Haklberija Fina piedzīvojumi

Divdesmit devītā nodaļa

Viņi veda kādu ļoti patīkama izskata vecu džentlmeni un otru tikpat patīkamu jaunāku cilvēku, kas nesa labo roku saitē. Ak kungs, kā visi klaigāja un smējās! Bet man nemaz negribējās smieties, manuprāt, arī karalim un hercogam nemaz nenāca smiekli. Domāju, ka viņu sejas kļūs bālas. Bet nekā, viņi nenobālēja. Hercogs izlikās, ka viņš nemaz nesaprot, kas notiek, bet staigāja mierīgs un laimīgs, gurguļodams kā krūze, kurā skalojas paniņas. Bet karalis tikai, apbēdināts skatījās un skatījās uz atnācējiem, it kā viņa sirds sarautos sāpēs, domājot par to, ka pasaulē var būt tādi nelieši un blēži. Viņš to notēloja lieliski. Vairums ietekmīgāko ļaužu sapulcējās ap karali, lai pierādītu, ka ir viņa pusē. Nupat atnākušais vecais džentlmenis izskatījās līdz nāvei pārsteigts. Drīz viņš sāka runāt, un es tūlīt dzirdēju, ka viņam ir angļu izruna, ne tāda kā karalim, lai gan arī karalis šo izrunu atdarināja diezgan labi. Nevaru atstāstīt vecā džentlmeņa vārdus, ne arī atdarināt viņa izrunu. Viņš pagriezās pret ļaužu baru un runāja apmēram šādi:

— Tas man ir negaidīts pārsteigums, un atzīšos tieši un atklāti, ka neesmu tam sagatavots, jo manam brālim un man ceļā gadījās dažādas likstas — viņš salauza roku, un mūsu bagāžu pagājušajā naktī aiz pārskatīšanās izkrāva citā pilsētā. Esmu Pītera Uilksa brālis Hārvejs, un tas te ir mans brālis Viljams. Viljams, viņš ir kurlmēms — un tagad pat nevar sarunāties ar zīmēm, jo spēj kustināt tikai vienu roku. Mēs patiesi tie esam, un pēc pāris dienām, kad pienāks mūsu bagāža, es to varēšu pierādīt. Bet līdz tam es neteikšu neko, apmetī­šos viesnīcā un gaidīšu

Viņš un jaunais kurlmēmais aizgāja, bet karalis iesmējās un blēja:

— Salauzis roku — ļoti iespējams, ļoti ērti blēdim, kg.m jāsarunā­jas kurlmēmo valodā, kuru viņš nav mācījies. Pazaudējuši bagāžu! Tas ir lieliski — ļoti atjautīgi šādos apstākļos!

Viņš atkal iesmējās, arī visi pārējie smējās, atskaitot kādus trīs vai četrus, varbūt pat sešus. Viens no tiem bija ārsts, otrs — kāds džentlmenis ar asu skatienu, rokā viņam bija vecmodīga ceļasoma, darināta no paklāju auduma,— viņš nupat bija nokāpis no tvaikoņa un klusi sarunājās ar ārstu, šad tad paskatīdamies uz karali un pamādams ar galvu,— tas bija advokāts Levijs Bels, nupat atbraucis no Luisvilas. Trešais bija spēcīgs, liels vīrs, kas, pienācis klāt, noklausījās visu, ko sacīja vecais džentlmenis. Tagad viņš klausījās karaļa vārdus. Kad karalis apklusa, spēcīgais vīrs ierunājās:

— Paklau, ja jūs esat Hārvejs Uilkss, kad tad jūs atbraucāt šai pilsētā?

— Dienu pirms bērēm, draugs,— atbildēja karalis.

— Kādā dienas laikā?

— Vakarā — apmēram pāris stundu pirms saulrieta.

— Ar ko atbraucāt?

— Ar «Sjūzenu Pauelu» no Cincinati.

— Labi, bet kā tad jūs varējāt būt tās dienas rītā pie zemesraga — laivā?

— Neesmu tur rīta pusē bijis.

— Tie ir meli.

Daži ļaudis pieskrēja viņam klāt un lūdzās, lai viņš tā nerunājot ar vecu vīru un mācītāju.

— Pie joda, kas viņš par mācītāju — viņš ir krāpnieks un melis! Viņš bija tās dienas rītā pie zemesraga. Es tur dzīvoju. Biju tur, un arī viņš tur bija. Viņš atbrauca laivā ar Timu Kolinzu un vēl kādu zēnu.

Ārsts pēkšņi jautāja:

— Vai jūs pazītu zēnu, ja viņu ieraudzītu, Hains?

— Domāju gan, bet nezinu. Rau, tur jau viņš stāv. Es viņu labi atceros.

Viņš norādīja uz mani. Ārsts sacīja:

— Kaimiņi, es nezinu, vai abi jaunie atbraucēji ir blēži, bet, ja šie divi nav blēži, tad esmu idiots — tas ir viss! Man šķiet, ka mūsu pienākums ir rūpēties par to, lai viņi neaizbrauktu no šejienes, iekams neesam visu noskaidrojuši. Iesim, Hains, iesim visi! Aizvedīsim šos vīrus uz viesnīcu un konfrontēsim ar abiem atbraucējiem, un man šķiet, mēs drīz gūsim skaidrību.

Pūlim tas bija patiess baudījums, lai gan ne visai patika karaļa draugiem, un tā mēs visi devāmies ceļā. Saule jau tuvojās rietam. Ārsts mani veda pie rokas un bija diezgan laipns, bet ne mirkli nepalaida manu roku. v

Iegājām viesnīcā kādā lielā istabā, aizdedzinājām sveces un pasaucām abus jaunatnācējus.

Vispirms ārsts sacīja:

— Es negribētu būt pārāk skarbs pret šiem diviem cilvēkiem, bet domāju, ka viņi ir krāpnieki un ka varbūt viņiem ir palīgi, kurus mēs nemaz nepazīstam. Un, ja viņiem tādi palīgi ir, vai tie nevarēja aizbēgt ar zelta maisu, ko atstāja Pīters Uilkss? Pilnīgi iespējams. Ja šie vīri nav krāpnieki, tad lai viņi liek atnest šo naudu un nodod to mūsu glabāšanā, līdz pierādīsies, ka viņi ir īstie radi­nieki, — vai ne tā?

Visi piekrita. Nodomāju, ka nu viņi mūsu blēžus iedzinuši sprukās jau pašā sākumā. Bet karalis tikai skumīgi paskatījās un atbildēja:

— Džentlmeņi, es ļoti priecātos, ja nauda būtu šeit, jo nemaz nerunāju pret to, lai šo nožēlojamo atgadījumu godīgi, atklāti un pamatīgi izmeklētu. Bet diemžēl naudas vairs nav. Jūs varat aizsūtīt kādu, lai tas pārliecinās, ja vēlaties.

— Kur tad nauda ir?

