Haklberija Fina piedzīvojumi

Četrpadsmita nodaļa

Kad pamodāmies, pārmeklējām bandas salaupītās mantas, kas bija paņemtas no vraka. Atradām zābakus, gultas segas un apģērbus, visvisādas lietas, daudz grāmatu, kādu tālskati un trīs kārbas cigāru. Nekad savā mūžā nebijām bijuši tik bagāti. Cigāri bija augstākā labuma. Visu pēcpusdienu nogulējām mežā pļāpādami, es lasīju arī grāmatas, un tā ļoti labi pavadījām laiku. Pastāstīju Džimam visu, kas bija noticis uz vraka un uz prāmja, un nosaucu šos notikumus par dēkām, bet viņš atbildēja, ka nekādas dēkas vairs nevēloties. Džims stāstīja — kad es iegājis kapteiņa kajītē un viņš aizlīdis atpakaļ līdz plostam un ieraudzījis, ka tas pazudis, viņu gandrīz ķērusi trieka, šķitis — nupat viņš būs pagalam; ja viņu neviens neizglābtu, viņš noslīktu, ja izglābtu, tad aizsūtītu atpakaļ uz mājām, lai saņemtu godalgu, un mis Votsona tad noteikti pārdotu viņu Dienvidu štatos.

Džimam bija taisnība, viņam gandrīz vienmēr bija taisnība — lai gan viņš bija nēģeris, bet neparasti gudru galvu gan.

Lasīju Džimam daudz priekšā par karaļiem, hercogiem un grāfiem, un tamlīdzīgām personām, cik lepni viņi ģērbjas un cik smalka viņu uzvedība, kā viņi viens otru uzrunā «jūsu majestāte», «jūsu žēlastība», «jūsu augstība» un tamlīdzīgi, nevis «mister», un Džims no brīnu­miem acis vien iepleta. Viņš sacīja:

— Es nedomāju, ka viņu ir tik daudz. Nekad nebiju par tādiem dzirdējis, tikai par veco ķēniņu Zālamanu, ja vien neskaita tos karaļus, kas ir kāršu spēlēs. Cik daudz tāds karalis nopelna?

— Nopelna?—es atvaicāju.— Tie saņem mēnesī tūkstoš dolāru, ja vēlas. Karaļi var dabūt tik daudz naudas, cik viņi grib. Viss pieder viņiem.

— Tas tik ir numurs! Un kas viņiem jādara, Hak?

— Viņiem nekas nav jādara. Kā tu runā! Viņi tikai sēž.

— Nē, tas nevar būt!

— Tā tas ir. Viņi sēž — izņemot varbūt tās reizes, kad ir karš — tad viņi iet karā. Bet citādi tikai slinko, jāj medībās ar piekūniem. Sš! Vai nedzirdēji troksni, Džim?

Mēs pielēcām kājās un skatījāmies visapkārt, bet dzirdējām tikai tvaikoņa ratu plikšķinām pa ūdeni — tvaikonis brauca mums garām lejup pa straumi. Tāpēc atkal atnācām atpakaļ.

— Jā,— es sacīju,— un, kad sametas garš laiks, tad viņi strīdas ar parlamentu. Un, ja kāds viņiem nepaklausa, viņi tam nocērt galvu. Bet visvairāk viņi slaistās savā harēmā.

— Kur viņi slaistās?

— Harēmā!

— Kas tas tāds — harēms?

— Tā ir vieta, kur dzīvo karaļa sievas. Vai tad tu neko neesi dzirdējis par harēmu? Arī Zālamanam tāds bija — tur dzīvoja kāds miljons sievu.

— Jā, tā ir gan — to es biju aizmirsis. Harēms, manuprāt, ir tāda kā īres māja. Nu, tur ir gan pamatīgs jampadracis bērnistabā. Sievas jau droši vien briesmīgi ecējas, un tad ir vēl trakāks troksnis. Un taču mēdz teikt, ka Zālamans bijis visgudrākais cilvēks pasaulē. Es gan tam neticu. Vai tad gudrs cilvēks gribēs visu laiku dzīvot tādos jandāliņos? Nekad! Gudrs cilvēks uzbūvētu tvaika katlu fabriku un, kad gribētu atpūsties, tad šo fabriku aiztaisītu ciet.

— Bet viņš bija gudrākais cilvēks, pati atraitne man to stāstīja.

— Man vienalga, ko atraitne tev sapļāpājusi! Viņš nav bijis nekāds gudrais. Viņš bijis neredzēti liels aplamnieks. Vai tu zini, ka viņš gribējis bērnu cirst pušu?

— Jā, atraitne man visu izstāstīja.

— Nu, padomā! Vai tā nav lielākā muļķība pasaulē? Tikai brīdi padomā. Te ir viens celms — tā ir viena sieva, tur stāvi tu—otra sieva. Es esmu Zālamans. Bet šis te dolārs ir bērns. Viņa un tu man pieprasāt šo bērnu. Ko es daru? Vai es apstaigāju kaimiņus, lai izjautātu, kurai šis dolārs īsti pieder, un atdodu to īpašniecei veselu, kā to darītu katrs saprātīgs cilvēks? Nē, es paņemu dolāru un pārplēšu uz divi daļām. Vienu pusi atdodu tev, otru pusi otrai sievai. Tā Zālamans gribēja izdarīties ar bērnu. Tagad es tev jau­tāju: kāda jēga ir atdot pusi dolāra — par to neko nenopirksi. Un kāds labums ir no pusbērna? Es nedotu ne grasi pat par miljoniem pusbērnu.

— Bet, sasper jods, Džim, tu neesi izpratis šā stāsta jēgu — tu esi aizmaldījies tūkstoš jūdžu no patiesības.

— Kas? Es? Vācies! Nestāsti man par savām jēgām. Es taču saprotu, kur ir jēga, ja to redzu,— bet tādā būšanā nav nekāda saprāta. Strīds nebija par pusbērnu, bet par visu bērnu, un, ja cilvēks domā, ka viņš var izbeigt strīdu par veselu bērnu, iedodams pusbērnu, tad viņš nekā nesajēdz. Tu te nestāsti man par Zālamanu,' Hak, es viņu labi pazīstu.

