Haklberija Fina piedzīvojumi

Divdesmit astota nodaļa

Bija jau laiks celties. Nonācu no bēniņiem un gribēju iet lejā, bet, iedams garām meiteņu istabai, kuras durvis bija pavērtas, ieraudzīju Mēriju Džeinu sēžam pie viņas vecās atvērtās ceļasomas un kravājam tajā dažādas mantas — viņa gatavojās braukt uz Angliju. Taču šai brīdī viņa nekravājās, bet, salikusi tērpus sev klēpī, raudāja, aizklā­jusi seju ar rokām. Jutos ļoti nejauki, to redzot, protams, tā būtu juties katrs. Iegāju pie viņas istabā un teicu:

— Mis Mērija Džeina, jūs nespējat redzēt cilvēkus nelaimē — arī es to nespēju — gandrīz nekad. Pastāstiet, kas noticis.

Viņa pastāstīja. Kā jau domāju — viņa bēdājās par nēģeriem. Viņa sacīja — skaistais brauciens uz Angliju viņai esot tikpat kā sabojāts, viņa pat nevarot pateikt, vai tur būšot laimīga, zinot, ka māte un bērni nekad vairs cits citu neredzēšot. Tad viņa sāka raudāt vēl rūgtāk-, izpleta rokas un iesaucās:

— Ai, mīļais Dievs, padomā tikai, viņi nekad vairs neredzēsies!

— Redzēsies, un jau pēc divām nedēļām — un es to zinu!— es sacīju.

Se tev, šie vārdi man izspruka, iekams paspēju apdomāties! Bet nepaguvu pakustēties, kad viņa apskāva manu kaklu un lūdza šos vārdus atkal, atkal, atkal. Sapratu, ka esmu izrunājies pārsteidzīgi un atklājis jau par daudz un ka nu esmu iedzīts strupceļā. Lūdzu, lai viņa man atļauj apdomāties kādu minūti, un viņa apsēdās nepacietīga, satraukta un skaista, bet šķita laimīga un atvieglota, it kā viņai nupat būtu izrauts zobs. Bet es visu pārdomāju. Sacīju pats sev — cil­vēks, kas iedzīts sprukās, pastāstot patiesību, daudz riskē, lai gan man vēl nebija nekādas pieredzes un es nevarēju to noteikti apgalvot, taču šķita, ka šoreiz runāt patiesību būtu labāk un drošāk nekā stāstīt melus. Tas viss vēlāk jāpārdomā, jo šķita tik neparasts un sarežģīts. Nekad nebiju tā kaut ko pieredzējis. Labi,— sacīju sev beidzot, — pamēģināšu šoreiz teikt patiesību, lai gan tas bija tikpat kā no­sēsties uz pulvermucas un uzspridzināt to aiz ziņkāres, gaidīt, kas tur iznāks. Tad sacīju:

— Mis Mērija Džeina, vai jums ir kādi paziņas ārpus pilsētas, kur jūs varētu aizbraukt un palikt kādas trīs vai četras dienas?

— Jā. Misters Lotrops. Kāpēc?

— Nav svarīgi, kāpēc. Ja es jums pateikšu, kā nēģeri atkal ieraudzīs cits citu pēc divām nedēļām šai mājā, un varēšu pierādīt, kā es to zinu,— vai tad jūs aizbrauksiet pie mistera Lotropa un paliksiet pie viņa četras dienas?

— Četras dienas?— viņa iesaucās.— Es tur palikšu veselu gadu!

— Labi,— es atbildēju,— man vajadzīgs tikai jūsu solījums — un es noticēšu tam vairāk, nekā ja cits zvērēdams skūpstītu Bībeli.

Viņa pasmaidīja un maigi pietvīka, un es turpināju:

— Ja jūs neiebilstat, es aizvēršu un aizbultēšu durvis.— Tad atgriezos, apsēdos un sacīju:

— Tikai nekliedziet. Sēdiet klusu un uzklausiet mani kā vīrs. Man jums jāsaka patiesība, un jums jāsaņemas, mis Mērija, jo šī patiesība būs nepatīkama un smaga, bet tur neko nevar darīt. Jūsu tēvoči nav nekādi tēvoči, tie ir divi blēži — īsti un rūdīti. Tagad esmu ļaunāko pateicis, un pārējo jūs izturēsiet viegli.

