= 6 =

Eila lauzās cauri pūlim un pieskrēja pie bērna, kad tas jau sāka zaudēt samaņu. Pacēlusi meitenīti, viņa pati apsēdās un nolika to sev klēpī, tad iebāza pirkstu mazajai mutē, lai redzētu, vai nevar atrast aizsprostojumu. Kad tas izrādījās neiespējami, Eila piecēlās kājās un, pagriezusi bērnu otrādi, ar vienu roku turēja to ap vidukli tā, lai meitenītes galva un ro­kas nokarātos uz leju, un spēcīgi iesita viņai starp lāpstiņām. Tad, no aizmugures aplikusi rokas šļauganajam mazulim, ar grūdienu to parāva.

Elpu aizturējuši, visi stāvēja apkārt un vēroja sievieti, kas, cenšoties dabūt laukā aizsprostojumu no meitenītes kakla, kā izskatījās, zināja, ko dara dzīvības un nāves cīņā. Bērns vairs neelpoja, kaut arī viņa sirsniņa vēl joprojām sitās. Noguldījusi mazo zemē, Eila notupās tai blakus. Ieraudzījusi apģērba gabalu - bērna silto jaku -, jaunā zāļu sieva pabāza to meitenītei zem kakla, lai galva atkristu atpakaļ un mute atvērtos. Tad, aizspiedusi mazuļa degunu, sieviete pielika muti pie meitenītes mutes un, cik dziļi spēdama, ievilka elpu, tādējādi radīdama spēcīgu iesūkšanu. Viņa tik stipri sūca, līdz pati gandrīz palika bez elpas.

Pēkšņi viņa sajuta, ka kaut kas ar klusinātu paukšķi ielido viņai mutē, gandrīz vai aizsprostodams pašas rīkli. Pacēlusi galvu, Eila izspļāva skrimšļainu kaulu, pie kura vēl joprojām karājās gaļa. Vēlreiz dziļi ievilkusi elpu, jaunā sieviete atgrūda matus no pieres, lai tie netraucē, un, vēlreiz ar savu muti pieplakusi pie bērna mutes, iepūta dzīvības elpu mazā bērna aprimušajās plaušās. Mazais krūškurvis pacēlās. Eila pūta elpu vairākas reizes.

Negaidot bērns sāka atkal klepot un sprauslāt, un beidzot arī pats ievilka garu un sēcošu elpu.

Kad Nuvija ievilka elpu pati, jaunā zāļu sieva palīdzēja viņai pie­celties sēdus un tikai tad ieraudzīja Troniju, kas atviegloti šņukstēja, priecādamās par sava bērna izglābšanu.

Pārvilkusi silto jaku pāri galvai un atmetusi kapuci, Eila lūkojās uz pavardu rindu. Pie paša pēdējā - Sumbra - pavarda viņa ieraudzīja

Dīgiju stāvam blakus uguns liesmām, ķemmējam kastaņbrūno matu rotu, savijam tos mezglā un runājamies ar kādu, kas sēdēja uz gultas paaugstinājuma. Pāris pēdējo dienu laikā Eila un Dīgija bija kļuvušas labas draudzenes un parasti no rītiem kopā devās pastaigā. Iesprau­dusi matos no kaula izgatavoto sprādzi - garu, tievu veidojumu, kas izgatavots no mamuta ilkņa un gludi nopulēts, - Dīgija pamāja Eilai un parādīja žestu "Pagaidi mani, iešu kopā ar tevi".

Blakus Mamuta pavardam Tronija sēdēja uz gultas un zīdīja Hartalu. Sieviete Eilai uzsmaidīja un pamāja, lai pienāk klāt. Eila iegāja terito­rijā, kuru dēvēja par Ziemeļbrieža pavardu, apsēdās blakus Tronijai un noliecās, lai pamīlinātos un pakutinātu mazo bēbi. Kādu brīdi mazais ļāvās, ķiķināja un spārdīja savas sīkās kājeles, bet pēc tam atkal pie­vērsās mātes krūtij.

- Viņš jau tevi pazīst, Eila, - Tronija sacīja.

- Hartals ir laimīgs un veselīgs bērns. Viņš ātri aug. Kur ir Nuvija?

- Manuvs viņu tā paagrāk izveda ārā. Viņš tik ļoti palīdz man ar bērniem, priecājos, ka viņš atnāca dzīvot pie mums. Tornekam ir māsa, pie kuras viņš būtu varējis palikt. Jaunie un vecie vienmēr labi satiek, bet Manuvs gandrīz visu savu laiku pavada ar mazo meiteni un nespēj viņai neko atteikt. īpaši jau tagad, kad gandrīz vai viņu zaudējām. - Jaunā māmiņa pacēla zīdaini klēpī, lai paklapētu tam pa muguriņu, tad atkal pagriezās pret Eilu. - Man vēl nav bijusi iespēja aprunāties ar tevi divatā. Gribēju tev vēlreiz pateikties. Mēs visi esam tik pateicīgi… Es ļoti baidījos, ka viņa… Man joprojām rādās slikti sapņi. Es pati nezināju, ko darīt. Es patiešām nezinu, ko būtu iesākusi, ja tevis šeit nebūtu bijis. - Tronijai aizlūza balss, jo acīs saskrēja asaras.

- Tronij, tā nerunā. Nevajag pateikties. Tas ir mans… es nezinu to vārdu. Man ir… nepieciešamās zināšanas…

Eila redzēja Dīgiju nākam caur Dzērves pavardu un pamanīja, ka Fralija skatās uz viņu. Ap acīm Fralijai bija tumši loki, un sieviete šķita pārāk nomocījusies. Eila bija Fraliju vērojusi un konstatējusi, ka viņai jau ir pārāk ilgs grūtniecības laiks, lai no rītiem vairs nejustu nelabumu, tomēr Fralija vēl joprojām vēma un ne tikai no rītiem. Eila bija gribējusi sievieti pamatīgāk izmeklēt, bet, kad bija par to ieminējusies, Frabeks bija sacēlis lielu kņadu. Viņš apgalvoja, ka Eilas palīdzība aizrīšanās ga­dījumā vēl nepierādot to, ka viņa ko sajēdzot no dziedniecības. Frabeks neticēja Eilas vārdiem un baidījās, ka svešā sieviete varētu dot Fralijai kādu sliktu padomu. Tas sagādāja Krouzijai papildu iemeslu strīdam. Beidzot, lai pārtrauktu vīra un mātes ķīviņus, Fralija paziņoja, ka jūtas labi un viņai nav ar jauno dziednieci jārunā.

Eila uzmundrinoši uzsmaidīja nabaga sievietei un, pa ceļam paņē­musi tukšu ūdens somu, kopā ar Dīgiju devās uz velēnu mītnes izeju. Izgājušas cauri Mamuta pavardam, abas sievietes iegāja Lapsas pavarda teritorijā, kur Raneks viņas ar acīm pavadīja. Eilai radās nojauta, ka vīrietis novēro, kā viņa iziet cauri Lauvas pavardam, pēc tam ēdiena gatavošanas vietai, līdz sasniedza velvēto izeju; viņai bija jāapspiež liela vēlme atskatīties atpakaļ.

Pastumjot malā durvju ailas priekškaru, jaunā sieviete samirkšķināja acis no skaidrajās, zilajās debesis spīdošās spilgtās saules negaidītā spožuma. Bija viena no tām siltajām, patīkamajām rudens dienām, kas nāca kā reta dāvana un bija jāsaglabā atmiņā, jo drīz vien sāks pūst saltais ziemas vējš, sāks trakot vētras un spalgais sals kļūs par ikdienas neatņemamu sastāvdaļu. Eila atzinīgi pasmaidīja un pēkšņi atcerējās, kaut arī gadiem ilgi nebija par to domājusi, ka Uba bija piedzimusi tieši šādā dienā - tajā pirmajā rudenī, pēc tam kad Bruņa klans bija viņu atradis.

