildēja. - Vai tas ko palīdz?

Nezija aprauti un dusmīgi pamāja. - Nu es saprotu, ko viņš vēlas. Ridags negrib būt dzīvnieks, viņš grib doties uz garu pasauli. Viņš grib, lai viņu apglabā… kā cilvēku.

Ridags piekrītot māja ar galvu.

- Protams, - jaunā zāļu sieva piekrita. - Viņš ir cilvēks. - Viņa iz­skatījās apjukusi.

- Nē, nav gan. Viņš nekad netika pieskaitīts pie Mamutu cilts. Viņi šo zēnu nekad nepieņēma savā vidū. Viņi sacīja, ka viņš ir dzīvnieks, - Nezija paskaidroja.

- Tu gribi teikt, ka viņu nevarēs apglabāt? Ka viņš nevarēs doties uz garu pasauli? Kurš ir teicis, ka viņš to nevarēs? - Eilas acis niknumā gailēja.

- Tā ir Mamutu Padome, - Nezija atbildēja. - Viņi to nepieļaus.

- Ak tā? Vai ari es neesmu Mamuta pavarda meita? Es to atļaušu! - viņa apgalvoja.

- Tas neko nedos. Arī vecais Mamuts to atļāva. Mamutu Padomei jādod sava piekrišana, bet viņi tam nepiekritīs, - Nezija sacīja.

Ridags ar lielām cerībām bija klausījies abu sieviešu sarunā, bet tagad zēna cerības noplaka. Ieraudzījusi viņa sejas izteiksmi un vilšanos, Eila sadusmojās tā, kā nekad dzīvē nebija dusmojusies.

- Mamutu Padome var nedot savu piekrišanu. Viņi nav tie, kuri iz­lemj, vai kāds ir cilvēks vai ne. Ridags ir cilvēks. Viņš nav nekāds dzīv­nieks, un ari mans dēls nav dzīvnieks. Mamutu Padome var iesālīt savu apglabāšanas ceremoniju. Viņam to nevajag. Kad pienāks laiks, es pati to izdarīšu pēc klana tradīcijām - kā to izdarīju ar Krebu, klana moguru. Ridags ieies garu pasaulē, vai nu Mamutu Padome to gribēs, vai ne!

Nezija paskatījās uz zēnu. Tagad viņš izskatījās daudz mierīgāks. "Nē," viņa izlaboja savas domas, "viņš ir mierīgs." Gan pūles, gan sa­sprindzinājums bija pazuduši. Ridags pieskārās Eilas rokai.

- Es neesmu dzīvnieks, - viņš rādija ar zīmēm.

Izskatījās, ka viņš vēl ko grib teikt. Eila gaidīja. Tad pēkšņi viņa at­skārta, ka nebija vairs dzirdama nekāda skaņa, ka zēns vairs necīnījās, lai ievilktu vēl vienu sāpīgu elpu. Viņam vairs nesāpēja.

Bet Eilai sāpēja. Pacēlusi acis, viņa ieraudzīja Jondalaru. Viņš tur bija stāvējis visu laiku, jaunā vīrieša seja bija tikpat bēdu sagrauzta kā viņas pašas un Nezijas. Pēkšņi visi trīs apskāvās, cenzdamies cits citā rast mierinājumu.

Tad vēl kāds sāka sērot. No grīdas zem Ridaga gultas atskanēja klusa smilkstēšana, kas nāca no zvēra rīkles, smilksti pamazām pārvērtās Vilka pirmajā, skanīgajā gaudošanā. Kad dzīvniekam aptrūkās elpa, viņš sāka no jauna, izteikdams savu zaudējumu skanīgā, spocīgā, šermuļus uzdzenošā, tikai vilkiem raksturīgā dziesmā. Pie telts ieejas sanāca ļau­dis, lai paskatītos, kas notiek, bet svārstījās, vai drīkst nākt iekšā. Pat tie trīs cilvēki, kas bija nogrimuši sērās, ieklausījās vilkā un nobrīnījās. Jondalars pie sevis nodomāja: "Lai tas būtu dzīvnieks vai cilvēks, ne­viens nevarētu cerēt uz vēl sāpīgāku un brīnišķīgāku izvadīšanu."

