Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

37

- Tie pelni ir kaut kas briesmīgs! - Tronija sūdzējās, aizas malā purinādama gultas pārklāju, tādējādi saceldama vēl lielākus putekļu mākoņus. - Mēs jau dienām ilgi esam visu tīrījuši, bet tie ir visapkārt: ēdienā, ūdenī, drēbēs, guļvietās. Tie ielien it visur, un no tiem nevar tikt vaļā.

- Tagad mums vajadzīgs pamatīgs lietus, - Dīgija piebilda, izliedama netīro ūdeni, kas tika izmantots, lai nomazgātu telts ādas nojumi. - Vai arī varens sniegputenis. Tas visu nokārtotu. Šogad es patiešām gaidīšu ziemas iestāšanos.

- Skaidrs, ka gaidīsi, - Tronija piekrita un, paskatījusies sāņus, pa­smaidīja, - bet domāju, ka gaidīsi to tāpēc, ka tad jau būsi Branaga sieva un dzīvosi kopā ar viņu.

Svētlaimīgs smaids parādījās Dīgijas sejā, kad viņa iedomājās par gaidāmajām kāzām. - Tronij, es nemaz negrasos to noliegt, - viņa atbildēja.

- Vai tā ir taisnība, ka sakarā ar šiem pelniem Mamutu Padome runā par kāzu svinību atlikšanu? - Tronija apjautājās.

- Jā, un gribēja atlikt arī meiteņu Pirmās baudas rituālu, bet visi pret to iebilda. Zinu, ka Latija vairs nevēlas ilgāk gaidīt un arī es ne. Beidzot viņi deva savu piekrišanu. Mamutu Padome vairs nevēlas izraisīt nekādas sliktas emocijas. Daudzi ļaudis uzskatīja, ka par Ridaga bērēm mamutiem nebija taisnība, - Dīgija sacīja.

- Bet daži tomēr viņiem piekrita, - sarunā iesaistījās Fralija, tuvoda­mās ar pilnu pelnu grozu. Viņa to izbēra aizā. - Nav svarīgi, ko viņi ir izlēmuši, kāds vienmēr būtu uzskatījis, ka viņiem nav taisnība.

- Man liekas, lai to saprastu, bija jādzīvo kopā ar Ridagu, - Tronija teica.

- Nu, nezinu gan, - Dīgija iebilda. - Ridags ar mums kopā dzīvoja ilgu laiku, bet arī es par viņu nedomāju kā par cilvēku, līdz pie mums ieradās Eila.

- Manuprāt, Eila gan tik dedzīgi negaida kāzas kā tu, Dīgij, - Tronija piebilda. - Sāku jau domāt, vai viņai kas nekaiš. Vai Eila nav slima?

- Nedomāju gan, - Dīgija atbildēja. - Kāpēc tā prasi?

- Eila nerīkojas pareizi. Viņai drīz gaidāmas kāzas, bet izskatās, ka viņa tās nemaz negaida. Saņemot daudzās dāvanas un visu pārējo, viņa nemaz neizskatās laimīga. Viņai vajadzētu būt tikpat priecīgai kā tu. Ikreiz, kad kāds ieminas par kāzām, tu pasmaidi un tavā sejā parādās sapņaina izteiksme.

- Ne jau visi savas kāzas gaida vienādi, - Fralija iebilda.

- Eila bija ļoti tuva Ridagam, - Dīgija izteica savas domas. - Un viņa tagad sēro tikpat izjusti kā Nezija. Ja Ridags būtu piederējis pie Mamutu cilts, tad kāzas droši vien būtu atliktas.

- Arī man ir Ridaga žēl, man viņa pietrūkst… viņš tik labi sapratās ar Hartalu, - Tronija sacīja. - Mēs visi sērojam, bet zēnam bija jācieš tik lielas sāpes, ka tagad jūtos atvieglota. Manuprāt, Eilu nomāc kas cits.

Dīgija nepiebilda, ka viņa jau no paša sākuma bija brīnījusies par Eilas gaidāmo savienību ar Raneku. Tagad nebija jēgas par to strīdēties, bet, par spīti Raneka jūtām pret viņas draudzeni, Dīgija joprojām do­māja, ka Eila vairāk mīl Jondalaru, kaut arī pēdējā laikā viņu ignorēja. Viņa redzēja, kā garais Zelandoni vīrietis iziet no telts un dodas uz Sapulču laukuma centru. Viņš izskatījās noraizējies.

Jondalars māja ar galvu sveicienus ļaudīm, kas nāca pretim un viņu sveicināja, bet pats bija dziļi iegrimis savās domās. Vai viņš to tikai iztēlojās? Vai Eila patiešām no viņa izvairījās? Pēc visa tā laika, ko viņš bija pavadījis, cenzdamies no viņas izvairīties, tagad, kad viņš gribēja runāt ar viņu divatā, Eila no viņa vairījās. Par spīti Ranekam dotajam Solījumam, kāda daļa no viņa allaž bija ticējusi tam, ka viņam pašam tikai jāpārtrauc no viņas izvairīties un Eila atkal būs viņa. Viņa nebija izskatījusies diez cik priecīga, bet pret viņu vienmēr bija bijusi atklāta un atsaucīga. Tagad viņa šķita noslēgusies. Jondalars bija izlēmis, ka vienīgais veids, kā noskaidrot patiesību, ir tieši viņai visu noprasīt, bet viņam radās problēma sameklēt Eilu tajā laikā un vietā, kur viņi varētu netraucēti aprunāties.

Viņš ieraudzīja pretim nākam Latiju. Pasmaidījis Jondalars apstājās, lai pavērotu meiteni. Tagad viņa gāja drošā solī un pārliecināti uzsmai­dīja cilvēkiem, kas viņu sveicināja. "Ir pamanāma atšķirība," vīrietis nodomāja. Viņu allaž ir pārsteigušas tās pārmaiņas, kas rodas sievietē pēc Pirmās baudas rituāla. Latija vairs nebija bērns, ne arī ķiķinoša, nervoza meitene. Kaut arī viņa vēl bija jauna, Latijā tagad parādījusies sievietes pašpārliecība.

- Sveiks, Jondalar! - viņa smaidīdama sveicināja.

- Sveika, Latij! Tu izskaties laimīga. - Pasmaidījis pie sevis, viņš no­domāja: "Kāda jauka, jauna sieviete." Jondalara acīs varēja izlasīt viņa domas. Latija atbildēja ar aizturētu elpu, ieplestām acīm un ar tādu skatienu, kas atbildēja uz vīrieša neapzināto aicinājumu.

- Jā, esmu gan laimīga. Biju tik nogurusi visu laiku uzturēties vienā vietā. Šī man ir pirmā iespēja, kad drīkstu pastaigāties viena pati… vai ar kādu, ar kuru pati vēlos. - Pienākusi mazliet tuvāk, Latija jautāja: - Kurp tu dodies?

- Meklēju Eilu. Vai neesi viņu redzējusi?

Latija nopūtās un draudzīgi uzsmaidīja.

- Esmu gan. Viņai kādu laiku jāpieskata Trisijas bērns. Arī Mamuts viņu meklē.

- Eila, nevaino viņus visus, - Mamuts sacīja. Viņi abi sēdēja laukā siltajā saulē, liela alkšņa krūma paēnā. - Bija vairāki, kas nepiekrita, to skaitā ari es.

- Mamut, es tevi nevainoju. Nezinu, vai vispār kādu vainoju, bet kāpēc viņi to nesaprot? Kas liek šiem ļaudīm tik ļoti viņus ienīst?

- Tas varbūt tāpēc, ka viņi saprot, cik ļoti mēs esam līdzīgi, tāpēc viņi meklē atšķirības. - Uz brīdi apklusis, Mamuts turpināja: - Eila, līdz rītdienai tev jāaiziet uz Mamutu Padomi. Tevi nevar savienot ar Raneku, kamēr nebūsi to izdarījusi. Vai zini, ka esi palikusi pēdējā?

- Jā, šķiet, ka vajadzēs aiziet, - Eila atbildēja.

- Tava negribīgā attieksme dod Vinkavekam cerības. Šodien viņš man atkal prasīja, vai nedomāju, ka tu apsver viņa piedāvājumu. Viņš piedāvāja aprunāties ar Raneku un aicināt arī viņu kā jūsu partneri, ja nevēlies lauzt viņam doto Solījumu. Viņa piedāvājums ievērojami palielinātu tavu līgavas pūru un jums visiem trim piešķirtu ļoti augstu stāvokli. Eila, ko tu par to teiksi? Vai tu gribētu pieņemt ari Vinkaveku sev kā partneri - kopā ar Raneku?

- Vinkaveks jau kaut ko tamlīdzīgu minēja ari medībās. Man būs jāaprunājas ar Raneku un jāuzzina viņa domas par šo jautājumu, - Eila atbildēja.

Pēc Mamuta domām, Eila neizrādīja nekādu īpašu sajūsmu ne par vienu, ne otru variantu. Šis nebija piemērots laiks kāzām, viņas bēdas vēl joprojām nebija rimušās, bet ar visiem šiem piedāvājumiem un uzmanības apliecinājumiem bija grūti dot padomu nogaidīt. Mamuts pamanīja, ka Eila pēkšņi satrūkstas, un pagriezās, lai redzētu, ko viņa ieraudzījusi. Viņiem tuvojās Jondalars. Viņa šķita nervoza un paspēra soli, it kā būtu jāsteidzas prom, bet jaunā sieviete nedrīkstēja tik pēkšņi pārtraukt sarunu ar Mamutu.

- Eila, beidzot tevi atradu! Visu laiku tevi meklēju, man ar tevi jā­runā.

- Es pašlaik runāju ar Mamutu, - viņa atbildēja.

-Ja gribi aprunāties ar Jondalaru, domāju, ka esam sarunu beiguši, - Mamuts noteica.

Jaunā sieviete nodūra acis, paskatījās uz veco šamani un, izvairīda­mās skatīties Zelandoni vīra uztrauktajās acīs, klusi piebilda: - Mamut, manuprāt, mums ar Jondalaru nav, par ko runāt.