Velēnu mītne un nolīdzinātā teritorija tās priekšā bija izveidota ap­mēram nogāzes vidū - ar skatu uz rietumiem. No mitekļa ieejas pavērās plašs skats; Eila kādu brīdi stāvēja un vēroja ainavu. Vizuļodama un mirgodama upe klusi čaloja saules un ūdens savstarpējā rotaļā. Pāri upei dūmakas klātā tālienē Eila pamanīja līdzīgu stāvu nogāzi. Plato, straujo upi, kas lauza ceļu cauri plašajām, atklātajām stepēm, no abiem krastiem ieskāva erodētas augsnes vaļņi. No noapaļotās plato virsmas līdz pat lejā esošajai upes gultnei smalko lesa augsni izvagoja dziļas aizas, kas bija radušās lietus, kūstošā sniega un ziemeļu lielā ledāja pavasara plūdu rezultātā. Zemākajā nogāzes daļā dažas zaļas lapegles un priedes, izkaisītas starp bezlapu zemu krūmu puduriem, vientu­līgi stāvēja taisnas un nelokāmas. Lejup pa straumi abos upes krastos auga kaķastes, kas bija sajaukušās ar niedrēm un grīšļiem. Augšup pret straumi Eilas skatu aizsedza upes līkums, bet Vīnija un Skrējējs bija redzami, tie ganījās sausajā, sagūlušajā kūlā un izcēlās uz nabadzīgās un trūcīgās ainavas fona.

Pie jaunās sievietes kājām nokrita dubļu pika. Iztrūkusies Eila pa­cēla acis un ieskatījās Jondalara izteiksmīgi zilajās acīs. Blakus viņam, plati smaidīdams, stāvēja Taluts. Viņa bija pārsteigta, ieraudzījusi vēl vairākus cilvēkus mitekļa augšdaļā.

- Nāc šurp, Eila! Es tev palīdzēšu tikt augšā, - Jondalars aicināja.

- Ne tagad. Vēlāk. Es tikko iznācu ārā. Kāpēc esi tur, augšā?

- Mēs liekam apaļās laivas virs dūmu izejas lūkām, - Taluts pa­skaidroja.

- Ko?

- Nāc šurp! Es paskaidrošu, - Dīgija sacīja. - Citādi tūlīt apčurā­šos.

Abas sievietes kopā devās uz tuvāko gravu. Stāvajā nogāzē bija iz­veidoti neapstrādāti pakāpieni, kas veda uz vairākiem lieliem mamuta pleca lāpstiņas kauliem, kuru vidū bija iztaisīti caurumi un nostiprināti virs dziļākās sausās gravas daļas. Uzkāpusi uz viena no mamuta lāpsti­ņas kauliem, Eila atsēja bikšu jostu, nolaida tās zemē un notupās virs cauruma blakus Dīgijai, brīnīdamās, kāpēc pati agrāk nebija par šo pozu iedomājusies un viņai bijušas tādas problēmas ar apģērbu. Pēc tam kad viņa vienreiz bija redzējusi Dīgiju tā darām, tas likās tik vienkārši un saprotami. Ari nakts grozu saturu izlēja gravā, tur izgāza arī pārējos atkritumus, kas pavasarī tika aizskaloti projām.

Izrāpušās no gravas, abas sievietes devās uz upi blakus dziļai aizai. Upes gultnes vidū tecēja urga, kas tālāk uz ziemeļiem bija gandrīz vai sasalusi. Kad pienāks pavasaris, pa upes gultni atkal plūdīs trakojoša ūdens straume. Dažu mamutu galvaskausu augšējās daļas bija apgriez­tas otrādi un sakrautas upes krastā kopā ar raupji izgrebtiem ķipjiem garos kātos, izgatavotiem no dzīvnieku kāju kauliem.

Abas sievietes piepildīja mamutu galvaskausu bļodas ar upes ūdeni un no maisiņa, ko Eila bija paņēmusi līdzi, iebēra abās plaukstās no­vītušas ziedlapiņas - kas reiz bijušas bāli zilas puķes ar ziepju sakni. Ar slapjām rokām tās rīvējot, radās nedaudz smilšaina, ziepjaina viela, kas uz tīrajām rokām un sejas atstāja smaržīgu aromātu. Eila nolauza zariņu, sakošļāja nolauzto galiņu un izmantoja to zobu tīrīšanai, šo paradumu jaunā sieviete bija pārņēmusi no Jondalara.

- Kas ir apaļās laivas? - Eila jautāja, kad abas sievietes devās atpa­kaļ, pa abām nesdamas ūdensizturīgo bizona kuņģi, kas bija piepildīts ar svaigu ūdeni.

- Mēs tās izmantojam, lai šķērsotu upi, kad tā nav pārāk krāčaina. Tās izgatavo no kaula rāmja un koka, kuru izveido bļodas formā, lai vienā laivā varētu iesēsties divi vai varbūt trīs cilvēki. Laivu apklājam ar zvērādu - parasti tā ir sumbra āda ar spalvu uz āru - un labi to ieeļļojam. Megaceros ragi, nedaudz apgriezti, kalpo par labiem airiem… lai dzītu to uz priekšu pa ūdeni, - Dīgija skaidroja.

- Kāpēc apaļās laivas liek uz būdas jumta?

- Tur mēs allaž tās glabājam, kad vairs nelietojam, bet ziemā ar laivām apklāj dūmu izejas lūkas, lai pa caurumiem nekrīt iekšā sniegs un nelīst lietus. Vīri tās piesien ar auklām, kuras nostiprina cauri dūmu atverei, lai laivas neaizpūš projām. Bet ir jāatstāj arī vieta, pa kuru izplūst dūmiem, un jābūt gataviem tās pārvietot un nopurināt sniegu, ja tas sakrājas.

Abām sievietēm ejot tālāk, Eila pie sevis domāja, cik ļoti viņai pavei­cies, ka pazīst Dīgiju. Uba bija bijusi māsa, un Eila bija viņu mīlējusi, bet Uba bija Izas īstā meita un daudz jaunāka; vienmēr bija manāma šī gadu starpība. Eila nekad nebija pazinusi nevienu sava vecuma drau­dzeni, kura saprastu visu, ko viņa saka, un ar kuru viņai būtu tik daudz kopīga. Sievietes nolika smago ūdens somu zemē un apstājās, lai maz­liet atpūstos.

- Eila, parādi man, lūdzu, ar žestiem, kā tu saki "es tevi mīlu", lai varētu to parādīt Branagam, kad atkal viņu satikšu, - Dīgija palūdza.

- Klanā nav tādu zīmju, - Eila atbildēja.

- Vai tad viņi cits citu nemīl? Runājot par viņiem, tu radi priekš­statu, ka klanā valda humānas attiecības; biju domājusi, ka tādai zīmei jābūt.

- Jā, viņi mīl cits citu, bet viņi ir klusi… nē, tas nav īstais vārds.

- Šķiet, ka "izsmalcināti" ir īstais vārds, ko tu meklē, - Dīgija palī­dzēja.

- Izsmalcināti… par jūtu izrādīšanu. Piemēram, māte bērnam varētu sacīt: "Tu mani dari laimīgu", - Eila skaidroja, rādīdama Dīgijai īsto žestu, - bet sieviete nekad tik atklāti savas jūtas neizrādīs… nē, vai saproti? - Eila šaubījās, vai arī otrreiz ir izvēlējusies pareizos vārdus, un gaidīja, līdz Dīgija pamāja ar galvu, tad turpināja: - Viņa nekad savas jūtas tik atklāti neizrādīs vīrietim.

Dīgiju tas ieinteresēja. - Ko tad viņa darīs? Man bija Branagam jādara zināms, kādas man pret viņu ir jūtas, kad atklāju, ka Vasaras sapulcē viņš mani vēroja, tāpat kā es vēroju viņu. Ja es to nebūtu varējusi pa­teikt, tad nezinu, ko būtu darījusi.

- Klana sieviete to nesaka, bet parāda. Sieviete ar darbiem pierāda vīrietim, ka mīl viņu, - gatavo tādu ēdienu, kāds viņam garšo, no rītiem, viņam mostoties, uzvāra vīrieša iecienītāko tēju. īpašā veidā izgatavo vi­ņam apģērbu - iekšējo apmetņa kārtiņu padara izcili mīkstu vai kājautu iekšpusē ieliek siltu kažokādu. Vēl labāk ir tad, ja sieviete jau zina, ko vīrietis prasīs. Tas pierāda, ka viņa pievērš uzmanību vīrieša ieradumiem un noskaņojumam, pazīst viņu un rūpējas par savu vīrieti.