Kad pirmā mokošā sērošana bija beigusies un bēdu asaras izraudātas, Eila apsēdās blakus mazajam, vārgajam augumiņam, sēdēja nekustīgi, bet asaras turpināja ritēt pa jaunās sievietes seju. Skatīdamās tālumā, viņa iegrima klusās pārdomās par savu dzīvi klanā, savu dēlu un atce­rējās to pirmo reizi, kad bija ieraudzījusi Ridagu. Eila mīlēja Ridagu. Šis zēns bija iekarojis vietu viņas sirdī, tāpat kā Durks, un zināmā mērā aizvietojis zaudēto dēlu. Kaut arī Eilai dēlu atņēma, Ridags bija devis viņai iespēju uzzināt par dēlu ko vairāk - uzzināt, kā viņš varētu pie­augt un attīstīties, kā varētu izskatīties un ko varētu domāt. Kad jaunā sieviete smaidīja par Ridaga maigo humora izjūtu vai bija iepriecināta par viņa uztveres spējām un gudrību, tādās situācijās viņa allaž iztēlojās Durku, kas droši vien izrādītu tādas pašas spējas. Tagad Ridaga vairs nebija un viņas smalkā saikne ar Durku bija pazudusi. Eila sēroja par abiem zaudētajiem bērniem.

Nezijas bēdas nebūt nebija mazākas, bet arī dzīvo cilvēku vajadzības bija svarīgas. Ragija ierāpās mammai klēpī, meitenīte bija apjukusi un sāpināta par to, ka viņas rotāju biedrs, draugs un brālis vairs nekad ar viņu nespēlēsies un nerādīs zīmes ar rokām. Danugs bija visā garumā izstiepies gultā un šņukstēja, galvu pabāzis zem segām, un kādam bija jāaiziet un jāpasaka arī Latijai.

- Eila? Eila, - Nezija beidzot ierunājās. - Kas mums jādara, lai Ridagu apglabātu pēc klana tradīcijām? Mums jāsāk viņu sagatavot.

Eilai bija nepieciešams laiks, lai aptvertu, ka kāds viņai kaut ko jautā. Saraukusi pieri, viņa koncentrēja uzmanību uz Neziju. - Ko?

- Mums viņš jāsagatavo apbedīšanai. Kas mums jādara? Es neko nezinu par klana apglabāšanas rituāliem.

"Nē," jaunā sieviete domāja, "neviens no Mamutu cilts to nezina, īpaši jau nu Mamutu Padome." Bet viņa zināja. Domādama par klana apglabāšanas ceremonijām, kuras bija redzējusi, viņa apsvēra, kas būtu jāizdara ar Ridagu. Tas nozīmēja, ka viņam jādod vārds un amulets ar sarkanu okera gabaliņu. Pēkšņi Eila piecēlās kājās un izsteidzās laukā.

Jondalars devās viņai pakaļ. - Kurp tu iesi?

- Ja Ridags jāpieņem klanā, tad jāuztaisa viņam amuletu maisiņš, - jaunā sieviete atbildēja.

Viņa devās cauri nometnei, acīm redzami saniknota, pagāja garām Mamutu Padomes apmešanās vietai, pat ne acu nepaceldama, un iegāja krama apstrādes meistaru teritorijā. Jondalars sekoja viņai pa pēdām. Viņam bija aptuvena nojausma, ko Eila grasās darīt. Jaunā sieviete pa­lūdza krama gabalu, to neviens viņai nespēja atteikt. Tad, paskatījusies apkārt un ieraudzījusi āmurakmeni, viņa attīrīja sev darba vietu.

Kad jaunā sieviete sāka apstrādāt kramu pēc klana metodes un Ma­mutu cilts amatnieki saprata, ko viņa dara, viņi ar interesi sāka vērot šo procesu un sastājās apkārt tik cieši, cik vien uzdrīkstējās. Neviens negribēja vēl vairāk sadusmot Eilu, bet šī bija reta iespēja redzēt ne­parasto. Reiz Jondalars bija centies izskaidrot klana krama apstrādes tehniku pēc tam, kad Eilas izcelšanās kļuva visiem zināma, bet viņa teiktais bija citāds. Viņam pašam pietrūka nepieciešamās pacietības, lai izmantotu klana metodes. Pat tad, kad viņam tas beidzot izdevās, amatnieki nodomāja, ka tas ir viņa paša izgudrojums un iemaņas, nevis neparastais klana amatnieka darba process.