Jondalars sajuta, ka nobāl, un tad viņa seja piesarka. Viņa visu laiku izvairās! Eila pat nevēlas ar viņu sarunāties. - Ē… nu, ē… es… es at­vainojos, ka iztraucēju, - viņš nostostījās un atkāpās. Tad, vēlēdamies, kaut spētu atrast kādu kaktu, kur paslēpties, aizsteidzās prom.

Mamuts cieši nopētīja Eilu. Jondalaram aizejot, jaunās sievietes acis sekoja viņam līdzi, un tajās bija saskatāms vēl lielāks uztraukums nekā Jondalara acīs. Vecais vīrs pašūpoja galvu un, kopā ar Eilu dodoties atpakaļ uz Lauvas apmetni, neteica ne vārda.

Tuvojoties apmetnei, Mamuta pavarda meita pamanīja Neziju un Taliju nākam viņiem pretim. Nezijai bija grūti pārdzīvot Ridaga nāvi. Iepriekšējā dienā viņa bija jaunajai dziedniecei atdevusi zāles, kas bija palikušas pāri pēc zēna aiziešanas, un abas kopā bija paraudājušas. Nezija nevēlējās, ka zāles stāvētu viņas acu priekšā kā skumjš atgādi­nājums, bet šaubījās, vai būtu prātīgi tās izmest laukā. Eila aptvēra, ka ar Ridaga aiziešanu bija zudusi arī vajadzība palīdzēt Nezijai zēna ārstēšanā.

- Eila, mēs tevi meklējām, - Talija paziņoja. Druknā Lauvas apmetnes vadone izskatījās ar sevi apmierināta, tā izskatās cilvēki, kas plāno lielu pārsteigumu, un tas viņai nemaz negadījās tik bieži. Abas sievietes atri­tināja kādu lietu, kas bija rūpīgi salocīta. Eila pārsteigumā plati iepleta acis, un abas sievietes, savā starpā saskatoties, pasmaidīja. - Katrai līgavai nepieciešama jauna tunika. Parasti to izgatavo topošā vīramāte, bet es gribēju Nezijai palīdzēt.

Tas bija satriecoši brīnišķīgs tērps, izgatavots no zeltaini dzeltenas ādas ar bagātīgiem un izsmalcinātiem rotājumiem; daži izšūtie orna­menti bija blīvi piepildīti ar mamuta kaula krellītēm, kuras papildināja smalkas dzintara virtenes.

- Tas ir tik pasakaini skaists tērps! Tas prasījis tik milzīgu darbu. Viena pati krellīšu piešūšana noteikti aizņēmusi vairākas dienas. Kad jūs to paspējāt izgatavot? - Eila interesējās.

- Mēs to sākām darināt pēc tam, kad jūs abi paziņojāt par sava Solījuma došanu, un pabeidzām to šeit, - Nezija stāstīja. - Ienāc teltī un uzlaiko!

Jaunā sieviete paskatījās Mamutā. Vecais vīrs pasmaidīja un pamāja. Viņš jau par šo darbu bija bijis lietas kursā un pat piedalījies noslēpuma glabāšanā. Visas trīs sievietes iegāja teltī un devās uz Talijas guļvietas nodalījumu. Eila izģērbās, bet īsti nezināja, kā šis tērps jāvelk mugurā. Sievietes viņai palīdzēja. Tā bija īpaši pašūta tunika ar aizdari priekšā, un to stingri saturēja ciet ar rokām pīta plata josta no sarkanas ma­muta vilnas.

- Tu to vari valkāt šādi - cieti aizdarītu, ja vienkārši vēlies to kā­dam parādīt, - Nezija deva padomu, - bet ceremonijas laikā tu to vari attaisīt, lūk, šādi. - Pavērusi priekšējo aizdari, Nezija pārsēja jostu. - Kāzās sieviete, kad iziet pie vīra un nodibina kopēju pavardu, parasti ar lepnumu atsedz savas krūtis.

Abas vecākās sievietes atkāpās un apbrīnoja topošo līgavu. "Eilai ir tādas krūtis, ar kurām nav kauns lepoties," Nezija nodomāja. "īstas mātes krūtis, ar kurām barot bērnu. Žēl gan, ka viņai nav mātes, kas varētu piedalīties ceremonijā. Jebkura sieviete lepotos ar tādu meitu."

- Vai drīkstam ienākt? - Dīgija paprasīja atļauju, ieskatīdamās teltī. Pēc tam visas apmetnes sievietes sanāca teltī, lai apbrīnotu Eilas krāšņo kāzu tērpu. Izskatījās, ka viņas visas bija piedalījušās noslēpuma gla­bāšanā.

- Tagad to aiztaisi, lai vari iziet laukā un parādīt vīriem, - Nezija pamācīja, aiztaisīdama un vēlreiz pārsiedama jostu kāzu tunikai. - Līdz ceremonijai tev to nevajadzētu publiski nēsāt vaļēju.

Eila izgāja no telts pie atzinīgi smaidošajiem un iepriecinātajiem Lauvas apmetnes viriem. Ari citi, kas nepiederēja pie Lauvas apmetnes ļaudīm, nopētīja jauno sievieti. Vinkaveks bija zinājis par gatavoto pār­steigumu un speciāli bija grozījies Lauvas apmetnes tuvumā. Ieraudzījis topošo līgavu, Mamuta apmetnes vadonis nosprieda, ka būtu gatavs ar šo sievieti savienoties arī tādā gadījumā, ja viņam būtu viņa jādala ar desmit citiem savienības partneriem.

Kāds cits vīrietis, kas nepiederēja pie Lauvas apmetnes, kaut arī vairums ļaužu viņu tur pieskaitīja, ari vēroja skaisto Eilu. Jondalars bija sekojis viņai un Mamutam pa pēdām uz apmetni, nevēlēdamies pieņemt mīļotās sievietes atraidījumu vai pat tam noticēt. Danugs viņam pateica, kas gaidāms, un Zelandoni virs stāvēja kopā ar pārējiem. Kad Eila tikko iznāca laukā no telts, viņš veldzēja sevi, skatīdamies uz viņu, tad vīrietis aizvēra acis un viņa pierē iegūla sāpju rieva. Viņš bija Eilu zaudējis. Viņa skaidri izrādīja savu nodomu rītdien savienoties ar Raneku. Dziļi ievilcis elpu, jaunais vīrietis sakoda zobus. Viņš nespēja vairs ilgāk šeit palikt un noskatīties, kā viņa izies par sievu pie Lauvas apmetnes tumšādainā kaula riku meistara. Jondalaram bija pienācis laiks doties projām.

Pēc tam kad Eila atkal bija pārģērbusies savās ikdienas drēbēs un kopā ar Mamutu aizgājusi, Jondalars iesteidzās teltī. Viņš bija prie­cīgs, ka tur neviena nebija. Sapakojis savus ceļojuma piederumus un domās vēlreiz pateikdamies Talijai, viņš salika visu līdzi ņemamo un tad to ievīstīja guļamādās. Zelandoni vīrs plānoja nogaidīt līdz rītam, no visiem atvadīties un uzreiz pēc brokastīm doties ceļā. Līdz tam viņš nevienam neko neteiks.

Pa dienu Jondalars apciemoja savus draugus, ar kuriem bija iepazinies Vasaras sapulces laikā, neatvadījās no viņiem, bet prātā to nodomāja. Va­karā viņš pavadīja laiku kopā ar visiem Lauvas apmetnes iemītniekiem. Viņi bija kā liela ģimene. Būs grūti no viņiem aiziet, jo Zelandoni vīrs apzinājās, ka nekad vairs viņus nesatiks. Grūtāk bija atrast vārdus, lai aprunātos ar Eilu, vismaz vēl pēdējo reizi. Viņš vēroja mīļoto sievieti un, kad Eila kopā ar Latiju izgāja laukā uz zirgu nojumi, ātri sekoja abām sievietēm.

Viņu saruna izvērtās virspusēja un neveikla, bet Eila nojauta Jon­dalara spriedzi, un tādēļ arī pati satraucās. Kad viņa iegāja atpakaļ teltī, Jondalars palika sukājam jauno ērzeli, līdz laukā satumsa. Viņš atcerējās, ka pirmoreiz bija Eilu ieraudzījis palīdzam Vīnijai dzemdēt šo kumeliņu. Nekad agrāk viņš neko tamlīdzīgu nebija redzējis. Būs grūti pamest arī Skrējēju. Jondalars šim zirgam bija tik ļoti pieķēries, un viņš nekad agrāk nebija domājis, ka ir spējīgs kādu dzīvnieku tā iemīlēt.

Beidzot arī viņš iegāja teltī un ieritinājās savā guļvietā. Jondalars aizvēra acis, bet miegs nenāca. Jaunais vīrietis palika guļam nomodā un domāja par Eilu, par to laiku ielejā, kad viņu mīlestība sāka lēnām uzplaukt. Nē, tas nemaz nebija tik lēnām. Viņš jau no paša sākuma bija šo sievieti mīlējis, tikai lēnām to atskārtis, lēnām novērtējis un tikpat lēnām zaudējis. Viņš bija atteicies no Eilas mīlestības un maksās par to visu atlikušo dzīvi. Kā gan viņš varēja būt tāds muļķis? Viņš nemūžam Eilu neaizmirsīs, neaizmirsīs arī zaudējuma sāpes un nekad sev to nepiedos.

Tā bija gara un smaga nakts, un, kad pa telts atveri sāka iespīdēt austošā rīta gaisma, Jondalars vairs ilgāk nevarēja izturēt. Viņš nespēja atvadīties ne no Eilas, ne pārējiem, viņam bija vienkārši jādodas prom. Klusām savācis savas ceļasomas, saiņus un guļamādas, Jondalars izslī­dēja no telts.

- Tu nolēmi negaidīt. Tā jau es domāju, - ierunājās Mamuts.

Jaunais vīrietis strauji pagriezās. - Es… ē… man jāiet. Nevaru vairs

šeit ilgāk palikt. Ir laiks… es… ē, - viņš stostījās.

- Es zinu, Jondalar. Novēlu tev laimīgu Ceļojumu. Tev stāv tāls ceļš priekšā. Tev pašam jāizlemj, kas ir labāk, bet atceries: izvēli nevar iz­darīt, ja nav, no kā izvēlēties. - Vecais vīrs nozuda teltī.

