Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

2

Eila slēpās stāvas klints sienas mazā spraugā, vērodama, kā mil­zīga alu lauvas ķetna sniedzas viņai klāt. Kad lauvas ķetna aizsniedza viņas kailo augšstilbu un atstāja tajā četras paralēlas švīkas, meitene iekliedzās no sāpēm un bailēm. Lielā Alu Lauvas gars pats bija viņu izvēlējies un lika viņu apzīmēt, lai parādītu, ka ir viņas totēms. Krebs bija izskaidrojis, ka šādu pārbaudi diez vai pat jebkurš vīrs būtu iztu­rējis, bet Eilai toreiz bija tikai pieci gadi. Līgojošas zemes sajūta zem kājām uzdzina pēkšņu nelabuma vilni.

Eila papurināja galvu, lai aizdzītu dzīvās atmiņas.

- Eila, kas tev kaiš? - iejautājās Jondalars, pamanījis sievietes sa­traukumu.

- Es ieraudzīju to galvaskausu, - viņa atbildēja, norādīdama uz priekšmetu virs durvīm, - un atcerējos, kā tiku izvēlēta, kad Alu Lauva kļuva par manu totēmu!

- Mēs esam Lauvas apmetne, - Taluts ar lepnumu paziņoja, kaut ari bija jau iepriekš to teicis. Kad abi ceļinieki sarunājās Jondalara valodā, viņš tos nesaprata, bet pamanīja interesi, ko viņi izrādīja par apmetnes talismanu.

- Alu lauvam ir spēcīga saistība ar Eilu, - Jondalars paskaidroja.

- Viņa saka, ka lielā kaķa gars viņu vada un aizsargā.

- Tad jau jums šeit vajadzētu justies labi, - Taluts apmierināti pazi­ņoja, veltīdams Eilai platu smaidu.

Eila pamanīja Neziju nesam Ridagu un atkal iedomājās par savu dēlu.

- Tā jau ari ir, - viņa noteica.

Pirms ieiešanas miteklī jaunā sieviete apstājās, lai izpētītu ieejas velvi un, ieraudzījusi, kā šī perfektā simetrija ir sasniegta, pasmaidīja. Izrā­dās, ka tas ir tik vienkārši, bet viņa pati par to nebūtu iedomājusies. Divi lieli viena dzīvnieka vai vismaz viena izmēra mamutu ilkņi bija pamatīgi ierakti zemē, tā augšējie gali atradās viens otram pretim, velves augš­daļā savienojās kopā un bija sastiprināti ar mamuta kājas dobā kaula īso posmu.

Ieeju aizsedza milzīgs mamuta ādas aizkars, velve bija tik augsta, ka pat Taluts, pabīdījis mamuta ādu, varēja ieiet iekšā, nepieliecot galvu. Velve veda uz plašu priekštelpu, tieši priekšā atradās vēl viena no mamuta ilkņiem simetriski veidota arka ar tādu pašu mamuta ādas aizkaru. Viņi nokāpa lejā, apaļā hallē, kuras biezās sienas izliecās līdz lēzeniem kupolveida griestiem.

Ejot cauri hallei, Eila pamanīja sānu sienas, kas izskatījās kā mamutu kaulu mozaīka, pie sienas uz āķiem un tapām karājās vācamie grozi un darbarīki. Taluts pavēra nākamo aizkaru, iegāja iekšā un pieturēja to, lai ari viesi varētu ienākt.

Iegājusi iekšā un ieraudzījusi nepazīstamus priekšmetus, jaunas tel­pas un spilgtas krāsas, Eila pārsteigumā apstājās, jauno sievieti pār­ņēma mulsinošas izjūtas. Daudz kas no redzētā bija nesaprotams, bet viņa centās aptvert visu to, kas bija izprotams.

Vietā, kur viņi bija ienākuši, pašā centrā atradās liels pavards. Uz tā cepās milzīgs gaļas gabals, uzdurts uz gara iesma. Iesma abi gali balstījās uz zemē ieraktiem mamuta stilbu kauliem, to ceļa locītavās bija izdarīti iegriezumi. Viens brieža raga žuburs bija pārtaisīts par iesma griežamo kloķi, un kāds zēns to pašreiz grieza. Tas bija viens no tiem bērniem, kas bija stāvējis un skatījies uz viņu un Vīniju. Eila viņu pazina un pasmaidīja. Arī zēns atsmaidīja pretī.

Kad jaunās sievietes acis aprada ar iekštelpas krēslu, viņa bija pār­steigta par akurātās un ērtās velēnu mītnes plašumu. Centrālais pavards bija pirmais vairāku mazāku pavardu rindā, kas stiepās garās celtnes vidū, - tie bija pāri par astoņdesmit pēdām garumā un gandrīz div­desmit pēdu platumā.

Domādama par skaitāmajiem vārdiem, ko Jondalars bija viņai iemā­cījis, neuzkrītoši piespiezdama pirkstus pie kājas, Eila pie sevis klusībā skaitīja - septiņi pavardi.

Viņa aptvēra, ka šeit iekšā ir silts. Pavardi daudz efektīvāk piesildīja zemnīcas mitekļa iekšpusi nekā tie alu ugunskuri, pie kuriem Eila bija pieradusi. īstenībā bija pat ļoti silts; viņa pamanīja mājokļa dziļumā vairākus cilvēkus, kas bija ļoti viegli ģērbušies. Mitekļa dziļumā nemaz nebija tumšāks kā tur, kur viņi stāvēja. Griesti viscaur bija vienādā - apmēram divpadsmit pēdu - augstumā, un virs katra pavarda atra­dās dūmu noplūdes caurumi, kas ielaida mitelfī arī gaismu. Griestu daļā redzamās pārseguma spāres bija izgatavotas no mamutu kauliem, un pie tām visas telpas garumā bija piekārtas zvērādas, darbarīki un pārtika, bet centrālā griestu daļa bija izgatavota no kopā saāķētiem ziemeļbriežu ragiem.

Pēkšņi Eila sajuta smaržu, no kuras viņai mutē saskrēja siekalas. "Mamuta gaļa!" viņa nodomāja. Kopš viņa atstāja klana alu, jaunā sie­viete nebija baudījusi sātīgo, mīksto mamuta gaļu. Gaisā virmoja ari citu ēdienu kairinošās smaržas. Dažas bija pazīstamas, bet citas ne; šīs smaržas viņai atgādināja par izsalkumu.

Tālāk viesi tika vesti pa iemītu taku, kas stiepās garajam miteklim pa vidu un atradās blakus pavardiem. Ejot pa to, Eila pamanīja vairākus kažokādām apklātus platus solus, noliktus pie sienas. Uz tiem sēdēja daži cilvēki, kas pašlaik atpūtās un sarunājās. Ejot garām, viņa juta sev pievērstos ļaužu skatienus. Pie sienām viņa pamanīja vēl vairākas velvju ejas, izdekorētas ar mamutu ilkņiem, un prātoja, uz kurieni tās ved, bet negribēja to prasīt.

