Haklberija Fina piedzīvojumi

Četrdesmitā nodaļa

Pec brokastīm mes varen laba oma paņemam manu laivu un aizbraucam uz upi makšķeret.

Pavadi jam tur patīkami laiku, paēdam līdzpaņemtas pusdienas, apskatijam plostu un atradam to laba kārtība, majas atgriezāmies veļu, ap vakariņu laiku, un ieraudzijam, ka mājinieki ir norupejušies un satraukti, it ka paši nezinātu, ko darīt, viņi pavēlēja mums tūlīt pec vakariņam iet gulēt, bet nestast.ija, kas noticis, nepiemineja jauno anonīmo vēstuli, un tas jau ari nebija vajadzīgs mes tas saturu zinājām tikpat labi ka viņi. Tiklīdz bijām uz kāpnēm un krustmāte Sallija pagrieza mums muguru, ielavijamies pagraba un tur no skapja izņemam ēdamo, ka pietiktu vienam labam pusdienām, tad aizgājam gulēt. Pusdivpadsmitos atkal pieceļamies, Toms apģērba krustmātes

Sallijas kleitu, ko bija nočiepis, gribēja paņemt līdzi pusdienas, bet iesaucas:

Kur ir sviests?

Ks uzliku sviesta gabalu uz kukuruzas placeņa, es atbildēju.

Tad esi to atstajis pagraba, sviesta šeit nav.

Mes varam iztikt bez ta, es sacīju.

Mes varam vel labāk- i/tikt ar to, viņš atbildēja, tikai noej pagraba un paņem. Tad nolaidies pa zibensnovedēju 1111 steidzies pie mums. Ks tagad aiziešu, piebāzīšu Džima drebes ar salmiem lai ta bulu viņa pārģērbtā mato ,un, tiklīdz tu ieradīsies, es nobiršu ka aita, un mes bēgsim.

Viņš aizgaja, es devos uz pagrabu* Sviesta pika, dūres lieluma, gulēja tur, kur es to biju atstajis, paņemu kukuruzas plāceni ar visu sviestu, noputu sveci un uzmanīgi saku kapt augšup. Laimīgi nokļuvu pirmā ja slavā, bet redzu nāk krustmāte Sallija ar aizdegtu sveci, iemetu sviestu sava cepure un to uzbāzu galva. Nakamaja mirkli viņa mani ieraudzīja un jauta ja:

Vai tu biji pagraba?

Ja, krustmāt.

Ko tu tur darīji?

Neko.

Neko!?

Ja. tāpat.

Bet ka tev ienaca prata doties turp nakts laika?

Ks nezinu, krustmāt.

Tu nezini? Neatbildi man ta, Tom. Ks gribu zināt, ko tu apakša

darīji.

Neko nedarīju, krustmāt Sallij Dieva vārds, neko!

Domāju, ka 1111 viņa man atļaus iet, 1111 cita reize iņa Initu mani atlaidusi, bet, manuprāt, tagad, pec tik daudz dīvainiem atgadiju miem, viņu izbiedēja pat katrs nieciņš, jo tas šķita aizdomīgs. Viņa sacīja ļoti apņēmīga balsi:

Tagad ej viesistaba un paliec tur, līdz es ienakšu. Tev prata ir bijis kas nelabs, 1111 es to izzināšu gan jau tikšu ar tevi gala.

Viņa aizsteidzas, es atveru durvis un iegāju viesistaba. Briesmas ta bija ļaužu pilna! Piecpadsmit fermeri, un katram līdzi bise. Man kļuva nelabi, iegāzos krēsla un sēdēju. Ari viņi visi sedeja, daži klusiņām saruna jās, visi bi ja norūpējušies, nemierīgi, bet centas to neizrādīt Taču es to redzēju, jo visi viņi nemitīgi gan noņēma cepuri, gan atkal uzlika, kasīja se\ galvu, pārsēdās citos sēdekļos, raustīja savu svārku pogas. Ari es biju nobažījies, tomēr cepuri neno ņemu.