— Bet es tev saku — tu nesaproti stāsta jēgu!

— Pie velna jēgu! Es zinu, ko es zinu! Un liec aiz auss — īsta jēga ir daudz dziļāka. Tā slēpjas Zālamana ģimenes dzīvē. Ņemsim ķādu vīru, kam tikai viens vai divi bērni,— vai tāds izšķērdīgi svaidīsies ar bērniem? Nē, viņš to nevar atļauties. Viņš prot tos novērtēt. Bet, ja viņam mājās skraida pieci miljoni bērnu, tad ir pavisam kas cits. Viņš pārcirtīs bērnu uz pusēm gluži kā kaķi. Vēl jau paliek daudzi. Bērns vairāk vai mazāk, par to Zālamanam maza bēda.

Es nekad nebiju redzējis tādu nēģeri! Ja viņš kādu domu ieņēma galvā, to nevarēja ne ar mietu izsist laukā. Neviens nēģeris tā neienīda Zālamanu kā viņš.

Tad sāku runāt par citiem karaļiem un atmetu Zālamanam ar roku. Stāstīju par Luiju Sešpadsmito, kuram senos laikos Francijā nocirta galvu, par viņa mazo dēlu dofinu, kas būtu kļuvis karalis, bet viņu ieslodzīja cietumā, un daži stāsta, ka viņš tur nomiris.

— Nabaga mazais puišelis!

— Bet daži stāsta, ķa viņš aizbēdzis un aizbraucis uz Ameriku.

— Tas ir labi! Bet tur viņš bija vientuļš — jo tur nav neviena karaļa, vai ne, Hak?

— Nav gan.

— Tad jau viņš nevarēja dabūt sev nekādu vietu. Ko viņš tur darīja?

— Es nezinu. Daži tur iestājas policijā, daži māca ļaudis runāt franciski.

— Vai tad franči nerunā tāpat kā mēs, Haķ?

— Nē, Džim. Tu nesaprastu nevienu vārdu, ko viņi saka,— nevienu!

— Tas jau nu ir brīnums! Kā tad tas var būt?

— Es nezinu, bet tā ir. Izlasīju dažas viņu muldēšanas kādā grāmatā. Ja kāds cilvēks tev pienāktu klāt un jautātu: «Parlē vū fransē?»— ko tad tu domātu?

— Neko es nedomātu. Es viņam iekrautu pa galvu, tas ir, ja viņš nebūtu baltais. Es vis neatļautu tā ar mani runāt.

—Bet viņš taču nerunā neko sliktu. Viņš jautā, vai tu proti runāt franciski?

— Kāpēc tad viņš to nepasaka skaidri?

— Viņš saka, bet tikai franču valodā.

— Tas ir traki smieklīgi, un es to vairs negribu dzirdēt. Tur nav nekādas jēgas.

— Paklau, Džim, vai kaķis runā tā kā mēs?

— Nē, nerunā.

— Bet govs?

— Arī govs nerunā.

— Vai kaķis runā kā govs un govs kā kaķis?

— Nē, nerunā.

— Tas ir dabiski un pareizi, ja viņi katrs runā citādi, vai ne?

— Saprotams.

— Un vai nav dabiski un pareizi, ka govs un kaķis nerunā tā kā mēs?

— Pareizi gan.

— Bet kāpēc tad nav dabiski un pareizi, ja francūzis runā citādi nekā mēs? Atbildi!

— Vai kaķis ir cilvēks, Hak? —Nē.

— Tad arī kaķim nav jārunā kā cilvēkam. Vai govs ir cilvēks, vai govs ir kaķis?

— Nē, ne viens, ne otrs.

— Tāpēc viņai nav jārunā ne kā kaķim, ne kā cilvēkam. Vai francūzis ir cilvēks?

-Jā.

— Nu tad, pie joda, kapec viņš neruna ka cilvēks? Atbildi tu!

Redzēju, ka velti tērēt vārdus — ar nēģeri nevar strīdēties. Tāpēc

apklusu.

Piecpadsmita noda}a

Nospriedām, ka trijās naktīs aizbrauksim līdz Kairai, pie Ilinoisas robežām, kur ieplūst Ohaio upe, un tas bija mūsu ceļa mērķis. Pārdosim plostu un tad ar tvaikoni aizbrauksim pa Ohaio līdz brīvajiem štatiem, kur mums vairs nedraudēs briesmas.

Taču otrā naktī sacēlās migla, un mēs stūrējām uz kādu salu, lai tur piesietu plostu, jo nebija nekādas jēgas braukt miglā. Bet, kad es piebraucu ar laiviņu, lai pietauvotu plostu, atradu tikai sīkus kociņus. Apsēju tauvu vienam kociņam tieši salas malā, bet straume bija tik spēcīga un tā dzina plostu, ka tas izrāva kociņu ar visām saknēm un aizpeldēja tālāk. Migla visu apklāja, un man kļuva tik nelabi, un es tā nobijos, ka pusminūti nevarēju ne pakustēties,— un tad plosts vairs nebija redzams — tālāk par divdesmit jardiem neko nevarēja saskatīt. Ielēcu atpakaļ laivā, aizskrēju līdz stūresgalam, sagrābu airus un gribēju atgrūsties, bet laiva nekustējās. Lielajā steigā nebiju to atraisījis. Mēģināju tagad atraisīt virvi, bet biju tik uztraukts, ka man drebēja rokas un es neko nespēju izdarīt. Tiklīdz atraisīju mezglu, laidos pakaļ plostam līdztekus salai. Bet pēc sešdesmit jardiem sala izbeidzās, un, kad biju sasniedzis tās galu, iedrāžos biezajā, baltajā miglā. Nezināju vairs, kurp doties, likās, ka esmu pagalam. Nodo­māju, ka labāk būtu neairēt, jo varēju uzskriet atkal kādai salai vai krastam.