— Kad mana brāļameita iedeva man zeltu glabāšanā, es to pa­ņēmu un noslēpu savas gultas salmu maisā, jo negribēju naudu noguldīt bankā tais nedaudzajās dienās, kuras vēl pavadīsim šeit. Uzskatīju, ka gulta ir droša vieta, jo neesam pieraduši pie nēģeriem, domājām, ka viņi ir godīgi, tāpat kā kalpotāji Anglijā. Otrā rītā, kamēr biju nogājis lejā, nēģeri naudu nozaga; un, kad es viņus pašus pārdevu, vēl nebiju pamanījis zudumu, tādēļ viņi aizgāja at visu naudu. Mans sulainis var jums to pastāstīt, džentlmeņi.

Ārsts un vairāki citi iesaucās:— Blēņas!

Redzēju, ka neviens viņiem pilnīgi netic. Kāds vīrs man jautāja, vai es esot redzējis, kā nēģeri nozog naudu. Atbildēju, ka neesmu, vienīgi redzēju viņus izzogamies no telpas un steidzīgi aizejam, taču tobrīd neko ļaunu nedomāju, jo šķita, ka viņiem bailes atmodināt manu kungu un tāpēc viņi ātri aizskrēja, lai viņš tos nebārtu. Neko vairāk viņi man nejautāja. Tad ārsts strauji pagriezās pret mani un jautāja:

—1 Vai tu arī esi anglis?

Atbildēju, ka esmu, tad viņš un vel citi iesmejas un izteicas:

— Meli!

Tad viņi sāka vispārējo pārbaudi, un nu tik gāja vaļā — krustām šķērsām, stundu pēc stundas, neviens pat neieminējās par vakariņām, pat nedomāja par tām — un tā viņi skaidroja — un iznāca tikai briesmīgs juceklis. Viņi ļāva karalim stāstīt savu stāstāmo un veca­jam džentlmenim savu, un ikviens, kam nebija aizspriedumu pilna un stulba galva, varēja redzēt, ka vecais džentlmenis runā patiesību, bet otrs melo. Un pēc tam lika man pastāstīt, ko es zinot. Karalis paslepen man bargi pamirkšķināja, un tad es sapratu, kā man jārīkojas. Sāku stāstīt par Sefīldu un kā mēs tur dzīvojām, un par angļu Uilksiem, un tā tālāk, bet nepaspēju neko daudz pateikt, jo ārsts sāka skaļi smieties un advokāts Levijs Bels mani apsauca:

— Apsēdies, zēn. Es tavā vietā tā nepūlētos. Šķiet, tu neesi pieradis melot — tu to dari bez mākas, jo tev. trūkst prakses. Tu melo briesmīgi neveikli.

Man šāds kompliments bijis nebijis, tomēr es priecājos, ka mani liek mierā.

Ārsts gribēja kaut ko sacīt, bet tad pagriezās un teica:

— Ja jūs, Levij Bel, būtu bijis pilsētā jau pašā sākumā . . .

Karalis viņu pārtrauca, izstiepa roku un iesaucās:

— Tad tas ir mana nabaga brāļa vecais draugs, par ko viņš tik bieži rakstīja?

Advokāts viņam pasniedza roku, pasmaidīja, it kā būtu ieprieci­nāts, un viņi kādu brīdi sarunājās, tad aizgāja sānis un runāja klusā balsī, līdz beidzot advokāts skaļi sacīja:

— To mēs nokārtosim. Es paņemšu jūsu un jūsu brāļa pieprasīju­mus un aizsūtīšu tos, tad viņi zinās, ka viss kārtībā.

Viņiem atnesa papīru un spalvaskātu, karalis apsēdās, piešķieba galvu uz sāniem, pačāpstināja ar mēli un kaut ko uzskribelēja, tad pasniedza hercogam spalvaskātu — un šoreiz hercogs izskatījās nelāgi samulsis. Tomēr viņš paņēma spalvaskātu un rakstīja.*

Pēc tam advokāts pagriezās pret veco džentlmeni un sacīja:

— Lūdzu jūs un jūsu brāli uzrakstīt pāris rindiņu un parakstīties.

Vecais džentlmenis kaut ko uzrakstīja, ko neviens nevarēja izlasīt.

Advokāts izskatījās ļoti izbrīnījies un sacīja:

— Esmu pārsteigts!

Tad viņš izvilka žūksni vecu vēstuļu no savas kabatas, ieskatījās tajās, pēc tam pārbaudīja vecā vīra uzrakstīto zīmīti, vēlreiz ieskatī­jās vēstulēs un tad sacīja:

— Sīs vecās vēstules rakstījis Hārvejs Uilkss, un šīs abas zīmītes rakstītas tādos rokrakstos, ka ikvienam skaidrs — tie nav šo vēstuļu rakstītāji (karalis un hercogs izskatījās apjukuši un muļķīgi, jo saprata, ka advokāts viņus pieķēris). Seit ir vecā džentlmeņa rok raksts, un katrs var viegli pārliecināties, ka arī viņš nav šīs vēstules rakstījis, īstenībā viņa skribelējums nav nekāds rokraksts. Bez tam te ir dažaš vēstules no . . .

Vecais džentlmenis ierunājās:

— Lūdzu, ļaujiet man paskaidrot. Neviens nevar salasīt manu rokrakstu, tikai mans brālis, un viņš manas vēstules vienmēr pārrak­stīja. Vēstules ir viņa rokrakstā, ne manējā!

— Jā!— advokāts iesaucās.— Tas tik ir sarežģīts stāvoklis. Man te ir arī dažas Viljama vēstules, ja viņš varētu uzrakstīt dažas rindiņas, lai mēs spētu sal . . .

— Viņš nevar rakstīt ar kreiso roku,— vecais džentlmenis sacīja.— Ja viņš varētu lietot labo roku, jūs redzētu, ka viņš rakstījis savas vēstules un arī manējās. Pārbaudiet, tās rakstītas vienā rokrak­stā.

Advokāts salīdzināja un sacīja:

— Domāju, ka runājat patiesību,— un, ja ne, tad tomēr līdzības te ir vairāk, nekā man šķita sākumā. Labi, labi, labi! Likās, ka esam jau uz pareiza ceļa, bet daļēji atkal esam maldījušies. Tomēr viens ir pierādīts — šie abi neviens nav Uilkss,— un viņš pamāja ar galvu pret karali un hercogu.

Bet ko jūs domājat? Vecais tiepša negribēja arī tagad padoties! Negribēja — un cauri! Viņš teica, ka tāda pārbaude esot negodīga. Viņš apgalvoja, ka viņa brālis Viljams esot vislielākais jokupēteris pasaulē un nemaz neesot mēģinājis tā īsti rakstīt — viņš jau redzējis, ka Viljams izspēlēšot vienu no saviem jokiem, tiklīdz vilcis ar spalvu pa papīru. Un viņš iesila un sāka mēļot, ka pats noticēja saviem vārdiem, bet drīz viņu pārtrauca atbraucējs — vecais džentlmenis, teikdams:

— Man vēl kaut kas ienāca prātā. Vai te ir kāds, kas palīdzēja apģērbt manu br . . . apģērbt Pīteru Uilksu bēru tērpā?