Vēlējos, kaut ienāktu krustmāte Sallija un ar mani izskaidrotos, pat nopērtu, ja viņai labpatiktu, tad ļautu man aiziet un pastastīt

Tomam, ka šoreiz esam pāršāvuši pār strīpu, iesēdušies tikpat kā iztraucētu lapseņu pūznī, ka jābeidz muļķoties un tūlīt kopā ar Džimu jābēg prom, iekams šiem visiem zudīs pacietība un tie sāks mūs meklēt.

Beidzot krustmāte ienāca un sāka mani iztaujāt, bet es nespēju tieši atbildēt un pats nesapratu, no kāda gala sākt, jo fermeri bija briesmīgi uztraukti, daži gribēja tūlīt pat iet pretim laupītājiem, viņi teica, ka palikušas tikai dažas minūtes līdz pusnaktij, citi atkal centās viņus pierunāt vēl gaidīt, līdz atskanēs aitas blējieni. Bet krustmāte nemitīgi bēra jautājumus, es viss drebēju un biju gatavs nogāzties pie zemes aiz bailēm, istabā kļuva aizvien karstāk un karstāk, sviests sāka kust un tecēja man gar ausīm un kaklu, un, kad viens fermeris sacīja: «Ieteicu tūlīt iet uz būdu un uz vietas nogrābt viņus, tiklīdz viņi ienāks,»—es gandrīz novēlos zemē; sviests pilēja man uz pieres, krustmāte Sallija to ieraudzīja, kļuva sejā balta kā palags un iesaucās:

— Žēlīgais Dievs, kas tam bērnam noticis? Viņam ir smadzeņu iekaisums, tas ir skaidrs kā diena, un smadzenes jau tek ārā no galvas!

Visi pieskrēja klāt skatīties, viņa norāva man no galvas cepuri, no tās izkrita plācenis un sviesta atliekas. Tad viņa satvēra un apskāva mani, teikdama:

— Vai, kā tu mani nobiedēji! Cik laimīga un pateicīga esmu, ka tev nav noticis nekas ļauns, jo mums vairs neklājas labi, nelaimes gāžas aumaļām, un, kad ieraudzīju to šķidrumu, domāju, ka būsi pagalam, jo pēc krāsas un izskata zināju, ka tām jābūt tavām smadzenēm, ja vien tu . . . Ak kungs, kāpēc neteici, pēc kā tu gāji pagrabā,— es tad nebūtu uztraukusies! Bet tagad žigli gultā un nerādies man acīs agrāk kā vien rītu!

Vienā mirklī biju jau augšējā stāvā, otrā mirklī jau nolaidos pa zibensnovedēju un pa tumsu aizdrāzos uz piebūvi. Gandrīz nevarēju parunāt aiz bailēm, tomēr, cik ātri varēju, pateicu Tomam, ka jā­laižas prom tūlīt, nezaudējot ne minūti,— māja ir pilna ar bruņotiem vīriem! Viņa acis iespulgojās, un viņš sacīja:

— Patiesi? Vai tas nav vareni? Hak, ja varētu visu atsākt vēlreiz, es sapulcinātu kādus divsimt vīrus! Varbūt varam bēgšanu atlikt, līdz . . .

— Ātrāk! Ātrāk!—es saucu.— Kur Džims?

— Tieši tev blakus, ja pastiepsi roku — aizsniegsi viņu. Viņš ir pārģērbies, viss kārtībā. Tagad izmanīsimies ārā un dosim signālu — aitas blējienu.

Bet tad sadzirdējām vīru soļus, viņi tuvojās durvīm un sāka grābstīties ap piekaramo atslēgu. Kāds vīrs sacīja:

— Es jau teicu, ka atnāksim par agru, vēl viņi nav ieradušies — durvis aizslēgtas! Pag, es ieslēgšu dažus no jums būdā, jūs gaidiet viņus tumsā un šaujiet nost, kad viņi ienāks. Pārējie izklīstiet tepat tuvumā un klausieties, vai nedzirdēsiet ļaundarus nākam.

