Haklberija Fina piedzīvojumi

Deviņpadsmitā nodaļa

Pagāja divas vai trīs dienas un naktis, man pat likās, ka šis laiks aizpeldēja — tik gludi, klusi un jauki. Kā mēs pavadījām laiku? Upe šai vietā ir milzīgi plata — dažreiz pat pusotras jūdzes; naktīs mēs braucām, dienā stāvējām; kad pagāja nakts, tūlīt kaut kur piestājā­mies — gandrīz vienmēr rāmā ūdenī pie kādas saliņas, piesējām plostu, sagriezām jaunu papeļu un vītolu zarus un apklājām ar tiem plostu. Tad izlikām makšķeres. Pēc tam nopeldējāmies upē, lai atsvaidzinā­tos un atvēsinātos, apsēdāmies uz upes smilšainā dibena, kur ūdens sniedzās tikai līdz ceļgaliem, un skatījāmies, kā aust diena. Nebija dzirdama ne skaņa — pilnīgs klusums—, it kā visa pasaule būtu aizmigusi, tikai kaut kur iekurkstējās varde. Skatoties pāri upei, vispirms varēja samanīt tumšu svītru — mežus otrajā pusē—,neko citu nevarēja atšķirt. Tad debesīs parādījās blāvums, kas kļuva aizvien plašāks, un upes ūdeņi vērtās liegāki — tālumā ne vairs melni, bet pelēki. Varēja redzēt, ka pa ūdeni aizslīd nelieli melni plankumi arī ļoti tālu — tirgotāju barkas un citas laivas, arī garas, melnas joslas — plosti. Dažreiz varēja saklausīt airus čīkstam vai neskaidras balsis, tādā klusumā skaņas dzirdamas tālu; pamazām varēja saskatīt ūdens virpuļus un no tā secināt, ka ātrā straume te atsitas pret kādu iestrēgušu siekstu un tāpēc virpuļo. Tad varēja redzēt, ka migla viļņojas pār ūdeni, ka austrumi un upe sārtojas, un saskatīt baļķu būdu mežmalā pāri upei, laikam jau sarga māju koku noliktava. Mājiņa celta tik nevērīgi, ka pa visām spraugām varēja suns ielīst. Tad uzpūš jauka vēsma, tik veldzējoša un spirgta, tik saldi smaržīga, apkārt taču ir meži un puķes, bet dažreiz tā ir pretīga, jo krastā pamestās zivis nostāvējušās smako, un tad jau ir klāt gaiša diena. Viss smaida saulē, un putni dzied pilnā spēkā!

Vieglus dūmus šādā rītā bija grūti pamanīt, tāpēc mēs no makšķerēm noņēmām zivis un izvārījām sev siltas brokastis. Pēc tam vērojām vientuļo upi, laiski atpūtāmies, līdz iegrimām miegā. Tad atmodāmies un skatījāmies, kas mūs pamodinājis. Dažreiz ieraudzī­jām tvaikoni, kas sprauslādams devās pret straumi, tik tālu pie otrā krasta, ka tikai to vien saskatījām, vai tam bija rats pie sānu borta vai pie pakaļējā gala. Tad kādu stundu nebija nekas ne redzams, ne dzirdams — tikai sastingusi vientulība. Pēc kāda laika pa lielu gabalu garām aizslīdēja plosts, un kāds lempis skaldīja uz tā malku, jo tie parasti to dara uz plosta,— redzam, ka cirvis nozib gaisā un brāžas lejup, nekas nav dzirdams, atkal paceļas cirvis, un tikai tad, kad tas paceļas pār vīra galvu, izdzirdam blīkšķi — tik daudz laika paiet, līdz skaņa atlido pār ūdeni. Tā aizvadījām dienu, valstīdamies zālē un klausīdamies klusumā. Reiz visapkārt bija dziļa migla, un uz plostiem un laivām, kas brauca garām, sita skārda pannas, lai tiem neuz­brauktu tvaikoņi. Kāda laiva vai plosts aizbrauca mums garām tik tuvu, ka dzirdējām ļaudis runājam, lamājamies un smejamies — dzir­dējām pavisam skaidri, bet nevarējām tos saredzēt, un kļuva baigi, jo likās, ka gari lido gaisā. Džims teica — viņš domājot — tie esot gari, bet es sacīju:

— Nē, gari vis neteiks: «Lai velns parautu šo velnišķīgo miglu!»