Dīgija pamāja. - Tas ir labs veids, kā kādam parādīt, ka mīli viņu. Tas ir tik jauki, ja viens otra labā var izdarīt kaut ko īpašu. Bet kā sieviete zina, ka vīrietis viņu mīl? Ko vīrietis dara sievietes labā?

- Reiz Gūvs sevi pakļāva briesmām, nogalinot sniega leopardu, kas bija biedējis Ovru, jo bija ložņājis pārāk tuvu alai. Ovra zināja, ka Gūvs to izdarījis viņas dēļ, kaut arī leoparda ādu viņš atdeva Krebam un Iza no tās man pagatavoja apmetni, - Eila skaidroja.

- Tas nu gan ir smalki! Neesmu pārliecināta, ka būtu to sapratusi, - Dīgija smējās. - Kā tu zini, ka viņš to izdarīja viņas dēļ?

- Vēlāk Ovra man to pateica. Toreiz es to nezināju. Biju vēl jauna un daudz ko nebiju apguvusi. Roku žesti nav vienīgā klana valoda. Vairāk var pasacīt ar sejas izteiksmi, acīm un ķermeni, kā arī ar gaitu, galvas pagriešanu, plecu muskuļu sasprindzināšanu - ja zini, ko tas nozīmē, tad tas viss izsaka vairāk par vārdiem. Man pagāja ilgs laiks, līdz apguvu klana valodu.

- Esmu pārsteigta, ka tu tik ātri apgūsti Mamutu valodu! Es tevi vēroju. Ar katru dienu tev veicas arvien labāk. Kaut man būtu tavs talants uz valodām!

- Man vēl nemaz tik labi neiet. Es joprojām nezinu daudzus vār­dus un domāju klana valodā. Klausoties vārdos, vēroju sejas izteiksmi, izjūtu, kā vārdi skan kopā… skatos, kā kustas runātāja augums… un cenšos atcerēties. Rādot Ridagam un pārējiem žestus, arī es pati mā­cījos. Es cenšos labāk apgūt jūsu valodu. Man jāmācās, Dīgij, - Eila to piebilda ar tādu degsmi, kas liecināja par jaunās sievietes nopietnajiem nodomiem.

- Tev tā nav vienkārši spēle, vai ne? Kā mums tas ir ar roku zīmēm. Mums ir interesanti, jo Vasaras sapulces laikā varēsim savā starpā sa­runāties un neviens nesapratīs, ko sakām.

- Man prieks Ridaga dēļ, ka visiem ir tik jautri un jūs gribat vēl vairāk ko apgūt. Ari viņam tas patīk, tikai puisēnam tā nav nekāda spēle.

- Nē, šķiet, ka nav gan. - Abas sievietes atkal pasniedzās pēc ūdens somas, tad Dīgija apstājās un paskatījās Eilā. - Sākumā es nesapratu, kāpēc Nezija gribēja puisēnu paturēt. Bet tad sāku pie viņa pierast un pat iemīlēt. Tagad Ridags ir viens no mums, ja viņa šeit nebūtu, man zēna pietrūktu, bet nekad agrāk man nebija ienācis prātā, ka viņš grib sarunāties un ir par to domājis.

Jondalars stāvēja pie velēnu mītnes ieejas un vēroja, kā abas sarunā iegrimušās sievietes tuvojas; viņš bija priecīgs, ka Eilai nodibinājušās tik labas attiecības. Vīrietim likās pārsteidzoši, ka starp visiem ļaudīm, ko viņi būtu varējuši satikt, tieši šai apmetnē dzīvo bērns-jauktenis un tieši viņi labprāt pieņēma Eilu, ko diez vai vairums pārējo ļaužu būtu darījuši. Tomēr par vienu lietu viņam bija taisnība. Eila bez vilcināšanās visiem stāstīja par savu izcelšanos.

"Nu labi, ka viņa vēl nebija izstāstījusi par savu dēlu," viņš nodomāja. Viena lieta bija tādam cilvēkam kā Nezija atvērt savu sirdi bārenim, bet pilnīgi cita bija laipni uzņemt tādu sievieti, kuras gars bija sajaucies ar kādu plakangalvi un kura dzemdējusi pretīgu radījumu. Jo allaž pastāv bailes, ka tas var atkārtoties; ja šī sieviete sev piesaista nepareizos garus, tie var izplatīties un iespaidot arī apkārtējās sievietes.

Pēkšņi slaidais, izskatīgais vīrietis nosarka. "Eila nemaz nedomā, ka viņas dēls ir pretīgs radījums," viņš izbijies nodomāja. Kad jaunā sie­viete viņam pirmoreiz bija stāstījusi par savu dēlu, viņš bija riebumā no viņas atrāvies - tas Eilu bija ne pa jokam sadusmojis. Jondalars nekad nebija redzējis viņu tik dusmīgu, bet viņas dēls bija un palika vienīgi viņas dēls, un viņa noteikti par savu dēlu nekaunējās. "Eilai ir taisnība. Doni man sapnī pastāstīja. Arī plakangalvji… klans… ir Zemes Mātes bērni. Kaut vai Ridags. Viņš ir daudz gudrāks, nekā jebkad biju iedomājies, ka kāds viņam līdzīgais tāds varētu būt. Zēns ir nedaudz citāds, bet viņš ir cilvēks un turklāt - ļoti patīkams."

Jondalars bija kādu laiku pavadījis kopā ar puiku un atklājis, cik viņš ir gudrs un nobriedis, bet bija arī daži nelabvēļi, kas izcēla zēna vārgumu un atšķirību. Ikreiz, kad Ridags paskatījās uz Eilu, Jondalars puikas acis pamanīja apbrīnu un sajūsmu. Viņa bija zēnam stāstījusi, ka klana puiši viņa vecumā jau vairāk līdzinoties vīriešiem, tādiem kā Danugs; tomēr pastāv arī iespēja, ka vārgās veselības dēļ Ridags ir nobriedis ātrāk par saviem gadiem.

Eilai ir taisnība. Jondalars zina, ka viņai par visu, kas attiecas uz klanu, ir taisniba. Tikai būtu daudz vieglāk, ja viņa tik daudz par klanu nerunātu. Neviens nekad to neuzzinātu, ja Eila to nestāstītu…

"Viņa par tiem domā kā par savu cilti," Jondalars pats sevi norāja, juzdams, ka seja atkal pietvīkst, un pats par savām domām dusmoda­mies. "Kā gan tu pats justos, ja kāds tev ieteiktu nerunāt par tiem cilvē­kiem, kas tevi izaudzinājuši un par tevi rūpējušies? Ja jau Eila pati par viņiem nekaunas, tad kāpēc tev to vajadzētu darīt? Nebija jau nemaz tik slikti. Frabeks jau no dabas ir kašķupolis. Bet Eilai nav ne jausmas, kā ļaudis var vērsties pret viņu un jebkuru, kas viņai līdzās.

Varbūt arī labāk, ja viņa to nezina? Varbūt tā nenotiks? Eila jau ir panākusi, ka visa apmetne runā plakangalvju valodā un ari es."

Pēc tam kad Jondalars bija redzējis, cik dedzīgi visi vēlas iemācīties klana sazināšanās valodu, viņš piedalījās improvizētajās stundās, kas iz­veidojās ikreiz, kad kādam radās kādi jautājumi. Jaunais vīrietis atklāja, ka pats aizrāvies ar jauno spēli, pa gabalu rādīdams signālus, dzīdams klusus jokus, tādus kā - rādu kaut ko vienu, bet aiz muguras pavisam ko citu. Viņš bija pārsteigts par mēmās valodas dziļumu un pilnību.

- Jondalar, tev ir piesārtusi seja. Par ko gan tu domāji? - Dīgija iejautājās ķircinošā tonī, kad abas sievietes bija sasniegušas velvēto mītnes ieeju.