Viņi ienāca būdā, bet tumsā mūs nesaredzēja, gandrīz samīdīja mūs, kamēr palīdām zem gultas. Bet mums laimīgi izdevās palīst apakšā un izšmaukt ārā, pirmais gāja Džims, tad sekoju es, Toms pēdējais — tā viņš bija pavēlējis. Tagad bijām jau piebūvē, bet ārpusē pavisam tuvu dzirdējām stampājamies soļus. Mēs pielīdām pie durvīm, Toms mūs tur apstādināja un sāka skatīties pa spraugu, taču neko nevarēja ieraudzīt, jo bija visai tumšs. Viņš mums pačukstēja, ka gaidīšot, līdz soļi attālināsies, tad viņš mums piebikstīšot, Džims atkal lai lienot pirmais un viņš pats pēdējais. Toms piespieda ausi pie spraugas un klausījās, klausījās, bet soļi ārā neapklusa ne brīdi; beidzot viņš mums piebikstīja, mēs izlavījāmies ārā, pieliecāmies un, aizturējuši elpu, bez mazākā trokšņa, kā indiāņi virknē cits aiz cita virzījāmies neatlaidīgi uz žoga pusi, laimīgi nokļuvām līdz tam — es un Džims pārlīdām pāri, bet Toma bikses aizķērās aiz šķēpeles augšējā baļķī, tad viņš dzirdēja, ka tuvojas soļi, rāvās uz priekšu, un šķēpele krakšķēdama nolūza. Kad Toms nolēca un skrēja mums pakaļ, kāds iesaucās:

— Kas tur ir? Atbildiet, vai es šaušu!

Bet mēs neatbildējām, tikai ļāvām kājām vaļu, ka papēži vien zibēja. Viņi sekoja mums pa pēdām, tad norībēja — blīc-blīc-blīc — un lodes nosvilpa pār mūsu galvām. Mēs dzirdējām saucienus:

— Tur viņi ir! Viņi skrien uz upes pusi! Ķeriet viņus, zēni, palaidiet suņus!

Viņi mums drāzās pakaļ, ko nagi nesa. Varējām to labi sadzirdēt, jo viņiem kājās bija zābaki un viņi kliedza, bet mums nebija zābaku un mēs nekliedzām. Skrējām uz zāģētavas pusi un, kad viņi mūs gandrīz vai panāca, iemetāmies krūmos un ļāvām, lai šie aizskrien mums garām, tad skrējām aiz viņiem. Visi suņi sākumā bija ieslēgti, lai neizbiedētu laupītājus, bet tagad kāds bija suņus palaidis vaļā, un arī tie skrēja mums pakaļ riedami, it kā to būtu vesels miljons. Bet tie bija mūsu suņi, pieskrējuši mums klāt, redzēdami, ka šeit esam mēs un nekā satraucoša nav, viņi pavicināja astes un aizdrāzās uz priekšu, kur skanēja kliedzieni un soļu dima. Tad mēs, uzņēmām tvaiku, drāzāmies pakaļ suņiem gandrīz līdz pašai zāģētavai, tad cauri krūmiem skrējām turp, kur bija piesieta mana laiva, ielēcām tajā un ar visu spēku traucāmies uz upes vidu, pēc iespējas klusāk cilādami airus. Tad pilnā mierā aizbraucām uz salu, kur atradās plosts, vēl dzirdējām spalgi rejam suņus, kas skraidīja uz priekšu un atpakaļ krastā, līdz aizbraucām tik tālu, ka skaņas kļuva neskaidras un izdzisa. Kad uzkāpām uz plosta, es sacīju:

— Tagad, vecais Džim, tu atkal esi brīvs cilvēks un vairs nekad nebūsi vergs.

— Cik labi viss izdevās, Hak! Tik skaisti izdomāts, tik skaisti paveikts man liekas, ka neviens cits nevaretu izdomāt tik lielisku un sarežģītu plānu ka musejo.

Mes bijām bezgala priecīgi, taču Toms bija vispriecīgākais, jo viņa kaju ikros bija iestregusi lode.