Vajadzēja sēdēt mierīgi un ļauties straumei, bet ir ļoti grūti tādā brīdī nepakustināt rokas. Es iesaucos un klausījos. Kaut kur tālumā dzirdēju paklusu atsaucienu, un mana oma -uzlabojās.

Devos tieši tajā virzienā, kur atskanēja balss, un saspringti klausījos, vai to atkal sadzirdēšu. Kad sauciens atkārtojās, sapratu, ka nebraucu pareizi, bet novirzos pa labi. Kad atkal atskanēja sauciens, es biju novirzījies pa kreisi un nebiju tam tuvojies, jo šaudījos uz vietas šurp un turp, bet balss skanēja kaut kur tieši pretim.

Domāju, ka muļķa Džims taču varēja bez apstājas dauzīt skārda pannu, bet tas viņam neienāca prātā, un starp viņa saucieniem bija klusuma brīži, kas mani ļoti mulsināja. Tomēr cīnījos uz priekšu un pēkšņi sadzirdēju saucienu aiz sevis. Tagad biju galīgā apjukumā. Vai nu saucējs bija cits, vai arī es biju apgriezis laivu apkārt.

Nosviedu airi. Dzirdēju atkal saucienu; tas joprojām skanēja aiz manis, bet citā vietā; saucieni nenorima, bet pastāvīgi mainīja vietu. Es nemitīgi atsaucos, līdz pamazām balss atkal skanēja man priekšā, un sapratu, ka straume pagriezusi manu laivu ar priekšgalu pret lejteci, ka braucu pareizi, ja vien saucējs ir Džims, nevis ķāds klaigājošs plostnieks. Neko nesajēdzu no balsīm, kas skanēja miglā, jo miglā nekas nebija saskatāms vai sadzirdams pareizi.

Saucieni nerimās, un pēc mirkļa atsitos ar visu spēku pret krauju krastu, apaugušu ar lieliem kokiem, kas līdzinājās miglainiem rēgiem, straume mani aizsvieda pa kreisi un aizrāva starp siekstām, kas skaļi urkstēja — tik stipri tās plosīja straume. Pēc pāris sekundēm viss ap mani bija nekustīgi balts un kluss. Sēdēju kā sastindzis, klausīdamies savas sirds pukstos, un neiedrošinājos pat vienrejz ievilkt elpu, kamēr sirds jau nopukstēja simtreiz.

Tagad atmetu visam ar roku. Man nu bija viss skaidrs. Sapratu, ka kraujas krasts patiesībā bija sala un ka Džims aizbraucis gar otru pusi. Tā nevarēja būt kāda saliņa, kurai var aizbraukt garām desmit minūtēs. Seit auga milzu koki kā uz īstas salas. Tā varēja būt piecas vai sešas jūdzes gara un vairāk kā pus jūdzi plata. Sēdēju, klusi ausīdamies, laikam kādas piecpadsmit minūtes. Straume mani nesa tālāk četras vai piecas jūdzes stundā, taču es par to nedomāju. Likās, it kā laiva stāvētu uz vietas, un, kad garām aizslīdēja koku zari, nemaz nejutu, cik ātri traucos, bet aizrautu elpu domāju: kādā trakā ātrumā aizdrāzās šis koks! Jūs nevarat iedomāties, cik skumji un vientulīgi ir miglainā naktī uz upes,— pamēģiniet kādreiz — un jūs sapratīsiet!

Nākamajā pusstundā es pa brīžam ieaurojos, beidzot saklausīju atbildi lielā attālumā, mēģināju airēties tajā virzienā, bet nespēju un iekūlos daudzu saliņu mudžeklī — redzēju tās neskaidri sev abās pusēs —,dažreiz braucu tikai pa šauru kanālu starp tām. Dažas nesaredzēju, bet tikai sajutu, jo dzirdēju, kā straume skalojās pret veciem, nokaltušiem krūmiem un žagariem, kas blīvējās gar krastiem. Seit, starp saliņām, es drīz vien pazaudēju atbildes saucienus; sākumā vēl mēģināju dzīties tiem pakaļ, bet tas bija tāpat kā ķerstīt maldugunis. Nekad nebūtu domājis, ka skaņa var tā šaudīties no vienas vietas uz otru.

Kādas četras vai piecas reizes man bija ar visiem spēkiem jāatgrū- žas no krasta, likās, ka izsperšu visas salas no šīs upes. Manuprāt, arī plostam vajadzēja pa reizei uzgrūsties krastam, jo citādi tas būtu aizpeldējis tālāk un es nedzirdētu balsi. Plosts taču brauca mazliet ātrāk nekā mana laiva.

Beidzot šķita, ka atkal esmu brīvā straumē, bet nekur vairs nedzirdēju neviena sauciena. Varbūt Džims bija uzdrāzies kādam kokam un gājis bojā ar visu plostu. Biju pamatīgi noguris, tāpēc atlaidos laivas dibenā un nolēmu, ka vairs ne par ko nerūpēšos. Protams, iemigt negribēju, bet biju tik nokusis, ka miegs uzmācās pret paša gribu, tālab nolēmu, ka mazliet nosnaudīšos.

Bet laikam mans snaudiens bija krietni garš, jo, kad atmodos, spoži spīdēja zvaigznes, migla bija izklīdusi un es traucos strauji lejup pa upi ar stūresgalu pa priekšu. Sākumā nesapratu, kur esmu. Šķita, ka sapņoju, un, kad sāku atcerēties visus notikumus, tad it kā miglaini, it kā no pagājušās nedēļas. Seit upe bija baismi plata, abos krastos cieši kopā auga gari un resni koki, tie slējās kā blīva siena — to redzēju zvaigžņu gaismā. Paskatījos tālumā uz upes lejasteci un ieraudzīju uz upes melnu plankumu. Braucu klāt, bet, kad nokļuvu pie tā, ieraudzīju divus cieši sasietus nozāģētu koku stumbrus. Tad saskatīju otru plankumu un devos medīt to, tad vēl vienu — un šoreiz man laimējās. Tas bija plosts.