Drīz pienāca nakts, un mēs devāmies ceļā; kad nokļuvām upes vidū, neairēdami ļāvām plostam peldēt pa straumi, tad kūpinājām pīpes un kūļājām kājas ūdenī, un sarunājāmies par visu, kas ienāca prātā,— mēs vienmēr bijām kaili, dienu un nakti, ja vien moskīti nedzēla,— jaunās drēbes, ko man iedeva Baka radinieki, bija pārāk labas, lai būtu ērtas, un es vispār nemēdzu staigāt apģērbies.

Dažreiz visa lielā upe bija mūsu ziņā ilgu laiku. Tālumā pie krastiem redzējām sēres un salas, dažreiz arī uguntiņu — sveci būdi ņas logā, dažreiz arī uz ūdens pamirgoja ugunis — uz plosta vai liellaivas, varēja dzirdēt, ka tur kāds spēlē vijoli vai dzied. Skaisti ir dzīvot uz plosta! Mums pāri bija zvaigžņota debess, mēs gulējām uz muguras un skatījāmies uz spīdekļiem, un strīdējāmies, vai tie ir radīti vai paši radušies. Džims domāja, ka tie ir radīti, bet es domāju, ka tie paši radušies. Man šķita, ka tik daudz radīt būtu prasījis pārāk ilgu laiku. Džims sacīja — varbūt zvaigznes izdējis mēness,— gluži prātīga doma, pret to nebija ko iebilst, jo es reiz redzēju vardi, kas izlaida no sevis daudzas oliņas,— iespējams tas bija. Mēs vērojām arī krītošās zvaigznes, kā tās aizlidoja lejup. Džims domāja, ka šīs zvaigznes sabojājušās un tās izsviežot no ligzdas.

Vienu vai divas reizes naktī redzējām tvaikoni aizbraucam tumsā, šad tad tas izgrūda no dūmeņiem dzirksteļu kūļus, tie sabira upē, un tas izskatījās briesmīgi skaisti, tad tvaikonis pazuda upes līkumā, uguņiem mirgojot; troksnis norima, un upe kļuva atkal klusa. Pama­zām līdz mums atlīgoja tvaikoņa saceltie viļņi un mazliet sašūpoja plostu, un pēc tam neaprēķināmi ilgu laiku vairs nebija dzirdams nekas, varbūt tikai varžu kurkstieni.

Pēc pusnakts ļaudis krastā savās mājās aizgāja gulēt, tad divas vai trīs stundas krasti bija tumši — vairs nezibsnīja uguntiņas būdu logos. Sīs uguntiņas bija mūsu pulksteņi—pirmā, kas parādījās, nozīmēja, ka tuvojas rīts, tad meklējām vietu, kur piestāties un pietauvot mūsu plostu.

Kādu rītu atradu tukšu koka laivu un tajā pārcēlos pār sēkli uz cietzemi — tikai divi simti jardu — un kādu jūdzi nobraucu pa mazu upīti uz augšu caur ciprešu mežu, meklēdams ogas. Tieši tai vietā, kur upīte bija tik sekla, ka to varēja pārbrist govis, ieraudzīju divus vīrus lielā ātrumā skrējām pa taku. Domāju, ,ka esmu pagalam; vien­mēr, ja kādam dzenas pakaļ, tūlīt nodomāju, ka vajā mani vai Džimu. Gribēju laisties lapās, cik ātri vien var, bet viņi bija ļoti tuvu, sauca un lūdza mani, lai glābjot viņu dzīvības — viņi neko neesot nodarījuši, bet viņiem dzenoties pakaļ ar suņiem. Viņi gribēja ielēkt laivā, bet es teicu:

— Nedariet tā! Es vēl nedzirdu ne suņus, ne zirgus tuvojamies, jums vēl diezgan laika izlīst caur krūmiem, paiet gar upīti mazliet tālāk, tad nāciet dziļāk, brieniet man klāt un kāpiet laivā — tā nojauksiet suņiem pēdas.

Tā viņi darīja, un, tiklīdz iekāpa manā laivā, es airējos atpakaļ uz mūsu s^lu un pēc piecām minūtēm dzirdēju suņus tālumā rejam un vīrus saucam. Dzirdējām, ka viņi pienāca pie upītes, bet neredzējām viņus, viņi apstājās un mīņājās uz vietas — mēs braucām aizvien tālāk un tālāk un viņus vairs nedzirdējām. Kad bijām nobraukuši kādu jūdzi garām mežam un ievirzījāmies lielajā upē, viss bija kluss,

'mēs piebraucam pie salas, paslepamies jauno papeļu audzes un bijām glābti!