Jautājums pārsteidza Jondalaru nesagatavotu, atgādinādams par paša kaunu, un apmulsumā jaunais vīrietis pietvīka vēl vairāk. - Droši vien būšu stāvējis pārāk tuvu ugunij, - viņš nomurmināja un aizgriezās.

"Kāpēc Jondalars saka tādus vārdus, kas nav patiesi?" Eila brīnījās un, pirms viņš paspēja aizgriezties, pamanīja, ka vīrieša pierē ir iegūlusi dziļa rieva un izteiksmīgajās, zilajās acīs vīd satraukums. "Viņš nav sa­sarcis no uguns. Viņš ir piesarcis no jūtām. Tad, kad es par to domāju, sāku saprast: viņš dara kaut ko, kas man nav saprotams, es viņu vēroju un cenšos pievērst uzmanību. Viss šķiet brīnišķīgi, tad pēkšņi bez jeb­kāda iemesla viņš sadusmojas. Es redzu, ka viņš dusmojas, bet nesa­protu, kas viņu sadusmojis. Tas ir tāpat kā spēle - vienu vārdu pasacīt, bet otru parādīt ar zīmēm. Tāpat kā Jondalars saka jaukus vārdus Ra- nekam, bet viņa augums parāda dusmas. Kāpēc Raneks viņu sadusmo? Arī tagad kaut kas viņu ir sadusmojis, bet viņš vaino uguni. Ko es daru nepareizi? Kāpēc es viņu nesaprotu? Vai es kādreiz to iemācīšos?"

Visi trīs pagriezās, lai dotos iekšā, un gandrīz vai saskrējās ar Talutu, kas tajā brīdī nāca ārā no velēnu mītnes.

- Jondalar, gāju tevi meklēt, - vadonis paziņoja. - Negribu palaist vējā tik skaistu dienu, un Vimezs atpakaļceļā veicis kādu neplānotu izlūkošanu. Viņš apgalvo, ka pagājuši garām uz ziemas mītni ceļojo­šam bizonu baram. Kad būsim paēduši, dosimies tos medīt. Vai vēlies mums pievienoties?

- Jā, noteikti! - plati smaidīdams, Jondalars atsaucās.

- Es palūdzu Mamutam papētīt laikapstākļus un noteikt bizonu bara atrašanās vietu. Viedais vīrs saka, ka zīmes esot labvēlīgas un bars neesot aizklīdis tālu prom. Viņš teica vēl kaut ko, ko es nesapratu: ceļš ārā ir tas pats ceļš, kas iekšā. Vai saproti, ko viņš ar to domāja?

- Nē, bet tas nav nekas neparasts. Tie, kas kalpo Mātei, bieži vien saka nesaprotamas lietas. - Jondalars pasmaidīja. - Viņi runā mīklainā valodā.

- Dažkārt es brīnos, vai viņi paši maz saprot, ko domājuši, - Taluts piebalsoja.

-Ja reiz dodamies medībās, tad gribu tev parādīt ko noderīgu. - Jon­dalars visus aizvadīja pie savas guļvietas Mamuta pavarda teritorijā. Paņēmis pilnu sauju ar viegliem pīķiem, viņš izvilka kādu ierīci, kas Talutam bija sveša. - Šo te es uzmeistaroju Eilas ielejā, un kopš tā laika mēs ar to medījam.

Mazliet atkāpusies malā, Eila vēroja notiekošo un juta, ka viņai iekšā briest liela spriedze. Ari viņa izmisīgi gribēja piedalīties medībās, bet nebija pārliecināta par šo ļaužu uzskatiem attiecībā uz sievietēm med- niecēm. Dzīvojot klanā, medības jaunajai sievietei bija sagādājušas lie­las ciešanas. Klana sievietēm bija aizliegts medīt un pat pieskarties medību ieročiem, bet, par spīti aizliegumam, Eila pašmācības ceļā bija iemācījusies medīt ar lingu. Kad tas tika atklāts, saņemtais sods bija ļoti bargs. Pēc soda izciešanas jaunajai sievietei, ievērojot daudz un dažādus noteikumus, pat atļāva nedaudz pamedīt, lai viņa izdabātu savam varenajam totēmam, kas bija viņu sargājis. Bet medīšana bija vēl viens iemesls Brouda naidam pret viņu, un beidzot šis naids noveda pie Eilas padzīšanas.

Tomēr, dzīvojot vienai pašai ielejā, jaunās mednieces iemaņas rīko­ties ar lingu bija palielinājušas viņas izdzīvošanas iespējas un devušas stimulu un pamudinājumu šo prasmi pilnveidot. Eila bija izdzīvojusi to iemaņu dēļ, ko bija apguvusi kā klana sieviete, un vēl - sava intelekta un drosmes dēļ, kas attīstīja viņā spēju pašai par sevi rūpēties. Bet medības viņai bija simbolizējušas vēl ko vairāk nekā vienīgi paļaušanos pašai uz sevi un atbildību par sevi; tās noveda pie dabiska rezultāta - neatkarī­bas un brīvības izjūtas. Tik viegli viņa no tā visa neatteiksies.

- Eila, kāpēc arī tev nepaņemt pīķu metēju? -Jondalars apvaicājās un tad pagriezās pret Talutu. - Es esmu spēcīgāks, bet Eila trāpa precīzāk par mani. Viņa tev labāk par mani parādīs, ko ar pīķu metēju var izdarīt. Turklāt, ja vēlies redzēt izcilu precizitātes paraugstundu, tev vajadzētu viņu redzēt medījam ar lingu. Manuprāt, augstā meistarība, medījot ar lingu, ir devusi Eilai priekšrocību darboties arī ar šo ieroci.

Eila izpūta elpu - viņa nemaz nemanīja, kā bija to aizturējusi, - un, kamēr Jondalars turpināja sarunāties ar Talutu, devās pēc pīķiem un pīķu metēja. Vēl joprojām bija grūti noticēt, kā šis Citu vīrietis bija pieņēmis viņas spēju un vēlmi medīt un cik dabiski viņš uzslavēja vi­ņas panākumus. Jondalars uzskatīja, ka ari Taluts un Lauvas apmetne tikpat dabiski pieņems Eilas medību prasmi. Paskatījusies uz Dīgiju, jaunā sieviete centās nojaust, kā draudzene jūtas.

- Talut, tev vajadzētu darīt mātei zināmu, ka grasāties medībās iz­mantot jaunu ieroci. Arī Viņa gribēs to redzēt, - Dīgija ierosināja. - Arī es varētu izvilkt savus pīķus un mugursomas rāmi. Mēs droši vien pa­liksim tur pa nakti, tā ka jāpaņem ari telts.

Pēc brokastīm Taluts pamāja Vimezam un notupās putekļainajā zemē ēdiena gatavošanas pavarda teritorijā, blakus vienam no mazajiem ugunskuriem, kur bija gana daudz gaismas, jo tā ieplūda telpā pa dūmu izvades caurumu. Zemē, blakus apmalei, bija iestiprināts kāds instru­ments, izgatavots no brieža kājas kaula. Tam bija naža vai konusveida dunča forma ar taisnu, neasu malu no naža spala līdz pat asmens galam. Turēdams to pie spala, Taluts ar neaso naža pusi izlīdzināja zemi, pēc tam, apgriezis to otrādi, ar smailo galu sāka zīmēt dažādas līnijas un zīmes. Vairāki cilvēki sapulcējās viņiem apkārt.

- Vimezs teica, ka netālu no trīs lielajām klintīm uz ziemeļaustru­miem redzējis bizonu baru, kas ganījies pie mazās upes pietekas, kas augšpusē savienojas ar lielo upi, - vadonis iesāka, skaidrodams un ar zīmējamo nazi putekļos attēlodams tā reģiona karti.

Taluta zīmētā karte nebija aptuvens tās vietas vizuāls attēls, bet drīzāk gan shematisks plāns. Lauvas apmetnes ļaudis pazina savu te­ritoriju, un vadoņa zīmējums bija vien mnemonisks* līdzeklis, lai atgā­dinātu viņiem to, ko apmetnes iemītnieki jau zināja. Tas sastāvēja no parastām zīmēm un līnijām, kas attēloja pieturas punktus vai idejas un visiem bija saprotamas.