Kad piebraucu klāt, Džims sēdēja, galvu noliecis uz ceļgaliem, dziļi aizmidzis, viņa labā roka nokarājās pāri airim. Otrs airis bija sadragāts un viss plosts nobārstīts ar lapām, zariem un dūņām. Varēja redzēt, cik grūtu braucienu tas bija izturējis.

Es piesēju laivu, nogūlos uz plosta Džimam zem deguna, sāku žāvāties, staipīju dūres pret Džimu un teicu:

— Hello, Džim, vai es ilgi gulēju? Kāpēc tu mani nepamodināji?

— Žēlīgais Dievs! Vai tas esi tu, Hak? Vai tu neesi miris un noslīcis, bet patiesi atgriezies? Tas ir pārāk labi, lai būtu patiesība, mīlulīt, pārāk, pārāk labi, lai būtu patiesība. Ļauj man paskatīties uz tevi, bērns, ļauj man tevi aptaustīt. Nē, tu neesi miris, tu esi atgriezies, dzīvs un vesels, tas pats vecais Haks — tas pats vecais Haks, paldies Dievam!

— Kas tev noticis, Džim? Vai tu esi piedzēries?

— Piedzēries? Es — piedzēries? Kur tad es būtu varējis piedzer­ties?

— Kāpēc tad tu runā kā sajucis?

— Ko tad es tik sajukušu teicu?

— Ko? Vai tad tu neteici, ka esmu atgriezies un vēl ko tamlīdzīgu, it kā es būtu bijis aizgājis?

— Hak, Hak Fin, paskaties man tieši acīs, paskaties! Vai tu nebiji aizgājis?

— Aizgājis? Ko tu ar to gribi teikt? Es neesmu nekur citur bijis. Kur tad lai es aizietu?

— Paga, paga, te kaut kas ir sagājis grīstē. Vai es esmu es vai kāds cits? Vai esmu šeit vai kur citur? To es gribētu zināt.

— Man šķiet, ka tu esi šeit, skaidri redzams, bet man liekas, ka tu esi vecs muļķagalva, Džim.

— Vai es tāds esmu? Bet atbildi man: vai tu nepaņēmi tauvu no plosta un neaizbrauci vēlāk līdz salai, kur piesēji laivu pie koka?

— Nē, nepaņēmu. Kas par salu? Es tādu neesmu redzējis!

— Tu neesi redzējis salu! Paga, paga, vai tauva neatraisījās un plosts neaizdrāzās lejup pa upi un neatstāja miglā tevi vienu laivā?

— Kādā miglā?

— Tajā miglā, kurā tu maldījies visu nakti. Un vai tu neauroji, un vai es neauroju, un vai mēs neapmaldījāmies starp salām, un viens no mums pazuda, un arī otrs bija tikpat pazudis, jo pats nezināja, kur atrodas? Un vai es neuzgrūdos vairākām salām un vai nebiju lielās briesmās un gandrīz nenoslīku? Vai tā nebija, Hak,— vai tā nebija? Atbildi man!

— Tas man ir par daudz, Džim! Neesmu redzējis ne miglu, ne salas, ne briesmas, neko! Es sēdēju te, sarunādamies ar tevi visu nakti, lidz tu pirms desmit minūtēm iemigi un, manuprāt, arī es iemigu. Tu nevarēji šai laikā piedzerties, tāpēc visu to esi redzējis sapnī.

— Parauj jods, kā es visu to varēju sasapņot desmit minūtēs?

— Lai mani pakar, tu to esi redzējis sapnī, jo nekas tāds nenotika.

— Bet, Hak, es to redzēju tik skaidri kā . . .

— Vienalga, cik skaidri tu to redzēji, bet tās ir blēņas. Es to zinu, jo biju šeit visu laiku.

Kādas piecas minūtes Džims neteica neko, bet sēdēja dziļās pārdomās. Tad viņš sacīja:

— Labi, man šķiet, ka es to esmu redzējis sapnī, Hak, bet lai es izčibētu, ja tas nav bijis visbriesmīgākais sapnis manā mūžā . . . Un nekad neviens sapnis nav mani tā nokausējis kā šis.

— Jā, tā var būt, jo sapnis var dažreiz cilvēku galīgi nokausēt. Bet šis tiešām ir bijis viedīgs sapnis — izstāsti man to no viena gala līdz otram, Džim.

Džims sāka stāstīt un attēloja visu, kas bija noticis, krietni sabiezinādams krāsas. Tad viņš piebilda, ka šis sapnis viņam esot «jāiztulko», tas esot bijis brīdinājums.

Viņš teica — pirmā sala, kur gribējām piestāt, esot vīrs, kas vēlējies mums darīt labu, bet straume esot cits vīrs, kas mūs no labā aizrāvis projām. Saucieni esot brīdinājumi, kas mums šad un tad tikšot sūtīti, un, ja mēs no visas sirds necentīsimies tos izprast, tie mūs novedīšot nelaimē. Daudzās salas nozīmējot — mēs satiķšoties ar dažādiem strādīgiem un zemiskiem ļaudīm, bet, ja darīsim vien, kas darāms, neķildosimies un neapvainosim viņus, tad izkļūsim sveikā no miglas brīvajā skaidrajā upē, kas nozīmē brīvos štatus,— un tur mums vairs nedraudēs briesmas.

Kad uzrāpos uz plosta, debesis aptumšoja mākoņi, bet tagad tās atkal noskaidrojās.

— Tas ir labs iztulkojums, Džim,— es atbildēju,— bet ko nozīmē tas tur?

Es norādīju uz lapām, dūņām un salauzto airi, kas gulēja uz plosta. Tie bija tagad skaidri saskatāmi.