— Jā,— kāds atsaucās,— to darīju es un Ebs Terners. Mēs abi esam šeit.

Tad vecais vīrs pagriezās pret karali un jautāja:

— Varbūt šis džentlmenis var pasacīt, kas bija ietetovēts uz mana brāļa krūtīm?

Karalim vajadzēja ātri kaut ko izdomāt, lai viņš nesabruktu kā upes izskalots krasts, jo jautājums bija negaidīts. Ticiet man, tas būtu katru notriecis no kājām — tik pamatīgs, negaidīts jautājums, jo kā gan viņš varēja zināt, kas bija ietetovēts uz Pītera krūtīm? Karalis mazliet nobālēja, par spīti savai drosmei. Telpā visi apklusa, paliecās mazliet uz priekšu un skatījās uz viņu. Es sevī domāju: nu viņš padosies, jo nav vairs vērts izlikties. Bet vai viņš to darīja? Grūti ticēt, bet nekā nebija! Man šķita, viņš bija nodomājis turēties tik ilgi, līdz visi nogurs, tad izklīdīs un viņš ar hercogu varēs aizlaisties. Bet viņš te sēdēja, drīz sāka smaidīt un sacīja:

— Hm, tas ir grūts jautājums. Jā, ser, es varu pateikt, kāds tetovējums ir viņam uz krūtīm. Maza, šaura, zila bulta — tieši tā, un, ja labi neieskatās, to nemaz nevar ieraudzīt. Nu, ko jūs tagad teiksiet?

Nē, nekad neesmu redzējis tādu nekaunību kā šim vecajam blēdim!

Vecais džentlmenis strauji pagriezās pret Ebu Terneru un viņa biedru, un viņa acis tā iezibējās, it kā viņš šoreiz būtu pieķēris karali. Viņš sacīja:

— Jūs dzirdējāt, ko viņš teica? Vai tāda zīme bija uz Pītera Uilksa krūtīm?

Abi reizē iesaucās:

— Tādu zīmi mēs neredzējām!

— Labi,— sacīja vecais džentlmenis,— bet jūs redzējāt uz viņa krūtīm mazus, neskaidrus burtus P un B (šo pēdējo iniciāli viņš atmeta, kad bija jauns), un U un starp tiem svītras, lūk, tā: P —B—U.

Viņš uzzīmēja burtus uz papīra.

— Sakiet — vai jūs šādu zīmi redzējāt?

Abi atkal atsaucās kā vienā balsī:

— Nē, neredzējām, mēs vispār neredzējām nekādu zīmi.

Tad nu ļaudis vairs nenocietās un sāka saukt:

— Viņi visi ir viena blēžu banda! Sviedīsim viņus upē, noslīcinā­sim! Izjādināsim uz kārts!— un visi kliedza reizē, ka gandrīz vai ausis aizkrita no trokšņa. Bet advokāts uzlēca uz galda un brēca pilnā balsī:

— Džentlmeņi, džentlmeņi! Ļaujiet man teikt vienu vārdu — vienu vienīgu vārdu — lūdzu! Ir vēl viena izejā—izraksim līķi un paskatīsimies.

Tas visiem patika.

— Urā!— visi iekliedzās un devās prom, bet ārsts un advokāts sauca:

— Pagaidiet, pagaidiet! Aizturiet šos četrus vīrus un zēnu un vediet arī viņus sev līdzi!

— Tā darīsim!— visi atsaucās.— Un, ja neatradīsim zīmes, nolin- čosim visu bandu!

Tagad man gan jāsaka — es pārbijos! Tomēr es nekādi nevarēju aizbēgt. Viņi sagrāba mūs visus un veda sev līdzi tieši uz kapsētu, kas bija pusotras jūdzes lejāk pa upi. Visa pilsēta gāja mums pa pēdām, troksnis bija liels, un pulkstenis rādīja tikai deviņi vakarā.

Kad gājām garām Pītera mājai, nožēloju, ka biju izsūtījis Mēriju Džeinu ārpus pilsētas. Tagad es viņai būtu devis ziņu, un viņa izskrietu, lai mani glābtu un atmaskotu krāpniekus.

Tā nu ļaudis barā devās pa ceļu gar upes krastu, brēkdami kā meža kaķi; un, lai skats kļūtu vēl baigāks, debesis apmācās, sāka blāzmot un liesmot zibeņi, lapas iešalcās vējā. Tik lielās briesmās un tādā postā vēl nekad nebiju bijis, 'jutos kā apdullis, viss iznāca gluži citādi, nekā biju cerējis. Nevarēju noskatīties notikumos no malas kā jokā, nebija man blakus Mērijas Džeinas, kas varētu mani glābt un atbrīvot izšķirīgajā brīdī, no pēkšņas nāves mani šķīra tikai viens tetovējums. Ja viņi to neatradīs . . .

Nespēju par to domāt, tomēr arī nekas cits man neienāca galvā. Metās aizvien tumšāks un tumšāks, tagad bija piemērots brīdis laisties lapās, bet lielais vīrs Hainss mani bija sagrābis f>ie rokas — un pamēģini aizmukt no tāda Goliāta! Viņš satraukts rāva mani sev līdzi, un man bija jāskrien, lai noturētos viņam blakus.

Pūlis pārplūdināja kapsētu kā varenas bangas. Nonākuši pie kapa, viņi redzēja, ka ir paņēmuši līdzi simtkārt vairāk lāpstu, nekā vajadzīgs, bet neviens nebija iedomājies paņemt laternu. Tomēr viņi sāka rakt zibeņu gaismā un aizsūtīja kādu vīru uz tuvāko māju pus jūdzes attālumā no šejienes, lai viņš aizņemtos laternu.

Tā viņi raka un raka, cik vien bija jaudas, un kļuva baismīgi tumšs, sāka līt, vējš apkārt šņāca un krāca, zibeņi šaudījās cits aiz cita, pērkons spēra, bet ļaudis to nemaz neievēroja, tik ļoti viņi bija aizrāvušies. Kādu mirkli varēja saskatīt visus, katru seju pūlī un lāpstas, kas šļāca smilšu kaudzes no kapa, nākamajā mirklī visu izdzēsa tumsa un nekas nebija redzams.

Beidzot viņi izcēla šķirstu un sāka atskrūvēt vāku, bet tad visi tā sadrūzmējās un grūstījās, un spiedās, lai piekļūtu tuvāk un paskatī­tos,— kaut kas neiedomājams! Sai tumsā un drūzmā tas bija draus­mīgi. Hainss sāpīgi vilka un lauzīja manu roku, viņš laikam bija aizmirsis, ka esmu pasaulē, tik satraukti un skaļi viņš elsa.

Pēkšņi zibens it kā atrāva baltas, žilbinošas gaismas slūžas, un kāds iesaucās:

— Zvēru pie dzīvā Dieva — viņam uz krūtīm ir maisiņš ar zeltu!

Hainss, tāpat kā visi, ieaurojās, palaida vaļā manu roku, lai

varētu izlauzties cauri pūlim un paskatīties, un es pat izprast nespēju, cik ātri izrāvos un tumsā drāzos uz ceļu.