Kad es un Džims to uzzinājām, musu prieks saplaka. Toma brūce sāpēja un stipri asiņoja, noguldījām viņu plosta budā, saplēsām vienu no hercoga krekliem, lai kaju pārsietu, bet viņš sacīja:

— Dodiet šurp lupatas, es pats to protu. Neaizkavejieties, te nav laika muļķoties, ja, mūsu bēgšana izdevusies lieliski! Attauvojiet plostu un ķerieties pie airiem. Zēni, mes to nostrādājam smalki! Zel, ka nevarēju palīdzēt Luijam Sešpadsmitajam, tad viņa biogrāfijā nebūtu bijis jaraksta: «Luija Svētā dēls, uzkāp debesis!» Ne, ser, mes būtu viņu aizveduši pāri robežai — tikpat veikli un gludi kā tagad. Tveriet airus, tveriet airus!

Bet es apspriedos ar Džimu — un mēs sākam domāt. Kadu mirkli domājām, tad es teicu:

— Runā tu, Džim.

Viņš atbildēja:

— Klausies, ko es domāju, Hak. Ja mes būtu atbrīvojuši masteru Tomu un kāds no mums tiktu ievainots, vai tad viņš teiktu: «Glābiet mani, nedomājiet par to, ka jāatsauc dakteris, lai glābtu ievainoto?» Vai tā rīkotos māsters Toms Sojers? Vai tiešām viņš tā teiktu? Nekad viņš to nedarītu! Un vai tad Džimam būtu tā jārunā? Nē, ser, neizkustēšos no šīs vietas, līdz atnāks dakteris, pat ja man būtu te jāsēž četrdesmit gadu!

Es zināju, ka Džima dvēsele ir balta, un gaidīju, ka viņš runās tieši tā,— tagad viss bija kārtībā, un es teicu Tomam, ka iešu pasaukt dakteri. Viņš traki spirinājās pretī, bet mēs ar Džimu nepiekāpāmies, tad Toms gribēja izrāpties no būdas un pats atraisīt plostu, bet mēs neļāvām. Viņš mūs nolamāja, bet arī tas nelīdzēja. Kad Toms redzēja, ka eju sakārtot laivu, viņš sacīja:

— Labi, ja tu tik ļoti gribi, es tev pateikšu, kas jādara, kad nokļūsi pilsētā. Aizslēdz durvis, sasien ārstam rokas un kājas, aizsien viņam acis un liec zvērēt, ka viņš būs kluss kā kaps, ieliec viņam rokā maku ar zelta naudu, tad ved viņu līčloču pa tumšām sānielām, atved šurp laivā, nevis tieši, bet gar dažādām saliņām, pārmeklē viņu, atņem viņam krīta gabalu un atdod to tad, kad aizvedīsi viņu atpakaļ pilsētā, jo citādi viņš ar krītu uzvilks zīmes mūsu plostam, lai var to vēlāk atrast. Tā visi dara.

Apsolījos, ka darīšu, bet Džims paslēpsies mežā, kad ieraudzīs dakteri nākam, un tur nogaidīs, līdz viņš aizies.

Četrdesmit pirmā nodaļa

Dakteris bija vecs virs ļoti jauku, laipnu seju. Kad pamodinaju viņu, stāstīju, ka es un mans brālis vakar pēcpusdienā medijam uz Spāniešu salas, atradām tur plostu, uz kura pārnakšņojām, bet ap pusnakti mans brālis, laikam miegā, pagrūda bisi, jo tā izšāva un ievainoja viņu kājā, tāpēc mēs lūdzam dakteri aizbraukt turp, pārsiet kāju un nevienam neko neteikt, jo gribam atgriezties mājās šovakar un pārsteigt musu tuviniekus.

— Kas ir jūsu tuvinieki?— viņš jautāja.

— Felpsi, dzīvo aiz pilsētas.

— Tā,— viņš atbildēja. Pēc mirkļa jautāja:

— Kā tad viņu sašāva — atkārtojiet?

— Viņš kaut ko redzēja sapnī,— atbildēju,— un tad bise izšāva.

— Savāds sapnis!— viņš piebilda.

Dakteris iededzināja laternu, sakārtoja savu somu, un mēs devā­mies ceļā. Bet, ieraudzījis manu laivu, viņš nepatikā sacīja — tā esot pietiekami liela vienam cilvēkam, taču diviem braukt būtu bīstami.