Eila pie sevis nodomāja: šis miteklis ir kā ala - liela un ērta ala. Bet izliektie ilkņi un milzīgie mamutu kauli, izmantoti kā stabi, arī balsti un sienas vedināja sievieti uz domām, ka šī nav ala, ko kāds bija atradis. Šis miteklis ir ļaužu būvēts!

Pirmā telpa, kurā uz uguns gatavojās cepetis, bija lielāka par pārē­jām, tāda pati bija ari ceturtā telpa, uz kurieni Taluts viņus aizveda. Tur pie sienām stāvēja vairākas neapklātas guļamlāvas - skaidri redzams, ka vēl ne reizi neizmantotas, - tāpēc varēja redzēt, kā tās tikušas izga­tavotas.

Kad Mamutu cilts ļaudis bija izrakuši zemāko mitekļa stāvu zem pa­matu līmeņa, gar abām sienām tikušas atstātas platas smilšu kaudzes, kas nostiprinātas ar stratēģiski pareizi izvietotiem mamutu kauliem. Pāri kaudzēm visā garumā tika salikti vēl vairāki kauli, un spraugas bija piepildītas ar izžāvētu sienu, kam pa virsu uzvelti mīkstas ādas maisi, piebāzti ar mamutu vilnu un citiem pūkainiem materiāliem. Ja uzlika pa virsu vairākas zvērādu kārtas, smilšu kaudzes kļuva par siltām un ērtām gultām vai dīvāniem.

Jondalars prātoja: vai pavards, pie kura viņi tika atvesti, ir brīvs? Tas izskatījās neaizņemts, bet, par spīti tukšajai telpai, šeit radās mājīga apdzīvotības sajūta. Pavardā kvēloja ogles, uz viena no soliem bija sa­krautas kaudzes ar zvērādām un siltām kažokādām, no āķiem nokarājās kaltēti augi.

- Viesi parasti apmetas pie Mamuta pavarda, - Taluts paskaidroja, - ja Mamuts neiebilst. Es pajautāšu.

- Talut, protams, viņi var palikt.

Šī balss skanēja no tukša sola puses. Jondalars pagriezās un ieraudzīja, ka viena no zvērādu kaudzēm pakustas. Tad augstu virs labā, apzīmētā vaiga sejā iemirdzējās divas acis; neticami veca cilvēka grumbu izvagotā seja bija tetovēta ar zīmēm un svītrām. Jondalars bija domājis, ka tas ir kāda dzīvnieka balts, pūkains ziemas kažoks, bet tā izrādījās vecā vīra bārda. Divas garas, tievas kājas atraisījās no sakrustotu kāju pozas un pārkārās pāri paaugstinājuma malai līdz pašai grīdai.

- Neesi tik pārsteigts, Zelandoni vīrs! Tava sieviete zināja, ka es esmu šeit, - vecais vīrs ierunājās spēcīgā balsī, pēc kuras nevarēja noteikt viņa cienījamo vecumu.

- Vai tiešām, Eila? - Jondalars vaicāja, bet šķita, ka sieviete viņu ne­dzird. Eila un vecais vīrs cieši skatījās viens otram acīs, it kā ieskatītos otra dvēselē. Tad, sakrustojusi kājas un noliekusi galvu, jaunā sieviete nokrita uz grīdas vecā Mamuta priekšā.

Jondalars jutās apjucis un samulsis. Eila ar veco vīru sarunājās zīmju valodā, kādā, pēc viņas nostāstiem, sazinājās klana ļaudis. Viņa sēdēja klana sievietes pozā, kas izteica piekāpību un cieņu, gaidīdama atļauju sākt runāt. Vienīgā reize, kad Jondalars viņu bija redzējis sēžam tādā pozā, bija toreiz, kad jaunā sieviete centās pateikt ko svarīgu, kaut ko tādu, ko nespēja izteikt citādi; kad viņa iemācītie vārdi bija pārāk skopi, lai izteiktu jūtas. Viņš nesaprata, kā ar žestiem un ķermeņa kustībām varēja izteikt ko vairāk un skaidrāk nekā ar vārdiem, bet toreiz viņš bija bijis vairāk pārsteigts par to, ka klana ļaudis vispār savā starpā sazinās.

Bet viņš vēlējās, kaut šeit Eila tā nebūtu darījusi. Zelandoni vīrietis nosarka, redzot savu sievieti publiski rādām plakangalvju zīmes; viņš gribēja steigties klāt un likt viņai celties kājās, pirms pārējie bija to pamanījuši. Eilas ieņemtā poza lika viņam justies neērti, it kā viņa šim vecajam vīram izrādītu tādu godu un cieņu, kas pienācās vienīgi Doni - Lielajai Zemes Mātei. Viņš bija domājis, ka tādu pozu Eila var ieņemt tikai viņiem divatā esot, ka tā ir tīri personiska lieta, bet citu priekšā tā nedrīkst darīt. Viena lieta bija tā darīt brīžos, kad viņi bija vieni paši, bet tagad viņš gribēja panākt, lai Eila uz šiem ļaudīm atstāj labu iespaidu. Jondalars vēlējās, lai viņa sieviete Mamutu ļaudīm iepatīkas, un negribēja atklāt viņas izcelšanos.

Vecais Mamuts veltīja viņam asu skatienu, pēc tam atkal pievērsās Eilai. Kādu brīdi sievieti nopētījis, viņš paliecās uz priekšu un piesita viņai pie pleca.

Pacēlusi acis, jaunā sieviete ielūkojās gudrās, maigās acīs un smalku krunciņu un nelielu grumbu izvagotā sejā. Tetovējums zem labās acs radīja maldīgu iespaidu, ka tumšajā dobumā trūkst acs, uz pavisam īsu brīdi viņai radās doma, ka tas ir Krebs. Bet vecais klana mogurs, kurš kopā ar Izu bija Eilu uzaudzinājis un gādājis par viņu, bija miris.

tāpat kā Iza. Tad kas bija šis vīrs, kurš viņā izraisīja tik spēcīgas jūtas? Kāpēc viņa sēdēja pie šī vīra kājām kā klana sieviete? Un kā gan viņš zināja pareizo klana atbildi?

- Celies kājās, mīļais bērns! Mēs ar tevi parunāsim vēlāk, - Mamuts sacīja. - Tev tagad jāatpūšas un jāpaēd. Šīs ir gultas - guļamvietas, - viņš skaidroja, norādīdams uz lāvām, it kā zinātu, ka Eilai tas jāpa­skaidro. - Tur tālāk stāv zvērādas un pakaiši.