Tas viņu, protams, ļoti satricināja, bet es jau biju pāri sēkļiem un turpināju savu stāstu — viņas acis ar katru brīdi zvēroja spožāk, un es viņai visu pateicu, sākot ar to, kā mēs sastapām jauno vientiesi gaidām tvaikoni, līdz tai vietai, kad viņa pati krita karalim pie krūtīm uz savu durvju sliekšņa un kad viņš viņu noskūpstīja sešpa­dsmit vai septiņpadsmit reizes,— tad viņa pielēca kājās, viņas seja kvēloja kā saulriets, un viņa iesaucās:

— Nekrietnais! Nāc, nezaudēsim ne mirkli — ne sekundi —, izvār- tīsim viņus piķī un spalvās un iesviedīsim upē!

Es atbildēju:

— Protams. Bet vai jūs to gribat darīt, pirms aizbraucat pie mistera Lotropa, vai . . .

— Ai!— viņa iesaucās.— Par ko es domāju!— Un viņa atkal apsē­dās.— Neņem vērā, lūdzu, ko es saku, lūdzu, lūdzu!

Un viņa uzlika savu maigo roku uz manējās tik jauki, ka biju gatavs viņas labā mirt.

— Es pat nedomāju, ka esmu tik satraukta,— viņa piebilda,— tur­pini, es vairs tā nedarīšu. Pasaki, ko man darīt, un, ko tu sacīsi, to es darīšu.

— Labi,— es atbildēju,— šie divi blēži, protams, ir rūdīti, un es esmu pret savu gribu spiests ceļot kopā ar viņiem, vai patīk, vai nepatīk,— nevaru jums pateikt, kāpēc; un, ja jūs par viņiem visu pastāstītu šai pilsētā, tad izrautu mani no viņu ķetnām un man būtu labi. Bet ir vēl kāds cilvēks, kuru jūs nepazīstat, un tas nonāktu lielā postā. Mums viņš jāglābj, vai ne? Protams. Tāpēc neko par viņiem nestāstīsim.

Runājot šos vārdus, man ienāca prātā laba doma. Es izdomāju, kā varētu sevi un Džimu atbrīvot no šiem blēžiem, iesēdināt viņus šeit cietumā un pēc tam abi aizbēgt. Negribēju viens dienas laikā vadīt plostu, rādīties cilvēkiem un atbildēt uz jautājumiem. Tāpēc nolēmu savu nodomu izteikt tikai vēlu vakarā. Es sacīju:

— Mis Mērija Džeina, es jums pateikšu, ko mēs darīsim, un jums nevajadzēs tik ilgi palikt pie mistera Lotropa. Cik tālu viņš dzīvo?

— Nepilnas četras jūdzes — tepat laukos, šai pusē.

— Tas ir labi. Aizbrauciet turp un noliecieties atpūsties līdz deviņiem vai pusdesmitiem vakarā, tad lūdziet, lai viņš jūs atkal aizved mājās,— sakiet, ka esat kaut ko aizmirsusi. Ja ierodaties pirms vienpadsmitiem, ielieciet logā sveci un, ja es neparādos, gaidiet līdz vienpadsmitiem, un, ja tad es neatnāktu, tas nozīmē, ka esmu aiz­braucis un atrodos drošībā. Tad ejiet un pastāstiet visu, un lai šos neliešus iebāž cietumā.

— Labi!—viņa sacīja.—Es tā darīšu.

— Bet, ja nu atgadās, ka neesmu aizbraucis un mani apcietina kopā ar viņiem, tad jums ,jāsaka, ka es jums visu esmu iepriekš pastāstījis, un jāpalīdz man.

— Es tev palīdzēšu! Patiesi to gribu darīt! Viņi neskars ne matiņu uz tavas galvas!— viņa sacīja, un es redzēju, ka viņas nāsis iepletās un acis nozibēja.