Es sacīju:

— Nebaidieties, ser. Mēs taja braucām trīs, un tā izturēja.

— Kādi trīs?

— Nu, es, Sids un . . . un . . . bises, tā es gribēju teikt.

— Ak tā,— viņš sacīja.

Viņš uzlika kāju uz laivas malas un to pašūpoja, tad pakratīja galvu un sacīja, ka apskatīšoties, vai nevar dabūt lielāku laivu. Bet visas laivas bija piesietas važās un pieslēgtas, tad viņš paņēma manu laivu un sacīja, lai es gaidot, līdz viņš atgriezīsies, varbūt lai pameklējot sev citu laivu vai vislabāk — ejot mājās un sagatavojot tuviniekus pārsteigumam, ja vēloties. Es atbildēju, ka nevēlos; tad paskaidroju viņam, kā atrast plostu, un viņš aizbrauca.

Bet drīz man ienāca prātā kāda doma', ja nu viņš nevar Toma kāju izārstēt tik ātri — kā mēdz teikt, kamēr aita trīsreiz noskurina asti? Ja nu viņam vajadzīgas trīs vai četras dienas? Ko tad lai darām? Vai lai paliekam šeit, kamēr viņš visu izpļāpās? Nē, ser. Es zinu, ko darīšu. Es gaidīšu un, ja viņš, atnācis atpakaļ, teiks, ka viņam turp jābrauc vēlreiz, došos viņam līdzi, vienalga -— kaut vai peldus. Tad mēs viņu sasiesim, atstāsim uz plosta un laidīsim pa upi lejup, un, kad viņš Tomam vairs nebūs vajadzīgs, samaksāsim viņam par darbu vai atdosim visu, kas mums ir, un izsēdināsim viņu krastā.

Ielīdu kādā malkas grēdā, lai mazliet nosnaustos, bet, kad atmo­dos,— saule jau bija augstu pāri manai galvai! Pielēcu kājās un aizskrēju līdz daktera mājai, bet tur man sacīja, ka viņš nakti aizbraucis un neesot vēl atgriezies. Tūlīt sapratu, ka Tomam ir pavisam slikti, un nolēmu tūlīt doties uz salu.

Bet, tikko aizskrēju ap stūri, gandrīz ar galvu ietriecos tēvocim Sailasam vēderā! Viņš iesaucās:

— Tu, Tom! Kur tu visu laiku biji, palaidni?

— Nekur,— atbildēju,— tikai džinos pakaļ izbēgušajam nēģerim kopā ar Sidu.

— Bet kur tad jūs palikāt?— viņš jautāja.— Jūsu krustmāte ļoti noraizējusies.

— Veltīgi,— es atbildēju,— jo mums nekas nav noticis! Mēs seko­jām vīriem un suņiem, bet viņi skrēja ātrāk un pazuda, tad mums šķita, ka viņu balsis skan jau uz upes, paņēmām laivu un braucām tiem pakaļ pāri upei, bet nekur nevarējām tos atrast. Tā braucām pret straumi gar otro krastu, līdz nogurām un bijām galīgi nokausēti. Piesējām laivu un aizmigām, atmodāmies tikai pirms stundas, tad atbraucām šurp, lai uzzinātu, kas noticis, Sids aizgāja uz pasta māju aptaujāties, un es meklēju mums kaut ko ēdamu, tad iesim mājās.

Abi iegājām pasta kantorī meklēt Sidu, bet, kā jau to domāju, viņa tur nebija. Tēvocis saņēma kādu vēstuli, un mēs ilgāk negaidī­jām, jo Sids nenāca. Tad vecais vīrs sacīja:

— Iesim, lai Sids pats atrod ceļu uz mājām — vai nu iet kājām, vai brauc ar laivu —, kad būs pietiekami izdauzījies, bet mēs brauksim ar ratiem.

Nekādi nevarēju viņu pierunāt, lai viņš man atļauj palikt un sagaidīt Sidu. Viņš teica, ka tam neesot nozīmes, lai es nāķot viņam līdzi un lai krustmāte Sallija pārliecinās, ka nekas nav noticis.