Es biju viens uz ceļa un gandrīz vai lidoju — blakus bija tikai bieza tumsa, šad tad uzliesmoja zibeņi, šalca lietus, gaudoja vējš un ducināja pērkons — un, varat man ticēt, es skrēju, cik jaudas!

Ieskrējis pilsētā, redzēju, ka ielās neviena nav — negaisa dēļ, tāpēc nemeklēju sānielas, bet tieši drāzos pa galveno ielu; kad pie- skrēju pie mūsu mājas, nenolaidu no tās acis. Māja bija tumša, nekur nemirgoja uguns — jutos apbēdināts un vīlies, nezinu pats, kāpēc. Bet, tieši kad skrēju garām, Mērijas Džeinas logā uzplaiksnīja uguns! Mana sirds tā salēcās, it kā gribētu izlēkt no krūtīm, bet tai pašā mirklī māja un viss palika aiz manis tumsā, un es zināju, ka to nekad vairs neredzēšu šajā pasaulē. Viņa bija labākā meitene, kādu esmu redzējis, un viņai bija vairāk rakstura nekā jebkurai citai.

Kad biju jau pietiekami tālu aizskrējis no pilsētas un varēju sākt domāt, kā nokļūt uz salas, vērīgi skatījos visapkārt, kur varētu aizņemties laivu, un, tiklīdz zibens man parādīja laivu, kas nebija piestiprināta ar važu, es ielēcu tajā un atgrūdos no krasta. Tā bija neliela laiviņa, piesieta pie krasta ar virvi. Sala vēl bija diezgan tālu, upes vidū, bet es nezaudēju laiku un, kad beidzot apstājos pie plosta, biju pagalam nokusis, ja vien varētu, nogāztos pie zemes un atelstos. Bet kur nu! Uzlēkdams uz plosta, iesaucos:

— Atri, Džim, nāc un atraisi plostu! Lai slavēts Dievs, mēs esam no viņiem vaļā!

Džims izskrēja no būdas ar atplestām rokām, tik priecīgs viņš bija, bet, kad zibens gaismā paskatījos uz viņu, man dūša saskrēja papēžos un es atmuguriski iegāzos ūdenī, jo biju aizmirsis, ka viņš reizē bija karalis Līrs un noslīcis arābs, un tā sabijos, ka gandrīz vai garu izlaidu. Džims mani izzvejoja un ņēmās glaudīt un svētīt, laimīgs, ka esmu atgriezies un ka esam atbrīvojušies no karaļa un hercoga, bet es iesaucos:

— Ne tagad, atliec līdz brokastīm, līdz brokastīm! Raisi vajā plostu, un brauksim projām!

Pēc divām sekundēm slīdējām lejup pa upi, un šķita tik labi, ka esam atkal brīvi un divatā uz lielās upes, kur neviens mūs nevar apgrūtināt. Es pat mazliet palēkāju, padejoju, sizdams papēdi pret papēdi,— nevarēju novaldīties; bet, trešo reizi sasizdams papēžus, pēkšņi sadzirdēju ļoti pazīstamu skaņu. Aizturētu elpu klausījos un gaidīju, un patiesi — kad nākošais zibens noblāzmoja pār ūdeni, tur viņi brauca! Abi airēja tā, ka laiva krakšķēja! Laivā sēdēja karalis un hercogs.

Es nokritu uz dēļiem padodamies un ar pūlēm valdīju raudas.

Trīsdesmitā nodaļa

Kad viņi uznāca uz plosta, karalis metās man klāt, sapurināja aiz apkakles un iesaucās:

— Gribēji aizbēgt no mums, kucēns tāds! Mūsu sabiedrība tev apnikusi, ko?

Es. atbildēju:

— Nē, jūsu majestāte, es negribēju — lūdzu, atlaidiet, jūsu majes­tātei

— Tūlīt pastāsti, kas tev ienāca prātā, vai arī es tev izkratīšu iekšas!

— Goda vārds, pastāstīšu jums visu, kā tas notika, jūsu majestāte. Vīrs, kas mani sagrāba, bija pret mani ļoti labs, teica — viņam bijis tikpat liels dēls kā es un tas nomiris pagājušajā gadā, un viņam esot žēl redzēt zēnu tādās briesmās; un, kad visi bija pārsteigti, atrodot zeltu, un metās pie šķirsta, viņš mani palaida vaļā un čukstēja: «Dod kājām vaļu, vai arī viņi tevi pakārs!»— un es aizbēgu. Man likās, ka nav jēgas tur palikt — es neko nevarēju palīdzēt un negribēju, lai mani pakar, ja bija iespējams aizbēgt. Tā es skrēju bez elpas, līdz atradu laivu, un, kad ierados šeit, teicu, lai Džims steidzas aizbraukt, vai arī viņi mani tagad noķers un pakārs, un piebildu, ka baidos, vai tikai jūs un hercogs jau neesat pagalam, un es biju traki noskumis, tāpat Džims. Un mēs bijām briesmīgi priecīgi, kad ieraudzījām jūs braucam. Jūs varat paprasīt Džimam, vai es nepriecājos?

Džims apstiprināja, ka tā bijis, karalis pavēlēja viņam turēt muti un piebilda:

— Jā, patiešām, tas skan pārlieku ticami!— un viņš atkal mani kratīja un teica, ka mani noslīcināšot. Bet hercogs iebilda:

— Laidiet puiku vajā, vecais idiot! Vai tad jūs rīkojāties citādi? Vai apvaicājāties, kur viņš palicis, kad izrāvāties brīvībā? Es tā kā neatceros.

Karalis mani palaida un sāka lādēt visu pilsētu ar visiem tās iedzīvotājiem. Bet hercogs sacīja:

— Labāk lādiet pats sevi — jūs to esat visvairāk pelnījis. Jau no paša sākuma jūs neko saprātīgu neesat darījis, atskaitot to, ka tik aukstasinīgi un nekaunīgi izteicāties par šo izdomāto zilo bultas tetovējumu. Tas bija lieliski — nekautrīga doma, bet tā mūs glāba. Citādi viņi būtu mūs ietupinājuši cietumā, līdz pienāktu angļa bagāža, un tad— droši vien pārmācības nams! Bet šis triks aizveda viņus uz kapsētu, un vēl vairāk mums palīdzēja zelts, jo šie muļķi savā trakumā zaudēja katru jēgu un metās klāt to apskatīt, tikai tā­pēc mēs šonakt neguļam kaklasaitēs, kuras paredzētas ilgai valkāša­nai — daudz ilgākai, nekā mums patiktos.

Kādu mirkli viņi klusēja, tad karalis izklaidīgi teica:

— Hm, un mēs domājām, ka to nozaguši nēģeri.

Es sarāvos.

— Jā,— hercogs atbildēja lēni, valšķīgi un ar izsmieklu,— mēs domājām.

Pēc kādas minūtes karalis novilka:

— Vismaz es tā domāju.

Hercogs atbildēja līdzīgā balsī:

— Gluži otrādi — es tā domāju.