Eila graciozi piecēlās kājās. Vērīgais vecais vīrs saprata, ka šī kustība panākta gadiem ilgas pieredzes rezultātā, un šo informāciju pievienoja savām iegūtajām zināšanām par jauno sievieti. īsajā tikšanās reizē viņš jau bija uzzinājis par Eilu un Jondalaru daudz vairāk nekā pārējie ap­metnes iemītnieki. Bet viņam bija sava priekšrocība: vecais vīrs daudz vairāk nekā pārējie zināja par to ļaužu paradumiem, no kuriem Eila bija nākusi.

Mamuta cepetis kopā ar dažādām saknēm, dārzeņiem un augļiem uz lielas dzīvnieka iegurņa kaula paplātes tika iznests laukā, lai ieturētu maltīti vēlas pēcpusdienas saulē. Mamuta gaļa bija tikpat sātīga un mīksta, kā Eila to atcerējās, bet viņai radās grūtības, kad gaļa tika pasniegta. Jaunā sieviete nezināja, kā jāuzvedas. Dažkārt, svinīgos ga­dījumos, klana sievietes ēda atsevišķi no vīriem. Tomēr parasti ģimenes ieturēja maltīti kopā, bet arī tad vīrieši tika apkalpoti pirmie.

Eila nezināja, ka Mamutu cilts ļaudis, godājot viesus, piedāvā tiem pirmajiem izvēlēties labākos gaļas gabalus vai pēc tradīcijas, godājot Māti, tieši sieviete nokož pirmo kumosiņu. Kad ēdiens tika iznests laukā, Eila nostājās Jondalaram aiz muguras un neuzkrītoši centās vērot, ko darīs pārējie. Kamēr pārējie ļaudis gaidīja, kad Eila sāks ēst, iestājās mul­sinošs apjukuma bridis, bet viņa centās turēties visiem aizmugurē.

Daži apmetnes ļaudis saprata viņas nezināšanu un ar nebēdnīgiem smaidiem par viņu uzjautrinājās. Bet Eilai smiekli nenāca. Viņa apzinā­jās, ka dara kaut ko nepareizi, bet Jondalara vērošana neko nepalīdzēja. Arī viņš mēģināja viņu vedināt uz priekšu.

Mamuts nāca jaunajai sievietei talkā. Paņēmis Eilu pie rokas, viņš to pieveda pie kaula paplātes ar biezi sagrieztajām mamuta cepeša šķēlēm. - Eila, visi gaida, ka tu pirmā sāksi ēst, - viņš sacīja.

- Bet es esmu sieviete! - viņa protestēja.

- Tieši tāpēc tev ir jāsāk pirmajai. Tā ir mūsu cieņas izrādīšana un piedāvājums Mātei, un labāk to Viņas vietā ir pieņemt sievietei. Paņem pašu labāko gabaliņu, ne jau sevis dēļ, bet lai cienītu Māti, - vecais vīrs skaidroja.

Eila uz viņu paskatījās - sākumā pārsteigti, pēc tam ar pateicību. Pa­cēlusi šķīvi, kas bija izgatavots no izliekta ilkņa kaula, viņa loti nopietni un uzmanīgi izvēlējās pašu labāko gabaliņu. Jondalars viņai uzsmaidīja un atzinīgi pamāja, tad ari pārējie devās pie paplātes un paši apkalpojās. Pabeigusi ēst, Eila nolika šķīvi zemē, kā bija redzējusi citus to darām.

- Es gribētu zināt, vai pirms kāda laika tu mums rādīji kādu jaunu deju? - sacīja kāda balss Eilai tieši aiz muguras.

Pagriezusies jaunā sieviete ieraudzīja sevī veramies tumšas acis, kas piederēja tumšādainajam vīrietim. Viņa nesaprata vārdu "deja", bet vīrieša platais smaids bija draudzīgs. Viņa atsmaidīja pretī.

- Vai kāds tev kādreiz ir sacījis, cik tu esi skaista, kad smaidi? - viņš jautāja.

- Skaista? Es? - Eila iesmējās un neticībā pakratīja galvu.

Reiz arī Jondalars bija teicis viņai gandrīz vai tādus pašus vārdus, bet Eila par sevi tā nedomāja. Jau agrā bērnībā, pat vēl nekļuvusi par sievieti, Eila allaž bija bijusi slaidāka un garāka par pārējiem klana ļaudīm, kas viņu bija uzaudzinājuši. Viņa vienmēr bija izskatījusies citāda - ar izspiedušos pieri un smieklīgu kaulu zem mutes, kuru Jon­dalars bija nosaucis par zodu, tāpēc allaž bija sevi uzskatījusi par lielu un neglītu.

Raneks ieintriģēts viņu vēroja. Eilas smiekli skanēja ar bērnišķīgu dabiskumu, it kā viņa patiešām domātu, ka viņš pateicis ko smieklīgu. Šī nebija tā reakcija, ko vīrietis bija gaidījis. Varbūt viņš cerēja uz koķetu smaidu vai saprotošu, smaidošu aicinājumu, bet Eilas pelēcīgi zilajās acīs nebija nekādas viltības; galvas atmešanā vai garo matu pastumšanā nost no pieres nebija ne bikluma, ne kautrības.

Drīzāk šī sieviete kustējās ar dabisku, līganu dzīvnieka grāciju - var­būt zirga vai lauvas. Ap viņu virmoja nenosakāma aura, bet tajā bija jaušama pilnīga atklātība un godīgums, tomēr arī kāds neatklāts noslē­pums. Viņa izskatījās nevainīga kā bērns, atvērta visam, bet caurcaurēm sieviete - slaida, satriecoša, neaprakstāmi skaista sieviete.

Ar interesi un ziņkāri Raneks viņu nopētīja. Eilas mati bija biezi un gari, tie tumši zeltainā, mirdzoši kuplā vilnī krita pār sievietes pleciem un izskatījās pēc dzeltenas siena pļavas, kas līgojas vējā; acis bija lielas, atradās tālu viena no otras, tās ieskāva .skropstas, kas bija par toni tumšākas nekā mati. Ar mākslinieka profesionālo aci Raneks pētīja sie­vietes pareizi veidoto, eleganto sejas formu, sportiskā auguma grāciju, un, kad vīrieša acis apstājās pie labi veidotajām krūtīm un aicinošajiem gurniem, tās pieņēma tādu izteiksmi, kas Eilu mulsināja.

Viņa nosarka un novērsa acis. Kaut ari Jondalars bija stāstījis, ka tieša skatīšanās uz otru cilvēku nav nekas slikts, Eila nebija pārliecināta, vai viņai tas patīk. Šāda skatīšanās lika viņai justies neaizsargātai un ievainojamai. Kad jaunā sieviete palūkojās Jondalara virzienā, viņš bija viņai pagriezis muguru, bet Zelandoni vīrieša stāja izteica vairāk par vārdiem. Viņš bija dusmīgs. Kāpēc viņš dusmojas? Vai viņa ir izdarījusi kaut ko tādu, kas viņu sadusmotu?