Viņa kartē nebija iezīmēta upes gultne, tās perspektīvu nevarēja saskatīt no šāda putna lidojuma. Lai norādītu upes atrašanās vietu, vadonis uzvilka skujiņveida zigzaga līniju un abās tās pusēs piezīmēja taisnes, kas bija domātas kā pieteka. Plašajā līdzenumā upes tika uz­skatītas par ūdensceļiem, kas dažkārt saplūda kopā.

Ļaudis zināja, no kurienes upes tek un kur tās beidzas, un ka, ejot gar upi, var nokļūt līdz zināmam ceļa mērķim, bet to pašu varēja izdarīt, ari ievērojot citas norādes, un klints atsegums ir orientieris, kas nemainās. Teritorija, kas atradās tik tuvu ledājam un zemākajos platuma grādos, bija pakļauta gadalaiku ietekmei, ledum un mūžīgajam sasalumam un piedzīvoja krasas ainavas izmaiņas. Izņemot pašas lielākās upes, ledus- ūdeņu plūdi varēja izmainīt ūdensceļu gultnes, un dažādos gadalaikos tās bija stipri atšķirīgas, jo aisbergi varēja viegli izkust purvos tikai vasaras laikā. Mamutu mednieki iekļāvās savā dabiskajā vidē kā vienots veselums, kurā upes tika uzskatītas kā viens no elementiem.

Tāpat ari Taluts nedomāja zīmētās līnijas sadalīt sīkāk, lai parādītu upes garumu soļos vai jūdzēs. Tādiem garuma mēriem nebija lielas nozīmes. Tālaika ļaužu attāluma izpratne nesaistījās ar to, cik tālu vieta atradās, bet gan ar to, cik ilgā laikā varēja tur nokļūt, un to parasti attēloja, uzvelkot svītriņas vai kādas citas zīmes, kas norādīja dienu daudzumu, kas nepieciešams, lai nokļūtu līdz attiecīgajai vietai. Pat tādā gadījumā izvēlētā vieta dažiem ļaudīm varēja būt tālāk nekā citiem, vai

' Mnemonisks - tāds, kas palielina atmiņas apjomu.

ari tās attālums bija atkarīgs no gadalaika, jo iesanas temps ziemā un vasarā nebija vienāds. Visas apmetnes pārceļošanas temps tika mērīts pēc pašiem lēnākajiem gājējiem. Lauvas apmetnes iemītniekiem Taluta uzzīmētā karte bija pilnīgi skaidra, bet Eila to vēroja mulsā apbrīnā.

- Vimez, pastāsti man - kur bija bizoni? - Taluts apvaicājās.

- Pietekas dienvidu pusē, - Vimezs atbildēja, paņemdams kaula zī­mējamo nazi un pievienodams pāris papildu līniju, - krasts ir klinšains, un klintis - stāvas, bet upes gultne tajā vietā ir plata.

-Ja viņi turpina virzīties augšup pret straumi… Tajā pusē nav daudz atteku, - Talija piebilda.

- Mamut, ko tu domā? - Taluts apjautājās. - Tu teici, ka bizoni nav nekur tālu aizklīduši.

Paņēmis zīmējamo nazi, vecais šamanis aizvēra acis un uz brīdi ietu­rēja pauzi.

- Starp otro un pēdējo klinti ir pieteka, - viņš skaidroja zīmēdams. - Visticamāk, viņi virzīsies uz turieni, domādami, ka tiks tur ārā.

- Es to vietu zinu! - Taluts iesaucās. - Ja tur iet uz augšu pret strau­mi, var redzēt, ka pietekas gultne sašaurinās un to ieskauj stāvas klintis. Tā ir laba vieta, kur iedzīt bizonus slazdā. Cik viņu tur ir?

Paņēmis zīmējamo instrumentu, Vimezs kartes malā novilka pāris svītru, padomāja un tad pievilka vēl vienu. - Droši varu teikt, ka redzēju tik daudz, - viņš sacīja, bakstīdams putekļos ar kaula zīmējamo nazi.

Talija paņēma zīmējamo kaulu un pievilka vēl trīs svītras.

- Tik daudz redzēju ejam baram nopakaļ, viens izskatījās pēc jauna bullēna vai varbūt bija savārdzis.

Pēc tam ari Danugs paņēma zīmējamo nazi un pievilka vēl vienu svītru. - Man šķiet, ka tur bija divi. Redzēju vēl vienu no bara atpali­kušo. Dīgij, vai arī tu redzēji divus?

- Neatceros.

- Viņa jau tikai skatījās uz Branagu, - Vimezs sirsnīgi pajokoja.

- Tā vieta atrodas apmēram pusi dienas gājiena attālumā no šejienes, vai ne? - Taluts vaicāja.

Vimezs pamāja. - Jā, ejot ātrā solī, apmēram pusi dienas gājiena attālumā…

- Tad mums vajadzētu tūlīt pat doties ceļā. - Vadonis domīgi ieturēja pauzi. - Jau pagājis kāds laiciņš, kopš neesmu tur bijis. Gribētu uzzināt, kādas tur ir medību iespējas. Interesanti…

- Kāds varētu aizskriet pa priekšu, to izpētīt un tad atpakaļceļā mūs sagaidīt, - Talija ierosināja, uzminēdama, par ko brālis domāja.

- Tas ir garš skrējiens… - Taluts noteica un paskatījās uz Danugu. Garais, neveiklais puisis jau grasījās ko teikt, bet Eila ierunājās pirmā.

- Zirgam tas nav liels gabals. Zirgs skrien ātri. Es varētu jāt ar Vī­niju… bet es to vietu nezinu, - viņa atzinās.

Sākumā Taluts bija pārsteigts, bet tad plati pasmaidīja. - Varu tev iedot karti! Tādu kā šī, - viņš piedāvāja, norādīdams uz zemē uzzīmēto shēmu. Paskatījies apkārt, vadonis ieraudzīja atlūzušu kaula fragmentu, kas atradās blakus kaulu kurināmā kaudzei, un izvilka savu aso krama nazi. - Skaties! Tev jādodas uz ziemeļiem, līdz sasniegsi lielo upi. - Viņš sāka iegravēt zigzaga līnijas, kas apzīmēja ūdeni. - Sākumā būs viena mazāka upīte, kas tev jāšķērso. Neļauj tai tevi samulsināt.

Eila saviebās. - Es nemāku lasīt karti, - viņa atzinās. - Nekad agrāk neesmu nevienu karti redzējusi.

Taluts izskatījās sarūgtināts un nometa kaula atlūzu atpakaļ kau­dzē.

- Vai kāds nevarētu doties viņai līdzi? - Jondalars ierosināja. - Zirgs var panest divus cilvēkus. Esmu jājis ar Eilu divatā.

Taluts atkal pasmaidīja. - Tā nu gan ir laba doma! Kurš grib jāt?

- Es došos viņai līdzi! Es zinu ceļu, - jau nākamajā brīdī kāda balss iesaucās. - Es zinu ceļu. Tikko no turienes ierados. - Latija un Danugs bija abi gandrīz vai reizē pieteikušies, un vēl pāris cilvēku bija gatavi to darīt.

Paskatījies te uz vienu, te uz otru, Taluts paraustīja plecus un, iz­stiepis abas rokas, pagriezās pret Eilu. - Tev jāizvēlas!

Eila palūkojās jauneklī, kas bija gandrīz vai tikpat garš kā Jondalars, ar tikpat rudiem matiem kā Talutam un ar bālām pūciņām uz vaigiem, kas liecināja par drīzu bārdas parādīšanos. Tad pavērās garajā, slaidajā meitenē, kas vēl nebija gluži izveidojusies par sievieti, ar tumši blon­diem matiem, kādu toni gaišākiem nekā Nezijai. Abi acu pāri raudzījās pretī ar dedzīgām cerībām. Eila nezināja, kuru izvēlēties. Danugs jau gandrīz bija vīrietis. Jaunā sieviete domāja, ka vajadzētu ņemt puisi, bet kaut kas Latijā atgādināja Eilai par viņu pašu, un viņa atcerējās ilgas Latijas sejā, kad meitene pirmoreiz ieraudzīja zirgus.