Džims paskatījās uz tiem, tad uz mani un atkal uz netīro plostu. Doma par sapni bija tik cieši iesēdusies viņa galvā, ka viņš nespēja no tās atbrīvoties un atkal saprast īstenību. Bet, visu apsvēris, Džims bez smaida cieši ieskatījās man acīs un sacīja:

— Ko tas nozīmē? Es tev pateikšu. Kad Džims bija pavisam noguris no darba un no airēšanas, viņš iemiga, un viņa sirds bija kā salauzta, tāpēc ka tu biji pazudis, un Džimam bija vienalga, kas notiks ar viņu un plostu. Kad viņš pamodās un ieraudzīja, ka esi atgriezies sveiks un vesels, viņam bira asaras un viņš būtu varējis nomesties uz ceļiem un skūpstīt tavas kājās, tik pateicīgs viņš bija. Bet tu tikai domāji, kā varētu ar meliem izmuļķot veco Džimu uz plosta. Tur guļ drazas un mēsli, un tādi paši ir cilvēki, kas apmētā ar dubļiem savu draugu galvas un viņus apkauno.

Tad viņš lēni piecēlās, aizsoļoja līdz būdai un iegāja tajā, vairs neteikdams ne vārda. Bet ar šiem vārdiem jau pietika. Es jutos tik zemisks, ka būtu varējis noskūpstīt viņa kājas, lai izdzēstu notikušo.

Kādas piecpadsmit minūtes bija jāsaņemas, lai varētu lūgt piedo­šanu nēģerim, ko arī darīju, un nekad vēlāk neesmu to nožēlojis. Es nekad vairs viņu tik zemiski neizjokoju un nebūtu to arī pirmīt darījis, ja zinātu, ka tas viņu tā aizskars.

Sešpadsmita nodaļa

Mēs visu dienu gulējām un braucām tālāk tikai naktī, tuvu nopakaļ milzīgam, garam plostam, kas aizslīdēja mums garām kā procesija. Katrā galā tam bija četri gari airi, un mēs spriedām, ka uz tā atrodas vismaz trīsdesmit plostnieku. Uz plosta stāvēja piecas lielas būdas, labu gabalu cita no citas, vidū gailēja ugunskurs, katrā galā bija ari augsts karodziņa masts. Tas bija varens plosts! Uz tāda plosta bija vērts strādāt par plostnieku.

Straume mūs ievirzīja upes līkumā, debesis naksnīgi apmācās, un gaiss kļuva spiedīgs. Upe bija ļoti plata, abos krastos to ietvēra biezi meži: tajos nevarēja saskatīt neviena izcirtuma, ne uguntiņas. Mēs runājām par Kairu un šaubījāmies, vai pazīsim šo pilsētu, kad tā parādīsies. Teicu, ka droši vien nepazīsim, jo tur esot tikai kāds ducis māju, un, jā tās nebūs apgaismotas, kā tad mēs zināsim, ka braucam garām pilsētai? Džims teica, ka tur saplūstot divas lielas upes un to jau mēs redzēšot. Bet es atbildēju: varbūt mums liksies, ka braucam garām kādas salas galam un turpinām virzīties pa to pašu veco upi. Tas satrauca Džimu un arī mani pašu. Jautājums bija: ko darīt? Es ieteicu, ka jāpiestāj krastā, tiklīdz parādīsies pirmā uguntiņa, un jāsaka, ka mans tēvs brauc mums nopakaļ ar plaķandibena barku un, ceļojot šeit pirmoreiz, grib zināt, cik tālu vēl ir līdz Kairai. Džimam tā šķita laba doma, tāpēc mēs sasmēķējām un gaidījām. Mūsu vienīgais darbs bija vērīgi skatīties, vai neparādīsies pilsēta, lai nepabrauktu tai garām, to neieraudzījuši. Džims bija pārliecināts, ka noteikti to ieraudzīšot, jo tai pašā mirklī viņš kļūšot brīvs cilvēks, bet, ja palaidīšot garām, tad atkal nokļūšot vergturu zemē un pagalam visa brīvība! Ik pa brīdim viņš pielēca kājās un iesaucās:

— Tur tā ir!

Bet pilsētas nebija. Krastā spīdēja maldugunis vai jāņtārpiņi, tāpēc viņš atsēdās un turpināja vērot apkārtni. Džims teica, ka viņš drebot kā drudzī, būdams tik tuvu brīvībai. Varu teikt — arī es drebēju kā drudzī, klausoties viņā, jo nupat man ienāca prātā, ka Džims jau ir gandrīz brīvs,— un kas pie tā vainīgs? Tikai es. Nekādi nevarēju apklusināt savu sirdsapziņu. Biju tā satraukts, ka nevarēju nomierināties, nevarēju nosēdēt uz vietas. Sī doma man nekad nebija uzmākusies — ko es īsti biju izdarījis. Bet tagad tā neatkāpās un dedzināja mani aizvien stiprāk. Centos sev iestāstīt, ka neesmu vainīgs, jo neaizvedu Džimu pie viņa likumīgās īpašnieces, taču veltīgi — sirdsapziņa ikreiz ierunājās: «Bet tu zināji, ka viņš aiz­bēdzis, lai atgūtu savu brīvību, tu varēji piestāt krastā un kādam to pateikt.»

Tā tas bija, to es nekādi nevarēju noliegt. Manī viss smeldza. Sirdsapziņa runāja: «Ko tev nodarījusi nabaga mis Votsona, ka tu varēji pieļaut tavu acu priekšā aizbēgt Viņas nēģerim un neteici ne vārda? Ko šī nabaga vecā sieviete tev nodarījusi, ķa izturies pret viņu tik zemiski? Viņa taču centās tev iemācīt lasīt, mācīja, kā uzvesties, viņa bija pret tevi tik laba, cik vien spēja. To visu viņa darīja tavā labā.»

Es jutos tik zemisks un nožēlojams, ka vēlējos būt miris. Skraidīju šurp un turp pa plostu, nosodīdams sevi, un Džims skraidīja man nopakaļ. Mēs abi nespējām nekādi rimties. Ik brīdi, kad Džims salēcās un iesaucās: «Tā ir Kaira!»— viņa vārdi mani trāpīja kā šāviens, un es domāju — ja tā ir Kaira, tad es nomiršu aiz bēdām.