Karalis it kā saskaitās un jautāja:

— Paklau, Bildžuoter,—ko jūs ar to gribat sacīt?

Hercogs strauji atsvieda:

— Ja nu mēs tā runājām, tad atļaujiet jautāt — ko jūs gribējāt ar to teikt?

— Blēņas!— dzēlīgi atcirta karalis.— Bet varbūt jūs bijāt aiz­midzis un nezinājāt, ko darījāt?

Hercogs sacēla spuras un iesaucās:

— Nerunājiet šīs sasodītās muļķības! Vai domājat, ka esmu pēdējais nelga? Vai jums šķiet — es nezinu, kas paslēpa naudu šķirstā?

— Jā, ser! Es zinu, ka jūs zināt, tāpēc, ka to izdarījāt jūs pats!

— Tie ir meli!— Un hercogs metās uz viņu, bet karalis iebrēcās:

— Rokas nost! Nežņaudziet rīkli! Es atsaucu savus vārdus!

Hercogs atbildēja:

— Labi, tad atzīstieties vispirms, ka jūs tur noslēpāt naudu, jo gribējāt no manis šajās dienās aizbēgt, atgriezties, izrakt zeltu un paņemt visu viens pats.

— Pagaidiet mirkli, hercog, atbildiet man skaidri un godīgi uz vienu jautājumu: ja jūs tur neesat naudu nolicis, sakiet man to, un es jums ticēšu un atsaukšu visus vārdus, ko jums sacīju.

— Vecais blēdi, es to neesmu darījis, un jūs to zināt. Un tagad?

— Labi, es jums ticu. Bet atbildiet man vēl uz vienu jautājumu, tikai nekļūstiet nikns,— vai jums nebija prātā doma paņemt naudu un to noslēpt?

Kādu īsu mirkli hercogs neatbildēja, tad sacīja:

— Pat ja es to būtu domājis, tomēr neesmu to izdarījis. Bet jūs tā bijāt nodomājis un arī izdarījāt.

— Lai tad uz vietas mani ķer nāve, ja esmu to darījis, hercog,— es to saku godīgi. Neteikšu, ka man nebija šāda nodoma, bet, kas bijis, bijis, taču jūs, es gribu sacīt — citi aizsteidzās man priekšā.

— Tie ir meli! Jūs to izdarījāt, un jums jāatzīstas, vai es . . .

Karalim pietrūka elpas, tad viņš izdvesa:

— Pietiek — es atzīstos!

Biju priecīgs, izdzirdot šos vārdus, jo tagad jutos daudz vieglāk. Tad hercogs atrāva rokas no karaļa kakla un sacīja:

'— Ja jūs vēl kādreiz to noliegsiet, es jūs noslīcināšu. Jūs esat pelnījis, ka sēžat te un pinkšķat kā zīdainis,— tas jums pienākas par jūsu rīcību. Kā tāds vecs strauss — grib visu ierīt —, un es jums visu laiku uzticējos kā pats savam tēvam. Kaunēties jums vajadzētu — stāv un klausās, ka visu vainu uzveļ nabaga nēģeriem, un nevienu vārdu par viņiem neaizbilst. Es liekos sev smieklīgs, kad iedomājos, ka noticēju tādām blēņām. Lai velns jūs parauj, tagad saprotu, kāpēc jums ievajadzējās tā papildināt deficītu — jūs gribējāt sagrābt visu naudu, ko biju saņēmis par «Žirafi» un citu ko, un visu pievākt!

Karalis atbildēja iebiedēts un elsodams:

— Bet, hercog, jūs pats taču ieteicāt papildināt deficītu, ne­vis es.

— Apklustiet! Es negribu vairs nejco dzirdēt no jums!—hercogs iesaucās.— Tagad nu jūs esat dabūjis. Visi saņēma atpakaļ visu savu naudu un arī mūsējo, atskaitot pāris dolāru. Ejiet gulēt, un lai es vairs nedzirdētu ne par kādiem deficītiem, to lieciet aiz auss!

Karalis ievilkās būdā un padzērās no pudeles, lai gūtu mierinā­jumu. Arī hercogs drīz ķērās pie savas pudeles — un pēc pusstundas viņi atkal bija labākie draugi un, jo vairāk dzēra, jo sirsnīgāki kļuva, līdz beidzot apskāvušies sāka krākt. Abi bija varen piesūkušies, bet es ievēroju, ka arī dzērumā karalis ne reizes neaizmirsās un nenoliedza, ka viņš paņēmis naudas maisu. Jutos ļoti priecīgs un apmierināts. Kad viņi sāka krākt, mums ar Džimu bija ilga saruna un es viņam visu izstāstīju.

Trīsdesmit pirmā nodaļa

Vairākas dienas mēs nepiestājām nevienā pilsētā, bet braucām lejup pa upi. Tagad bijām jau nokļuvuši dienvidos, kur bija silts laiks, un milzīgs attālums mūs šķīra no mājām. Ceļā mums gadījās koki, apauguši ar spāniešu sūnu, kas nokarājās no zariem kā garas, sirmas bārdas. Es to redzēju pirmo reizi, un apsūnotie meži izskatījās drūmi un cienīgi. Blēžiem šķita, ka viņiem vairs nedraud briesmas, un viņi sāka atkal apstrādāt pilsētiņas.

Vispirms viņi nolasīja lekciju par atturību, bet tā neienesa tik daudz, lai viņi abi varētu piedzerties. Kādā citā pilsētiņā viņi atvēra deju skolu, bet paši nedejoja labāk par ķenguriem, un, tiklīdz parādīja pirmos deju soļus, publika uzklupa viņiem un izdancināja no pilsētas ārā. Kādā citā vietā viņi mēģināja mācīt daiļrunu, bet paši nepaguva ilgi daiļrunāt, klausītāji piecēlās, krietni viņus nolamāja un lika lasīties projām no pilsētas. Viņi pamēģināja rīkot misionāru sapulces, nodarbojās ar hipnozi, ārstniecību un pareģošanu — no visa pa druskai, bet šķita, ka viņiem nav laimes. Pēdīgi viņi bija galīgi tukšā un vāļājās uz plosta, domādami bez gala, bet nerunājot ne vārda,— un tā reizēm pusi dienas aizvadīja drūmā izmisumā.

Beidzot viņi saņēmās un sāka par kaut ko apspriesties būdā — klusā balsī sačukstēdamies kādas divas vai trīs stundas. Džims un es nojautām kaut ko nelabu. Mums tas viss nepatika. Likās, ka viņi gudro kādu sevišķi velnišķīgu pasākumu. Mēs visādi minējām, kas tas varētu būt, un beidzot nolēmām, ka viņi grib aplaupīt kādu māju vai veikalu, drukāt viltotu naudu vai kaut ko tamlīdzīgu. Bijām lielās bailēs un vienojāmies, ka mēs neparko nepiedalīsimies tādos darbos un, ja tikai kaut ko manīsim,— aizbēgsim un viņus pametīsim. Kādā agrā rītā paslēpām plostu labā, apsargātā vietā, apmēram divas jūdzes lejup pie kādas noplukušas pilsētiņas Paiksvilas. Karalis devās krastā un pavēlēja mums sēdēt slēptuvē, kamēr viņš aizies uz pilsētu, lai uzzinātu, vai kāds ir jau kaut ko dzirdējis par «Karaļa Žirafi». («Tu laikam gribi aplaupīt kādu māju,»— tā es sacīju sev, «un, kad būsi aplaupījis un atnāksi šurp, tad varēsi ilgi brīnīties, kur esam pazuduši — Džims, es un plosts.») Karalis vēl piebilda—ja viņš neatgriežoties līdz pusdienām, tad hercogs un es varam uzskatīt, ka viss ir kārtībā, un arī iet uz pilsētiņu.

