Haklberija Fina piedzīvojumi

Desmita nodaļa

Pēc brokastīm gribēju runāt par nomirušo vīru un izdibināt, kas būtu varējis viņu nogalināt, bet Džims to nevēlējās. Viņš teica — tas atnesīšot nelaimi, turklāt mirušais varētu atnākt pie mums kā spoks, jo neaprakts cilvēks vairāk spokojoties nekā tāds, kas mierīgi un ērti apguldīts kapā. Sie vārdi man šķita visai prātīgi, un es neko neiebildu, bet nevarēju atturēties no domām par to, kas nošāvis šo cilvēku un kāpēc. Mēs pārmeklējām atnestās drēbes un atradām kāda veca mēteļa oderē iešūtus astoņus sudraba dolārus. Džims izteicās: viņam liekoties — tās mājas īpašnieki nozaguši šo mēteli, jo nekad nebūtu tajā naudu atstājuši, ja zinātu, ka tā tur iešūta. Es piebildu, ka, manuprāt, tie arī šo cilvēku nogalinājuši, bet Džims negribēja par to runāt. Es sacīju:

— Tagad tev liekas, ka tas atnestu nelaimi, bet ko tu sacīji, kad aizvakar atradu pakalna virsotnē čūskas ādu? Tu teici, ka tā esot vislielākā nelaime pasaulē pieskarties čūskas ādai ar savām rokām. Te nu tu redzi to nelaimi! Esam savākuši visas šīs mantas un vēl astoņus dolārus. Es tādu nelaimi vēlētos katru dienu, Džim.

— Pacieties, mīļais, pacieties — gan jau tā atnāks. Piemini, ko tev teicu,— tā atnāks.

Un tā tiešām atnāca. Mūsu sahina notika otrdien. Bet piektdien mēs pēc pusdienām gulējām zālītē uz pakalna kraujas un mums aptrūka tabakas. Es iegāju alā paņemt tabaku un ieraudzīju tur klaburčūsku. Nositu to un saritinājis noliku uz Džima segas, it kā tā būtu dzīva, un domāju — tie tik būs joki, kad Džims to atradīs. Vakarā es čūsku biju aizmirsis, un, kad Džims izstiepās uz segas, kamēr es iededzināju uguni, te bija ielīdis čūsku tēvs un sadzēla Džimu.

Džims kliegdams pielēca kājās, un uguns gaismā mēs ieraudzījām, ka čūska gatavojas otram dzēlienam. Es to mūdzi vienā mirklī nositu ar nūju, bet Džims sagrāba tēva viskija pudeli un sāka nevaldāmi dzert.

Viņš bija basām kājām, un čūska bija viņam iedzēlusi tieši papēdī. Un tā notika tikai tāpēc, ka es savā muļķībā biju aizmirsis čūsku paradumu — katrreiz, ja kaut kur atstāj nosistu čūsku, tad čūsku tēvs vai māte ierodas un apvijas ap nosisto. Džims lika man nocirst čūskai galvu un aizsviest to prom, tad novilkt čūskai ādu un kādu gabalu gaļas izcept. Es to darīju, Džims izcepto apēda un teica, ka tas palīdzēšot viņu izārstēt. Viņš lika man arī noņemt čūskai klaburus un apsiet viņam ap delnas locītavu. Viņš apgalvoja, ka arī tas palīdzēšot. Tad es klusi izslīdēju ārā un aizsviedu čūsku tālu projām, jo nevēlējos, lai Džims uzzinātu, ka es pie visa esmu vainīgs.

Džims sūca un sūca no pudeles un šad tad it kā pazaudēja galvu, skraidīja apkārt un kliedza, bet, tiklīdz atģidās, atkal sūca degvīnu no pudeles. Viņa kāja pamatīgi uztūka, pamazām viņš pierima, un man šķita, ka viss būs labi, bet pats es labāk būtu ļāvis sevi sadzelt čūskai nekā dzēris mana vecā viskiju.