Džims visu laiku skaļi runāja, bet es sarunājos ar sevi domās. Viņš stāstīja, ka, nokļuvis brīvajā štatā, vispirms iekrāšot naudu un neizdošot nevienu centu un, kad būšot pietiekami iekrājis, atpirkšot savu sievu, kas piederēja kādam fermeram — mis Votsonas kaimiņam. Tad viņi abi strādāšot, lai atpirktu savus divus bērnus, un, ja bērnu kungs tos nepārdošot, tad viņi lūgšot kādu abolicionistu bērnus nozagt.

Klausoties viņa valodā, es sastingu. Viņš nekad savā mūžā nebūtu iedrošinājies agrāk tā runāt. Varēja redzēt, cik ļoti viņš pārmainījies kopš tā mirkļa, kad viņam radās izredzes kļūt brīvam. Bija taisnība vecajai parunai: «Dod nēģerim pirkstu, un viņš paņems visu roku.» Domās nosodīju savu vieglprātību. Es šim nēģerim biju palīdzējis aizbēgt, un tagad viņš droši apgalvo, ka nozagšot savus bērnus, kas piederēja cilvēkam, kuru pat nepazinu,— cilvēkam, kas man nekad nebija darījis neko ļaunu.

Man kļuva skumji, klausoties Džima pļāpās, un mana cienība pret viņu stipri saruka. Sirdsapziņa dedzināja mani kā uguns, un es tai sacīju: «Rimsties — vēl nav par vēlu—piebraukšu krastā, kad ieraudzīšu pirmo uguntiņu, un visu izstāstīšu.» Jutos atvieglots un laimīgs — tik viegls kā spalviņa. Visas manas bēdas bija izgaisušas. Nemitīgi vēroju, vai kaut kur neparādīsies uguns, klusi dungodams. Beidzot parādījās viena uguntiņa. Džims iegavilējās:

— Mēs esam glābti, Hak, mēs esam glābti! Lec un dejo, papēžus sizdams! Tā beidzot ir vecā, labā Kaira, es to sajūtu!

Es atbildēju:

— Paņemšu laivu un aizbraukšu paskatīties, Džim. Var būt, ka tomēr maldāmies, saproti pats.

Viņš pielēca kājās, sakārtoja laivu, izklāja tās dibenā savu veco mēteli, lai man būtu kur sēdēt, iedeva man airi un, kad atīros, sacīja:

— Drīz vien es gavilēšu priekā un teikšu: tas viss ir Haka darbs! Esmu brīvs cilvēks, bet nekad nebūtu kļuvis brīvs bez Haka, Haks to ir paveicis! Džims tevi nekad neaizmirsīs, Hak, tu biji Džima labākais draugs, un tagad tu esi vecā Džima vienīgais draugs!

Es tiecos aizbraukt, degdams nepacietībā viņu nodot; bet, kad viņš tā runāja, viss mans spars izzuda. Es airēju lēni un nebiju pār­liecināts, vai priecājos, ka braucu, vai ne. Kad biju aizbraucis jau piecdesmit jardu, Džims sauca nopakaļ:

— Tur tu aizbrauc, uzticamais Hak, vienīgais baltais džentlmenis, kas turējis savu solījumu vecajam Džimam!

Man kļuva nelāgi ap dūšu. Bet es sacīju sev, ka man tas jādara — nevaru no tā izvairīties. Tieši tad man tuvojās laiva, kurā sēdēja divi vīri ar šautenēm. Laiva apstājās, un arī es pārtraucu airēt. Viens no vīriem jautāja:

— Kas tur ir?

— Plosts,— es atbildēju.

— Vai tu esi no plosta?

— Jā, ser.

— Vai uz tā ir vēl citi vīri?

— Tikai viens, ser.

— Redzi, šonakt izbēguši pieci nēģeri tur pāri — viņpus upes līkuma. Vai vīrs uz tava plosta ir baltais vai melnais?

Es nespēju tūlīt atbildēt. Mēģināju runāt, bet mēle neklausīja. Pāris mirkļu centos saņemties un izteikt patiesību, bet nebiju tik vīrišķīgs — kļuvu gļēvāks par trusīti. Juzdams savu vājumu, nemēģi­nāju vairs saņemties un atbildēju:

— Viņš ir baltais.

— Šķiet, būs mums pašiem jāpaskatās.

— Es arī to vēlētos,— es atbildēju,— jo tur guļ mans tēvs, un varbūt jūs man palīdzētu pietauvot plostu krastā, kur spīd uguns. Viņš ir slims — arī māte un Mērija Ena ir slimas.

— Pie velna, mēs steidzamies, zēn! Bet mums tomēr jāpaskatās. Ņem savus airus, un brauksim!

Satvēru savus airus un viņi savējos.

Kad bijām dažus mirkļus braukuši, es sacīju:

— Tēvs būs jums pārlieku pateicīgs, to gan varu teikt. Katrs cilvēks, kam lūdzu palīdzēt un pietauvot plostu krastā, atsakās, un viens es to nespēju izdarīt.

— Tas taču ir velnišķīgi zemiski! Bet kaut kā savādi! Saki, puika,— kāda slimība ir tavam tēvam?

— Viņam ir — nu nekas sevišķs.

Vīri apstājās airēt. Līdz plostam vairs nebija tālu. Viens no viņiem teica:

— Puika, tu melo. Ar ko slimo tavs tēvs? Atbildi skaidri, tā tev būs labāk!

— Atbildēšu, ser, godīgi, bet neatstājiet mūs, lūdzu. Viņš slimo — džentlmeņi, piebrauciet vēl tuvāk, es jums piesviedīšu tauvu, tad jums nebūs nemaz jāuznāk uz plosta — lūdzu!

— Džon, airē atpakaļ, airē atpakaļ!— iesaucās viens. Laiva apstā­jās.— Netuvojies mums, puika! Sasodīts, laikam vējš būs atnesis pie mums šo sērgu. Tavam tēvam ir bakas, un tu to labi zini. Kāpēc tu mums atklāti nepateici? Vai gribi, lai sērga izplatās visur?

— Lūdzu,— es stostījos,— visi, kam to teicu, tūlīt aizbrauca projām un atstāja mūs.