Iedams uz zirgu nojumi, Jondalars sarauca pieri. Ko gan Mamuts ar to gribēja sacīt? Kāpēc gan tie, kas kalpo Mātei, allaž runā mīklās?

Ieraugot Skrējēju, jaunajam Zelandoni vīram uznāca impulsīva vēlē­šanās aizjāt prom ērzeļa mugurā, vismaz tik daudz paņemt sev līdzi, bet Skrējējs bija Eilas zirgs. Noglāstījis abus zirgus un apskāvis brūnā ērzeļa kaklu, Jondalars pamanīja Vilku un mīļi viņu pabužināja. Pēc tam viņš klusām piecēlās un sāka iet prom pa taciņu.

Kad Eila pamodās, saule jau spīdēja telts iekšpusē. Izskatījās, ka šodien būs skaista diena. Tad jaunā sieviete atcerējās, ka šī būs viņas kāzu diena. Diena vairs nešķita tik jauka. Piecēlusies sēdus, viņa pavē­rās apkārt. Kaut kas nebija tā, kā vajag. Parasti pamostoties, viņa allaž paskatījās Jondalara virzienā. Viņa tur nebija. "Viņš parasti no rītiem agri ceļas," viņa nodomāja. Tomēr nespēja pārvarēt sajūtu, ka kaut kas pavisam nav tā, kā vajag.

Piecēlusies topošā līgava saģērbās, izgāja laukā nomazgāties un sa­meklēja sev zariņu, ar ko iztīrīt zobus. Pie ugunskura sēdēja Nezija un dīvaini uz viņu skatījās. Sajūta, ka kaut kas nav labi, pārņēma Eilu arvien spēcīgāk. Viņa paskatījās uz zirgu nojumi. Šķita, ka ar Vīniju un Skrējēju viss ir kārtībā, tur bija arī Vilks. Iegājusi atpakaļ teltī, Eila vēlreiz pavērās apkārt. Daudzi jau bija piecēlušies un devušies savās dienas gaitās. Tad jaunā sieviete pamanīja, ka Jondalara vieta ir tukša. Viņš nebija vienkārši devies savās dienas gaitās. Gan viņa ceļasomas, gan guļamādas - viss bija pazudis. Jondalars bija aizgājis!

Eila panikā izskrēja laukā. - Nezij! Jondalars ir aizgājis! Viņa vairs nav Vilka apmetnē, viņš ir aizgājis. Un atstājis mani!

- Zinu, Eila. Es jau to gaidīju, vai tad tu ne?

- Bet viņš neatvadījās! Biju domājusi, ka viņš paliks uz kāzām.

- Eila, tā taču ir pati pēdējā lieta, ko viņš gribēja darīt. Viņš taču nekad nebija gribējis redzēt, kā tu izej par sievu pie kāda cita.

- Bet… bet… Nezij, viņš mani negribēja. Ko vēl es būtu varējusi darīt?

- Ko tu gribi darīt?

- Gribu doties viņam līdzi! Bet viņš ir aizgājis. Kā viņš varēja mani pamest? Viņš taču grasījās ņemt mani sev līdzi. Tā mēs bijām plānojuši. Nezij, kas gan notika ar visiem mūsu plāniem? - Eila jautāja, pēkšņi sākdama nevaldāmi raudāt. Pastiepusi rokas, Nezija mierināja šņukstošo jauno sievieti.

- Eila, plāni mainās. Dzīve mainās. Bet kā tad ar Raneku?

- Es neesmu viņam īstā. Viņam vajadzētu savienoties ar Trisiju. Viņa ir tā, kas mīl Raneku, - Eila sacīja.

- Vai tad tu viņu nemīli? Raneks taču tevi mīl.

- Nezij, es gribēju viņu iemīlēt. Es centos viņu iemīlēt, bet es mīlu Jondalaru. Un tagad Jondalars ir aizgājis. - Eila no jauna sāka šņukstēt. - Viņš mani nemīl.

- Vai esi par to pārliecināta? - Nezija pajautāja.

- Viņš mani pameta un pat neatvadījās. Nezij, kāpēc viņš aizgāja bez manis? Ko es izdarīju nepareizi? - Eila gribēja dzirdēt atbildi.

- Vai tu domā, ka izdarīji kaut ko nepareizu?

Jaunā sieviete apklusa un sarauca pieri. - Vakar viņš gribēja ar mani aprunāties, bet es ar viņu nerunāju.

- Kāpēc tu ar viņu nerunāji?

- Jo… jo viņš mani negribēja. Pagājušajā ziemā, kad es viņu tik ļoti mīlēju un gribēju būt kopā ar viņu, Jondalars mani negribēja. Viņš pat ar mani nerunāja.

- Tātad, kad viņš beidzot gribēja ar tevi runāt, tad tu ar viņu neru­nāji. Dažkārt tā notiek, - Nezija atzina.

- Nezij, bet īstenībā es gribu ar viņu runāt. Gribu būt kopā ar viņu. Pat tādā gadījumā, ja viņš mani nemīl, gribu būt ar viņu kopā. Bet tagad viņš ir prom. Jondalars vienkārši piecēlās un aizgāja. Viņš nevar tā aiziet! Viņš nevar būt aizgājis… tālu…

Paskatījusies uz Eilu, Nezija gandrīz vai sāka smaidīt.

- Nezij! Cik tālu viņš var būt aizgājis? Kājām? Es varu ātri paiet, varbūt panākšu viņu. Varbūt man vajadzētu viņu panākt un paklausī­ties, ko viņš gribēja man teikt? Ak, Nezij! Man jābūt kopā ar Jondalaru, es viņu mīlu.

- Bērns, tad dodies viņam pakaļ. Ja tu viņu gribi un mīli, tad panāc viņu. Izstāsti viņam par savām jūtām! Vismaz dod viņam iespēju pateikt to, ko viņš gribēja tev sacīt.

- Tev taisnība! - Eila ar plaukstas virspusi notrauca asaras un centās sakārtot domas. - Tieši to man vajadzētu darīt. Es to darīšu! Un darīšu tūlīt pat! - to pateikusi, jaunā sieviete sāka skriet lejup pa taciņu, pat pirms Nezija paspēja bilst kādu vārdu. Viņa pārskrēja pāri upes akmens pārejai un ieskrēja pļavā. Tad pēkšņi apstājās. Eila nezināja, uz kuru pusi Jondalars aizgājis, viņai būs jāsadzen pēdas, un tā var paiet vesela mūžība, kamēr viņa vīrieti panāks.

Pēkšņi Nezija izdzirdēja divus spalgus svilpienus. Vilkam nozibot garām, Nezija pasmaidīja, ari VInija izslēja ausis un sekoja vilkam pa pēdām. Skrējējs devās pakaļ savai mammai. Sieviete skatījās pāri no­gāzes malai, kā Vilks aizlēkšo pie Eilas.

Kad Vilks pieskrēja klāt, jaunā sieviete deva tam signālu un ierunājās: - Vilk! Sameklē Jondalaru! Sameklē Jondalaru!

Vilks sāka ostīt zemi un gaisu un metās prom, tajā brīdī jaunā sie­viete pamanīja nedaudz nomīdītas zāles sliedes un nolauztus zariņus. Uzlēkusi Vīnijai mugurā, Eila jāja Vilkam pa pēdām.

Tikai pēc tam, kad viņa bija sākusi jāt, viņai radās daudzi jautājumi. "Ko es viņam teikšu? Kā lai pasaku, ka viņš solījās ņemt mani līdzi? Un ja nu viņš manī neklausīsies? Un ja nu viņš mani negrib?"

Lietus no kokiem un lapām bija noskalojis vulkāna pelnu kārtu, bet Jondalars brida cauri pļavām un palienes mežiem, neredzēdams nepa­rastās vasaras dienas skaistumu. Zelandoni vīrietis pat īsti neapjēdza, kurp iet, viņš vienkārši gāja gar upes krastu, bet ar katru soli, kas aizveda viņu tālāk prom, domas kļuva arvien smagākas.

"Kāpēc es viņu pametu? Kāpēc dodos prom viens pats? Varbūt man vajadzētu iet atpakaļ un lūgt Eilu nākt man līdzi? Bet viņa negrib nekur iet ar mani. Viņa pieder pie Mamutu cilts. Tie ir viņas ļaudis. Viņa izvēlējās Raneku, nevis mani," Jondalars centās sev iestāstīt. "Jā, viņa izvēlējās Raneku, bet vai tu pats devi Eilai izvēles iespēju?" Tad jaunais vīrietis pēkšņi apstājās. "Ko Mamuts man teica? Kaut ko par izvēli? "Nevar izdarīt izvēli, ja nav, no kā izvēlēties." Ko viņš ar to gribēja sacīt?"

Jondalars uzbudināti pašūpoja galvu un tad saprata; viņš zināja, ko Mamuts bija gribējis sacīt. "Es nedevu viņai iespēju. Eila neizvēlējās Raneku, vismaz ne pašā sākumā. Varbūt tajā naktī, kad viņu pieņēma Mamutu ciltī, viņai bija izvēle… bet vai bija? Eila uzauga klanā. Neviens nekad nebija viņai pateicis, ka viņa pati drīkst izvēlēties. Un tad es viņu atstūmu. Kāpēc pirms savas aiziešanas es nedevu viņai izvēles iespēju? Jo viņa ar mani nerunāja."

Nē, tas bija tāpēc, ka tu baidījies, ka viņa neizvēlēsies tevi. Beidz taču vienreiz pats sev melot! Pēc visa šī ilgā laika Eila beidzot nolēma vairs ar tevi nerunāt, un tu baidījies, ka viņa neizvēlēsies tevi, tieši tāpēc tā notika, Jondalar. Vai tagad tu jūties labāk?

Kāpēc neej atpakaļun nedod viņai izvēles iespēju? Vismaz izsaki savu piedāvājumu! Bet ko tu viņai sacīsi? Eila gatavojas lielajai ceremonijai. Ko tu viņai piedāvāsi? Ko gan tu vari piedāvāt?