- Talut! Ranek! Barzek! Paskatieties, kas atnācis! - iesaucās kāda balss.

Visi pagriezās, lai paskatītos. Pāri nogāzei nāca vairāki ļaudis. Nezija un Taluts piecēlās kājās, kad jaunais vīrietis skrēja nācējiem pretī. Viņi satikās pusceļā un sirsnīgi apskāvās. Arī Raneks aizsteidzās sagaidīt atnācējus, un, kaut gan viņa apsveicināšanās bija daudz ieturētāka, viņš ar sirsnīgu mīlestību apskāva kādu vecāku vīru.

Ar dīvainu tukšumu sirdī Eila vēroja, kā pārējie apmetnes iemītnieki pamet ciemiņus un sirsnīgi sagaida atgriezušos radus un draugus, visi vienlaikus runādamies un smiedamies. Viņa pati bija Eila bez savas cilts. Jaunajai sievietei nebija, kurp iet, nebija māju, kurp atgriezties, nebija klana, kas ar skūpstiem un apskāvieniem viņu sagaidītu. Iza un Krebs, kas bija viņu mīlējuši, bija miruši, un viņa pati bija mirusi tiem, kurus mīlēja.

Uba, Izas meita, bija bijusi viņai tuvāka māsa, nekā jebkurš cits būtu varējis būt, bet viņas saistīja mīlestība, nevis radniecīgas saites. Taču, ja Uba tagad ieraudzītu Eilu, viņa būtu aizslēgusi savu sirdi un prātu, atteiktos ticēt savām acīm un skatītos Eilai cauri. Brouds bija uzlicis Eilai nāves lāstu. Tāpēc tagad klana ļaudīm viņa bija mirusi.

Un vai Durks vispār viņu atcerētos? Viņai bija savs dēls jāatstāj pie Bruņa klana. Pat ja viņa būtu spējusi savu dēlu nozagt, viņi būtu spiesti dzīvot vientulībā. Ja ar Eilu būtu kaut kas noticis, Durks būtu palicis viens. Tāpēc labāk bija atstāt viņu pie klana. Uba Durku mīlēja un par viņu parūpēsies. Visi viņas dēlu mīlēja - izņemot Broudu. Tomēr Brūns viņu aizstāvēs un iemācīs medīt. Durks izaugs liels un spēcīgs, būs tikpat meistarīgs ar lingu kā viņa pati, būs ātrs skrējējs un…

Pēkšņi Eila pamanīja vienu apmetnes iemītnieku, kas nebija aizskrējis uz nogāzi. Tas bija Ridags; puika stāvēja pie velēnu būdas, vienu roku uzlicis uz mamuta ilkņa, un lielām acīm skatījās, kā laimīgais smejošu ļaužu pulciņš atgriežas apmetnē. Tad Eila šos ļaudis ieraudzīja ar Ridaga acīm: tie nāca apskāvušies, nesdami bērnus, bet pārējie bērni lēkāja apkārt un lūdzās, lai arī viņus panes. Eila nodomāja, ka zēns ļoti smagi elpo un izjūt pārāk lielu satraukumu.

Eila sāka iet puikas virzienā un ieraudzīja, ka arī Jondalars dodas turpat. - Es grasījos viņu atvest pie mums, - viņš sacīja. Arī Zelandoni vīrs bija puiku pamanījis, un abiem reizē bija prātā ienākusi viena un tā pati doma.

- Jā, dari tā, - Eila piekrita. - Jauno atnācēju dēļ Vīnija un Skrējējs var atkal kļūt tramīgi. Es aiziešu un pabūšu kādu brīdi pie zirgiem.

Eila vēroja, kā Jondalars paceļ uz rokām tumšmataino zēnu, uzliek sev uz pleciem un dodas nogāzes virzienā - pretim Lauvas apmetnes ļaudīm. Kāds jauns vīrietis, apmēram vienā augumā ar Jondalaru, kuru Taluts un Nezija bija tik sirsnīgi sagaidījuši, izstiepa rokas pretim Rida- gam un ar neslēptu prieku sasveicinājās, tad, pacēlis puiku uz saviem pleciem, devās būdas virzienā. Eila nodomāja: "Ridagu mīl," - un at­cerējās: kaut arī viņa bija tik atšķirīga pēc izskata, arī viņu pašu klanā mīlēja.

Jondalars redzēja, kā Eila viņus vēro, un uzsmaidīja sievietei. Viņa sajuta siltu mīļuma uzplūdu pret gādīgo, sirsnīgo vīrieti, tāpēc tagad jutās neērti, ka vēl tikai pirms brīža bija sevi tā žēlojusi. Viņa vairs nebija viena. Eilai bija Jondalars. Jaunā sieviete mīlēja jaunā vīrieša vārda skaņu, viņas domas kavējās pie jaunā Zelandoni un savām jūtām pret viņu.

Jondalars… Eila atcerējās, ka viņš bija pirmais no Citiem, ko viņa bija satikusi, - pirmais ar tādu pašu seju kā viņai, tādām pašām zilām acīm - tikai vēl zilākām; vīrieša acis bija tik zilas, ka bija grūti noticēt, ka tās ir īstas.

Jondalars… Pirmais vīrietis, kuru viņa satika, kas bija garāks par viņu; pirmais, kurš kopā ar viņu smējās, un pirmais, kurš raudāja sāpju asaras par savu mirušo brāli.

Jondalars… Vīrietis, kuru viņai parādīja totēms, par to viņa nešaubī­jās; viņš tika atvests uz ieleju, kurā Eila bija apmetusies pēc aiziešanas no klana, kad bija jau pagurusi meklēt Citus, kas būtu līdzīgi viņai pašai.

Jondalars… Vīrietis, kurš viņai atkal bija iemācījis runāt ar vārdiem, jo Eila bija zinājusi tikai klana zīmju valodu. Jondalars, kura jutīgās rokas mācēja izgatavot darbarīkus, noberzt kumeļam muguru, pacelt bērnu un uzlikt to uz saviem pleciem. Jondalars, kurš viņai bija iemācījis pazīt savu - un arī viņa - ķermeni un izjifst baudu un kurš mīlēja viņu, un kuru viņa pati mīlēja tik ļoti, ka agrāk nebija iedomājusies, ka ir iespējams kādu tik ļoti mīlēt.

Eila piegāja pie upes, aizgāja līdz upmalas līkumam, kur pie nīkulīga koka garā virvē bija piesiets Skrējējs. Ar plaukstas virspusi jaunā sieviete izslaucīja miklās acis, jo viņu bija pārņēmušas tādas jūtas, kas vēl jo­projām bija viņai jaunas un neiepazītas. Viņa sniedzās pēc amuletu maisiņa, kas ādas siksniņā bija aplikts ap kaklu. Sajutusi ādas maisiņā vairākus palielus priekšmetus, Eila raidīja savas domas totēmam.