Tā palikām uz plosta. Hercogs visu laiku dusmojās un rūca, un bija ļoti sliktā omā. Viņš rāja mūs par visu, neko nevarējām izdarīt viņam pa prātam — viņš pieķērās katram sīkumam. Laikam jau kaut ko bija ievārījuši. Biju priecīgs, ka dienas vidū karalis neparādījās, mums tā bija pārmaiņa — un var būt, ka varēja viss pilnīgi mainīties. Es un hercogs aizgājām uz pilsētu un meklējām tur karali, drīz ari atradām viņu mazas dzertuves dibenistabā smagi piesūkušos, apkārt bija sapulcējušies dīkdieņi, kas dažādi viņu kaitināja, lai izpriecātos, jo viņš lādējās un draudēja, kā mācēja, bet, nevarēdams noturēties kājās, neko viņiem nespēja padarīt. Hercogs viņu nolamāja par vecu muļķi, karalis asi atcirta pretim, un, kad viņi ieklupa viens otram matos, es izmetos uz ielas un ņēmu kājas pār pleciem — skrēju uz upes pusi tik ātri kā stirna, jo sapratu, ka tagad bija izdevīgs brīdis, un nolēmu, ka viņi mani un Džimu tik drīz vairs neredzēs. Aizskrēju līdz upei aizelsies, bet pilns prieka un iesaucos:

— Atraisi plostu, Džim, tagad viss būs kārtībā!

Bet neviens neatsaucās, neviens neiznāca no būdas. Džims bija pazudis! Es saucu — vienreiz, otrreiz, trešoreiz, skraidīju šurp un turp pa mežu aurodams un meklēdams, bet veltīgi — vecais Džims bija pazudis. Tad apsēdos un raudāju—nevarēju novaldīties. Ilgi es tā nespēju nosēdēt. Drīz izgāju uz ceļa, pārdomādams, ko lai daru, un sastapu kādu zēnu. Vaicāju viņam, vai viņš nav sastapis svešu nēģeri tā un tā ģērbtu, un viņš man atbildēja:

-Jā.

— Kur?— es jautaju.

— Pie Sailasa Felpsa mājas, divas jūdzes uz leju no šejienes. Viņš ir izbēdzis nēģeris, un tagad viņu notvēra. Vai tu meklē viņu?

— Nenāk ne prātā! Sastapu viņu mežā pirms pāris stundām, un viņš piedraudēja,, ka izgriezīšot man aknas, ja es kliegšot, lika man gulties zemē un nekustēties no vietas. To es darīju. Tur es nosēdēju visu laiku, baidījos nākt laukā.

— Labi,— viņš atbildēja,— tev nav vairs jābaidās, jo viņš ir notverts. Viņš ir izbēdzis kaut kur no Dienvidiem.

— Labi, ka viņu notvēra.

— Domāju gan! Par Viņu izsludināta divsimt dolāru liela godalga. Tas ir tikpat kā uz ceļa pacelta nauda.

— Jā, tā ir — un es arī to varēju iegūt, ja būtu pietiekami liels. Es pirmais viņu ieraudzīju. Kas viņu noķēra?

— Kāds vecs vīrs — svešinieks — viņš atdeva nēģeri par četrdes­mit dolāriem, jo viņam esot jābrauc augšup pa upi un viņš nevarot gaidīt. Padomā! Es nu gan būtu gaidījis kaut vai septiņus gadus.

— Arī es tāpat,— es atbildēju.— Bet varbūt viņa atlīdzības daļa nav lielāka, ja jau viņš to pārdeva tik lēti. Varbūt tur kaut kas nav kārtībā.

— Viss tur ir kārtībā — es pats redzēju sludinājumu. Tur viss par viņu sakrīt uz mata — gluži kā bildē uzmālēts —>viņš nāk no kādas plantācijas aiz Jaunorleānas. Nē, te nav ko degunu kasīt — šī lieta ir skaidra, varu saderēt. Vai tu man neiedosi mazliet tabakas, ko pazelēt?

Man tabakas nebija, un viņš gāja tālāk. Aizgāju pie plosta un apsēdos būdā, lai pārdomātu. Tomēr neko nevarēju izdomāt. Man vai galva plīsa pušu domājot, bet neredzēju izeju no šīs nelaimes. Pēc garā ceļojuma, pēc visa, ko bijām darījuši šo blēžu labā, viss izputēja, viss beidzās ar pilnīgu neveiksmi. Viņiem pietika neģēlības tā iegāzt Džimu, padarīt viņu atkal par vergu uz mūžu un pie svešiniekiem — un visu to par draņķa četrdesmit dolāriem.

Man šķita, ka Džimam tūkstoškārt labāk būtu dzīvot verdzībā tanī vietā, kur dzīvo viņa ģimene, ja jau viņam lemts būt vergam. Tālab nolēmu rakstīt vēstuli Tomam Sojeram un lūgt viņu, lai viņš pateic mis Votsonai, kur Džims atrodas. Taču es drīz atteicos no šā nodoma divu iemeslu dēļ: viņa būs nikna par Džima blēdīgumu un nepateicību un atkal viņu pārdos upes lejastecē, un, ja arī viņa to nedarītu, ikviens, dabiski, nicina nepateicīgu nēģeri, un tā visi liktu Džimam sajust, kāds viņš ir nožēlojams nelietis. Un tad vēl es padomāju par sevi! Visi uzzinās, ka Haks Fins palīdzējis nēģerim atgūt brīvību, un, kad ieraudzīšu kādu mūsu pilsētiņas iedzīvotāju, būšu gatavs aiz kauna nokrist ceļos un laizīt viņa zābakus. Tā jau mēdz būt: cilvēks izdara nelietību, bet sekas negrib izjust. Viņš domā —ja šādu rīcību var noslēpt, tad tā nav negodīga. Tieši tā tas bija ar rAani šinī gadījumā. Jo vairāk par to domāju, jo vairāk sirdsapziņa mani krimta, jo ļaunāks, pagrimušāks un negodīgāks es jutos. Un beidzot mani apskaidroja doma, ka Debesu tēva roka man cērt pliķi un liek sajust manu ļaunumu, tālab ka visu laiku no debesīm esmu vērots, kad nozagu nēģeri vecai sievietei, kas man nav darījusi neko ļaunu. Tagad pierādījies, ka ir viens, kas pastāvīgi visu redz un neatļaus tādām negantībām turpināties. Kad to sapratu, man kājas sagrīļojās aiz bailēm. Darīju visu, lai sevi kaut kā attaisnotu. Teicu, ka esmu tāds ļauns izaudzināts un ka mani nevar tik stingri tiesāt, bet kāda balss manī nerimdamās atkārtoja: «Tur bija svētdienas skola, tu varēji to apmeklēt, un, ja tu tur būtu gājis, tevi pamācītu, ka cilvēki, kas tā palīdz nēģerim, degs mūžīgās elles ugunīs.»