— Nabaga zēns, tā jau jārīkojas. Mums ir tevis žēl, bet, pie joda, negribam saķert bakas, saproti? Es tev pateikšu, kas jādara. Nemē­ģini pats piestāt krastā, sadauzīsi plostu. Brauc vēl divdesmit jūdzes lejup pa upi, un tu nokļūsi līdz pilsētai upes kreisajā krastā. Tad jau saule būs sen uzlēkusi, un, kad aicināsi palīgus, tad saki, ka visa tava ģimene saaukstējusies un guļ drudža karsoņos. Neesi atkal tāds muļķis, lai viņi paši noskaidro, kas tā par slimību. Mēs tagad tev dodam laipnu padomu — esi labs zēns un brauc vēl divdesmit jūdzes. Nebūtu nozīmes izkāpt pie šīs uguns — tur ir tikai malkas sēta. Manuprāt, tavs tēvs ir trūcīgs un tagad nonācis lielā postā. Es nolieku uz šī dēļa gabala divdesmit zelta dolārus, un tos tu paņem, kad dēlis peldēs garām. Ir jau nejēdzīgi, ka tevi tā pametu, bet, Dieva vārds, bakas nav bērnu spēle, saproti!

— Pagaidi, Pārķer,— ierunājās otrs vīrs,— uzliec uz dēļa vēl vienu divdesmitnieku no manis. Ardievu, zēn! Un, ja tu darīsi tā, kā misters Pārķers tev ieteica, viss būs labi.

— Tā gan, manu zēn, ardievu. Ja ieraugi kādu aizbēgušu nēģeri, pasauc palīgus un notver viņu, ar to nopelnīsi labu naudu.

— Ardievu, ser,— nejaušu nevienam izbēgušam nēģerim iziet sveikā, ja pienāks reize.

Viņi aizbrauca, un es uzkāpu uz plosta, juzdamies jauns un zemisks, jo labi sapratu, ka biju rīkojies nepareizi, bet nojautu, ka nebija nozīmes censties rīkoties pareizi. Ja cilvēks nav sācis labi rīkoties, mazs būdams, tad tur neko nevar līdzēt — grūtā brīdī viņš nespēj saņemties, lai pareizi darbotos, un tad ir cauri. Kādu mirkli pārdomāju un pats sev sacīju: «Bet pagaid', vai tad būtu bijis pareizi nodot Džimu, vai tad tu tagad justos labāk?»—«Nē,» atbildēju, «es justos nelāgi — tieši tāpat kā tagad. Kāda nozīme tad ir rīkoties pareizi, ja tas ir tik grūti un ja ir tik viegli rīkoties nepareizi,— at­maksa ir viena un tā pati.»

Biju pārsteigts. Nespēju uz šo jautājumu atbildēt. Tāpēc nolēmu par to vairs nedomāt, bet turpmāk vienmēr rīkoties tā, kā katrā acumirklī būs izdevīgāk.

Iegāju būdā. Džima tur nebija. Apskatījos visapkārt, viņš nekur nebija redzams. Iesaucos:

— Džim!

— Te es esmu, Hak. Vai viņi ir prom? Nerunā tik skaļi!

Viņš bija ieniris upē pie pakaļējā aira un tikai degunu izbāzis no ūdens. Es atbildēju, ka vīri aizbraukuši, tad Džims uzrāpās uz klāja. Viņš sacīja:

— Es noklausījos, ko jūs runājāt, ieniru upē un nolēmu aizpeldēt, ja viņi uznāktu uz plosta, un, kad viņi būtu aizgājuši, atpeldēt atpakaļ. Bet vareni, kā tu izmuļķoji viņus, Hak! Tā bija smalka izdoma! Es tev saku, bērns, tu izglābi veco Džimu — un vecais Džims to nekad neaizmirsīs, mīlulīt!

Tad mēs runājām par naudu. Divi divdesmitdolārnieki bija labs ķēriens. Džims sacīja, ka mēs varētu braukt tagad kā klāja pasažieri uz kāda tvaikoņa un naudas pietiktu, kamēr mēs iebrauktu brīvajos štatos. Viņš gan piebilda, ka divdesmit jūdzes neesot plostam liels attālums, bet viņš vēlētos jau būt pilsētā.

Uz rīta pusi piestājām krastā, un Džims ļoti pūlējās plostu labi noslēpt. Tad viņš visu dienu strādāja, iesaiņodams mūsu mantas un visu sagatavodams, lai mēs varētu atstāt plostu.

Nākamajā naktī ap pulksten desmitiem ieraudzījām kādā līkumā, upes lejasteces kreisajā krastā, pilsētas ugunis. Es izbraucu laivā, lai apvaicātos, kas ir šī pilsēta. Drīz ieraudzīju kādu vīru sēžam laivā un makšķerējam. Piebraucu viņam klāt un jautāju:

— Mister, vai šī pilsēta ir Kaira?

— Kaira? Nē. Tu tiešām esi sasodīts muļķis!

— Kas tad ir šī pilsēta?

— Ej pats un paskaties, ja gribi zināt. Bet, ja tu vēl vienu pusminūti mani te traucēsi, dabūsi pa krietnam.

Atgriezos uz plosta. Džims bija briesmīgi vīlies, bet es viņu mierināju, ka Kaira būs nākamā pilsēta.

Pirms ausmas pabraucām garām vēl vienai pilsētai, un es atkal gribēju aizbraukt līdz krastam, bet pilsēta stāvēja augstu kalnā, tāpēc nebraucu. Džims teica, ka ap Kairu neesot kalnu. Es to biju aizmirsis. Dienu pavadījām uz kādas smilšainas salas tuvu kreisajam krastam. Manī modās nelāga nojauta. Arī Džims bija līdzīgā noskaņā. Teicu:

— Varbūt mēs toreiz nakts miglā aizbraucām garām Kairai?

Viņš atbildēja:

— Nerunāsim par to, Hak. Nabaga nēģeriem nav laimes. Es jau tā domāju, ka klaburčūskas āda vēl nav beigusi darboties.