Džims nogulēja četras dienas un četras naktis. Tad satūkums pazuda, un viņš atkal bija vesels. Nolēmu, ka nekad vairs nepieskar- šos čūskas ādai, jo tagad redzēju, kas no tā iznāk. Džims teica, ka nākamo reizi es viņam ticēšot. Un piebilda: pieskaroties čūskas ādai, mēs esam piesaukuši tik briesmīgu nelaimi, ka varbūt vēl visas briesmas neesot garām. Viņš teica, ka tūkstoškārt labāk skatīšoties jaunā mēnesī pāri kreisajam plecam nekā pieskaršoties čūskas ādai. Arī es tā domāju, lai gan man vienmēr šķitis, ka skatīties uz jaunu mēnesi pār kreiso plecu ir vismuļķīgākais, ko cilvēks var darīt. Vecais Henks Bankers esot vienreiz tā izdarījis un izpļāpājies, un pēc nepilniem diviem gadiem viņš dzērumā nokrita no lietuves torņa un sasitās plakans kā plācenis. Ļaudis viņu sāniski iebāzuši starp divām šķūņa durvīm — šķirsta vietā — un tā arī aprakuši, bet es pats to nētiku redzējis. Mans vecais to pastāstīja. Un viss noticis tāpēc, ka viņš tik muļķīgi skatījies uz mēnesi.

Dienas ritēja, un upe atkal atgriezās savā vecajā gultnē. Pirmais, ko darījām, nodīrājām trusīti un uzdūrām uz lielā āķa, iemetām to upē un izvilkām samu cilvēka augumā, sešas pēdas un divas collas garu, kas svēra vairāk nekā divsimt mārciņu. Mēs, protams, nespējām šo zivi savaldīt, tā mūs būtu aizrāvusi līdz Ilinoisai. Sēdējām un skatījāmies, kā tā raustījās un plosījās, līdz nobeigusies nogrima. Zivs vēderā atradām misiņa pogu, apaļu bumbiņu un citus krāmus. Pāršķē­lām bumbiņu ar cirvi un atradām tajā diegu spoli. Džims teica, ka spole ilgi gulējusi zivs vēderā, kamēr apvēlusies apaļa. Manuprāt, tā bija vislielākā zivs, ko jebkad kāds izvilcis no Misisipi. Džims teica, ka lielāku viņš nekad neesot redzējis. Mēs par šo zivi būtu ieguvuši labu naudu pilsētiņā. Tādas zivis mēdz pa mārciņām pārdot tirgū, visi tās labprāt pērk — tām gaļa ir balta kā sniegs un sacepta ir ļoti garda.

Nākamajā rītā man viss šķita neizturami garlaicīgs, un es vēlējos piedzīvot kaut ko satraucošu. Teicu, ka aizbraukšu pāri upei un paskatīšos, kas notiek otrā pusē. Džimam mans nodoms patiķa, bet viņš teica, ka jābraucot tumsā un esot jābūt ļoti piesardzīgam. Tad viņš vēlreiz pārdomāja un sacīja, vai es nevarētu uzģērbt vecās sieviešu drēbes, kuras atradām būdā? Tas bija lielisks priekšlikums. Nogriezām īsāku vienu no katūna kleitām, es atrotīju bikses līdz ceļiem un uzvilku kleitu. Džims to no mugurpuses aizāķēja, un tā man bija pašā laikā. Uzlikū galvā sieviešu salmu cepuri un sasēju to zem zoda. Ja kāds cilvēks tagad gribētu saskatīt manu seju, tas būtu tikpat grūti kā ieskatīties saliektā krāsns dūmvadā. Džims sacīja, ka pat gaišā dienas laikā neviens mani nepazītu. Visu dienu staigāju sievietes apģērbā, lai pierastu un man būtu attiecīga gaita. Mazpamazām sāku iejusties šajā tērpā, bet Džims teica, ka man neesot meitenes gaita, viņš teica arī, lai es pastāvīgi neceļot kleitu augšā un nebāžot roku bikšu kabatā. Es to ņēmu vērā, un tad jau bija labāk.

Tiklīdz satumsa, devos ceļā uz augšu gar Ilinoisas krastu.

Pārcēlos pāri uz pilsētu netālu no kuģa piestātnes, bet straume mani aiznesa līdz pilsētiņas pēdējām mājām. Piesēju laivu un sāku iet gar krastu. Kādā vecā, sen neapdzīvotā būdā dega svece. Brīnījos, kas tur varēja būt apmeties. Pielavījos pie būdas un ieskatījos logā. Redzēju gadus četrdesmit vecu sievieti, kas adīja pie priežkoka galda, svecei degot. Nepazinu viņas seju, viņa bija svešiniece, jo šajā pilsētiņā nebija nevienas sejas, kuru es nepazītu. Tātad man bija laimējies, jo es jau baidījos, ka esmu te nevietā ieradies — cilvēki varēja mani pazīt pēc balss. Bet, ja šī sieviete dzīvojusi šai mazajā pilsētiņā kaut vai dažas dienas, viņa man varētu pastāstīt visu, ko vēlējos zināt, tāpēc pieklauvēju pie durvīm un apņēmos neaizmirst, ka esmu meitene.