Es nodrebēju. Gribēju lūgt Dievu un mēģināt kļūt citāds zēns, nekā esmu, laboties. Tāpēc nometos uz ceļiem. Bet vārdi nenāca man pār lūpām. Un vai gan varēja būt citādi? Nebija vērts mēģināt to noslēpt ne no Dieva, ne sevis paša. Es labi zināju, kāpēc nespēju lūgt. Tāpēc, ka mana sirds nebija patiesa, es nebiju godīgs, es rīkojos divkosīgi. Gribēju pierādīt, ka atmetu grēku, bet dvēselē turpināju lolot vislielāko grēku. Mēģināju ar muti teikt, ka darīšu patiesus un skaidrus darbus, tūlīt rakstīšu nēģera īpašniecei, pateikšu, kur viņš atrodas, bet savā sirdī apzinājos, ka tie ir meli un ka Dievs to zina. Sapratu, ka nevar reizē lūgt Dievu un melot.

Tā nu es stāvēju noraizējies, bēdu pilns un nezināju, ko darīt. Beidzot man ienāca prātā laba doma, sacīju sev: iešu un uzrakstīšu vēstuli un tad jutīšu, vai varu lūgt Dievu. Brīnums, tūlīt jutos tik viegls kā spalviņa, visas raizes izgaisa. Paņēmu papīru un zīmuli, •laimīgi satraukts, apsēdos un rakstīju:

«Mis Votsona, Jūsu izbēgušais nēģeris Džims ir šeit, divas jūdzes lejpus Paiksvilas, pie mistera Felpsa, un tas atdos viņu, ja atsūtīsiet atalgojumu.

Ilaks Fins

Pirmo reizi mūžā jutos labs un no grēkiem šķīsts, un šķita, ka tagad varu lūgties. Es tomēr to nedarīju tūlīt, noliku vēstuli un sēdēju, domādams, cik labi, ka viss tā noticis, un cik tuvu esmu bijis pazušanai un ellei! Tā es sēdēju un domāju. Domāju par mūsu braucienu pa upi; visu laiku redzēju Džimu savā priekšā — dienā un naktī, dažreiz mēnesnīcā, dažreiz vētrā, kā mēs tur braucam uz plosta, tērzējam, dziedam un smejamies. Un nekādi nespēju atcerēties kaut ko, kas mani nocietinātu pret viņu, bet gluži otrādi. Redzēju, kā viņš stāv sardzē manā vietā, nemodina mani, lai es varētu izgulēties; redzēju, cik viņš laimīgs, kad izniru no miglas, kad atnācu pie viņa purvā, kur bija asinsatriebe, un tamlīdzīgus notikumus; viņš mani allaž dēvēja par mīļo, lutināja mani, darīja visu, ko spēja, manis labā, ■vienmēr bija tik sirsnīgs, un tad atcerējos to gadījumu, kad viņu izglābu, stāstīdams vīriem, ka mums uz plosta ir baku sērga, un cik viņš bija pateicīgs un sacīja, ka esmu labākais draugs, kāds vecajam Džimam jebkad bijis pasaulē, un arī vienīgais draugs, kas viņam tagad palicis. Tad atskatījos un ieraudzīju savu vēstuli. Tā atradās tepat līdzās. Paņēmu to un turēju rokā. Man karsts pārskrēja pār kauliem, jo nupat bija jāizšķiras starp divām iespējām, to es sapratu. Kādu mirkli domāju, aizturēdams elpu, un tad sacīju pats sev:

— Lai notiek, iešu uz elli!—un saplēsu, vēstuli.

Briesmīga doma un briesmīgi vārdi, bet tie nu bija izteikti. Un, kas teikts, tas teikts, nedomāju vairs no saviem vārdiem atkāpties. Izmetu visas šīs domas no galvas un sacīju sev, ka atkal atgriezīšos pie ļaunuma, jo tāds bija mans liktenis, tā es biju audzināts, labos tikumus man neiemācīja. Un tūlīt sākšu darboties: atkal nozagšu Džimu un atbrīvošu no verdzības un, ja varēšu izdomāt ko ļaunāku, arī to paveikšu — kad jau, tad jau!

Tad sāku domāt, kā ķerties pie darba, pārcilāju galvā dažādus rīcības veidus un beidzot paliku pie viena, kas man šķita piemērots. Ievēroju, ka mazliet tālāk upes lejastecē ir kāda sala, apaugusi ar mežu, un, tikko sametās tumšs, izvirzīju plostu no slēptuves, aiz­braucu līdz salai un atkal noslēpos tur, tad nolikos gulēt. Nogulēju visu nakti un pamodos pirms ausmas, paēdu brokastis, apģērbu savu jauno veikalā pirkto uzvalku, dažas citas drēbes un mantas sasēju sainītī, iesēdos laivā un braucu uz krastu. Izkāpu malā aiz tās vietas, kur varēja būt Felpsa plantācija, noslēpu sainīti mežā, pielēju laivu ar ūdeni, sakrāvu tajā akmeņus un nogremdēju tādā vietā, kur varēšu to vajadzīgajā brīdī atrast,— kādu ceturtdaļjūdzi aiz zāģētavas, kas stāvēja mazas upītes krastā.

Tad izgāju uz ceļa. Iedams garām zāģētavai, redzēju uz tās izkārtni «Felpsa zāģētava»'un, kad nonācu līdz fermas ēkām, kas atradās divi vai trīssimt jardu tālāk, vēroju uzmanīgi visu apkārtni, bet nevienu neredzēju, lai gan tagad jau bija gaiša diena. Tomēr es par to nebēdāju, jo patlaban negribēju nevienu satikt — gribēju tikai paskatīties, kā te viss ir izvietots. Biju cerējis, ka ieradīšos šeit nevis no upes, bet gan no pilsētiņas puses. Tāpēc, uzmetis fermai skatienu, devos tālāk, tieši uz pilsētiņu. Pirmais cilvēks, ko tur ieraudzīju, bija hercogs. Viņš izlīmēja afišu ««Karaļa Žirafe»—tikai trīs vakarus!»— kā toreiz. Siem blēžiem nekaunības netrūka! Es tieši uzgrūdos viņam un nepaguvu noslēpties. Viņš šķita izbrīnījies un jautāja:

— Hello! No kurienes tad tu esi ieradies?— Tad viņš piemetināja, priecīgi satraukts:—Kur tad plosts? Vai esi to labi noslēpis?

Atbildēju:

— Tieši to gribēju jautāt jūsu gaišībai.

Tad viņš vairs neizskatījās tik priecīgs un sacīja:

— Kā tad tev var ienākt prātā to teikt man?