— Kaut es nekad nebūtu redzējis šo čūskas ādu, Džim,— patiesi, es vēlētos, lai manas acis nebūtu uz to paskatījušās.

— Tā nav tava vaina, Hak. Tu jau neko nezināji. Nepārmet nu sev!

Kad atausa gaisma, ieraudzījām pie krastiem Ohaio skaidros

ūdeņus, tikai vidū vēl bija Misisipi duļķainā straume! Tātad Kaira mums bija zudusi!

Mēs visu pārrunājām. Izkāpt krastā nebija nozīmes, ar plostu nevarējām braukt pretim straumei. Atlika tikai gaidīt līdz tumsai un braukt atpakaļ laivā uz labu laimi. Visu dienu nogulējām krūmos, lai atspirguši ķertos pie darba, bet, kad atnācām atpakaļ pie plosta, laiva bija pazudusi.

Ilgu laiku neteicām ne vārda. Nebija jau ko teikt. Mēs abi sapratām, ka atkal bija iedarbojusies klaburčūskas āda, kāda nozīme bija par to vēl runāt. Tas izskatītos, it kā mēs meklētu vainīgo un piesauktu tikai jaunu nelaimi — un pēc tās atkal citas nelaimes, līdz saprastu, ka jāklusē.

Mēs tikai pārrunājām, ko tagad varētu darīt, un atradām, ka vienīgā izeja ir braukt lejup pa upi ar plostu, līdz rodas izdevība nopirkt kādu laivu, lai tajā atgrieztos atpakaļ. Nevarējām «aizņem­ties» šo laivu, kā mēdza darīt mans vecais, jo tad ļaudis mūs sāktu vajāt.

Tāpēc, kad satumsa, turpinājām braucienu ar plostu.

Ikviens, kas vēl netic, kāda aplamība ir pieskarties čūskas ādai, pēc tam kad šī āda mums nodarījusi tik daudz ļauna, tam noticēs, kad lasīs tālāk un redzēs, ko tā mums vēl nodarīja.

Vietas, kur pārdod laivas, parasti ir krastmalā, kur noenkuroti plosti. Bet mēs nekur tādu vietu neredzējām — tāpēc braucām tālāk vairāk nekā trīs stundas. Nakts bija pelēcīga un necaurredzama, gandrīz tikpat nejēdzīga kā toreizējā migla. Nevarēja saskatīt ne upes apveidus, ne novērtēt attālumu. Bija jau diezgan vēls un kluss, un pēkšņi augšup pa upi mums tuvojās tvaikonis. Mēs aizdedzinājām laternu un domājām, ka uz tvaikoņa to saskatīs. Parasti tie tvaikoņi, kas brauca augšup pa upi, turējās līdztekus sēkļiem un meklēja pie augstā krasta rāmāku ūdens ceļu, bet šādā miglainā naktī tie šķeļ straumi tieši pašā upes vidū.

Mēs dzirdējām tvaikoņa mašīnu dunu, bet ieraudzījām to tikai tad, kad tas bija pavisam tuvu. Tas virzījās tieši uz mums. Tvaikoņi tā dara bieži, lai parādītu, cik tuvu tie var aizbraukt garām, plostu neskarot. Dažreiz tvaikoņa ritenis norauj kādu airi, tad stūrmanis izbāž no kabīnes galvu un zviedz, un domā, ka izdarījis kādu varoņdarbu. Tvaikonis tuvojās, un mēs domājām, ka tas grib braukt mums ļoti tuvu garām. Bet likās, ka tas nemaz nevēlas pagriezt ceļu. Tvaikonis bija liels, brauca ar pilnu tvaiku un izskatījās kā melns mākonis, kam visapkārt gailēja jāņtārpiņu virknes, un pēkšņi tas iznira pāri mums kā baisms milzenis ar plaši atvērtām katlu telpu lūkām, kas zvēroja kā sarkani zobi, pār mūsu galvām slējās tā milzīgais priekšgals un treliņi. Kāds mums uzbļāva, noskanēja signāl- zvans, lai aptur mašīnas, dzirdējām drausmīgus lāstus un tvaika šņākoņu. Džims iemetās ūdenī plosta vienā pusē, es otrā, un tvaikonis krakšķēdams uzbrauca plostam virsū.

Es ieniru, lai nolaistos līdz upes dibenam, jo trīsdesmit pēdu augstajam tvaikoņa ratam bija jāpāriet man pāri un vajadzēja tam dot plašu vietu. Es allaž spēju izturēt zem ūdens vienu minūti, bet šoreiz paliku zem ūdens laikam pusotras minūtes. Tad drāzos steidzīgi augšup, jo šķita, ka pārplīsīšu. Izniru no straumes līdz padusēm, izpūtu ūdeni no nāsīm, spļaudījos un elsoju. Straume šeit bija ļoti strauja, tvaikonis, apturējis mašīnas uz desmit sekundēm, protams, atkal brauca tālāk, nerūpēdamies par plostniekiem, un tagad tas, ūdeni kuldams, turpināja savu ceļu nesaredzams biezajā tumsā, bet es dzirdēju tā gaitu.

Kādas divdesmit reizes saucu Džimu, bet nesaņēmu atbildi. Tad sagrābu kādu dēli, kas man pieskārās, kamēr plunčājos ūdpnī, un peldēju uz krastu, stumdams dēli sev pa priekšu. Drīz sajutu, ka straume plūst uz kreiso krastu, es to vairs nešķērsoju, bet ļāvos, lai tā mani nes.

Tā bija gara, slīpa, divu jūdžu šķērsstraume, tāpēc pagāja ilgs laiks, līdz nokļuvu krastā. Izkāpu laimīgi malā. Neko daudz nevarēju saredzēt, bet kādu ceturtdaļjūdzi taustījos pa nelīdzenu zemi, līdz nejauši nokļuvu pie vecmodīgas, lielas divspārnu baļķu mājas. Gri­bēju pašauties tai garām un lasīties projām, bet izdrāzās suņu bars, riedams un gaudodams ielenca mani, un es domāju, ka labāk būs, ja nekustēšos.