Kad pārnācām mājās, krustmāte Sallija kļuva tik laimīga, mani redzot, ka smējās un raudāja reizē, apskāva mani un sāka arī pērt, bet pavisam nesāpīgi, un piebilda, ka nopēršot ari Sidu, kad viņš pārnāk- šot.

Māja bija kā piebāzta ar fermeriem un viņu sievām, kas pie mums pusdienoja,— tādu tērgāšanu nekad neesmu dzirdējis. Visļaunākā bija vecā mis Hočkisa — viņas mēle strādāja nepārtraukti. Viņa sacīja:

— Ziniet, māsa Felpsa, es apskatīju to būdu. Man šķiet — nēģeris ir bijis traks. Es teicu māsai Demrelai — vai ne tā, māsa Demrela?— viņš ir traks — tieši tādus vārdus es teicu. Jūs dzirdat visi — viņš ir traks — es teicu. To liecina viss — es teicu. Paskatieties uz dzirnak­meni — es teicu — vai kāds prātīgs cilvēks ieskrāpētu tādas muļķības dzirnakmenī? Tā es teicu. Seit tādam un tādam salūza sirds, šeit tāds un tāds nīka trīsdesmit septiņus gadus — un tamlīdzīgi — Luija ār­laulības dēls — aizmirsu vārdu — un citādas blēņas. Viņš ir galīgi traks — es teicu uzreiz, jau pašā sākumā, un arī vēlāk, un pašās beigās — nēģeris ir traks, traks kā Nebukadnecars*— tā es teicu.

— Un vēl tās virvju kāpnes, darinātas no lupatām, māsa Hoč- kisa,— piebilda vecā misis Demrela,— kam gan tās viņam bija va­jadzīgas . . .

— Sos pašus vārdus nupat pirms mirkļa es teicu māsai Aterbekai — viņa jums to apstiprinās. Viņa iesaucās — paskatieties, virvju kāp­nes! Jā — es teicu — paskatieties, kam tās viņam bija vajadzīgas? Bet māsa Hočkisa teica . . .

— Bet kā, pie joda, viņi tur varēja ievilkt dzirnakmeni? Un kas izraka to caurumu? Kas . . .

— Tieši tā es teicu, brāli Penrod! Es nupat teicu — pasniedziet man, lūdzu, šo sīrupa bļodu, lūdzu — es teicu māsai Danlepai tieši šajā mirklī — kā viņi tur varēja ievilkt dzirnakmeni? Tā es teicu. Vai jūs domājat — bez palīdzības? Te tas āķis! Nestāstiet man — es teicu — viņiem kāds palīdzēja un diezgan daudz palīdzēja — tā es teicu — kāds ducis cilvēku palīdzēja šim nēģerim. Es noģērēšu ādu šeit visiem nēģeriem, bet noskaidrošu, kas to darījis — tā es teicu — un vēl vairāk — es teicu . . .

— Jūs sakāt: ducis! Četrdesmit cilvēku nebūtu varējuši to paveikt. Tikai paskatieties, no nažiem izgatavoti zāģi un citas lietas, un ar kādām grūtībām! Gultai nozāģēta kāja, tur sešiem vīriem bija darbs veselai nedēļai, un tad no salmiem pagatavotais nēģeris gultā, un vēl . . .

— Nerunājiet, brāli Haitauer! Es to pašu nupat teicu brālim Felpsam — tieši viņam. Viņš atbildēja:— Un ko jūs domājat, māsa Hočkisa?— Ko es domāju, brāli Felps?— es teicu.— Par to nozāģēto gultas kāju,— viņš atteica.— Padomājiet par to,— es teicu.— Tā taču nenozāģējās pati, kāds to ir nozāģējis. Tādas ir manas domas, varat tās pieņemt vai noraidīt — tas nav svarīgi,— es teicu,— bet tādas ir manas domas,—es teicu,—un, ja kāds var izdomāt ko labāku,— es teicu,— lai domā. Tā es teicu māsai Danlepai . . .