Eila nolēma izgatavot divus atsevišķus darbarīkus - asu nazi un smailu īlenu - un aiznest tos atpakaļ uz Kaķastes apmetni un tur iz­gatavot amuletu maisiņu. Viņai izdevās uztaisīt izturīgu nazi, bet viņa bija tik ļoti bēdu un dusmu pārņemta, ka rokas trīcēja. Pirmajā reizē, kad jaunā sieviete centās uztaisīt daudz sarežģītāko šauro un aso īlenu, viņa to sašķaidīja un tad pamanīja, ka daudz cilvēku viņu vēro, un sāka nervozēt vēl vairāk. Eila saprata, ka Mamutu cilts krama apstrādes meistari novērtē klana apstrādes tehniku un viņa nespēj to pietiekami prasmīgi nodemonstrēt, un dusmojās par to, kāpēc gan viņai vispār vajadzētu par to uztraukties. Otrais mēģinājums arī neizdevās, un ins­truments salūza. Izmisumā parādījās dusmu asaras, kuras viņa centās nemanot notraukt. Pēkšņi viņas priekšā notupās Jondalars.

- Vai šis ir tas, ko tu gribi uztaisīt? - jaunais vīrietis jautāja, tu­rēdams rokā asu darbarīku, kuru Eila bija īpaši izgatavojusi Pavasara festivāla ceremonijai.

- Tas ir klana darbarīks! Kur tu to dabūji… to es toreiz uztaisīju! - viņa iesaucās.

- Zinu. Tajā dienā es devos atpakaļ un to paņēmu. Ceru, ka neie­bilsti.

Jaunā sieviete bija pārsteigta, apjukusi un patīkami iepriecināta. - Nē, es neiebilstu. Priecājos, ka tu to izdarīji, bet kāpēc?

- Gribēju… to izpētīt, - Zelandoni vīrs atbildēja. Viņš nespēja pateikt, ka bija gribējis to saglabāt, lai pie viņa paliktu kāda lieta, kas atgādi­nātu par Eilu; viņš nespēja pateikt, ka bija domājis aiziet bez viņas. Viņš negribēja aiziet bez viņas.

Aiznesusi darbarīkus atpakaļ uz Kaķastes apmetni, Eila palūdza Ne­zijai mīkstu ādas gabaliņu. Dabūjusi prasīto un Nezijai vērojot, jaunā sieviete izgatavoja vienkāršu, krokotu maisiņu.

- Šie darbarīki izskatās diezgan primitīvi, bet ar tiem var labi strādāt, - Nezija piezīmēja. - Kam tie domāti?

- Tie domāti, lai izgatavotu Ridagam amuletu maisiņu, tādu pašu, kādu es pagatavoju sev uz Pavasara festivālu. Man tajā jāieliek sarkanā okera gabaliņš un pēc klana tradīcijām jādod viņam vārds. Ridagam ir vajadzīgs ari totēms, kas aizsargātu viņu ceļā uz garu pasauli. Eila apklusa un sarauca pieri. - Es gan nezinu, ko Krebs darīja, lai atklātu, kādu totēmu cilvēkam piešķirt, bet tas vienmēr bija ļoti atbilstošs… varbūt varu dalīties ar Ridagu savā totēmā. Alu Lauva ir spēcīgs totēms, dažkārt ar to ir grūti sadzīvot, bet tas jau vairākas reizes ir pārbaudīts. Ridags ir pelnījis spēcīgu, aizsargājošu totēmu.

- Vai arī es varu palīdzēt? Vai viņš ir kaut kā jāsagatavo? Jāsaģērbj? - Nezija jautāja.

- Jā, arī es vēlētos palīdzēt, - Latija piedāvājās. Viņa kopā ar Taliju stāvēja pie telts ieejas.

- Un arī es, - piebilda Mamuts.

Pacēlusi acis, Eila pamanīja, ka sanākuši gandrīz vai visi Lauvas ap­metnes ļaudis, arī viņi gribēja palīdzēt un gaidīja norādījumus. Trūka tikai mednieku. Jaunā sieviete pret šiem ļaudīm, kas bija pie sevis pie­ņēmuši svešu bārabērnu un uzskatīja to par savējo, izjuta lielu sirsnību, turpretim pret Mamutu Padomi, kas neatvēlēja šim bērnam pat pienā­cīgu apbedīšanu, - taisnīgas dusmas.

- Nu, vispirms kādam jāsameklē sarkanais okers, jāsasmalcina tāpat, kā Dīgija to dara, kad krāso ādas, un jāsamaisa ar kausētiem taukiem, lai izgatavotu ziedi. Viss Ridaga ķermenis jāiesmērē ar šo ziedi. Lai precīzi izpildītu klana apbedīšanas rituālu, tiem jābūt alu lāča taukiem. Alu Lācis ir klanam pats svētākais totēms.