Tu vari piedāvāt palikt. Tu pat vari piedāvāt dzīvot ar viņu un Raneku pie viena pavarda kā trešais partneris. Vai tu spētu izturēt? Vai spētu dalīt Eilu ar Raneku? Ja otra iespēja ir vispār viņu nekad vairs neredzēt un nedabūt, vai tu varētu palikt šeit un dalīties viņā?

Jondalars apstājās, aizvēra acis un sarauca pieri. Viņš to varētu da­rīt tikai tādā gadījumā, ja nebūtu citas iespējas. Vairāk par visu viņš vēlējās vest Eilu uz savām mājām un padarīt tās arī par viņas mājām. Mamutu cilts bija viņu pieņēmusi, vai tad Zelandoni ļaudis bija mazāk pretimnākoši? Varbūt daži no viņiem tādi bija, bet ne visi, viņš neko nevarēja solīt.

"Ranekam ir Lauvas apmetne un daudzas citas priekšrocības. Tu ne­vari viņai piedāvāt savus ļaudis un savas priekšrocības. Tu nemaz ne­zini, vai viņi pieņems Eilu un tevi pašu. Tev nav nekā, ko piedāvāt, vienīgi sevi pašu."

Ja viņam nebija nekā cita, ko piedāvāt, ko viņi abi darītu tādā gadī­jumā, ja viņa cilts viņus nepieņemtu? Tad viņi varētu doties uz kādu citu vietu. Varētu pat atgriezties uz dzīvi šeit. Jondalars sarauca pieri. Tā nu gan būtu varena ceļošana. Varbūt viņam labāk vajadzētu piedāvāt palikt un iekārtoties uz dzīvi šeit? Tarnegs sacīja, ka viņa jaunajā apmetnē nepieciešams krama rīku meistars. Bet kas notiks ar Raneku? Bet vēl svarīgāk - kas notiks ar Eilu? Ja nu viņa vairs vispār viņu negrib?

Jondalars bija tik ļoti iegrimis savās domās, ka nedzirdēja dobjo zirgu kāju dipoņu, līdz pēkšņi Vilks uzlēca viņam virsū.

- Vilk? Ko tu dari… - Pacēlis galvu, viņš neticīgi skatījās, kā Eila noslīd no Vīnijas muguras.

Tad viņa pazemīgi piegāja pie Jondalara, baidīdamās, ka viņš atkal varētu viņu atraidīt. Kā gan lai viņa to pasaka savam mīļotajam vīrie­tim? Kā lai viņa piespiež viņu klausīties? Ko viņa darīs tādā gadījumā, ja viņš negribēs neko dzirdēt? Tad pēkšņi jaunā sieviete atcerējās tās pirmās dienas veselu mūžību atpakaļ, kad viņa nemācēja runāt, un to, kā bija iemācījusies palūgt kādam viņu uzklausīt. Atceroties ilgu gadu garumā uzkrāto pieredzi klanā, Eila graciozi noslīga zemē uz ceļiem, nolieca galvu un gaidīja.

Jondalars neizpratnē uz viņu skatījās, sākumā neko nesaprata, bet tad pēkšņi viņam atausa skaidrība. Tas bija Eilas signāls. Kad viņa gri­bēja viņam pastāstīt ko svarīgu un nemācēja to izteikt vārdos, tad lie­toja šo klana signālu. Bet kāpēc šobrīd Eila ar viņu runā klana valodā? Ko tik ļoti svarīgu viņa vēlas pateikt?

- Piecelies, - Jondalars sacīja. - Tev tas nav jādara. - Tad viņš atce­rējās pareizo atbildi. Jaunais vīrietis piesita viņai pie pleca. Eilai pace­ļot galvu, viņš ieraudzīja asaras savas mīļotās sievietes acīs. Nometies viņai blakus uz ceļiem, Jondalars tās noslaucīja. - Eila, kāpēc tu tā dari? Kāpēc esi šeit?

- Jondalar, vakar tu gribēji man ko teikt, bet es tevī neklausījos. Ta­gad gribu tev kaut ko pateikt. To ir grūti pateikt, bet gribu, lai tu mani uzklausi. Tieši tāpēc es tev to lūdzu šādā veidā. Vai tu mani uzklausīsi un neatraidīsi?

Jaunajā vīrietī uzvirmoja tik spēcīga cerība, ka viņš nespēja parunāt. Viņš vienīgi pamāja ar galvu un saņēma sievietes rokas savās plauks­tās.

- Reiz tu vēlējies, lai dodos tev līdzi, - viņa iesāka, - bet toreiz es negribēju atstāt ieleju. - Viņa apklusa, lai dziļi ievilktu elpu. - Tagad gribu iet kopā ar tevi, vienalga uz kurieni. Reiz tu man teici, ka mīlot un gribot mani. Tagad man šķiet, ka tu mani vairs nemīli, bet es, vien­alga, vēlos iet kopā ar tevi.

- Eila, lūdzu, piecelies kājās! - Jondalars iesaucās, palīdzēdams viņai piecelties. - Un kas būs ar Raneku? Man šķita, ka tu gribi viņu. - Jon­dalara rokas joprojām bija apskāvušas Eilu.

- Es nemīlu Raneku. Es mīlu tevi, Jondalar. Nekad neesmu pārtrau­kusi tevi mīlēt. Nezinu, ko esmu izdarījusi, ka tu pārstāji mani mīlēt.

- Tu mani mīli? Tu joprojām mani mīli? Ak, Eila! Mana Eila! - Zelan­doni vīrietis iesaucās un cieši piespieda viņu sev klāt. Tad paskatījās uz savu mīļoto sievieti tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi, skatiens izteica visu milzīgo mīlestību, ko viņš izjuta. Eila pacēlās pirkstgalos, un Jon­dalars viņu noskūpstīja. Abi jaunieši saplūda kopā - apskāvušies, ar spēcīgām alkām un maigu kaisli, mīlestības un ilgu pārpilni.

Jaunā sieviete nespēja noticēt, ka atrodas Jondalara rokās, ka pēc tik ilga laika viņš ir viņu apskāvis, iekāro un mīl. Viņas acīs bija sariesušās asaras, kuras viņa centās savaldīt, baidīdamās, ka mīļotais vīrietis atkal varētu viņu pārprast, bet tagad jau viņai viss bija vienalga un Eila ļāva asarām vaļu.

Jondalars paskatījās skaistajā Eilas sejā. - Eila, tu raudi.

- Tas ir tikai tāpēc, ka mīlu tevi un man ir jāizraudas. Pagājis tik ilgs laiks, un es tevi tik ļoti milu, - viņa sacīja.

Noskūpstījis mīļotās sievietes acis, asaras un muti, viņš sajuta, kā viņas lūpas maigi un noteikti paveras.

- Eila, vai tu patiešām esi šeit? - viņš neticīgi jautāja. - Biju domā­jis, ka esmu tevi zaudējis, un apzinājos, ka tā ir tikai un vienīgi manis paša vaina. Eila, es tevi mīlu, nekad neesmu pārstājis tevi mīlēt. Tev man jātic. Nekad neesmu pārstājis tevi mīlēt, kaut arī zinu, ka tu tā nedomāji.

- Bet tu negribēji mani mīlēt, vai ne?

Jondalars aizvēra acis, un viņa pierē iegūla sāpīgas grumbas. Viņš pamāja. - Man bija kauns, ka mīlu tādu sievieti, kas nāk no klana, un pats sevi par to ienīdu, ka kaunos no savas mīļotās sievietes. Nekad neesmu ne ar vienu citu bijis tik laimīgs kā ar tevi. Es tevi mīlu, un, kad bijām divatā, viss bija lieliski. Bet, kad dzīvojām kopā ar citiem ļaudīm… ikreiz, kad tu izdarīji kaut ko tādu, ko biji iemācījusies klanā, es biju samulsis. Un vienmēr baidījos par to, ka pateiksi kaut ko un tad visi uzzinās, ka es mīlu sievieti, kas bijusi… derdzīgs radījums. - Jondalars tik tikko spēja šo vārdu izrunāt.

- Visi man mēdza sacīt, ka varu iegūt jebkuru sievieti, kuru vien vēlos. Viņi sacīja, ka neviena sieviete nespējot man atteikt, pat ne Pati Māte. Šķita, ka tā ir taisnība. Tomēr viņi nezināja, ka toreiz es vēl ne­pazinu sievieti, kuru patiešām vēlējos, līdz satiku tevi. Bet ko gan mana cilts sacītu, ja pārvestu tevi mājās? Ja jau Jondalars var iegūt jebkuru sievieti, kāpēc viņš pārvedis mājās… plakangalvja māti… derdzīgu ra­dījumu? Baidījos, ka Zelandoni ļaudis var tevi nepieņemt un līdz ar to arī mani aizraidīt prom, ja vien… es nenostātos pret tevi. Baidījos, ka varētu tā izdarīt, ja man būtu jāizvēlas starp tevi un saviem ļaudīm.

Eila bija saraukusi pieri un nodūrusi acis. - Es nesaprotu. Tev būtu grūti pieņemt tādu lēmumu.

- Eila, - Jondalars turpināja, paceldams sievietes seju, lai ieskatītos viņai acis. - Es mīlu tevi. Varbūt tikai tagad beidzot esmu sapratis, cik man tas ir svarīgi. Ne jau tas, ka tu mani mīli, bet gan tas, ka es tevi milu. Tagad zinu, ka man ir tikai viena iespēja. Tu man esi svarīgāka par maniem ļaudīm vai jebkuru citu. Gribu būt kopā ar tevi, vienalga, kur tas arī būtu. - Jaunās sievietes acīs -atkal sariesās asaras, lai kā viņa centās tās apturēt. - Ja vēlies palikt šeit un dzīvot Mamutu ciltī, es palikšu un arī kļūšu par Mamutu cilts piederīgo. Ja vēlies, lai dalu tevi ar Raneku… arī to es esmu gatavs darīt.

- Vai to tu vēlies darīt?