- Domāju, ka Vīnija skrien ātrāk, ja nav pārāk liels svars. Danugs ir vīrietis, - Eila sacīja, veltīdama viņam sirsnīgu smaidu. - Labāk lai šoreiz Latija jāj man līdzi.

Izskatīdamies satraukts, Danugs pamāja un atkāpās, cenšoties sa­valdīt pēkšņās emocijas, kas viņu bija negaidīti pārņēmušas. Puisis iz­skatījās ļoti vīlies, ka Eila bija izvēlējusies Latiju, bet jaunās sievietes žilbinošais smaids, kad viņa Danugu bija nosaukusi par vīrieti, bija licis puiša sejā sakāpt asinīm un sirdij pukstēt daudz ātrāk - un cirkšņos izjust mulsinošu saspīlējumu.

Latija aizsteidzās pārģērbties siltā, vieglā ziemeļbrieža ādas apģērbā, ko parasti valkāja ceļojumos, sapakoja mugursomu, ielika ēdienu un ūdens somu, ko Nezija bija viņai sagatavojusi, un jau skrēja ārā, un bija gatava doties prom, pirms viņas ceļabiedre bija saģērbusies. Meitene vēroja, kā Jondalars darbojas ar siksnu aprīkojumu, ko pati Eila bija izgudrojusi, palīdz piestiprināt grozus pie Vīnijas sāniem. Viena groza augšpusē, pa virsu savām pārējām lietām, Eila uzlika Nezijas iedoto ce- ļamaizi un ūdens somu, tad, paņēmusi Latijas mugursomu, ielika to otrā grozā. Pieķērusies pie Vīnijas krēpēm, Eila veikli palēcās un jau sēdēja zirgam mugurā. Jondalars palīdzēja arī meitenei tikt augšā. Sēdēdama Eilai priekšā, Latija no brūngani dzeltenās ķēves muguras nolūkojās lejup uz apmetnes ļaudīm; meitenes acis laimē mirdzēja.

Nedaudz nokaunējies, pie abām jaunajām sievietēm pienāca Danugs un pasniedza Latijai atšķelto kaula šķembu ar maršruta shēmu. - Ņem! Es pabeidzu zīmēt karti, ko Taluts bija iesācis, lai tev vieglāk būtu to vietu atrast, - puisis sacīja.

- Ak, Danug! Paldies tev! - Eila pateicās, uzsmaidīdama puisim savu valdzinošo smaidu.

Danuga seja nosarka gandrīz vai vienā krāsā ar viņa matiem. Kad jaunā sieviete kopā ar meiteni ķēves mugurā sāka jāt augšup pa nogāzi, puiša roka māja ardievas.

Jondalars vienu roku aplika kumeļa izstieptajam kaklam - Skrējējs pūlējās ar izstieptu galvu un gaisā paceltu purniņu skriet viņām pakaļ -, otru roku viņš turēja jaunajam puisim ap pleciem. - Tas bija jauki no tavas puses. Es zinu, ka pats gribēji jāt. Gan jau varēsi to izdarīt kādu citu reizi. - Danugs tikai pamāja ar galvu. Tajā brīdī viņš gluži nedo­māja par jāšanu ar zirgu.

Tiklīdz abas jātnieces bija sasniegušas stepi, ar tikko manāmu spie­dienu un ķermeņa kustībām Eila deva Vīnijai zīmi pāriet auļos un doties uz ziemeļiem. Zem zirga kājām Latija saskatīja tikai neskaidras zemes kontūras un tik tikko spēja noticēt, ka pati zirgam mugurā auļo pa stepi. Tikko abas bija devušās ceļā, Latijas sejā bija pacilāts smaids, kas tur joprojām saglabājās, dažreiz meitene aizvēra acis, paliecās uz priekšu, lai izjustu vēju sejā. Viņa bija neaprakstāmā sajūsmā; meitene pat sapņos nebija iedomājusies, ka kaut kas var būt tik aizraujošs.

Drīz vien pēc tam, kad abas sievietes bija aizjājušas, arī pārējie med­nieki sekoja viņām pa pēdām. Visi, kas vien to spēja un vēlējās, gāja līdzi. Lauvas pavards deleģēja trīs medniekus. Latija vēl bija jauna, un viņai tikai nesen atļāva pievienoties Talutam un Danugam. Viņa allaž bija gatava doties medībās, tieši tāpat kā viņas māte jaunībā, bet tagad Nezija vairs bieži nepievienojās medniekiem. Viņa palika apmetnē, lai rūpētos par Ragiju un Ridagu, kā ari palīdzētu pieskatīt citus bērnus. Kopš Nezija bija pieņēmusi savā apgādībā Ridagu, viņai vairs bieži ne­iznāca doties medībās.

Pie Lapsas pavarda mitinājās tikai divi vīri: abi - Vimezs un Raneks - bija mednieki, bet no Mamuta pavarda nebija neviena mednieka, izņe­mot abus viesus - Eilu un Jondalaru; pats Mamuts bija pārāk vecs.

Tomēr Mamuts labprāt būtu vēlējies iet līdzi; arī Manuvs palika ap­metnē, lai nekavētu pārējos. Ari Tronija kopā ar Nuviju un Hartalu palika mājās. Viņa vairs nepiedalījās medību pārgājienos, izņemot pāris reižu, kad pat bērniem bija ļauts piedalīties. Torneks bija vienīgais mednieks no Ziemeļbrieža pavarda, un Frabeks bija vienīgais no Dzērves pavarda. Fralija un Krouzija palika apmetnē kopā ar bērniem - Krisaveku un Tašeru.

Talija gandrīz vienmēr bija atradusi iespēju pievienoties mednieku bariņam ari pat tad, kad bērni vēl bija mazi, tādējādi Sumbra pavards bija bagātīgi pārstāvēts. Kopā ar vadoni Taliju medībās devās arī Bar- zeks, Dīgija un Druvezs. Brinans ļoti centās pārliecināt māti ļaut viņam iet, bet viņu atstāja pie Nezijas kopā ar māsu Tusiju un puiku mieri­nāja ar solījumu, ka drīz viņš jau būs pietiekami vecs, lai dotos līdzi medniekiem.

Mednieku bariņš uzkāpa augšā pa nogāzi, un, tikko viņi bija sasnie­guši lēzeno stepi, tā Taluts noteica tempu un pielika soli.

Pēc tam kad mednieki bija aizgājuši, Nezija, apņēmīgi nolikusi krū­zīti, uzrunāja palikušo cilvēku grupiņu, kas bija savākusies pie ārā esošā ēdienu gatavošanas pavarda: - Man šķiet, ka diena ir pārāk jauka, lai to bezjēdzīgi izšķērdētu. - Visi bija malkojuši tēju un pabeiguši ēst brokastis. - Graudi ir sausi un nogatavojušies, es gribētu savākt pēdējo ražu. Ja laiks atļaus, mēs varētu aiziet līdz tām priedēm, kas aug pie mazās upītes, un no priežu čiekuriem savākt gatavās sēklas. Vai vēl kāds vēlas nākt man līdzi?

- Neesmu pārliecināta, ka Fralijai vajadzētu tik tālu iet, - Krouzija sacīja.

- Ak, māt! - Fralija iesaucās. - Maza pastaiga nāks man tikai par labu, un, tiklīdz laiks kļūs aukstāks, mums visiem tāpat būs jāsēž mājās. Un tas jau notiks drīz. Nezij, es gribētu iet tev līdzi!

- Nu, tad jau ari es iešu jums līdzi un palīdzēšu pieskatīt bērnus, - Krouzija piedāvājās, it kā tādējādi nestu lielu upuri, kaut ari ideja par došanos ārā viņai tīri labi patika.

Ari Tronija ar lielu prieku tai piekrita. - Nezij! Cik tā ir laba doma! Ielikšu Hartalu mugursomā, tā varēšu nest ari Nuviju, kad viņa piekusis.

- Nav nekā labāka par dienas pavadīšanu svaigā gaisā.

- Es nesīšu Nuviju. Tev nav jānes divi bērni, - Manuvs ierosināja.