- Mums nav alu lāča tauku, - Torneks atzinās.

- Šajā apkārtnē nemēdz dzīvot daudz alu lāču, - Manuvs piebilda.

- Eila, kāpēc mēs nevarētu tos aizstāt ar mamutu taukiem? - Ma­muts ierosināja. - Ridags nepiederēja vienīgi pie klana. Viņš bija jaukto garu bērns. Daļēji viņš piederēja arī pie Mamutu cilts, un mamuts ir svēts dzīvnieks.

- Jā, man šķiet, ka varēsim tos izmantot. Ridags bija arī Mamutu cilts piederīgais. To mums nevajadzētu aizmirst.

- Eila, kā viņš jāsaģērbj? - Nezija jautāja. - Viņš pat vēl ne reizes nav uzvilcis mugurā jaunās drēbes, ko šogad viņam izgatavoju.

Eila sarauca pieri un piekrītoši pamāja. - Kāpēc gan ne? Pēc tam kad viņš būs nokrāsots ar sarkano okeru, kā to dara klanā, viņu varētu ieģērbt labākajās drēbēs, kā to apglabāšanas ceremonijā mēdz darīt Mamutu cilts. Jā, Nezij, man šķiet, ka tā ir laba doma.

- Nekad nebiju iedomājies, ka sarkanā krāsa ari viņu apbedīšanas rituālos ir svēta, - Frabeks izteica savu komentāru.

- Es pat nezināju, ka viņi savus mirušos apglabā, - Krouzija piebilda.

- Acīmredzot arī Mamutu Padome to nezina, - Talija atzina. - Viņiem tas būs liels pārsteigums.

Eila palūdza Digijai vienu no tām koka bļodām, ko bija draudzenei iedevusi kā adoptēšanas ceremonijas dāvanu, kas ari bija izgatavota klana stilā, un izmantoja to, lai sajauktu sarkano okeru ar mamutu taukiem un iegūtu krāsainu ziedi. Bet apmetnes vecākās sievietes - Ne­zija, Krouzija un Talija - ar šiem taukiem ierīvēja Ridaga ķermeni un tad viņu saģērba. Eila atlika malā vēlākam laikam mazu piciņu tau­kainās, sarkanās smēres un savā izgatavotajā maisiņā ielika sarkanās dzelzsrūdas gabaliņu.

- Vai viņu nevajag ietīt? - Nezija pajautāja. - Eila, vai Ridagu ne­vajadzētu ietīt?

- Es nesaprotu, ko tas nozīmē, - Eila atzinās.

- Mēs parasti izmantojam zvērādu vai kažokādu, lai cilvēku iznestu laukā un tad, pirms ielaišanas kapā, tā tiek aptīta viņam apkārt, - Ne­zija skaidroja.

Jaunā dziedniece saprata, ka tā ir vēl viena Mamutu cilts tradīcija, bet izskatījās, ka visa šī bagātīgā saģērbšana un rotaslietu uzlikšana vairāk līdzinās Mamutu cilts, nevis klana apbedīšanas ceremonijai. Trīs sievie­tes viņā gaidoši noraudzījās. Eila paskatījās Talijā un Nezijā. Jā, varbūt Nezijai taisnība. Kaut ko vajadzēja izmantot, lai viņi mirušo iznestu laukā - kādu guļamādu vai kažokādu. Tad viņa pavērās Krouzijā.

Pēkšņi, kaut arī viņa par to kādu laiku nebija domājusi, jaunā sieviete kaut ko atcerējās: Durka apmetnis. To apmetni viņa bija izmantojusi, lai pārnēsātu dēlu cieši pie savām krūtīm, kad viņš vēl bija zīdainis, un lai balstītu pret gūžu, kad viņš bija bērns, kas sāk staigāt. Tā bija viena no mantām, ko Eila bija paņēmusi līdzi no klana un kam nebija īpaša izmantojuma. Tomēr cik daudz vientuļu nakšu šis Durka apmetnis bija radījis viņai ilūziju un saikni ar vienīgo drošo vietu uz pasaules, kuru viņa bija pazinusi, un ar tiem cilvēkiem, kurus viņa bija mīlējusi. Cik daudz nakšu viņa bija gulējusi, piekļaudama šo apmetni sev klāt! Cik bieži bija to auklējusi un tajā raudājusi! Tā bija viena no lietām, kas piederēja Eilai un atgādināja viņai par dēlu, un viņa nebija īsti pārlie­cināta, vai spēs no tās atteikties, bet vai viņai apmetnis patiešām bija vajadzīgs? Vai tad viņa grasījās to nēsāt sev līdzi visu atlikušo mūžu?