- Ja tu pati to vēlies… - Jondalars iesāka teikumu un tad atcerējās Mamuta vārdus. Varbūt viņam vajadzētu dot Eilai izvēles iespēju, pa­teikt, ko pats vēlas. - Es gribu būt kopā ar tevi, tici man, tas ir pats svarīgākais. Ja tu vēlies, es palikšu šeit, bet, ja tu prasi, ko es vēlos, - es vēlos doties mājās un ņemt tevi līdzi.

- Ņemt mani līdzi? Vai tad tu vairs nekaunies par mani? Tu vairs nekaunies par klanu un Durku?

- Nē, es par tevi nekaunos. Es ar tevi lepojos. Un nekaunos vairs ari par klanu. Jūs abi ar Ridagu esat man iemācījuši kaut ko ļoti svarīgu, varbūt ir pienācis laiks pamēģināt to iemācīt arī citiem? Esmu tik daudz ko uzzinājis un iemācījies, ka vēlos tajā dalīties ar saviem ļaudīm. Gribu viņiem parādīt pīķu metēju, Vimeza krama apstrādes metodi, tavus uguns akmeņus, pavediena vilcēju, zirgus un Vilku. Uzzinājuši to visu, varbūt pat mani ļaudis būs ar mieru kādu uzklausīt un sapratīs, ka arī klana ļaudis ir Zemes Mātes bērni.

- Jondalar, tavs totēms ir Alu Lauva, - jaunā sieviete paziņoja ar lielu pārliecību.

- Tu jau man to teici. Kāpēc esi par to tik pārliecināta?

- Vai atceries, ka stāstīju tev, ka ir grūti sadzīvot ar spēcīgiem to­tēmiem? Viņu uzliktie pārbaudījumi ir smagi, bet viņu veltes un tas, ko no viņiem iemācies, ir tā vērts. Tu esi izgājis cauri smagam pārbau­dījumam, bet tagad to nenožēlo. Šis gads mums abiem ir bijis grūts, bet esmu tik daudz ko iemācījusies pati par sevi un Citiem. Es vairs no viņiem nebaidos. Arī tu esi daudz iemācījies par sevi un par klanu. Manuprāt, tu no viņiem baidījies, tikai citādā veidā. Tagad tu esi savas bailes pārvarējis. Alu Lauva ir klana totēms, un tagad tu vairs neienīsti klana ļaudis.

- Šķiet, ka tev taisnība; es priecājos, ka klana Alu Lauvas totēms ir mani izvēlējies, ja tas nozīmē, ka esmu tev pieņemams. Eila, man pašlaik nav nekā, ko tev piedāvāt, izņemot sevi pašu. Nevaru tev solīt nekādas privilēģijas, pat ne savus ļaudis. Nevaru tev solīt, ka Zelandoni cilts tevi pieņems. Ja viņi tevi nepieņems, tad mums būs jāatrod kāda cita vieta, kur dzīvot. Ja vēlies, es kļūšu par Mamutu cilts piederīgo, bet tomēr es labāk vēlētos vest tevi mājās un lai zelandoni mūs sasaista kopā.

- Vai tas nozīmē: savieno? - Eila jautāja. - Nekad agrāk tu mani nelūdzi kļūt par tavu sievu. Tu mani lūdzi iet tev līdzi, bet nekad ne­runāji par kopīga pavarda izveidošanu.

- Eila, Eila, kas gan ar mani ir noticis? Kāpēc gan es uzskatīju kā pašu par sevi saprotamu, ka tu jau to visu zini? Varbūt tas ir tāpēc, ka tu tik daudz zini tādu lietu, ko es nezinu; tu esi tik daudz ko un tik ātri apguvusi, ka esmu aizmirsis, ka tu to tikai nesen kā iemācījies. Varbūt ari man jāiemācās kāda zīme, lai izteiktu to, kam man trūkst vārdu?

Tad ar uzjautrinoši priecīgu smaidu sejā Jondalars nokrita viņas priekšā zemē uz viena ceļa. Viņš gan nesēdēja sakrustotām kājām un noliektu galvu, kā Eila to mēdza darīt, bet skatījās viņai tieši acīs. Jaunā sieviete izskatījās samulsusi un jutās neērti - tas Jondalaru iepriecināja, jo tieši tā viņš pats allaž bija juties, kad viņa sēdēja savā pazemīgajā pozā.

- Jondalar, ko tu dari? Vīriešiem nav tā jādara. Viņiem nav jālūdz atļauja runāt.

- Bet man ir jālūdz. Eila, vai atgriezīsies pie manis, kļūsi mana sieva, ļausi, lai zelandoni mūs sasaista kopā, dzīvosi ar mani pie viena pavarda un dzemdēsi man bērnus?

Eila atkal sāka raudāt un sajutās muļķīgi visu izlieto asaru dēļ. - Jon­dalar, nekad neesmu vēlējusies neko citu. Jā, piekrītu itin visam. Un tagad, lūdzu, celies augšā!

Piecēlies kājās, viņš apskāva sievieti un jutās tik laimīgs, kā nekad savā mūžā nebija juties. Jondalars viņu skūpstīja un piekļāva sev klāt tik cieši, it kā baidītos, ka atlaižot varētu viņu pazaudēt; reti kad viņš tā bija darījis agrāk.

Noskūpstot viņu vēlreiz, kopā ar brīnumu par Eilas atrašanos šeit pieauga ari viņa alkas pēc viņas. Jaunā sieviete to sajuta, viņas augums atsaucās un bija tam gatavs. Bet šoreiz viņš negribēja vienkārši viņu iegūt. Viņš gribēja iegūt viņu pilnībā un pavisam. Atkāpies jaunais vīrietis nopurināja no pleciem mugursomu, kas tur visu laiku bija at­radusies. Tad, izņēmis no tās segu, viņš to noklāja zemē. Vilks pēkšņi pielēkšoja pie Zelandoni vīrieša.

- Tev kādu brīdi būs jāpagaida un jāliek mūs mierā, - Jondalars noteica un uzsmaidīja Eilai.

Viņa pavēlēja Vilkam iet prom un atbildēja Jondalaram ar smaidu. Apsēdies uz segas, jaunais vīrietis pasniedza roku savai mīļotajai. Viņa apsēdās blakus, jau izjuzdama trīsas, gaidas un ļoti alkdama pēc viņa.

Jondalars viņu maigi noskūpstīja un pasniedzās pēc vienas krūts, un cauri jaunās sievietes tunikai izbaudīja tās pazīstamo pilnīgo un apaļo formu. Arī Eila to atcerējās un atcefējās vēl ko vairāk. Viņa ātri atbrīvojās no tunikas. Ar abām rokām viņš apskāva viņu, un jau nāka­majā mirklī Eila gulēja uz muguras un Jondalars viņu kaislīgi skūpstīja. Vīrieša roka glāstīja krūti, atrada krūtsgaliņu, un siltās, miklās lūpas pieplaka otram krūtsgaliņam. Sieviete ievaidējās, un velkoša sajūta kaut kur dziļi viņas iekšienē sūtīja trīsas uz to vietu, kas visvairāk alka pēc viņa. Noglāstījusi Jondalara rokas, plato muguru, skaustu un matus, tikai uz brīdi Eila bija pārsteigta, ka tie nebija savijušies mazās spro- dziņās. Šī doma izgāja no galvas tikpat ātri, kā bija tur ienākusi.

Viņš atkal skūpstīja savu mīļoto, un mēle maigi meklējās viņas mutē. Viņa to iesūca, iebāza arī savu mēli viņam mutē un atcerējās, ka šī glāsta abiem nekad nebija gana, un tas bija neiedomājami juteklisks un emocionāls. Eila gremdējās atmiņās un no jauna izbaudīja aizmirstās sajūtas. Šoreiz viņa gandrīz vai jutās kā pašā pirmajā reizē, iepazina Jondalaru no jauna un atcerējās, cik labi viņa šo vīrieti pazīst. Cik daudz nakšu viņa bija alkusi pēc viņa!

Zelandoni vīrietis izbaudīja Eilas mutes garšu un sāļumu uz kakla. Viņa sajuta pār zodu un kaklu pārslīdam siltas trīsas. Noskūpstījis viņas plecu, Jondalars tajā maigi iekoda un pasūca, spēlēdamies ar sievietes jutīgajām vietiņām, kuras tik labi pārzināja. Negaidot viņš atkal saņēma krūtsgaliņu. No pēkšņo sajūtu gammas viņa noelsās, tad nopūtās un no patikas ievaidējās, kad viņš vienlaikus spēlējās ar abām krūtīm.

Piecēlies sēdus, Jondalars paskatījās uz Eilu, tad aizvēra acis, it kā gribētu paturēt atmiņā mīļotās sievietes tēlu. Atverot acis, viņš redzēja, ka jaunā sieviete smaida.

- Jondalar, es tevi mīlu un tik ļoti visu laiku pēc tevis alku.

- Ak, Eila! Es neprātīgi alku pēc tevis un tomēr gandrīz vai atteicos no tevis. Kā gan es to spēju, ja tik neprātīgi tevi mīlu? - Cieši piekļau- dams viņu sev klāt, viņš apklāja Eilu skūpstiem, it kā baidīdamies, ka vēl tagad varētu viņu zaudēt. Viņa ar tādu pašu dedzīgu kaisli tiecās viņam pretim. Un pēkšņi abi vairs nespēja ilgāk gaidīt. Apmīļojis abas jaunās sievietes krūtis, viņš atraisīja viņas jostu. Pacēlusi gurnus, Eila novilka pusgarās vasaras bikses, kamēr Jondalars atsēja savas bikses, novilka kreklu un nometa apavus.

Apskāvis sievieti ap vidukli, viņš uzlika galvu uz viņas vēdera un tad noslīdēja zemāk, starp kājām, un skūpstīja kaunuma apmatojuma pauguriņu. Tad uz brīdi apstājās, paplēta viņas kājas, ar abām rokām atvēra viņu vaļā un izpētīja dziļās, sārtās krokas, kas izskatījās pēc maigām, miklām ziedlapiņām. Tad kā bite viņš tajās ienira un izgaršoja ziedlapiņu aromātu. Eila kaislē kliedza un sliecās viņam pretim, kamēr Jondalars kodīdams, sūkdams un kairinādams izpētīja katru ziedlapiņu, ieloci un krociņu, nododamies Baudas veltes sniegšanai, kā bija jau to neskaitāmas dienas un naktis gribējis darīt.