"Lielā Alu Lauvas gars, Krebs allaž teica, ka ar spēcīgu totēmu ir grūti sadzīvot. Viņam bija taisnība. Izturēt pārbaudi vienmēr ir grūti, bet tas ir bijis tā vērts. Šī sieviete ir pateicīga par aizsardzību un va­renā totēma dāvanām. Par visu iemācīto un par tām veltēm, par kurām jārūpējas, - Vīniju un Skrējēju, Mazuli, un vairāk par visu - paldies tev par Jondalaru."

Eilai sniedzoties pēc Skrējēja, Vīnija pienāca klāt un uzpūta siltu sa­sveicināšanās dvašu. Eila piekļāva galvu ķēvītes kaklam. Sieviete sajutās nogurusi un iztukšota. Viņa nebija pieradusi pie tik daudziem ļaudīm, kas tik trokšņaini sarunājās, un tik daudziem notikumiem. Viņai sāpēja galva, deniņos dunēja, kakls un pleci smeldza. Vīnija bija piekļāvusies Eilai no vienas puses, bet no otras pienāca Skrējējs un arī piekļāvās, viņa jutās iespiesta starp abiem mīļajiem zirdziņiem, bet viņai nekas nebija pretim.

- Nu jau pietiks! - viņa teica, beidzot uzsizdama kumeļam pa sāniem. - Skrējēj, nu jau tu esi pārāk liels, tā tu mani saspiedīsi. Paskaties tik! Kā tu esi izaudzis! Tu jau esi gandrīz tikpat liels kā tava mamma! - Noberzusi kumeļu, Eila pamanīja Vīnijas nožuvušos sviedrus, noberza un paglāstīja arī ķēvīti. - Tev ir grūti, vai ne? Vēlāk es tevi kārtīgi noberzīšu un izsukāšu ar dadžiem, tagad ir ieradušies jauni ļaudis un tev droši vien atkal pievērsīs uzmanību. Tiklīdz viņi pie tevis pieradīs, tā nebūs vairs tik slikti.

Eila nemaz nepamanīja, ka bija pārgājusi uz pašas izdomāto valodu, kādā gadiem ilgi bija sarunājusies ar saviem dzīvniekiem. Tā daļēji sa­stāvēja no klana lietotajām zīmēm un pāris skaļi izrunātiem vārdiem, kurus arī klans lietoja, daļēji no dzīvnieku skaņu atdarināšanas un da­žiem nenozīmīgiem vārdiem, ko viņa bija izmantojusi, arī sarunājoties ar dēlu. Visi pārējie varbūt nemaz šīs zīmes nepamanītu, un viņiem liktos, ka Eila murmina dažādas dīvainas skaņas, ņurd, burkšķ un at­kārto vienādas zilbes. Citi to neuzskatītu par valodu.

- Varbūt ari Jondalars izsukās Skrējēju?

Pēkšņi Eila apklusa, jo viņai prātā ienāca uztraucoša doma. Pasniegu- sies pēc amuleta, viņa centās savas domas sakārtot. "Lielais Alu Lauva, ari Jondalars tagad ir Tavs izredzētais, viņam uz kājas ir tādas pašas Tevis atstātas zīmes kā man." Eila pārgāja uz kluso klana valodu un turpmāk sarunājās tikai ar rokām; tā bija īstā valoda, kādā sazināties ar garu pasauli.

"Lielā Alu Lauvas gars, tas vīrietis, kas ir izvēlēts, neko nezina par totēmiem. Viņš neko nezina par pārbaudījumiem un varenā totēma uz­liktajiem grūtajiem uzdevumiem, nedz arī par dāvanām un mācīšanos. Pat šī sieviete, kas visu to zina, ir atklājusi, ka tas ir grūti. Šī sieviete lūgs Alu Lauvas garam… lūgs par to vīrieti…"

Eila apklusa. Viņa nebija droša par to, ko lūdza. Jaunā sieviete ne­gribēja lūgt garam, lai tas Jondalaram neuzliek pārbaudījumus; viņa negribēja, lai mīļotais vīrietis zaudētu visus tos labumus, ko šie pārbau­dījumi noteikti sniedza, - un pat negribēja, lai pret viņu izturas sau- dzīgāk. Tā kā Eila pati bija pārcietusi smagus pārbaudījumus, ieguvusi vienreizīgu pieredzi un izpratni, viņa bija sākusi ticēt, ka viss ieguvums ir proporcionāls pārbaudījumu grūtībām. Sakopojusi domas, jaunā sie­viete turpināja:

"Šī sieviete lūgs Lielā Alu Lauvas garam palīdzēt izvēlētajam vīrie­tim, lai viņš iepazītu varenā totēma vērtību un uzzinātu, ka, par spīti pārbaudījumu grūtībām, tie ir nepieciešami." Beidzot Eila bija pateikusi savu sakāmo un ļāva rokām nokrist gar sāniem.

- Eila?

Pagriezusies jaunā sieviete ieraudzīja Latiju. - Jā?

- Izskatījās, ka esi… aizņemta. Negribēju tevi pārtraukt.

- Esmu jau beigusi.

- Taluts gribēja tevi lūgt atnākt kopā ar zirgiem. Viņš jau visiem ir pateicis, ka neviens nedrīkst darīt neko tādu, ko tu neatļauj. Neviens nedrīkst zirgus biedēt vai padarīt tramīgus… Man šķiet, ka ar saviem vārdiem viņš dažus sanervozējis.

- Es iešu, - Eila atbildēja un pasmaidīja. - Vēlies pajāt zirga mugurā? - viņa jautāja meitenei.

Latijas sejā parādījās plats smaids. - Vai es drīkstu? Patiešām? - Eila nodomāja, ka, tā smaidīdama, meitene atgādina Talutu.

- Varbūt ļaudis nebūs tik satraukti, ja ieraudzīs tevi jājam Vīnijai mu­gurā? Nāc šurp! Te ir akmens. Palīdzēšu tev uzkāpt zirgam mugurā.

Eilai parādoties aiz upes līkuma kopā ar pieaugušu ķēvi un meiteni tās mugurā, kā arī ar draiskulīgu kumeļu, kas sekoja ķēvei pa pēdām, visas sarunas apklusa. Tie, kuri jau ieprieķš bija šo skatu redzējuši, vēl joprojām par to sajūsminājās un ar patiku nolūkojās to ļaužu neticības apstulbotajās sejās, kas vēl neko tādu nebija piedzīvojuši.

- Redzi, Talij! Es taču tev teicu! - Taluts sacīja kādai tumšmatainai sievietei, kas pēc izmēriem, bet ne matu krāsas līdzinājās viņam pašam.