Viens no izglābtajiem bija vairāk nekā septiņdesmit gadu vecs plikgalvis ar sirmu vaigubārdu. Galvā viņam bija veca, skrandaina cepure, apģērbs — netīri zils vilnas krekls, saplīsušas, vecas zilas kokvilnas bikses, sabāztas augstos zābakos, paštamborēti bikšturi — nē, tikai viens. Pār koku pārmestus viņš nesa vecus, garus, zilus kokvilnas svārkus ar spožām vara pogām, un viņi abi stiepa lielas, piebāztas, nobružātas somas. Otrs bēglis bija ap trīsdesmit gadu vecs, arī viņa apģērbs šķita trūcīgs.

Paēduši brokastis, mēs atlaidāmies zālē un sarunājāmies, un pirmais, ko ievērojām, bija tas apstāklis, ka šie abi cilvēki viens otru nepazina.

— Par ko tev iznāca nepatikšanas?— jautāja plikgalvis otram cilvēkam.

— Es pārdevu kādas zāles, kas noņem zobakmeni,— un tās tiešām noņem šo akmeni, bet līdz ar to emalju,— uzkavējos vienu nakti ilgāk, nekā vajadzēja, un tieši tad, kad gribēju aizlavīties, saskrējos ar jums šai priekšpilsētā, un jūs teicāt, ka jūs vajā, un lūdzāt, lai palīdzu jums aizbēgt. Tad teicu jums, ka ari mani gaida nepatikšanas un ka laidīšos prom kopā ar jums. Tas ir viss mans stāsts. Bet jūsējais?

— Es te kādu nedēļu uzstājos pret dzeršanu un biju visu sieviešu mīluli^— mani mīlēja vecās un jaunās, jo es krietni sadevu dzērā­jiem— to gan varu jums teikt—, un katru vakaru nopelnīju piecus vai sešus dolārus — desmit centus no galviņas, bērniem un nēģeriem par brīvu, un veikals gāja no rokas, bet tad kāds palaida baumas, ka es pats slepenībā sūcot no pudeles. Šorīt mani pamodināja, kāds nēģeris un teiCa, ka ļaudis pulcējoties ar suņiem un zirgiem, ļaušot man kādu pusstundu iet savu ceļu, bet tād dzīšoties pakaļ un, ja saķeršot, tad izvārtīšot darvā un izjādelēšot uz stieņa. Es vairs negaidīju brokastis, nebiju izsalcis.

— Vecais, — sacīja jaunākais,— mēs varētu apvienoties un darbo­ties kopīgi, kā jūs domājat?

— Es neiebilstu. Bet ar ko jūs nodarbojaties?

— Mans amats ir burtlicis, mazliet pieprotu gatavot patentētas zāles, esmu aktieris, tēloju traģēdijās, ziniet. Ja ir izdevība, nodarbo­jos ar hipnozi un frenoloģiju, pasniedzu dziedāšanas un ģeogrāfijas stundas, dažreiz lasu kādu lekciju — es protu daudz ko! Daru visu, lai tikai nevajadzētu strādāt. Un ar ko jūs raujaties?

— Savā laikā esmu daudz nodarbojies ar dakterēšanu, dziedināju, uzlikdams rokas, vēzi un paralīzi, un līdzīgas kaites. Protu arī labi zīlēt, ja gadās kāds, kas man par attiecīgo personu pastāsta vajadzī­gos faktus. Bet galvenais — sprediķoju sapulcēs, darbojos, kā misio­nārs.

Kādu bridi visi klusēja, tad jaunais vīrietis nopūtās un teica:

— Ak vai!

— Par ko vaidat?— jautāja plikgalvis.

— Kad iedomājos, ciktāl esmu nodzīvojies un nokļuvis tik pagri­mušā sabiedrībā!

Un viņš ar kādu lupatu paberzēja sev acu kaktiņus.

— Piķis un zēvele, vai šī sabiedrība nav jums pietiekami laba?— plikgalvis jautāja asi un uzpūtīgi.