— Ja es aizbraukšu un nebūšu šeit,— es turpināju,— tad nevarēšu apliecināt, ka šie krāpnieki nav jūsu tēvoči, un es to nevarētu arī tad, ja būtu šeit. Es varētu tikai apzvērēt, ka viņi ir klaidoņi un nelieši, tas ir viss, bet arī tas būtu kaut ko vērts. Bet ir citi cilvēki, kas to spētu labāk nekā es, par kuriem neviens nešaubītos kā par mani. Pateikšu, kur jūs tos varat atrast. Dodiet man zīmuli un gabaliņu papīra. Lūk: «Karaļa Žirafe — Briksvilā.» Noglabājiet un nepazaudējiet. Ja tiesa grib kaut ko uzzināt par šiem abiem, lai aizsūta kādu cilvēku uz Briksvilu ar ziņu, ka ir noķerti tie vīri, kas tēloja «Karaļa Žirafi», un lai palūdz atsūtīt lieciniekus,— tad šeit vienā mirklī ieradīsies visa pilsēta, mis Mērija! Un viņiem žults vārīsies!

Man šķita, ka esam visu norunājuši, tāpēc sacīju:

— Ļaujiet, lai ūtrupe notiek, un nebēdājieties. Neviens nemaksās par nopirktajām mantām tai pašā dienā, bet dienu vēlāk, jo ūtrupe ir tikai nupat izsludināta, un blēži neaizbrauks, līdz saņems naudu: mēs visu būsim tā iekārtojuši, ka ūtrupe skaitīsies nelikumīga un naudu viņi, nesaņems. Tāpat arī ar nēģeriem — tas nebija likumīgs darījums, un nēģeri drīz ieradīsies atpakaļ. Jā, viņi nevar saņemt naudu ari par nēģeriem. Tagad viņi ir pavisam dimbā, mis Mērija.

— Labi,— viņa atbildēja,— tagad aiziešu paēst brokastis, tad tūlīt braukšu pie mistera Lotropa.

— Tā nedariet, mis Mērija Džeina,— es sacīju,— nekādā ziņā; aizbrauciet pirms brokastīm.

— Kāpēc?

— Kā jūs domājat — kāpēc es gribu, lai jūs aizbrauktu, mis Mērija?

— Neesmu par to domājusi, un, ja man jāatbild, tad tiešām nezinu. Kāpēc?

— Tāpēc, ka jums nav bieza āda. Jūsu sejā var visu lasīt kā grāmatā. Ikviens tajā var lasīt, it kā tur viss būtu drukāts ar lieliem burtiem. Vai jums liekas, ka varēsiet ieskatīties sejā saviem tēvočiem, kad viņi nonāks lejā teikt jums labrītu un jūs noskūpstīt, un jūs ne . . .

— Pietiek, pietiek! Jā, aizbraukšu pirms brokastīm — būšu prie­cīga. Atstāšu pie viņiem savas māsas.

— Jā, par viņām nerūpējieties. Viņām vēl mazliet jāpaciešas. Ja jūs visas aizbrauktu, tad blēžiem rastos aizdomas. Es vēlos, lai jūs neredzētu ne viņus, ne savas māsas, ne kādu šīs pilsētas iedzīvotāju. Ja kāds kaimiņš jums jautātu, kā jūsu tēvoči šorīt jūtas, jūsu seja viņiem pateiktu visu. Nē, tikai aizbrauciet, mis Mērija Džeina, un es visu nokārtošu. Es pateikšu mis Sjūzenai, lai viņa pasveicina jūsu tēvočus un saka, ka jūs esat uz dažām stundām aizbraukusi mazliet atpūsties un rast pārmaiņu vai sastapt kādu draudzeni un ka jūs būsiet atpakaļ šovakar vai rīt agri.

— Sastapt draudzeni — to var, bet es negribu viņus pasveicināt.

— Labi, tad nedariet to!

Es tā varēju viņai viegli atbildēt — tur nebija nekā ļauna. Tas bija tīrais nieks un neradīja nekādas nepatikšanas, un šādi sīkumi bieži cilvēka dzīvē visvairāk palīdz zem šīs saules; Mērijai Džeinai būs mierīgs prāts, un tas viss neko nemaksās. Tad es piebildu:

— Bet vēl ir kaut kas — maisiņš ar naudu.