Jaunā sieviete pamanīja, ka Krouzija atkal viņā lūkojas, un atcerējās par balto apmetni, ko sieviete bija izgatavojusi savam dēlam. Viņa to daudzus gadus bija nēsājusi sev līdzi, jo apmetnis viņai bija loti daudz nozīmējis. Bet Krouzija bija to atdevusi Eilai cēla mērķa vārdā - lai aizsargātu Skrējēju. Vai tad Ridagam nebija svarīgāk būt ietītam ap­metnī, kas nāk no klana, kad viņš tiks aizsūtīts pa ceļu uz garu pasauli, nekā viņai staipīt visur līdzi Durka apmetni? Krouzija bija palīdzējusi viņai beidzot atbrīvoties no atmiņām par dēlu. Varbūt bija pienācis laiks ļaut arī Durkam aiziet un būt pateicīgai par to, ka viņš viņas mūžā ir bijis kas vairāk par atmiņām.

- Man ir kaut kas, kur viņu ietīt, - Eila ierunājās. Piesteigusies pie savas guļvietas, no pašas kaudzes apakšas viņa izvilka ārā salocītu ādas gabalu un to izpurināja. Aizvērusi acis un vēlreiz piespiedusi mīksto un maigo dēla apmetņa veco ādas gabalu pie vaiga, viņa to atdeva Ridaga mātei.

- Lūk, ņem šo apmetni, - viņa teica Nezijai, - tas ir klana apmetnis! Reiz tas piederēja manam dēlam. Tagad tas palīdzēs Ridagam tikt uz garu pasauli. Un paldies tev, Krouzij! - Eila vēl piebilda.

- Kāpēc tu pasakies man?

- Par visu, ko esi manā labā darījusi, un par to, ka parādīji man, ka visām mātēm kādreiz ir savi dēli jāatlaiž.

- Hmm, - vecā sieva noteica, cenzdamās saglabāt savu bardzību, bet viņas acīs atspoguļojās maigas jūtas. Paņēmusi apmetni no Eilas, Nezija ar to apsedza Ridagu.

Satumsa. Eila bija plānojusi sarīkot teltī vienkāršu ceremoniju, bet Nezija palūdza viņai pagaidīt līdz rītam un organizēt ceremoniju laukā, lai visiem Vasaras sapulces ļaudīm pierādītu to, ka Ridags ir cilvēks. Tas arī dotu laiku medniekiem atgriezties. Neviens negribēja, lai Taluts un Raneks nokavētu Ridaga bēres, bet mājinieki nevarēja pārāk ilgi gaidīt.

Nākamajā rītā, tā pavēlāk, viņi iznesa laukā Ridaga mirstīgās atliekas un uzlika uz apmetņa. Bija sanākuši daudzi Vasaras sapulces ļaudis, un vēl vairāki turpināja nākt klāt. Bija palaista ziņa, ka Eila rīkos Ridagam plakangalvju apbedīšanas ceremoniju, un visus māca ziņkāre. Jaunajai sievietei rokās bija bļoda ar sarkanā okera ziedi un amulets, un viņa sāka izsaukt garus, kā Krebs to vienmēr bija darījis, kad pēkšņi sākās kņada. Nezijai par lielu atvieglojumu, atgriezās mednieki, nesdami visu nomedīto mamutu gaļu. Viņi uz maiņām bija vilkuši abas platformas un jau bija izplānojuši dažādus variantus, kā pagatavot ragavas, lai cilvēkiem būtu vieglāk.

Ceremonija uz brīdi tika pārtraukta, līdz mamutu gaļa tika nolikta glabāšanā; Talutam un Ranekam tika paziņots, kas bija noticis, bet ne­viens neiebilda, kad ceremonija drīz vien pēc tam atkal tika atsākta. Jaukto garu klana bērna nāve Mamutu cilts Vasaras sapulcē bija radījusi īstu dilemmu. Šis bērns bija ticis saukts par izdzimteni, dzīvnieku, bet dzīvniekus neapglabā; viņu gaļa tiek uzglabāta. Apglabāti tiek tikai cilvēki, un cilvēki parasti ilgi neatstāj mirušos brāļus neapglabātus.