Viņa bija daudz garāka par Barzeku - vīru, kas atradās pie pēdējā pa­varda; tas tagad stāvēja viņai blakus, aplicis roku ap sievietes vidukli. Turpat atradās divi viņu pavarda puikas, trīspadsmit un astoņus gadus veci, kā arī viņu sešgadīgā māsiņa, kuru Eila nesen bija satikusi.

Kad viņas pienāca pie velēnu mītnes, Eila nocēla Latiju no Vīnijas muguras, tad paglāstīja un paplikšķināja Vīniju, kuras nāsis, atkal sa­jūtot nepazīstamu cilvēku smaku, paplašinājās. Meitene pieskrēja pie neveikla, sarkanmataina jaunekļa, apmēram četrpadsmit gadus veca un gandrīz tikpat gara kā Taluts; neņemot vērā jaunā vīrieša gadus un vēl nenobriedušo augumu, viņš izskatījās gandrīz vai kā Taluta du­bultnieks.

- Nāc šurp un iepazīsties ar Eilu! - Latija viņu mudināja, vilkdama pie sievietes ar zirgiem. Vīrietis ļāvās, lai viņu velk. Jondalars bija pie­steidzies pie Skrējēja, lai to nomierinātu.

- Šis ir mans brālis Danugs, - Latija skaidroja. - Viņš ilgu laiku bija prom, bet tagad, kad uzzinājis visu par krama ieguvi, paliks mājās, vai ne, Danug?

- Latij, es nebūt vēl nezinu visu par to, - viņš sacīja, nedaudz sa­mulsis.

Eila pasmaidīja. - Esi sveicināts! - viņa teica, pastiepdama rokas uz priekšu.

Šis žests tikai vēl vairāk jauno vīrieti samulsināja. Viņš bija Lauvas pavarda dēls, un pēc tradīcijas tieši viņam vajadzēja pirmajam sveici­nāties ar viesiem, bet viņu bija apbūrusi skaistā svešiniece ar maģis­kajām spējām pārvaldīt dzīvniekus. Danugs saņēma viņas pastieptās rokas un nomurmināja sveicienu. Tieši tajā brīdī Vīnija nosprauslojās un saslējās pakaļkājās; jaunais vīrietis, juzdams, ka zirgam tas nepatīk, ātri atlaida rokas.

- Vīnija ar tevi ātrāk sadraudzēsies, ja viņu paglāstīsi un ļausi viņai iepazīt savu smaržu, - Jondalars ierunājās, nojauzdams jaunā vīrieša neērtības izjūtu. Viņam bija sarežģīts vecums - puisis vairs nebija bērns, bet īsti ari vēl ne vīrietis. - Vai apgūsti krama apstrādes meistara amatu? - uzturēdams sarunu, Jondalars jautāja, mēģinādams Danugu atraisīt un rādīdams viņam, kā glāstīt zirgu.

- Es nodarbojos ar krama apstrādi. Vimezs man šo arodu māca jau no agras bērnības, - jaunais vīrietis ar lepnumu paziņoja. - Vimezs ir pats labākais meistars, viņš man gribēja iemācīt arī citus paņēmienus un vēl - kā novērtēt neapstrādātu kramu. - Sarunai ievirzoties daudz pierastākā gultnē, atklājās Danuga dedzīgā daba.

Jondalara acis iemirdzējās ar patiesu interesi. - Ari es esmu krama riku meistars un apguvu savu amatu no vira, kurš savā arodā ir pats la­bākais. Kad biju tavā vecumā, es dzīvoju pie viņa, blakus krama ieguves vietai, ko šis virs pats bija atradis. Es kādreiz gribētu iepazīties ar tavu skolotāju.

-Tā kā esmu viņa pavarda dēls, tad ļauj man tevi ar viņu iepazīstināt - esmu pirmais, kaut ari ne vienīgais, viņa darbarīku izmantotājs.

Izdzirdējis Raneka balsi, Jondalars pagriezās un pamanīja, ka visi ap­metnes ļaudis sastājušies apkārt. Blakus tumšādainajam vīrietim stāvēja tas vīrs, ar kuru viņš bija tik sirsnīgi sasveicinājies. Kaut arī abi vīrieši bija viena auguma, Jondalars nespēja saskatīt nekādu citu līdzību. Ve­cākā vīra mati bija taisni, gaiši brūni ar dažām sirmām šķipsnām, acis - parasti zilas; starp vecā vīra un Raneka eksotiskajiem vaibstiem nebija nekādas līdzības. Jondalars nodomāja, ka Māte droši vien izvēlējusies kāda cita vīra garu viņa pavarda bērnam, bet kāpēc gan viņa izvēlējusies tādu - ar tik neparastu ādas krāsu?

- Iepazīsties ar Vimezu no Lauvas apmetnes Lapsas pavarda, Mamutu cilts krama rīku meistaru, - Raneks pārspīlēti formāli iepazīstināja, - Vi- mez, iepazīsties ar mūsu ciemiņiem: Jondalars no Zelandoni cilts, šķiet, ka vēl viens tava amata brālis. - Jondalars nebija īsti pārliecināts, bet sajuta… slēptu humoru, sarkasmu. Katrā ziņā kaut ko tamlīdzīgu. - Un šī ir viņa skaistā ceļabiedre Eila bez savas cilts, viņai piemīt liels šarms un noslēpums. - Raneka smaids, kurā baltie zobi kontrastēja ar tumši brūno ādu, piesaistīja Eilas interesi, un viņa tumšās acis iemirdzējās ar zinošu skatienu.

- Esiet sveicināti! - Vimezs atbildēja pavisam vienkārši, pilnīgā pret­statā Raneka izsmalcinātajai valodai. - Tu strādā ar kramu?

- Jā, esmu krama darbarīku meistars, - Jondalars apstiprināja.

- Man ir līdzi kāds lielisks akmens. Tas ir tikko iegūts, vēl nav pa­spējis sakalst.

- Man mugursomā ir āmurakmens un labs caurumsitis, - Jondalars atbildēja, nekavējoties izrādīdams interesi. - Vai tu izmanto caurum- siti?

Tā kā abu vīru saruna ievirzījās profesionālā gultnē, Raneks raidīja Eilai sarūgtinātu skatienu. - Man vajadzēja paredzēt, ka tas tā notiks, - viņš atzinās. - Vai zini, kas, dzīvojot pie krama apstrādes meistara pavarda, ir pats sliktākais? Ne jau tas, ka gultā allaž atrodas krama šķēpeles, bet gan tas, ka vienmēr tiek runāts tikai un vienīgi par ak­meņiem. Un pēc tam, kad Danugs par tiem izrādīja interesi… akmens, akmens, akmens… tas ir viss, ko dzirdu. - Raneka sirsnīgais smaids runāja pretī viņa sūdzībām, un, tā kā visi pārējie jau bija to dzirdējuši iepriekš, neviens, izņemot Danugu, tam nepiegrieza īpašu vērību.