— Tas ir viņu rokās, un es jūtos kā muļķīte, domājot par to, kā viņi šo naudu dabūja.

— Jūs maldāties. Naudu viņi nedabūja.

— Kā? Kam tad tā ir?

— Es vēlētos, kaut to zinātu, bet nezinu. Nauda bija pie manis, jo es to viņiem nozagu, lai atdotu jums, un zinu, kur to paslēpu, bet baidos, ka tās tur vairs nav. Man briesmīgi žēl, mis Mērija Džeina, pat nevaru izteikt, cik žēl,— bet darīju visu, ko varēju, goda vārds! Mani gandrīz noķēra, un man bija nauda jānoslēpj pirmajā piemērotā­kajā vietā un tad jāaizbēg — bet šī vieta nebija sevišķi laba.

— Nevaino sevi—tas ir ļauni, es to nepieļaušu, jo tu citādi nevarēji, tā nebija tava vaina. Kur tu naudu noslēpi?

Negribēju, lai viņa atkal domātu par savām nelaimēm; un nespēju atvērt muti, lai pateiktu patiesību, jo tad viņa garā redzētu mironi guļam ar naudas maisu uz vēdera. Kādu mirkli neteicu neko, tad sacīju:

— Es labāk neteikšu, kur to noliku, mis Mērija Džeina, ja jūs to atļaujat. Uzrakstīšu uz papīra, un jūs visu varēsiet izlasīt, braukdama pie mistera Lotropa, ja vēlaties. Vai tā būs labi?

-Jā.

Tad uzrakstīju: «Ieliku naudu šķirsta. Ta jau tur bija, kad jus raudājāt naktī. Es stāvēju aiz durvīm, un man bija jūsu ļoti žēl, mis Mērija Džeina.»

Man acis kļuva mazliet miklas, kad atcerējos, kā viņa tur viena naktī raudāja un ka šie velni gulēja zem viņas jumta, viņu apkrāpuši un aplaupījuši; kad salocīju papīru un to viņai iedevu, redzēju, ka arī viņai acīs sakāpa asaras, viņa paspieda cieši man roku un teica:

— Ardievu. Darīšu visu tieši tā, kā tu man sacīji, un, ja tevi nekad vairs neredzēšu, tomēr neaizmirsīšu, domāšu par tevi bieži un lūgšu par tevi Dievu.

Un viņa aizgāja. Viņa lūgšot Dievu par mani! Ja viņa būtu mani labāk pazinusi, viņa-uzņemtos kaut ko vieglāku. Bet varu salīgt, ka viņa tomēr par mani lūdza — tāda jau bija viņas daba. Viņa būtu lūgusi arī par Jūdasu, ja to apņemtos,— jo, manuprāt, nespēja lauzt solījumu. Jūs varat teikt, ko gribat, bet man šķiet, ka rakstura viņai bija vairāk nekā visām citām meitenēm, ko esmu redzējis; viņa varēja būt cieta kā krams. Tas skan kā glaimi, bet tie nav glaimi. Un, ja runājam par skaistumu un labsirdību, tad viņa pārspēja visas. Neesmu viņu vairs redzējis, kopš viņa izgāja pa durvīm, nē, nekad vairs neesmu redzējis, bet esmu domājis par viņu laikam miljons reižu un arī par viņas vārdiem, ka viņa lūgšot par mani, un, ja es domātu, ka varu viņai darīt labu, lūgdams Dievu par viņu, tad lai pārplīstu uz vietas, ja nebūtu to darījis.

Mērija Džeina izgāja laikam pa sētas durvīm, jo neviens nebija redzējis viņu aizejam. Kad ieraudzīju Sjūzenu un Zaķalūpu, teicu:

— Kā sauc jūsu paziņas viņpus upes, kurus jūs dažreiz apciemojat?

Viņas atbildēja:

. — Tur dzīvo vairāki. Bet parasti apciemojam Proktorus.