Šī bija Eila. Šī bija viņa Eila. Šī bija viņas garša, viņas medus; viņa paša loceklis bija piebriedis un dedzīgi vēlējās darboties. Viņš gribēja nogaidīt, gribēja šo brīdi paildzināt, bet Eila pēkšņi vairs nespēja ilgāk izturēt. Viņa smagi un sekli elpoja, elsoja un sauca viņu. Viņa pasnie­dzās pēc viņa, pievilka sev klāt, tad, pasniegusies lejup, ievadīja viņa piebriedušo locekli savās siltajās, dziļajās dzīlēs.

Ieslīdot Eilas dzīlēs, Jondalars izdvesa dziļu nopūtu un ļāva savam varenajam loceklim slīdēt arvien dziļāk un dziļāk, līdz tas pilnībā bija ieskauts. Šī bija viņa Eila. ŠI bija sieviete, kas pilnībā spēja ieņemt viņa locekli sevī - viņa bija kā radīta tieši viņam. Tā viņš uz brīdi palika mie­rīgs, izbaudīdams locekļa pilnīgo ieiešanu viņas dzīlēs. Tā jau viņiem saderēja kopā no pašas pirmās reizes, un tā tas notika katru reizi. Kā gan viņš bija varējis iedomāties no viņas atteikties? Māte ir radījusi Eilu tieši viņam, tā - lai viņi abi pilnā mērā spētu godināt Māti, tā - lai līdz mielēm izbaudītu Viņas piešķirto Baudas velti, kā Māte bija to domājusi.

Atrāvies no jaunās sievietes, viņš sajuta, kā, atkal viņā ieejot, viņa tiecas viņam pretim. Izdarījis vairākus grūdienus, viņš atkal un no jau­na ieslīga viņas dzīlēs. Tad pēkšņi viņš bija gatavs kulminācijai, Eila iekliedzās, viņi vēlreiz viens no otra atrāvās, pēc tam vēlreiz, līdz karsts vilnis viņus paņēma savā varā, uznesa pašā virsotnē un pārvēlās pāri, atstājot atvieglojuma un prieka trīsas.

Atpūta piederējās pie Baudas veltes. Šādā brīdī viņai patika virs sevis izjust Jondalara augumu. Viņš nekad nebija par smagu. Parasti viņš pirmais piecēlās, iekams Eila bija tam gatava. Jaunā sieviete sajuta savu smaržu uz viņa auguma, tas lika viņai pasmaidīt, atgādinot par tikko izjusto Baudas velti, kurā abi bija dalījušies. Viņa nekad nejutās tik piepildīta kā tajā brīdī, kad abi bija beiguši mīlēties un vīrieša loceklis vēl aizvien atradās viņā iekšā.

Jondalaram patika zem sevis sajust Eilas auguma pilnību, to viņš nebija sajutis tik ilgi, tik muļķīgi ilgi. Bet Eila viņu mīlēja. Kā gan pēc visa tā viņa vēl joprojām spēja viņu mīlēt? Kā gan viņam tā paveicies? Nekad mūžā viņš vairs nepieļaus to, ka Eila no viņa aiziet.

Beidzot viņš izvilka savu locekli no viņas, pavēlās uz sāniem un uz­smaidīja savai mīļotajai.

- Jondalar? - viņa pēc brīža ierunājās. -Jā-

- Ejam peldēties. Upe ir tepat blakus. Nopeldēsimies, pirms doda­mies atpakaļ uz Vilka apmetni, kā mēdzām to darīt tad, kad dzīvojām ielejā.

Apsēdies viņai blakus, Zelandoni vīrietis pasmaidīja. - Ejam! - to pateicis, viņš jau tajā brīdī bija piecēlies kājās un palīdzēja arī Eilai piecelties. Arī Vilks piecēlās kājās un sāka luncināt asti.

-Jā, vari nākt mums līdzi, - Eila atjāva, kad abi bija paņēmuši savas mantas un devās uz upi. Vilks dedzīgi lēkšoja viņiem pakaj.

Pēc tam kad jaunieši bija nopeldējušies, nomazgājušies un paspēlēju­šies ar Vilku upē un ari zirgi bija izvārtījušies, paēduši un atpūtušies no ļaužu pūļiem, Eila un Jondalars saģērbās, jutās kā no jauna piedzimuši, svaigi un izsalkuši.

- Jondalar? - Eila viņu uzrunāja, stāvēdama blakus zirgiem. -Jā.

- Jāsim abi ar Vīniju. Gribu sajust tevi cieši sev līdzās.

Visu atpakaļceļu jaunā sieviete domāja par to, kā lai runā ar Raneku. Viņa nemaz pēc šis sarunas neilgojās. Kad abi ieradās apmetnē, Raneks jau viņu gaidīja un bija skaidri redzams, ka tumšādainais vīrietis nav sajūsmā par to, ko ieraudzīja. Viņš visur bija Eilu izmeklējies. Visi jau bija sagatavojušies šīvakara kāzu svinībām - vai nu kā dalībnieki, vai viesi. Raneks nebūt nepriecājās, ieraudzījis abus kopā atjājam Vīnijai mugurā un Skrējēju viņiem sekojam.

- Kur tu biji? Tev jau vajadzēja būt gatavai un sapostai.

- Ranek, man ar tevi jārunā.

- Mums nav laika nekādām sarunām, - viņš izvairījās ar izmisīgu skatienu acīs.

- Piedod, Ranek! Mums tomēr jārunā. Iesim uz kādu vietu, kur mūs neviens netraucēs.

Tumšādainajam vīrietim atlika vienīgi piekrist. Vispirms Eila iegāja teltī un kaut ko paņēma no savas somas. Abi devās lejā pa nogāzi upes virzienā un tad sāka iet gar tās krastu. Beidzot Eila apstājās un no tunikas izvilka Raneka izgatavoto sievietes statujiņu, kas pagriežot pārveidojās putna formā, - tā bija muta, kuru Raneks bija viņai izgatavojis.

- Ranek, man tā ir jāatdod tev atpakaļ, - Eila ierunājās, pasniegdama viņam mamuta kaula figūriņu.

Kaula riku meistars atlēca atpakaļ, it kā būtu apdedzinājies. - Kā to saprast? Tu nevari man to atdot atpakaļ! Tev tā vajadzīga, lai izveidotu pavardu. Tev tā ir vajadzīga mūsu kāzu ceremonijā, - viņš sacīja, bet balsī jau bija manāma panika.

- Tieši tāpēc man tā jāatdod. Es nevaru nodibināt kopēju pavardu ar tevi, es dodos projām.

- Dodies projām? Eila, tu nedrīksti doties projām! Tu esi devusi Solījumu. Viss jau ir norunāts. Kāzas ir šovakar. Tu solīji savienoties ar mani. Eila, es tevi mīlu! Vai tu nesaproti? Es tevi mīlu. - Ar katru nākamo teikumu Raneka balsī pieauga panika.

- Es to zinu, - Eila klusi atbildēja. Raneka acīs redzamās sāpes un izmisums ari viņai sāpēja. - Es devu Solījumu, un viss ir sarunāts. Bet man jādodas prom.

- Bet kāpēc? Kāpēc tagad un tik pēkšņi? - viņa balss skanēja sa­springti, vīrietis runāja gandrīz vai ar aizžņaugtu kaklu.

-Jo man tagad jādodas prom. Šis ir labākais laiks, lai dotos Ceļojumā, un mums stāv priekšā tāls ceļš. Es dodos līdzi Jondalaram. Es viņu mīlu un nekad nebiju pārstājusi Jondalaru mīlēt. Biju iedomājusies, ka viņš mani nemīl…

- Tad, kad domāji, ka viņš tevi nemīl, tad es tev biju gana labs? Vai tā tas bija? - tumšādainais vīrietis jautāja. - Visu laiku, ko pavadījām kopā, tu vienmēr vēlējies, lai manā vietā būtu viņš. Tu mani vispār nekad neesi mīlējusi.

- Ranek, es gribēju tevi mīlēt. Tu man patīc. Ne vienmēr es ilgojos pēc Jondalara, kad biju kopā ar tevi. Tu mani daudzreiz darīji laimīgu.

- Bet ne vienmēr. Es nebiju tev pietiekami labs. Tu man biji ideāla, bet es nebiju ideāls tev.

- Es nekad nemeklēju ideālu. Es mīlu viņu, Ranek. Cik ilgi tu spētu mani mīlēt, ja zinātu, ka es mīlu kādu citu?

- Eila, es varētu tevi mīlēt līdz savai nāves stundai un vēl arī viņ­saulē. Vai tu to nesaproti? Es nekad vairs nevienu sievieti nemīlēšu tā, kā mīlēju tevi. Tu nedrīksti mani pamest! - Tumšādainais, pievilcīgais amatnieks lūdzās jauno sievieti ar asarām acīs, kā nekad neko savā mūžā nebija lūdzies.

Eila sajuta viņa sāpes un vēlējās, kaut spētu tās mazināt. Bet viņa nespēja Ranekam dot to, ko viņš gribēja. Viņa nespēja viņu mīlēt tā, kā mīlēja Jondalaru.

- Piedod, Ranek! Lūdzu, paņem mutu! - Viņa to vēlreiz pastiepa rokā.

- Paturi to! - tumšādainais vīrietis to pateica tik indīgi, cik vien spēja. - Varbūt neesmu tev pietiekami labs, bet tu man neesi vajadzīga. Varu šeit izvēlēties, kuru vien gribu. Skrien tik prom ar savu krama riku meistaru. Man vienalga.

- Es nevaru to paturēt, - Eila sacīja, nolikdama mutu zemē pie Ra­neka kājām. Noliekusi galvu, viņa pagriezās, lai ietu prom.

Ar smagu sirdi dodamās atpakaļ gar upes krastu, viņa apzinājās tās sāpes, kuras ir radījusi Ranekam. Viņa nebija gribējusi viņu tik ļoti sā­pināt. Ja būtu bijusi kāda cita iespēja, viņa būtu to izvēlējusies. Jaunā sieviete cerēja, ka vairs nekad mūžā neviens viņu tā neiemīlēs, ja viņa nespēs atbildēt ar pretmīlu.