Jā, tā man ir diezgan laba, jo es tādu esmu pelnījis. Jo kas mani novilka tik zemu, kad biju tik augstu? Es pats. Es nevainoju jūs, džentlmeņi, nemaz ne. Nevainoju nevienu. Es to visu esmu pelnījis. Lai cietsirdīgā pasaule dara visļaunāko — es tomēr zinu — kaut kur sev atradīšu kapu. Lai pasaule izdarās kā vienmēr — atņem man visu — manus mīļotos, manu īpašumu, it visu, bet to vienu man nevar atņemt. Kādu dienu nogulšos savā kapā un aizmirsīšu visu, un mana nabaga salauztā sirds gūs mieru.

Viņš turpināja berzēt acis.

— Lai jods parauj jūsu salauzto sirdi!— plikgalvis sacīja.— Kāpēc jūs uzbāžaties mums ar savu salauzto sirdi? Kāda mums tur daļa!

— Nē. Es to zinu, es nevainoju jūs, džentlmeņi. Tā mana vaina, ka tik zemu esmu kritis,— jā, mana paša vaina. Un tāpēc ir pareizi, ka ciešu, pavisam pareizi,— es vairs nesūdzos.

— Zemu kritis? No kādiem augstumiem?

— Ak, jūs nekad man neticēsiet, pasaule nekad netic cilvēkam — lai paliek — tam nav nozīmes. Manas dzimšanas noslēpums . . .

— Jūsu dzimšanas noslēpums? Ko jūs ar to gribat teikt?

— Džentlmeņi,— jaunais cilvēks sacīja ļoti svinīgā balsī,— es jums atklāšos, jo uzticos jums. Esmu dzimis hercogs!

Džims izbolīja acis, to dzirdēdams, un, manuprāt, es arī. Tad plikgalvis iesaucās:

— Nē! Jūs runājat niekus!

— Jā. Mans vecvectēvs, hercoga Bridžuotera vecākais dēls, at­bēga uz Ameriku pagājušā gadsimta beigās, lai elpotu brīvības skaidro gaisu, apprecējās šeit un nomira, atstādams savu vienīgo dēlu, tai pašā laikā nomira arī viņa tēvs. Mirušā hercoga otrais dēls piesavinājās titulu un īpašumus, bet mazākais zēns — īstais manti­nieks un hercogs — tika aizmirsts. Esmu tiešs šī bērna pēcnācējs, likumīgais Bridžuoteras hercogs, un te nu esmu — vientulis, zaudējis savu augsto kārtu, ļaužu vajāts, saltās pasaules nicināts, skrandās nonīcis, lauztu sirdi — un spiests paciest blēžu sabiedrību uz plosta!

Džimam kļuva viņa ļoti žēl un man arī. Mēģinājām viņu mierināt, bet viņš sacīja, ka tas esot veltīgi, neviens nespējot viņu mierināt; bet, ja mēs atzītu viņu par hercogu, tas viņam līdzētu vairāk nekā jebkas cits. Apsolījāmies, ka to darīsim, ja viņš mūs iemācītu, kā uzvesties.

Viņš atbildēja, ka mums jāpaklanoties, viņu uzrunājot, jādēvējot par •«jūsu gaišību», «milordu» un «augstdzimtību»— un viņš ari neapvai­nošoties, ja mēs viņu saukšot vienkārši par Bridžuoteru, jo arī tas esot tituls, nevis vārds, vienam no mums viņš jāapkalpojot pie pusdienām un jāizdarot viņam visādi sīki pakalpojumi, ko viņš vēlētos.

Tas nebija grūti, un mēs centāmies to darīt.

Pusdienojot Džims stāvus apkalpoja hercogu un bieži jautāja:

— Vai jūsu gaišība nevēlētos šo vai to?— un tā tālāk, un katrs cilvēks varēja redzēt, ka hercogam tas ļoti patika.

Bet vecais vīrs kļuva ļoti kluss — neko nerunāja un nemaz neprie­cājās par hercoga lutināšanu. Likās, ka viņam ir kaut kas prātā. Pēcpusdienā viņš sacīja:

— Paklau, Bildžuoter*, man jūsu ļoti žēl, bet jūs neesat vienīgais, kas pārcietis tādu nelaimi.

— Vai tiešām?

— Jā, neesat vienīgais. Ne jūs vienu ļaunprātīgi nogrūda no augstas vietas.

— Diemžēl!

— Jūs neesat vienīgā persona, kuras dzimšanu klāj noslēpums.

Un, goda vārds, vecais sāka raudāt.

— Rimstiet! Ko jūs gribat teikt?