- Nezināju, ka tas tevi tā uztrauc, - jaunais vīrietis ierunājās.

- Patiesībā tas viņu neuztrauc, - Vimezs nomierināja Danugu. - Vai tad neredzi, ka Raneks tikai cenšas pievērst skaistas sievietes uzma­nību?

- Īstenībā, Danug, esmu tev pateicīgs. Pirms tu nebiji ieradies, man likās, ka Vimezs cerēja mani padarīt par krama apstrādes meistaru, - to teikdams, Raneks atbrīvoja Danugu no bažām.

- Es uz to vairs necerēju gan. Neilgi pēc mūsu ierašanās šeit sapratu, ka tava vienīgā interese par maniem darbarīkiem ir izmantot tos kaula apstrādei, - Vimezs sacīja, pasmaidīja un piebilda: - Un, ja domā, ka krama šķēpeles tavā gultā ir kas slikts, tev vajadzētu pamēģināt no­garšot kaula putekļus ēdienā.

Abi tik atšķirīgie vīrieši viens otram uzsmaidīja, un Eila ar atvieglo­jumu saprata, ka viņi tikai jokojas, draudzīgi viens otru pavelk uz zoba. Vēl jaunā sieviete pamanīja ari to, ka atšķirībā no dažādās ādas krāsas un Raneka eksotiskajiem vaibstiem abu vīriešu smaids ir vienāds un arī kustas viņi līdzīgi.

Pēkšņi no velēnu mītnes iekšpuses atskanēja kliegšana. - Nejaucies tur iekšā, vecā sieva! Tas attiecas tikai uz mani un Fraliju. - Tā bija vīrieša balss, Eila atcerējās, ka bija šo sestā pavarda vīru satikusi; viņa pavards atradās blakus pēdējam.

- Ak, Frabek! Es gan nezinu, kāpēc viņa tevi izvēlējās. Man to ne­mūžam nevajadzēja pieļaut! - sieviete kliedza pretī vīrietim. Pēkšņi pa velvēto mitekļa eju izskrēja ārā kāda pavecāka sieviete, vilkdama sev līdzi raudošu jaunāku sievieti. Viņām sekoja divi apjukuši puikas - viens apmēram septiņus gadus vecs, bet otrs divgadīgs zīdainis ar pliku dibenu un īkšķi mutē.

- Tā ir tikai un vienīgi tava vaina! Viņa pārāk daudz tevī klausās. Vai nevari vienreiz beigt jaukties tur, kur neviens to neprasa?

Pārējie ļaudis aizgriezās prom, jo bija jau visu to dzirdējuši iepriekš. Bet Eila pārsteigumā vēroja notiekošo. Neviena klana sieviete nekad neuzdrīkstētos strīdēties ar vīrieti.

- Frabeks un Krouzija atkal sākuši veco dziesmu. Neņem viņus galvā, - ieteica Tronija.

Eila atcerējās, ka šī sieviete nāk no piektā pavarda - no Ziemeļbrieža pavarda. Tas atradās blakus Mamuta pavardam, pie kura viņi ar Jonda­laru bija apmetušies. Sieviete turēja pie krūts mazu zīdaini.

Eila jau iepriekš bija satikusi jauno māti no kaimiņu pavarda, un viņai šī jaunā sieviete bija iepatikusies. Torneks, viņas pavarda vīrietis, pacēla nost trīsgadīgo puiku, kas bija ieķēries mātes brunčos un vēl joprojām nespēja samierināties ar domu, ka mazākais brālis ir aizņēmis viņa vietu pie mātes krūts. Viņi bija sirsnīgs un mīlošs jauns pāris, un Eila priecājās, ka tieši šie cilvēki dzīvos pie kaimiņu pavarda, nevis tie, kas ķildojās. Pie Ziemeļbrieža pavarda dzīvoja arī Manuvs, kas maltītes laikā bija pienācis pie Eilas aprunāties un izstāstīja, ka viņš esot bijis galvenais pavarda vīrietis, kad Torneks vēl bijis jauns, un esot Mamuta brālēna dēls. Vēl viņš pastāstīja, ka bieži pavadot laiku pie ceturtā pa­varda; ši ziņa Eilu iepriecināja, jo viņa pati izjuta īpašu mīļumu pret vecākiem ļaudīm.

Eila nebija sevišķi sajūsmināta par otriem kaimiņiem pie trešā pa­varda. Pie tā mitinājās Raneks - viņš šo pavardu bija nosaucis par Lap­sas pavardu. Nebija jau tā, ka Eilai Raneks nepatiktu, bet Jondalars tik dīvaini uz šo vīrieti reaģēja. Trešais pavards zemes būdā aizņēma daudz mazāku vietu, jo pie tā dzīvoja tikai divi vīrieši, tāpēc Eilai daudz tuvāki bija otrā pavarda iemītnieki - Nezija, Taluts un Ridags. Jaunajai sievie­tei patika arī pārējie Taluta Lauvas pavarda bērni: Latija un Ragija - Nezijas jaunākā meita, kas bija gandrīz viena vecuma ar Ridagu. Pēc iepazīšanās ar Danugu arī šis jaunais vīrietis bija Eilai iepaticies.

Uz viņas pusi nāca Taluts kopā ar lielo sievieti. Tā kā ar sievieti kopā bija arī Barzeks un bērni, Eila saprata, ka tam jābūt precētam pārim.

- Eila, gribu tevi iepazīstināt ar savu māsu Taliju no Sumbra pavarda, Lauvas apmetnes sieviešu līnijas vadoni.

- Esi sveicināta! - sieviete sacīja, izstiepusi abas rokas oficiālā svei­cienā. - Mutas vārdā esi laipni lūgta mūsu apmetnē.

Kā Lauvas apmetnes vadoņa māsai Talijai bija tāda pati vara kā brā­lim, un viņa pret saviem pienākumiem izturējās ar lielu atbildību.

- Esi sveicināta, Talij! - Eila atbildēja, cenzdamās neblenzt uz sie­vieti.

Pašā pirmajā reizē, kad Jondalars bija atlabis no slimības un spēja nostāties uz abām kājām, Eila bija pārsteigumā atklājusi, ka vīrietis ir par viņu garāks, bet tagad, redzot sievieti, kas bija par viņu garāka, bija vēl viens pārsteigums. Dzīvojot klanā, Eila allaž bija jutusies kā tornis, jo bija krietnu tiesu garāka par'klana ļaudīm. Bet Talija, sie­viešu līnijas vadone, bija ne tikai gara auguma, bet arī muskuļota un atstāja spēcīgas sievietes iespaidu. Vienīgais visā apmetnē, kas bija par viņu garāks, bija pašas brālis. Talija izturējās ar tādu pašapziņu, kādu var radīt vienīgi liels augums un masa; viņai piemita nenoliedzama sievietes, mātes un vadones pašapziņa; šī sieviete bija par sevi pilnīgi pārliecināta un kontrolēja savu dzīvi.