- Eila? - Raneks uzsauca viņai pakaļ. Viņa pagriezās un gaidīja, līdz Raneks viņu panāk. - Kad tu dodies prom?

- Tiklīdz sakravāšu savas mantas.

- Tu jau zini, ka tā nav taisnība. Man nav vienalga. - Tumšādainā vīrieša sejā bija lasāmas sāpes un bēdas. Viņa gribēja piekļauties vi­ņam un nomierināt, bet neuzdrīkstējās viņu iedrošināt. - Jau no paša sākuma es vienmēr zināju, ka tu viņu mīli, - Raneks atklāja. - Bet es pats tevi tik ļoti mīlēju un gribēju, ka nevēlējos to saprast. Centos sevi pārliecināt, ka ari tu mani mīli, un cerēju, ka ar laiku tu patiešām mani iemīlēsi.

- Ranek, man ļoti žēl, - Eila sacīja. - Ja es nebūtu pirmo iemīlējusi Jondalaru, tad būtu iemīlējusi tevi. Es būtu varējusi būt laimīga kopā ar tevi. Tu biji tik labs pret mani un allaž mani smīdināji. Tu jau zini, ka patiešām tevi mīlu. Tikai ne tā, kā tu to vēlies, bet vienmēr tevi mīlēšu.

Raneka melnajās acīs bija redzamas ciešanas. - Eila, es nekad nepār­stāšu tevi mīlēt un nekad tevi neaizmirsīšu. Ņemšu šo mīlestību sev līdzi kapā, - tumšādainais vīrietis solīja.

- Tā nerunā! Tu esi pelnījis daudz lielāku laimi.

Viņš iesmējās rūgtiem un griezīgiem smiekliem. - Eila, neuztraucies! Neesmu vēl izlēmis likties kapā. Vismaz neesmu uz to vēl gatavojies. Kādu dienu varbūt atradīšu sev sievu, nodibināšu kopīgu pavardu, un viņai būs bērni. Varbūt pat spēšu viņu iemīlēt? Bet neviena cita sieviete nekad neieņems tavu vietu un nekad ne pret vienu citu neizjutīšu to, ko izjutu pret tevi. Tas var notikt tikai reizi katra vīrieša mūžā. - Viņi kopā sāka iet atpakaļ uz apmetnes pusi.

- Vai tā būs Trisija? - Eila jautāja. - Viņa tevi mīl.

Raneks pamāja. - Varbūt, ja viņa mani gribēs. Tagad, kad Trisijai piedzimis dēls, pēc viņas būs liels pieprasījums, jau iepriekš viņai tika izteikti daudzi piedāvājumi.

Eila apstājās un paskatījās uz Raneku. - Manuprāt, Trisija izvēlētos tevi. Tagad viņa jūtas aizvainota, bet tas ir tikai tāpēc, ka ļoti tevi mīl. Bet ir vēl kaut kas, kas tev būtu jāzina. Trisijas dēls Ralevs ir tavs dēls, Ranek.

- Tu gribēji sacīt, ka viņš ir mana gara bērns? - Raneks sarauca pieri. - Iespējams, tev ir taisnība.

- Nē, es nebiju domājusi, ka tava gara bērns. Viņš ir tavas miesas un tavas sulas bērns. Ralevs ir tavs dēls, tāpat kā Trisijas. Tu aizsāki viņa augšanu Trisijas miesās, kad dalījies ar viņu Baudas veltē.

- Kā tu zini, ka es ar viņu dalījos Baudas veltē? - Raneks jautāja, juzdamies mazliet neērti. - Pagājušajā vasarā Trisija staigāja sarkanām pēdām un bija ļoti man pieķērusies.

- Es to zinu, jo piedzima Ralevs, un viņš ir tavs dēls. Tā aizsākas dzīvība. Tāpēc ar Baudas velti tiek godināta Māte. Tas ir dzīvības pirm­sākums. Es to zinu, Ranek. Tici man, ka tā ir taisnība, šis mans apgal­vojums ir pilnīga patiesība, - Eila atzina.

Raneks bija koncentrējoties saraucis pieri grumbās. Tā bija pilnīgi jauna un nepierasta doma. Sievietes ir mātes. Viņas dzemdē bērnus - meitas un dēlus. Bet vai vīrietim arī var būt dēls? Vai Ralevs varētu būt viņa dēls? Tomēr Eila tā teica. Tātad tai jābūt taisnībai. Viņa nesa Mutas sulas. Viņa bija garu sieviete. Viņa pat varētu būt Lielās Zemes Mātes iemiesojums.

Jondalars vēlreiz pārbaudīja somas, tad aizveda Skrējēju takas augš­galā, kur Eila no visiem atvadījās. Vīnija bija apkrauta ar saiņiem un pacietīgi gaidīja, bet Vilks satraukumā skraidīja no Eilas pie Jondalara, zinādams, ka kaut kas notiks.

Arī toreiz Eilai bija bijis grūti aiziet no cilvēkiem, kurus viņa mīlēja, kad viņu padzina no klana, bet tajā reizē viņai nebija izvēles. Taču vēl grūtāk bija atvadīties no Lauvas apmetnes iemītniekiem - no ļaudīm, kurus viņa mīlēja, un Eila apzinājās, ka nekad vairs viņus nesatiks. Šodien jau jaunā sieviete bija izraudājusi tik daudz asaru, tāpēc nobrī­nījās, kā viņai vēl rodas asaras, ko liet, tomēr viņas acis asaroja ikreiz, kad bija jāapskauj kāds draugs.

- Talut, - Eila šņukstēja, apskaudama vareno, sarkanmataino va­doni. - Vai es kādreiz esmu tev teikusi, ka tieši tavi smiekli lika man izšķirties par ciemošanās ielūguma pieņemšanu? Es tik ļoti baidījos no Citiem. Biju gatava tajā pašā mirklī jāšus doties atpakaļ uz ieleju, bet tad ieraudzīju tevi smejamies.

- Eila, man tūlīt sāks birt asaras. Negribu, ka tu mūs pamet.

- Es jau tagad raudu, - Latija atzinās. - Arī es negribu, ka tu do­dies projām. Vai atceries to pirmo reizi, kad atļāvi man pieskarties Skrējējam?

- Atceros, kā viņa atļāva Ridagam jāt "uz Vīnijas, - Nezija sacija. - Manuprāt, tā bija laimīgākā diena viņa mūžā.

- Man pietrūks arī zirgu. - Latija šņukstēdama piekļāvās Eilai.

- Latij, varbūt kādreiz tu pati sev dabūsi kādu mazu kumeliņu, - Eila atbildēja.

- Ari man pietrūks zirgu, - Ragija atzinās.

Eila pacēla mazo meiteni un apmīļoja. - Tad varbūt ari tu kādu dienu dabūsi sev mazu kumeliņu.

- Ak, Nezij! - Eila iešņukstējās. - Kā lai tev pateicos par visu, ko esi manā labā darījusi? Tu jau zini, ka zaudēju māti, kad biju vēl pavisam maza, bet man ir ļoti paveicies. Man ir divas mātes, kas viņu aizvietoja. Iza par mani rūpējās, kad biju maza meitert-?, bet tu biji mātes vietā, kad man bija jākļūst par sievieti.

- Lūdzu, paņem šo te! - Nezija pasniedza viņai paciņu, cenzdamās neraudāt. - Tā ir tava kāzu tunika. Gribu, lai tu to uzvelc savā kāzu dienā ar Jondalaru. Arī viņš man ir kā dēls. Un tu esi mana meita.

Eila vēlreiz apskāva Neziju, tad paskatījās viņas lielajā, brašajā dēlā. Jaunajai sievietei apskaujot Danugu, arī viņš šoreiz apskāva Eilu bez jebkādas atturības. Viņa izjuta jaunā puiša vīrišķīgo spēku, ķermeņa siltumu un viņa pieķeršanos, kad jaunais vīrietis iečukstēja viņai ausī: - Kaut tu būtu bijusi mana sarkanpēdainā sieviete!

Atraisījusies no puiša apskāviena, viņa pasmaidīja. - Danug! Tu nu gan būsi varens vīrs! Kaut es varētu palikt un noraudzīties, kā tu pār­vērties vēl vienā Talutā!

- Varbūt pēc kāda laika došos garā Ceļojumā un jūs apciemošu!

Nākamais rindā bija Vimezs, no kura viņa atvadījās. Eila ar acīm

meklēja ari Raneku, bet viņa šeit nebija. - Piedod, Vimez! - apskaudama veco vīru, viņa atvainojās.

- Piedod ari tu man! Gribēju, lai tu paliec pie mums. Man būtu paticis piedzīvot tos laikus, kad tu pie pavarda sagādātu bērnus. Bet Jondalars ir labs virs. Lai Māte jums labvēlīga garajā Ceļojumā!

Eila paņēma Hartalu no Tronijas rokām un papriecājās par mazuļa smiekliem. Tad Manuvs pacēla ari Nuviju, lai jaunā sieviete viņu no­skūpstītu.

- Nuvija vēl joprojām ir šajā pasaulē, tikai pateicoties tev. Es nekad to neaizmirsīšu, un ari viņa to atcerēsies, - Manuvs sacīja. Eila viņu apskāva, pēc tam ari Troniju un Torneku.

Frabeks turēja uz rokām Bektiju, kamēr jaunā sieviete atvadījās no Fralijas un abiem puikām. Pēc tam viņa apskāva Krouziju. Sākumā vecā sieva stīvi turējās pretim, kaut arī Eila sajuta viņas trīcēšanu. Tad vecā sieva cieši viņu apskāva, un acīs pat iemirdzējās asara.

- Neaizmirsti, kā jāizgatavo baltā āda! - viņa noteica.

- To es nekad neaizmirsīšu, un man ir līdzi ari baltā tunika, - Eila paziņoja, pēc tam ar viltīgu smaidu piebilda: - Krouzij, turpmāk atceries - nekad vairs nespēlē pirkstu kauliņu spēli ar kādu no Mamuta pavarda.