— Bildžuoter, vai varu jums uzticēties?— jautāja vecais vīrs, joprojām šņukstēdams.

— Līdz pašai nāvei!— Hercogs satvēra vecā vīra roku, saspieda to un sacīja:— Klājiet laukā savu dzīves noslēpumu.

— Bildžuoter, esmu mirušais dofins — troņa mantinieks.

Tad nu gan mēs abi ar Džimu blenzām kā sastinguši. Hercogs pārprasīja:

— Kas jūs esat?

— Jā, mans draugs, tas ir pārāk patiesi — šai brīdī jūsu acis skata nabaga pazudušo dofinu, Luiju Septiņpadsmito*— Luija Sešpadsmitā un Marijas Antuanetes dēlu!

— Jūs? Jūsu vecumā? Nē! Varbūt jūs gribat teikt, ka esat nelaiķis Kārlis Lielais*, jums droši vien ir seši vai septiņi simti gadu — vismazākais.

— Tas viss no bēdām, Bildžuoter, no bēdām! Bēdu dēļ man ir sirmi mati un pāragrā plikgalvība. Jā, džentlmeņi, jūs redzat savā priekšā zilās nātna drēbēs tērpušos, dziļā nelaimē iestigušu apkārtklīstošo, izdzīto cietēju, īsteno Francijas karali!

Viņš raudāja tik ļoti, ka mēs ar Džimu nezinājām īsti, ko pasākt, bijām tik noskumuši, tik nelaimīgi un lepni, ka viņš ir pie mums. Tāpēc sākām viņu mierināt, kā pirms tam hercogu. Bet viņš sacīja, ka tam neesot nozīmes, labāk būt nomirušam, jo tikai nāve varot viņam darīt labu, lai gan bieži viņš jūtoties labāk un vieglāk, ja- cilvēki izturoties pret viņu, kā pienākas viņa augstajam stāvoklim, nometas uz viena ceļa un uzrunā viņu «jūsu majestāte», pirms apkalpo pie edienu galda,un neapsēžas viņa klātienē, iekams viņš nav atļāvis. Tad Džims un es sākām viņu dēvēt par majestāti, visādi viņu apkalpojām un stāvējām kājās, līdz viņš atļāva mums apsēsties. Tas viņu ļoti iepriecināja, viņš kļuva jautrs un omulīgs. Bet hercogs pret viņu sabozās un izskatījās visai neapmierināts ar notikumu gaitu. Karalis tomēr izturējās pret viņu draudzīgi, sacīja, ka viņa tēvs hercoga vecvectēvu un citus Bildžuoteru hercogus visai ieredzējis, atļāvis tiem bieži viņu apmeklēt pilī, bet hercogs ilgi staigāja uzpūties, līdz beidzot karalis sacīja:

— Liekas, ka nāksies sasodīti ilgu laiku sēdēt kopā uz šā nejēdzīgā plosta, Bildžuoter, un kāda jēga jums tā uzpūsties? No tā mūsu stāvoklis kļūs ļaunāks. Nav mana vaina, ka neesmu dzimis hercogs, nav jūsu vaina, ka neesat dzimis karalis,— kāpēc tad uztraukties? Jāmēģina katrai lietai pieiet no labākās puses — tas ir mans vadmo tīvs. Nav nemaz tik ļauni, ka uzkūlāmies uz šī plosta — ko ēst ir daudz un viegla dzīve —, nāciet, še roka, hercog, un būsim draugi.

Hercogs pasniedza viņam roku, un Džims un es par to nopriecājā­mies. Viss saspīlējums zuda, un mēs jutāmies lieliski, jo nav nekā ļaunāka, ja uz plosta kāds naidojas,— te visiem jābūt apmierinātiem un laipniem citam pret citu.

Es diezgan drīz sapratu, ka šie meļi nebija ne karaļi, ne hercogi, bet pēdējie blēži un viltnieki. Tomēr es nekad neko neteicu, nekādi to neizpaudu, bet glabāju sevī — tas bija labākais, tad neradās nekādi strīdi, ne grūtības. Ja viņi vēlas, lai saucam viņus par karaļiem un hercogiem, es neko nesaku, lai tikai būtu miers mūsu saimē. Nebija arī nekādas nozīmes to pateikt Džimam, tāpēc klusēju. Ja arī nebiju iemācījies no sava tēva neko citu, tad vismaz zināju, kā apieties ar šādiem cilvēkiem — nestrīdēties pretī, lai viņi dara, ko grib.