Kaut ari Mamutu cilts īpaši nevēlējās piešķirt Ridagam cilvēka statusu, viņi tomēr zināja, ka patiesībā viņš nemaz īsti nebija dzīvnieks. Ne­viens negodāja plakangalvju garu tā, kā viņi godāja briežus, bizonus vai mamutus, un neviens nebija gatavs apglabāt Ridaga mirstīgās atliekas blakus mamutu kauliem. Viņiem viņš bija izdzimtenis, taču viņi ļoti labi redzēja puikas cilvēciskumu, bet to neievēroja un neatzina.

Mamutu ļaudis labprāt atļāva Eilai un Lauvas apmetnei atbrīvoties no Ridaga mirstīgajām atliekām tādā veidā, kas šķita atrisinām visas problēmas.

Eila vēlreiz nostājās uz pakalna un atsāka ceremoniju, cenzdamās atcerēties, kādas zīmes Krebs bija lietojis šādā gadījumā. Jaunā sieviete precīzi nezināja, ko šīs zīmes nozīmēja, tās tika mācītas vienīgi mogu- riem, bet viņa zināja to galveno mērķi un nozīmi un, turpinot ceremo­niju, paskaidroja tās Lauvas apmetnes piederīgajiem un arī pārējiem Mamutu cilts ļaudīm, kas šo ceremoniju vēroja.

- Tagad es izsaucu garus, - Eila stāstīja. - Lielā Alu Lāča, Alu Lauvas un Mamuta garus, kā arī visus pārējos un arī Senos Vēja, Miglas un Lie­tus garus. Tad viņa pasniedzās pēc mazās koka bļodas. - Tagad es došu viņam vārdu un padarīšu par klana locekli, - viņa sacīja, iemērkdama pirkstu sarkanajā ziedē. Eila novilka līniju no Ridaga pieres līdz degu­nam. Tad, piecēlusies kājās, viņa ar zīmēm un vārdiem sacīja: - Šī zēna vārds ir Ridags.

Eila centās atcerēties precīzas zīmes un kustības. Viņas lepnā stāja, balss tembrs, izteiksmes līdzekļi, pat viņas dīvainais runas veids apbūra sanākušos cilvēkus. Pa visu nometni ātri izplatījās valodas par to, kā viņa stāvējusi uz ledus gabala un saukusi mamutus. Neviens neapšau­bīja, ka šai Mamuta pavarda meitai ir tiesības vadīt šo ceremoniju vai jebkuru no ceremonijām, vai nu viņai bija mamuta tetovējums, vai ne.

- Tagad viņam ir piešķirts vārds pēc klana tradīcijām, - Eila turpināja skaidrot, - bet Ridagam ir nepieciešams ari totēms, kas palīdzēs viņam atrast ceļu uz garu pasauli. Es nezinu, kāds viņam ir totēms, tāpēc dalīšos ar viņu savējā - Alu Lauvas totēma garā. Tas ir ļoti spēcīgs un aizsargājošs totēms, un Ridags ir to pelnījis.

Pēc tam jaunā sieviete atkailināja zēna mazo, tievo labo kāju un ar sarkano okera ziedi uzvilka uz augšstilba četras paralēlas līnijas. Tad, piecēlusies kājās, viņa ar vārdiem un zīmēm paziņoja: - Alu Lauvas gars, zēns, Ridags, tiek nosūtīts tavā aizbildniecībā. - To pateikusi, viņa aplika Ridagam ap kaklu amuletu maisiņu, kas bija piesiets aukliņā. - Tagad Ridagam ir piešķirts vārds un viņš ir pieņemts klanā, - viņa sacīja un dedzīgi vēlējās, lai tā būtu patiesība.

Eila bija izvēlējusies noturēt ceremoniju nostāk no nometnes teri­torijas, un Lauvas apmetne bija pieprasījusi un saņēmusi atjauju no Vilka apmetnes apglabāt zēnu šajā vietā. Nezija ievīstīja mazo, sastin­gušo zēna ķermeni Durka apmetnī, tad Taluts viņu pacēla uz rokām un aiznesa pie kapa. Vadonis nekaunējās par savām asarām, kas ritēja pār Ridagu, kad viņš to noguldīja seklajā kapā.