— Lai es izčibētu, ja te visa māja nav bijusi pilna ar nēģeriem, kas visas četras nedēļas pa naktīm šo darbu nostrādājuši, māsa Felpsa. Paskatieties uz šo kreklu — katra vieta aprakstīta ar afrikāņu slepe­najām rakstu zīmēm, un visas tās rakstītas ar asinīm! To droši vien ilgu laiku apstrādājusi vesela banda! Es dotu divus dolārus tam, kas to man izlasītu, bet nēģerus, kas to rakstījuši, pērtu ar pātagu, kamēr . . .

— Vai kāds viņam palīdzējis, brāli Māpl? Jūs to tūlīt saprastu, ja būtu padzīvojis kādas dienas mūsu mājā pēdējā laikā. Viņi zaga visu, kas vien gadījās pa rokai,— un mēs taču visu laiku sargājām. So kreklu viņi nozaga no virves un palagu, no kā izgatavoja lupatu kāpnes,— to viņi nozaga neskaitāmas reizes! Arī miltus, sveces, sveč­turus, karotes, veco pannu un tūkstoš citu lietu, kuras tagad nevaru atminēties, arī manu jauno katūna kleitu. Bet es un Sailass, Sids un Toms dienu un nakti stāvējām sardzē, un es jums saku — neviens no mums nevarēja atrast nekādas pēdas, neko ne dzirdējām, ne redzē­jām — un pašā pēdējā mirklī viņi ielīda šeit mums deguna priekšā un izmuļķoja mūs. Ne tikai mūs, bet veselu laupītāju bandu no indiāņu teritorijas — un aizbēga ar šo nēģeri sveiki un veseli, kad sešpadsmit vīri un divdesmit divi suņi dzinās tiem pa pēdām! Es saku — tas pārspēj visu, ko esmu dzirdējusi. Pat spoki nevarētu to labāk un smalkāk nostrādāt. Man šķiet, ka tie tiešām bijuši spoki — jo jūs taču pazīstat mūsu suņus — tie ir vislabākie suņi, un tie nespēja uzost nekādas pēdas! Izskaidrojiet to man, ja kāds to var!

— Ziniet, tas pārspēj visu . . .

— Savā dzīvē nekad neesmu . . .

— Lai Dievs man stāv klāt, es negribētu būt . . .

— Mājas zagļi, un turklāt. . .

— Žēlīgais Dievs, man būtu bailes dzīvot tādā . . .

— Bailes dzīvot! Mani sagrāba šausmas, pat neiedrošinājos iet gulēt vai nolikties guļus, vai apsēsties, māsa Ridžveja. Un kā viņi zaga — jūs varat iedomāties, kā es drebēju aiz bailēm vakar, kad tuvojās pusnakts. Dievs mans liecinieks, es jau sāku baiļoties, vai viņi nenozags kādu mūsu ģimenes locekli! Es biju jau tik tāļu, ka man vai prāts aptumšojās. Tagad dienas laikā tas šķiet muļķīgi, bet tad es sev teicu — tur mani nabaga zēni guļ vientuļā telpā, un man kļuva tik baismi, ka uzgāju augšā un viņus ieslēdzu. To es darīju. Tā būtu rīkojies ikviens. Ziniet, ja cilvēks tā iebiedēts, tad bailes aizvien pieaug, galva griežas un sāc darīt visādas muļķības, un domās saki sev — ja nu es būtu zēns un gulētu tur augšā, un durvis nebūtu pieslēgtas . . .

Viņa apklusa it kā izbrīnā, tad lēnām pagrieza galvu un uzlūkoja mani — bet tad es piecēlos un izgāju pastaigāties.