— Redziet,— es atbildēju,— kad vakar ieraudzīju karali dzertuvē, tad nospriedu, ka varēsim viņu aizvilkt līdz plostam tikai pēc vairākām stundām, kad viņam mazliet pāries dzērums, tālab klaiņoju pa pilsētu, lai nosistu laiku un gaidītu. Kāds vīrs man piedāvāja desmit centus, ja palīdzēšu viņam pārbraukt pāri upei un atpakaļ, lai atvestu aunu, un es aizbraucu viņam līdzi. Kad vilkām aunu uz laivas pusi, viņš man iedeva virvi, bet pats stūma dzīvnieku no mugurpuses, taču tas bija pārāk spēcīgs, izrāvās un aizskrēja projām — mēs dzināmies tam pakaļ. Mums nebija suņa, tāpēc vajadzēja trenkāt lopiņu pa visu krastmalu, līdz to nokausējām. Noķēru to tikai tumsā, tad aizvedām uz pilsētu, un pēc tam gāju uz plostu. Bet, kad nokļuvu tur, redzu — plosta vairs nav! Sacīju pats sev: «Viņi iekrita kādā ķezā, un viņiem vajadzēja aizbraukt, un tā viņi paņēmuši līdzi manu nēģeri, kas ir mans vienīgais nēģeris, un tagad esmu svešā pusē bez kāda īpašuma, bez nekā un arī maizi sev nevaru nopelnīt.» Tad apsēdos zemē un raudāju. Nakti pavadīju mežā. Bet kas tad noticis ar plostu un ar Džimu, nabaga Džimu?

— Kā lai es zinu — kas noticis ar plostu? Vecais muļķis bija kaut ko pārdevis un saņēmis četrdesmit dolārus, un, kad atradām viņu dzertuvē, pārējie dzērāji bija jau viņam izvilkuši visus dolārus, atskaitot tos, kurus vecais izdevis par viskiju; un, kad viņu vēlā naktī aizvedu līdz plostam un mēs redzējām, ka tas pazudis, tad nodomājām: mazais blēdis nozadzis mūsu plostu, atstājis mūs uz sēkļa un aizlaidies lejup pa upi.

— Es taču neatstāšu savu nēģeri! Vienīgo nēģeri, kas man pieder šai pasaulē, savu pēdējo īpašumu.

— Mēs par to neiedomājāmies. Bijām pieraduši uzskatīt, ka tas ir mūsu nēģeris. Jā, tā mums šķita, jo patiesi mums ar viņu ir bijis daudz grūtību. Kad redzējām, ka plosts ir prom un mēs paši bankrotējuši, nekas cits neatlika kā vēlreiz pamēģināt ar «Karaļa Žirafi». Un es visu šo laiku te klīstu apkārt sauss kā pulvera rags. Kur tavi desmit centi? Dod tos man!

Man naudas bija diezgan, tālab atdevu viņam desmit centus un lūdzu, lai viņš par tiem nopērk kaut ko ēdamu un iedod arī man, jo tā ir mana pēdējā nauda un neesmu neko ēdis kopš vakardienas. Viņš neteica neko. Nākamajā mirklī viņš strauji pagriezās pret mani un jautāja:

— Kā tev šķiet, vai nēģeris mūs nodos? Tad mēs novilksim viņam ādu!

— Kā tad viņš var jūs nodot? Viņš taču aizbēdzis!

— Nē! Vecais muļķis viņu pārdeva un naudu pat nesadalīja, tagad tā visa pagalam.

— Pārdeva viņu?—es iesaucos un sāku raudāt.— Viņš taču bija mans nēģeris, un nauda arī pienācās man. -Kur viņš tagad ir — atdo­diet man manu nēģeri!

— Savu nēģeri tu vairs nevari atdabūt! Beidz pinkšķēt! Paklau — vai tikai tev arī nav ienācis prātā mūs nodot? Sasodīts, es nemaz tev neuzticos! Bet ja tu mūs nodosi j . .

Viņš apklusa, bet vēl nekad nebiju redzējis hercogam tik ļaunu skatienu. Turpināju šņukstēt un sacīju:

— Negribu nevienu nodot, man arī nav laika to darīt. Iešu meklēt savu nēģeri.

Viņš izskatījās norūpējies, stāvēja domīgs, afišas plivinājās viņam rokā, viņš sarauca pieri un beidzot sacīja:

— Es tev kaut ko teikšu. Mums te jāpaliek trīs dienas. Ja tu apsolies mūs nenodot un arī nepieļaut, ka nēģeris mūs nodod, es tev pasacīšu, kur vari viņu atrast.

Apsolījos, un viņš turpināja:

— Pie fermera, kura vārds ir Sailass F…— un aprāvās. Viņš sākumā gribēja man teikt patiesību, bet, kad apklusa, atkal sāka domāt, un es sapratu, ka viņš izlēmis citādi. Tā arī bija. Viņš tomēr man neuzticējās un gribēja būt drošs, ka es trīs dienas šeit nerādīšos. Tālab drīz viņš atkal ierunājās: 1

— Vīrs, kas viņu nopirka, ir Ābrams Fosters, Ābrams Dž. Fos- ters — un viņš dzīvo uz laukiem četrdesmit jūdžu attālumā no šejie­nes — pie ceļa uz Lafajetu.

— Labi,— es atbildēju,— varu turp aiziet trijās dienās. Došos ceļā šo pašu dienu pēc pusdienas.

— Nē, tu dosies ceļā tūlīt, nezaudē laiku un nepļāpā pa ceļam. Turi mēli aiz zobiem un ej tiešā virzienā, tad tev no mums nedraudēs nekādas nepatikšanas — vai dzirdi?

Tādu pavēli es gribēju dzirdēt, un tāda man bija vajadzīga. Gribēju iegūt sev rīcības brīvību.

— Pagaidi!— viņš iesaucās.— Vari stāstīt misteram Fosteram visu, ko vēlies. Varbūt tu pārliecināsi viņu, ka Džims ir tavs nēģeris, daži idioti neprasa dokumentus — vismaz neesmu dzirdējis, ka šeit Dienvidos tādus varētu sastapt. Kad pastāstīsi viņam par viltoto paziņojumu un izsolīto atlīdzību, varbūt viņš tev ticēs, ja ieskaidrosi, kāpēc tas viss bija vajadzīgs. Tagad ej un stāsti viņam, ko vēlies, tikai pielūko — ceļā nepalaid muti!

Aizgāju virzienā, kas veda projām no upes. Neatskatījos, bet jutu, ka viņš mani vēro. Zināju, ka viņam tas drīz apniks. Nogāju kādu jūdzi, iekams apstājos, tad pa mežiem atgriezos līdz Felpsa plantāci­jai. Nolēmu, ka rīkošos tūlīt, bez aplinkiem, jo gribēju, lai Džims neizrunātos, kamēr šie blēži aizies projām. Nevēlējos p'iedzīvot nepa­tikšanas ar tādiem brāļiem. Biju pietiekami viņus vērojis un negribēju vairs ar viņiem sastapties.