— Jā, jā, tā viņus sauc,— es atbildēju,— gandrīz aizmirsu šo uzvārdu. Mis Mērija Džeina man lika jums pateikt, ka aizbraukusi pie viņiem lielā steigā — viens no viņiem saslimis.

— Kurš tad?

— Nezinu. Esmu aizmirsis, bet man šķiet, ka . . .

— Dieva dēļ, vai tā nav Henna?

— Negribu jūs apbēdināt,— atbildēju,— bet tieši Henna.

— Žēlīgais Dievs, un pagājušajā nedēļā viņa bija pavisam vesela! Vai viņa smagi saslimusi?

— Nevaru nosaukt viņas kaiti. Sie sēdējuši pie viņas visu nakti. Mis Mērija Džeina tā teica, un viņi domājot, ka nabadzītei atlicis dzīvot tikai nedaudz stundu.

— Vai to varēja domāt? Ar ko viņa saslimusi?

Nevarēju neko prātīgu izdomāt, tālab sacīju:

— Viņai ir cūciņa!

— Tu pats esi cūciņa! Ja cilvēks slimo ar cūciņu, tad tam nesēž klāt visu nakti.

— Nesēž! Ko jūs runājat! Ar tādu cūciņu sēž gan. Tā ir pavisam citāda cūciņa. Jauna paveida — tā teica mis Mērija Džeina.

— Kas par jaunu paveidu?

— Tai piemetušās klāt vēl citas kaites.

— Kādas citas kaites?

— Masalas, garais klepus, roze un dilonis, dzeltenā kaite un smadzeņu karsonis, es pat nevaru visu uzskaitīt.

— Apžēliņ! Un to viņi sauc par cūciņu!

— Tā sacīja mis Mērija Džeina.

— Bet kāpēc tad viņi to īsti sauc par cūciņu?

— Jo tā ir cūciņa. Ar to viss iesākās.

— Tur nav nekādas jēgas. Ja cilvēks sasit sev kājas pirkstu, viņam rodas asinssaindēšanās, viņš iekrīt akā, pārlauž sev sprandu un sašķaida smadzenes, tad, ja kāds garāmgājējs vaicās, kāpēc viņš nomiris, tikai stulbenis atbildēs: tāpēc, ka sasita kājas pirkstu. Vai tur būtu kāda jēga? Nē. Un arī tavā runā nav jēgas. Vai cūciņa ir lipīga?

— Vai lipīga? Ko jūs runājat? Ar to ir tāpat kā ar ecēšām tumsā. Ja iesi garām un neaizķersies aiz pirmā zoba, tad uzķersies uz citiem zobiem. Un neaiziesi ar šo vienu zobu vien, bet vilksi sev līdzi visas ecēšas, vai ne tā? Nu, šāda cūciņa savā ziņā līdzinās ecēšām, tā sakot,— un ir pat ļaunāka par tām; kad uzķersies, tad nebūs labi!

— Man liekas, tas ir briesmīgi,— Zaķalūpa sacīja.— Iešu pie tēvoča Hārveja un . . .

— Jā gan!— es iesaucos.— Es arī tā darītu, ietu tūlīt uz karstām pēdām.

— Bet kāpēc gan ne?

— Mirkli padomājiet, varbūt sapratīsiet. Vai jūsu tēvočiem nav jāatgriežas Anglijā, cik ātri vien iespējams? Un kā jūs domājat: vai viņi būtu tik zemiski — aizbrauktu bez jums, lai jūs tad vienas viņiem braucat pakaj? Jūs zināt, ka viņi gaidītu jūs. Tiktāl ir labi. Jūsu tēvocis Hārvejs ir mācītājs, vai ne? Vai mācītājs var piekrāpt tvaikoņu sabiedrības rakstvedi? Vai var piekrāpt kuģa aģentu — lai viņi atļautu mis Mērijai Džeinai iekāpt kuģī? Nē, jūs zināt, ka to viņš nedarīs. Bet ko tad viņš darīs? Viņš teiks: «Ļoti žēl, bet manas baznīcas lietas būs kārtojamas bez manis, jo manai brāļameitai var pielipt briesmīgā, plaši izplatītā cūciņa un mans pienākums ir sēdēt šeit un gaidīt noliktos trīs mēnešus, līdz noskaidrosies, vai viņa tiešām saslimusi. Bet ja jūs domājat, ka labāk ir pateikt tēvocim Hārve- jam … .