- Es sākšu ar priežu sēklu vākšanu, bet graudus atstāšu jūsu ziņā.

- Arī es iešu jums līdzi, Nezij, - Mamuts pieteicās. - Cerams, ka Ridagam nebūs nekas iebilstams pret veca vīra kompāniju, varbūt viņš man iemācīs vēl kādu Eilas parādīto zīmi, jo viņam tās labi padodas.

- Mamut, tev labi padodas zīmju rādīšana, - Ridags rādīja ar žestiem.

- Tu tās ātri apgūsti. Varbūt tu varēsi man kaut ko iemācīt?

- Varbūt mācīsim viens otru? - Mamuts ar zīmēm atbildēja.

Nezija smaidīja. Vecais, viedais virs nekad pret Ridagu nebija izturē­jies citādi kā pret pārējiem apmetnes bērniem, vienīgi izrādījis papildu rūpes par zēna vārgo veselību un bieži palīdzējis viņu pieskatīt. Šķita, ka abu starpā valda īpaša tuvība, un Nezija nodomāja, ka Mamuts droši vien nāk līdzi tāpēc, lai pabūtu kopā ar Ridagu, kad pārējie būs aizņemti. Nezija zināja, ka Mamuts parūpēsies ari par to, lai neviens nejauši neiz­dalītu uz Ridagu spiedienu iet ātrāk, nekā puika to spēj. Vainodams savu lielo vecumu un redzot, ka zēns pūlas tikt visiem līdzi, ari Mamuts tādā situācijā varēja palēnināt gaitu. Viņš jau bija tā darījis arī iepriekš.

Kad visi ļaudis ar vācamajiem groziem, ādas tarbiņām, ūdens somām un ēdamo pusdienlaika maltītei jau bija savākušies ārpusē pie velēnu mitekļa, Mamuts iznesa apaļīgas sievietes kaula figūriņu un iesprauda to zemē pie ieejas. Pateicis dažus vārdus, ko saprata vienīgi viņš pats, viedais vīrs izdarīja pāris aizsargājošu žestu. Visi apmetnes ļaudis būs aizgājuši, velēnu miteklis paliks tukšs, un Mamuts lūdza Lielās Zemes Mātes Mutas garu viņu prombūtnes laikā apsargāt mājokli.

Neviens nepārkāps aizliegumu iet šeit iekšā, ja pie durvīm būs no­likta Mātes figūriņa. Izņemot galēju nepieciešamību ieiet miteklī, ne­viens neuzdrošinātos riskēt; visi bija tā audzināti. Pat tad, ja rastos ļoti liela nepieciešamība - ja kāds būtu ievainots vai pārsteigts sniegputenī un viņam būtu nepieciešama pajumte -, tad ari būtu kaut kas jādara, lai mazinātu atriebīgās mitekļa aizstāves iespējamās dusmas. Šis cilvēks, viņa ģimene vai visa apmetne, cik ātri vien iespējams, maksātu dāsnu kompensāciju par visu to, ko viņš apmetnē būtu izmantojis. Ziedojumi un dāvanas tiktu nesti Mamuta pavarda iemītniekiem, lai ar lūgumiem, paskaidrojumiem, nākotnes labo darbu solījumiem un kompensējošām darbībām nomierinātu Lielās Mātes garu. Šī Mamuta rīcība bija daudz efektīvāka par jebkuru atslēgu.

Kad Mamuts aizgriezās no mitekļa ieejas, Nezija uzlika mugurā ne­samo grozu, sakārtoja ap pieri apsēju, pacēla Ridagu un, novietojusi zēnu uz savām apjomīgajām gūžām, nesa viņu augšā pa nogāzi, tad, sapulcēdama kopā un vadīdama sev pa priekšu Ragiju, Tusiju un Bri- nanu, devās stepē.

Sekojot Nezijas paraugam, arī pārējie - otra apmetnes puse - drīz vien devās pāri atklātajai pļavai, lai nodotos dienas darbam: vāktu grau­dus un sēklas, ko Lielā Zemes Māte bija viņiem iesējusi un piedāvājusi. Ražas novācēju darbs un ieguldījums iztikas pelnīšanai netika vērtēts zemāk par mednieku pienesumu, bet neviena no šīm darbībām netika uzskatīta par smagu darbu. Biedriskums un kopēja darbošanās to pa­darīja par izklaidi.

*****

Eila un Latija, ūdenim šļakstot, pārjāja pāri seklam strautiņam, bet, nonākot pie daudz lielākas upes, Eila palēnināja zirga soli.

- Vai šī ir tā upe, gar kuru mums jādodas tālāk? - Eila jautāja.

- Man tā neliekas, - atbildēja Latija un ieskatījās iedotajā kaula fragmenta kartē. - Nē. Redzi? Šeit, tas ir tas mazais strautiņš, kuru mēs šķērsojām. Ari šai upei mums jātiek pāri. Tad jāpagriežas un gar nākamās upes krastu jādodas augšup pret straumi.

- Te neizskatās pārāk dziļš. Vai šī ir laba vieta, kur tikt tai pāri?

Paskatījusies uz abām pusēm, Latija sacīja: - Labāka vieta būs tur,

augšā. Tad mums būs tikai jānovelk zābaki un jāuzloka bikses.

Viņas devās augšup gar upi, bet, kad jātnieces sasniedza plato, seklo upes braslu, kur ūdens ap akmeņiem vērpa baltus putu mutuļus, Eila neapstājās. Pagriezusi Vīniju pret upi, viņa ļāva ķēvei pašai izvēlēties labāko pāreju. Jau otrā upes krastā ķēve atkal laidās auļos un Latija turpināja smaidīt.

- Mēs pat nesaslapinājāmies! - meitene iesaucās. - Dabūjām tikai dažas šļakatas.

Kad viņas bija sasniegušas nākamo upi un pagriezušās uz austru­miem, Eila palēnināja Vīnijas soli un ļāva zirdziņam atpūsties, bet pat ķēves lēnā gaita bija daudz ātrāka par parastu cilvēka soli vai vien­mērīgu skrējienu, tāpēc abas sievietes ātri virzījās uz priekšu. Tālāk apvidus ātri mainījās, apkārtne kļuva skarbāka un pakāpeniski ari kal­naināka. Latija bija pārsteigta, kad Eila apstājās un norādīja uz upes pretējo krastu, kur tai pievienojās pieteka un izveidoja platu V burta formu. Meitene nebija cerējusi tik ātri šo pieteku ieraudzīt, bet Eila bija pamanījusi ūdens mutuļošanu un bija jau to gaidījusi. No tās vietas, kur abas sievietes stāvēja, bija redzamas lielas granīta klintis: viena izrobota klints pārkare liecās pāri upei, izveidodama krauju, un vēl divas, kas atradās šajā krastā, upes augštecē izlīdzinoties veidoja leņķi.

Dodoties uz priekšu gar upes krastu, viņas ievēroja, ka pret granīta klintīm krauja pagriežas prom, un, sasniegušas pirmo klinti, jājējas ieraudzīja, ka abām klintīm pa vidu tek upīte. Pēc kāda laika, kad abas pajāja garām granīta klintīm, kas stiepās gar abiem upes krastiem, Eila pamanīja vairākus tumšus, pinkainus bizonus, kas ganījās upes krastā un mielojās ar vēl joprojām zaļo grīšļa zāli un niedrēm. Viņa pacēla roku un iečukstēja Latijai ausī:

- Nerunā skaļi, tikai skaties.

- Re, kur tie ir! - Latija klusi iesaucās, cenzdamās savu sajūsmu kontrolēt.

Pagriezusi galvu uz vienu, tad uz otru pusi, Eila saslapināja pirkstu un pacēla to gaisā, lai noteiktu vēja virzienu. - Vējš pūš no bizonu pu­ses. Labi. Negribu viņus iztraucēt, līdz būsim gatavi medīt. Bizoni pazīst zirgus. Vīnijas mugurā mēs piekļūsim tiem tuvāk, bet ne ļoti tuvu.