Pats sev sacīju: varēšu labāk izskaidrot, kāpēc mēs šorīt nebijām istabā, ja aiziešu sāņus un mazliet padomāšu. Tā arī darīju. Tālu negāju, jo tad viņa būtu likusi mani pasaukt. Vēlāk, kad visi viesi aizgāja, es ienācu un pastāstīju viņai, ka troksnis un šāvieni pamodi­nāja mani un «Sidu», durvis bija aizslēgtas, bet mēs gribējām visu redzēt, tālab nolaidāmies pa zibensnovedēju, mazliet abi sasitāmies un tāpēc nekad vairs tā nedarīsim. Tad izstāstīju viņai visu to pašu, ko biju stāstījis tēvocim Sailasam, viņa sacīja, ka mums piedodot un varbūt tas nemaz neesot bijis tik ļauni, jo tādi jau esot visi zēni — lieli palaidņi, cik viņa novērojusi, un, ja nu nekas nelabs nav gadījies, tad viņa esot pateicīga, ka esam sveiki un veseli un mājās, un neesot ko bīties par to, kas padarīts un pagājis. Pēc tam viņa mani noskūpstīja, paglaudīja man galvu, tad sadruma, pēkšņi salecas un iesaucās:

— Žēlīgais Dievs, ir jau gandrīz nakts, bet Sids vēl nav pārnācis! Kas tam zēnam noticis?

Gribēju izmantot izdevību, pielēcu kājās un iesaucos:

— Aizskriešu uz pilsētu un viņu sameklēšu!

— Nē, to tu nedarīsi,— viņa atbildēja.— Paliec vien tepat; pietiek, ja viens ir pazudis. Ja viņš neatgriezīsies uz vakariņām, tad ies tavs tēvocis.

Toms uz vakariņām neieradās, tāpēc tēvocis pēc vakariņām tūlīt aizgāja.

Viņš atgriezās ap desmitiem mazliet norūpējies, jo nebija sadzinis zēna pēdas. Krustmāte Sallija bija ļoti norūpējusies, bet tēvocis Sailass sacīja, ka rūpēm neesot iemesla. Zēni paliek zēni, tā viņš teica — arī Sids atnākšot otrā rītā sveiks un vesels. Viņai ar to bija jāapmierinās. Bet viņa teica, ka vēl kādu laiku neiešot gulēt un gaidīšot Sidu — aizdedzināšot sveci, lai viņš varētu to saskatīt.

Kad gāju augšā gulēt, viņa nāca man līdzi ar savu sveci, apsedza mani un bija pret mani tik mīļa kā māte, tāpēc jutos zemisks, nespēju viņai skatīties acīs. Viņa atsēdās uz manas gultas un ilgi ar mani sarunājās, pieminēja Sidu, cik viņš esot lielisks zēns, un negribēja rimties par viņu runāt — šad un tad iejautājās, vai es nezinot, kur viņš būtu varējis nomaldīties, varbūt esot ievainots vai varbūt noslīcis, guļot šai mirklī kaut kur lielās ciešanās vai miris, un viņa nevarot būt pie Sida un viņam palīdzēt. Tad viņai sāka birt asaras, un es sacīju, ka Sidam nekas nav noticis, ka viņš būs droši vien mājās rītdien agri, viņa paspieda manu roku, noskūpstīja mani un lūdza mani šos vārdus atkārtot, jo tie viņai darot labu, viņa esot tik ļoti satraukta. Aiziedama viņa cieši un maigi ieskatījās man acīs un sacīja:

— Durvis nebūs aizslēgtas, Tom, tur ir logs un zibensnovedējs, bet tu būsi labs zēns, vai ne? Un tu neaiziesi? Manis labā.

Dievs vien zina, kā es vēlējos aiziet, lai meklētu Tomu, un biju to nodomājis darīt, bet pēc šiem vārdiem nevarēju aiziet, pat ja man dotu karaļvalsti.

Bet es domāju par krustmāti un Tomu un gulēju ļoti nemierīgi. Divreiz naktī nolaidos pa zibensnovedēju, aizgāju līdz mājas priekšpu sei, redzēju, ka viņa sēž pie loga, kurā nolikta degoša svece, viņas acis raudzījās uz ceļu, un tajās bija asaras. Vēlējos, kaut spētu kaut ko darīt viņas labā, bet neko nespēju — vienīgi zvērēju, ka nekad vairs viņu neapbēdināšu. Trešoreiz pamodos ausmā, atkal nolaidos zemē, bet viņa tur vēl joprojām sēdēja — svece bija gandrīz izdzisusi. Atbalstījusi uz rokas savu veco, sirmo galvu, viņa gulēja.