— Neruna! Un mes te sēdēsim ka muļķes un gaidīsim, vai Merijai Džeinai pielipusi cūciņa, ja varam jautri pavadīt laiku Anglijā. Tu runā kā nejēga.

— Nu, bet varbūt jūs pateiksiet to kādam kaimiņam?

— Paklausies, tava iedzimtā muļķība pārspēj visu. Vai tad nesa­proti, ka kaimiņš to pastāstīs tālāk! Vienīgā izeja — neteikt to nevienam.

— Varbūt jums taisnība — jā gan. Manuprāt, jums taisnība.

— Bet man šķiet — tēvocim Hārvejam vajag pastāstīt, ka viņa mazliet izbraukusi, lai viņš neraizējas.

— Jā, mis Mērija Džeina vēlējās, lai jūs darītu tieši to. Viņa sacīja: «Pasaki, lai viņas nodod tēvočiem Hārvejam un Viljamam manus sveicienus un noskūpsta viņus manā vietā, un pastāsta, ka esmu aizbraukusi pāri upei pie mistera — nu, kā sauca to bagāto ģimeni, par kuru tēvocis Pīters tik bieži domāja? Es domāju to . . .

— Tu laikam domā Aptorpus?

— Protams. Ir gan tos uzvārdus grūti atcerēties tieši tad, kad vajadzīgs. Jā, viņa sacīja, ka aizbraukšot pāri pie Aptorpiem, lai palūgtu viņus atbraukt uz ūtrupi un nopirkt šo māju, jo tēvocim Pīteram gribētos, lai to labāk nopērk viņi nekā citi. Un viņa neatkāpšoties, līdz viņi apsolīšoties braukt, un tad, ja nebūšot nogurusi, braukšot atpakaļ mājās. Bet katrā ziņā būšot mājās nāka­mās dienas rītā. Viņa sacīja vēl, lai jūs neko neizpaužot par Prokto- riem, bet tikai par Aptorpiem — tā būs skaidra patiesība, jo viņa piebrauks pie viņiem runāt par mājas pirkšanu. Es to zinu, jo viņa pati man visu pastāstīja.

— Labi, labi,— abas atbildēja un aizskrēja visu pastāstīt tēvo­čiem, nodot viņiem sveicienu un viņus noskūpstīt.

Tagad viss bija kārtībā. Meitenes neko neizpaudīs, jo gribēja nokļūt Anglijā; karalim un hercogam būs vēlamāk, ja Mērija Džeina aizbraukusi rūpēties par ūtrupi, nevis palikusi ārsta Robinsona tuvumā. Jutos ļoti labi, un man šķita, ka esmu visu veikli nokārtojis — pats Toms Sojers nebūtu varējis to gudrāk izdarīt. Varbūt viņš būtu to veicis smalkāk, bet es neesmu pārāk veikls, jo man nav bijis tādas audzināšanas.

Ūtrupe notika pilsētas laukumā pievakarē, tā vilkās ilgi, ilgi, un mūsu vecais visu laiku grozījās ūtrupnieka tuvumā, izskatījās šeit nepiederīgs, šad tad iesprauda pa vidu teicienus no Svētajiem rak­stiem vai kādu citu īsu labu sakāmo, bet hercogs gūgināja kā varēdams it kā piekrītot un centās visiem izpatikt.

Galu galā ūtrupe beidzās — viss bija pārdots, atskaitot nelielu zemes gabaliņu kapsētā. Un arī to viņi gribēja iztirgot — savu mūžu neesmu redzējis tādu mantrausi kā karalis, kas alka aprīt visu. Kamēr viņi tā rāvās, krastā piestājās tvaikonis, un pēc divām minūtēm tuvojās ļaužu bars aurodams, rēkdams, bez apstājas smiedamies un skandēdams šādus vārdus:

— Te nāk jūsu konkurenti! Te vēl divi vecā Pītera Uilksa manti­nieki! Maksājiet ragā pēc izvēles, kā patīk.