Vadīdama zirgu, Eila uzmanīgi apjāja apkārt bizonu baram, lai pār­baudītu, kas notiek upes augštecē un, visu izpētījusi, apmierināta at­griezās atpakaļ. Kāda liela, veca bizonu mātīte gremodama pacēla galvu un viņas ieraudzīja. Viņas kreisā raga gals bija laika gaitā nolūzis. Kamēr abas jātnieces, elpu aizturējušas, sēdēja Vīnijai mugurā, Eila palēnināja ķēves gaitu un ļāva tai iet dabiskā solī. Zirgs apstājās, nolieca galvu un apēda pāris zāles stiebru. Zirgi parasti neēd, kad nervozē, tāpēc šī darbība bizonu mātīti nomierināja. Ari viņa pati atsāka mieloties. Cik vien ātri spēdama, Eila apvadīja Vīniju apkārt bizonu bariņam un auļos aiznesās prom - lejup gar upes krastu. Sasniegušas agrāk pama­nītās ceļa zīmes, sievietes atkal pagriezās uz dienvidiem. Pārjājušas pāri nākamajai upītei, viņas apstājās, lai padzirdītu Vīniju un arī pašas padzertos, un pēc tam turpināja ceļu uz dienvidiem.

Mednieku bariņš bija tikko šķērsojis pirmo strautu, kad Jondalars pamanīja, ka Skrējējs rausta pavadu pretim putekļu mākonim, kas nāca viņu virzienā. Piesitis Talutam pie pleca,* Zelandoni vīrietis norādīja putekļu mākoņa virzienā. Vadonis paskatījās uz priekšu un ieraudzīja Eilu un Latiju Vīnijai mugurā auļojam viņiem pretim. Medniekiem ilgi nebija jāgaida, līdz zirgs un jātnieces jau atradās viņu vidū un, ķēvei saslejoties pakaļkājās, apstājās. Kad Taluts palīdzēja Latijai nokāpt no zirga, smaids meitenes sejā bija jūsmīgs, acis mirdzēja un vaigi no sa­traukuma bija piesārtuši. Kad visi bija sastājušies apkārt, Eila pārmeta kāju un noslīdēja no Vīnijas muguras.

- Vai jūs to nevarējāt atrast? - Taluts apjautājās, izteikdams skaļi visu pārējo bažas. Kāds cits tajā pašā laikā pateica gandrīz to pašu, tikai citā toni.

- Viņas pat nespēja tos atrast. Nedomāju, ka skriešana pa priekšu zirga mugurā dotu kādu labumu, - Frabeks vīpsnāja.

Ar pārsteidzošu niknumu Latija viņam atbildēja: - Ko tu ar to gribi teikt, ka nevarējām tos atrast? Mēs atradām to vietu. Mēs pat redzējām bizonus!

- Vai gribat man iegalvot, ka esat jau tur bijušas un atgriezušās atpakaļ? - vīrietis neticīgi grozīja galvu.

- Kur tagad bizoni atrodas? - ignorēdams Frabeku un pārtraukdams viņa skarbo piezīmi, Vimezs jautāja savai māsasmeitai.

Piegājusi pie mantu groza, kas atradās pie Vīnijas kreisajiem sāniem, Latija sameklēja iegrebto kaula fragmenta karti. Tad, izņēmusi krama nazi, kas atradās makstī pie jostas, viņa apsēdās zemē un sāka kartē skrāpēt papildu zīmes.

- Dienvidu atzars iet šeit, caur divām klintīm, - viņa skaidroja. Vi­mezs un Taluts apsēdās Latijai blakus un piekrītot māja ar galvu, bet Eila un pārējie mednieki bija sastājušies aizmugurē un apkārt. - Bizoni ganījās klinšu otrā pusē, kur upes gultne izplešas un tās krastos vēl at­rodama svaiga barība. Es redzēju četrus mazus bullēnus… - Runādama Latija kaula fragmentā iegreba četras paralēlas svītras.

- Man šķiet, ka bija pieci, - Eila izlaboja.

Paskatījusies uz Eilu, Latija pamāja un iegreba vēl vienu mazu svītru. - Danug, tev bija taisnība attiecībā uz dvīņiem. Tie vēl ir pavisam jauni. Un septiņas bizonu mātītes… - Meitene atkal pacēla acis uz Eilu, lai saņemtu apstiprinājumu. Sieviete piekrītot pamāja, un Latija pievienoja septiņas paralēlas līnijas, kas bija nedaudz garākas par pirmajām. - Un tikai četrām bija mazuļi. - Kādu brīdi meitene domāja. - Tālāk vēl ga­nījās vairāki bizoni.

- Pieci jauni bullēni, - Eila piebilda. - Divi un vēl trīs citi. Neesmu pārliecināta. Varbūt pat vairāk, mēs neredzējām.

Nedaudz nostāk no pirmās svītru grupas Latija iegreba piecas ne­daudz garākas līnijas, tad starp abām grupām pievilka vēl trīs svītras, kas atkal bija nedaudz mazākas. Pie pēdējās iezīmes rindā viņa iegreba nelielu Y ķeksīti, lai norādītu, ka ir beigusi, ka tieši tāds ir galīgais bizonu skaits, ko abas ar Eilu saskaitījušas. Latijas izdarītās atzīmes iznāca iegrebtas pa virsu citām, jau agrāk izdarītām atzīmēm, bet tam vairs nebija nozīmes. Tās savu uzdevumu bija izpildījušas.

Paņēmis kaula fragmentu no Latijas rokām, Taluts to izpētīja. Tad, paskatījies uz Eilu, iejautājās: - Tu jau droši vien nepamanīji, uz kuru pusi bizoni devās, vai ne?

- Šķiet, ka augšup pa upes krastu. Mēs ļoti uzmanīgi apgājām apkārt ganāmpulkam, lai to neiztraucētu. Otrā pusē pēdu nebija, zāle nebija noēsta, - Eila atbildēja.

Iegrimis domās, Taluts pamāja ar galvu un ar nākamo teikumu ne­steidzās. - Tu sacīji, ka apgāji viņiem apkārt. Vai tālu gabalu augšup pret straumi? -Jā-

- Ka es atceros, upes krasti sašaurinās, līdz beidzot pavisam izzūd; upi ieskauj augstas klintis, un nekur nav izejas. Vai pareizi?

- Jā… bet viena izeja tomēr ir.

- Ir?

- Pirms augstajām klintīm krasts ir stāvs, tur aug koki - biezi, ērkš­ķaini krūmi, bet blakus klintīm ir sausa upes gultne - kā stāva taciņa. Manuprāt, tā ir izeja, - Eila skaidroja.

Saraucis pieri, vadonis paskatījās uz Vimezu, pēc tam uz Taliju un skaļi iesmējās. - Izeja ir arī ieeja! Tad, lūk, ko Mamuts teica!

Vimezs tikai uz brīdi izskatījās apjucis, tad lēnām viņa lūpas savilkās smaidā, kas norādīja uz sapratni. Talija skatījās uz abiem vīriem. Un pēc brīža ari viņas sejā atausa saprotošs smaids.

- Nu, protams! Mēs varam doties turp, aplencot bizonu baru, izveidot lamatas, tad apiet apkārt un iedzīt bizonus lamatās, - Talija paziņoja, padarīdama to skaidru arī visiem pārējiem. - Kādam būs dzīvnieki jāuz­mana un jāvēro, lai tie no mums neaizmūk un, kamēr būvējam lamatas, nedodas pretējā virzienā - lejup pa straumi.

- Izklausās, ka šis darbiņš varētu būt piemērots Danugam un Latijai, - Taluts konstatēja.

- Domāju, ka arī Druvezs var viņiem palīdzēt, - Barzeks piebilda, - un, ja domājat, ka vēl kāds vajadzīgs, ari es varu turp doties.

- Labi! - Taluts piekrita. - Barzek, tad ej. kopā ar viņiem un dodieties augšup gar upes krastu. Es zinu kādu ātrāku ceļu, kā nokļūt bizoniem aiz muguras. No šejienes mēs iesim pa īsāko ceļu. Jūs turiet viņus ap­lenkumā un, tiklīdz būsim uzbūvējuši lamatas, tā apiesim tiem apkārt un palīdzēsim jums iedzīt zvērus slazdā.

Загрузка...