Lauvas apmetnes ļaudis sastājās apkārt ieplakai, kas tikai nedaudz bija padzijināta, un vēroja, kā kapā tiek ieliktas vairākas lietas. Nezija atnesa ēdienu un nolika to blakus Ridagam. Latija pievienoja brālīša mīļāko svilpi. Tronija atnesa brieža mugurkaula skriemeļu virteni, ko Ridags pagājušajā ziemā bija izmantojis, kad pieskatīja apmetnes jaunā­kos bērnus. Tieši to viņam patika darīt visvairāk, jo tā zēns bija juties noderīgs. Tad negaidot pie kapa pieskrēja Ragija un iemeta tajā savu pašu mīļāko lelli.

Pēc Eilas signāla katrs no Lauvas apmetnes piederīgajiem paņēma akmeni un uzmanīgi to nolika uz ievīstītā zēna augumiņa - tā tika aizsākts būvēt viņa kapa uzkalniņu. Pēc tam Eila noturēja apglabāša­nas ceremoniju. Viņa neko necentās izskaidrot, mērķis tāpat visiem bija skaidrs. Izmantodama tās pašas zīmes, kuras Krebs bija lietojis, apglabājot Izu, un kuras savukārt pati Eila bija izmantojusi, apglabājot Krebu, kad bija atradusi veco moguru akmeņiem aizbērtajā alā, jaunā sieviete ar savām kustībām piešķīra nozīmi apglabāšanas rituālam, kas bija daudz senāks, nekā kāds no klātesošajiem spēja iedomāties, un daudz skaistāks, nekā viņi bija redzējuši.

Viņa neizmantoja vienkāršoto zīmju valodu, kuru bija iemācījusi Lau­vas apmetnes cilvēkiem. Eila izpaudās bagātā, sarežģītā klana valodā, kurā kustībām un visai ķermeņa pozai bija nozīme un smalkas no­zīmju nianses. Kaut arī daudzas no zīmēm bija ezoteriskas - pat Eila nezināja to īsto skaidrojumu -, tika iekļautas arī parastās zīmes, no kurām dažas saprata arī Lauvas apmetnes ļaudis. Viņi spēja apjaust rituāla būtību, zināja, ka ar šī rituāla palīdzību cilvēks tiek nosūtīts uz garu pasauli. Pārējiem Mamutu cilts ļaudīm Eilas kustības atgādināja netveramu, tomēr izteiksmigu deju, kas bija pārpilna ar plaukstu un roku kustībām, žestiem un pozām. Ar savu kluso grāciju jaunā sieviete skatītājos izraisīja mīlestības un zaudējuma sāpes, bēdas un nereālu nāves izjūtu.

Jondalars sajūsmā nespēja no Eilas novērst acis. Viņš nekautrējās savu asaru tāpat kā jebkurš Lauvas apmetnes piederīgais. Vērojot savas iemīļotās skaisto un kluso deju, jaunais vīrietis atcerējās laiku, ko abi bija pavadījuši kopā ielejā, - tas šķita tik sen, kad reiz viņa bija centusies viņam kaut ko pastāstīt ar tādām pašām graciozām kustībām. Pat toreiz, kaut ari viņš nebija sapratis, ka tā ir valoda, Eilas izteiksmīgajās kustībās viņš bija nojautis kādu dziļāku nozīmi. Tagad, kad viņš zināja daudz vai­rāk, jaunais Zelandoni vīrietis bija pārsteigts par to, cik daudz viņš vēl nezina, tomēr pie sevis domāja, cik Eila ir skaista, kad viņa tā kustas.

Jondalars atcerējās to pozu, kādā viņa bija sēdējusi uz zemes, kad viņi pirmoreiz satikās, - sakrustotām kājām, noliektu galvu, gaidīdama, kad viņš viņai uzsitis uz pleca. Pat pēc tam, kad jau bija iemācījusies runāt, viņa vēl dažreiz izmantoja zīmju valodu. Tā allaž bija Jondalaru mulsinājusi, īpaši pēc tam, kad viņš uzzināja, ka tā ir klana poza, bet Eila bija paskaidrojusi, ka tas ir viņas veids, kā censties kaut ko pateikt, kad nevar atrast piemērotus vārdus. Viņš pie sevis pasmaidīja. Tagad bija grūti noticēt, ka toreiz, kad viņi satikās, Eila nemācēja runāt. Tagad viņa brīvi runāja divās valodās: Zelandoni un Mamutu valodā, vispār jau trijās, ja pieskaita ari klana valodu. Pat tajā īsajā laikā, kamēr viņa uzturējās Sungaji apmetnē, Eila bija nedaudz ielauzījusies viņu valodā.