Krouzija viņā izbrīnīti pavērās un tad palaida smiekliņu, kad jaunā sieviete pagriezās pret Frabeku, lai atvadītos. Arī Vilks bija piebiedrojies, lai no visiem atvadītos, un Frabeks viņu pakasīja aiz auss.

- Man pietrūks šī dzīvnieka, - vīrietis atzinās.

- Un šim dzīvniekam pietrūks tevis! - Eila apskāva Frabeku.

- Ari tevis man pietrūks, Eila, - viņš sacīja.

Pēc brīža jaunā sieviete atradās Sumbra pavarda iemītnieku ielenku­mā - visi bērni un Barzeks sastājās viņai apkārt. Arī Tarnegs tur stāvēja kopā ar savu sievieti. Dīgija gaidīja kopā ar Branagu, un abas draudze­nes, cieši apskāvušās, ļāva vaļu asaru plūdiem.

- Zināmā mērā man ir daudz grūtāk atvadīties tieši no tevis nekā no pārējiem, Dīgij, - Eila atzinās. - Man nekad nav bijusi tāda draudzene kā tu, kas ir manos gados un mani pilnībā saprot.

- Es to zinu, Eila. Nespēju noticēt, ka tu dodies prom. Kā mēs tagad zināsim, kurai no mums pirmajai piedzims bērns?

Nedaudz atkāpusies, Eila kritiski nopētīja savu draudzeni, tad pa­smaidīja. - Tā būsi tu. Tevī jau ir aizsācies bērniņš.

- Es jau kaut ko nojautu! Vai tu tiešām domā, ka tā varētu būt?

- Jā, esmu par to pārliecināta.

Jaunā sieviete pamanīja, ka blakus Talijai stāv Vinkaveks. Viņa viegli pieskārās Mamuta apmetnes vadoņa tetovētajam vaigam.

- Tu mani pārsteidzi, - Vinkaveks atzinās. - Nezināju, ka tavs izre­dzētais būs Jondalars. Bet katram no mums ir savas vājās vietas. Viņš ar zīmīgu skatienu paskatījās uz Taliju.

Vinkaveks nebija apmierināts ar to, ka viņa situācijas izpratne bija bi­jusi tik tālu no patiesības. Viņš pilnībā nebija rēķinājies ar garo, blondo Zelandoni vīru un bija nedaudz noskaities uz Taliju, jo Lauvas apmetnes vadone bija pieņēmusi viņa dāvātos, saskanīgos dzintara gabalus, zinā­dama: maz ticams, ka viņš dabūs to, ko grasījās nopirkt. Bet viņš pats bija viņai uzstājis tos pieņemt. Viņš bija izteicis zīmīgus komentārus par to, ka viņa bija pieņēmusi dzintarus, jo nespēja pretoties savai vājībai, un ka nav dāvanu pienācīgi novērtējusi. Tā kā dzintara gabali šķietami bija dāvana, Talijai tie nebija jāatdod devējam, tāpēc tagad Vinkavekam atlika vien tīksmināties par savām dzēlīgajām piezīmēm.

Palūkojusies uz Mamuta apmetnes vadoni un pārliecinājusies, ka viņš skatās, Talija piegāja pie Eilas un sirsnīgi viņu apskāva.

- Man tev ir jāiedod dāvana. Esmu pārliecināta, ka visi piekritīs, ka tā tev ir ļoti piemērota, - to pateikusi, viņa ielika jaunajai sievietei rokās divus brīnišķīgi apstrādātus dzintara gabalus. - Tie piestāvēs pie tavas kāzu tunikas. Varbūt tu tos varēsi pielāgot kā auskarus?

- Ak, Talij! - Eila iesaucās. - Tā nu gan ir dāsna dāvana! Tie ir tik skaisti!

- Eila, tas nav nekas īpašs. Tie bija domāti tev, - Talija noteica un triumfējoši paskatījās uz Vinkaveku.

Jaunā sieviete pamanīja, ka ari Barzeks smaida un Nezija piekrītoši pamāj.

Arī Jondalaram bija grūti pamest Lauvas apmetni. Šie ļaudis bija viņu sirsnīgi uzņēmuši, un viņš bija tos iemīlējis. Arī Zelandoni vīra atvadas bija asarainas. Pēdējais, no kura viņš atvadījās, bija Mamuts. Abi vīrieši apskāvās un saberzējās ar vaigiem, tad viņiem pievienojās arī Eila. - Gribu tev pateikt paldies, - Jondalars sacīja. - Manuprāt, tu jau no paša sākuma zināji, ka man jāgūst sūra mācība. - Vecais vīrs pamāja. - Bet es daudz ko esmu iemācījies no tevis un visas Mamutu cilts. Esmu sapratis to, kas ir nozīmīgs un kas - otršķirīgs, un tagad zinu, cik ļoti mīlu Eilu. Man vairs nav nekādu aizspriedumu. Es stāvēšu viņai blakus un aizstāvēšu gan pret saviem lielākajiem ienaidniekiem, gan pret labākajiem draugiem.

-Jondalar, pateikšu tev vēl ko - to tev vajadzētu atcerēties, - Mamuts ierunājās. - Es jau no paša sākuma zināju, ka Eilas liktenis ir saistīts ar tavējo, un, kad notika vulkāna izvirdums, es zināju, ka jūs abi drīz do­sieties prom. Bet atceries, ka Eilas sūtība ir daudz lielāka, nekā kāds to spēj apzināties. Māte ir viņu izvēlējusies, viņas dzīvē būs daudz dažādu izaicinājumu tāpat kā tavējā. Viņai būs vajadzīga tava aizsardzība un spēks, ko dos tava mīlestība. Tieši tāpēc tev bija vajadzīga šī mācība. Nekad nav viegli būt izredzētajam, bet visā tajā ir arī lieli labumi un priekšrocības. Jondalar, rūpējies par Eilu! Tu jau zini, ka tad, kad Eila gādā par citiem, viņa aizmirst par sevi.

Jondalars pamāja. Tad, smaidīdama ar valgām acīm, jaunā sieviete apskāva veco pareģi.

- Kaut Ridags būtu kopā ar mums! Man tik ļoti viņa pietrūkst. Arī es esmu daudz ko iemācījusies. Es gribēju doties uz klanu pēc sava dēla, bet Ridags man lika saprast, ka jāļauj Durkam dzīvot viņa paša dzīvi. Mamut, kā lai tev pasakos par visu, ko esi manā labā darījis?

- Eila, nav vajadzīga nekāda pateicība. Mūsu ceļiem bija lemts krus­toties. Es tevi gaidīju, pats nemaz to nezinādams, un, mana meita, tu ienesi manā dzīvē daudz prieka. Tev nebija lemts doties atpakaļ pēc Durka. Viņš ir tava dāvana klanam. Bērni vienmēr sagādā daudz prieka, bet ari sāpes. Un visiem bērniem ir jādzīvo sava dzīve. Pat Muta kādu dienu ļaus Saviem bērniem iet savu ceļu, bet baidos par mums, ka reiz varam Viņai izrādīt necieņu. Ja mēs aizmirsīsim godāt mūsu Lielo Ze­mes Māti, Viņa mums atņems savus labumus un vairs nerūpēsies par Saviem Zemes bērniem.

Eila un Jondalars uzkāpa zirgos, pamāja un pateica pēdējās ardievas. Lielākā Vasaras sapulces ļaužu daļa bija atnākuši novēlēt viņiem laimīgu ceļu. Eila ar acīm turpināja meklēt vēl vienu cilvēku. Bet Raneks jau bija atvadījies, un tumšādainais vīrietis nevarēja ciest publiskas atvadas.

Sākot jāt lejup pa taciņu, Eila viņu beidzot ieraudzīja - Raneks stāvēja viens pats, pilnīgi vientuļš. Ar lielu smagumu dvēselē Eila apstādināja Vīniju un pamāja viņam ardievas.

Raneks pamāja pretim, bet otru roku viņš bija sažņaudzis dūrē un turēja piespiestu pie sirds, tajā atradās viņa izgrebtā mutas figūriņa, kas bija izveidota kā sievietes un putna formu apvienojums. Katrā iegrie­zumā un līnijā, ko viņš bija izgrebis, Raneks ar lielu mīlestību bija iekalis savas estētiskās un jūtīgās dvēseles vēlmes. Viņš to bija izgatavojis Eilai, cerēdams, ka šī figūriņa pieburs jauno sievieti pie viņa pavarda, tāpat kā bija cerējis, ka viņa smejošās acis un dzirkstošais humors piesaistīs sievieti pie viņa sirds. Bet, kad talantīgais, valdzinošais un allaž sme­jošais meistars vēroja, kā viņa mīļotā sieviete aizjāj prom, viņa sejā nerotājās smaids un smejošās melnās acis bija asaru pilnas.

Džina M. Ouela MAMUTU MEDNIEKI

Redaktore Rūta Koluža

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. TL-2285. A/s "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.

[1] "Leduslaikmeta mednieki Ukrainā". (Tulk. no angļu vai.) Šeit un turpmāk tulkotājas piezīmes.

[2] megaceros - gigantisks briedis. tas ir lielākais briedis, kāds jebkad pasaulē dzivojis, pārsvarā Eirāzijā, tagad izmiris. Tā ragi bija pat 3,65 m gari.

[3] somuti - mušmire.

[4] damiana - dzimumtieksmi veicinošs līdzeklis, kas uzlabo hormonālo un repro­duktīvo sistēmu.

[5] zelandoni - šeit: šamanis, mogurs.

[6] opalescence - gaismas izkliedes pastiprināšanās uz nespodras virsmas.

[7] turmalīns - minerāls, alumīnija un bora silikāts; tā dzidrie, krāsainie kristāli ir dārgakmeņi.

[8] civetkaķis - civeta - viveru dzimtas suga. vidēji liels plēsējs (ķermeņa garums 67-80 cm, aste - 46 cm). Atgādina milzīgu, raibu mājas kaķi. Tā anālie dziedzeri izdala eļļainu masu - cibetīnu, - kuru kopš senatnes izmanto par smaržvielu, sevišķi austrumu zemēs.

[9] kontrapunkts - vienlaikus ar attiecīgo tēmu skanoša melodija (mūz.).