Talija brīnījās par Eilas dīvaino akcentu, bet vēl vairāk viņu uztrauca kāda cita problēma, un ar šo ļaužu tipisko tiešumu viņa ne mirkli ne­vilcinājās un to pajautāja.

- Es nezināju, ka Mamuta pavards būs aizņemts, kad aicināju Bra- nagu atgriezties kopā ar mums. Viņi ar Dīgiju nākamajā vasarā gata­vojas precēties. Viņi paliks tikai dažas dienas, un es zinu, ka abi bija cerējuši šīs dienas pavadīt divatā, prom no brāļiem un māsas. Tā kā jūs esat ciemiņi, Dīgija neuzdrošināsies jums to pajautāt, bet viņa kopā ar Branagu ari gribētu apmesties pie Mamuta pavarda, ja jums nav nekas iebilstams.

- Tas ir liels pavards. Tur ir daudz guļvietu, man nekas nav pretim, - Eila atbildēja, juzdamās neērti, ka viņai jautā tādas lietas. Šīs taču nav viņas mājas.

Kamēr viņi sarunājās, no velēnu mītnes iznāca jauna sieviete, tai sekoja kāds jauns vīrietis. Eila viņus uzmanīgi nopētīja. Sieviete bija apmēram Eilas gados, drukna un nedaudz par viņu garāka. Viņai bija tumši kastaņbrūni mati un draudzīga seja, kuru daudzi uzskatītu par skaistu; bija skaidri redzams, ka jaunais vīrietis, kas bija kopā ar viņu, uzskatīja šo sievieti par pievilcīgu. Bet ne jau sievietes ārējam izska­tam Eila pievērsa tādu uzmanību, viņa ar sajūsmu apbrīnoja sievietes apģērbu.

Viņa bija ģērbusies biksēs un garā ādas tunikā, kas bija pieskaņota matu krāsai, - tumši sarkanā okera krāsas tunika bija gara, bagātīgi izrotāta, ar aizdari priekšā un cieši apjozta ar jostu. Sarkanā okera krāsa bija klana svētā krāsa. Izas soma bija vienīgā šādi nokrāsotā lieta, kas Eilai piederēja. Tajā atradās reti sastopamas saknītes, ko kurām pagatavot dzērienu īpašām ceremonijām. Eila joprojām ir šo somu sa­glabājusi, tā bija rūpīgi ielikta viņas zāļu somā, kurā tika pārnēsātas dažādas kaltētas zālītes, ko viņa izmantoja ārstēšanai. Vesela tunika izgatavota no sarkanas ādas? Tam bija grūti noticēt!

- Tā ir tik skaista! - Eila iesaucās, pat pirms vēl bija ar šo sievieti iepazīstināta.

- Vai tev tā patīk? Tā ir pagatavota kāzu ceremonijai, kad mūs sa­vienos kā vīru un sievu. To man iedeva Branaga māte, man tā vienkārši bija jāuzvelk mugurā, lai visiem parādītu.

- Es nekad neesmu neko tādu redzējusi! - Eila atzinās un brīnumā iepleta acis.

Jaunā sieviete bija iepriecināta. - Tu esi tā, kuru sauc par Eilu, vai ne? Mani sauc Dīgija, un šis ir Branags. Viņam pēc pāris dienām ir jāat­griežas savā apmetnē, - Dīgija piebilda, izskatīdamās sarūgtināta, - bet pēc nākamās vasaras mēs būsim kopā. Mēs gatavojamies pārcelties pie mana brāļa Tarnega. Tagad viņš dzīvo ar savu sievieti un bērniem, bet viņš grib nodibināt jaunu apmetni, un, tā kā viņš apprecējās pirmais, tad viņa sieva būs apmetnes vadone.

Eila redzēja Taliju smaidām un mājam ar galvu savai meitai un atce­rējās lūgumu. - Dīgij, pie pavarda ir daudz vietas un daudz tukšu gultu. Vai paliksi kopā ar Branagu pie Mamuta pavarda? Arī viņš ir viesis… ja Mamuts neiebildīs. Tas ir Mamuta pavards.

- Viņa pirmā sieviete bija manas vecmāmiņas māte. Esmu jau vairāk­kārt gulējusi pie viņa pavarda. Mamutam, ceru, nebūs iebildumu. Bet kā tu pats domā? - Dīgija jautāja, ieraudzījusi nākam Mamutu.

- Protams, tu ar Branagu vari palikt pie mana pavarda, Dīgij, - vecais vīrs piekrita, - bet atceries, ka nekāda lielā gulēšana nesanāks. - Dīgija smaidīja, gaidīdama Mamuta turpinājumu. - Tā kā mums ir viesi un Danugs atgriezies pēc gada ilgas prombūtnes, vasarā ir gaidāmas tavas kāzas un Vimezam bijis veiksmīgs tirgošanās ceļojums, man šķiet, ka ir pamatots iemesls visiem šovakar sapulcēties pie Mamuta pavarda un stāstīt pieredzēto.

Visi ļaudis smaidīja. Viņi jau bija gaidījuši šo paziņojumu, un tas at­taisnoja viņu cerības. Ļaudis zināja, ka pulcēšanās pie Mamuta pavarda nozīmē dalīšanos pieredzē, dažādu notikumu stāstīšanu, un varbūt gai­dāmas ari vēl citas izklaides, tāpēc visi ar prieku ilgojās pēc šī vakara. Ļaudis ar nepacietību gaidīja jaunas ziņas no citām apmetnēm un lab­prāt uzklausīs arī jau zināmus stāstus. Viņi ar interesi vēros svešinieku reakciju uz savas apmetnes ļaužu dzīvesstāstiem un piedzīvojumiem un ar tādu pašu interesi uzklausīs arī viesu stāstus.

Arī Jondalars zināja, ko šāds saiets nozīmē, un tas viņu uztrauca. Vai Eila visiem atklās savu pagātni? Vai pēc tam Lauvas apmetne pret viņiem būs tikpat draudzīga? Jondalars prātoja, ka jāpaved Eila malā un jābrīdina par to, bet zināja, ka šāds brīdinājums jauno sievieti tikai sadusmos un apbēdinās. Eila daudzējādā ziņā līdzinājās Mamutu cilts ļaudīm - izsakot savas jūtas, viņa bija tieša un godīga. Tas, vienalga, ne pie kā laba nenovedīs. Eila nemācēja melot. Labākajā gadījumā viņa varēja atturēties no runāšanas.