Vērojot, kā viņa mīļotā izpilda klana rituālu, Jondalaru pārņēma at­miņas par ielejā pavadīto laiku un abu mīlestību, un viņš gribēja šo sievieti tik ļoti kā nekad un neko savā mūžā nebija gribējis. Bet blakus Eilai stāvēja Raneks un bija tikpat sajūsmināts kā Jondalars. Ikreiz, kad Zelandoni vīrietis paskatījās uz jauno sievieti, viņš nevarēja ne­ievērot arī tumšādaino vīrieti. Jau tajā brīdī, kad Raneks ieradās, viņš bija meklējis Eilu un licis Jondalaram saprast, ka viņa vēl joprojām ir viņa saderētā. Un pati Eila izskatījās attālinājusies un izvairīga. Viņš bija pāris reižu mēģinājis uzsākt ar viņu sarunu, izteikt savas bēdas, bet pēc pašas pirmās kopīgās bēdu izpausmes izskatījās, ka viņa vairs nevēlas saskatīt viņa tuvināšanās mēģinājumu un mierinājumu. Viņš nesaprata, vai bija to iztēlojies. Ko gan citu viņš gaidīja no Eilas tagad, kad viņa bija bēdu nomākta?

Pēkšņi visu galvas pagriezās uz to pusi, no kurienes atskanēja rit­miska bungu skaņa. Bundzinieks Maruts bija devies atpakaļ uz Mūziķu būdu un atnesis savas mamuta galvaskausa bungas. Mamutu cilts bē­rēs parasti tika atskaņota mūzika, bet tās skaņas, kas šobrīd nāca no Maruta bungām, nelīdzinājās parastajiem Mamutu cilts ritmiem. Tas bija nepazīstams, dīvaini fascinējošs klana ritms, ko Eila bija viņam iemācījusi. Tad bārdainais mūziķis Manens sāka spēlēt vienkāršu flautas melodiju, ko Eila bija viņam nosvilpojusi. Kādā neizskaidrojamā veidā mūzika saskanēja ar sievietes rituāla kustībām, kas bija tikpat gaistošas kā pati mūzika.

Eila jau gandrīz bija pabeigusi rituālu, bet viņa nolēma to atkārtot, jo tika spēlēta klana mūzika. Otro reizi ejot cauri visam rituālam, mū­ziķi sāka improvizēt. Ar savu pieredzi un profesionalitāti viņi pārvērta vienkāršās klana skaņas par kaut ko citu, kas bija kaut kas pa vidu klana un Mamutu cilts mūzikai, - tas bija divu tradicionālo skaņu sajaukums. "Tieši tas ir īstais izvadījums zēnam, kurš bija jauktenis - abu kopienu piederīgais," Eila nodomāja.

Kopā ar mūziķiem jaunā sieviete veica pēdējo rituāla atkārtojumu un nenojauta, ka viņai sāk līt asaras, bet redzēja, ka viņa neraud viena. Visapkārt bija daudz asarainu skatienu un ne tikai no Lauvas apmetnes ļaudīm.

Eilai trešo reizi izejot cauri visam rituālam un to pabeidzot, liels, melns mākonis, tuvojoties no dienvidaustrumiem, sāka aizēnot sauli. Šis bija pērkonu un negaisu gadalaiks, daži ļaudis sāka meklēt patvē­rumu. Ūdens vietā no debesīm sāka birt viegli putekļi, sākumā pavisam nedaudz. Pēc tam vulkāna izvirduma putekļi no tālā kalna sāka krist lejā arvien vairāk.

Stāvot blakus Ridaga kapa uzkalniņam, Eila sajuta, ka viņu apklāj vieglie vulkāna izvirduma pelni - tie nosēdās uz matiem, pleciem, ap­klāja rokas, uzacis un pat skropstas, pārvēršot viņu par vienkrāsainu tēlu bāli pelēkā krāsā. Smalkie, gaišie pelni apklāja itin visu - kapa uzkalniņa akmeņus, zāli, pat taciņas brūnās smiltis. Gan teltis, gan būdas un krūmi - visi tagad bija vienā krāsā. Pelni apklāja ari cilvēkus, kas stāvēja pie kapa, un Eilu - viņi visi tagad izskatījās vienādi. Visas atšķirības pazuda tādu varenu spēku priekšā kā zemestrīce un nāve.

-